Episodes

  • 19. martā pirmizrādi piedzīvoja režisoru Dāvida Ernštreita un Ineses Kļavas dokumentālā filma “Patrīcija”, kura stāsta par visu laiku labāko Latvijas slēpotāju Patrīciju Eiduku. Filmas centrā ir jaunas sievietes gribasspēks un smagās izvēles, kuras jāpieņem profesionālā sporta dēļ.


    Taču vēl viena svarīga tēma, par kuru filma runā, ir ģimenes atbalsta nozīme, sekojot savam sapnim.


    Gan Dāvids Ernštreits, gan Inese Kļava ir veidojuši vairākas dokumentālās filmas, un filma “Patrīcija” bija nominēta Nacionālajai kino balvai “Lielais Kristaps” kategorijās “Labākā pilnmetrāžas dokumentālā filma”, bet Inese Kļava bija nominētā kategorijā “Labākais montāžas režisors”.

    Dokumentālā filma “Patrīcija” ir tapusi filmu studijā “Mistrus Media”, tās producenti - Elīna Gediņa-Ducena un Gints Grūbe, galvenais operators Normunds Pavlovskis, komponists - Otto Auniņš.

    Par filmas ceļu pie skatītājiem, svarīgākajām atziņām, kas gūtas tās tapšanas laikā un to, kā ir filmēt sportu, stāsta raidījuma viesi - režisori Dāvids Ernštreits un Inese Kļava. Sarunājas Marta Elīna Martinsone.

  • No 18. marta kinoteātros startēs Antras Cilinskas un Annas Vidulejas režisētā dokumentālā filma “Podnieks par Podnieku. Laika liecinieks” par izcilo režisoru un operatoru Juri Podnieku. Tā veidota, izmantojot viņa rakstītās dienasgrāmatas un retus kā arī vēl nekad neredzētus audiovizuālus materiālus, tai skaitā - intervijas, fotogrāfijas, ārpus filmām palikušus kino un video fragmentus.

    Juris Podnieks, viens no ievērojamākajiem latviešu dokumentālistiem, sāka savu karjeru kino kā operators, kopā ar Hercu Franku strādājot pie filmām "Aizliegtā zona" (1975) un "Desmit minūtes vecāks" (1978). Podnieka debija pilnmetrāžā bija 1982. gada filma "Strēlnieku zvaigznājs", kam sekoja "Vai viegli būt jaunam?" (1986), filma, kuru gada laikā noskatījās 28 miljoni skatītāju. Vēlāk to demonstrēja vairāk nekā 80 valstīs.

    1991. gada 20. janvārī Podnieks kopā ar operatoriem Andri Slapiņu un Gvido Zvaigzni izgāja Rīgas ielās, lai filmētu padomju spēku uzbrukumu barikāžu laikā. Abi kinooperatori tika nošauti. Nākamajā dienā Podnieks nāca klajā ar paziņojumu: "Mēs devāmies kaujas laukā, lai ar kameras palīdzību meklētu patiesību ‒ tas bija mūsu vienīgais ierocis." Juris Podnieks gāja bojā nelaimes gadījumā 1992. gada 23. jūnijā 41 gada vecumā.

    Raidījumā viesojas Antra Cilinska un Anna Viduleja.


    “Podnieks par Podnieku. Laika liecinieks” soli pa solim izseko dokumentālista mūža un karjeras pieturpunktiem, ļaujot par ekrānā redzamo un arī aizkadrā palikušo vēstīt pašam Podniekam- caur viņa dienasgrāmatas ierakstiem.


    Režisore Anna Viduleja par filmu saka:“Mēs nevaram pretendēt uz tiešu portretu, jo Jura vairs nav, bet šis ir mūsu mēģinājums ieklausīties un ieskatīties Jura kinovalodā un personīgajā izteiksmē.” Savukārt Antra Cilinska, kura Jura Podnieka komandā strādāja kopš 1983. gada un vēlāk pārņēma “Jura Podnieka studijas” vadību, papildina: “Filma ir unikāla iepēja iepazīt Juri kā personību, kā kinocilvēku, atklāt laiku un sajust, ko nozīmē būt radošam cilvēkam, kurš skaudri izjūt esošo laiku un domā par nākotni.”

    Raidījumā viesojas Antra Cilinska un Anna Viduleja.

     

     

     

     

  • Missing episodes?

    Click here to refresh the feed.

  • 26. februārī savu pirmizrādi piedzīvoja daudzsēriju mākslas filma “Padomju džinsi”, kas jau uzsākusi savu ceļu Latvijas kinoteātros. Seriāla scenārija autori ir Staņislavs Tokalovs, Teodora Markova un Valdemars Kalinovskis, režisori - Staņislavs Tokalovs un Juris Kursietis, bet galvenajā lomā redzams aktieris Kārlis Arnolds Avots.

    Seriāls stāsta par pagrīdes “biznesa” iespējām Padomju savienībā - Renārs nodarbojas ar kontrabandu, negribīgi sadarbojas ar VDK un, meklējot ceļu uz savu brīvību, nonāk sistēmas gūstā - viņu iesloga psihiatriskajā slimnīcā. Taču arī tur Renārs atrod veidu, kā turpināt iesākto - slimnīcas šūšanas cehs kļūst par Rietumu džinsu pakaļdarinājumu ražotni.

    Par to, kā radās ideja seriālam “Padomju džinsi”, kā tapa scenārijs un kāpēc mūsdienās ir tik svarīgi atgādināt par totalitāru režīmu kontroles mehānismiem, stāsta studijas viesi - režisors un viens no scenārija autoriem Staņislavs Tokalovs, režisors Juris Kursietis un aktieris Kārlis Arnolds Avots. Sarunājas Marta Elīna Martinsone.

  • 24. februāra vakarā tika pasniegtas jau 74. Berlīnes starptautiskā kinofestivāla balvas. Galvenā balva "Zelta lācis" nonāca pie režisores Mati Diopas par dokumentālo filmu “Dahomeja”. Šī hibrīdfilma apvieno dokumentālu materiālu, kurā fiksēta divdesmit sešu Dahomejas karalistes dārgumu pārvešana no Parīzes atpakaļ uz Beninu. Aizkadrā dzirdams suģestējoši zemas balss aizkadra stāstījums, kas it kā pieder vienai no grandiozajām skulptūrām, kas saudzīgi tiek ievietotas konteineros garajam ceļojumam.


    Pēc tam, kad vairāk kā pirms simts gadiem franču karaspēka no valsts izvestā dārgā krava ir atgriezusies Beninas republikā, kādreiz pazīstamā kā Dahomejas karaliste, Abomejas-Kalavi universitātē sākas garas un karstas debates par to, kā reaģēt uz sakrālo figūru atgriešanos mājās.


    Vai tā ir nozīmīga uzvara pār koloniālisma apēnoto pagātni, vai tomēr maznozīmīgs solis, ņemot vērā to, ka vēl vairāki tūkstoši mākslas darbu palikuši nepārvesti. Savā runā Diopa teica, ka šī balva ir pagodinājums ne tikai viņai, bet arī visai redzamajai un neredzamajai kopienai, ko filma pārstāv.

    Lielo žūrijas balvu "Sudraba lāci" saņēma korejiešu režisors Hons Sansū (Hong Sangsoo), par savu liegi komisko filmu “Ceļotāja vajadzības”, kurā Seulā klīstošu franču valodas skolotāju atveido Izabella Ipēra. Žūrija apbalvoja arī franču autorkino klasiķi Bruno Dimonu par apokaliptisko zinātniskās fantastikas komēdiju “Impērija”.


    Dimons savas pateicības runas vietā no telefona atskaņoja lakonisku mākslīgā intelekta vēstījumu: “Kino nav dzimuma, kino nav ādas krāsas, kino ir kino”.


    Berlināles filmas vērtē arī neatkarīgās žūrijas, kurās šogad bija klātesošas arī Latvijas pārstāves. Starptautiskās kino kritiķu asociācijas FIPRESCI žūrijas sastāvā filmas vērtēja kinokritiķe Dārta Ceriņa, bet Ekumeniskajā žūrijā Latviju pārstāvēja producente Marta Romanova.

    Berlinale Series Market bija iekļauta režisoru Staņislava Tokalova un Jura Kursieša daudzsēriju filma "Padomju džinsi", kas nupat kā startējusi kinoteātros, bet Foruma skatē, kuras programmā īpaša uzmanība tiek pievērsta pārdomām par kino mediju, sociāli māksliniecisko diskursu un īpašu estētikas izjūtu,


    pasaules pirmizrādi piedzīvoja un Ekumeniskās žūrijas balvu saņēma režisora Dāvja Sīmaņa jaunākā spēlfilma "Marijas klusums".


    Latvijas (Mistrus Media) un Lietuvas (Broom Films) kopražojumā tapusī filma ir vēsturiska drāma, kas veidota pēc Eiropā strādājušās teātra un kino aktrises Marijas Leiko dramatiskā dzīvesstāsta motīviem un vēsta par viņas dzīves pēdējiem gadiem, kad aktrise no Vācijas dodas uz Padomju Savienību, lai parūpētos par savu mazmeitu, un kļūst par Staļina iniciētās latviešu iznīcināšanas akcijas liecinieci un upuri.

    Vēl pirms brauciena uz Berlināli režisors Dāvis Sīmanis viesojās “Piejūras klimata” studijā, sniedzot ieskatu “Marijas klusuma” kino pasaulē.

  • 19. februārī pirmizrādi piedzīvoja Lienes Lindes pirmā pilnmetrāžas spēlfilma "Melnais samts", kas stāsta par trīsdesmitgadnieci Martu Blūmu, kura cīnās ar ikdienas izaicinājumiem, depresiju un vēlmi radīt mākslu apstākļos, kas radīšanai nav piemēroti.

    Filmā "Melnais samts" galveno lomu atveido Inga Tropa, ar kuru kopā spēlē arī neprofesionāli aktieri - Kaspars Beķeris un Gatis Ungurs. Par filmas tapšanu, tās svarīgākajām tēmām un savu saliedētās komandas darbu stāsta studijas viesi - režisore un scenārija autore Liene Linde, aktrise Inga Tropa un operators Dāvids Smiltiņš. Sarunājās Marta Elīna Martinsone.

  • Pirmais plašākais kino notikums Eiropā ik gadu ir Roterdamas Starptautiskais festivāls, kurā februāra pirmajās dienās tiek pasniegtas balvas. Šogad tika izrādītas pavisam 424 filmas, tostarp 183 pasaules pirmizrādes, un to apmeklēja 253 500 skatītāji, apstiprinot to, ka festivāli ir teju pilnībā atgriezušies pirmspandēmijas režīmā.

    Tā centrālā - Tīģera konkursa skate jeb Tiger Competition - īpašu vērību mēdz pievērt jauno kino veidotāju novatorismam un piedzīvojumu garam. Šogad Tīģera konkursā tika iekļautas 14 filmas no plaša valstu areāla – Austrālijas, Indijas, Ukrainas, Irānas, Somijas, Brazīlijas, un citām valstīm. Galvenā balva aizceļoja pie japāņu režisora Tanakas Tošihiko par filmu “Rei”. Preses paziņojumā lasāms, ka “žūrija ir lēmusi piešķirt balvu daudzsološam kinorežisoram, kura debijas filmas spēcīgākie elementi ir aktieri, deklamācijas spēks un performatīvas sekvences, kas darbojas kā diskrētas vienības kopējā struktūrā. Filmas fināls rada iespaidu, ka cilvēki dzīvo pastāvīgos draudos no ārpasaules. Tomēr, esot kopā, viņi varētu turpināt dzīvot.”


    Tošihiko ir ne tikai šīs filmas, kuras  komanda ir lielākoties neprofesionāļi un studenti, režisors, bet arī producents, montāžas režisors, kā arī redzams vienā no lomām.


    Trīs stundu garās filmas centrā ir nepierasti pieklusināti un drīzāk introverta dramatisma caurvīti notikumi. Kino izdevumam Variety Tošihiko atzīst, ka pat viņam ir vajadzīga drosme, lai noskatītos trīs stundas garu filmu. Tomēr jau pašā sākumā viņš ir pieņēmis apzinātu lēmumu par publiku vispār nedomāt. Kā iedvesmas avotu režisors piemin Rjusukes Hamaguči filmu “Happy Hour”, kas ir vairāk nekā piecas stundas gara. Pavadot tik daudz laika ar varoņiem, šķitis, ka piedzīvots kopīgs ceļojums.”
    Tīģera konkursa laureātes nosaukums “Rei” ir rakstzīme, kurai bez saistības ar citām rakstzīmēm nav jēgas, viena pati tā neko nenozīmē. Filmas galvenā varone ir jauna sieviete, uzņēmuma darbiniece, kuras dzīve ir stabila un šķietami bez raizēm, pēc darba viņa satiekas ar draudzeni, bieži apmeklē teātri un ar aizrautību seko trupas jauniestudējumiem. Tomēr, novērojot savus līdzcilvēkus, un īpaši- to savstarpējās attiecības, viņa aizvien izteiktāk apjauš vientulību un līdzsvara trūkumu savā dzīvē. Cenšoties sevi izprast, Matsušita dodas ceļojumā uz Hokaido kalniem, kur sastop nedzirdīgo ainavu fotogrāfu Masato. Šī sastapšanās, kas notiek bez vārdiem, izvēršas ceļā, kas pārveidos Matsušitas esības izjūtu un saikni ar pasauli.

    Žūrijas specbalvu saņēma indiešu režisora Midhuna Murali filma “Kiss Wagon”. Žūrijas izvēles pamatojums: “Hipnotiski – mulsinoši – sirdi plosoši. Brauciens ar ātrvilcienu, kurā tiek reanimētas mūsu vientulības. Žūrijas īpašā balva tiek piešķirta dīvaini skaistai un skaisti dīvainai filmai. “Kiss Wagon” saņēma arī FIPRESCI- starptautiskās kino kritiķu federācijas žūrijas balvu. Šīs žūrijas ietvaros bija arī Latvijas pārstāve, Dārta Ceriņa.


    Midhuns Murali, neatkarīgais filmdaris no Keralas Indijā savu kino ceļojumu sāka 15 gados ar īsfilmu DAWN, kam sekoja vēl virkne abstraktu īsdarbu.


    Neraugoties uz kaislību pret kino veidošanu, viņam nācās īslaicīgi pievērsties karjerai jūrniecībā. Tomēr 2015. gadā viņš atteicās no burāšanas, lai turpinātu uzņemtu neatkarīgas filmas, kuros filmēties tika pieaicināti Murali draugi. Viņa debijas pilnmetrāža un arī tai sekojošā filma palika nepamanītas. Līdz beidzot trešā filma — KISS WAGON — eksperimentāla animācija, kuras pabeigšanai vajadzēja trīs gadus, tika izvēlēta Roterdamas konkursam.
    Mauntlendas valstībā Islas kundze pārrauga labirintveida sūtījumu piegādes sistēmu. Tā ir vienīgā kārtības forma šajā haotiskajā pasaulē. Tuvojoties Atkabas reliģiskajiem svētkiem, viņai tiek uzticēts piegādāt neparastu sūtījumu no kādas svarīgas personas. Islas kundzi šis uzdevums dara nemierīgu, tomēr reputācija ir svarīga, tādēļ viņa dodas bīstamajā ceļojumā.
    Murali pašreflektīvais politiskais trilleris ir veidots, iedvesmojoties no tradicionālā ēnu teātra un izmantojot dažādus jauktus medijus, efektus un stilus. Filmā apvienojas vairāki stāstījuma pavedieni, kā arī daudzslāņaina vizuālā estētika. Festivāla mājaslapā par filmu teikts: “Tas ir saviļņojošs, brīžiem viscerāls un ieskaujošs naratīva filmu veidošanas piemērs, kas atkāpjas no konvencijām par labu radikālākai pieejai stāstu stāstīšanai — veidots tā un vēlas to, lai mēs justu, nevis tikai sekotu līdzi notikumiem. “Kiss Wagon”, trīs stundu kino odiseja ir vizuāli valdzinošs un aizraujošs pētījums par varas būtību.”
    Otro žūrijas specbalvu ieguva austrāļu filma “Flathead”. Džeidona Mārtina debija pilnmetrāža apvieno spēles kino un dokumentālo, veidojot iejūtīgu Austrālijas zilo apkaklīšu dzīves portretējumu. Žūrija norādīja: “Šī filmas centrā ir tie ļaudis, kuri devuši ieguldījumu sabiedrības attīstībā, nodrošinot tās pamatvajadzības, bet kuriem pašiem nav tikusi pievērsta pietiekama uzmanība un rūpes.”


    Katru gadu Roterdamas kinofestivāls izvērš savu programmu arī ārpus kino teritorijas, iekļaujot tajā instalācijas, imersīvus medijus, izstādes, mūziku un performances.


    Festivāla laikā notiek Mākslas virzienu pastaiga - Art Directions Walk, kuras ietvaros gida pavadībā tiek izstaigātas mākslas galerijas un sabiedriskās telpas, kā šogad- centrālā dzelzceļa stacija, lokācijas, kur izvietoti programmai izvēlētie mākslas darbi. Šogad pastaiga aizsākās tieši dzelzceļa stacijā, kur Annes Fērsas un Lūka Konroja mākslas darbs piedāvāja aizceļot uz 2070. gadu, katapultējoties absurdā, tomēr ārkārtīgi ticamā jogas nodarbībā. Mākslinieku izvēlētā metodoloģija pārsniedza ierastās kino robežas, apvienojot vizuālo stimulāciju, humora šķipsniņu, un aktuālu tēmu, skatītājus, jeb drīzāk, pieredzētājus iegremdējot pārdomās par cilvēces, dabas un labsajūtas industrijas mijiedarbību.
    Vienu no spēcīgākajiem Art Directions Walk iekļautajiem darbiem, ar garu bet zīmīgu nosaukumu “Mēs noteikti par to parunāsim pēc pēdējā uzlidojuma trauksmes signāla izskanēšanas”, bija radījuši ukraiņu mākslinieki, Jurijs Jefanovs, mākslinieks un filmdaris, sadarbībā ar mūziķi Dmitro Avksentjevu. Zaporižjā dzimušā Jefanova darbi ir tematiski cieši saistīti ar Ukrainas mūsdienu realitāti. Arī plašāk pazīstamais viņa darbs “Kubs”(Cube) tika filmēts Krimas dienvidu piekrastē, 2013. gadā. Filma tika uzņemta pludmalē, kurā Jefanovs pavadīja savu bērnību, tajā ir fiksēts viens, konkrēts skata leņķis uz lielu betona kubu, kas uzstādīts uz krasta nocietinājumu drupām. Kopš 2014. gada “Kubā” redzamā piekraste ir lieguma zona, no tās vairs nav redzamas garām braucošas laiviņas un jahtas. Rekontekstualizācijā šis mākslas darbs ir kļuvis par politiskās dienaskārtības liecinieku, vēsturisku, globālā ģeopolitiskā kontekstā zaudētu skatu punktu.
    Roterdamā redzamais Jefanova darbs iedziļinās pasaulē, kurā daba vairs nav skatāma atrauti, tā atkal kļūst par mūsu eksistences neatņemamu sastāvdaļu. Neonkrāsu utopiskā vīzija norisinās kādā pēckara pilsētā, kur cilvēce ar rekultivācijas programmu tiecas pēc harmonijas ar dabu. Cilvēku radītās pasaules un dabas pretnostatījuma vietā šajā video tiek izsapņota sabiedrība, kurā individuālie mērķi sakrīt ar citu labklājību, neatkarīgi no tā, vai tie ir cilvēki, koki, upes vai sēnes.


    Šis audiovizuālais ceļojums pēta iztēlotu, līdzāspastāvēšanā ar dabu balstītu pasauli, kas atbrīvota no novecojušiem ekspluatācijas mehānismiem un ekoloģiskām problēmām.


    Tajā apvienojas pēckara spēcīgā tiecība pēc atjaunotnes un kultūras pārmaiņām. Skatītājs tiek vadīts virtuālā ekskursijā pa guļamrajoniem, kas pārtapuši mežos un krūmājos, rotātos ar krāšņiem ziediem, ap kuriem lidinās teiksmaina izskata putni. Tā ir harmoniska un atjaunota pasaule bez kara ēnām.
    Futūristiskais video, kurš tika demostrēts uz trijām telpas sienām, tapa jau Krievijas iebrukuma Ukrainā laikā. Režisors Jefanofs stāstīja, ka mākslinieks, kurš šim darbam veidojis 3D grafikas, sākotnēji strādājis no mājām, tad, kad radās elektrības padeves traucējumi, no pilsētas municipalitātes ēkas, līdz beidzot nolēmis pats doties uz fronti.

    Lielā ekrāna konkursā bija iekļauta somu režisora Villes Suhonena dokumentālā filma “Kara un miera bērni”. Filma veidota, apkopojot iespaidīgu daudzumu vēsturisko dokumentu, kas ietver arhīvu materiālus, fotogrāfijas, radio raidījumus, grāmatas, žurnālus un daudzus propagandas materiālus, kā arī bērnu un jauniešu, kuri auga, pakļauti stingram, disciplināram režīmam, atmiņas un dienasgrāmatu ierakstus. Nesen pārdzīvotā Pirmā pasaules kara iespaidā, apzinoties potenciālā iebrukuma draudus, jaundibinātās Somijas valdība ieviesa skarbu un drakonisku audzināšanas politiku jaunākajām paaudzēm. Visiem bērniem un jauniešiem bija jāizprot disciplīnas, taisnīguma un nacionālisma nozīme. Bez izņēmumiem. Visas šīs aktivitātes bija vērstas uz militāro gatavību, kad pienāks laiks. No bērniem un jauniešiem sagaidīja  bezierunu paklausību, lojalitāti un godīgumu, kā arī personīgo vajadzību un emociju apspiešanu. Suhonena darbam nepiemīt tendenciozitāte, tie ir skrupulozi, bet attieksmē neitrāli atlasīti, ēstētiski ļoti skaisti fragmenti no visai agresīva optimisma notī veidotajām reklāmfilmām, kuru vēstījums ir iedarbīgs arī gadsimtu pēc veidošanas.


    “Kara un miera bērni”, filma, kuru veidojot izmantoti vairāk kā simts gadus seni arhīva materiāli, ir biedējoša savā laikmetīgumā.


    Teju uz to pašu vēsturisko periodu atskatās filma no pavisam citas kino pasaules,  franču režisores Annas Fonteinas izjustā vēsturiskā drāma “Bolero”. Fonteina, kura kļuva plašāk pazīstama ar “Coco pirms Chanel”, veidojusi savu jauno filmu, iedvesmojoties no franču muzikologa un žurnālista Marsela Marnē sarakstītās monogrāfijas par Morisu Ravelu. Fonteina nāk no mūziķu ģimenes, viņas tēvs bija ērģelnieks, un bērnībā klasiskā mūzika skanējusi tik daudz, ka to bijis grūti izturēt. Vēlāk, apgūstot deju, liels atklājums Fonteinai bijis horeogrāfa Morisa Bežāra “Bolero “ iestudējums. Viņa ātri atradusi personīgu pieeju tam, kā vēstīt par Ravelu. Noderējusi arī viņas vājība pret “varoņiem, kuri slēpj savas mīlas ciešanas”. Fonteinas filmas notikumi sākas brīdī, kad sabiedrības lauvene, dejotāja Ida Rubinšteina (ko atveido Žanna Balibāra), Ravēlam pasūta jaunu skaņdarbu, materiālu baletam. Ravēls, kura lomā redzams Rafaels Personazs, ilgojas pēc savas patroneses, precētās Misijas Sertas ( tās lomā redzama Doria Tiljē), bet viņš tā arī nespēj ļauties emocijām. Līdz tās eksplodē “Bolero”.


    Fonteina ir izvēlējusies visai klasisku, pieklusinātu formu Ravela portretfilmai, radot telpu komponista jūtu dzīvei un radošajiem pārdzīvojumiem, kuri pavada “Bolero” tapšanas posmu, kā arī tā pirmizrādi, ko Ravels sagaida ar dalītām izjūtām.


    Aleksandrs Taro, pianists, kurš filmā izpilda franču komponista skaņdarbus, režisorei atzinis – “spēlējot Ravelu, var sajust viņa jūtīgumu un personību. Viņš bija tik noslēpumains, ka Ravelu varam satikt tikai caur viņa mūziku. Jūs domājat, ka pazīstat slavenus cilvēkus, tomēr tā nav. “Coco pirms Chanel” filmēšanas laikā es koncentrējos uz viņas jaunību kā atslēgu. Bet šoreiz es pievērsos filmas tēla emocijām. Tas bija iekšējs ceļojums.”

    Lielā ekrāna būtībai pilnībā atbilda arī Džastina Andersona filma “Peldmāja” jeb “Swiming Home”, kas bija iekļauta Tīģera konkursā. Andersons sākotnēji studējis glezniecību, bet vēlāk sācis strādāt ar video un režisēt reklāmas, kā arī īsfilmas, kas guvušas ievērību. “Peldmāja” ir Andersona debija pilnmetrāžā, kas veidota pēc Deboras Levijas atzītā romāna ar tādu pat nosaukumu motīviem.  
    Kad kara žurnāliste Izabella un viņas vīrs, melanholiskais dzejnieks Džo, ierodas savā vasaras mājā, spožas Grieķijas saules izkarsētā ainavā, viņu peldbaseinā peld sveša, kaila sieviete. Neraugoties uz neparasto situāciju, Izabella uzaicina sievieti pievienoties vasarniekiem. Karstums pieņemas spēkā, tāpat kā saspīlējums starp visiem mājas iemītniekiem. Izabellas (ko atveido Makenzija Deivisa) un Džo (kura lomā redzams Kristofers Abots) laulība ir uz iziršanas robežas, tas ir pāris, kas tik tikko turas pie savu attiecību trauslajiem pavedieniem. Svešinieces (tās lomā redzama Āriana Labeda), kas stādās priekšā kā botāniķe, un mēdz nogaršot pa indīgam augam, izteikti seksualizētā, ķermeniskā klātbūtne padara ik situāciju un sarunu sprādzienbīstamu.


    Tāpat kā romāns, arī Džastina Andersona iespaidīgā debijas filma šķērso žanru robežas, disfunkcionālas ģimenes portretu veidojot ar psihodrāmas, šausmu un detektīva paņēmieniem.


    Mistērija, mitoloģija, ekspresīvi laikmetīgās dejas numuri, šie elementi raisa asociācijas gan ar dīvaino grieķu vilni, kura redzamākais pārstāvis ir Jorgs Lantims, viņš arī Labedas dzīvesbiedrs, gan ar Angelas Šanelekas pagājušā gada filmu “Mūzika”, kurā dekonstruēta Edipa mīta darbība bija pārnesta uz mūsdienu Grieķiju. Andersona filmas skaņu celiņu radījis itāļu- grieķu mūziķis, komponists, instalāciju mākslinieks un ierakstu producents Coti K., viņa mūzika dzirdama arī šīsdienas raidījumā.

    Līdztekus filmu un izstāžu programmai Roterdamā notika arī sarunas ar kinoveidotājiem jeb IFFR Talks, kuru viesi bija vācu aktrise Sandra Hilere, itāļu režisors Marko Belokio, jau šodien raidījumā minētā franču režisore Anna Fonteina, un amerikāņu režisore Amanda Krāmere kopā ar mūzikas kulta personību Debiju Heriju, kura uzsvēra, ka "filmu festivāli ir tik svarīga teritorija kino veidotājiem, jo ​​īpaši attiecībā uz to neatkarību", šim vēstījumam sasaucoties ar Roterdamas festivāla misiju iestāties par neatkarīgajiem režisoriem un māksliniekiem, tā radot telpu dialogam un paplašinot cilvēku uzskatus par pasauli un vienam par otru.”

  • 18. janvārī savu 120. dzimšanas dienu atzīmētu viena no Holivudas zelta laikmeta ikonām - aktieris Kerijs Grānts. Bristolē dzimušais Arčibalds Līčs uzauga nabadzībā un savas ar neatlaidības un dzelzs gribasspēka palīdzību kļuva par vienu no Holivudas vadošajiem aktieriem, kurš savas karjeras laikā nofilmējies 72 filmās. Kerijs Grānts ir bijis izcils komiķis, romantisks mīlētājs, kā arī Alfrēda Hičkoka mīļākais aktieris. Par to, kā veidojās Kerija Grānta tēls, karjera un dzīve, raidījumā “Piejūras klimats” stāsta Marta Elīna Martinsone.

    Katrīna Hepbērna: “Viņš bija sapnis, kā jau visi mākslas darbi. Visi mākslas darbi ir vēlmju un cerību fiziska manifestācija, un nav iespējams par cerēt uz ko skaistāku, izklaidējošāku un jaukāku kā Kerijs Grānts. Neviens nekustējās tā, kā viņš - gludi, teju virs zemes. Viņš bija liels, bet viņš kustējās kā vējš. Un tie smiekli, tie muļķīgie smiekli. Un nevainojamās manieres. Viņam izdevās mani apreibināt labāk, nekā šampanietim. Viņš bija lieliska un spēcīga narkotika - gan kā cilvēks, gan uz ekrāna”

  • Februāris ir Nacionālās kino balvas "Lielais Kristaps" mēnesis. Šogad laikposmā no 1. līdz 4. februārim mūs gaida divas pirmizrādes, nominēto filmu seansi kinoteātros "Splendid Palace" un "K.Suns", kā arī visā pasaulē pieejama filmu programma tiešsaistē.

    2. februāra vakarā, sadarbībā ar studiju "Griffonmark", gaidāma pirmizrāde Reiņa Ūbeļa psiholoģiskajai šausmu filmai "Dragūni". Reinis ir režisors animācijas īsfilmai “Cerība dzīvot” (2017), kas tika apbalvota Brazīlijas starptautiskajā animācijas festivālā “Stop Motion”, spēles īsfilmai “Bezķermenis” (2021) un dokumentālajām īsfilmām “Valērijs ir mūžīgs” (2022), kā arī “Mans kaimiņš nosita manu kaķi” (2022), kas ieguva Nacionālo kino balvu kā labākā studentu filma. “Dragūni”, pilnmetrāžas filma, ar kuru Reinis absolvēja Latvijas Kultūras akadēmiju, ir saņēmusi “Lielā Kristapa” labākās debijas nomināciju. Šogad uz ekrāniem gaidāma arī viņa īsfilma “Manas ādas nolobīšanās”, kas tika izveidota papildus “Dragūniem”.


    Filmas "Dragūni" notikumu centrā ir topošo vecāku, Pāvela un Sabīnes, nonākšana kādā veca meža ieskautā muižā, kurā saimnieko noslēpumainie Dragūnu dzimtas pārstāvji.


    Pēc neveiksmīga mēģinājuma tikt no groteskā meža prom, abi atkal attopas muižā brīdī, kad Sabīnei ir sākušās dzemdības. Režisors atsaucas uz Viktorijas laikmeta un arī vēlāka perioda gotisko literatūru, šausmu stāstiem kā iedvesmas avotiem šīs filmas tapšanā. Tie ir Edgara Alana Po "Fakti mistera Valdemāra lietā"(1845), Šarlotes Pērkinsas Gilmenas jeb Stetsones “Dzeltenās tapetes” (1892) un Aldžernona Blekvuda “Vītoli”(1907), stāsti, kuros būtiska loma ir vides mijiedarbībai ar cilvēka psihes mehānismiem.

    Raidījumā arī uzzinām vairāk par to, kas sagaida Nacionālās kino balvas apbalvošanas ceremonijas dalībniekus un skatītājus. Raidījuma viesi - ceremonijas režisors Matīss Kaža un filmas "Dragūni" režisors Reinis Ūbelis.

  • Tuvojas Nacionālā kino balva “Lielais Kristaps”, kuru 1. februārī atklās animācijas klasiķes Rozes Stiebras jaunākā filma “Sirds likums”. Filma tapusi pēc Jāņa Ezeriņa noveles “Jaunais likums” motīviem, kuru scenārija vajadzībām pielāgojis Matīss Gricmanis. Filmas mākslinieks ir gleznotājs Aleksejs Naumovs, kura izstāde “Uzgleznotā arhitektūrā” šobrīd skatāma Rīgas Trehniskās universitātes Arhitektūras un dizaina institūta telpās.

    Krāsainā un košā pasaka stāsta par Princesi, kurai paredzēts laulāties ar Princi, bet, saņemot īpašu dāvanu no Svešinieka, viņa pārdomā.

    “Sirds likums” lomas ierunājuši Telma Auziņa, Jānis Ēriks Grūtups, Ritvars Logins, Gerds Lapoška un daudzi citi, un filmā skan Valta Pūces mūzika. Filma tapusi studijas “Lokomotīve” paspārnē, producents - Roberts Vinovskis.

    Par animācijas filmas “Sirds likums” tapšanu stāsta studijas viesi - mākslinieks Aleksejs Naumovs un Prinča balss īpašnieks - aktieris Jānis Ēriks Grūtups. Sarunājas Marta Elīna Martinsone.

  • Jau pavisam drīz pirmizrādi piedzīvos daudzsēriju filma “Pansija pilī”, kas tapusi pēc rakstnieka Anšlava Eglīša populārā romāna motīviem un atspoguļo vienas vasaras notikumus 30. gadu sākumā, kad rakstnieks Viktors Eglītis no valsts dāvanā saņem vācbaltu barona muižu ar visiem tās kalpotājiem.

    Filmu studijai „Mistrus Media” pēc “Emīlija, Latvijas preses karaliene” šis ir jau otrais daudzsēriju projekts, veltīts starpkaru Latvijai un tās kultūras un mākslas personībām. Humora cauraustais Anšlava Eglīša autobiogrāfiskais romāns, kuru viņš uzrakstīja trimdā, jau ar laika distanci – 1962. gadā Amerikā, ir pārtapis septiņās aktierkino sērijās, kuru režisori ir Andis Mizišs, Marta Elīna Martinsone un Dāvis Sīmanis, un astotā ir Ginta Grūbes veidota dokumentālā sērija, kas vēstīs par rakstnieka Eglīša dzimtas likteni un vēsturisko Inciema muižu.

    Daudzsēriju filmas, kas tiek pieteikta kā vēsturiska komēdija, tēlos iejuties izcils aktieru ansamblis - rakstnieku Viktoru Eglīti atveido Gundars Āboliņš, Anšlavu Eglīti – jaunais aktieris Rihards Zelezņevs, muižas ļaudis filmā - Juris Strenga, Lāsma Kugrēna, Kaspars Znotiņš, Dace Everss, Jānis Jarāns, nomnieku ģimeni atveido Guna Zariņa un Vilis Daudziņš, lomās redzami arī Olga Dreģe, Ģirts Jakovļevs, Ivars Kalniņš, Alise Dzene, Kaspars Dumburs, Artūrs Skrastiņš un daudzi citi.

    “Pansijas pilī” operators ir Andrejs Rudzāts, scenāriju veidojuši Tabita Rudzāte un Ivo Briedis, filmas mākslinieki ir Kristīne Jurjāne un Jānis Kalniņš, kostīmu mākslinieces – Kristīne Jurjāne un Rūta Kuplā.

    Par filmēšanas norisi Padures muižā, saglabātajām un no jauna ieviestām stāsta līnijām scenārijā, kā arī amizantiem aktierdarbiem seriālā stāsta raidījuma viesi - producente Inese Boka Grūbe, scenāriste Tabita Rudzāte un režisors Andis Mizišs.

  • 11. janvārī pirmizrādi piedzīvoja jaunākā Elzas Gaujas spēlfilma - mīlasstāsts “Pastkarte no Romas”, kas ir arī režisores maģistrantūras studiju diplomdarbs. Filma stāsta par pastnieku pāri, kuriem tuvojas sudrabkāzas, kad viņu dzīvē ienāk Alcheimera slimība. Tas ir traģisks, bet reizē dzīvi apliecinošs stāsts par to, cik reizē grūti un viegli ir mīlēt.

    Filmā “Pastkarte no Romas” galvenās lomas atveido Indra Burkovska un Jānis Jarāns, un tā ir saņēmusi četras nominācijas nacionālajai kino balvai “Lielais Kristaps”. Filmas scenārija autores ir Elza Gauja un Elizabete Lukšo-Ražinska, operators - Aleksandrs Grebņevs, mūzikas autors un viens no producentiem - Andris Gauja.

    Par to, kā tapa šī aizkustinošā filma, kā par smagām tēmām runāt ar vieglumu un ko jaunu var iemācīties par mīlestību, stāsta studijas viesi - režisore Elza Gauja, scenārija līdzautore Elizabete Lukšo-Ražinska un aktieris Jānis Jarāns. Sarunājas Marta Elīna Martinsone.

  • Gada izskaņā pievēršamies spozmei, kas piemīt skatuvei un tās varoņiem - aktieriem, mūziķiem. 10. janvārī sāksies Latvijas kultūras akadēmijas Rīgas Kinomuzeja izlolotā kinolektorija “Tas, ko tu nedrīksti nezināt” jau 19. sezona, kuras tēma šoreiz būs “Starmešu gaismā”.

    Lektorija programmā iekļautas filmas sākot no zelta Holivudas un franču jaunā viļņa līdz pat japāņu animācijai - Čārlija Čaplina, Anjēzes Vardas, Oļģerta Dunkera, Satoši Kona un Toda Heinza variācijas par personības kulta virsotnēm un aizām, kā arī aizraujošs Malika Bendžalū dokumentālais darbs, ko varētu pat saukt par detektīvu. Ar stāstiem par kinolektorijā iekļauto filmu tematisko un māksliniecisko lauku raidījumā viesojas Kino muzeja kuratore Dace Čaure un “Tas, ko tu nedrīksti nezināt” lektori, "2ANNAS" programmas direktore, kuratore Laima Graždanoviča un publicists Žulijens Nuhums Kulibali.

     

     

     

  • Nākamā gada 7. janvārī kino balvu pasniegšanas ceremoniju sezonu ieskandinās 81. “Zelta globusa” ceremonija. Balvas tajā tiek pasniegtas par izcilākajiem sasniegumiem amerikāņu un starptautiskajā kino un televīzijas piedāvājumā, turklāt bieži vien tiek uzskatītas par nozīmīgākās ASV kino balvas - “Oskaru” priekšvēstnešiem. Balvu iedibināja 1944. gadā “Hollywood Foreign Press Association” - organizācija, kas pārstāv starptautiskus žurnālistus, kuri raksta par amerikāņu izklaides industriju.

    Šogad nominētāko filmu augšgalā ir Grētas Gērvigas “Bārbija” ar 9 nominācijām, kam seko Kristofera Nolana “Openheimers”, Jorga Lantimosa “Nabaga radības” un Mārtina Skorsēzes “Ziedu mēness slepkavas”. Televīzijas seriālu sadaļā nepārspējams līderis ir seriāls “Pēctecība”, kurš šogad noslēdza savu pēdējo sezonu.

    Par šī gada nominantiem, “Zelta globusa” nozīmīgumu, 2023. gada kino tendencēm un ko nozīmē balsot un atlasīt nominantus, stāstīs šī raidījuma viešņas un kino speciālistes - Sonora Broka, Dārta Ceriņa un Kristīne Simsone, kuras pārstāvēja Latvijas kino kritiķus, kuratorus un apskatniekus “Zelta globusa” atlases komandā.

    Sarunājas Marta Elīna Martinsone.

  • Atskatāmies uz nupat kā pasniegtajām Eiropas Kinoakadēmijas balvām, starp kuru saņēmējiem bija arī mūsu tuvākie kaimiņi - gan igauņi, gan lietuvieši.

    Eiropas Kinoakadēmijas balvu saņēmēji tiek noskaidroti, 4600 Kinoakadēmijas biedriem ik rudeni balsojot par Eiropas filmām.Triumfējot ceremonijā, sešas Eiropas Kinoakadēmijas balvas mājup aizveda Francijas filmas “Kritiena anatomija” veidotāji. Raidījumā dzirdēsim tās režisori Žistīni Trijē, aktrisi Sandru Hilleri, kā arī igaunietes Annas Hints, “Melnās pirts māsība” režisores, saviļņojošo pateicības dziesmu.

    Ceremonijas ieskaņā visu uzmanība tika Igaunijas dokumentālajam kino. Sandensas kinofestivālā pirmizrādītais un apbalvotais režisores Annas Hints jutīgais dokumentālais vērojums “Melnās pirts māsība” vēl nesen kā saņēma žūrijas speciālbalvu Rīgas Starptautiskajā kino festivālā. RIGA IFF žūrija savu izvēli pamatoja sekojoši:


    “Šī filma ir visu laiku karstākā kamerizrāde. Ierobežotā telpā mēs uzlūkojam sievieti, kas iemiesota daudzos ķermeņos un burtiski izsvīst visas tēmas, bailes un traumatiskās pieredzes.”


    Berlīnē “Melnās pirts māsība”, kas joprojām atsevišķos seansos noskatāma Rīgas kinoteātros, tika pasludināta par šī gada labāko Eiropas dokumentālo filmu.

    Bez Igaunijas prožektoru gaismā nonāca arī otra mūsu kaimiņvalsts, Lietuva. Eurimage kopprodukciju balvu saņēma producente Uļjana Kima, Lietuvas vadošās kino studijas “Studio Uljana Kim” vadītāja un dibinātāja – kopš 1997. gada tās paspārnē tapušas vairāk nekā 30 pilnmetrāžas spēlfilmas un dokumentālie darbi. Viņa producējusi tādas godalgotas filmas kā Igna Jonīna “Spēlmanis” (2013), Manta Kvedraviča “Mariupole” (2016–2022) un Tomasa Vengra “Dzimtene” (2021). Kā producente strādājusi ar tādiem režisoriem kā Sergejs Lozņica, Kristijons Vildžūns, Aļģimants Puipa. Kima regulāri sadarbojas ar Studiju Lokomotīve, un līdzproducējusi arī Dāvja Sīmaņa filmas “Pelnu sanatoriju” un “Gads pirms kara”. Kimas un studijas mērķis ir radīt kino, kas ir gan veiksmīgs festivālu apritē, gan arī novērtēts un iecienīts skatītāju vidū.


    Savā pateicības runā Kima pauda, ka uztver šo balvu ne tikai kā atzinību savam personīgajam ieguldījumam, bet Lietuvas autorkino kopumā, daloties šajā brīdī un balvā ar visiem saviem režisoriem un līdzproducentiem.


    Vakara gaitā tika pasniegta virkne balvu par izcilību tādās profesionālajās kategorijās kā grims, kostīmi, filmas mākslinieks, skaņu celiņš – te īpašas pieminēšanas vērta ir balva par skaņas režiju, ko saņēma filmas “Interešu zona” komanda, Džonijs Bērns un Tārns Villers. Filmas skaņu ainavā sastopas divi galēji kontrastējoši slāņi. Vienu veido omulīgas sarunas un ikdienas kņada Aušvices komandanta Rūdolfa Hossa idilliskajā ģimenes mājā, bet otru, nemitīgi fonā dzirdamu -  kliedzieni, raudas, sargu pavēles un suņu rejas, atgādinot par šausminošo realitāti turpat, aiz augstā, pelēkā mūra, kas norobežo sakņu dārziņu no koncentrācijas nometnes.


    Šis nepārtrauktais skaņu kontrasts atstāj graujošu iespaidu, lai gan ne reizi filmā skatītājs tā arī neierauga, kas tieši notiek aiz žoga ar dzeloņdrātīm.


    Par Eiropas sasniegumiem Pasaules kino, jeb Eiropas vēstneša pasaulē balvu saņēma katalāņu režisore Izabella Košete, bet balva par mūža ieguldījumu tika pasniegta britu aktrisei Vanesai Redgreivai, kas filmējusies vairāk kā 150 filmās, tai skaitā arī Mikelandželo Antonioni “Fotopalielinājumā”. Eiropas Kinoakadēmijas prezidentes un valdes īpašo balvu saņēma izcilais ungāru autorkino režisors Bēla Tārs, starp kura filmām minama pasaules kinovēstures klasika- teju septiņas ar pusi stundas garais Sátántangó.

    Kā Labākais aktieris balvu saņēma dānis Mads Mikelsens par lomu filmā “Apsolītā zeme”. Video tiešsaistē no Tokijas pasaulslavenais aktieris apsveica visus nominantus, piebilstot: “Jūs esat Eiropas filmu nākotne, tāpēc jums jābūt ļoti lepniem par sasniegto”. Mikelsens veltīja savu balvu filmas režisoram, Nikolajam Arselam, kuram vajadzējis desmit gadus, lai saņemtos piezvanīt un uzaicināt aktieri lomai, ar piebildi- nākamreiz negaidīt desmit gadus.

    Šis bija vācu aktrises Sandras Hilleres gads – viņa tika nominēta Eiropas kinoakadēmijas balvai kā labākā aktrise par darbu divās filmās: “Interešu zona” un “Kritiena anatomija”, lai gan jāpiebilst, ka šāds notikumu pavērsiens ir gluži likumsakarīgs,


    Hillere jau vairākus gadus spoži apliecina sevi plašā lomu amplitūdā, pelnīti ieņemot vietu šābrīža Eiropas aktieru topā.  


    Kinoakadēmijas balvu Hillere saņēma par lomu Žistīnes Trijē filmā “Kritiena anatomija”, divas ar pusi stundas garā tiesas drāmā, kura ne velti tika apbalvota arī par labāko scenāriju. Tā ir nemitīgas psiholoģiskās spriedzes audumā ieausta kādas ģimenes traģēdija - pie sniegos iekļautās šalē atrasts miris rakstnieces Sandras vīrs. Viņa nāves apstākļi ir neskaidri- vai kritiens no ēkas augštāva loga ir pašnāvība vai tomēr nelaimes gadījums. Vienīgais iespējamais notikumu liecinieks ir viņu neredzīgais dēls, uz kuru gulstas smagā izvēle- vai liecināt tiesā, un, ja liecināt, tad kādai notikumu versijai par labu.

    Režisore Žistīne Trijē saņēma balvu par labāko režiju, savā runā izceļot tik nozīmīgo sadarbību ar aktrisi Sandru Hilleri:


    “Es rakstīju šīs filmas scenāriju, domājot par Sandru Hilleri, viņas balsi, viņas ķermeņa plastiku. Man šķiet, ka viņa ir ideāla aktrise, kas iemieso šīs varones sarežģītību.


    Es negribēju viņu padarīt par upuri. Filmas galvenā varone, arī vārdā Sandra, ir sieviete, kura tiek nosodīta par viņas neatkarību, seksualitāti, par radošajiem panākumiem, īpašībām, kas tiek uzskatītas par neviennozīmīgām, ja tās piemīt sievietēm. Sandra izaicina sabiedrības normas, viņai izdodas tas, kas neizdodas vīram. Un tiesas zāle ir kā teātris, kurā šis viss tiek izspēlēts. Tādēļ es veidoju šo filmu, lai tādām sievietēm un tam, ko viņas pārstāv, tiktu dots galavārds.”

     “Kritiena anatomijas” veidotāji aizveda mājās kopumā sešas Eiropas Kinoakadēmijas balvas – Eiropas Universitāšu balvu, EFA balvas par labāko scenāriju, montāžu, režiju, aktierdarbu, un visbeidzot, par labāko filmu, aizēnojot divas citas filmas, kas bija iekļautas teju visās nomināciju kategorijās- Džonatana Gleizera satricinošo “Interešu zonu” un Aki Kaurismeki somu mīlasstāstu “Kritušās lapas”. Tomēr filmas triumfs nav beidzies līdz ar Eiropas Kinoakadēmijas balvu ceremoniju. Trijē filma, kas pavasarī saņēma Zelta Palmas zaru Kannu kinofestivālā, četrās nomināciju kategorijās pretendē arī uz Zelta Globusa balvu, ko piešķir Holivudas Ārzemju preses asociācija.

     Līdz ar šo balvu pasniegšanu Eiropas kino gads ir noslēdzies. Apbalvotās filmas – “Melnās pirts māsība”, “Kritiena anatomija”, “Apsolītā zeme”, kāda jau šobrīd, kāda drīzumā nonāks arī uz Rīgas kinoekrāniem. 

     

  • Šī gada nogalē - 30. decembrī - savu simtgadi atzīmē kinoteātris “Splendid Palace”. Par godu apaļajai jubilejai 9. decembrī gaidāms īpašs notikums - tiks demonstrēta mēmā kino klasiķa Bastera Kītona filma “Šerloks Juniors”, kurai oriģinālmūziku sacerējis komponists Kārlis Lācis. Tā “Splendid palace” lielajā zālē tiks izpildīta kopā ar solisti Aiju Vītoliņu un citiem mūziķiem.

    Kinoteātris “Splendid Palace” ir pirmā brīvstāvošā celtne Rīgā, kas celta tieši kā kinoteātris, un tā ir piedzīvojusi dažādas pārmaiņas - 1952. gadā to pārdēvēja par kinoteātri “Rīga”, un savu orģiniālo nosaukumu kinoteātris atguva tikai 2011. gadā. 1969. gadā tieši blakus kinoteātrim “Splendid Palace” tiek uzbūvēts kinoteātris “Spartaks”, bet 1998. gada pārbūvju rezultātā, abas ēkas tiek apvienotas un “Splendid palace” iegūst savu mazo zāli.

    Par kinoteātra jubileju, jau paveikto un vēl plānoto, kā arī par īpašo svētku seansu stāsta studijas viešņa - kino vēsturniece un kinoteātra “Splendid Palace” mākslinieciskā vadītāja Daira Āboliņa. Sarunājas Marta Elīna Martinsone.

  • 20. novembrī apritēja 60 gadi kopš Latvijas Valsts kinofotofonodokumentu arhīva dibināšanas. 1963.gadā arhīvs tikai izveidots, lai vienkopus saglabātu fotogrāfijas, filmas un skaņu ierakstus. Arhīvs - uzkrāj, apraksta, glabā, stāsta uzkrātos stāstus un izrāda bagātīgo krājumu.

    Pēdējos 30 gadus arhīvs mājvietu atradis Šmerļa meža ielokā, blakus Rīgas Kinostudijai, kas šogad svin jau 75. jubileju. Lai gan līdz pašam arhīvam mēdzam aizdoties retāk, tā audiovizuālo, foto un skaņas dokumentu digitālā krātuve redzidzirdilatviju.lv gan pulcē aizvien lielāku skatītāju un tāpat arī lasītāju un klausītāju skaitu. Te pieejamas gan arhīva digitalizētās un restaurētās filmas, gan fotogrāfijas, skaņu ieraksti un dažādi ar krātuves kolekcijām saistīti dokumenti. Pēdējos desmit gadus arhīvu vada Dace Bušante, kas viesojas “Piejūras klimata” studijā, lai sniegtu plašāku ieskatu, kā norit ikdiena arhīvā, kā veidojas tā krājums, cik daudz laika aizņem vienas filmas digitalizācija, un kādu papildinājumu mēs varam drīzumā sagaidīt restaurēto filmu pulkam.

     

     

     

     

     

  • 10. novembrī kinoteātrī Splendid palace projekta “Latvijas kods. Latvija šodien” ietvaros pirmizrādi piedzīvoja piecas jaunas dokumentālas īsfilmas. No 16. novembra tās skatāmas ceturtienu vakaros pulksten 19.30 LTV1. Pēc televīzijas pirmizrādes dokumentālo filmu izlase būs pieejama arī RePlay.lv

    Televīzijas pirmizrādes atklāja režisora Andreja Verhoustinska filma “Runcis”, kas stāsta par trīs dzejoļu krājumu autoru Reini Runci, kurš jau 21 gadu ir piekalts gultai, bet turpina dzīvot radošu dzīvi.

    23. novembrī būs skatāma Žaklīnes Zāberes-Gāgas iedvesmojošais stāsts par bērnību, cīņu pret garlaicību un radošo garu “Nāc ārā!”.

    30. novembrī pie skatītājiem nonāks Ildzes Felsbergas debija - antropoloģiskā komēdija “Sliktie dzīvnieki”, kurā fiksētas zoodārza apmeklētāju pārdomas par “neglītajiem” dzīvniekiem.

    7. decembrī filmā “Labāk nezīmē!” režisors Toms Upītis pievērsīsies Latvijas grafiti vectēviem - apvienībai “TDV”, bet programmu noslēgs otra debijas filma - Alekseja Beļicka “Umbra” 14. decembrī. Šī filma stāsta par gleznotāja Andra Eglīša un viņa domubiedru radīto brīvdabas mākslas telpu “Savvaļa”.

    Par savām dokumentālajām filmām stāsta režisores Žaklīne Zābere-Gāga un Ildze Felsberga, filmas “Nāc ārā!” komponiste Sniedze Prauliņa, kā arī attālinātā sarunā - režisors Andrejs Verhoustinskis. Sarunājas Marta Elīna Martinsone.

  • Izdevniecības “Aminori” rakstošo kino režisoru literāro darbu tulkojumu sērijā iznācis ievērojamā itāļu kino režisora Bernardo Bertoluči eseju un rakstu krājums “Mana brīnišķīgā apsēstība”. Līvas Trekteres tulkotais vēstuļu, rakstu, interviju un sarunu apkopojums izvadīs lasītāju cauri ievērojamā režisora bērnības atmiņu labirintam, filmu tapšanai, un polemikai presē un sabiedrībā, kas saistīta ar to uzņemšanu kā
    Eiropā, tā ASV. Tas ir brīžiem klusināts, uz iekšu vērsts pārdomu teksts, bet brīžiem dzirkstījošs dialogs, uzrādot apbrīnojamu intelektuālas ģimnastikas prasmi. Par savu darbu pie grāmatas, kas atvēršanu piedzīvoja Rīgas starptautiskā kino festivāla ietvaros, attālināti no Itālijas stāsta tulkotāja Līva Trektere, bet radio studijā uz sarunu par Bertoluči eseju krājumu tika aicināti VFS Films vadītājs, producents Uldis Cekulis un kino pētniece Daniela Zacmane.

     

  • 13. novembrī kinoteātrī “Splendid Palace” gaidāma režisores Elizabetes Gricmanes debijas filmas “Vietām gaidāms stiprs lietus” pirmizrāde.

    Filmas centrā ir jauns, nesen iemīlējies pāris - Sabīne un Reinis, kuriem uzsākot kopdzīvi, nākas saskarties ar iztēlotā un realitātes pretstatījumu. Filma “Vietām gaidāms stiprs lietus” stāsta par jaunas sievietes jūtu pasauli, kas ir tik spēcīga, ka spēj pārbīdīt sienas, kustināt mēbeles un pat izsaukt nebeidzamu lietu. Galvenajās lomās redzami aktieri Elīna Bojarkina un Matīss Budovskis. Filmas scenārija autors ir Matīss Gricmanis, galvenais operators - Mārtiņš Jansons. Filma tapusi studijā “Red Dot Media” ar Valsts Kultūrkapitālfonda atbalstu.

    Par filmas tapšanas procesu un debijas filmas nozīmīgumu stāstīs studijas viesi - režisore Elizabete Gricmane un galvenais operators Mārtiņš Jansons. Sarunājas Marta Elīna Martinsone.

  • Šoruden ar apgāda "Aminori" gādību pie lasītājiem nonācis ilgi gaidītais franču filozofa Žila Delēza monogrāfijas “Kino” pirmās daļas "Kustībtēls" latviskais izdevums. Grāmata, kas savu atvēršanu piedzīvoja Rīgas starptautiskajā kino festivālā, ietekmējusi vairākas kino veidotāju, pētnieku un filozofu paaudzes. Kino studenti īpaši novērtēs šo papildinājumu visai mazskaitlīgajam latviski tulkoto kino teorijas izdevumu klāstam. Pārējiem tā var kalpot kā gids kino klasikas labirintos, jeb, kā raksta pats autors priekšvārdā, kā “taksonomija – mēģinājums klasificēt tēlus un zīmes”. Delēza grāmatā satiekas, minot vien daļu, Grifits, Čaplins, Eizenšteins, Hičkoks, Vigo, Bergmans, Kurosava, Bresons, Bunjuels, Pazolīni, Romērs un viņu filmas neordinārā interpretācijā, jaunos izpētes leņķos.

    Par izaicinājumiem Delēza ievērojamā pētījuma tulkošanā un par tā vietu kino un filozofijas literatūras laukā - saruna ar grāmatas tulkotāju Daci Līdumnieci, tās zinātnisko redaktoru Andreju Balodi un Nacionālās filmu skolas profesoru, režisoru Dāvi Sīmani.