エピソード
-
Nevajag noniecināt savas tiesības izvēlēties varu Latvijā, bet pirms balsošanas – pētiet kandidātu "kredītvēsturi" nevis lozungus. Tā iesaka jurists Gunārs Kusiņš. Kā Saeimā piedalījās likumprojektu tapšanā un cik sarežģīti ir pieņemt nepārsūdzamos Satversmes tiesas spriedumus, arī par vidusskolēnu zināšanu robiem Latvijas vēsturē – saruna ar Gunāru Kusiņu Laikmeta krustpunktā.
21 gadu Gunārs Kusiņš ir bijis klāt Saeimas izstrādātajiem likumiem, tātad tam, kā ar likumu veidota mūsu valsts. Tad desmit gadus bijis Satversmes tiesas tiesnesis, jau vērtējot tās normas likumos, pret kurām kāds iebildis. Tagad, tāpat kā vēl pirms šiem vairāk nekā 30 gadiem viņš ir atgriezies Latvijas Universitātes Juridiskajā fakultātē un savus studentus konsultē tāpat kā toreiz, tikai klātienē. Laikmeta krustpunktā jurists, bijušais Saeimas Juridiskā biroja vadītājs un Satversmes tiesnesis, strādājis arī pie diviem prezidentiem Valsts prezidenta Konstitucionālo tiesību komisijā, vairāku grāmatu un publikāciju autors Latvijas Universitātes Senāta senators Gunārs Kusiņš.
Priekšvēlēšanu laiks, kuru jau tagad zināmā mērā piedzīvojam, ar zināmu regularitāti ir arī brīdis, kad cilvēki runā gan par tautas vēlētu prezidentu, gan par to, vai būtu vajadzīga vēlēšanu sistēmas maiņa. Vispirms par pēdējo. Cik, jūsuprāt, kvalitatīva ir bijusi līdz šim jums dzirdētā diskusija par to, ka Latvijā būtu nepieciešams mainīt vēlēšanu sistēmu? Cilvēki, kuri vēlas ienākt politikā, ir sevi pieteikuši tieši ar šādu uzstādījumu.
Gunārs Kusiņš: Es gan uz šo lietu raugos nedaudz savādāk, ja tā drīkst teikt, jautājuma uzdošanas secībā. Vispirms es gribētu uzdot jautājumus, kas pašreizējā sistēmā ir slikti? Lai gan ar vārdu vēlēšanu sistēma dažādi cilvēki saprot nedaudz atšķirīgas lietas, bet es pirmo jautātu, kas šobrīd ir slikti? Es vienmēr esmu aizstāvējis tādu viedokli, ka jālabo ir tas, kas ir nepareizi, nevis vienkārši jāmaina tādas iedomātas vajadzības dēļ vai vienkārši greiza priekšstata dēļ, ka kaut kas ir jāmaina. Jebkuriem piedāvājumiem ir jānovērš kaut kādi trūkumi. Es teiktu, arī man pašreizējā vēlēšanu likuma ietvaros ir vairākas tādas lietas, kas ne īpaši labi patīk. Vienkārši laika gaitā tas Saeimas vēlēšanu likums, kas ir pieņemts un jau tiek piemērots no 5. Saeimas līdz 14. Saeimai, ir jau veikti grozījumi, bet ir atsevišķas lietas, kas vēl aizvien nav izlabotas. Bet par šo būtu vēlama plašāka diskusija. Sabiedrībā tā notiek šobrīd, bet ne tādā formātā, kā man gribētos. Vajadzētu identificēt, kas ir slikti, ar kādiem līdzekļiem to varētu labot, jo ne vienmēr jālabo likums. Manā skatījumā likums ir pēdējais līdzeklis, kā kaut ko labot. Pirmkārt, ir jāizvērtē visādas alternatīvas, nevis vienkārši jāaizņemas no kādas citas valsts modelis. Bieži vien tas, kas citā valstī strādā, Latvijā nebūt nav piemērots.
Bet tas, kas ir izskanējis par to, kā vēlēšanas organizēt savādāk, ka būtu vajadzīgs izvēlēties varbūt tikai konkrētus cilvēkus, balsot par cilvēkiem, nevis par sarakstiem. Vēl dažādas idejas ir izskanējušas. Vai tas jums ir šķitis kvalitatīvi vai tie ir tādi zibšņi, lai cilvēki šūmētos, bet beigās jau līdz šīm vēlēšanām noteikti nekādas izmaiņas nebūs.
Gunārs Kusiņš: Līdz šīm vēlēšanām noteikti nē. Es gan atbalstītu diskusiju par to, vai pašreizējā vēlēšanu sistēma ir vislabākais iespējamais modelis. Ja man uzreiz jāsniedz atbilde, es vēl aizvien uzskatu, ka proporcionālā vēlēšanu sistēma ir vispiemērotākais modelis gan Latvijas nacionālā sastāva dēļ, gan arī politisko tradīciju dēļ. Līdz ar to tie Satversmes tēvi, kas to ir kādreiz iedibinājuši, man liekas, viņi ir piedāvājuši tīri labu modeli.
Bet tas, ko jums šķiet, ka vajadzētu mainīt, tās ir nelielas nianses, vai tās jau būtu būtiskas pārmaiņas? Jūs pirms tam atbildē teicāt, ka ne līdz galam viss ir šobrīd tāds, ka to varētu tomēr mainīt.
Gunārs Kusiņš: Divas lietas. Mēs dzīvojam laikmetā, kad cilvēku mobilitāte ir ievērojami atšķirīga no tās, kas bija pirms 100 gadiem, un pat 90. gadu sākumā nebija tādas iedzīvotāju mobilitātes. Ja mēs paraugāmies uz to, kādas konsekvences tas rada Saeimas vēlēšanu kārtībā. Šobrīd ārpus Latvijas dzīvo ļoti daudz vēlētāju, un ar to ļoti daudz es saprotu tā, ka varētu saskaitīt. Ārpus Latvijas ir ap 250 tūkstoši Latvijas pilsoņu. Viņi visi gan nav vēlētāji, ir tādi, kas vēl nav sasnieguši vēlēšanu vecumu. Bet vēlētāju skaits ir samērojams ar Kurzemes apgabala vēlētāju skaitu un tuvojas Latgales vēlēšanu apgabala vēlētāju skaitam. Šobrīd visas šīs ārzemēs dzīvojošo Latvijas pilsoņu balsis tiek pierēķinātas mandātu skaitam Rīgā. 14. Saeimas vēlēšanās Rīgā bija 36 mandāti. Es neesmu tā ļoti precīzi rēķinājis, bet man liekas, uz šīm vēlēšanām varētu būt jau 38. Tas ir izteikti neproporcionāli. Pie kam Saeimas deputātu skaits ir 100, ja Rīgā ir 38, tas nozīmē, ka pārējos ir mazāk. Man liekas, 5. Saeimas vēlēšanās Latgalē bija 20 mandātu, tad šobrīd Latgalē ir 13 mandātu. 5. Saeimas vēlēšanās Rīgā bija 24, tagad ir - 36, būs - 38.
Tas nozīmē, pārstāvniecība ir disproporcionāla.
Gunārs Kusiņš: Es atbalstu vairāku vēlēšanu apgabalu ideju, bet man šķiet, ka pieci ir par maz un Rīgā ir izteikti par daudz. Te būtu acīmredzami kaut kāds risinājums nepieciešams. Te kaut kas ir aizgājis pilnīgi nepareizi. Laika gaitā tas tā ir izveidojies. Tas ir tikai viens no iespējamajiem risinājuma variantiem.
Tas ir noteikti temats, par ko, kā jūs teicāt, ir nepieciešama plašāka diskusija, un to vismaz ir vērts pārdomāt.
Gunārs Kusiņš: Un to ļoti dažādi var risināt. Mēs neesam unikāli ar to, ka cilvēki, kas ir pilsoņi, dzīvo ārpus. Ir valstis, piemēram, Polija, kur ļoti daudz Polijas pilsoņu dzīvo ārpus Polijas. Man liekas līdzīga problēma, ja to var saukt par problēmu, ir lietuviešiem. Tieši tāda pati situācija. Dažādi risinājumi. Bet tas, kas man ne īpaši labi patīk, ka bieži vien šie risinājumi tiek piedāvāti kā tādas "ātras idejas", nepārdomājot iespējamās konsekvences. Likumos bieži vien ir savas konsekvences. Pamainot kaut ko vienā vietā, uzreiz citā vietā kaut kas ir savādāk.
(..)
Ko jūs varbūt novēlētu, lai mēs vairāk uzticētos savai valstij, lai būtu prasmīgāki, vērtējot pieņemtos lēmumus? Tajā pašā laikā, lai mēs arī zinātu savas gan tiesības, gan atbildību paši pret savu valsti katru dienu.
Gunārs Kusiņš: Mēģināšu tādu provokatīvu priekšlikumu uzreiz – es jums pateikšu, kā jābalso vēlēšanās. Jūs iepletāt acis.
Man ļoti nepatīk, ka bieži saka, ka balsij nav nozīmes un nevajag iet uz vēlēšanām. Es taisni pretējo gribu teikt, ka nevajag noniecināt savas tiesības un šo Latvijas politiskajā sistēmā ietverto shēmu, ka Saeima ir patiesībā varas centrs un tieši vēlētāji ir tie, kas izvēlas, kuri tad būs tie 100 deputāti.
Man nav, protams, receptes, kā atšķirt tos, kas būtu cienīgi, no tiem, kas varbūt vēl nebūtu cienīgi, bet nav arī tādas vienas labas receptes, kā atšķirt partiju, no citas partijas, kurai uzticību nedāvāt. Bet tas, ko es gribētu ieteikt – man liekas, ka būtu daudz vairāk jāpievērš laika tieši izvēles procesam. Dažkārt prasa – par ko jābalso? Es saku – pētiet "kredītvēsturi", to vārdu bieži vien tagad saka. Ir jāpēta gan kandidāta nosacīti "kredītvēsture", gan partijas "kredītvēsture". Dažas partijas maina nosaukumus, pārgrupējas. Nevajag lasīt tikai tos lozungus.
Bieži vien jūs diezgan labi zināt, kuram cilvēkam var uzticēties un kuram nevar uzticēties kaut kādos ikdienas jautājumos. Tos pašus kritērijus jūs varat ņemt un par kandidātiem paskatīties, ar kuriem jā, ar kuriem nē. Un visbeidzot,
ja man jāmēģina kaut kādi tādi kritēriji [piemērot], es neteiktu, ka liela nozīme ir partijas piederībai. Latvijā diezgan liela nozīme ir arī paša kandidāta rakstura īpašībām.
Daudzās partijās ir visnotaļ cienījami cilvēki, un nevarētu teikt, ka tikai partijas "cepure"ir tā izšķirošā. Bet trīs lietas gan. Es noteikti aicinātu raudzīties uz tiem kandidātiem, kas iestājas par likuma varu, par valdības atbildību Saeimas priekšā, par varas dalīšanu, nevis par autoritāru iekārtu. Mums ir bijuši mēģinājumi ar autoritārās iekārtām, kas ir beigušies slikti. Un jāsaka, ka visa vēsture liecina, ka autoritāra iekārta neved ne pie kā laba.
Nākamais, es noteikti aicinātu raudzīties labvēlīgāk uz tiem, kas saka, ka jābūt iespējai publisko naudu pārbaudīt, ka ir budžeta pārskatāmība. Jo bieži vien, nepiekļūstot šādai informācijai, arī kādi negodīgi cilvēki mēģina slēpt un izpļekarēt naudas līdzekļus. Latvijas budžets nav pārāk liels, būtu pavisam nepareizi, ja vēl tur slēptu kaut ko. Nepieciešama maksimāli iespējamā, ne simtprocentīgi, bet maksimāli iespējamā pārskatāmība, caurskatāmība.
Un visbeidzot es aicinātu raudzīties uz tiem, kas atbalsta cilvēka pamattiesību ievērošanu. Tas ir mūsu pamatinstruments pret valsti. Ja kāds saka, ka cilvēktiesības vajag ierobežot – jā, tad [vajadzīgs] kaut kāds pamatojums. Šīs trīs lietas nav ne par vienu politisko partiju, ne – par, ne – pret. Bet es aicinu, lai vēlētāji rūpīgi pārdomātu savas izvēles, jo tie 100 deputāti nokļūst tikai tad, ja par viņiem ir nobalsojuši Latvijas pilsoņi. -
Nekad nezaudēt saikni ar atvērtajām gaišajām debesīm, pat ja nāktos slēpties vistumšākajos pagrabos no briesmām – aicina Normunds Beļskis. Par līdzdalību neatkarības atgūšanā un kā veidoja iekšlietu sistēmas saziņu ar sabiedrību, par darbu 15 valdībās un kā palīdzēja Zatleram kļūt par prezidentu, arī par tēva misiju un dzeju – saruna ar Normundu Beļski Laikmeta krustpunktā.
Normunds Beļskis bijis klāt Atmodas laikam, balsojis par Latvijas neatkarības atjaunošanu. Bijis un ir padomnieks Latvijai nozīmīgu jomu ministriem – iekšlietu un veselības, bet dzejā tuvs arī bērniem, viņu pasaulei, kura tikai veidojas. Ar viņa vārdiem rakstītas dziesmas, rokopera, mūzikls, bet publiski vienā no sociālajiem medijiem 1. aprīļa ierakstā, kas ir viņa dzimšanas diena, ir dzejolis. Lūk, dažas rindas no tā:
“Es neesmu joks, Es esmu pa īstam, Un nebēgu prom no liktens likstām,
Bet visvairāk es ticu goda vārdam, Par visu, kas mīļš, saku, paldies, Dievam”.
Mēs tiekamies tādā saspringtā laikā, kad par demisiju ir paziņojusi Ministru prezidente Evika Siliņa. Jaunā valdības veidošana ir uzticēta Andrim Kulbergam. Parlamenta vēlēšanas ir pēc pieciem mēnešiem. Jūs ar politiskajiem spēkiem un lēmumiem esat bijis saistīts teju visu laiku, kopš Latvija atguva savu neatkarību. Ar kādām acīm jūs raugāties uz šīm pārmaiņām?
Normunds Beļskis: Tas saspringtākais laiks, vismaz manā dzīvē noteikti bija 1990.-1991. gads, īpaši 15. augusts 1990. gadā pēc balsojuma, kad Augstākā Padomē, tagad Saeimas ēkā, mēģināja iebrukt militārpersonas, kuras mācījās PSRS kara augstskolās. Un barikāžu laiks viss, arī augusta puča laiks. Salīdzinoši ar tām emocijām un to spriedzi, kas bija toreiz, visas krīzes, arī tā, kas šobrīd ir, man liekas tāda salīdzinoši viegla pačalošana. Kaut gan jāsaka, ka cilvēki arī šobrīd visu, kas notiek, ņem ļoti pie sirds. Un tas ir arī ļoti saprotami, jo mums visiem rūp gan mūsu katra paša, gan mūsu bērnu, gan mūsu valsts nākotne. Un ģeopolitiskā situācija šobrīd nav tā vienkāršākā.
Bet ar jūsu kā sabiedrisko attiecību speciālista, profesionāļa acīm raugoties, veids, kā noritēja gan Ministru prezidentes aizsardzības ministra demisijas pieprasījums, pēc tam paziņojums par pašas demisiju – jums šķiet, tas sabiedrībai raidīja skaidru ziņu, kas tagad notiks, vai gluži otrādi, varbūt tomēr palikuši pārāk daudz jautājumu neatbildēti?
Normunds Beļskis: Diemžēl tas ir ne tikai šim periodam, bet arī pēdējiem gadiem visai raksturīgi, ka daudzas lietas paliek neizstāstītas. Es neteiktu, ka noklusētas, bet bieži vien tas vēstījums, kas tiek dots cilvēkiem, tajā ir kaut kāds aprēķins, kaut kādas politiskas slūžas tiek uzliktas. Tad domā, kā pateikt atbilstoši sava elektorāta vai savu partiju interesēm. Es domāju, ka daudz svarīgāk šādos brīžos būtu runāt un paskatīties, kādas ir sabiedrības intereses, kādas ir mūsu visu nākotnes intereses, un šo stratēģisko mērķu redzējuma kontekstā runāt un runāt atklāti, jo cilvēki atklātību vienmēr sapratīs. Varbūt tā būs reizēm sāpīga. Bet jebkurā gadījumā tas būs atklāti pateikts un cilvēkiem tas palīdz arī iekšēji pat vairāk mobilizēties.
Es domāju, tas noteikti vairāk pastiprina uzticēšanos valsts varai un visiem, kas ir ap to.
Normunds Beļskis: Jā, uzticības jautājums ir dramatisks diemžēl, visas aptaujas liecina, ka mēs varētu vēlēties. Bet tas arī visus šos pēdējos gadu desmitus, vismaz divus noteikti, nav bijis tas augstākais. Lielos plusos nav bijis.
Vai jums šķiet, ka būs tā, kā Valsts prezidents aicinājis, ka ir jānoliek pie malas strīdi un tiešām jādara? Vai partijas sapratīs, ka pirms vēlēšanām tas ir vienkārši jādara?
Normunds Beļskis: Es domāju, ka prezidents ļoti precīzi noformulēja savu vēstījumu un uzdevumu, ko viņš redz. Un es ceru, ka tas arī ir uzklausīts un ka tas tādā veidā tiks pildīts un realizēts, jo mums tiešām šobrīd noteikti ir jānoliek pie malas visus strīdus, kašķus un visu sarunāto, kas ir bijis pirms tam. Un sarunāts ir, manuprāt, ne mazums, apvainojušies ir gandrīz visi viens uz otru. Bet tādos brīžos tas jāliek pie malas. Un kā mēs redzam tagad, katru dienu burtiski ir dronu trauksmes, bērniem eksāmeni tiek apturēti, un neziņa, kas valda sevišķi mūsu brīnišķīgās, skaistās Latgales novados. Un tur noteikti ir ļoti svarīgi stratēģisko mērķu vārdā saņemties un šos mēnešus līdz vēlēšanām izveidot spēcīgu labēji centrisko koalīciju.
Ļoti gribētos, lai šis izskanētu tā, lai to dzird un arī lai rīkojas, lai tiešām tā būtu.
Ziņkārīgs jautājums - vai esat bijis klāt teju visās valdībās pie kāda no ministriem un cik valdībās jūs esat bijis?
Normunds Beļskis: Faktiski visās, man liekas, kaut kur vismaz varētu būt 15 vai cik. -
エピソードを見逃しましたか？
-
Rakstīt par literatūru tā, lai tas uzrunātu plašāku sabiedrību, ir daudz grūtāk nekā rakstīt zinātniekiem – atzīst literatūrzinātniece Ausma Cimdiņa. Par piebaldzēnu saknēm un feminisma studijām, kāpēc jāiesaistās politikā un ko domā par interneta komentētājiem – saruna ar Ausmu Cimdiņu Laikmeta krustpunktā.
Raidījuma iesākumā Friča Bārdas rindas no dzejoļu krājuma „Dziesmas un lūgšanas Dzīvības kokam”, izdotas nu jau pirms gadsimta. Jo šodienas satikšanās būs ar latviešu literatūras labu pazinēju, literatūrzinātnieci.
„Es nereāls esmu un gribu tāds būt –
man smalkāk un dziļāk viss svērts,
par jums tikai pasmiešos kādreiz, varbūt,
lai dusmotos – neesat vērts.”
„Man smalkāk un dziļāk viss svērts.” Nezinu, vai tas varētu būt profesores Ausmas Cimdiņas viens no dzīves vadmotīviem, bet kā Liezēres pagasta iedzimtais varu secināt, ka kaimiņos esošie piebaldzēni ir smalki kā Alauksta niedres un inteliģenti, dziļi kā Skalbe, Poruks, Dārziņš, Pauls Putniņš un daudzi citi piebaldzēni. Profesore, zinātniece, literatūras kritiķe, arī ar politiku saistīta ir Piebalgā dzimusī un ar senām saknēm tur – Ausma Cimdiņa.
Man vienmēr ir tāda skaudība – mēs Liezēre tāda maza, jūs Piebalga, tāda liela un varena.
Ausma Cimdiņa: Īstenībā jau Liezēre ir viens no Piebalgas tuvajiem novadiem. Tur nemaz nav tāda strikta robeža. Un es no bērnu dienām atceros, ka mana vecāmāte bieži pieminēja. Un es neatceros, kādā kontekstā, bet tā Liezēre tika bieži vien pieminēta. Varbūt, ka es pa vecāsmātes mātes līniju tur varētu arī kādus radurakstus atrast. Es neesmu to pētījusi.
Kad veidoju savu tautastērpu un konsultējos ar "Vēverīšu" šuvējām, viņas teica – Nu, nekur jau tu neliksies, tas pats Piebalgas tautastērps vien tev būs, jo pirms gadiem 100 un 200 tur nebija nekādas robežas. Tā kā es arī tiku pie garajiem zābakiem un garā mēteļa un pie cepures, kuru uzvelkot, es esmu kā Porziņģis.
Ausma Cimdiņa: Brīnišķīgi, ka jums tas viss ir. Bet īstenībā to tautastērpu uzvelkot, kaut kā tā jocīgi paliek. Piemēram, Jāņos, es skatos, rīdzinieki, protams, var staigāt tautastērpos, bet Jāņu diena tā ir tāda kā darbadiena, ka vajag dziedāt un uguni kurināt, un vajag šiverēt. Un tad es tā, jo tautastērpā tomēr kaut kā tā statiski un pareizi. Man tā reti gadās. Jāņos es Piebalgā neesmu ar tautastērpu gājusi.
Kaut kas varbūt ir no senčiem saglabājies, kāda josta vai kas?
Ausma Cimdiņa: Manas vecāsmātes pa mātes līniju no Jaunpiebalgas ir autentiskais. Bet padomju laikā [šajā tērpā] nestaigāja un kodes šur tur sakodušas. Un es izgriezu gabaliņu. sapūtu, lai stāv, un kā tādu glezniņu. Tie brunči bija ļoti gari un arī tādi plati, kā jau tās sievietes bija diezgan gruntīgas. Tie brunči man ir, īstie, autentiskie Piebalgā austie.
Kādi, kādi vispār ir piebaldzēni? Es intervēju aktrisi Līgu Liepiņu, Paula Putniņa dzīvesbiedri, viņa teica - sākuma gadi bija diezgan grūti, ka piebaldzēni kuru katru nemaz nepieņem un sākumā varbūt skatās ar aizdomām.
Ausma Cimdiņa: Ko teikt par to nepieņemšanu? Piebaldzēni ir ļoti aizņemti cilvēki vispār. Ne par velti paši zemi kopuši, vērpuši, auduši, dziedājuši, dancojuši un… Nepieņem kuru katru. Es nezinu, kāpēc kurš katrs būtu jāpieņem, bet, ja cilvēks nāk ar konkrētu vajadzību, ja tu redzi, ka cilvēks tur grib iedzīvoties, tad tomēr ļoti pretimnākoši un atbalstoši. Bet ir jau daudz arī tādu gadījumu, kas neatbilst tam. Piebaldzēni, kā saka, mēli aiz zobiem netur. Varbūt cilvēks apvainojas, ja kaut ko tieši [pasaka]. Bet man liekas, ka pa šo līniju piebaldzēniem viss ir kārtībā. Es nedomāju, ka kurzemnieki arī kāds ar ļoti atplestām rokām tā kuru katru. Bet no otras puses, piebaldzēni ir ļoti… es pēc sevis varu spriest, tādi uzņēmīgi pret svešo, citādo, interesanto. Es atceros, ka tas pats Ziedonis bija vienreiz Jāņos atbraucis Piebalgā līgot. Tas gan bija Vecpiebalgā, ne Jaunpiebalgā, jo es jau līdz tam, kamēr aizbraucu uz brāļu Kaudzīšu muzeju, Vecpiebalgā biju tikai kādreiz skolā bijusi uz sacerējumu rakstīšanas konkursiem, daiļlasīšanas konkursiem, visādas citādas darīšanas pa kultūras līniju.
Ziedonis vienreiz bija arī atbraucis uz Pētera [Cimdiņa, Ausmas Cimdiņas dzīvesbieris] mājām ziemā, kad rakstīja "Poēmu par pienu". Tad taču arī tur bija nostāstu nostāsti. Vai arī tas pats Pauls Putniņš. Man jau viņš bija svešinieks, tur Cimdiņu ģimenē viņi bija skolas biedri, klasesbiedri un viņa mamma bija bijusi skolotāja visiem Cimdiņu bērniem. Es tagad par daudz aizrunājos, bet man liekas, ka šinī ziņā ar piebaldzēniem bija pilnīgi viss kārtībā.
Ko mūsdienu trakā pasaule var mācīties no piebaldzēniem?
Ausma Cimdiņa: Nezinu, vai citur ir tāds sakāmvārds, bet, kad ar cilvēku ir forša komunikācija, tā ieilgst, bet ir, kā saka, darbi sauc vai dzīvi sauc. Un tad ir tāds sakāmvārds - Tinies miglā.
Ne jau visur to miglu tik skaisti var redzēt. Jja tu esi līdzenumā, tad tev to skatu migla aizsedz. Bet Piebalgā, ak Dievs un Kungs, ja tev māja ir kalna galā un tad tu redzi miglu pāri, tās debesis un mežu. Un Ziedonim jau arī ir tā - "baltu balta dvēselīti ar migliņu aplaidās".
Ko varētu mācīties? Ziniet, ko man liekas, varētu mācīties no piebaldzēna - varētu mācīties priecīga prāta un kritiska prāta tikumu. Un es kādreiz arī bērniem saku - uzklausi mani, bet neklausi. Un spēja, es domāju, tādus kontrastus paciest, gan augšā, gan lejā. -
Šobrīd pasaulē notiek transformācijas, kuru mērogs vairākkārtīgi pārsniedz mūsu izpratni, un mums vajadzēs konsolidēties vienā virzienā – spriež arhitekts Uldis Pīlēns. Par studijām Vācijā padomju gados un kā rīkoja izstādes "Mēs Liepājai", par risku un godīgumu biznesā un kāpēc iesaistījās politikā – saruna ar Uldi Pīlēnu Laikmeta krustpunktā.
Liepājnieks ar Latvijā retu izglītību Veimāras Bauhaus universitātē vēl pagājušā gadsimta 70. gadu izskaņā. Liepājas galvenais arhitekts, kurš kopā ar domubiedriem sapņojis uzbūvēt piecas privātmājas, lai būtu garantēta iztikšana. Tad veiksmīgs uzņēmējs, kura uzņēmums darbojas Latvijā un arī ārpus tās. Un pienāk laiks, kad arhitekts, uzņēmējs Uldis Pīlēns ienāk politikā un ir arī Valsts prezidenta amata kandidāts. Kā veidojusies viņa uzņēmējdarbība būvniecībā – jomā, kura kopumā valstī diemžēl ir apaugusi ar dažādiem skandāliem. Ko viņš domā par politiku, kad līdz parlamenta vēlēšanām nedaudz vairāk kā četri mēneši un kāpēc viņam ir svarīgi uzrunāt jauniešus par to, kā neapmaldīties pasaulē?
Es iesāku jūsu vizītkarti ar vārdiem – arhitekts, uzņēmējs, politiķis. Vai tieši tādā secībā jūs sevi arī jūtat?
Uldis Pīlēns: Pilnīgi droši arhitekts ir kaut kas vairāk nekā profesija manā izpratnē. Tā ir pieeja dzīvei. Tas ir kaut kas no iekšējā kodola. Uzņēmējs ir kaut kas vairāk tirgus horizontālajā vidē, jo kaut kā jau ģimene jāapgādā, un tad tas attīstās tālāk. Politiķis – to es vismazāk gribētu lietot, bet jebkurā gadījumā ir jālieto.
Ja tev nav aktīva attieksme pret lietām, kas notiek apkārt, tad tu esi drīzāk tāds pasīvs dārzenis. No tāda viedokļa es gribētu teikt modernajā pasaulē mēs katrs esam politiķis.
Bet nevis kā politiķis konkrētā partijā, kurā bijāt, bet drīzāk šajā nostājā šobrīd.
Uldis Pīlēns: Es domāju, ja šodien katram prasītu, vai tu esi politiķis, visi teiktu – nē, es neesmu politiķis, bet principā jau mēs visi esam. Kaut vai ar to pašu, ka nododam savu balsi par vienu vai otru lietu kārtību. Un tas mūs padara visus vairāk vai mazāk aktīvus šajā lietā.
Priekšvēlēšanu gaisotnē jau ir modušies arī politiskie spēki un politiķi priekšvēlēšanu cīņām. Cik pats esat šobrīd saistīts ar politiku, ar Apvienoto sarakstu?
Uldis Pīlēns: Nav tā, ka es pilnīgi esmu sarāvis attiecības ar Apvienoto sarakstu, jo tam nav pamata. Apvienotais saraksts ir izveidojies kā gana nopietns spēks. Protams, ar savām jaunības kļūdām, kā mēdz būt visiem, mācoties staigāt, ceļoties un krītot. Es domāju, ka Apvienotais saraksts ir ilgtermiņā uz palikšanu, un veidojot Apvienoto sarakstu, es jau teicu saviem kolēģiem – tas bija īpašs laiks, kad krievu karaspēks stāvēja kaut kur pie Kijevas pievārtes, un tad likās, ka iekšēja nepieciešamība bija paust kādā veidā aktīvo politiku, likt iekšā savu pieredzi. Redzot, ka politiskie procesi Latvijā jau arī pirms 2022. gada pavasara negāja nemaz tik spīdoši, tā sajūta bija, ka ir kaut kas jādara. Faktiski tādā veidā, kā mēs līdz tam brīdim veidojām savu politisko ainavu un politisko dienaskārtību, varētu nepietikt, lai mēs nosargātu savu patstāvību, savu neatkarību pie pilnīgi iespējams savādākiem, dramatiskākiem apstākļiem. Tas bija iemesls, kāpēc es vispār ienācu aktīvākā politikā šādā veidā, jo mana pieredze bija no Tautas partijas. Es jau pazinu politisko vidi. Bet bez politiskās vides aktivizēšanas vai savādāk iegrozīšanas nenotiek arī pārmaiņas dzīvē. Tas bija brīdis, kad likās, ka to vajag.
Šobrīd laiki ir mainījušies. Šobrīd, es domāju, tas mērogs neziņai, nedrošībai it kā ir latentāks, tāds it kā nesaprotams, bet īstenībā tas ir pilnīgi savādāks un prasa nedaudz savādāku pieeju visam, ko mēs darām, tai skaitā politikā. Tāpēc skatīsimies, kā tās lietas notiks. Jo, manuprāt, šobrīd pasaulē notiek transformācijas, kuru mērogs vairākkārtīgi pārsniedz mūsu šībrīža izpratnes mērogu, lauku un to, kā mēs, rupji sakot, mēģinām viens otru apspēlēt pa mazo laukumiņu.
Man liekas, ka mums prasīsies jau tuvākajos gados ļoti augsta sabiedrības konsolidācija vienā virzienā, skatīties un nolikt malā visas tās nevajadzīgās blaknes, kā vienam politiskam spēkam otram palikt kāju priekšā vai paklupināt, vai ieslidināt lamatās, jo nepieciešamība konsolidēties par pamatideju – valsts neatkarību – būs pietiekami liela.
Jūs allaž esat runājis par pārmaiņām, arī par tām, kas ir vēl piecus un desmit soļus uz priekšu. Vairāki viesi raidījuma sarunās norādījuši, ka šis laiks, kas posta pasauli karos, ne tikai posta cilvēkus un ēkas, bet posta un izjauc līdzšinējo vērtību sistēmu. Kā jūs to redzat?
Uldis Pīlēns: Godīgi sakot, es redzu diezgan dramatiski, bet šis nav tieši šī laika rezultāts. Ja mēs paskatāmies nedaudz vēsturē, tad apmēram 18. gadsimta pusē sāka pazust sabiedrībā jēdziens kopīgās mājas ideja. Ko nozīmē kopīgās mājas ideja? Pirms tam sabiedrības dzīvoja mazākās grupās, kopienās un tur bija katram vairāk vai mazāk savi ļoti precīzi uzdevumi – kādam gādāt pārtiku, kādam aizstāvēt kopienu, kādam vienoties ar citu kopienu par neuzbrukšanu. Tas veidoja šo kopīgās mājas izjūtu. Un tad, kad parādās pirmie industriālās revolūcijas posmi ar ražošanas līdzekļiem, kā mēs zinām no vēstures grāmatām, ar kaut kādām stellēm un mašīnām, un pirmās proletariāta iezīmes, kas rezultējās franču buržuāziskā revolūcijā. Tie ir pirmie signāli, ka pasaules saprāts netiek līdzi pārmaiņām, kuras ievieš civilizācijas tehniskie gadžeti vai industriālā attīstība.
Ja agrāk sabiedrības viedākie cilvēki veidoja kolektīvo apziņu vai saprāta līkni augstāku par tā brīža dzīves sarežģītības attīstību, tad apmēram tajā vietā, ko es teicu, apmēram 18. gadsimta vidū, šī dzīves sarežģītība, ņemot vērā, ka mēs arvien vairāk fragmentējamies, gan industriāli, gan domāšanā, viņa aizgāja pa ļoti augstu, teiksim, eksponenciālu līkni. Un saprāts netiek līdzi. Un veidojas šī nosacītā aiza vai GAPS, kā to tagad saka. Veidojas tas, ka mēs savā iekšējā pasaulē netiekam galā ar ārējās pasaules pārmaiņām. Un lielā līnijā viss, ko mēs nesaprotam, mūs nervozē. Un tā interesanta lieta [ir], ka ir jāiemācās dzīvot paralēli visam, kas notiek arī šodien, kari un visādas citas lietas. Bet šodien tehnoloģiskā pasaule vēl vairāk ir sarežģījusi šo dzīves sarežģītību. Vēl vairāk mēs esam attālinājušies no kopienas idejas un vēl vairāk mēs esam attālinājušies no idejas ņemt galvā, ja tā var teikt, sabiedrības viedos. Agrāk kopienā bija barveži jeb virsaiši, un tad bija tie gudrie vecajie, kuru autoritātei bija liela nozīme. Šobrīd viss ir zudis, zudusi ir arī reliģijas nozīme kā institucionāla kolektīvo saprātu virzoša. Pozitīvāk vai mazāk, tas ir jau nākamais jautājums. Bet virzošā ideja, kādā veidā veidot kopdzīvi. Tad, kad visi šie elementi atslābst, tas ir kā mehānismam pakāpeniski atbrīvojas visa veida bremzes un aiztures, un mēs esam tādā brīvā lidojumā, ar savas iekšējās dislokācijas vietas meklēšanu pasaulē. Kur mēs esam horizontālē un uz vertikāles – mēs meklējam sevi arī kā sabiedrība. Mēs meklējam sevi kā politiskie strāvojumi, un mēs meklējam sevi pat kā kontinents. -
Ar to čīkstēšanu ir jābeidz, jo salīdzinot ar citām valstīm mēs tomēr esam zelta miljardā – aicina [Gūtenmorgens] rakstnieks Māris Bērziņš. Kā rakstīja sprediķi, bet nekļuva par mācītāju, kāpēc rakstniekam būtu vērtīgi apgūt aktiermākslu un vai var tikt galā ar birokrātiju – saruna ar Māri Bērziņu Laikmeta krustpunktā.
Ko mums vēlas pateikt rakstnieki? To cenšamies saprast paši, gremdējoties jaunā grāmatā vai vispirms lasām īso kopsavilkumu uz grāmatas vāka un arī kāda grāmatu apskatnieka vērtējumu. Ievainojuma radītā "Svina garša", kas kara laikā tiešā un pārnestā nozīmē neļauj runāt. Autobiogrāfisks romāns par Vili Lāci, kas atklāj pretrunīgas personības veidošanos. Bet, ja kāds vēlējās satikt rakstnieku Gūtenmorgenu un vēl nezināja, ka tas ir Māris Bērziņš, tad šobrīd šaubu nav. Tas ir viņš. Valodas meistars, ironisks, sentimentāls un arī tiešs. Par ceļu līdz rakstniecībai, kur bijusi arī ekonomika un teoloģija. Par daiļradē aprakstītajiem birokrātijas džungļiem un par sevi pašu jaunākajā romānā "Klēpja dievs" – studijā Māris Bērziņš.
Ir iznākusi jauna grāmata, un šoreiz tas ir Māra Gūtenmorgena Bērziņa romāns. Kāpēc tieši ar šo romānu jūs izvēlējāties atklāt savu ciešo saistību ar Gūtenmorgenu?
Māris Bērziņš: Varbūt, lai to romānu neuztvertu pārāk nopietni. Nezinu, varbūt arī tāda mazliet puiciska vēlēšanās padauzīties, bet tur ir arī kaut kas nopietnāks. Tiešām tas tēls ar mani ir tā saaudzis, un tas ir alter ego. Tur nav ko liegties.
Vairs jau ne.
Māris Bērziņš: Arī daudziem telefonos esmu ierakstīts kā Gūtenmorgens. Kolēģiem un pat man ir santehniķis, kas nāk gāzes katlu apkopt, un tad arī viņam. Viņš zvana kādam – es tagad esmu pie Gūtenmorgena.
Ļoti jauki. Par Gūtenmorgenu mēs vēl parunāsim, bet par jauno darbu – "Klēpja dievs", apakšvirsraksts – "Taisnais ceļš uz apskaidrību". Atzīšos, ka neesmu paguvusi šo romānu izlasīt. Par ko ir šis romāns.
Māris Bērziņš: Par kaķīšiem. Kad es rakstīju, man jautāja – par ko tu raksti? Es saku – par kaķīšiem? Uzreiz nākamais jautājums – bērniem?
Romāns ir par aptuveni diviem gadiem kāda rakstnieka dzīvē, kuram ir pieklīdusi kaķene ar trīs maziem kaķēniem. Tad viņš ar savu sievu nodarbojas ar kaķu glābšanu. Es nezinu, vai šis ir īstais vārds –glābšana. Atstāt viņus vienkārši brīvā dabā turpat pie mājām nelikās labi un tad ar to nācās nodarboties. Par to ir viena grāmatas līnija, tāpēc arī "Klēpja dievs", jo skaidrs, kurš ir klēpja dievs. Otra līnija ir par tādiem kā meklējumiem, sevis meklējumiem, garīgiem meklējumiem. Ja tos var nosaukt par garīgiem meklējumiem, jo viņi tur, man liekas, tik jokainā veidā aprakstīti, ka tur vairāk jāsmaida, nekā … nav jālasa ar svētsvinīgu ģīmi.
Varbūt tieši tas mūs mums palīdz nonākt līdz šiem atklājumiem.
Māris Bērziņš: Es domāju, ka Dievs visu laiku smejas, viņš par mums smejas. Un vispār ir tāds jautras dabas… Nav vārdu ar ko apzīmēt. Tāpēc jau arī Dievs Mozum saka – "Es esmu". Vienkārši – "es esmu, kas es esmu".
Ja kādam jautā, kas tu esi, viņš var uzskaitīt vienu lietu – es esmu skolotājs, esmu celtnieks, Ee esmu Tēvs, es esmu māte, es esmu bērns, es esmu sportists, es esmu labs cilvēks. Šausmīgi daudz lomas. Bet, ja viņam tas apnīk, tad viņš saka: "Liec mani mierā. Es esmu, kas es esmu." Viņš atbild tāpat kā Dievs. Tā ka, teiksim, tam garīgajam strāvojumam, kuram es pievērsos pēdējo divu gadu laikā, arī ir tā nostāja, ka viss ir viens un viss ir Dievs. Tur par Dievu vispār nav runas. Dieva vārds netiek bieži lietots. Vairāk runa ir par apziņu. Jo, ja mēs apzināmies, tad mēs esam. Ja nav apziņas, tad jau nekā vairs nav. Mēs visi esam viena apziņa un tā mūsu nošķirtība, kā es, kā ego, tā nošķirtība no apkārtējās pasaules ir ilūzija, kas ir uzbūvēta, gadiem ejot. Maziem bērniem tā nav, viņi pamazām iemācās būt par es, par atsevišķu būtni. Viņi sākumā ir pilnīgi vienoti ar visu un tik nepastarpināti un brīvi arī uztver pasauli. Bet, kad es tā padomāju, patiešām, labi man jau bija es, teiksim, sešu gadu vecumā, bet es vienalga biju ļoti brīvs, dzīvespriecīgs. Un tad pamazām, pamazām ar gadiem. Vēl 20 gados arī tāds jautrs puisis, bet ap četrdesmit jau tāds norūpējies, krīze un priekšstati visādi, un uzskatu sistēma ir izveidojusies kaut kāda, kas vispār tevi iesloga kā cietumā lielā mērā.
Un tagad rūpēšanās par kaķiem un piešķirto tam lielāku nozīmi. Tas ir ceļš, kā es mēģinu nonākt atpakaļ pie sava Es?
Māris Bērziņš: Tas tā vienkārši sakrita.
Tas ir ilustrēts ar rūpēm par kaķiem.
Māris Bērziņš: Nu jā. Katrā ziņā kaķi ļoti labi palīdz mazināt ego un necentrēties tikai uz sevi. Kaķi ir ļoti labs ego mazinātājs. Tā es viņus varētu nosaukt.
Jebkurā gadījumā esam pārāk daudz apauguši ar visu, ko varētu teikt. Tā vēlme ir, drīzāk no tā lobīt no sevis nost.
Māris Bērziņš: Jā, jā. Tas starp citu, ir arī tajā neduālismā jeb advaita, par ko es runāju. Tu lobi no sevis visu nost, kas īstenībā neesi nemaz. Tā kā sīpolu – lobi, lobi, kamēr beigās paliek nekas. Kad tu kļūsti par neko, tad tu esi viss. Un tad ir nirvāna un svētlaime. Bet līdz tam tikt –nezinu, vai kāds savas dzīves laikā var. Man vienkārši tas likās diezgan jautri un aizraujoši. Un vispār jau viss notiek, kā notiek. Es nebiju izdomājis, ko man tagad tādu papētīt? Tas vienkārši kaut kā nāca pats no sevis. Tāpat kā kaķi atnāca paši no sevis, pēkšņi uzradās, arī tā interese un kaut kāds pamudinājums iekšējs interesēties par neduālismu. Man liekas, ka tagad ir tāds trends, ka daudzi autori raksta par sevi tieši, es to esmu pamanījis. Man kaut kā arī tas… Tā kā visi vīrieši tagad šitādas bārdiņas audzē, tādas īsiņas. Kaut kā liekas, ka tā ir laikmeta iezīme, tāpat arī rakstniekiem rakstīt par sevi ir tāda laikmeta iezīme. Un man arī tīri dabiski tas sanāca. -
Mana dzīve ir bijusi interesanta un mērķtiecīga un jūtu nevis smagumu, bet prieku, ka esmu ko devis arī savai tautai – saka neatkarības aizstāvis Jānis Rožkalns. Par darbošanos pagrīdē un piedzīvoto ieslodzījumā, par sabiedrības sašķeltību un nepietiekoši izdiskutēto lustrācijas jautājumu saruna ar Jāni Rožkalnu Laikmeta krustpunktā.
"Domāt par brīvību un tai sevi ziedot, rast iespēju par to atgādināt arī tiem, kuri jūtas vieni ar savu cerību. Latvijas neatkarības kustības pretošanās režīmam cilvēkus iedrošināja un arī biedēja. Tomēr tikai nelielam pulkam cilvēku bija spēks turpināt iesākto, kas dienu pēc dienas tuvināja Latvijas neatkarības atjaunošanas iespējai."
Tā 2024. gadā, gaidot Lāčplēša dienu, kad pie Kara muzeja iededza piemiņas ugunskurus, Latvijas Televīzijai atbildēja neatkarības aizstāvis Jānis Rožkalns.
Jānis Rožkalns 70. gadu beigās iesaistījās Latvijas neatkarības kustībā, kura nodarbojās ar dažādām pretpadomju propagandas akcijām, skrejlapu pavairošanu un izplatīšanu, sarkanbaltsarkano Latvijas karogu uzvilkšanu, Latvijas neatkarības kustības biļetena izdošanu un citām. 1983. gada izskaņā Jānim piespriež ieslodzījumu uz pieciem gadiem, kā arī nometinājumu uz trim gadiem. Vairāk nekā gadu pirms piespriestā ieslodzījuma termiņa beigām Jāni apžēlo un viņš tiek atbrīvots. Tomēr pēc atgriešanās Latvijā aktīvi iesaistās cilvēktiesību grupas "Helsinki 86" darbībā. Vēlāk Jāni un viņa ģimeni izraida no PSRS, bet pēc PSRS sabrukuma un Latvijas neatkarības atgūšanas ar ģimeni viņš atgriežas Latvijā.
Jāni, es izlasīju pāris sekundēs tās sekundes, stundas, minūtes, mēnešus, ko jūs esat veltījis Latvijai, ko veltījis Latvijas neatkarības cīņai. Un visas šaubas, sāpes, briesmas, ko jūs esat piedzīvojis, un tas pat liekas necienīgi savā ziņā. Tomēr šogad mēs esam sagaidījuši 36. gadadienu pēc Augstākās Padomes balsojuma par neatkarības atjaunošanu. Ar kādām domām jūs sagaidāt šo maiju?
Jānis Rožkalns: Uzreiz tik grūtu jautājumu. Domas ir pretrunīgas, izjūtas tāpat, es domāju tāpat kā visai tautai. Bet tajā laikā mums bija grūti pieredzēt, ka pēc 30 gadiem simtiem latviešu būs pametuši Latviju un kādi 500 pagasti likvidēti, un kādas 100 skolas un slimnīcas. Mums jādomā atkal ir būtībā par tādu jaunu atmodas laiku. Bet ja atceramies tos laikus, tad tur bija viss daudz vienkāršāk. Es jau saprotu, tagad šos jautājumus risināt, politiskos un ārpolitiskos, un visu to, kas virmo apkārt, to ir ļoti sarežģīti un grūti. Faktiski es neapskaužu tos politiķus, kuriem šodien ir jāatbild par visu to. Bet mums tas bija vienkāršāk. Tur bija okupācijas vara, režīms, visa krievu propaganda. Un mums bija sapnis par brīvu Latviju. Arī mēs sapratām, ka trimdas latvieši, tie īstie latvieši, ir saglabājuši visu to. Un bija "Amerikas balss" un "Klusuma balss". Un vakaros skanēja, radioaparātos likām tos blokus iekšā un tad pa istabu staigājām atrast, to vietu, kur tās antenas neķēra. Jo tur uz Brīvības un Pērnavas ielas stūra... Tagad jau vairs nav. Tad bija divi milzīgi torņi, starp kuriem bija nostiepti vadi. Un tad, kad viņi ieslēdza tajos radio laikos, tad visi tie viļņi tika bloķēti un uztvert varēja tikai ar šiem speciālajiem blokiem radio aparātā un atrodot kaut kur kādu vietu ar āderēm sakarā laikam, kur var klausīties. Bet tas bija tāds logs uz brīvību, kad bija iespēja, kur uzzināt, kā bija Ulmaņlaika, kā bija tad, kad Latvija bija visas Eiropas apbrīnas objekts, ka ražoja šeit ne tikai motociklus un velosipēdus, vieglās mašīnas, lidmašīnas pat, mazo "Minox", pasaulē vienīgo aparātu. Latviju apbrīnoja.
Tomēr mazliet par šodienu. Šajā pirmajā citātā, kuru mēs dzirdējām no arhīva un kuru jau atskaņoja, jūs sakāt - "visu, ko mēs neaizstāvēsim, to mums atņems, tā notiek visā pasaulē". Tas bija 2024.gadā. Vai tajā mirklī jūs to teicāt vairāk domājot par Ukrainu vai tomēr par jebkuru valsti, tai skaitā arī Latviju.
Jānis Rožkalns: Vispirms par Latviju, jo mums jau pašlaik ar atņem faktiski. Un arī ļoti daudzi latviešu domātāji, inteliģence to dažādos veidos presē atgādina, ka mums pēc krievu okupācijas, kad ieveda gandrīz pusmiljonu krievu šeit, viss Ķengarags, Purvciems, viss ir pilns ar svešu kultūru, kuri nemācās arī tagad latviešu valodu. Un, piemēram, šajā brīdī, ja skatāmies - atkal ielas paliek arvien tumšākas, tumšādainie no visām pusēm, var just, aziāti un Āfrika nāk atkal iekšā.
Un šī atņemšana jūs domājat tajā ziņā, ka mēs tādā veidā kaut kā zaudējam pašu tiesības, latviskumu, kā jūs to redzat?
Jānis Rožkalns: Tad man jāpasaka atkal viena šodien bezmaz vai pretvalstiska frāze - Latvija ir latviešu valsts. Šodien to pat teikt nedrīkst. Ulmaņa laikā tur virs Latvijas Bankas bija liels plakāts "Latvija ir latviešu valsts". Šodien vairs nevar to teikt, jo tā vairs nav. Tā nav latviešu valsts, šeit no visas pasaules nāk. Es dzīvoju Skanstes rajonā, lielie biroju nami 20 stāvi, visi saucas angļu valodā. Krievu valoda tagad attālinās. Tagad angļu valoda nāk iekšā ar tādu pašu joni. Visas kafejnīcas gandrīz, ko Rīgā atver, ir angļu valodā. Veikali, angļu nosaukumi.
Kāpēc jūs domājat tā ir? Kāpēc cilvēki neizvēlas vietējus nosaukumus, vietvārdus latviešu valodā?
Jānis Rožkalns: Tas ir noskaņojums, ko vispirms jau politikā veido, jo nav nekādi mehānismi, kas stiprinātu latviešu valodu, kas stimulētu to, ka, teiksim, ja tu gribi atvērt jaunu veikalu un tev nebūs nosaukums latviešu valodā, tad tev jāmaksā kaut kāda nodeva.
Kāds uzreiz teiks, ka tā ir ierobežošana. Tā nav brīvība.
Jānis Rožkalns: Nepatīk, brauciet Stokholmā, Vašingtonā atveriet un jums tur ir brīvība! Šī ir latviešu valsts, un šeit mēs nosakām, kā tā dzīve būs. Un tas ir demokrātiski, jo mēs ar vairākumu esam nobalsojuši, Satversmē ir ierakstīts tas, ka mūsu kultūrai jādominē. Un mums ir arī jāsargā visas šīs pamatvērtības. Un tas jau, ka mēs esam… Satversmi jau faktiski televīzijā arī no Saeimas vairs nepiemin, vispār.
(..)
1:10:07 - 1:14:02
2010. gadā valsts apbalvojums Atzinības krusts piešķirts tiesnesim Uldim Krastiņam, bet viņš bija pieņēmis notiesājošus spriedumus vairākiem politiski apsūdzētajiem, arī jums, un 2025. gadā Ordeņu kapituls paziņoja, ka atklājušies fakti par šo apkaunojošo nodarījumu, un valsts apbalvojums viņam tika atņemts. Ko jums nozīmēja šāda, tomēr tāda daļa no lustrācijas sabiedrībā?
Jānis Rožkalns: Jā, tas fakts ir ļoti zīmīgs. Un būtu ļoti labi, ja medijos arī tas tiktu nevis tikai pieminēts, bet iztirzāts. Skrastiņš [Krastiņš] bija ilgus gadus pasniedzējs Latvijas Universitātē, kur arī ir inteliģences zieds faktiski, tur visi redzēja to un nevienam nebija nekādu iebildumu. Un kad mēs pacēlām šo jautājumu, nu tad ar lielām ... un pat viņam Valsts ordenis piešķirts tika. Tā kā mums to pretrunu ir tik daudz.
Mums jau statuss arī Latvijas neatkarības kustībai, laikam tā ir vienīgā tāda tautas kustība, kur visiem dzīvi esošajiem mums piešķīra Triju Zvaigžņu ordeņus. Un tāpēc tas mums arī deva tādu statusu iestāties par šīm lietām.
Man bija viena ļoti zīmīga tikšanās ar Gorbunovu [Anatoliju], kad prezidents Bērziņš [Andris] bija. Viņš organizēja kādu lielu konferenci (..). Un tagad ir beidzies jau, bet cilvēki vēl runājas viens ar otru, un es skatos aizmugurē vientuļi stāv Gorbunovs. Un man uzreiz doma bija – jāpieiet pie viņa.
Es piegāju, stādījos priekšā, kas es esmu. Viņam jau uzreiz pieleca, no kurienes. Es saku viņam: "Gorbunova kungs, mums abiem ir Triju Zvaigžņu ordeņi. Es tad biju nostājies pret jums. Jūs bijāt pret manīm. Kurš no mums kuram tagad lai lūdz piedošanu? Vai man jālūdz jums piedošana, ka savā laikā es cīnījos ar savu grupu pret jums, jeb jūs lūgsiet piedošanu man?"
Tad viņš tā samulsa. Viņš teica: "Jā, par to jāpadomā."
Tā kā pretrunas ir saglabājušās, nav izdiskutētas. Un, kamēr mums sabiedrībā ir šāds stāvoklis un tik sašķelti esam, mēs neko atjaunot, nosargāt nevaram. -
Man vienmēr bijis svarīgi dzīvi piepildīt ar jēgu, nevis ar kaut kādu atsēdēšanu amatos – saka arhitekte, bijusī politiķe Ingūna Rībena, kas savu viedokli vienmēr aizstāvējusi enerģiski un emocionāli, bet par savu lielāko darbu tagad sauc izaudzinātos dvīņu pārus. Par arhitektes diplomdarba zirgu staļļiem un Rīgas 800 gadu jubilejas nepiepildītajiem plāniem, par patriotismu, atbalstu kultūrai un kāpēc vīlusies politikā – saruna ar Ingūnu Rībenu Laikmeta krustpunktā.
Arhitekte, lektore, Rīgas domes deputāte, Rīgas 800 gadu jubilejas svinību organizētāja, kultūras ministre, Saeimas deputāte. Tā savu profesionālo darbu publiski pieejamā personīgajā mājaslapā sadalījusi Ingūna Rībena. Amati mainījušies, bet vienmēr viņa ir mamma četriem bērniem – dvīņiem un vēlreiz dvīņiem. Viņa cilvēciski atklāti dalījusies ar savām pārdomām, arī sarūgtinājumu un ideāliem, un bieži atbildējusi ar atmiņā paliekošiem salīdzinājumiem.
Teju pirms četriem gadiem jūs paziņojat, ka esat nolēmusi nekandidēt 14. Saeimas vēlēšanās. Par politisko pieredzi mēs runāsim nedaudz vēlāk un diezgan daudz, bet vispirms, kā jums aizritējuši gadi?
Ingūna Rībena: Jā, tā bija mana pēdējā saruna ar aģentūru LETA, kur viņi man jautāja, kāpēc es nekandidēšu, un es teicu, ka es esmu zaudējusi ilūzijas, tik ilgi esot politikā vairāk nekā 30 gadus. Bet ka es nekur neiešu un par to nerunāšu, lai nelaupītu ilūzijas tiem, kuriem tās vēl ir palikušas. Šobrīd es pārkāpju savu solījumu. Kad viņi man jautāja, ko es darīšu tālāk, es teicu, ka gan jau liktenis zinās, kur mani tālāk vest. Un tajā brīdī, 2022. gadā, es, protams, nezināju, ka man 2023. gadā piedzims mazdēls un šobrīd jau ir četri mazdēli piedzimuši šo trīs gadu laikā. Tā kā tas ir tas ceļš, kur mani ir aizvedis liktenis. Kaut arī man kādreiz manā vecumā patiktos sēdēt Dievam pie kājām kā Marijai un klausīties, man atliek kā Martai rosīties, jo kopā man ir seši mazdēli. Tas ir brīnišķīgi, tas ir arī tāds enerģijas lādiņš, bet arī nopietns darbs un brīžiem negulētas naktis.
Paziņojot par šo lēmumu nekandidēt, jūs teicāt, ka esat zaudējusi ilūzijas par tiesisku, godīgu, sakārtotu valsti ar rūpēm un cieņu pret iedzīvotājiem. Vai jūs tagad tāpat domājat?
Ingūna Rībena: Es domāju, ka šis ir seku laiks. Šis ir seku laiks. Mēs piedzīvojam sekas tam, kādi mēs esam bijuši 30 un vairāk gadu garumā. Tas ir, kā ar bērniem - tu vari viņiem no rīta līdz vakaram ar sausu muti teikt -– nekāp novembrī ledainā ūdenī, būs iesnas jeb plaušu karsonis. Un ja tu netiec uzklausīts, tad tanī brīdī, kad ir tās iesnas vai vēl vairāk plaušu karsonis, tad atliek klusēt. Ja secinājumi netika izdarīti no vārdiem, tad secinājumus ir jāizdara no notiekošā. Lielā mērā, es domāju, ka šobrīd ļoti daudzās jomās, ļoti daudzās sfērās, sākot jau ar veselības aprūpi, ir tieši tāda krīze, kādu to varēja paredzēt cilvēki, kas kaut cik adekvāti par šīm lietām domāja.
Šogad ir nākamā parlamenta vēlēšanas. Varbūt kāds jūs ir uzrunājis, un jūs būtu gatava kādam spēkam pievienoties?
Ingūna Rībena: Arī 2022.gadā mani uzrunāja vairāki spēki. Pilnīgi noteikti nē. Jo tā ir ļoti liela pieredze, kāda man ir. Un es domāju, ka mēs varbūt varam izmainīt noteikumus. Bet vai mēs varam izmainīt mūsu sabiedrības mentalitāti tik viegli? Man tam nav ticības. Un pretēji varbūt citiem cilvēkiem, kas ir dzīvojuši intensīvu dzīvi un ir prom no politikas un mēģina kaut kā to atcerēties, aprakstīt un tā tālāk, es gluži otrādi – šī pieredze nav nekāda patīkamā. Es to dzēšu ārā no savas atmiņas. Kaut arī man ir piedāvāts uzrakstīt tādas kolorītās epizodes, bet lai saglabātu gaismu un prieku par dzīvi mazbērniem, es pie tā nekavējos savās domās.
Un tomēr kā justies vēlētājam brīdī, kad no pieredzējušiem politiķiem izskan arī šāda vilšanās, rūgtums? Noteikti arī pamatots, kā es arī saprotu no jūsu teiktā. Tomēr cerībai un ticībai valsts iekārtai, pārvaldei un spējai darīt labāku cilvēkiem jāpastāv. Kā rīkoties vēlētājam, ko izvērtēt?
Ingūna Rībena: Es kādreiz nācu no Saeimas un satiku savu draugu mūziķi un mācītāju Ingmāru Zemzari netālu no Saeimas. Uz jautājumu, kā klājas, es viņam saku: "Ak, Dievs! Ingmār, tam, ko es daru, nav absolūti itin nekādas jēgas. Tam nav nekādas nozīmes, tam, ko es runāju vai rakstu - es neko nevaru ietekmēt. Es neko nevaru iespaidot." Viņš smaidīja, skatījās uz mani un teica: "Tu laikam ilgi neesi pirmo Mozus grāmatu pārlasījusi."
Kad Dievs gāja nopostīt Sodomu un Gomoru, atceraties, viņš satiek Ābrahāmu. Un Ābrahāms saka: "Kā, Dievs, tu iesi nopostīt Sodomu un Gomoru kopā ar visiem krietniem un godīgiem cilvēkiem, kas dzīvo?" Dievs visu zina, bet viņš saka - Ābrahām, atrodi man piecdesmit taisnus cilvēkus. Un Ābrahāms nevar atrast ne 50, ne 40, ne 30, ne 20. Viņam jau gandrīz bail Dievam prasīt, Viņš saka – bet, mīļais Dievs, ja es desmit taisnus cilvēkus atradīšu, tu mainīsi savus plānus, tu nenopostīsi Sodomu un Gomoru desmit cilvēku dēļ? Dievs saka – jā, atrodi desmit cilvēkus. Mēs zinām, ka viņš atrada Latu vienu pašu. To viņš izveda laukā un pilsētas tika nopostītas. Morāle ir tāda, ja pat tu neko nevari izdarīt, tu pats vari tā nedarīt. Tajā brīdī es gandrīz Ingmāram apķēros ap kaklu. Es teicu: "Ak, Dievs, cik jauku cerību tu man esi devis." Kamēr mēs esam nosacīti desmit cilvēki taisni, tikmēr mēs turamies. Tā ir tāda cerība.
(..)
Ingūna Rībena: Ir skaidrs, ka ir trīs lietas, kas nosaka tautas pastāvēšanu – kultūra, valoda un kopīga izpratne par vēsturi. Es neesmu kaut kāda patoloģiska nacionāliste, bet man liekas, ka pasaule būtu ārkārtīgi garlaicīga, ja mums būtu viens globalizēts zieds, viena globalizēta melodija un tā tālāk. Man liekas, pasaule ir tik skaista, tāpat kā pļava ar bezgala daudz un dažādiem ziediem, tā pasaule ar bezgala daudz un dažādām kultūrām, atšķirīgām. Un es esmu bijusi daudzās situācijās, ka, stāvot dažādu valstu lidostās, es gribu kaut ko atvest uz māju, un nav vairs ko atvest, jo viss jau ir redzēts arī šeit, vai ne. Par kultūru mēs varētu daudz runāt. Protams, ka tas ir būtiski.
Bet samērojot ar veselības nozari. Drošību mūsdienās.
Ingūna Rībena: Kā jau es teicu, labās proporcijās, nevis kaut ko vienu izspīlēt un kaut ko citu absolūti ignorēt.
Droši vien drīzāk jautājums par izpratni un par sabalansētību. Kā jūs teicāt.
Ingūna Rībena: Pie kam, ja jūs atceraties, 2008. gadā, lielā krīze kad bija un kad vienas nakts laikā tika mazināti līdzekļi pusmiljarda apmērā. Toreiz Valdis Dombrovskis bija premjerministrs un Einars Repše bija finanšu ministrs, un tika noņemts finansējums visām 145 mākslas un mūzikas skolām visā Latvijas teritorijā. Mūzikas skolas, kas ir sakņu sistēma mūsu valstij, kas uzsūc mūsu talantus, lai pēc tam … koka vainagā tas viss tas viss ziedētu.
Es to uzzināju tikai nākamā rītā, būdama Saeimas deputāte, un toreiz es biju "Vienotībā", un es ilgi staigāju pa ielu, lai novestu sevi līdz tam, kā tas ir kādreiz ģimenes skandālos – var jau sist durvis un teikt – es aizeju, un pēc trīs stundām nākt atpakaļ. Bet ir jāatgriežas.
Es staigāju pa ielu, lai novestu sevi līdz tam, ka es pasaku absolūti mierīgi – ja tā tas paliks, ja tiešām visām mākslas un mūzikas skolām būs noņemts finansējums, es nolieku savu mandātu, es aizeju no parlamenta, un es aizeju no "Vienotības". To es arī pateicu. Knapi paspēju līdz sieviešu tualetei mazliet paraudāt. Un tad tomēr Valdim Dombrovskim tas kaut ko bija nozīmējis, un viņš atrada no Nacionālās bibliotēkas būvniecības aizņemties vienu miljonu un vajadzīgo 5,6 miljonu vietā ielika vienu miljonu. Mākslas un mūzikas skolām nācās izdzīvot līdz gada beigām. Un es atceros, ka Madonas mūzikas skolas vadītājs man stāstīja, kā skolotāji ir mainījušies ar sēņu burciņām un kartupeļiem. Joks, bet varbūt pavisam ne joks, bet katrā gadījumā tas finansējums tika saglabāts un pēc tam tā kā soli pa solim tomēr atjaunots. Tās lietas man tiešām ir bijušas vienmēr būtiskas. -
Cik dažādi varam paplašināt izpratni par pasauli un cik gatavi esam ieklausīties, ko par to domā modes mākslinieki? Kā brīvības sajūta tika ietērpta nepieradinātās modes asamblejā, kad par to rakstīja vairāki pasaules vadošie mediji pirms vairāk nekā 30 gadiem, un tagad, kad top mūsu paviljons šā gada Venēcijas biennālei?
Par tērpu asajām formām tiešā un pārnestā nozīmē, par tērpiem mūsu olimpiešiem un formām policistiem, un par kādu modi domā pasaules tērpu dizaineri un mākslinieki? Laikmeta krustpunktā saruna ar alternatīvās modes mākslinieku Bruno Birmani.
Visklasiskāk modes māksliniekam droši vien būtu pajautāt, kas tagad ir modē. Un arī šodien, nākot uz sarunu, es domāju - interesanti, kā man vajadzētu apģērbties, jo nāks taču modes mākslinieks. Kaut kādā veidā cilvēkus tas ļoti sasaista. Bet par to, kas ir modē, es uzreiz lūgtu iezīmēt tevi šīs varbūt robežas – ko vispār ar vārdu mode saproti, jo tas noteikti nav tas, kā mēs domājam, kādas krāsas žaketi vai kreklu es šodien esmu uzvilkusi.
Bruno Birmanis: Man ir definīcija, kuru es lietoju, izmantoju vairākus gadu desmitus un patiesībā sakot, tā arī nemainās – mode ir baumas, ko mēs velkam mugurā.
Kāds to pateicis?
Bruno Birmanis: Baumas ir izlasītas, pateiktas, redzētas, jebkas sajusts, dažādas baumas, ko mēs velkam mugurā. Tā ir mana atbilde uz jautājumu, kas ir mode priekš manis, kā es to redzu?
Un, ja es esmu brīva no baumām, tad varu ģērbt mugurā jebko.
Bruno Birmanis: Tas ir, manuprāt, visideālākais stāvoklis.
Līdz Venēcijas biennāles atklāšanai ir vien dažas nedēļas. Maija sākumā Venēcijas biennāles 61. starptautiskajā mākslas izstādē atklās arī Latvijas paviljonu "Nepieradinātā asambleja. Utopijas aizkulises". Tā ir tava un arī starpdisciplinārā mākslinieku dueta MareunRol's jaundarbs par Nepieradinātās modes asambleju, kas Rīgā notika deviņdesmitajos gados. Ļoti ierasts ir, ka publiski mēs uzzinām par idejas apjomu, kas tas varētu būt, kas ir idejas autori, bet vizuāli mēs nekad līdz atklāšanai to neredzam. Tik tālu, cik tu vari pateikt, kas būs Latvijas paviljonā?
Bruno Birmanis: To, kas būs Latvijas paviljonā, var apskatīties mājaslapā Latvijas paviljons.
Tas tomēr ir slēpti. Tas tomēr nav tā, kā visticamāk, būs.
Bruno Birmanis: Tur ir gana daudz, ir koncepcija uzrakstīta un, patiesību sakot, uzrakstīta gana labi. Es mazliet precizēšu. Jaundarbs ir MareunRol's darbs, tas ir viņu skatījums uz šo fenomenu, laikam tā būtu pareizi teikt, ko es ar savu komandu izveidoju deviņdesmitajos. Šis paviljons faktiski ir viņu jaundarbs. Es negribu teikt atbilde, bet mēs to saucam par dialogu. Tur būs daudz.
Es sociālajos medijos arī vēroju video, kur redzams darba process, ir apmēram nojaušams, kas varētu būt. Bet labi, protams, gaidīsim līdz brīdim...
Bruno Birmanis: Manuprāt, tas ir ļoti godīgi, un šajā ziņā bija absolūti 1000% skaidrība par to, ka mēs negribam, lai fuss par to, kāds tas paviljons ir, pirms tas vispār tiek atklāts. Tas tiks pabeigts burtiski 10 minūtes pirms tiks pārgriezta lentīte un varbūt arī tad vēl nē. Bet tur ir tik daudz tie komponenti, ka tas viss jāredz konkrētā telpā, jau ar konkrētu noskaņu. Katrā ziņā tas, ko es varu pateikt, tas nav par modi. Tas nav par modi viennozīmīgi. Un te vārdiņš "backstage" jeb aizkulises, faktiski, manuprāt, tā ir lieliska ideja, kas ļoti labi var raksturot visu to, kas notika aiz tās redzamās skatuves daļas. Turklāt aizskatuve vienmēr tā lieta, ko cilvēku lielākā daļa neredz un ko vienmēr grib redzēt, kas tad tur īstenībā ir? Tur ir ļoti daudz par to, kā tapa, kas tapa.
Un tomēr šim paviljonam ir piešķirts arī tāds sociāli politisks, pat vairāk politisks pieskāriens. Un tas tiek definēts vārdos – "kā mēs šodien iztēlojamies brīvību, risku, nākotnes iespējas". Arī publiski zināms ir tas, ka biennāles Ukrainas paviljona centrālais objekts būs origami briedis, kas simbolizēs tukšas drošības garantijas, ko Ukraina saņēma apmaiņā pret atteikšanos no atomieročiem. Savukārt milzīgu viļņošanos Eiropā ir izraisījusi Krievijas atgriešanās biennālē, un tiek runāts, protams, par to, ka Eiropa ļauj Krievijai atgriezties uz šīs starptautiskās skatuves. Cik mums ir zināms līdz brīdim, kad šī saruna notiek, Krievijai būs atļauts piedalīties tikai paviljona atklāšanā. Tomēr pēc tam kaut kādā veidā šī instalācija vai ko viņi būs izveidojuši, būs arī redzama no paviljona ārpuses. Un mākslinieks Rolands Pēterkops saka, ka šis sava veida ir kara lauks, tikai kulturālais, kurā mēs arī esam šajā ar šo darbu. Vai tu tajā arī saskati šo politisko motīvu un cik tas ir svarīgi, ka tavai nepieradinātajai idejai, nepieradinātajam garam tas ir pielikts šajā brīdī klāt?
Bruno Birmanis: Varētu diskutēt par nosaukumu "Kara lauks". Man ir nācies nedaudz pieredzēt šīs lietas. Bet noteikti jā, jo mums deviņdesmitajos nelikās, ka tas ir politiski. Jo mēs bijām izkāpuši no vienas sistēmas. Izkāpuši ne vienkārši tā, ka esam izgājuši pat mājas durvīm laukā – gana sāpīgi, bet priecīgi – un vēl nebijām iekšā otrā sistēmā. Tāpēc mēs varējām izbaudīt šo brīvību un izbaudīt to visos iespējamos veidos. Mūsu gadījumā – radošo brīvību. Tas tagad ir labi redzams no šo 30 gadu distances. Un tas, patiesību sakot, ir kā tāda izsaukuma zīme teikumam, kurš nemaz nav uzrakstīts šodien. Un, manuprāt, biennāles uzdevums, un tas nav tikai Latvijas paviljona mākslinieku, bet ir visas biennāles brīvību cienošo un saprotošo mākslinieka uzdevums ir šo teikumu uzrakstīt. Un šis teikums nav par toleranci attiecībā uz agresorvalsti, kas piekto gadu jau galina cilvēkus. Katrā ziņā noteikti nav. Mani vienkārši šokē, ka 30 gadus pēc tā, kad mēs visi izgājām, tai skaitā arī Krievija izgāja ārā no šīs padomju sistēmas, ka tagad mums atkal par to ir jārunā. Kāpēc jārunā par pagātni? Kāpēc nevar skatīties nākotnē uz priekšu? Šajā gadījumā nezinot, ka Krievija atgriezīsies, mēs laikam kaut kā ... Atkal kārtējo reizi Asambleja vienmēr ir pareizā laikā un pareizā vietā. -
Mēs par daudz dzīvojam materiālajā pasaulē, bet mūzikas uzdevums ir atgādināt, ka ir arī kaut kas pāri tam visam – saka komponists Pēteris Vasks. Par bērnībā dzirdēto Vāgnera "Tanheizeru" un tēva mācītāja svētrunām, kāpēc viņu neuzņēma konservatorijā un cik ilgi jāraksta simfonija, arī par spītīgo raksturu un Latvijas mīlestību – saruna ar Pēteri Vasku Laikmeta krustpunktā.
"Klusuma auglis" ar mātes Terēzes lūgšanas vārdiem, "Sibīrijas bērni" un mēmas izsūtījuma sāpes, kantāte sievietēm, mīlestība – tas pārvērsts mūzikā. Tomēr tas nav tikai par sāpēs pārdzīvoto. Tā ir arī cerība un prieks par pasauli. Komponists Pēteris Vasks saka: „Prieks par Dieva radītu pasauli.”
Vai caur viņa mūziku pasaule un mēs paši esam ieraudzījuši Latvijas tautas dvēseli?
Par jums ir publicētas daudz dažādas pārdomas, ir bijušas sarunas ar jums, ir muzikologu apskati, esat saņēmis daudzas starptautiskas un Latvijas augstākās atzinības. Jūsu mēroga devumam mūzikā šoreiz pat negribētos piemērot skaņdarbu uzskaitījumu, tāpēc šī ir saruna par jau kādreiz notikušo, piedzīvoto un iespēju uz to paskatīties šodien.
Jūs bieži esat klāt, kad atskaņo jūsu mūziku. Ir ļoti aizkustinoši un saviļņojoši redzēt, kā jūs izjūtat savas mūzikas skanējumu. Kādas domas tajā mirklī ir jūsos?
Pēteris Vasks: Es savas kompozīcijas… tie arī visi mani bērni ir un man ir rūpe, dzīva interese, kā viņiem sokas, kā viņi dzīvo un kā viņiem klājas, un kā viņus mūziķi interpretē.
Es vispār esmu aktīvs koncertu apmeklētājs, ne tikai egoistiski sava mūzika. Mani vispār interesē. Kā var neinteresēt mūzika? Tas ir mans dzīves pamats. Un tas, cik bagāta patreiz ir mūsu mūzikas dzīve, cik daudz mums ir izcilu komponistu visu paaudžu, gribas tajā visā būt klāt un to dzirdēt. Joprojām, protams, ir nesalīdzināmi ir dzīvā koncertā būt. Tas ir ideālākais veids vai nu koncertzālē, vai arī baznīcā, kur sevišķi bieži mēdz būt izcila akustika un aura.
Man bija emocionāli diezgan sarežģīti gatavoties sarunai, jo garīgums manā sajūtā ir ļoti personiska sajūta un personisku domu kopums, un tam nepieciešamie vārdi, kādos to nodēvēt. Vienmēr kaut kādā veidā baidos aizskart otru cilvēku par to, kā viņš izjūt šo garīgumu. Vai jums ir sava formula, kā ietērpt vārdos garīgumu, kas neapšaubāmi atspoguļojas jūsu mūzikā?
Pēteris Vasks: Es viņu ietērpju skaņās. Es esmu komponists, tāpēc es viņu vārdos nemēģinu. Bet es domāju, ka tas ir viens no mūzikas lielajiem uzdevumiem, - vēstīt, stāstīt jebšu arī atgādināt to, ka mēs dzīvojam materiālā pasaulē un mēs par daudz dzīvojam materiālajā pasaulē, par daudz mantas, par daudz ikdienas skriešanu. Manuprāt, mūzikas viens no uzdevumiem ir atgādināt - draugi, ir arī kaut kas pāri tam visam. Vai jums ir laiks? Vai jums ir iespēja apskatīties uz zvaigžņoto visumu? Tas viss ir mūzikas viens no uzdevumiem. Protams, ir dažādi ceļi, viens ir tāds, ka mūzika izklaidē un tev uzlabo omu un tu danco, un sprinģo. Tas ir viens ceļš, tas populārākais un zināmais. Bet ir arī tas otrs, kas runā par to, ko es vārdos nemāku izteikt, bet kas…
Jūsu tēvs Arvīds Vasks bija baptistu mācītājs un kā lasīju, viņš esot ļoti mīlējis mūziku. Dati arī rāda, ka jūsu bērnībā visa ģimene ir bijusi ļoti muzikāla. Četri bērni. Māsa spēlējusi klavieres, jūs arī vijoli, mamma dziedājusi. Bet kas bija tā mūzika, ko jūsu tētis mīlēja un kas varbūt arī jums tika mantojumā?
Pēteris Vasks: Patiešām brīnišķīgi, ka es piedzimu ģimenē, kur visi mīlēja mūziku un daudz tika runāts [par mūziku], un ne tikai runāts, bet arī tiešām muzicēts. Viens no tādiem manas dzīves lielākajiem laimes brīžiem bija tas, kad pirmo reizi biju operā. Tas bija vēl, es domāju, 1958. gadā – pirmoreiz okupētajā Latvijā pēc Otrā pasaules kara skanēja Vāgners un ne vairāk, ne mazāk kā "Tanheizers". Mājās jau mēnešiem ilgi par to tika runāts, ka būs "Tanheizers" atkal beidzot. Un tad mēs, visa ģimene, aizbraucām no Aizputes uz šo premjeru operā. Un tas man bija tāds, ka es sapratu – mūzika, mūzika un nekā augstāka nav un nebūs. Tas bija tāds… Un tur arī vēl šis stāsts. "Tanheizers". Arī šis garīgi reliģiskais motīvs, kas arī tēvam bija ļoti svarīgs. Bet man tā mūzika, tas mūzikas brīnums bija.
Mūzika vēl bija baptistu vidē, kur es izaugu. Baznīcā bija diezgan labs koris. Es atceros, ka ne viss man likās interesants, jo tur bija diezgan daudz tādas, kā arī es atceros, teica – tā jau tāda salkana dziesmiņa, gandrīz vai lēkā un slavē Jēzu, bet nekādu muzikālās vērtības tajā nebija. Bet daudz vecāko runāja arī par garīgās mūzikas komponistiem, bet latviešu. Tas bija diezgan svarīgi.
Baznīcā skanēja mūzika. Diemžēl mūsu baznīcā nebija ērģeles, tikai harmonijas. To ērģeļu varenību, to milzīgo potenciālu tikai vēlāk [iepazinu], tam varēju pietuvoties. Vl turpat Aizputē, Kuldīgas ielā, vienā ielas pusē bija baznīca, kurā mēs dzīvojam. Divas mazas istabiņas mums tur bija. Un turpat ielas otrā pusē bija mūzikas skola, kas bija pēc kara atvērta pirmo reizi. Tā esot bijusī vācu skola – pamatskola, tur bija mūzikas skola. Mana māsa mācījās klavieres, tēvs paņēma mani pie rokas, aizveda uz mūzikas skolu pie direktora Kriša Jankovska un teica – šitam puikam ir intereses par mūziku, viņš klausās. Viņš teica: Nāc, es tev iemācīšu vijoli! Līdz ar to mūzika bija visur.
Mums bija arī tāda mājas muzicēšanas tradīcija – māsa pie klavierēm, es – vijoli, māmiņai bija skaista balss. Viņa pat jaunībā sapņoja, ka viņa gribētu kļūt par dziedātāju, bet vectēvs teica – vajag kārtīgu profesiju beigu beigās, ko tur dziedāsi tikai. Tā mamma kļuva par zobārsti. Bet balss bija skaista un mēs kopīgi muzicējam gan mājās, gan arī baznīcā un visur citur. Tā kā mūzika bija visapkārt.
-
Politiķi negrib pieņemt nepopulārus lēmumus un stipra arī politiskā greizsirdība, līdz ar to arī valsts un Rīgas attīstība nenotiek – uzskata bijušais Rīgas mērs Jānis Birks. Kādas ēkas Rīgā būtu jānojauc, kā no ārsta kļuva par slimnīcas vadītāju, kā virzīja Zatleru prezidenta amatam un vai ir atrodams miljonāru sarakstā – saruna ar Jāni Birku Laikmeta krustpunktā.
Saruna norit Doma laukumā, Vecrīgā. Netālu atrodas arī jūsu kādreizējā darbavieta Rātsnamā. Kad jūs ievēlēja domē, tad Rīgas domes deputāti vēl strādāja pašreizējā Ārlietu ministrijas ēkā Valdemāra ielā. Savukārt Jūras medicīnas centrs, ar kuru esat saistīts, atrodas gan Sarkandaugavā, gan Vecmīlgrāvī. Vai jums ir kāda tuvākā vieta Rīgā? Kas jums patīk visvairāk?
Jānis Birks: Es visu bērnību esmu pavadījis Rīgas centrā, jūgendstila centrā. Mēs tajā laikā dzīvojām Rūpniecības ielā, Elizabetes un Rūpniecības ielas krustojumā, un faktiski visa mana bērnība līdz pat Medicīnas institūtam, kad es iestājos… Man bija ļoti labi, faktiski bija trīs minūtes līdz anatomikumam ko iet un, protams, arī mācījos 3. vidusskolā no sākuma. Tur bija jāiet cauri brīnišķīgajiem kanāla apstādījumiem, vēsturiskajam bulvāru lokam. Tas acīmredzot ir iespaidojis arī manu nākotnes skatījumu uz Rīgu, uz Rīgas vērtībām. Tā bija ļoti liela privilēģija, pat neskatoties uz to, ka tajā laikā mēs dzīvojām komunālajā dzīvoklī.
Bet ārējā estētika bija noteicošāka droši vien par to, ko varēja dzīvoklī tajā laikā?
Jānis Birks: Noteikti jā. Īstenībā tagad, vēsturiski skatoties, tā bija liela privilēģija.
Tas tiešām ir ļoti skaists Rīgas rajons. Kā jūs sakāt – bulvāru loks. Bet kā jūs kopumā Rīgu redzat šajā laikā, kad jau ir daudzus gadus jums nav tieši jālemj par to, kam Rīgā būt, kam nebūt?
Jānis Birks: Jā, protams, ka nevar aiziet no visām Rīgas problēmām, netieši tāpat tu visu to redzi un dzirdi, un saproti, un analizē. Ir, protams, ļoti daudz pārdomu. Mēs savā laikā bijām degsmes pilni un bija ļoti daudz attīstības projektu, un centāmies tos arī realizēt, jo mūsu mērķis bija iekļauties, atjaunot Rīgu kā Baltijas lielāko pilsētu, nozīmīgāko pilsētu. Protams, ka tur vajadzēja daudz enerģijas ilgtermiņa projektu realizācijai. Bet tā komanda, kas toreiz bija, mērķtiecīgi gāja uz šo mērķi. Šis periods pēc manas darbības Rīgas domē atmeta Rīgu atpakaļ ļoti daudzu gadu garumā. Un tā orientācija... Ja mēs bijām viennozīmīgi orientēti uz Rietumiem, uz Rietumu vērtībām, tad pēc tam šī orientācija aizgāja uz austrumiem un nekur tālāk par „Rižskij dvorik” Maskavā mēs netikām. Un sekas mēs jūtam šodien, jo atpaliekam gan no Viļņas, gan no Tallinas, un esam palikuši perifēra Baltijas valsts.
Jūs domājat, ka tas ir tāpēc? 2009. gadā, kad bija pašvaldību vēlēšanas, tēvzemieši neiekļuva nemaz domē, bet desmit gadus Rīgas mērs bija Nils Ušakovs. Jūs domājat, ka tas bija iemesls?
Jānis Birks: Droši vien, ka tas ir iemeslu komplekss, bet viens no būtiskākajiem iemesliem bija, ka tā bija pilnīgi politikas pārorientācija austrumu virzienā un netika veikti nekādi lielie attīstības virzieni. Protams, ir pilsētā jādomā gan par sociālo jautājumu risināšanu, gan par ilgtermiņa projektiem. Mēs bijām vairāk orientēti uz šo pilsētas attīstības virzienu, un, protams, neaizmirsām arī sociālos jautājumus pietiekoši daudz. Un mums arī bija labs periods, lai tos realizētu, tāpēc, ka visu laiku pieauga Rīgas budžets un līdz ar to mēs varējām to atļauties un domāt par šiem jautājumiem. -
Ja kādam liekas, ka laiki ir grūti, atnāciet uz Okupācijas muzeju un iznākot ārā, jums būs cits skats – saka muzeja direktore Solvita Vība, kas joprojām pārliecināta, ka ar saviem kolēģiem var mainīt pasauli uz labāku. Un viņa to dara arī aizstāvot dzīvnieku tiesības. Arī par provokācijām muzejā un kā mainās cilvēku attieksme pret dzīvniekiem – saruna ar Solvitu Vību Laikmeta krustpunktā.
Latvijas ceļš līdz neatkarības atjaunošanai bijis daudzu tūkstošu upuru iets un nests. Caur izsūtījumu, sāpēm, zaudējumiem mēs varējām sasniegt tādu pretestību, kas deva spēku veidot savu valsti vēlreiz. Marta mēnesī savijas divas zīmīgas dienas – 17. marts ir Nacionālā pretošanās kustības piemiņas diena un 25. marts ir Komunistiskā genocīda upuru jeb 1949. gada izsūtīšanu piemiņas diena.
Okupācijas stāstu glabātāja. Viņa aizstāv ne tikai upuru, izdzīvojušo tiesības tikt uzklausītiem un atgādināt par pārdzīvoto mums pārējiem, bet aizstāv arī tos, kuri var ciest no cilvēku rīcības – dzīvniekus. Kā tas savijies viņas dzīvē? Par to saruna ar Latvijas Okupācijas muzeja direktori Solvitu Vību.
Runāsim arī par to, kā Latvijā dzimusī vēlāk britu aģente Fifī iedibināja dzīvnieku patversmi Latvijā, par to, kam jūs šodien piešķirtu Zirgābolu balvu un kā pēc uzbrukumiem Okupācijas muzejam jau nākamajā dienā muzejs turpināja strādāt, jo tā bija atbilde uzbrucējiem.
Sāksim ar dažām aktuāliem tematiem, proti, par vēsturē piedzīvoto un tā atbalsi mūsdienās. Kā jūs pati personīgi izjūtat šīs divas marta atceres dienas?
Solvita Vība: Jo vairāk es esmu Okupācijas muzejā, jo stiprāka es jūtos ar to, ko šie vēstures notikumi mums ir devuši. Un jo vairāk mēs iedziļināmies stāstos, jo vairāk mēs ierakstām video liecības, jo vairāk mēs saņemam krājuma priekšmetus un satiekamies ar tiem cilvēkiem, kas vēl joprojām nāk pie mums un kas ir aculiecinieki, es saprotu, ka šī vēstures pieredze mums ir dota tāpēc, lai mēs paliekam stiprāki. Un tas ir galvenais vēstījums, kas ir arī Okupācijas muzejam.
Ja kādam liekas, ka laiki ir grūti, ka dzīve ir pavisam smaga, atnāciet uz Okupācijas muzeju, un iznākot ārā, jums būs cita pasaule. Un tas ir tas svarīgākais, ko mēs arī mēģinām darīt.
Nacionālās pretošanās kustības piemiņas dienā, 17. martā, Latvijas Okupācijas muzejs nodeva Rīgas domei īstenošanai pieminekļa "Svešo varai spītējot" teritorijas labiekārtojuma projektu. Ko ir plānots darīt tālāk?
Solvita Vība: Mēs, uzsākot virzību uz piemiņas zīmes uzstādīšanu Radio ielā, sadalījām šo procesu trīs posmos - būvprojekta sagatavošana un tas nav tikai būvprojekts 4x4 metri, kur uz šiem radio torņa balstiem mēs vidū liktu piemiņas zīmi. Mēs gribam sakārtot un ceram, ka tā būs ļoti skaista vieta visapkārt piemineklim. Tātad kanālmalā jauns skvērs - vieta, kur cilvēkiem gan atpūsties, gan redzēt mūsu karogu diendienā. Tas ir lielāks projekts nekā tikai viens piemineklis.
Pieminekļa māksliniecisko risinājumu veido tēlnieks Kristaps Gulbis kopā ar arhitektiem Andri Kronbergu un Raimondu Saulīti. Piemineklis atradīsies tieši tajā vietā, kur kādreiz karogs arī tika uzvilkts, Radio ielā, Rīgā.
(..)
Sešus gadus Jūs jau esat Okupācijas muzeja direktore, bet turpināt iesaistīties un iestāties arī par dzīvnieku tiesībām, un esat arī biedrības "Dzīvnieku draugs" vadītāja. Un šā gada 23. februārī ir svinēta biedrības, patversmes 25 gadu jubileja un reizē izdota arī žurnālistes Ērikas Šmeļkovas grāmata "Slepenā aģente Fifī. Latviete, kura mainīja likteņus”. Tātad Fifi jeb Kristīne Čilvere dibināja šo biedrību. Par ko šī grāmata stāsta?
Solvita Vība: Mūsu idejas autore, mūsu biedrības un faktiski Latvijas dzīvnieku aizsardzības [kustības] iedibinātāja pēc neatkarības atjaunošanas Latvijā ir Kristīne Čilvere. Viņas stāsts tapa zināms tikai 2014.gadā, kad Britu Nacionālais arhīvs atklāja failus par Otrā pasaules kara slepeno aģenti.
Desmit gadus vēlāk, kad jau patversme un biedrība darbojās.
Solvita Vība: Biedrība ir dibināta 1998. gadā. Tātad 2014. gadā mēs uzzinām, ka mūsu Kristīne, un mēs nesakām Kristīne Čilvere, jo viņa negribēja būt kundze, viņa gribēja būt vienkārši Kristīne - dzīvnieku draugs. Ka mūsu Kristīne patiesībā ir Otrā pasaules kara varone. Protams, uzreiz cits skatījums un daudz jautājumu. Arī varbūt liela izpratne par to, kāpēc viņa bija tāda - drosmīga, pragmatiska, tāda īsta cīnītāja. Mums bija ļoti viegli un joprojām ir viegli, jo mēs esam "Kristīnes armija, un viņa simboliski joprojām ir mūsu ģenerālis. Tad, kad mēs uzzinājām šo stāstu, protams, bija ar ko lepoties. Un žurnāliste, rakstniece Ērika Šmeļkova ir devusi savu redzējumu tieši uz to stāstu, kas notika Otrā pasaules kara laikā, ko Kristīne Čilvere darīja.
Īsa Kristīnes Čilveres biogrāfija. Viņa augusi Latvijā, bet studējusi Parīzē un kara laikā nonākusi koncentrācijas nometnē, no kuras 1941. gadā izbēga. Bet kad atgriezusies Lielbritānijā, Kristīne nokļuva Lielbritānijas Īpašo uzdevumu pārvaldes redzeslokā un 22 gadu vecumā kļuva par slepeno aģenti Fifi, Īpašo uzdevumu pārvaldes leģendu.
Bet kā jūs nonācāt līdz dzīvnieku tiesību aizsardzībai, studējot vēsturi, studējot arī tiesību zinātnes? Un arī pēc tam līdz darbam patversmē?
Solvita Vība: Man kaut kā 2003. gadā mijās dzīves ceļš ar brīvprātīgajiem šajā biedrībā un patversmē. Manuprāt, dzīvnieki ir tie, kas var uzrunāt jebkuru. Kad mani lūdza iesaistīties, likās noderīga arī mana jurista izglītība, jo par dzīvnieku tiesībām ir jācīnās. Un tie nav tikai praktiskie dzīvnieku glābšanas jautājumi, bet tie tiešām ir nopietni juridiski strīdi par to, kuram taisnība - labestībai vai naudai, vai biznesam. Tāpēc es iesaistījos. Protams, es to neesmu nožēlojusi un man liekas, darbs šajā jomā vienmēr ir tāds, kas sniedz gandarījumu. Un tu saproti, ka katra diena, kuru tu esi bijis darbā, faktiski tu to pat neuzskati par darbu, ir kaut kas jauns, kaut kas ļoti, ļoti sirsnīgs un ļoti daudz cilvēku, kas ir ļoti labsirdīgi. Man liekas, tādas vietas nav daudz.
Vai bija varbūt kāds konkrēts gadījums, kas saistīts tieši ar dzīvniekiem, kas pamudināja tieši šajā jomā brīvprātīgo darbu sākt un realizēt?
Solvita Vība: 2000. gadu sākumā bija cita situācija Latvijā nekā tā ir tagad. Lai gan mēs arī tagad dzirdam daudz par cietsirdības gadījumiem, par to, cik daudz ir vajadzīga palīdzība dzīvniekiem, bet es varu novērtēt, kāda ir atšķirība šobrīd un cik daudz ir sasniegts. Tad bija ļoti daudz tādu praktisku vajadzību. Man radiniece darbojās jau patversmē, un patversmē tajā laikā bija tā, ka, ja ne katru dienu, tad katru otro trešo pie patversmes durvīm bija kaste vai kaut kas ... atstāti dzīvnieki - kaķēni, kucēni. Un tad mēs mainījāmies - kurš var paņemt uz laiku. Un tad, kad tu jau esi iekšā, tu vairs netiec, protams, ārā. Un tajā laikā arī bija vajadzīga vadītāja patversmei. Es piekritu. Faktiski tādu darbu uzvalkā un zeķubiksēs es nomainīju pret darbu T-kreklā un džinsās, tādu tiešām praktisku. Patiešām bija diezgan radikāls pagrieziens.
(..)
Es domāju, ka dzīvnieku aizstāvis rēķinās ar to, ka nekad simtprocentīgi sabiedrība nebūs līdzcietīga. Mums ir galvenais jāmēģina panākt to, ka sabiedrībā vairāk kļūst to cilvēku, kuri ir līdzcietīgi, labestīgi, nepamet savus dzīvniekus, un faktiski, kuri … Mēs nevaram nošķirt dzīvnieku aizsardzību un labestību no cilvēka uzvedības un morāles kopumā. Un mēs redzam arī šobrīd, ka tā ir liela problēma, ka, skatot mums ļoti daudz pieejamos sociālos tīklus, medijus, mēs redzam, cik ļoti daudz ir cilvēku, kuri ir ar agresiju arī pret cilvēkiem. Es domāju, tā kopējā problēma ir tas, un kas to uzdevumu dzīvnieku aizsargiem paplašina - kā panākt to, lai mūsu armija, labo cilvēku armija būtu lielāka.
Runājot konkrēti par patversmē nonākušiem dzīvniekiem, protams, mēs redzam to pašu, ka ir cilvēki, kuri pilnīgi bez sirdsapziņas pārmetumiem atstāj savu dzīvnieku. Bet es domāju, ka viņu attieksmē pret cilvēkiem arī ir lielas problēmas. Ļoti daudz ir diskusiju par to, kā senioru aiziešanas gadījumā paliek viņu dzīvnieki nevienam nevajadzīgi un mantinieki tos neņem. Bet es domāju, ka attiecības ģimenē nav bijušas arī savstarpēji labas cilvēku starpā. Tā kā problēma ir daudz lielāka un fokusēties tikai uz to, kāda būs dzīvnieku labturība, mēs nevaram. Mums ir tas uzdevums, diemžēl daudz lielāks.
Bet kopumā jūs teiktu, ka tā labo cilvēku armija, kā jūs teicāt, tā varētu būt mazliet palielinājusies? Vai visas šīs darbības ir mūsu sabiedrības spogulis? Un tā tas ir bijis vienmēr, un mums ir jārēķinās, ka vienmēr būs cilvēki, kuri tomēr ir nežēlīgi.
Solvita Vība: Es esmu optimiste un saku, ka labo cilvēku armija ir daudz lielāka. Mēs dzirdam šos kliedzošas cietsirdības gadījumus un labi, ka mēs tos dzirdam un par to runājam. Bet es domāju, ka mums ir ļoti daudz sasniegumu, kurus mēs varam novērtēt. Kaut vai piemērs par to, kā mēs savā laikā divtūkstoš kuros gados sākām kampaņu par to, ka dzīvnieks varētu būt klātesošs pilsētvidē vairākās vietās. Mums bija suņu pastaigas, un mēs aicinājām kafejnīcas, veikalus līmēt zīmītes ar ķepiņu, kur drīkst ienākt ar suni. Šobrīd tas vairs nav nekas tāds ļoti īpašs. Ļoti daudz kur to atļauj normas robežās. Kaut vai tāds piemērs, ka cilvēks norobežojas, ka cilvēkam ir šī attieksme, labestība nevis noteiktos laikos, stundās un dienās, bet tas, ka dzīvē mēs esam atvērti un labestīgi kopumā. -
Mums visiem vajag vairāk iecietības, pacietības, iedziļināšanās, un tad mēs varēsim izdarīt vairāk – saka izglītības eksperte Mārīte Seile. Kāpēc laukos jāpaliek mazajām skoliņām un ar kādām emocijām aizgāja no ministres amata, kā sadzīvot ar mākslīgo intelektu un kāpēc joprojām risina klasiskās matemātikas uzdevumus – saruna ar Mārīti Seili Laikmeta krustpunktā.
Augstākais matemātiskais grāds specialitātē. Modernā elementārā matemātika. Ilgstoši atbalsta meklējumi skolotājiem. Derībās zaudēta šampanieša kaste, kļūstot par izglītības un zinātnes ministri Laimdotas Straujumas otrās valdības laikā. Jauni mērķi, šobrīd vadot Latvijas Universitātes Studiju inovācijas nodaļu. Laikmeta krustpunktā Mārīte Seile.
Iesākumā daži aktuāli jautājumi. Teju visu profesionālo dzīvi jūs esat bijusi saistīta ar izglītību, bijāt arī nozares ministre. Kā šajā laikā jūs vērtējat dzīvi, notiekošo. Par ko šobrīd domājat?
Mārīte Seile: Es domāju, ka joprojām mana galvenā profesionālās dzīves sastāvdaļa ir izglītība. Un, ja man jautātu, vai es saprotu labāk, kā būtu jābūvē izglītības sistēma, es teiktu, ka nē. Man liekas, ka dzīve ir kļuvusi daudz sarežģītāka, daudz sadrumstalotāka, daudz dinamiskāka. Faktiski šīs ir tēmas, kas mani visvairāk nodarbina, domājot par skolu tīkla nākotni, jo šobrīd mēs skaidri redzam, ka arvien vairāk pieaug bērnu skaits, kas mācās privātās skolās, kas mācās tālmācībā. Sabiedrībā vairs nav viennozīmīgi skaidras atbildes, ko nozīmē mācīties un kas ir labākais bērnam. Tajā ir gan pozitīvas iespējas, gan neapšaubāmi ir arī riski.
Vai to ir veicinājusi mūsu iespēja izvēlēties un pašiem kaut ko organizēt? Ir plašāks klāsts, kur bērnus sūtīt mācīties, vai cilvēku sajūta, ka viņi visu paši zina labāk?
Mārītē Seile: Vēl turpinot iepriekšējo, tā ir tā daļa, kas ir mainījusies. Tajā pašā laikā, arī domājot par šo interviju, es pašķirstīju laikrakstu "Vēstis Skolai", ko mēs Skolu atbalsta centrā izdevām kopš 1998. līdz 2002. gadam. Tēmas ir precīzi tādas pašas, par kādām mēs runājam šobrīd izglītības sistēmā. Ir mainījušies uzvārdi, ir mainījušies skaitļi, bet visas tās pašas tēmas - skolu tīkls, atalgojums, atbalsts bērniem ar īpašām vajadzībām ir nemainīgas. Mēs varētu tagad lasīt to avīzi, un mēs pat nesaprastu. Un par šo es gribēju arī paturpināt tajā nozīmē, ka, no vienas puses, daudz kas ir mainījies, bet pamatlietas mēs tāpat neesam iemācījušies atrisināt. Un šis ir tas milzu izaicinājums.
Varbūt laiks mūs dzen ļoti strauji uz priekšu un mēs nespējam piemēroties jaunajam laikam? Vai tomēr tas pamats, kā jūs sakāt, ir neizkustināms?
Mārīte Seile: Pieņemu, ka abu lietu kombinācijā. Domājot par bērnu izglītību - bērns sāk mācīties pirmajā klasē, viņš pabeidz vidusskolu, kas ir pats pamatiņš, pēc 12 gadiem. Tas ir milzīgs laika periods, kur vajadzētu būt garantētai pēctecībai. Vajadzētu būt ļoti skaidram, kāpēc es pirmajā klasē mācos to, ko mācos, kā tas saistīsies ar otro, trešo, 12.klasi. Bet realitātē mēs zinām, ka 12 gados var mainīties valdības, nevis var mainīties, bet mainīsies; mainīsies neskaitāmi izglītības ministri, mainīsies situācija. Bet, protams, ka pēdējos gados mūs papildus ļoti dzen gan straujā tehnoloģiju attīstība, šobrīd mākslīgā intelekta ienākšana… Mākslīgais intelekts nav jauns koncepts, bet mākslīgais intelekts plaši pieejams plašām cilvēku masām ir jauna lieta, kas atkal ienes gan iespējas, gan dinamiku, bet ienes arī milzīgi daudz riskus. Un papildus, protams, cilvēku mobilitāte. Cilvēki daudz vairāk ceļo, iegūst daudz lielākas pieredzes, pieejama ļoti atšķirīga informācija, iespēja katram veidot savu informācijas burbuli. Sabiedrības dinamika ir kļuvusi ļoti sarežģīta.
(..)
Jūs varat nosaukt vienu kritēriju izglītības jomā pēc jūsu izvēles, kurš ir mainīts neskaitāmas reizes, kas varbūt arī ir radījis to milzīgo sajukumu.
Mārīte Seile: Mums visu laiku mainās kritēriji un redzējums par skolu tīkla attīstību. Es domāju, ka šī ir ārkārtīgi nopietna tēma. Mums nav izdevies gadu gaitā tomēr apsēsties pie viena galda visai valdībai pēc būtības, tai skaitā tiem, kas atbild par satiksmi, tiem, kas atbild par ekonomikas attīstību, un pašiem sev atbildēt, ko mēs vēlamies no Latvijas reģioniem. Es domāju, ka šis jautājums nav atbildēts. Ja mēs vēlamies, lai Latvijas reģioni neizmirst, ja mēs nevēlamies tikai dažas industriāli attīstītas salas, ap kurām koncentrējas Latvijas iedzīvotāji, tad uz to ir jāstrādā ne tikai no izglītības perspektīvas, kā tas bieži notiek, bet tur ir jārada arī darbavietas. Šo es redzu kā absolūti kritisku tēmu. Vai arī tad godīgi jāpasaka – mums laukos paliks lielie zemnieki, kas nebūs daudz. Pārējiem ir jāsaprot, ka perspektīvas nebūs, jāpārvirzās uz punktiem A, B, C, D. Un šo neviens godīgi nekad nav pateicis. Un arī es vēroju gan tad, kad biju ministre pirms 10 gadiem, gan pirms tam, lasot kolēģu intervijas, gan tagad raugoties, joprojām nav ministrijas apsēdušās pie viena galda un pateikušas – skolu tīkls nav tikai par izglītības sistēmu.
(..)
Joprojām domāju, ka mazajiem bērniem skoliņai ir jābūt pēc iespējas tuvu pie mājas. Tā ir sākumskola, iespējams, līdz septītajai klasei. Ir iespējams mazajās klasītēs nodrošināt mazu skolu ar mazu skolotāju skaitu. Sākumskolas posmā nav nepieciešama tik dziļi detalizēta izpratne par kādu mācību jomu, lai pāris cilvēki nevarētu kvalitatīvi nodrošināt mācību procesu.
Kā ar tiem argumentiem, ka tad bērnam neveidojas piederības sajūta lielākai klasei, viņam nav lielāka konkurence, skolotājiem nespēj nodrošināt nepieciešamās slodzes nepieciešamas?
Mārīte Seile: Slodzes risinām ar mazāku skolotāju skaitu.
Mazam bērnam ir ļoti svarīgi dot iespēju pakāpeniski pierast pie lielāka bērnu skaita, pie jaunām zināšanām, pie jaunām pieredzēm. Bet mazam bērnam ir svarīgi justies droši, stabili, prognozējami.
Šī ir viena tēze, ko es droši vien esmu atkārtojusi. Ir jautājums, kas ir pieaugušais istabā? Mēs, pieaugušie, tik bieži sarunās ar bērniem kļūstam par kaut kādiem nelīdzsvarotiem pusaudžiem, aizmirstot, ka mums pretī sēž bērns. Viņš šajā pasaulē bija sešus, septiņus, desmit gadus, un tad tas ar saviem vienalga 30, 40, 50, 60 [gadiem] uzvedos tā, it kā viņam būtu simts. Mēs esam pieaugušie, mums ir jāparūpējas par to bērnu. Viņš nav piedzimis ļauns, nejauks, neuzvedīgs kaitnieks. Mēs viņu tādu esam izaudzinājuši. Un šis ir tas, kas ļoti sāp, ka tu redzi, ka pieaugušais uzvedas kā nelīdzsvarots cilvēks. Man liekas, ka nav jāpārspīlē mazajiem bērniem nepieciešamība nekavējoties pēc milzīga stresainas vides un daudz cilvēkiem apkārt, jo tādā veidā viņš kļūst stiprāks. Viņš kļūst stiprāks, ja viņam ļaus paaugties, ja viņam ļaus iepazīt pasauli.
Kad mēs pietuvojamies vidusskolai, tad tā gan ir cita tēma, kas arī nav vienkārša nekādā veidā, jo no vienas puses vidusskolā ir nepieciešami skolotāji ar ļoti specifiskām zināšanām. Protams, ka tev ir jāzina fizika, matemātika vai ķīmija, un pašam dziļi jāsaprot šis priekšmets, lai tu varētu bērniem paskaidrot. Bet tajā pašā laikā arī pasaulē nav pārāk daudz pētījumu, bet ir pētījumi par to, ja vidusskola atrodas vairāk nekā 30 minūšu brauciena attālumā no mājām, tad risks, ka skolēns nekad neaizies uz skolu vai izkritīs, tai skaitā sociāli ekonomisku iemeslu dēļ, arī pastāv. Bet mēs nevaram nodrošināt perfektu situāciju, bet ir svarīgi precīzi saprast, kas ir ieguvumi un riski. -
Nesteidzieties pārāk ātri, lai sargeņģelis tiek līdzi – novēl aktrise Akvelīna Līvmane, kas pēc ilgāka pārtraukuma atkal spēlē teātrī. Par biešu zupas garšu bērnībā un kāpēc studēja arhitektos, par kinoprovēm un kā filmējās pie Streiča, kā tika pāri nelaimēm un kāpēc dzīve ir brīnišķīga – saruna ar Akvelīnu Līvmani Laikmeta krustpunktā.
„Katram cilvēkam ir savs sargeņģelis. Atšķirība tikai tā, ka viens jūt un sarunājas ar viņu. Cits neliekas ne zinis, bet vēl kāds atskārst sargājošo klātbūtni vien ārkārtas apstākļos. Es ticu. Es ticu, ka puķe uzplauks, ka diena uzausīs un ka laime piemeklēs. Es vienkārši ticu.” Tā grāmatā „Zem sargeņģeļa spārna” saka Akvelīna Līvmane.
Mēs viņu pazīstam kā teātra un kino aktrisi, bet Akvelīna savās tikšanās reizēs ar ļaudīm iedrošina arī pacelties pēc sāpīgiem kritieniem. Akvelīna daudz lūkojas zvaigznēs un māca tās izzināt. Un Akvelīna arī ir veselīga dzīvesveida vēstnese.
Par to likteni un sagadīšanos. Nākot studijā, tieši prātoju, ka iepriekšējās sezonās man bija vairākkārt doma jūs aicināt uz sarunu, bet ik pa brīdim plāni mainījās, un šogad, kad esmu paņēmis nelielu pauzi no radio, tā tiešām ir sagadīšanās, ka tiekamies radio studijā. Jūs tādām sagadīšanās lietām ticat?
Akvelīna Līvmane: Man liekas, ka ilgāk dzīvojot, es saprotu, ka ļoti daudz kas ir jau iepriekš nolikts, iepriekš paredzēts un atliek tikai pieņemt, priecāties, par kaut kādām sliktākām lietām – arī pieņemt un neuztraukties. Tā kā mūsu satikšanās ir brīnišķīga.
Par tiem sargeņģeļiem es ievadā minēju. Ir jums prātā varbūt pēdējais brīdis, kad esat jutusi, ka viņš tiešām bija blakus. Vai varbūt tie sargeņģeļi mums visu laiku ir blakus? Varbūt viņi ir šeit, studijā tagad, kā ar viņiem?
Akvelīna Līvmane: Droši vien. Tā es pieņemu, ka ir, jo es kādreiz tā pakutinu sargeņģelim kājiņas, es smejos. Droši vien, ka ir un es vienmēr saku – nesteidzieties pārāk ātri, lai sargeņģelis tiek līdzi. Un kaut kas tajā visā ir. Tas nav tik vienkārši. Tautas atmiņa, tautas pasakas un nostāsti es domāju, ka nemelo.
Bet pašai kaut kāds brīdis ir bijis pēdējā laikā, kad kaut kas ir noticis un jūs piefiksējat – jā, tiešām tas ir sargeņģelis, kas man lika atgriezties mājās, jo gludeklis nav izslēgts…
Akvelīna Līvmane: Nē, pēdējā laikā es tiešām pieņemu, ka viss iet uz labu. Viss ir ļoti brīnišķīgi. Man ļoti patīk vārds – brīnišķīgi, tāpēc es arī teicu, ka mūsu satikšanās ir brīnišķīga. Un tad tāda īpaša gadījuma nav bijis, ka tāds brīnišķīgs sargeņģelis ir klāt. Bet es aizvakar – jā. Saka, ja uz ielas ierauga putna spalvu, tad tur garām lidojis sargeņģelis, un man liekas, ka aizvakar es gāju un tur bija ļoti skaista putna spalva, tā kā es pasveicināju un teicu paldies.
Es ievadā jūs pieteicu arī kā veselīga dzīvesveida vēstnesi. Kādā intervijā izlasīju šādu jūsu pieteikumu par veselīgo dzīvesveidu – arvien katru rītu, arī ar linu dvieli, auksts ūdens pēc Ziņģītes metodes. Arvien tas viss, arī šorīt?
Akvelīna Līvmane: Arī šorīt. Jo tad, ja iesāk, tad vienkārši citādāk nevar. Pirms gadiem pieciem es sapratu, ka neviens cits man nepalīdzēs, ka es varu palīdzēt tikai pati sev. Pirms tam es zināju, ka tas tā ir, bet kaut kādi apstākļi noliek fakta priekšā, ka ir tas jādara, ir jāvingro, ir jārīvējas ar dvielīti un jāuzmana, ko ēdu, un jāpalasa anotācijas uz produktiem un tamlīdzīgi.
Un zāļu tējas. Jūs jau arī par eksperti var saukt?
Akvelīna Līvmane: Par eksperti nē, bet vienkārši man mājās ir. Mēs abi ar dzīvesbiedru vācam un mums ir apmēram viens kubs tēju, vesels tāds. Milzīga kaste.
Vai jums ir kāda firmas zīme?
Akvelīna Līvmane: Visas tējas, ko var savākt. Mēs sākam ar pavasari, droši vien aprīlī jau būs kaut kādi priežu pumpuri, tad gaiļbiksītes un visu vasaru kaut ko līdz rudenim vēlam. Lai būtu visādas tējas, rūgtas un negaršīgas, kā citi saka, ka tās ir negaršīgas. Man viss garšo.
Zvaigžņu pētīšana, astroloģija, Vai arvien jūs vēl arī ļaudis konsultējat? Ja jums kāds vaicā padomu?
Akvelīna Līvmane: Nē, es vairs to nedaru, es piekusu. Patiešām šādā varbūt atbildības nozīmē, ka likās, vai es cilvēkam visu pasaku, vai viņš ir saņēmis to atbildi? Un tie bija ilgi gari gadi. Tagad man pietiek pašai ar sevi. Es ieskatos savā kartē, bet es zinu, ka galvenie, ņemot vērā gadu skaitli, ko visi zina, kuram es nepievēršu uzmanību, bet svarīgākie notikumi jau ir bijuši, lielākie pagriezieni. Tā kā tagad vienkārši skaisti jādzīvo. -
Es rakstu sev, nevis kādai noteiktai mērķauditorijai, jo tikai tā to var izdarīt vislabāk – saka rakstnieks, publicists Aivars Kļavis. Kā žurnālā "Avots" savulaik publicēja aizliegto Orvelu un kāds ir viņa latvieša kods, kāpēc grāmata jālasa vismaz divreiz un kur smelties izturību, kad pasaule jūk prātā – saruna ar Aivaru Kļavi Laikmeta krustpunktā.
Ja runājam par kaut kā jauna veidošanos, mēdzam to salīdzināt ar augšanu. Par zemi, kurā uzdīgst ilgi lolots vai tieši nevēlams augs, bet augsne vienam vai otram ir bijusi gatava, īpaši gatavota vai pati pamazām veidojusies tā, lai to uzņemtu. Raugoties uz piedzīvoto Latvijā, katrs varam atsaukt atmiņā būtiskus pavērsienus, kuri ietekmējuši tālākos notikumus. Tos ne tikai fiksē, bet nereti veicina arī radošās nozares pārstāvji – žurnālisti, publicisti, rakstnieki. Aivars Kļavis vienā personā ir visu trīs uzskaitīto profesiju pārstāvis, bet viņa identitātes daļa ir arī leģendārais žurnāls „Avots”.
Runāsim, protams, par „Avota” laiku, par jūsu nenogurstošo vēlmi kā rakstniekam dot arī pleca sajūtu jauniešiem, par grāmatām un to, vai un kā ir mainījusies jūsu revīzija par vēsturi, un par to, kā, jūsuprāt, veidojusies augsne šā brīža sabiedrības noskaņojumam.
No 2023. gada iznāk jūsu sarakstītā „Mana literatūras noslēpumu enciklopēdija”, šobrīd izdošanā ir astotais sējums. Es saprotu, ka devītais ir rediģēšanā.
Aivars Kļavis: Astotais ir tipogrāfijā, cik es zinu. Un tad es domāju, ka mēneša beigās iznāks. Devītais ir pabeigts.
Un kā jūs pats rakstāt, tie ir stāsti par literatūru, par cilvēkiem, kas ir radījuši literatūru, proti, tāds ceļojums literatūras vēsturē. Katram posmam ir veltīta sava grāmata, sākot pat no antīkajiem laikiem. Kāpēc jums svarīgi bija to rakstīt un arī izdot?
Aivars Kļavis: Sākumā ideja bija tāda diezgan vienkārša, ka tā būtu grāmatiņa, kur būtu mana literārā pieredze un mans skatījums uz literatūru. Un es iesniedzu Kultūrkapitālā projektu. Projektu izbrāķēja un es sadusmojos. Patiesībā tas, ja tā godīgi, es vienkārši to daru, sāku darīt aiz spītības. Es domāju – jūs neatbalstāt šo projektu, jo atbalstīt neatbalstīt – tās ir kultūrkapitāla tiesības, un tas ir pilnīgi normāli, ka neatbalsta. Bet tas pamatojums bija tāds, ka šāda grāmata nav vajadzīga, jo skolotājiem viss ir. Visi jau zina.
Man liekas, ka jūs iestājaties par to, ka jums nepatika formulējums, ka ideja nepārliecina. Jūs jautājat, ko nozīmē nepārliecinoša ideja, ka tas nav pamatojums.
Aivars Kļavis: Jā, tā tas bija. Bet tad, kad mēs vienojāmies sākumā, es domāju, ka tā tiešām būs viena grāmata. Varbūt tāda diezgan pabieza, bet paldies izdevniecības „Zvaigzne ABC” oriģinālliteratūras redakcijas vadītājai Bārbalai Simsonei, kura teica, ka tā nav laba doma. Ja es domāju uzrunāt jauniešus, tad viņi tādu biezu grāmatu neņems rokās.
(..)
Varētu teikt, ka lielā daļā savas daiļrades, līdzīgi kā Jurim Podniekam kino, esat veltījis uzmanību jauniešiem un runājis par jauniešiem aktuālām problēmām par to, kā viņiem sākt pašiem savu dzīvi. Kā jūs domājat, ko šīs zināšanas jauniešiem izlasot grāmatā, palīdz?
Aivars Kļavis: Galvenais būtu, šodien uzrunājot jauniešus, ieinteresēt viņus tik daudz, lai viņi vispār lasītu, lai viņi pievērstos. Tālāk es nezinu. Tālākais jau ir atkarīgs no viņiem pašiem, ko viņi meklē, ko viņi grib atrast tur. Vai es to spēju dot? To nu es nezinu. Man pamatmērķis tomēr ir, gan kad rakstīju triloģiju „Viņpus vārtiem”, to „Melno akmeni”, pirmo grāmatu, tad tā doma bija ieinteresēt. Tā ir triloģija par vēsturi - ieinteresēt viņus par baltiem, par to, no kurienes mēs nākam un kas mēs tādi esam, par senvēsturi. Un šobrīd vispār par to, ka literatūra ir noslēpumiem pilna un bagāta. Noslēpumiem bagāta varbūt īsti nav korekti, bet ka tur netrūkst noslēpumu, netrūkst dēku, netrūkst kaislību un netrūkst… It sevišķi tajās pēdējās grāmatās, kuras rakstu par Kafku, par Orvelu, par Džoisu un par dadaismu, nu arī astotajā būs vairāk nekā tā senatne, kas liekas ļoti tālu, bet tas vismaz man liekas tuvāki. Gan jau jauniešiem arī tas liksies.
Jūsu pieminētie autori bija viena daļa no tiem, kurus publicējāt žurnālā „Avots”, un „Avots” arī bija primāri domāts jauniešiem. Jūs noteikti bijāt klāt brīdī, kad sabiedrība vēl diezgan piesardzīgi, bet arī kāri tvēra dažādas pārmaiņas, kas tajā laikā notika. Ja skatāmies kopumā uz šo laikmetu, jūs arī esat pietiekami asredzīgs visu savu profesionālo mūžu bijis, kā jūs kopumā vērtēt to, ko mēs šobrīd visi piedzīvojam – gan šeit, gan pasaulē, jo mēs vispār nemaz vairs neesam atrauti no pasaules.
Aivars Kļavis: Es riskēšu, es būšu nepopulārs, bet atkārtošu to, ko daudzi cilvēki saka, ka man liekas, ka pasaule jūk prātā. Jā, jo tas, kas šobrīd pasaulē, notiek. Nerunāsim par visu pasauli, jo pasaule ļoti dažāda ir. Ir Ķīna, ir Amerika, ir Japāna, austrumnieki, ir Rietumi, ir Eiropa. Bet es arvien vairāk domāju par to, ja par Eiropu runājam (..) mani pārņem tāda sajūta… Laikam Literatūras noslēpumu enciklopēdijas otrajā grāmatā es rakstīju par Romas impērijas sabrukumu. Un formāli it kā, ja nekļūdos, Romas impērijas sabruka 476. gadā, bet viņa jau nesabruka vienā gadā un vienā dienā. Tad šobrīd, runājot par Eiropu, es redzu tādas zināmas paralēles.
Parasti saka, ka Romas impērija sabruka tāpēc, ka sāka prevalēt brutālas izklaides, kultūra vispār pazuda. Ārprātīgi brutālas izklaides, kur krokodili rija kristiešus un vērši izvaroja jaunas meitenes, un visi skatījās un aplaudēja. Vārdu sakot, izklaide aizstāja kultūru. Es nezinu, pat par izklaidi to nevar saukt. Tā ir kaut kāda perversa dziņu apmierināšana. To parasti piemin, bet aizmirst divas citas lietas, kas varbūt to Romas impēriju iznīcināja vēl vairāk, kur ir lielas paralēles ar mūsdienu Eiropu.
Lai impēriju saglabātu, lai tā funkcionētu, pieauga ierēdņu armija, drausmīga ierēdniecība. To mēs parasti nerunājam un tā ir vistiešākā paralēle ar mūsdienu Eiropu. Tur bija ierēdnis ierēdņa galā, ko vairs nevarēja saprast, jo vajadzēja tos cilvēkus kontrolēt, viņus vajadzēja vadīt, viņus vajadzēja uzturēt.
Un trešā lieta, ko arī šodien tā politkorekti mēs nepieminam, nerunājam – tie bija barbari, kurus Romai nācās asimilēt. Viņi vispirms iekaroja, un pēc tam viņi ienāca Romā. Un varbūt viņi bija tie, kas tieši pieprasīja, nevis dižciltīgie romieši. Romieši vienkārši pakļāvās tai psihozei. Bet šie barbari. Un tās trīs lietas. Kad es tagad skatos, kas šobrīd notiek Eiropā, ir diezgan lielas paralēles, un tas mani biedē.
Ko darīt? Kaut kāda apgaismība jāgaida?
Aivars Kļavis: Es domāju, ka patiesībā neko tur nevar darīt. Tas ir process, kas risinās savā gaitā. Mēs runājam par to Romas impērijas Eiropas daļu. Tajā pašā laikā tās kultūras aktivitātes pārsviedās uz austrumiem, jo Roma bija daļa no tagadējās Āfrikas. Tieši tur kultūra turpināja attīstīties. Āpulējs uzrakstīja savu romānu "Zelta ēzelis", kas līdz mūsdienām ir saglabājies. Un gan jau viņš nebija vienīgais. Kamēr tajā Eiropas daļā prevalēja barbariska izklaide vai alkas pēc šīs barbariskās izklaides, tajā pusē it kā tas viss notika. Es pieņemu, ka varbūt arī tā kaut kā notiks ar Eiropu. Bet es domāju, ka ir globāli vēsturiski procesi, kurus mēs nekādi nevaram ietekmēt.
Mēs tos piedzīvojam, pārdzīvojam.
Aivars Kļavis: Mēs tos nepiedzīvosim un arī nepārdzīvosim, bet mūsu mazmazmazbērni visticamāk, piedzīvos.
(..)
Ir grūti iedomāties jautājumu, kas vēl jums nebūtu pa šo žurnālu un laiku uzdots, bet kas jums šobrīd šķiet būtiskākais, ko jums izdevās panākt ar žurnālu „Avots”?
Aivars Kļavis: Patiesībā jūs uzdevāt jautājumu, kurš ir jums jāuzdod sev pašai. Es nevaru to pateikt. Toreiz mēs darījām to, ko reāli prasīja laiks. Vai mūsu izpratne par to laiku, kas mums bija svarīgi, kas tobrīd šķita galvenais. Protams, mēs domājam gan par cenzūru, kas būs – kādas ziepes mums būs, kad mēs dabūsim pa galvu un cik smagi mēs dabūsim pa galvu, jo tas, ka dabūsim, bija skaidrs. Bet mēs nedomājam par to, ko tagad visi – ir kaut kāda mūsu misija. Mēs nedomājam šādās kategorijās. Tikko mēs būtu sākuši domāt šādās kategorijās, tas nebūtu „Avots”. Tas būtu kaut kas pilnīgi cits.
Tas ir arī, kas saistās ar to, kā es rakstu. Atkal būs tāds nepopulārs viedoklis. It kā it kā tu esi rakstnieks un raksti lasītājiem. Es nerakstu lasītājiem. Es rakstu sev. Un tikai tad, kad tu to darbu dari sev… Mēs arī tagad daudz ko darām nezin kam – mērķauditorijai, misijas vārdā, sabiedrības interesēm, lai mainītu situāciju. Bet vislabāk tu to darbu izdari tad, kad tu to dari sev. Tikko tu sāc darīt citiem, tev ir ļoti viegli halturēt, ir ļoti viegli iesmērēt kaut ko neīstu, lai gan varbūt izskatās, ka visi vārdi ir pareizi, viss ir pareizi uzrakstīts. Domāju, ka mani kolēģi, liela daļa no viņiem arī to darīja sev. Varbūt viens darīja vairāk, lai pašapliecinātos, cits varbūt mazāk, vienam tās ambīcijas bija lielākas, teiksim, Normundam [Naumanim] bija varenas un viņš tās arī realizēja vēlāk.
(..)
Kāpēc mēs varējām nodrukāt Orvelu? Un kāpēc to, ka mēs esam nodrukājuši Orvelu, nepamanīja, ka Orvels ir aizliegts, nepamanīja Latvijā, bet pamanīja Maskavā? Tāpēc, ka ar gadiem tas totalitārisms krāja un krāja – tas ir aizliegts, tas ir aizliegts, šitas ir aizliegts, šitas ir aizliegts. Un beigās tie cenzori paši vairs nejēdza, kas ir aizliegts un kas īsti nav, jo tas jau bija neaptverami. Un tā kā visi cilvēki pēc būtības ir paslinki, tad tiem cenzoriem arī tā vietā, lai urbtos un lasītu, un meklētu, viņiem labāk patika pasēdēt Preses nama kafejnīcā, papļāpāt. Žurnālā kopā bija 160 lappuses. Mēs drukājam ārprātīgi sīkiem burtiņiem, kā pašlaik neviens neko nedrukā, nevar izlasīt. Un es domāju, ka tādus garus gabalus kā romānus viņi nemaz nelasīja. Un, piemēram, to pašu Orvelu mēs nosaucām par pasaku.
Runa ir par Džordža Orvela romānu "Dzīvnieku ferma".
Aivars Kļavis: Jā. Romānu "Dzīvnieku ferma" mēs nosaucām par pasaku. Nu un tas sākums jau ir kā pasakā. Cenzors paņēma, izlasīja – saimnieks aizslēdza kūti, zvēri sāk runāt. Ai, nu…
Un pamanīja tikai tad, kad žurnāls bija iznācis, pamanīja to Maskavā, jo pirms „Avots” nonāca pie lasītājiem Latvijā, tas bija Maskavā centrālkomitejā ātrāk nekā Latvijā, un tur arī pamanīja. Bet žurnāls iznāca piektdienā, un piektdienā neko nevar atrisināt, un jau sestdienā tas bija cilvēkiem pastkastītēs. Un vairs nevarēja ne aizliegt, ne izņemt, ne atņemt žurnālu, ne pārdrukāt. Neko vairs nevarēja izdarīt. -
Karš Ukrainā kļuvis par jauno tehnoloģiju laboratoriju un liek pārrakstīt visas taktiskās grāmatas, saka atvaļinātais ģenerālleitnants Raimonds Graube, kuru savējo vidū dēvē arī par krīzes komandieri. Ko uzskata par galveno aizsardzības spēku un kur glabā savu ģenerāļa zobenu – saruna ar Raimondu Graubi Laikmeta krustpunktā.
Latvijas armijas komandiera amatā Raimonds Graube bijis visilgāk kopš Latvijas valsts un armijas pastāvēšanas. No 1991.gada iesaistījās Zemessardzē, pēc četriem gadiem jau to vadīja. Esot Zemessardzē, piedalījās arī nakts reidos, aizturot kontrabandistus. Kādas krīzes un saviļņojoši brīži bijuši aktīvā dienesta laikā un kur glabājas prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas pasniegtais zobens, kļūstot par ģenerāli? Laikmeta krustpunktā atvaļinātais ģenerālleitnants Raimonds Graube, jau teju desmit gadus Valsts aizsardzības un patriotisma fonda „Namejs” valdes priekšsēdētājs.
Ir februāris un pēdējos četrus gadus tas iezīmē laiku, kad Krievija sāka karu pret Ukrainu. Teju katru dienu pret cilvēkiem tiek vērsti uzbrukumi un tiek postīta viņu mājas. Katru gadu šajā laikā gan uzņēmēji, gan iedzīvotāji tiek aicināti ziedot, lai nodrošinātu kaut daļu no karā iznīcinātā. Un katrs mūsu atbalsts, cerams, arī ir palīdzība ukraiņiem pavadīt vēl un vēl vienu dienu tik bezjēdzīgajā un nežēlīgajā karā. Jūs vadāt fondu „Namejs”, kas vispirms rūpējas par mūsu armijas veterāniem un viņu ģimenēm, bet atbalsta akcijās Ukrainai arī esat ļoti bieži līdzās to organizatoriem. Kā šogad rit akcija, kas jau tuvojas noslēgumam?
Raimonds Graube: Jā, mums trīs mēneši pēc pilna mēroga kara uzsākšanas jau bija pirmā ukraiņu karavīru bērnu grupa Latvijā. Mēs vasaras brīvlaikā rīkojām nometnes un to turpinām darīt jau šos visus četrus gadus. Šogad fonds „Namejs” atsaucās aicinājumam palīdzēt, un ja tā var teikt, palīdzēt ar siltumu ukraiņiem, ziedojot, vedot visus nepieciešamos tehniskos līdzekļus, akumulatorus vai ģeneratorus. Mēs nolēmām nedaudz savādāk – mēs vedīsim bērnus uz siltumu, uz Latviju. Man ir paredzēta ukraiņu un ukraiņu vienību karavīru bērnu nometne Latvijā, jau pēc pāris nedēļām tā sāksies, un iepriecināsim bērnus šeit. Tas ir mūsu ieguldījums - šos bērnus, dot viņiem priecīgus brīžus bez bailēm, bez trauksmēm miera apstākļos un rādīt, kā mēs dzīvojam.
Ņemot vērā jūsu pieredzi un arī to, cik aktīvs esat bijis šajos gados gan ar padomu, gan arī komentējot notiekošo, nedaudz gribētu parunāt par Ukrainas karavīru garu un arī zināšanām, un prasmi, un profesionalitāti kaujas laukā. Militārpersonas, kuras ir saistītas ar Tartu Aizsardzības akadēmiju, atceras, ka ukraiņi tur jau ir mācījušies no 2000. gada sākuma. Toreiz, protams, vēl nevarēja runāt par ļoti stipru armiju, tieši pretēji, bet būtiskas pārmaiņas esot būtiskas tieši pēc 2014. gada. Šīs kaujas operācijas Donbasā - astoņi gadi ir bijis ilgs laiks. Ir tāds pieņēmums, ka tieši tur šī vide un šie apstākļi izveidoja pašreizējos Ukrainas virsniekus un karavīrus. Kā jūs vērtētu, vai tas tā varētu būt?
Raimonds Graube: Jā, lielā mērā tas tā ir, arī pēc manā rīcībā esošās informācijas. Tur izveidojās divas karavīru grupas. Pirmkārt, ļoti nostabilizējās, profesionāli attīstījās un pilnveidojās profesionālās vienības vairāk Rietumu kaujas darbības un taktikas virzienā, gaisa desanta vienības un visas tās slavenākās, kas arī noturēja šo fronti. Šobrīd gan diemžēl lielākā daļa no viņiem ir gājuši bojā, bet šī paaudzes maiņa ir noritējusi un pēctecība ir notikusi.
Otrs ļoti svarīgs vilnis bija brīvprātīgo kustība, un slavenākā no šīm vienībām bija Azova vienība. Mēs zinām, ka no tā laikam arī Krievijas propaganda un Krievija baidījās visvairāk, no šī ukraiņu gara pacelšanas, no savu sakņu meklēšanas un pret viņiem vērsās ļoti spēcīgs ideoloģiskais uzbrukums kara laikā, es domāju pilna mēroga kara laikā. Pēc 2014. gada, kad dibinājās Azova vienības, šie brīvprātīgie, kuri paralēli profesionālām vienībām un obligātā dienesta vienībām nodrošināja valsts drošību, aizsardzību. Bet, kā teicu, viņi baidās, tāpat kā mūsu gadījumā, no mūsu tautas vienotības. No tautas gara. Profesionāls karavīrs ir viena lieta, bet svarīgākais ir šī kombinācija - profesionālis kopā ar šo vēlmi aizstāvēt šo valsti. Es vienmēr esmu teicis, kad vērtēju Latvijas aizsardzības stiprumu - viņa būs apdraudēta tad, ja nebūs brīvprātīgie, kuri grib šo valsti aizstāvēt. Zemessargi vai caur mobilizācijas rezervēm, arī profesionāļi, protams, viņi arī brīvprātīgi iestājušies. Ukraiņi to spilgti nodemonstrēja un šī iemesla dēļ uzbruka tieši Azovam. Tagad jau mēs redzam, ka tā ir tāda pati vienība kā visi tie brīvprātīgie, kuri, jā - balsta savas saknes pagātnē, izmanto varbūt tās zīmes, kuras arī mums ir liegts izmantot pilnā apjomā un kurām nav nekāda sakara ar nacistisko Vāciju. Kura sakņojas senā Indijas vai vispār indoeiropiešu kultūrā. Tas secinājums arī mums ir jāizdara, ka tautas vēlme šo valsti aizstāvēt, brīvprātīgie ir absolūts fundamentāls priekšnoteikums mūsu uzvarai, nosargājot neatkarību.
(..)
Noteikti jūs arī esat pamanījis, ka augstas vairāku Eiropas valstu militārpersonas brīdina par nenovēršamu karu. Atšķiras tikai gads, kuru viņi min, un aicina apzināties reāli, ka būs cilvēku zaudējumi un ka tas nozīmē, ka pat Rietumeiropas valstis var piedzīvot uzbrukumu. Kā vērtēt šādus augstu militārpersonu paziņojumus? Vai tā ir tāda sapurināšanas politika Eiropai no iekšienes?
Raimonds Graube: Šeit ir divi punkti. Pirmais - es atceros, ka ar ļoti spilgtu paziņojumu nāca dāņu izlūkdienesti pirms apmēram gada, varbūt vasarā. Tad arī visi šo citēja, bet aizmirsa apakšā izlasīt pēdējo rindiņu vai nepievērsa uzmanību šai pēdējai rindiņai, kurā bija rakstīts, ka šie scenāriji ir ļoti iespējami un tādi arī būs, ja mēs neturpināsim attīstīt mūsu aizsardzību. Arī pretinieks rēķina. Šie iespējamie uzbrukumu plāni, protams, Krievijai pastāv, par to šaubu nav. Iebrukuma plāni ir. Dažādi scenāriji, dažādas versijas, bet tā ir matemātika, zināmā mērā militārā matemātika. Un, ja viņš [pretinieks] redz, ka mēs attīstām kaut kādu aizsardzības spēju, pastiprinām vienu vai otru virzienu, kas apgrūtina viņa plāna realizāciju, tas plāns jāpārstrādā. Vienā brīdī viņš saprot, ka nespēs sakaut, un nedarīs to.
Un otrais, paturēsim prātā kādu valstu komandieri to saka. Es pats vēl nesen biju Vācijā tādā kā ekskursijā, arī runāju ar cilvēkiem. Viņiem nav šī apdraudējuma sajūta tāda, kāda mums Latvijā. Mēs ar šo sajūtu, ka karš var būt un neizbēgams, dzīvojam jau vairākus gadus. Un esam dzīvojuši vienā vai otrā veidā vispār visus gadus kopš mūsu neatkarības atgūšanas. Mēs esam sapratuši, ka tas ir drauds, un kad Ukrainā sākas 2014. gada Maidans, visi mēs ļoti labi zinājām, ko tas nozīmē. Līdz ar to šī ziņa ir vairāk viņiem - atgādinājums tam, ka tas patiešām ir nopietni un reāli. Un tas atgādinājums arī mums. Kaut gan, kā es saku, mēs esam stipri priekšā Eiropai izpratnē par to, ko Krievija savā ļaunumā, savā imperiālajā domāšanā, savā atriebības kārē var nodarīt. Mēs to zinām, viņi to nezina. Un viņi nerunā tādās kategorijās. Ciematos kaut kur, vācu dorfos vai franču šato vai kasās tur, Spānijā. Nē, viņiem ir pilnīgi citāda izpratne. Un viņiem šādi paziņojumi ir svarīgāki. Mums tas ir kā atgādinājums, ka tas tā var būt, rada papildu satraukumu. Viņiem tas ir kā modinātājzvans vairāk joprojām. Diemžēl. -
Opera ir nežēlīga – redz cilvēkam cauri, tāpēc tu vari būt netalantīgs, bet jābūt atklātam – saka bijušais operas režisors Guntis Gailītis. Cik dižena ir Rīgas latviešu biedrības vēsture un kā opera skan dabā, kā atjaunoja Brīvības pieminekļa zvaigznes un – kāds ir Latvijas kods. Saruna ar Gunti Gailīti Laikmeta krustpunktā.
Sava vēsture ir jāzina. Un pie pieminekļa noņem cepuri. Šie varētu būt bieži dzirdēti šī raidījuma viesa teikti pamudinājuma vārdi, enerģiski uzrunājot auditoriju vai atbildot intervijā. Vērtības un to cienīšana vienlīdz svarīga viņam ir bijusi operas galvenā režisora, Rīgas Pieminekļu aģentūras direktora un Rīgas Latviešu biedrības priekšsēdētāja amatā. Tomēr pāri visam profesionālā mūža mīlestība ir opera. Par laikmeta krustpunktiem savā un Latvijas sabiedrības dzīvē saruna ar Gunti Gailīti.
Rīgas Latviešu biedrībā jau četrpadsmito reizi februāris ir Igaunijas mēnesis, un ar koncertu un izstādi jūs atzīmējat Igaunijas 108. gadadienu. Kādām vērtībām ar šiem notikumiem jūs vēlaties pievērst uzmanību?
Guntis Gailītis: Atkal vēsture. Latviešu biedrības dibināšana. Esam kopā ar igauņiem – Vidzemes guberņa kopā ar Igauniju, Latvija, Vidzeme. Lai nodibinātu Latviešu biedrību, ir ļoti sarežģīta procedūra. Zīmogi Pēterburgā atļaut latviešiem nākt un dibināt savu biedrību. Tas ir fenomenāli. Pateicoties latviešiem, kas ir Pēterburgā, Valdemārs un vēl vīri, statūti ir sagatavoti, kā tā laika likumdošana prasa, bet vajag kaut ko tādu praktisku. Tajā laikā Igaunijā ir bads. Tad pie šiem statūtiem, lai dibinātu biedrību – ko jūs vēl darīsit? Mēs vāksim ziedojumus bada cietējiem Igaunijā, kur ir bijusi neraža. Un tas ir milzīgs trumpis, jo nauda ir vajadzīga un bads ir liela problēma. Latviešu biedrības pirmais darbs –faktiski viņi vāca naudu. Un, ja nemaldos, 1500 rubļi, tā bija liela nauda, savāca un tā tika nodota gubernatoram. Līdz ar to tā bija tāda kā zaļā gaisma arī latviešu biedrības dibināšanai. Tāpēc ar igauņiem mums vienmēr ir draudzība un labas attiecības.
Rīgas Latviešu biedrība darbojas pēc humānisma principiem, cienot latviskās un vispārcilvēciskās vērtības. Ja mēs lasām statūtus. No 2022.gada 12% no koncertos gūtajiem ieņēmumiem biedrība ziedo Ukrainas cilvēku atbalstam. Cik, jūsuprāt, būtisks atbalsts ir biedrība mums visiem – sabiedrībai šajā laikā, kas ir ļoti sarežģīts, un, protams, arī ukraiņiem, kas dzīvo Latvijā.
Guntis Gailītis: Tā ir ārkārtīgi aktuāla un humāna problēma, un ir jāpalīdz, kur mēs varam palīdzēt. Gan tas ir bijis tālā pagātnē, gan tas ir bijis Brīvības cīņu laikā, arī pēckara laikā, kad biedrības cilvēki šo ziedošanas akciju vienmēr ir turējuši savā avangardā. Arī ukraiņiem palīdzēt. Mēs zinām visu situāciju un politisko situāciju. Un biedrība ir īpaša organizācija, jo tā ir it kā neatkarīga un tajā pašā laikā ir kodols Latvijas valstī. Mēs esam Latvijas valsts kodols, par ko es vienmēr runāju. Līdz ar to man saka – Gailīt, nerunā atkal par to vēsturi! Bet vēsture ir ļoti svarīga. -
Kļuvu par ārstu, jo laikam būtu grūti pārspēt slavenos vecākus – literatūrzinātnieku un tēlnieci, tā smaidot atzīst profesors, infektologs Uga Dumpis, kuru visi iepazina pandēmijas laikā. Ko studējis Oksfordā un pētījis Āfrikā, kādas slimības pasauli apdraud ASV lēmumu dēļ un kā būtu jābūvē slimnīcas? Saruna ar Ugu Dumpi Laikmeta krustpunktā.
Bija dienas un mēneši, kad mēs viņu redzējām biežāk nekā savus draugus, darba biedrus un pat tuviniekus. Gaidījām viņa vērtējumu un ieteikumus, baidījāmies no jaunākajām ziņām, bet reizē arī cerējām, ka tās būs labākas nekā iepriekšējās. Viņa ziņojumi ir bijuši tieši, neizpušķoti un zinātnē pamatoti. Patiešām mūsu laikmeta nozīmīgi krustpunkti šajā reizē ar Ugu Dumpi, profesoru, infektologu Stradiņa slimnīcas Infekciju slimību un hospitālās epidemioloģijas konsultatīvā dienesta vadītāju. Tomēr ir daudz citu, ne mazāk svarīgu un cilvēcei bīstamu infekcijas slimību, kurām ik dienu seko profesors, audzis tēlnieces un indologa ģimenē, studējis tropisko medicīnu, strādājis arī Āfrikā, atkal un atkal brīdinājis par pārmērīgu antibiotiku lietošanu un antibiotiku rezistenci.
Rit jauns gads un notikumi pasaulē tiešām notiek ļoti strauji. Kam šobrīd ir pievērsta jūsu uzmanība, gan kā cilvēkam, pilsonim, gan arī kā profesionālim.
Uga Dumpis: Diemžēl mana uzmanība ir pievērsta politiskiem notikumiem. Droši vien lielākajai daļai Latvijas iedzīvotāju, kas interesējas par to, kas notiek pasaulē, mums jāinteresējas diemžēl arī par politiku. Arī mana nozare ir lielā mērā atkarīga no politikas, piemēram, tas, kas notiek ASV tagad attiecībā uz vakcīnām vai pētniecību. Tas viss ir ļoti nopietni. Līdz ar to es esmu, varētu teikt, spiests ļoti rūpīgi sekot notikumiem pasaulē.
(..)
Šķiet neticami, ka februārī jau būs pagājuši seši gadi kopš Covid pandēmijas sākuma. Es joprojām atceros to laiku, kad pandēmijas sākumā trauksmaini mēs ik dienu lūdzām jūsu padomus. Sākumā tikāmies televīzijā, pēc tam tikai attālināti. Zinu, ka Covid pandēmijas jautājumi nav pirmā izvēle jums sarunai, tomēr, manuprāt, ir daži jautājumi, uz kuriem, iespējams, tikai jūs varat sniegt atbildi. Vai jums ir skaidrs, kas izraisīja Covid pandēmiju?
Uga Dumpis: Protams, vīruss. Bet jautājums ir laikam - vai no laboratorijas? Manā izpratnē tas ir pilnīgi vienalga, vai vīruss nācis no laboratorijas vai no sikspārņiem kaut kur mežā vai tirgū, jo tie pasākumi, kas bija jāveic, bija vienādi.
Ja no laboratorijas, tad tas ir jautājums par biodrošību?
Uga Dumpis: Es nedomāju, pirmkārt, ka tas ir no laboratorijas. Protams, ka teorētiski var ģenerēt un izveidot jaunus vīrusus. Pie mūsdienu tehnoloģijām un mākslīgā intelekta tas varētu palikt vēl bīstamāk. Ja tas patogēns jeb vīruss ir ieradies, mums ir vienalga, vai viņš ir radīts laboratorijā vai dabā. Mums ar to ir jātiek galā tāpat.
(..)
Ko jums pašam kā profesionālim, kā zinātniekam nozīmē, varbūt atskatoties, vai arī tajā mirklī varbūt paspējāt izvērtēt, ko nozīmē piedzīvot pandēmiju, par kuru arī jūs noteikti studējāt. Tas bija kaut kur tālu, vēsturiski seni notikumi, mazākas pandēmijas, kas mūs nav skārušas. Tagad bija teju vispasaules pandēmija.
Uga Dumpis: Pirmkārt, visi ir gaidījuši gripu. Tagad uzradās savādāks vīruss ar savādākām klīniskām izpausmēm. Tas, protams, ir tāds unikāls piedzīvojums. Es ceru, ka vairāk šādu piedzīvojumu nebūs. Lai gan to izslēgt nevar. Man tas nozīmēja diezgan murgainu laiku, jo jāsaprot, ka šādās situācijās, jebkuras krīzes situācijās nekad nav skaidrs, kas ir jādara. Nav skaidra arī zinātne. [..] Tajā laikā bija ārkārtīgi grūti noorientēties informācijā, jo lieli nopietni zinātnes izdevumi publicēja, kā mēs tagad zinām, blēņas. Tātad nepareiza informācija. Bija visu laiku jāzvana. Es zvanīju draugiem gan Karolinskas institūtā, gan Oksfordā un pārspriedām un runājām. Bija ļoti grūti saprast, jo tā pat nebija gripa, kad tu vismaz zini, kā gripa izplatās. Mēs par gripu zinām daudz, daudz vairāk kā par šiem koronavīrusiem. Tāpēc tā neziņa, neskaidrība un arī visas organizatoriskās problēmas, kas bija. Tas bija tāds liels notikums tādā ziņā, ka principā jebkura krīze sabiedrības pārsteidz nesagatavotus. Un tas arī bija piemērs.
Beigu beigās ne jau tā medicīniskā sadarbība bija tā trakākā. Trakākā bija darbība ar iedzīvotājiem vai krīzes vadība, jo tā medicīniskā daļa varbūt bija mazāk sarežģīta. Kā rīkoties ar sabiedrību, kā informēt sabiedrību, kā koordinēt sabiedrību, tas, man liekas, bija lielākais izaicinājums, ko visi ir sapratuši pēc šīs pandēmijas. -
Katrs politiķis, kas grib iet Jāņa Čakstes pēdās, ir apsveicams – uzskata viņa mazmazmeita, juriste un sabiedriskā darbiniece Kristīne Čakste. Par pirmā Latvijas prezidenta muzeju Aučos un vai viņam vajag pieminekli Rīgā, par Trampu un demokrātijas izpratni sabiedrībā, arī par Čakstes dzimtas gredzenu stāstu – saruna ar Kristīni Čaksti Laikmeta krustpunktā.
Kristīne Čakste, Latvijas pirmā prezidenta mazmazmeita. Viņu pazīstam kā noteiktu, bet arī sirsnīgu Čakstes dzimtas pārstāvi un demokrātijas aizstāvi. Tāds arī savās domās bijis Jānis Čakste, kad lasām vienīgo izdoto viņa rakstu darbu “Latvieši un viņu Latvija, kāda latvieša balss”.
Kristīne pārrauga dzimtas mājas Aučus, bet pirms viņa atgriezās Latvijā, bija klāt trimdā organizētos mūsu valsts neatkarībai svarīgos notikumos vēl pirms 1990. gada 4. maija. Aktīvi darbojās Eiropas Latviešu jaunatnes apvienībā Zviedrijā un latviešu tautas dejā mācēja parādīt tās raksturu.
Grāmata „Latvieši un Latvija” iznāca 1917.gadā, vēl pirms Latvija bija izveidota. Tajā Jānis Čakste ar savu pārliecību par valsti un apņēmība to veidot vienmēr runāja ļoti pārliecinoši, un es arī domāju, ka tas mūsu sarunā būs galvenais. Pieminot to, ka Jānis Čakste, Latvijas patriots, demokrātijas aizstāvis, ar savu pārliecību pārliecināja citus, kā tu raugies uz dažādām prezidentūrām šajā laikā un ko tu šobrīd domā par Donalda Trampa prezidentūru?
Kristīne Čakste: Es teiktu, ka Donalds Tramps nav prezidents. Viņš ir valsts galva šobrīd, bet viņš īstenībā ir tirdziniks. Viņš tirgojas ar pasauli un ar savām vajadzībām, ar Amerikas vajadzībām. Es domāju, ka tas ir ļoti nožēlojami, ka tā lielā valsts, kas ir bijusi arī Eiropas balsts tik daudzus gadus, tā rīkojas. Esmu ļoti norūpējusies par to, kas notiek. Varbūt viņš provocē ar saviem izteikumiem, lai kaut ko vēl panāktu, ne varbūt gluži to, ko viņš izsaka. Bet mēs pirms gada smējāmies, kad viņš runāja par Grenlandi. Tagad mēs esam nopietnā situācijā.
Tu esi dzimusi un augusi Zviedrijā. Arī Skandināvija tev ir ļoti tuva. Kā tu uztver šo piedāvājumu par Grenlandes pārņemšanu?
Kristīne Čakste: Tas ir pilnīgi absurds! Es negribētu vilkt paralēles ar Putinu un kā viņš rīkojas. Bet tas fakts, ka tu vari kā lielvalsts izmantot savu varu, lai panāktu kaut ko, kas būtu citām tautām pretīgi, tas ir pilnīgi nosodāmi, es uzskatu.
Ir apritējis gads, kopš NATO aliansē ir iestājusies Zviedrija. Kā varbūt tev ir zināms, ko zviedri pa šo laiku ir teikuši un arī varbūt par to, kā sabiedrība nonāca līdz lēmumam, kas ilgus laikus vispār nebija pat apspriežams, ka Zviedrija būtu NATO? Kā tas notika sabiedrībā?
Kristīne Čakste: Ukrainas karš bija tas, kas sabiedēja. Kad tas bija pie sliekšņa gandrīz, zviedri sāka domāt - cik mēs būsim spēcīgi vieni paši. Vai mēs varēsim noturēt kādu neitralitāti? Mēs jau redzējām Otrā pasaules kara laikā, kā gāja ar Dāniju un Norvēģiju, ka tas nav pašsaprotami, ka Skandināvijas valstis ir suverēnas. Līdz ar to man liekas, ka tie politiķi galvenokārt nobijās un tauta gāja viņiem līdzi šajā jautājumā. Tas nebija tā, ka prasīja cilvēkiem, bet politiķi bija nobijušies un tad gāja to ceļu. Tā jau bija faktiski tāda nopietna zīme, ka pasaules kārtība mainās.
Arī dzīvojot Latvijā, tu seko līdzi Latvijas notikumiem, tāpat arī pazīsti daudzas no Latvijas amatpersonām. Vai šajā pārmaiņu laikā tu redzi tādu noteiktu Latvijas politiķu nostāju? Kā tu vērtē Latvijas politiķus?
Kristīne Čakste: No malas es dzirdu, ka daudzi cilvēki ir vīlušies, lamājas. Bet nav jau viegla tā situācija. Ja skatās uz lielajām Eiropas valstīm kā Francija, Anglija, Vācija - viņas arī šobrīd, kad nāk tie jautājumi un draudi par muitu, izturas ļoti pieklājīgi un gandrīz atturīgi un neuzdrošinājās kritizēt vai piespiest kāju un kaut ko teikt, ko patiešām tu domā. Visi ļoti uzmanīgi izturas. Un es nezinu, vai tas ir pareizi, bet tā tas notiek. Es domāju, ka mēs nevaram pārmest, ka Latvija arī ietur tādu novērošanas stāvokli. Tomēr mēs esam ļoti atkarīgi no NATO atbalsta. Un lielākais NATO līdzdalībnieks tagad pašlaik kaut ko dara, kas mums nepatīk, bet mēs nevaram varbūt iet viņam virsū. Es domāju, ka tas ir saprotami, jo mums ir jātic diplomātijai. Mums ir jātic tam. Varbūt ir drusku bīstami iet nopietnā opozīcijā pret to, kas notiek.
Mēs vērojam, ka skandināvi vienmēr ir bijuši lieli diplomāti, tajā skaitā zviedri. Vai arī viņi varētu šajā brīdī izteikties skarbāk, asāk vēl vairāk iestāties? Tagad gan tieši mēs uzzinājām, ka Skandināvijas valstis vienojās kopīgā atbalstā Dānijai. Vai arī viņiem būtu jāskatās, kāda ir situācija, jāpielāgojas?
Kristīne Čakste: Es domāju, ka drusku vajag nogaidīt. Nevajag skriet pa priekšu, to nevajag. Ja skatāmies uz šo pēdējo gadu vai arī Trampa iepriekšējo valdības laiku, tad jau bija tā, ka viņš kaut ko izmet ārā un tad lēnām iet kaut kādā veidā atpakaļ. Un arī šeit ir jāskatās, lai neiekāpj īstos dubļos. Es arī esmu strādājusi diplomātijā un domāju, ka vajag drusku ļaut tiem putekļiem nosēsties, drusku nomierināties. Tikties ar saviem uzticamiem [partneriem], izrunāt, mēģināt plānot, nekā kāds tikai ar vārdiem izlec vai aizsūta kādu apvainojošu vēstuli. Es domāju, ka vajag ļaut laikam mazlietiņ pieiet un padomāt, un meklēt alianses. -
Tramps ir Amerikas vājums un apkaunojums, un es ceru, ka Amerikas sabiedrība to pārvarēs – saka Ģirts Valdis Kristovskis, bijušais iekšlietu, aizsardzības un ārlietu ministrs. Kā barikādēs veidoja zemessardzi un kāpēc vēlāk iebilda pret obligāto dienestu, vai šobrīd Latvijā ir vieta jaunai partijai un vai vēl raksta dzeju – saruna ar Ģirtu Valdi Kristovski Laikmeta krustpunktā.
1991. gada barikādes parādīja, ka Latvijas iedzīvotāji grib un var brīvprātīgi sanākt kopā ne tikai, lai paustu viedokli par pārmaiņām, kuras bija sākušās pēc neatkarības atjaunošanas deklarācijas pieņemšanas, bet arī lai aizstāvētu brīvību. Tā paša gada augustā Latvijā izveidoja Zemessardzi, kuras pamatā arī ir brīvprātības princips. Dažu mēnešu laikā tajā iesaistījās 10000 cilvēku, bet pēc gada tie jau bija 17000. No tā brīža ik gadu pieminam laiku, kad Doma laukumā smaržoja pēc dūmiem, katrai vīru grupai bija radioaparāts, lai sekotu līdzi jaunumiem. Barikādēs klāt bija arī Ģirts Valdis Kristovskis. Viņš jau bija balsojis 4. maijā par neatkarības atjaunošanu. Vēl pirms tam darbojies Latvijas Tautas frontē un kļuva arī par pirmo Zemessardzes štāba priekšnieku. Viņš bija aizsardzības ministrs tieši tajā laikā, kad Latvija strādāja, lai tiktu uzņemta NATO. Vairakkārt arī mēģinājis iegūt pilsētas mēram nepieciešamo atbalstu Ventspilī. Tagad viņš aizsardzības jautājumus skata kopā ar jaunākajām tehnoloģijām, bet ir arī romāna autors un radio arhīvā atrodam viņa rakstītu dzeju aktiera lasījumā.
Intervijas ieraksts notiek tieši 20. janvārī, dienā, kad pieminam barikāžu laiku un Doma laukumā ir iedegti piemiņas ugunskuri. Vai šodien tas atsauca kā īpaši atmiņā to laiku?
Ģirts Valdis Kristovskis: Protams, 20. janvāris ir īpaša diena manā atmiņā, ļoti skaudra diena, jo tajā dienā bojā gāja Andris Slapiņš un smagi tika ievainots un pēc tam mira Gvido Zvaigzne. Un es personīgi viņu satiku tajā dienā un arī gaidīju pie mums Augstākās Padomes Aizsardzības štābā. Viņiem bija jāierodas, jāieintervē un jāfilmē mūs vakarā. Es satiku viņus, pirms viņi nonāca krustugunīs, darot savu darbu. Un pēc tam, kad šī provokatīvā pie Iekšlietu ministrijas izraisītā kauja, lai sagrautu barikādes, mums veiksmīgi beidzās, tad štābā pie manis nonāca informācija, ka tieši šie divi lieliskie žurnālisti ir vai nu smagi ievainoti vai gājuši bojā. Tas bija ārkārtīgi liels, smags pārdzīvojums, jo man vēl visu dzīvi pēc tam ir priekšā šie pēdējie viņu dzīvie kadri.
Bet patiesībā jāsaka, ka barikādes jau bija daudz lielākas. Šī ir viena epizode, ārkārtīgi smaga un zīmīga, bet barikādēs bija tūkstošiem cilvēku iesaistīti un piedalījās dažādas organizācijas, un šie barikāžu organizācijas centri bija vairāki. Bija Tautas fronte pie Ministru kabineta, šeit pie Augstākās Padomes, Lauksaimniecības ministrijas. Un varētu teikt, ka barikāžu būvēšana, militārā puse, ko varbūt tā īsti neuzsver, tējas vārīšana un maizes riecienu dalīšana – tas viss tā saaudās kopā, ka tas ir unikāls un, manuprāt, arī nekad neatkārtojams mūsu tautas un valsts pašapziņas apliecinājums, cieņas apliecinājums mīlestības pret valsti apliecinājums.
(..)
Barikāžu laikā jūs bijāt Augstākās Padomes deputāts. Dienas bija pārpildīgas ar notikumiem un pārmaiņām. Ko jūs tajās dienās darījāt, kas visvairāk palicis atmiņā?
Ģirts Valdis Kristovskis: Pirmkārt, es biju tajā laikā Aizsardzības un iekšlietu komisijas deputāts, un mēs jau laicīgi savus pienākumus bijām sadalījuši. Manā atbildībā bija Augstākās Padomes komisijas sadarbība ar brīvprātīgo vienībām. Tad es sapratu apmēram, kādas ir tās mūsu nevardarbīgās spējas. Un, protams, situācija jāvērtē tādā aspektā, ka mēs atradāmies okupācijā un mūs novēroja visas PSRS drošības iestādes. 13. janvārī tika izveidots štābs un štābā mums bija vadošie vizionāri Odisejs Kostanda un Tālavs Jundzis, un tur bija arī mūsu strēlnieku apvienības vīri. Un nevardarbīgā pretošanās tika atbalstīta arī no Latvijas sieviešu līgas, kur Anita Stankēviča vadīja. Man tika uzticēta sadarbība ar medijiem un Latvijas Radio. Tad es arī varēju šad tad kādu vārdu teikt Latvijas Radio. Pat aizgāja tiktāl, ka es arī dažas operatīvās štāba lietas mēģināju ar Latvijas Radio palīdzību darīt zināmus barikāžu dalībniekiem. Jāsaka, tas bija liels izaicinājums un Latvijas Radio atļāvās kaut ko tādu, bet drīz vien tas tika pārtraukts.
Mēs uzsveram, ka barikādes bija nevardarbīgā pretošanās, un tā tas arī notika. Tomēr daudzi dalībnieki atceras arī to, ka ieroči vai kādi pašaizsardzības līdzekļi ir bijuši, ja būtu bijusi vajadzība aizstāvēties. Cik daudz jums visiem par to bija zināms, kuri pārzināja, kā barikādes tiek organizētas?
Ģirts Valdis Kristovskis: Tā informācija tiešām aizsardzības štābā ienāca. Man ir grūti pateikt, vai pie Ministru kabineta, tā štāba rīcībā, vai Tautas frontes štābā, kas atradās tuvāk dzelzceļa stacijai un uzbērumam, vai viņi kādu konkrētu gadījumu tiešām arī atklāja, bet patiesībā pat bija barikāžu laikā mēģinājumi iet un pārbaudīt, lai konstatētu tieši no štāba puses, lai nepieļautu ieroču lietošanu. Manuprāt, tas būtu bijis signāls, kas ļautu PSRS pusei to pamatot kā militāru vardarbību pret PSRS varas iestādēm vai bruņotajiem spēkiem, vai viņu cilvēkiem un tādā veidā arī vērstu visu to brutālo, militāro vai OMON spēku tieši pret barikāžu dalībniekiem, kas nenotika. Tāpēc bija ārkārtīgi svarīgi noturēt visu šajā tīrās nevardarbības izpausmē, kāda tā arī bija.
Varbūt bija sarunas ar dalībniekiem sanākot kopā, varbūt kādi aktīvākie vīri teica - ja kas, mēs tagad būsim gatavi. Jūs teicāt nē, ir svarīgi šo noturēt.
Ģirts Valdis Kristovskis: Jā, tiešām tā tas arī bija. Jāsaka, ka atsevišķi barikāžu dalībnieki zināja to, ka viņu vīriem ir vai nu medību ieroči, vai kādi aukstie ieroči, vai arī tajā skaitā bija vīri, kuri saka - mums ir Otrā pasaules kara trofeju ieroči. Bija dažādi, tur nevarēja izkontrolēt tos cilvēkus. Bet svarīgākais ir tas, pat ja kāds, varbūt tie bija nedaudz, bet šādus šaujamieročus, šādus līdzekļus bija paņēmuši līdzi, tā kopējā izpratne par to, ka tā var būt pati galējā kaut kādā izpausmes forma pašā pēdējā brīdī - tā tika saglabāta un neviens nevienu šāvienu no barikādēm neveica. Visi šajā unikālajā situācijā bija tiešām nevardarbīgi.
No barikāžu laika nokļuvāt pie Zemessardzes formēšanās pirmsākumiem. Cik bīstami tajā laikā bija par to domāt, sākt to darīt, kad tikko bija noticis augusta pučs, Latvijā vēl atradās arī bijušās padomju armijas karaspēks.
Ģirts Valdis Kristovskis: Par to bija jāsāk domāt vēl pirms janvāra barikādēm, un par to jau arī mēs sākām domāt un daudzi citi domāja. Varētu teikt, ka brīvprātīgo vienības bija pirmās, kuras uz nevardarbības principa tika veidotas. Bet faktiski ļoti daudzi no šiem cilvēkiem, ne tikai barikāžu, pēc tam integrējas Zemessardzē. Arī barikādēs bija šī šī doma, ka mēs varam nevardarbīgi, bet nākamajā reizē mums ir jābūt organizētiem un daļēji jābūt bruņotiem. Šīs domas barikāžu cilvēku galvās bija, jo katrs jau no savas puses domāja, kā labāk rīkoties. Tādas īstas vadlīnijas jau arī nevar katram cilvēkam nodot un arī zināšanas, un apmācības. Tas viss bija ļoti unikāli. Tas arī parāda šo barikāžu unikalitāti.
Bet pēc barikādēm vajadzēja ne tikai šo nevardarbīgo ideju attīstīt, pilnveidot organizāciju, bet bija arī jāattīsta jau doma par to, ka Latvijas valstij agri vai vēlu būs nepieciešamas bruņotas vienības. Barikādēs cilvēki to gribu izteica. Tieši tāpēc arī bija jāraksta šis likums. Un toreiz, kad sāka rakstīt likumu, mums bija jārēķinās ar to, ka kaut kādā brīdī, piemēram, Valsts drošības komiteja vai kādas speciālās izlūkošanas vienības, kas ir bruņoto spēku rīcībā, viņi var arī tādā vai citādā veidā šo procesu pārtraukt, jo arī Zemessardzes likuma rakstīšana nebūt nebija tā, ka cilvēki rāvās to likumu rakstīt.
Tieši šīs piesardzības dēļ arī?
Ģirts Valdis Kristovskis: Es pat nemēģina to kaut kādā veidā analizēt. Tas būtu varbūt nepareizi, bet iespējams. Varbūt arī tāpēc, ka faktiski mums jau bija 50 gadus pārrāvums kaut vai līdz tām pašām aizsargu vienībām, kurām bija varbūt nedaudz citi uzdevumi. Tā vai citādi tas bija grūti, jo patiesībā bija jāintegrē ļoti daudzi priekšlikumu, kas nāca no cilvēkiem. Tie bija visdažādākie un pat ļoti tālejoši.
Likums tika tomēr uzrakstīts un sagatavots un pēc augusta puča, tikko jau bija skaidrs, ka neatkarība tiek atgūta, momentāni šo likumu varēja arī pieņemt. Tad sākās viss grūtību process, kas bija jūsu jautājumā, kas sākās ar milzīgo organizatorisko nodrošinājuma darbu, apmācību procesu, cilvēku izsijāšanu, jo cilvēki bija visdažādākie - ar dažādu sagatavotību un izpratni par to, kā ir jādarbojas. Bija jāveic dažādas milicejiskas funkcijas, jo toreiz ārkārtīgi sazēla arī noziedzība, un tas prasa speciālu sagatavotību un speciālas zināšanas, kas ir tikai iekšlietu cilvēkiem. Protams, arī bija Krievijas karaspēks šeit. Un jāsaka, ka šajā laikā bija neskaitāmas sadursmes un daži bija arī ļoti izaicinoši, jo 1992. gada aprīlī jau Liepājā tika veikta Zemessardzes operācija, kurā tika aplenkts viss Karostas rajons. Tā bija liela, liela uzdrīkstēšanās.
Tas jau bija pēc karaspēka izvešanas vai vēl pirms?
Ģirts Valdis Kristovskis: Tas bija karaspēks. Krievijas karaspēks nepakļāvās Liepājas muitas iestādēm, pilsētai, un tad pilsētas vadība un muitas vadība ieradās pie manis un aicināja kaut ko darīt Zemessardzei. Ko Zemessardze var darīt? Protams, mēģināt ar saviem līdzekļiem, ar savu varēšanu, ar savu pašapziņu, ar savu tā laika bruņojumu noslēgt visus piekļuves ceļus un uzsākt šo kontroli. Tas bija tiešām liels izaicinājums. Tas bija liels pārsteigums PSRS bruņotajiem spēkiem, okupācijas spēkiem, kas tur vēl uzturējās pēc tam vairākus gadus. Bet tas galvenais, kas tika sasniegts - muitu sāka Liepājā respektēt. Šie Krievijas bruņotie spēki tātad arī sāka pakļauties mūsu valsts likumiem un kontrolei. -
Spēja patiesi just ir jātrenē tāpat kā spēja precīzi domāt – pārliecināts fizikas profesors Mārcis Auziņš un katru rītu sāk ar meditāciju. Par ārvalstu studentiem Latvijā un gaisotni Amerikas universitātēs, kāpēc nebiedē mākslīgais intelekts, bet par lielāko apdraudējumu uzskata birokrātiju – saruna ar Mārci Auziņu Laikmeta krustpunktā.
Zinātnieks, kas kaislīgi interesējas un stāsta par zinātni, mākslā un mūzikā saskata daudz kopīga ar fiziku. Vai un kā kvantu fizika var palīdzēt viltus ziņu laikmetā un kā neļaut mākslīgajam intelektam mūs apmuļķot? Vairākos no krustpunktiem sarunā saplūdīs gan aktuālais, gan arī vēl neizzinātais. Laikmeta krustpunktā bijušais Latvijas Universitātes rektors, profesors Mārcis Auziņš. Un profesoram tikko iznākusi grāmata – nevis par fiziku, bet meditāciju.
"Meditācija racionāliem prātiem" – tāds ir jaunās grāmatas nosaukums. Un, ja mēs ticam dažādiem arhīviem, tad līdz 2018. gadam jūs esat bijis autors teju 500 dažādiem rakstu darbiem. Tās ir monogrāfijas, publikācijas zinātniskajos žurnālos, rakstu krājumos, grāmatas. Kāpēc bija svarīgi rakstīt šādu grāmatu?
Mārcis Auziņš: Droši vien varu atcerēties savu kolēģi un skolotāju Jāzepu Eidusu, kurš arī bija uzrakstījis ļoti daudz un izdarījis ļoti daudz zinātnē. Viņš bija no tās paaudzes, kas bija klasiski izglītoti cilvēki. Ar klasiski izglītotiem es saprotu tos, kas skolā bija mācījušies sengrieķu valodu, latīņu valodu. Un viņš vienā brīdī izdomāja, ka viņš iztulkos latviski no latīņu valodas Tītu Lukrēciju Kānu. Tad, kad viņš man to grāmatu uzdāvināja kā kolēģim vai skolniekam, tad viņš teica – Tu zini, Mārci, šis ir tas, kas man liekas, ka ir lielākais un nozīmīgākais, ko esmu izdarījis.
Es neteikšu, ka grāmata par meditāciju ir lielākais un nozīmīgākais, ko esmu izdarījis, bet tā kā meditācija ar mani ir bijusi ļoti ilgi un tajā kaut kāda pieredze ir uzkrāta, un par meditāciju mēs bieži vien mūsdienās runājam kā par kaut ko diezgan ezotērisku un ne ļoti eksaktu, tad es gribētu teikt, ka tur ir arī ļoti liela eksaktā komponente. Kas man, protams, kā no eksaktajām zinātnēm nākušam, ir bijusi vienmēr interesanta un tuva. Tādēļ arī šāda grāmata un tādēļ grāmata racionāliem prātiem.
Jūs teicāt – meditācija ir ilgi ar jums kopā. Cik gadi tagad būs?
Mārcis Auziņš: Kad es rakstīju šo grāmatu, es paskatījos, jo atceros, ka mans tēvs kaut kad pagājušā gadsimta 70. gados žurnālā „Veselība” atrada vairāku numuru garumā rakstu sēriju par jogu, un viņš sāka nodarboties ar jogu un mani arī tanī kaut kādā veidā iesaistīja. Tā kā varētu sākt skaitīt no tā laika ar dažādiem pārtraukumiem, bet droši vien kādus gadus 15 varu teikt, ka neesmu izlaidis nevienu dienu bez meditācijas. Tas prasa zināmu disciplīnu, protams. Bet kaut kādā brīdī varbūt pat ne tik lielu disciplīnu, jo kādreiz man cilvēki jautā – kā tu tā vari nevienu rītu neizlaist? Mana sajūta ir – es nevaru iedomāties, ka es no rīta varētu neiet dušā, tad es nejustos tajā dienā savā ādā. Tas [meditācija] ir kļuvis par kaut kādu higiēnas daļu, tā ir vienkārši rutīna, ar kuru katru rītu tu nodarbojies.
(..)
Kas jums šobrīd rada varbūt lielākās bažas, vērojot arī dažādo politisko piedāvājumu? Mēs redzam, ka dažādi jauni politiskie spēki formējas, meklē savu politisko identitāti. Kāda jums ir sajūta šobrīd par valsts stabilitāti?
Mārcis Auziņš: Par stabilitāti man varbūt, vismaz iekšējo stabilitāti man lielu bažu nav. Bet tas, par ko man visvairāk sāp sirds vai ko es gribētu redzēt citādi - ir ļoti konkrēta lieta. Mēs daudz pēdējos mēnešus runājam, ka mums ir jāmazina birokrātija. Kas ir okay. Ar to mēs saprotam, ka procedūras ir jāpadara vienkāršākas. Tas droši vien arī ir taisnība. Bet es domāju, ka šaurā vieta ir pavisam citā un šaurā vieta ir tanī, ka viss mūsu birokrātiski administratīvais aparāts ir vērsts uz to, lai mēs precīzi ievērotu procedūras. Sarežģītākas vai vienkāršākas. Tanī brīdī, kad mūsu galvenais mērķis būs rezultāts un procedūras būs tikai veids, kā to rezultātu sasniegt… Un lai šis nepaliktu kā tāds vienkārši deklaratīvs apgalvojums, es izstāstīšu divas lietas.
(..) Pavisam nesen pabeidzām lielu projektu ar NATO. Bet projekta sākuma etaps bija Covid laikā un tur nevarēja tikt laboratorijās. Projekts tuvojās nobeigumam, un es skatos, ka mēs varētu vēl drusku labāku uztaisīt. Un es - un tas ir svarīgi - piektdienas pēcpusdienā uzrakstu e-pastu uz Briseli projekta pārraugam no NATO un saku, ka mums ir tāda situācija, vai mēs nevarētu bez papildu finansējuma dabūt pusgada pagarinājumu, kam mēs varam atskaitīties arī tagad, bet rezultāts pēc pusgada būs labāks. Pirmdienas rītā es saņemu atpakaļ e-pastu: "Tas, ko jūs rakstiet, izklausās ļoti argumentēti, pareizi. Jūsu projekts ir pagarināts. Pāris nedēļu laikā jūs saņemsiet oficiālu vēstuli no mums, ka projekts ir pagarināts." Tas nozīmē, ka, pirmkārt, ierēdnis vienpersoniski lēmumu ir pieņēmis, un es nevaru iedomāties, ka no piektdienas vakara līdz pirmdienas rītam kaut kāda saskaņošana notiktu. Rezultātā projekts, protams, bija labāks. Tas nozīmē, ka mēs varam uztaisīt pārvaldības sistēmu, kuras primārais fokusa punkts ir rezultāts.
(..) Ja mēs gribam uzbūvēt žogu ar Baltkrieviju, tad rezultātā galvenais ir uzbūvēt žogu, nevis ņemties, vai stieples ir pareizi nopirktas vai nepareizi nopirktas. Es nepārmetu ierēdņiem, jo visa sistēma šādi ir uzbūvēta. Es domāju, ja mēs spētu šīs sistēmas efektivitāti palielināt, palielināt ar virzību uz mērķi, uz rezultātu sasniegšanu, un katram, tai skaitā lēmuma pieņēmējiem, nebūtu nepārtraukti jābaidās, vai tikai kāda kontrolējoša institūcija neteiks, ka viens paraksts ir par maz uzlikts, vai vēl kaut kas.
Es neesmu pret to, ka ir jābūt kārtībai un jābūt procedūrām. Mūsu procedūras noved pie absurda.
(..)
Runājot par mākslīgo intelektu, cik tālu tas mūs apsteigs un varbūt radīs gan sociālo nevienlīdzību, gan būtiskus satricinājumus nodarbinātībā. Un otrs - ar šo manipulēšanu, cik mums ir jābūt uzmanīgiem, lai nekļūstam par tādu rotaļlietu mākslīgajam intelektam?
Mārcis Auziņš: Man vienmēr ir sajūta, ka mēs mākslīgā intelekta ietekmi un lomu nedaudz pārspīlējam. Ir ļoti interesanti vērot, ar dažādiem cilvēkiem diskutējot par šīm tēmām, kāda ir attieksme cilvēkiem, kas apmēram zina, "kas tam lācītim vēderā", kā mākslīgais intelekts darbojas, un cilvēkiem, kuri ar to sastopas tikai kā arī kā sarunu partneri mūsdienās.
Tā noteikti ir lielākā daļa.
Mārcis Auziņš: Varbūt. Bet nav jau jāzina ļoti dziļi tehniski, kā tās lietas darbojas. Pirmkārt, mēs viņam ik pa brīdim pārmetam, ka viņš mums kaut kādas muļķības ir sastāstījis, atbildot uz jautājumiem. Un šo viņam pārmest ir absolūti nepareizi. Tāpēc, ka mākslīgais intelekts nekad nav bijis konstruēts un viņa tā būtība nav gādāt precīzu informāciju. Mākslīgais intelekts, it sevišķi, ja mēs par mākslīgo intelektu runājam šo lielo valodu modeļu kontekstā, "chatGPT", "Copilot" un kādus katrs rīkus izmantojam. Un to mēs šobrīd visbiežāk saprotam, kad sakām mākslīgais intelekts, lai gan tur apakšā ir daudz vairāk. Piemēram, mūsu telefons atbloķējas tikai tāpēc, ka mēs uz viņu paskatījāmies, tas ir mākslīgais intelekts.
Ja par šiem sarunu robotiem, tad viņi virpina kopā lietas, kuras visbiežāk iet kopā. Viņi ir mācījušies milzīgā tekstu apjomā un saka - ja zemene, tad sarkana, ja zemene, tad iespējams grozs jeb kurvītis. Ja zemene, tad nav iekšdedzes dzinējs vai vēl kaut kas. Līdz ar to viņi skaisti virpina šīs lietas kopā, ne vismazākajā mērā nesaprotot, par ko tur ir runa. Tas, ka viņi atņems mums darbu - droši vien, ka kaut kādas lietas tiks automatizētas,(..) bet ir viena lieta, kura mākslīgajam intelektam absolūti un ne vismazākajā mērā nepiemīt. Tā ir empātija.
Varētu likties, vai man ļoti svarīgi, ja es prasu, kā ieslēgt manu televizoru, vai man ļoti vajadzētu, lai mākslīgais intelekts jūt līdzi, ka nabadziņš, viņš nevar ieslēgt televizoru. Patiesībā - ir svarīgi, varbūt ne šinī konkrētajā piemērā, bet ir vesela rinda situāciju, kur mēs varam ieraudzīt, ka empātijas trūkuma dēļ tas var radīt milzīgas problēmas.
(..)
Cik daudz jūs pats izmantojat mākslīgo intelektu?
Mārcis Auziņš: Es viņu diezgan daudz izmantoju informācijas iegūšanai, saprotot, ka viņa ir daudzkārt jāpārbauda. Es viņu lietoju diezgan regulāri un diezgan daudz.
(..) "The Economist" ik pa brīdim ir jautājumi, vai mākslīgais intelekts to naudu, ko bizness ir ieguldījis viņa attīstībā, vai tas kādreiz sevi atpelnīs vai nē? Vai tas nedraud ne tikai ar mākslīgā intelekta attīstības palēnināšanos, bet patiesībā ar noteiktu biznesa krīzi, ekonomiskā burbuļa pārplīšanu, kas mūsu pieredzē jau ir bijis, kad ".com" dažādas vietnes, kuras joprojām eksistē un mēs iepērkamies ļoti daudz internetā. Tās ekspektācijas bija daudz lielākas un ieguldījumi rīkos bija daudz lielāki, nekā bizness spēja atpelnīt. Tas radīja finanšu krīzi, ne tikai attiecīgā biznesa krīzi. Vai ar mākslīgo intelektu mums nedraud līdzīga situācija? Diskusiju ir par to daudz un laiks rādīs, iespējams, ka 2026. gads varētu būt izšķirošs gads tanī visā.
Bet jāsaprot, ka šie mākslīgā intelekta rīki ir tehnisks līdzeklis, kas ļoti skaisti māk virpināt vārdus kopā. Nekad - es gribētu apgalvot - nekad nebūs radošs. Viņš viņš ir radošs tādā nozīmē, ja mums ir simts bītlu dziesmas un mēs lūdzam uzrakstīt simtu pirmo bītlu stilā, viņš to izdara, un neprofesionāļiem ir grūti atšķirt. Bet tanī brīdī, kad mēs gribētu, lai viņš rada jaunu mūzikas stilu, kā savā laikā no tonālās mūzikas parādījās atonālā. To es gribu apgalvot, ka viņš nevar izdarīt un patiesībā nav nekādu indikāciju, ka pārskatāmā nākotnē viņš varēs to izdarīt. - もっと表示する
