エピソード

  • Jau divus gadus esam liecinieki brutālam Krievijas karam Ukrainā. LTV Ziņu dienesta filmēšanas grupas kolēģi šobrīd ir Ukrainā, lai gatavotu jaunus stāstus. Viņu līdzšinējo pieredzi varat klausīties arī mūsu raidieraksta 14. epizodē ("Parunāsim ar Gintu Amoliņu", kas publicēts 2022. gada 24. martā), kā arī 17. epizodē ("Parunāsim par žurnālistiku kara tuvumā ar Inu Strazdiņu", kas publicēts 2023. gada 19. aprīlī).

    Šajā laikā Ukrainu vēlamies pieminēt arī mēs.

    LTV ir tapuši 30 videostāsti par Latvijas kultūras kanonu ukraiņu valodā (režisores Ina Kronberga, Aiga Gramste, Zane Gargažina un Agita Cāne-Ķīle), lai ar tiem iepazīstinātu Latvijā dzīvojošos ukraiņus, tādēļ šoreiz "Parunāsim" epizodē Danuta Juste uz sarunu aicināja režisores Inu Kronbergu un Aigu Gramsti, lai parunātu par kara aspektu – to, kā tas spēj ietekmēt cilvēkus, kam  viss ir atņemts. Kā viņiem palīdzēt iedzīvoties un saprast pagaidu mājvietu… Kā tas viņiem var palīdzēt?  

    Īsumā par sarunu:

    Kā LTV režisores ar savu darbu palīdz Ukrainas iedzīvotājiem? Un kādēļ viņām tas ir svarīgi? LTV 30 videostāsti par Latvijas kultūras kanonu ukraiņu valodā. Ko no šiem stāstiem var uzzināt un iegūt ukraiņi? LTV Latvijas kultūras kanona projektā piedalās arī ukraiņi. Kā šo ideju uztver viņi paši? Vai šādus videostāstus varam sagaidīt arī latviešu valodā?

    Klausies raidierakstu jeb podkāstu "Parunāsim" sev ērtā vietā un laikā. Ieraksti pieejami Latvijas Televīzijas "Spotify", "Apple Podcasts" un "YouTube" kontos.

    Raidierakstā uz interesantām sarunām par tēmām, kas skar ikvienu Latvijas Televīzijas darbinieku (un arī skatītājus), aicinām LTV cilvēkus no ēkas 0. līdz 20. stāvam.

  • Reizi nedēļā mēs saņemam "Kultūrdevu" – informācijas devu, bez kuras daudzi savu ikdienu pat nevar iedomāties. Tas ir ne tikai raidījums, bet arī plašā kultūras notikumu piedāvājuma apskats. Laikā, kad tuvojas "Kilograms kultūras 2023" ceremonija, kurā noskaidrosim Latvijas sabiedrisko mediju gada balvas laureātus, uz sarunu Danuta Juste aicināja raidījuma "Kultūrdeva" vadītāju, žurnālisti un teātri kritiķi Henrietu Verhoustinsku.

    Īsumā par sarunu:

    Par "Kultūrdevu" – kāds ir raidījuma mērķis? Cik svarīgi un cik grūti ir kritizēt kultūru? Ar ko atšķiras "Kultūras ziņas" no "Kultūrdevas", raugoties no auditorijas viedokļa? Par teātri runājot – daudzos šobrīd izmaiņas gan remontdarbu, gan vadības maiņas dēļ. Kā tas ietekmē teātru dzīvi? Reizi gadā "kultūrdevas" pārtop "kultūrkilogramā." Kāds ir šīs balvas vēstījums? Un kādēļ ir svarīgi gala lēmumu ļaut pieņemt skatītājiem un klausītājiem?

    Klausies raidierakstu jeb podkāstu "Parunāsim" sev ērtā vietā un laikā. Ieraksti pieejami Latvijas Televīzijas "Spotify", "Apple Podcasts" un "YouTube" kontos.

    Raidierakstā uz interesantām sarunām par tēmām, kas skar ikvienu Latvijas Televīzijas darbinieku (un arī skatītājus), aicinām LTV cilvēkus no ēkas 0. līdz 20. stāvam.

     

  • エピソードを見逃しましたか?

    フィードを更新するにはここをクリックしてください。

  • Šī gada pirmajā podkāsta "Parunāsim" ierakstā uz sarunu Danuta Juste aicinājusi Janu Semjonovu, LTV Programmu daļas direktori. Viņa tur rūpi par ētera plāniem, par to, ko galu galā mēs redzēsim televīzijas ekrānos visa gada garumā.

    Īsumā par sarunu:

    Televīzijas programmu plānošana – tā noteikti nav lieta, ko var vienkārši apgūt augstskolā. Programmu daļas "īstie" direktori – skatītāji! Sabiedrisko mediju apvienošana no nākamā gada, izmaiņas darbā – jau šobrīd. "Nenormālas" proporcijas pašu veidotam un iepirktam saturam. "Kafijas dzeršana" ar filmu izplatītājiem Kannās jeb kā mūsdienās notiek filmu pirkšana? Kā pārsteigums rudenī LTV ēterā gaidāms jauns projekts.

    Klausies raidierakstu jeb podkāstu "Parunāsim" sev ērtā vietā un laikā. Ieraksti pieejami Latvijas Televīzijas "Spotify", "Apple Podcasts" un "YouTube" kontos.

    Raidierakstā uz interesantām sarunām par tēmām, kas skar ikvienu Latvijas Televīzijas darbinieku (un arī skatītājus), aicinām LTV cilvēkus no ēkas 0. līdz 20. stāvam.

     

  • Šī gada pirmajā podkāsta "Parunāsim" epizodē Danuta Juste uz sarunu aicināja kādu, kuram gada nogales ir aizņemtākais laiks gada griezumā. Un tas ir režisors Arvīds Babris. Decembrī viņš strādāja ar desmit projektiem, un pats atzīst, ka īsti normāli tas nav. Taču, ja ļoti patīk tas, ko dara, tad darba sajūta izpaliek. Aizvadītais gads Arvīdam bijis gana raibs, bet sarunas laikā noskaidrojām, ka raiba ir bijusi visa viņa dzīve.

    Īsuma par sarunu:

    Jaunībā tīri labi patika fotografēt un ar to pietika, lai nokļūtu Latvijas Televīzijā. "Videoti" – tie, kuri strādā par mazu algu, bet laimīgi par iespēju izpausties. Izklaide nav viegla. Un labām lietām ir jāmaksā dārgi! Dziesmu un deju svētku gājiens jeb darbs gandrīz desmit stundu garumā, pat ne uz mirkli neatraujot aci no režisora pults. No mirkļu fiksēšanas ar fotoaparātu līdz dokumentālajām filmām par spilgtām Latvijas personībām. Ko ēterā redzēsim šogad?

    Klausies raidierakstu jeb podkāstu "Parunāsim" sev ērtā vietā un laikā. Ieraksti pieejami Latvijas Televīzijas "Spotify", "Apple Podcasts" un "YouTube" kontos.

    Raidierakstā uz interesantām sarunām par tēmām, kas skar ikvienu Latvijas Televīzijas darbinieku (un arī skatītājus), aicinām LTV cilvēkus no ēkas 0. līdz 20. stāvam.

  • Ko iesākt, kad agri un ātri ir bijusi iespēja sasniegt virsotni – izsmelt sevi tukšu tā, ka pāri nepaliek ne sev, ne citiem, turklāt saprotot, ka pašu tas vairs īsti neinteresē? Šajā raidieraksta "Parunāsim" epizodē Danuta Juste aicināja raidījuma "Viens pret vienu" kolēģi, ne gluži žurnālistu, kā viņš pats saka, bet gan televīzijas cilvēku – Gundaru Rēderu.

    Īsumā par sarunu:

    No muzikālas izglītības un sākotnējas vēlmes kļūt par inženieri līdz darbam medijā. Nepatika pret amatiem. Latvijas Televīzijas Ziņu dienesta vadītāja krēsla ieņemšana tikai četrus gadus pēc prakses uzsākšanas. "Padarīt pasauli labāku!" – vai Gundaram ar savu darbu tas izdodas? Vai tas maz vairs ir aktuāli? Raidījums "Viens pret vienu" ēterā jau 10 gadus. Kā šajā laikā mainījušies sarunu biedri? Kā pats Gundars? Kuras sarunas viņam pašam ir visnozīmīgākās? Un vai pirms tām pats vadītājs arī satraucas? Kā top Gundara dokumentālās filmas? Kādas atbildes viņš meklē? Kā sarežģītus pētnieciskās žurnālistikas stāstus izstāstīt viegli saprotamā manierē? Visbeidzot, mīlestība pret močiem. Kur tai aizmetņi, un kā Gundaram vislabāk patīk braukt?

    Klausies podkāstu "Parunāsim" sev ērtā vietā un laikā. Ieraksti pieejami Latvijas Televīzijas "Spotify", "Apple Podcasts" un "YouTube" kontos.

    Podkāstā uz interesantām sarunām par tēmām, kas skar ikvienu Latvijas Televīzijas darbinieku (un arī skatītājus), aicinām LTV cilvēkus no ēkas 0. līdz 20. stāvam.

     

  • Visticamāk, izdzirdot Latvijas Televīzijas žurnālistes Lilitas Eglītes vārdu, uzreiz iztēlosieties, kā Lilita ved mūs pastaigā pa dažādām ielām un iepazīstina ar to stāstiem un vēsturi. Viņas autorraidījums "Ielas garumā" ēterā ir jau 20 gadu. Taču viņa ir veidojusi arī virkni citu raidījumu, radījusi dokumentālās filmas un iemūžinājusi cilvēkstāstus. Un galu galā nupat apbalvota ar Darba meistara titulu – Lilita Latvijas Televīzijā strādā jau 40 gadu. Un par šajā laikā piedzīvoto jaunākajā "Parunāsim" epizodē ar Lilitu Eglīti sarunājās Danuta Juste.

    Īsumā par sarunu:

    40 gadi Latvijas Televīzijā. Tiesa, ar pauzi. Kādēļ Lilita aizgāja? Un kādēļ atgriezās? Rīgas un Latvijas izzināšana, kas gadu gaitā caurvij virkni dažādu raidījumu. No kurienes šī vilkme? Kā 20 gadu laikā mainījies raidījums "Ielas garumā"? Kā mainījušies paši rīdzinieki? Kur meklējami aizmetņi Lilitas Eglītes veidotajām dokumentālajām filmām, kurām Latvijas vēstures un arī kultūras izzināšanā ir ne mazāka loma? Atzinības krusts, dzejnieka Aleksandra Čaka un citas balvas... Kāds tām svars Lilitas dzīvē? Ar ko nozīmīga "Kilograms kultūras" balva? Kādēļ ir svarīgi dot vārdu arī skatītājiem un klausītājiem? Vadmotīvi, kurus ņemt vērā, izvēloties brīvo brīžu galamērķi.

    Klausies podkāstu "Parunāsim" sev ērtā vietā un laikā. Ieraksti pieejami Latvijas Televīzijas "Spotify", "Apple Podcasts" un "YouTube" kontos.

    Podkāstā uz interesantām sarunām par tēmām, kas skar ikvienu Latvijas Televīzijas darbinieku (un arī skatītājus), aicinām LTV cilvēkus no ēkas 0. līdz 20. stāvam.

  • Saskaņā ar Pasaules Veselības organizācijas datiem apmēram 5% pasaules iedzīvotāju ir dažādas pakāpes dzirdes traucējumi vai pilnīgs dzirdes zudums. Latvijā proporcionāli šī iedzīvotāju daļa ir divas reizes lielāka. Taču zīmju valodas tulku... vien saujiņa. Ar vienu no viņiem – Elzu Veismani jaunākajā raidieraksta "Parunāsim" epizodē sarunājās Danuta Juste.

    Īsumā par sarunu:

    Ceļš, kas Latvijas Televīzijā sākās 2014. gadā ar animācijas seriālu "Raķetēni" un ir aizvedis pie Satura adaptācijas nodaļas vadītājas amata un neskaitāmiem projektiem. Skaista un viegli apgūstama valoda, bet daudzi darbu neiztur psiholoģiski. Kādēļ Latvijā tik maz zīmju valodas tulku? Sākoties Covid-19 pandēmijai, žurnālistiem bija izaicinājums spēt tikt galā ar jauna veida terminoloģiju, milzīgu informācijas apjomu un daudzajiem speciālizlaidumiem. Kāds šis laiks bija zīmju valodas tulkiem? No Latvijas valsts himnas līdz pat repam jeb ne tikai tulkot ziņas, bet arī ļaut nedzirdīgajiem sajust, īpaši, runājot par mūziku un svētkiem. Vai zīmju valodas rādīšana arī dzirdīgajiem palīdz sabiedrībai mēģināt labāk saprast nedzirdīgo pasauli?

    Pilnu sarunu klausieties raidierakstā!

    Tev ir visai ievērojams darba stāžs šeit, Latvijas Televīzijā. Esi šeit jau kopš 2014. gada, kad pievienojies, lai tulkotu animācijas seriālu "Raķetēni", bet šeit esi vēl aizvien, turklāt jau ar ļoti raibu projektu klāstu.

    Paldies! Jā, es pati esmu pārsteigta, cik ilgi jau esmu Latvijas Televīzijā, par ko man ir ārkārtīgi liels prieks. Un jā, taisnība arī faktā, ka mēs, es un kolēģis Ainārs Ostvalds, ielidojām Latvijas Televīzijā, kā tādi divi mazi, apjukuši raķetēni. Jā, šobrīd ir slodze, par kuru es neuzdrīkstos sūdzēties. Ir atbildība kā nodaļas vadītājai. Bet ir arī, kur augt, jaunas virsotnes, ko sasniegt.

    Padalies ar savu zīmju valodas stāstu, lūdzu.

    Mans stāsts ir šūpulī likts. Reizēm bērniņi izvēlas vecākus, laikam manā stāstā ir otrādi. Vecāki izvēlējās bērniņu. Zīmju valoda ir viena no manām dzimtajām valodām, man tādas ir  vairākas. Es neatceros, kā es sāku zīmju valodā runāt, gluži tāpat kā, es pieļauju, ka jūs neatceraties neviens savā mūžā pirmo izteikto vārdu. Pirmie vārdi, ko man mācīja, uz kuriem es reaģēju un rādīju ar pirkstu, ir: "lampa", "auto", "mamma", "tētis".

    Es saprotu, ka tu esi CODA?

    Jā, un tas nozīmē child of deaf adults – nedzirdīgu vecāku dzirdīgais bērns.

    Profesijā ir dažādas prasmju pakāpes. Kā tas ir zīmju valodā?

    Oficiāli, protams, mums ir Latvijas Nedzirdīgo savienība. Atestācijas pakāpes tiek piešķirtas, ņemot vērā kritērijus, kas ir jāizpilda katrā pakāpē, un to vērtē apstiprināta komisija. Ņemot vērā man piešķirto pakāpi, es drīkstu strādāt arī kā zīmju valodas tulks televīzijā. Bet kamera paņem savu enerģiju. Daži grib sevi arī no tā pasaudzēt.

    Latvijas Nedzirdīgo savienībā man norādīja, ka zīmju valoda ir ļoti skaista, neesot arī pārāk grūti apgūstama, bet daudzi šo darbu neiztur psiholoģiski, un te es vairs nerunāju par tiešraides kamerām, bet par kaut ko citu. Vai vari pastāstīt, par ko?

    Par dzīviem cilvēkiem, kas ir līdzās. Psiholoģiski ir grūti. Ir jābūt gan augstākajā mērā empātiskam, gan tieši otrādi, jāspēj stikla burku uzlikt. Man ir bijušas daudzas situācijas, kad turos, bet iekāpju mašīnā un vienkārši sāku raudāt. Sanāk palīdzēt nedzirdīgajiem pēc pulksten 17.00, pēc pulksten 22.00, arī 02.00 naktī tāpēc, ka vai nu ir nelabi, vai ir nomiris tuvinieks, vai dzimst bērniņš, vai ir spontānais aborts. Tas ir grūti.

    Latvijā šobrīd ir apmēram 30-40 latviešu zīmju valodas tulku. Tas ir daudz vai maz?

    Maz. Es uzskatu, ka ikdienas darbā trūkst tulku, un šeit es runāju tieši par Latvijas Nedzirdīgo savienību. Jo mēs gribam palīdzēt itin katram klientam, taču nereti ir situācijas, kad diemžēl esam spiesti atteikt. Ir jāvērtē situācijas svarīgums. Mums ir kolēģe, kuru es saucu par eņģeli, viņa strādā ar grūtniecēm. Un mirklī, kad viņai bija jāpalīdz "parastam" klientam, vienai grūtniecei ātrāk, nekā plānots sākās dzemdības, un tad viņa man sešos no rīta rakstīja: "Klau, esmu dzemdību nodaļā un man ir vajadzīgs kolēģis, kurš varētu palīdzēt paņemt manu izsaukumu citur!" Un var arī gadīties, ka mēs nevaram neviens tikt, jo, protams, mums ir citi darbi un galu gala arī dzīve.

    Vai vari pastāstīt, kā ir uzbūvēta zīmju valoda? Saprotu, ka ne katrs vārds vienmēr ir jauna zīme.

    Mums ir, protams, kā jebkurai valodai, savs alfabēts. Vai visiem vārdiem visā pasaulē ir sava zīme? Nē, jo vārdi nāk klāt arī latviešu valodā. Mums ir jaunvārdi, kurus komisija apstiprina, Piemēram, Covid-19 laikā bija daudz jaunvārdu – kovids, omikrons. Es kā tagad atceros, ka man  viena no pirmajām tulkošanas reizēm bija preses konference, kur visi gaidīja kaut ko, bet neviens no Ministru kabineta nenāca ārā. Es gaidīju, kad kāds no komisijas man pateiks, kā jārāda Covid-19. Un man toreiz atsūtīja video, kurā parādīja. Kreisā roka dūrītē un labā roka ir ar izplestiem pieciem pirkstiem un itkā pagriež uz augšu. Tā kā izskatās omikrons. To arī zīmē, kā bumbulīti ar tādiem kā stariem. Un tā dzimst zīme vārdam. Te jāpiebilst, ka citās pasaules valstīs katrai ir sava zīmju valoda, un tad ir arī starptautiskā zīmju valoda, kuru pārsvarā izmanto konferencēs. Tās pamatā ir angļu valoda. Taču starptautisko valodu nejaukt ar senlaiku angļu valodu, kas ir britu zīmju valoda.

    Turpinot runāt par kovida laiku... daudziem žurnālistiem tas bija ārkārtīgi milzīgu izaicinājumu pilns laiks. Kāds tas bija tev? Sapratām, ka nāca jauni vārdi, bet kāda vispār bija tava darba specifika, vai tā tika ietekmēta, jo bija arī daudz ziņu izlaidumu pa šo laiku.

    Es esmu priecīga, ka kovids gājis zudumā. Bija tik daudz nezināmā! Nav jau tā, ka ziņu tulkojumu skatās tikai nedzirdīgais cilvēks. Fonā to redz patiesībā jebkurš cilvēks. Un es ziņas biju salīdzinoši nesen sākusi tulkot, un tā ir specifiska lieta, bet kovida periods uzlika dubultu slodzi. Varētu arī godīgi pateikt, man vienu brīdi šķita, ka arī es vienkārši nomiršu. Ziņas un speciālizlaidumi bija tik intensīvi. Bija tik daudz nezināmā satura ziņā. Bija jāsaglabā profesionalitāte visu iztulkot saprotamā veidā. Vēl fonā bija iespēja jebkuru katru brīdi saslimt. Bet mūsu nav daudz un tad mums būtu jāmainās. No otras puses skatoties, tā man bija ļoti laba skola.

    Projekta "Demokrātijas kultūras laboratorija" pētījumā secināts, ka aptuveni 40% Latvijas nedzirdīgo nav skaidra viedokļa vai zināšanu par savām pilsoniskajām tiesībām un pienākumiem. Arī ziņās esam stāstījuši par nedzirdīgo cilvēku vēlmi būt aktīvākiem sabiedriskajos procesos un to, ka tam traucē informācijas neesamība vai ierobežota pieejamība. Vai aktīvāk strādājot televīzijā pie svarīgiem tematiem, esi izjutusi atšķirību par cilvēku informētību?

    Jā, arvien pieaug tulkotu raidījumu skaits, bet, sākot strādāt ar ziņām Latvijas Televīzijā, radās sajūta, ka vajadzētu nedzirdīgo publikai speciāli veidot raidījumus. Viņiem radītus, nevis pielāgotus. Pirms daudziem gadiem tāds raidījums ir bijis, kad moderatori zīmju valodā atspoguļoja dažādus notikumus. Man atkal gribētos kaut ko tādu, ka viņi paši nāk un iefilmē un vai nu apakšā ir subtitri, vai pa virsu ir ierunāts dzirdīgajai auditorijai. Jo ir būtiska lieta – man kā tulkam ir jānodod loģika. Verbālajā valodā runājot, mēs varam kaut ko iestarpināt, mētāties no tēmas uz tēmu, bet nedzirdīgais jautās – kur ir loģika? Viņiem domāšanas veids ir citādāks. Viņi gan redz, gan arī dzird ar acīm. Mēs ar acīm redzam, bet ar ausīm dzirdam. Tā ir tā specifika. Man ir bijuši raidījumi, kurus būtu varējusi daudz interesantāk un paskaidrojošāk iztulkot. 

    Gribētu uzlikt pauzi raidījumam, lai vari paskaidrot?

    Jā! Bet es to nedrīkstu. Mans pienākums ir, nezaudējot jēgu, nepamainot katru otro vārdu, nodot to galveno domu skatītājam. Bet, piemēram, kad diskusiju raidījuma dalībnieki runā viens otram virsū, pārbļauj, man tiešām gribas nostopēt un paskaidrot: "Jānis saka to, Pēteris saka to". 

    Un cik svarīga loma informācijas saņemšanas iespējām ir sociālajiem medijiem? Tajos ziņas ir īsā veidā, bieži tie ir lasāmi citāti. Vai sociālos medijus izmanto kopiena? Varbūt tā ir vēl neapgūta platforma?

    Jā, sociālajiem medijiem ir ļoti liela loma. Bet atkal saturs ne vienmēr ir pielāgots nedzirdīgajiem. Ja dažādu iemeslu dēļ mēs tajā ekrānā nevaram iekadrēt vēl arī surdotulku, tad taču var likt subtitrus. Bet ar subtitriem ir tā, ka tie bieži ir tik sīki, ka grūti salasīt vai arī parādās uz ļoti īsu brīdi. Starp citu, lielisks piemērs ir "Spotify". Paskrollējot uz augšu, atklājas lirika. Varbūt ar subtitriem varam darīt tāpat?

    Un vēl paturpinot par iesaisti sabiedriskajos procesos – cik liels svars ir Nedzirdīgo nedēļai? Arī tajā, es saprotu, ka esi aktīva dalībniece.

    Ar vienu nedzirdīgo nedēļu ir par īsu! Tās ietvaros ikvienam ir iespēja iekāpt nedzirdīga cilvēka kurpēs. Svars tām kurpēm ir ļoti liels. Parasti ir dažādas aktivitātes, pasākumi, radošās darbnīcas, izrādes, parādām un pastāstām dzirdīgajiem par nedzirdīgo pasauli. Man ir viena pilnīgi crazy ideja – vienu dienu izslēgt skaņu televīzijā, piemēram. Visu laist bez skaņas. Tad jūs zināsiet, kā tas ir. Jo nedzirdīgie jau ir tādi paši, kā mēs, tikai viņi nedzird.

    Kā būtu uz vienu dienu izslēgt skaņu nevis televīzijai, bet pasaulei?

    Jā! Nu es vienkārši biju pieklājīgāka.

    Vai vispār un ja jā, tad kādi – nedzirdīgos cilvēkus apvij stereotipi? Par to, kas viņus interesē un kādu informāciju viņi patērē?

    Par nedzirdīgajiem cilvēkiem ir visdažādākie stereotipi. Es pati esmu saskārusies ar vairākiem. Piemēram, stāvot veikalā rindā ar mammu, pārdevēja bija jau laikam ievērojusi mūsu sazināšanās veidu. Kad pienāca mūsu maksāšanas kārta, kasiere tādā ārkārtīgi skaļā balsī izkliedz summu, kas mums jāmaksā. Mana mamma rāda, ka viņa nedzird un tad kasiere pārgāja uz svešvalodu.

    Viņa meklēja instrumentus, citu valodu.

    Jā, ir arī stereotipi, ka, ja ir nedzirdīgs vecāks, tad arī bērni būs nedzirdīgi. Tā gluži nav. Es, piemēram, esmu dzirdīga, jo patiesībā mani vecāki nedzirdību ir ieguvuši dzīves laikā. Viņi dzirdi ir zaudējuši smagas slimošanas un lietoto medikamentu dēļ.

    Bet, ja mēs runājam par saturu, ko nedzirdīgie patērē, būtu kruta, ja mēs varētu tulkot maksimāli visu saturu, jo interesē viss. Arī, piemēram, mūzika. Viņi dzirdēs mūziku ar acīm! Ja šķiet, ka mēs nosubtitrējam vai iztulkojam dažus raidījums – nē! Tai diagonālei ir jāturpina augt.

    Jau minēju, ka tu tulko ne tikai ziņas, tādēļ šeit arī saskatu to iespējamo stereotipu laušanu... piemēram, "Supernova" – tātad tas parāda, ka arī nedzirdīgie vēlas sekot līdzi muzikāliem priekšnesumiem, galvenais, lai viņiem tos parāda un iztulko.

    "Supernova" ir tik neatkārtojama pieredze. No malas varbūt šķiet – kas tad tur atnākt, labi izskatīties un kaut ko iztulkot, taču patiesībā atbildība aug ar katru gadu. Pirmajā gadā tas visiem bija kaut kas jauns, mēs sākām 2016. gadā tulkot. Nu un tad tas uzšāva tā..

    Uzšāva un izšāva!

    Jā, jo reitingi joprojām ir augstāki tam kanālam, kurā ir zīmju valodas tulkojums.

    Jā, jau 2016. gadā "Supernovu" raidīja abos LTV kanālos, bet, kad cilvēki pamanīja, ka vienā ir zīmju valodas tulkojums un pat dziedāšana un dejošana līdzi, tad ļoti daudzi pārslēdzās uz to kanālu, jo gribēja baudīt līdzi.

    Tieši tā, es varu uzrotīt piedurknes un teikt, ka statistikas ziņā spridzina tas kanāls, kurā mēs tulkojam. Bet patiesībā tas ir ļoti atbildīgs darbs. Piemēram, šobrīd jau arī ir izziņota pieteikšanās un es jau dzīvoju tam visam līdzi, jo tā gatavošanās norit visu laiku. Visintensīvākais darbs ir, kad uzzinām finālistus un viesus, jo dziesmas ir jāatdzejo, jāiemācās.

    Un ne visas dziesmas uz latviešu zīmju valodu tu tulko no latviešu valodas.

    Jā, tur ir miksiņš. Skaidrs, ka tagad dziesmas var būt gan angļu, gan latviešu valodā. Lai saprastu visu dziesmas kontekstu, es sekoju līdzi gan atlasei, gan balsošanām. Ja ir iespēja, mēs arī ķeram menedžerus pie rokas un prasām, lai pastāsta vairāk par dziesmas vēstījumu. Viens no izaicinājumiem bija Ralfa Eilanda uzstāšanās kopā ar Roju Rodžeru, kur no sākuma Ralfs bija mācītājs. Tā bija bomba un tikpat bombīgi man vajadzēja to parādīt. Sākotnēji biju dzirdējusi dziesmas necenzēto versiju un man radās jautājums: "Kā nu būs?", bet Latvijas Televīzijā bija cenzētā versija un tad arī man bija jāmaina tam vārdam zīme. "Rich itch" mēs rādījām, kā "bagāta dāma".

    Tātad tu esi arī dzejniece.

    Tā ir spēlēšanās ar divām ugunīm. Es vienmēr uzsveru, ka man ir svarīgi nesabojāt un neizmainīt dziesmas vēstījumu. Tas ir pagrūts darbs.

    Pastāsti, lūdzu, kā nedzirdīgie sajūt mūziku? Esmu dzirdējusi, ka viņi mūziku sajūt...

    Caur televīziju, ja vien viņam mājās ir ļoti laba skaņas aparatūra, viņš jūt visus basus. Otrs jautājums, kāda ir dzirdes zuduma pakāpe. Ja vājdzirdīgajam ir kāds dzirdes līmenis saglabājies, viņš arī kādu skaņu dzird. Laikam lielākoties jau viņi priecājas, ja ir iztulkota dziesma, kaut vai dziesmas stāsts. Jo pat ja nedzird skaņu, var nojaust noskaņu.

    Un tas ir atkarīgs ne tikai no zīmju valodas, ko rādi, bet arī no tavas ķermeņa valodas. 

    Jā, no manas ķermeņa valodas var nolasīt noskaņu. "Supernovā" es katru gadu aizvien drosmīgāk atļaujos strādāt ar savu mīmiku, atļaujos parādīt "bēdīgs", "dusmīgs", "smaidīgs", "viltīgs", "kaislīgs", "pievilcīgs".

    Un par visu šo apjomīgo darbu tu esi saņēmusi arī speciālu atzinību konkursā "Gada balva cilvēku ar invaliditāti atbalstam".

    Paldies par šo balvu, kuri tā lēma. Un te pateicība arī korim "Balsis".

    Tu esi viņu rindās, vai ne?

    Mēs neesam tā apsēdušies un nolēmuši, ka mēs, es un mana kolēģe Ieva, esam korī. Un tomēr daļa no tā mēs esam, jo mēs tomēr kopā uzstājamies koncertos. Viņi dzied, mēs zīmju valodā tulkojam dziesmas. Ints Teterovskis saprata to, ka ir arī kora dziesmas jāpiedāvā nedzirdīgiem cilvēkiem. "Balsis" arī paši prot izdziedāt dziesmas zīmju valodā. Es domāju, ka arī viņu dēļ mani novērtēja ar atzinību. Šis, patiesībā, ir viens no lielākajiem man piešķirtajiem novērtējumiem profesionālajā karjerā.

    Un arī kori "Balsis" šajā pašā konkursā apbalvoja ar galveno balvu nominācijā "Kultūras vēstnesis". Turpinot par mūziku un arī sajūtām, šogad Dziesmu un deju svētkos līdz šim vēl nebijis projekts Dziesmu svētku noslēguma koncertā – jūs zīmju valodas tulki, tautisko jostu apvijuši, – tulkojat, izdziedat, nododat svētku sajūtas.. ļoti emocionāli.

    Es joprojām dzīvoju tajā Dziesmu svētku periodā. Un vēl tas, ka bija Ukrainas himna. Tad gan man nobira asaras. Pie mūsu himnas es vēl noturējos. Laikam tā pa īstam es aptvēru notiekošo, ka "Ak, mans Dievs" tad, kad bija mēģinājumi. Tulkot un parādīt himnu, tā bija sazemēšanās. Es nezinu, kā vēl to nosaukt. Es izšķīdu, aizgāju līdz zemes kodolam, tas viss atnāca atpakaļ caur tām ugunīm, ūdeni. Ir tikai dažas reizes bijušas manā mūžā, kad jūtu, ka trīc kājas. Šī bija viena no tām. Es zem tautas tērpa jutu, kā mani purina. Un nākamais līmenis bija ar ukraiņu nedzirdīgo meitenīti kopā atdzejot Ukrainas himnu un izlikt to visu pa īstam uz laipām starp ugunīm un ūdeni, kas bija gluži kā asaru mākonis. Tas bija kaut kas wow!

    Tev tāds plašs spektrs, ja par dziesmām runājam. No himnām dažādās zīmju valodās līdz pat maratona "Dod pieci!" himnai. Tajā bija arī repa daļa. Kāds bija darbs ar šo muzikālo gabalu?

    Reps ir tāds žanrs, kur man vēl ir jāaug. Dziesma "Nepārlaužams" tiešām bija izaicinājums. Dziesmas parastajā daļā es tulkoju apmēram ar sekundes nobīdi, pirms tam gan, protams, esmu kārtīgi gatavojusies, pielāgojusi zīmes katram vārdam, ātrumam. Un tad ir repa daļa, kuru filmējām lēnāk un ar pārtraukumiem, bet pašā video ir paātrinātā versija, jo nu tik ātri parādīt ir teju neiespējami. Ar "Npārlaužams" es uzstādīju latiņu, bet, protams, gribu iet vēl augstāk.

    Ar tevi televīzijas skatītājiem ir bijusi iespēja izdzīvot daudzus ļoti īpašus mirkļus. Vēl viens no tādiem – bija, kad no olimpiskajām spēlēm Tokijā ar zelta medaļām atgriezās mūsu 3x3 basketbola komanda. Kopā ar mūsu sporta žurnālistu Raimondu Gekišu tu lidostā sarunājies ar basketbolista Naura Mieža vecākiem, kuri bija atbraukuši sagaidīt dēlu. Un mēs tik daudz runājam šodien par zīmju valodas nozīmi, bet tu arī pati atzīmēji, ka to jau redz arī dzirdīgie. Tā surdotulki palīdz sabiedrībai vismaz mēģināt saprast nedzirdīgo pasauli. Vai jūti cilvēku intereses pieaugumu, izpratni par zīmju valodu?

    Jo mēs vairāk rādīsim, jo tas vairāk palīdzēs. Tādā veidā mēs arī krāsim karmas punktus un dzims jauni tulki, un mēs beidzot būsim viena liela pasaule. Viena. Jo šobrīd tomēr es uzskatu, ka tās ir divas pasaules, starp kurām es esmu. Bet tās ir savienotas. Es gan skaļi nesaku, ka esmu viens no tiem savienotājiem...

    Esi, tu esi tas drošais tilts, kas savieno divas blakus esošās, brīžiem viena otru pārklājošās pasaules.  Un uz šīs nots teikšu tev paldies par sarunu. Novēlu varbūt kādreiz arī izslēgt skaņu. Nezinu gan, televizoram vai pasaulei.

    Klausies podkāstu "Parunāsim" sev ērtā vietā un laikā. Ieraksti pieejami Latvijas Televīzijas "Spotify", "Apple Podcasts" un "YouTube" kontos.

    Podkāstā uz interesantām sarunām par tēmām, kas skar ikvienu Latvijas Televīzijas darbinieku (un arī skatītājus), aicinām LTV cilvēkus no ēkas 0. līdz 20. stāvam.

     

  • Guntis Bojārs ne tikai ik nedēļu vada raidījumu "Aizliegtais paņēmiens", bet ir arī publicists, grāmatas autors un filmu režisors. Par to, kā viņam izdodas tikt apbalvotam itin jebkurā jomā, kurā nolemj iemēģināt spēkus, kā arī par to, cik lielu lomu viņa dzīvē spēlē "Aizliegtais paņēmiens", kas LTV ekrānos skatāms jau 10 gadus, ar viņu sarunājās kolēģe Danuta Juste.

    Īsumā par sarunu:

    "Aizliegtais paņēmiens" – raidījums uz gadu, bet ēterā aizvien arī 10 gadus vēlāk. Sabiedrībai nav jājautā, kas tai aktuāls. Tā pati signalizē, tikai jāmāk sajust. Kā tiek atrastas īstās tēmas, kuras šķetināt? "Aizliegtā paņēmiena" žurnālistus labāk redz ejam, nekā nākam. Kādi patiesībā viņi ir? "Mūs, iespējams, nosodīs, bet, piedodiet, nereti tikai tā var uzzināt notikumu, likumu un sabiedrības īsto seju... " Guntis par robežu pārkāpšanu, sabiedrības nosodījumu un tiesas darbiem. Izveido "Aizliegto paņēmienu", kas ir titulētākais LTV raidījums. Saraksta grāmatu, par to saņem "Zelta ābeli". Uzfilmē filmu, kurai piešķir "Lielo Kristapu". Kas ir Gunta Bojāra panākumu atslēga, un vai piešķirtajām balvām viņa paša acīs maz ir svars?

    Klausies podkāstu "Parunāsim" sev ērtā vietā un laikā. Ieraksti pieejami Latvijas Televīzijas "Spotify", "Apple Podcasts" un "YouTube" kontos.

    Podkāstā uz interesantām sarunām par tēmām, kas skar ikvienu Latvijas Televīzijas darbinieku (un arī skatītājus), aicinām LTV cilvēkus no ēkas 0. līdz 20. stāvam.

  • Notikums, kam atvēl visas Latvijas Televīzijas (LTV) kameras un pat vairāk. Vai zināt kas tas ir? Par zirnekļa kamerām, par dzīvo montāžu un LTV resursiem, rādot Dziesmu un deju svētkus, LSM.lv ziņu redaktore Aleksandra Fahretdinova uz sarunu aicināja LTV Raidījuma daļas direktori Inesi Kublicku-Petroviču un Audiovizuālās ražošanas nodaļas vadītāju Dāvi Jaunzemu.

    Īsumā par sarunu:

    Ko no Dziesmu svētkiem rādīja LTV? Līdzās koncertu tiešraidēm svētku saturs caurvija visus raidījumus. Dziesmu svētkiem atvēlēts viss LTV tehniskais un cilvēkresurss, līdz minimumam samazinot pārējā satura ražošanu. Daļu tehnikas nācās īrēt, tostarp pārvietojamo televīzijas staciju, zirnekļkameru ("spidercam") un krānus, kā arī piesaistīt ārštata operatorus. Svētku rādīšanai sāk gatavoties gadu iepriekš, jārīko arī iepirkumi, bet tad vēl nav zināms finansējums. Kāds ir bijis tehnoloģiskais lēciens salīdzinājumā ar iepriekšējiem Dziesmu svētkiem? Daudzās kameras un dzīvā montāža. Kā tiešraidēs notver mirkļus, kad kādam no dziedātājiem notek asara vai pārmet krustu? "Operatori ir burvji", un režisoru kompetence. Tehnisko profesionāļu kalve un paaudžu maiņa – kā tas notiek LTV?

    Pilnu sarunu klausieties podkāstā!

    Latvijas Televīzijā Dziesmu svētku laikā bija redzamas gan tiešraides, gan studijas, gan reportāžas. Gandrīz visus raidījumus ļoti daudz caurvija Dziesmu svētku saturs. Kādu daļu kopumā no Dziesmu svētku rīkotajiem pasākumiem rādīja Latvijas Televīzija?

    Inese: Dziesmu svētku plānošanas darbs sākas televīzijas kontekstā kādu gadu pirms Dziesmu svētkiem, kas liekas ilgi, bet varbūt ir pat par maz. Dziesmu svētku pasākumu ir ļoti, ļoti daudz, un mēs kā televīzija no tiem šogad rādījām... ja nemaldos, mums bija 15 translācijas. Tātad lieli pasākumi gan estrādē, gan ārpus tās. Plus tika nodrošināta Dziesmu svētku studija, ko mēs realizējam kopā ar Latvijas Radio. Un, protams, mums bija daudz satura arī LSM. Mums bija arī saturs, ko mēs veidojām, pateicoties Dziesmu svētkiem vai par Dziesmu svētkiem, kas tika radīts atsevišķi. Bija tāds projekts kā "Dziesmas ceļš", kur mēs runājām par tautā ļoti, ļoti iemīlētām dziesmām, kādi ir bijuši diriģenti un tamlīdzīgi. Mums jebkurā satura vienībā bija, varbūt pat "Sporta studijā" mēs bijām izdomājuši kaut ko. Respektīvi visā, kas ir televīzijā, visos raidījumos mēs kaut kādā veidā mēģinājām parādīt Dziesmu svētkus. Pat "Bardakā bēniņos" mēs runājām par rakstu zīmēm un par to, kas ir deja. Tā ka es teiktu, ka divus mēnešus pirms Dziesmu svētkiem un Dziesmu svētku laikā televīzijā Dziesmu svētki kūsāja raidījumos, visās satura vienībās.

    Bet vai tu piekritīsi, ka koncertu tiešraides ir lielākais kulminācijas notikums, ko var redzēt TV ekrānos?

    Inese: Jā, protams. Es piekritīšu, un arī Dāvis piekritīs, visi piekritīs, ka Dziesmu svētki vispār ir tāds Latvijas fenomens un arī Baltijas un pasaules fenomens. Un, protams, mūsu atbildība arī to parādīt ir ļoti liela. Tas fenomens ir tāds, ka šajā visā piedalās, protams, daudz cilvēku, daudz dziedātāju, daudzi dejotāji, – un es atvainojos uzreiz visiem dejotājiem, ka mēs ierasti saucam tos par Dziesmu svētkiem, lai gan tie ir arī Deju svētki. Šo pasākumu ir ļoti daudz, tie ļoti intensīvi, tie ir paralēli dažādās vietās. Latvijas Televīzija ikdienā, protams, strādā uz mazākiem projektiem, un mums nav vajadzīgs paralēli tik liels, liels resurss. Protams, mēs ražojam ļoti daudz gan ziņas, gan raidījumus, bet šajā gadījumā nedēļas laikā ir koncentrēts ļoti, ļoti liels un apjomīgs satura daudzums.

    Protams, katra tiešraide, it sevišķi tiešraide no Daugavas stadiona vai no Dziesmu svētku estrādes, prasa ļoti lielu profesionalitāti, ļoti lielu sagatavošanās darbu, ļoti lielu resursu plānošanas darbu. Ja sākumā iesāki ar to, ka tur ir paņemtas visas kameras, tad es teiktu: tur ir paņemts viss mūsu – visu televīzijas darbinieku – laiks nervi, resursi, miegs, mūsu enerģija tiek ļoti, ļoti, ļoti smelta šajā laikā. Un pēc tam mēs visi mēģinām aiziet atvaļinājumā, kur atpūšamies un mēģinām atgūties no šī piedzīvojuma.

    Dāvis: Tieši tā, nu nedēļa ar kapeikām… Es tagad vairs nevaru precīzi pateikt, cik ilgi bija svētki, jo no pirmās dienas līdz pēdējai tiešraidei tas bija ļoti intensīvs darbs. Tehnika brīžam niķojas, brīžiem nestrādā, un tehnika ir tehnika. Bet tīri cilvēciskais faktors – te bija visi 150%, kas televīzijā ir.

    Inese: 150% un vēl mazliet no malas.

    Dāvis: Tas bija tik liels, smags darbs. Pirms svētki sākās, bija gan PTS (pārvietojamā televīzijas stacija) jānomā, bija jādomā gan par "spidercam" (zirnekļkameru). Lai visu to dabūtu gatavu, bija jau divus trīs mēnešus pirms tam konkursiem jābeidzas, lai mēs varam dabūt tehniku, ar ko strādāt Dziesmu svētkos.

    Klausies arī lietotnē "Spotify":


    Lai mēs mazliet ienirtu tajā izpratnē, kas ir tas lielais darbs, varbūt jūs varat ieskicēt, kas ir vajadzīgs, lai parādītu Dziesmu svētkus – kameras, skaņas. Varbūt varat ieskicēt tādu rāmi.

    Inese: Lai parādītu jebkuru tādu pasākumu – tie nav tikai Dziesmu svētki, tā būs arī jebkura translācija sportā vai izklaidē –, viena no pamatlietām, kas ir vajadzīga, ir pārvietojamā televīzijas stacija, mēs to saucam par PTS. Tādas lielas mašīnas, kur rakstīts LTV vai kaut kas cits. Tā ir pirmā lieta, kas ir vajadzīga. Sāksim ar to, ka Latvijas Televīzijā šobrīd ar HD (High-definition – augstas izšķirtspējas) signālu ir palikusi viena PTS, ar kuru mēs varam strādāt un kurai arī, ja nemaldos, ir 20 gadi. Tā ir darba stacija, ar kuru mēs braucam, kurā ir režijas pults un kurā mēs pievienojam visas neskaitāmās kameras, kur atnāk viss signāls un kur uz vietas strādā režisors, redaktors un, tautas valodā, pogā, montē vai izvēlas bildi, ko redzēs televīzijas skatītājs. Tātad šī pārvietojamā televīzijas stacija ir viens no pirmajiem faktoriem, kurš ir nepieciešams, nerunājot par tehnisko cilvēkresursu. Sāksim ar to, ka tas mums ir tikai viens, bet pasākumi ir 16. Ar to brīdi mēs jau sākam iet ārpus televīzijas resursu iespējām, un mums ir jāīrē. Šajā gadījumā mēs strādājām vēl ar trim uzņēmumiem. Viens no tiem bija no Lietuvas, divi no Latvijas, kas mums piedāvā šādas PTS, lai mēs varētu vispār veikt translācijas. Vēl dažos pasākumos mēs izmantojām iekšēji veidotus variantus, tādi Latvijas Televīzijas puiši kā Dāvis ir raduši iespēju, lai mēs to varētu darīt, kas, protams, nav ērti un nav varbūt vienkārši, bet mēs tādā veidā izlīdzamies. No resursu viedokļa tas ir tāds pirmais.

    Un, protams, tad ir no tehniskā resursa noteikti nepieciešamas kameras, dažādas kameras, tie ir krāni, teleskopiskie krāni, zirnekļa kamera, arī "cable cam". Šogad mēs izvēlējāmies divas "spidercam" (zirnekļkameras) gan Daugavas stadionā, gan Mežaparkā. Tas viss ir tādēļ, lai parādītu bildi un visu atmosfēru, kas ir liela, plaša, lai mēs to parādītu no visiem aspektiem, lai mēs varam piekļūt jebkuram stūrītim un parādīt no dažādiem leņķiem un lai skatītājs ieraudzītu šos svētkus daudz, daudz, daudz skaistāk un profesionālāk, un tā, kā visa pasaule vēlētos.

    Bet es gribētu teikt, ka tehnika ir tikai viens. Tur ir ļoti, ļoti daudz cilvēku iesaistīti, un es teiktu, ka Dziesmu svētkos, es nevaru saskaitīt, cik, bet Raidījuma daļā, piemēram, mēs strādājam kādi 40 darbinieki un vēl klāt ne tikai štata , arī piesaistījām autorus. (..) Tur iesaistās visi.

    Mums televīzijā tā sistēma tāda: mums ir Raidījuma daļa, tagad mums ir tehniskās nodaļas, kur vienā vadītājs ir Dāvis. Respektīvi, mēs sadarbojamies ar operatoriem, ar skaņu režisoriem… Visi, visi ir iesaistīti Dziesmu svētkos. Tajā nedēļā visi strādā, mums viņu vēl pietrūkst, un mēs vēl īrējam profesionāļus no malas.

    Dāvis: Ar operatoriem ir nedaudz vieglāk. Operatori ir tā saucamie frīlanceri (ang. "freelancer"), viņiem ir sava dienas likme, ko viņi grib. Tos ir vieglāk [piesaistīt]. Bet specifiskus tehniskos cilvēkus… Visi vadošie no manas nodaļas strādāja uz 200%. Un mēs izmantojam arī visas Latvijas iespējamās PTS. Vienīgie, no kā mēs nevarējām dabūt, bija TV3, jo viņi paši nodarbojās, viņam bija kaut kādas savas tiešraides. Bet visas pārējās Latvijas PTS, kā arī no Lietuvas, mēs īrējām. Vēl arī tehnika, krāni. 

    Inese: Nav noslēpums, ka televīzijas naudas resursi un naudas trūkums liedz mums iegādāties tehnikas vienības, par kurām mēs priecātos. Mēs ļoti daudz ko īrējam. Un šajā gadījumā, mēs preventīvi zinām, kas mums ir jāīrē. Tās bija lielās, par kurām mēs skaidri zinājām, ka tās mums būs jāīrē – PTS, tās zirnekļkameras, kuras nav Latvijas Televīzijā pieejamas, vai teleskopiskie krāni. Bet, jā, diemžēl notika arī neparedzētas ķibeles uz vietas pasākumos, kur mums bija jāreaģē pat stundu laikā, nevis dienu vai mēnešu laikā. Protams, mēs darām, ko varam.

    Cilvēkresursi ir tas ļoti, ļoti neatsveramais, un šajā gadījumā tas ir ļoti, ļoti liels stundu skaits. Es gribu lielu pateicību pateikt arī savas nodaļas darbiniekiem, projektu vadītājam, noteikti vispirms Irēnai Gruzītei, kura jau no sākuma sāka uzreiz plānot visus iepirkumus, vadīt šos procesus. Un, protams, mums ir tādas pieredzējušas kolēģes kā Ilze Circene, Jana Priedniece. Un arī noteikti liels paldies jaunajām kolēģēm, kuras pirmoreiz vadīja Dziesmu svētku projektus, bet ļoti labi tika galā – Luīze Nagle un Lāsma Neulāne. Tā kā viņas bija tās, kas mēģināja saturēt. Un tad noteikti nākamie ir režisori un redaktori, kas ielika visu sirdi un dvēseli, protams, tehniskie darbin ieki. Es tagad sapratu, ja es sāku saukt uzvārdus un [ja] sākšu visus saukt, arī podkāsts beigsies. Tur ir ļoti, ļoti daudz cilvēku resursu ieguldīts.

    Ja mēs runājam par trūkstošo tehniku, mums sāk aptrūkties cilvēkresursu arī tehniskajos departamentos, jo izplānot un menedžēt to, lai mums pietiktu operatoru, tehnisko darbinieku gan uz mēģinājumu, gan uz tiešraidi, tas bija… burvju triki brīžiem. Bija lietas, kur mēs arī, teikšu godīgi, nespējām varbūt tikt galā, un režisoriem bija uzdevums izdarīt labāko no tā, kā mēs varējām, cik atļāva resursi. Bet mums šķiet, ka līdz skatītājiem tas noteikti nenonāca, – tie režisori ir tādi burvji un tehniskie cilvēki tā nostrādā, ka neviens nezina tās mūsu problēmiņas.

    Vai Dziesmu svētku laiks ir arī tas brīdis, kurā jūs redzat izmaiņas un tehnisko lēcienu salīdzinājumā ar iepriekšējiem Dziesmu svētkiem. Kāds tas bija, un kas ir tas, ko jūs redzējāt? Un kas varbūt ir tas, par ko varētu sapņot?

    Dāvis: Sapņot jau var daudz un dikti. Man viens no lielajiem sapņiem ir tas, ka nākamos Dziesmu svētkus Latvijas Televīzija varētu nodrošināt ar pilnīgi savu ekipējumu – lielās PTS. Latvijas viens no lielākajiem pasākumiem – Mežaparkā noslēgumu koncerts, [lai] varētu Latvijas Televīzija ar jaunu PTS parādīt to. Tas ir mans kā tehniskajam darbiniekam viens no lielajiem sapņiem, ka varētu nosegtu visus pasākumus un nevajadzētu papildus nomāt. Vienmēr jau vajadzēs kaut ko nomāt, jo brīžam ekonomiski izdevīgāk ir paņemt vienu PTS nomā uz vienu raidījumu, nevis to pirkt pa 10 miljoniem.

    Bet ir ļoti lieli [tehniskie] lēcieni. Irēna [Gruzīte] pieņēma lēmumu, ka vajag "spidercam" arī Mežaparkā, ne tikai dejotājiem. Viņai bija pilnīgi absolūta taisnība, ka tas ir Dziesmu un deju svētku noslēguma koncerts un tur jārāda labāk nekā pirms pieciem gadiem. Tur bija forši.

    Inese: Es šajos Dziesmu svētkos esmu strādājusi tieši televīzijas kontekstā no ražošanas viedokļa otro reizi. (..) Tas, kas ir mainījies un kādēļ bija iespējams tehnoloģiskais lēciens, – jo mēs pieņēmām lēmumu kopā ar Mārtiņu un kolēģiem, ka mēs Mežaparkā izmantosim lietuviešu PTS, kas šoreiz mums iedeva iespēju izmantot vairāk kameru, nekā mēs to esam ieraduši. Ja mums būtu PTS "ABAVA", mēs nevarētu strādāt ar 20 kamerām, kā mēs to darām šobrīd. Vēl bija robotkameras. Tātad tas lēciens bija šajā plaknē. Zirnekļkameru mēs izmantojām pirms četriem gadiem Daugavas stadionā, bet Mežaparkā mums bija tā saucamie "cablecam", kas nozīmē – var tikai vienu trajektoriju [izmantot]; tā slīd pa vienu taisni vai pa diagonāli. Zirnekļkamera nozīmē to, ka tā maina leņķus.

    Dāvis: "Cablecam" ir vienkārši starp diviem punktiem novilkta trose, un kamera var staigāt pa labi, pa kreisi. "Spidercam" [zirnekļkamera] ir 3D sistēma, kas nozīmētu – jebkurā no trijām asīm var regulēt, kā gribi. Itāļi, kas bija piegādājuši to "spidercam", smējās, ka tā var nolaisties kaut vai kora vidū uz solista vai skatītājos, cik tālu troses velk. Un tās pašas troses, lai Mežaparkā izvilktu… Es viņus neapskaudu, jo tur bija ļoti daudz trošu un motoru, un tā nedrīkst nekur aizķerties. Man liekas – viņi visu dienu vilka vienu trosi tā, lai tver estrādi. Tiešām cepuri nost cilvēkiem, kas to visu izdarīja!

    Inese: Pirmo reizi mēs to darījām Mežaparkā, un mums bija iespēja izmantot daudzas kameras. Paprasīju Zitai Kaminskai, kura bija arī pirms četriem gadiem režisore noslēguma koncertam, arī šoreiz lielkoncertam "Tīrums". Viņa strādāja uz vietas ar 12 bildēm. Lai var saprast – jāizvēlas bilde no 12 lodziņiem vai jāizvēlas bilde no 20 lodziņiem. Tā ir atšķirība, tas ir milzīgs lēciens, arī režisoram tikt ar to galā, jo jāpieņem lēmums no daudzajām lietām, ko tieši ieraudzīs skatītājs. Šogad bija divi lielkoncerti Mežaparkā, tāpēc mēs pieņēmām lēmumu, ka ir svarīgi šos divus lielos koncertus parādīt pēc iespējas profesionālāk, pēc iespējas daudzveidīgāk, izmantojot daudz, daudz skaistu, episku kadrus, kuri paliek vēsturē, kurus apbrīno arī citu tautu skatītāji, līdz kuriem tas nonāk. Un šogad tas ir noticis.

    (..) Otrs, kas nav varbūt tehnoloģiskais lēciens tieši televīzijas stāstā, bet Dziesmu svētku stāstā – savukārt Daugavas stadionā režisore Liene Žeimunde izvēlējās strādāt ar tādu "live edit" programmu, kas nozīmē – viņa savu darbu kopā ar kolēģiem vairāk padara jau pirms pašiem svētkiem, mēģinājumu procesā un principā pēdējā dienā jau viss ir saprogrammēts un operators zina, kurā brīdī kur kamera rādīs, kāds ir viņa  uzdevums, un viņi vairāk uz vietas neveic manuālo pogāšanu. Mēs šādi strādājam arī "Supernovā", bet tur bijuši citi režisori. Šoreiz tas bija pirmo reizi, ka šādi realizējām Deju svētku koncertu.

     

  • Jaunākajā LTV podkāsta jeb raidieraksta "Parunāsim" epizodē LSM.lv ziņu redaktore Aleksandra Fahretdinova sarunājas ar LTV Ziņu dienesta ārzemju ziņu korespondenti Inu Strazdiņu par žurnālistiku un objektivitāti, atspoguļojot Krievijas karu pret Ukrainu.

    Sarunā klausieties:
    •    Kā žurnālisti tiek galā ar dusmām un emocijām, ziņojot no Ukrainas?
    •    Vārdu nozīmi žurnālista darbā – "orki", "krievi" un "Krievijas karš".
    •    Par "patriotisko žurnālistiku", objektivitāti un avotiem.
    •    Kā strādā ārzemju un vietējie žurnālisti Ukrainā?
    •    Vai atspoguļot agresora viedokli?
    •    Kā par problēmām Ukrainas pusē ziņot kara laikā?
    •    Vai mēs zinām un pietiekami stāstām par mūsu sabiedrību?

    Klausies podkāstu "Parunāsim" sev ērtā vietā un laikā. Ieraksti pieejami Latvijas Televīzijas "Spotify", "Apple Podcasts" un "Youtube" kontos.

    Podkāstā uz interesantām sarunām par tēmām, kas skar ikvienu Latvijas Televīzijas darbinieku (un arī skatītājus), aicinām LTV cilvēkus no 0. līdz 20.stāvam.

  • Jaunākajā podkāsta jeb raidieraksta "Parunāsim" epizodē Ieva Strazdiņa sarunājas ar "Sporta studijas" veidotājiem – raidījuma vadītāju Dāvidu Ernštreitu un producentu Dīvu Reiznieku.

    Dāvids (draugu lokā saukts arī par Dāvi) un Dīvs stāstīs par to, kā abi vētrainajos deviņdesmitajos nokļuva Latvijas Televīzijā. Uzzināsim arī to, kāda bija viņu darba ikdiena laikā, kad ārzemēs ierakstītās intervijas vēl tika sūtītas pa pastu kasetēs, bet tiešraides pārraidīja caur satelītu, nosaucot īpašus koda vārdus. Kungi arī atklās, kādas patiesībā ir olimpisko spēļu aizkulises, un vērtēs kas, viņuprāt, ir Latviešu nacionālais sporta veids.

    Klausies podkāstu "Parunāsim" sev ērtā vietā un laikā. Ieraksti pieejami Latvijas Televīzijas "Spotify", "Apple Podcasts" un "Youtube" kontos.

    Podkāstā uz interesantām sarunām par tēmām, kas skar ikvienu Latvijas Televīzijas darbinieku (un arī skatītājus), Ieva Strazdiņa aicina LTV cilvēkus no 0. līdz 20.stāvam.

     

  • Podkāsta jeb raidieraksta "Parunāsim" jaunākajā epizodē Ieva Strazdiņa sarunāsies ar "Teātris.zip" sirdi un dvēseli – režisoriem Lauru Hiršu un Armandu Zvirbuli. Sarunas laikā abi atklās, cik daudz izrāžu līdz šim izdevies ierakstīt un kā tas patiesībā notiek, kāda, viņuprāt, ir teātra misija un kāpēc ir svarīgi to rādīt televīzijā, kā arī, kādi kuriozi, kuros iesaistīts latviešu aktieris Gundars Āboliņš un Andris Kivičs, ir notikuši Teātris.zip ierakstu laikā.

    Klausies podkāstu "Parunāsim" sev ērtā vietā un laikā. Ieraksti pieejami Latvijas Televīzijas "Spotify", "Apple Podcasts" un "Youtube" kontos.

    Podkāstā uz interesantām sarunām par tēmām, kas skar ikvienu Latvijas Televīzijas darbinieku (un arī skatītājus), Ieva Strazdiņa aicina LTV cilvēkus no ēkas 0. līdz 20. stāvam.

  • Podkāsta jeb raidieraksta "Parunāsim" vadītājs Reinis Ošenieks uz laiku devies prom no darbiem televīzijā, tāpēc vadīšanas stafeti nodevis Latvijas Televīzijas raidījuma "Revidents" vadītājas Ievas Strazdiņas rokās.

    Jaunākajā epizodē Ieva sarunāsies ar ārzemju ziņu korespondentu Gintu Amoliņu par viņa pieredzēto Ukrainā brīdī, kad šajā valstī sākās karš. Gints arī stāstīs, kā gandrīz kļuva par diplomātu, taču likteņa līkloči viņu ieveduši ārzemu ziņu valstībā; kā arī atklās, kā pavada savu brīvo laiku.

    Klausies podkāstu "Parunāsim" sev ērtā vietā un laikā. Ieraksti pieejami Latvijas Televīzijas "Spotify", "Apple Podcasts" un "Youtube" kontos.

    Podkāstā uz interesantām sarunām par tēmām, kas skar ikvienu Latvijas Televīzijas darbinieku (un arī skatītājus), Ieva Strazdiņa aicina LTV cilvēkus no 0. līdz 20. stāvam.

  • Decembra sākumā uz sarunu aicinājām Latvijas Televīzijas Kultūras redakcijas vadītāju Ievu Rozentāli. Reinis Ošenieks ar Ievu aprunājās par kultūras tendencēm Latvijā un pasaulē, latviešu konservatīvismu, kas saistīts ar vēsturisko mantojumu. Tāpat Ieva dalījās savā pieredzē, darbojoties dažādās starptautiskās žūrijās, kā arī stāstīja par ikdienas darbu Kultūras redakcijā.

    Klausies podkāstu "Parunāsim" sev ērtā vietā un laikā. Ieraksti pieejami Latvijas Televīzijas "Spotify", "Apple Podcasts" un "Youtube" kontos.

    Podkāstā uz interesantām sarunām par tēmām, kas skar ikvienu Latvijas Televīzijas darbinieku (un arī skatītājus), Reinis Ošenieks aicina LTV cilvēkus no 0. līdz 20. stāvam.

     

  • Podkāsta jeb raidieraksta "Parunāsim" jaunākajā epizodē Reinis Ošenieks kopā ar kolēģiem no Latvijas Televīzijas Sporta redakcijas – žurnālistu, raidījumu vadītāju Uģi Jokstu un redaktoru Raimondu Rudzātu – iekāpj laika mašīnā, kā arī stāsta par jauno sociālo projektu "Bērnu sporta uzrēķini".

    Klausies podkāstu "Parunāsim" sev ērtā vietā un laikā. Ieraksti pieejami Latvijas Televīzijas "Spotify", "Apple Podcasts" un "Youtube" kontos.

    Podkāstā uz interesantām sarunām par tēmām, kas skar ikvienu Latvijas Televīzijas darbinieku (un arī skatītājus), Reinis Ošenieks aicina LTV cilvēkus no 0. līdz 20. stāvam.

  • Podkāsta jeb raidieraksta "Parunāsim" jaunākajā epizodē Reinis Ošenieks sarunājas ar Latvijas Televīzijas Ziņu dienesta direktori Ivetu Elksni un raidījumu vadītāju Jāni Gesti – par patiesām un objektīvām ziņām, cilvēkiem, kas neskaita stundas un dienas, ilgi gaidīto Ziņu studiju un centieniem ik vakaru palaist gaisā kosmosa kuģi.

    Klausies podkāstu "Parunāsim" sev ērtā vietā un laikā. Ieraksti pieejami Latvijas Televīzijas "Spotify", "Apple Podcasts" un "Youtube" kontos.

    Podkāstā uz interesantām sarunām par tēmām, kas skar ikvienu Latvijas Televīzijas darbinieku (un arī skatītājus), Reinis Ošenieks aicina LTV cilvēkus no 0. līdz 20. stāvam.

  • LTV podkāsta "Parunāsim" jaunākajā epizodē žurnālists Reinis Ošenieks sarunājas ar sabiedrisko mediju portāla LSM.lv galveno redaktori* Martu Ceravu.

    Klausies un uzzini par portāla tapšanu, panākumiem un izaicinājumiem, algoritmiem, auditorijām un komandu, kas rada tā saturu un mīl sabiedriskos medijus. Kā top piesaistoši un cieņpilni virsraksti, kā LSM.lv cenšas paildzināt katra raksta dzīves ciklu. Un galu galā, kas Martai tuvāks – radio vai televīzija?

    *Podkāsta iznākšanas laikā Marta jau ir devusies ilgākā prombūtnē, viņu uz laiku aizvietos Jara Sizova.

    Klausies podkāstu "Parunāsim" sev ērtā vietā un laikā. Ieraksti pieejami Latvijas Televīzijas "Spotify", "Apple Podcasts" un "Youtube" kontos.

    Par podkāstu.

    Podkāstā uz interesantām sarunām par tēmām, kas skar ikvienu Latvijas Televīzijas darbinieku (un arī skatītājus), Reinis Ošenieks aicina LTV cilvēkus no 0. līdz 20. stāvam.

  • Latvijas Televīzijas podkāsta "Parunāsim" jaunākajā epizodē Reinis Ošenieks sarunājas ar Annu Platpīri par izaicinājumiem satura redaktores amatā, sabiedriskā medija lomu un auditoriju, pārmaiņām televīzijā, kā arī "16+" jauniešu platformas pirmsākumiem un TikTok fenomenu, kas pārņēmis visu pasauli.

    Klausies podkāstu "Parunāsim" sev ērtā vietā un laikā. Ieraksti pieejami Latvijas Televīzijas "Spotify", "Apple Podcasts" un "Youtube" kontos.

    Par podkāstu

    Podkāstā uz interesantām sarunām par tēmām, kas skar ikvienu Latvijas Televīzijas darbinieku (un arī skatītājus), Reinis Ošenieks aicina LTV cilvēkus no 0. līdz 20. stāvam.

  • Esiet sveicināti "Parunāsim" jaunākajā epizodē. Aktieris Bils Murejs ir teicis "Ja mēs melojam vai apmānām valsti, tas ir smags pārkāpums. Ja to pašu ar mums dara valsts, tā ir politika." Šoreiz saruna ar vienu no raidījuma "De facto" komandas balstiem – žurnālisti Ingu Šņori. Saruna par politiku, tās aizkulisēm, žurnālistiku un darbu Latvijas Televīzijā (LTV).

    Klausies raidierakstu jeb podkāstu "Parunāsim" sev ērtā vietā un laikā. Ieraksti pieejami Latvijas Televīzijas "Spotify", "Apple Podcasts" un "Youtube" kontos.

    Par podkāstu

    Podkāstā uz interesantām sarunām par tēmām, kas skar ikvienu Latvijas Televīzijas darbinieku (un arī skatītājus), Reinis Ošenieks aicina LTV cilvēkus no 0. līdz 20. stāvam.

  • Straujiem soļiem tuvojas jau desmitā sabiedrisko mediju balvas "Kilograms kultūras" pasniegšanas ceremonija. Tieši tāpēc saulainā pēcpusdienā uz sarunu uzaicinājām pirmās ceremonijas un šī gada tiešraides režisori Agitu Cāni-Ķīli un šī gada ceremonijas un laukuma režisori Zani Gargažinu.

    Abas ir pieredzes bagātas Latvijas Televīzijas režisores un savas gaitas televīzijā sākušas asistenta pozīcijā. Sarunas laikā Zane atklāja, ka viņai tik ļoti paticis darbs pie "Kas te? Es te!", ka viņa labprātīgi ātrāk devusies prom no draugu ballītes, lai varētu krāsot Latvijas karogus nākamajam raidījumam. Savukārt Agita izstāstīja, kāds liels un neticams sapnis piepildījies, tieši pateicoties darbam televīzijā. Tāpat arī abas režisores komentēja savu iecienītāko režijas pozīciju, un visi trīs runātāji pastāstīja, kas ir viņu mīļākā vieta televīzijas mājā. Šis un vēl krietni vairāk jaunākajā podkāsta "Parunāsim" epizodē!

    Klausies podkāstu "Parunāsim" sev ērtā vietā un laikā. Ieraksti pieejami Latvijas Televīzijas "Spotify", "Apple Podcasts" un "Youtube" kontos.

    Par podkāstu

    Podkāstā uz interesantām sarunām par tēmām, kas skar ikvienu Latvijas Televīzijas darbinieku (un arī skatītājus), Reinis Ošenieks aicina LTV cilvēkus no 0. līdz 20. stāvam.