Episodes
-
„Diplomatiskās pusdienas“ ir nogājušas pilnu ciklu pa pasauli un ir mājās - vislabākajā valstī pasaulē! Nekur nav tik labi kā mājās... Pēc tam, kad esam piecus gadus un vairāk nekā 200 raidījumos izanalizējuši visas pasaules valstis, to varam vēl drošāk teikt. Izklausās, ka mums vajadzēja tik milzīgu analīzi, lai pierādītu sākotnējo hipotēzi, ka mūsu Tēvzeme ir labāka par citām valstīm. Bet bija to vērts. Šie gadi ir bijuši intelektuāli maģiski vismaz mums un ceram, ka arī jums, mūsu uzticamākie klausītāji un klausītājas.
Tik bieži esam atsaukušies uz Latviju un aplūkojuši pasaules valstis Latvijas kontekstā un otrādi, ka liktos, ka nekas nav palicis sakāms. Protams, ir!
Raidījumā aplūkojam pāris pētījumus par Latviju, kas vismaz mums radīja daudzas pārdomas un cerības. Sevišķi 2024. gada pirms Ziemassvētku laikā.
Pēdējais „Diplomātisko pusdienu“ raidījums izskan gandrīz Ziemassvētku priekšvakarā, tādēļ nerunāsim par negatīvo, ko tāpat mūsu valsti var izlasīt gan tradicionālajos, gan sociālajos medijos ļoti daudz, bet par pozitīvo, kas objektīvākam skatam uz Latviju tik ļoti pietrūkst gan kā pilsonim, gan kā cilvēkam.
Latvija – valsts Ziemeļeiropā, kuras teritorija ir apdzīvota jau apmēram 11 tūkstošus gadu. Jā, Ziemeļeiropā, nevis Austrumeiropā mēs esam tagad ne tikai ģeogrāfiski, bet arī politiski. Lai cik reizēm gribētos, ka arī ekonomiskā pievilkšanās notiktu ātrāk, vienmēr objektīvi jāatceras, ka Otrais pasaules karš un krievu komunistu eksperiments Padomju Savienības laikā šodienas Latviju un latviešu ekonomisko un finanšu kapacitāti pamatīgi iedragāja. Tādēļ mūsdienu Latvijas diplomātiskie un ekonomiskie sasniegumi šķiet tik ļoti vēl skaistāki, lielāki un iedvesmojošāki.
Par senāku vēsturi runājot un ko droši vien visi ir dzirdējuši sevišķi Ziemassvētku laikā – viens no biežāk internetā sastopamajiem interesantajiem faktiem par Latviju ir tas, ka mēs tieši Rīgā 1510. gadā esam pirmie izdekorējuši Ziemassvētku egli. Vācu tirgotāju Melngalvju brālības dati liecina, ka eglei ir uzkārti augļi, kaltētas puķes, salmu lellītes un lentītes. Igauņi gan strīdas un saka, ka atšķirībā no Rīgas egles, Tallinas egle esot izdekorēta jau 1441. gadā. Turklāt tā bijusi īsta egle, nevis mākslīgs veidojums, kas it kā esot bijis Rīgā. Jebkurā gadījumā, šis baltiešu kašķis piesaista pasaules uzmanību tikpat ļoti, cik pats fakts par pirmo izdekorēto egli.
Vēl viens senāks vēstures fakts, ko esam pieminējuši jau citos raidījumos, ir tas, ka Latvijas karogs skaitās otrs vecākais pasaulē. 1279. gadā latgaļu ciltis no Cēsīm šo esot izmantojušas, dodoties kaujās, un Livonijas hronika šo skaidri apraksta. Visvecākais lietotais karogs esot dāņiem. Starp citu Latvijas karogs pie visām ēkām obligāti ir jāizkar desmit dienas gadā. Piecas no tām ir ar sēru lentēm… Lūkojoties uz pieredzi ar ukraiņu karogiem un arī to, cik plaši tos izkar ASV, varbūt arī mums vajadzētu daudz biežāk visapkārt plīvot šim pasaulē vēsturiskajam karogam? Noteikti varam kopīgi atrast vēl vismaz 10 regulārās „karogu dienas” par godu notikumiem un sasniegumiem.
Vēl viens pozitīvais vēstures fakts, kuru gribētos biežāk dzirdēt, ir par to, ka tieši Rīgā dzimušais drēbnieks palīdzēja izgudrot džinsus un attiecīgi radīja revolūciju pasaules modes industrijā 19. un 20. gadsimtā. Un runa, protams, ka ir par latviešu-ebreju izcelsmes audumu meistaru Jākobu Jufesu jeb Džeikobu Deivisu. Un džinsi, par kuriem ir runa, ir slavenie „Levis”. Jākobs Jufess uz ASV, uz Rīno pilsētu pārcelās 1854. gadā un tad arī nomainīja vārdu uz Džeikobu Deivisu. Amerikanizējās. 1871. gadā amerikanizējās viņš arī juridiski un kļuva par naturalizēto ASV pilsoni. Divus gadus vēlāk viņš patentēja kniedes, kas saturēja džinsa audumu kopā visvārīgākajās vietās.
Patenta reģistrācijai Džeikobam Deivisam nebija naudas. Viņš savu iztiku pelnīja ar ratu brezentu un telšu izgatavošanu, kas, neskatoties uz tobrīd ASV ļoti populāro valsts iedzīvotāju migrāciju uz Rietumu apgabaliem, tomēr neļāva nodrošināt pietiekamus līdzekļus. Sanfrancisko strādājošā „Levis Strauss” kompānija uzņēmās palīdzēt ar patenta reģistrāciju, un tikai īsi pirms savas nāves Deviss pārdeva patentu „Levis” kompānijai.
Bet tagad par tagadni un nākotni un diviem pētījumiem. Pirmais ir par to, cik droši jūtamies. Mēs visi esam dzirdējuši un cerams, arī lasījuši Aizsardzības ministrijas sagatavotos un izplatītos informatīvos materiālus “Kā rīkoties krīzes gadījumā” un “ Kā rīkoties kara gadījumā”. Ja kāds vēl nav, tos var viegli atrast mod.gov.lv un sargs.lv mājaslapās.
Bet varbūt nedaudz grūtāk atrast ir Latvijas Universitātes vadošo pētnieku Didža Kļaviņa un Ievas Birkas vadīto un veikto pētījumu “Sagatavoti kopā: stiprāki kopā”. Pētījuma ietvaros tostarp tika aptaujāti 1000 Rīgas iedzīvotāji par to gatavību krīzes situācijām un to, vai šiem maz ir 72 stundām nepieciešamie ūdens, pārtika un medikamenti. Aptaujas rezultātā 70 procenti galvaspilsētas iedzīvotāju norādīja, ka rezerves uz trim diennaktīm vai ilgāk tiem būtu. Kas ir ļoti pozitīva ziņa, lai arī šis ir pašvērtējums, nevis faktiska materiāla pārbaude.
Vienlaicīgi skaitlis 30 procenti, kas nav gatavi, parāda, cik ļoti daudzi ir atkarīgi ikdienā no lielveikalu krājumiem vai arī paļaujas uz ticību, ka nekas slikts jau nevar notikt. Arī skaitļos tas parādījās, ka 69 procenti galvaspilsētas iedzīvotāju nedomā, ka tuvākajos 10 gados kaut kas katastrofāls varētu notikt. Vēl vairāk – 64 procenti Rīgas iedzīvotāju pārliecinoši teica, ka zina, kā rīkoties katastrofas vai ārkārtējas situācijas gadījumā. Tikmēr, kad tiem intervētāji pavaicāja, vai zina, kur tieši doties un ko darīt, aina izrādījās mazāk rožaina. Kur doties, zina mazāk nekā trešā daļa aptaujāto Rīgas iedzīvotāju.
Lai arī šobrīd, kā atgādina arī mūsu valsts iestādes un īstie valsts vadītāji, Latvijai nekas nedraud, senais teiciens “kas sevi sargā, sargā arī dievs” ir vispareizākā pieeja. Kāda ir pirmā rīcība kara gadījumā? Turpināt savas ikdienas gaitas, ja vien mūsu bruņotie spēki neziņo par citu rīcību. Ne tikai kara, bet jebkuru hibrīdapdraudējumu vai dabas kataklizmu situācijā jāpatur prātā, ka 72 stundu somai ir jābūt, ka minētie Aizsardzības ministrijas sagatavotie materiāli ir rūpīgi jāizlasa un jāsagatavojas atbilstoši, kā arī jāsaprot precīzs darbošanās algoritms, tostarp savu ģimenes locekļu satikšana situācijā, ka telefona un interneta sakari nebūs pieejami.
Tagad vēl par vienu pētījumu par nākotni. To Dr. Reinharda Krumma vadībā šogad izstrādāja un publiskoja Fridriha Eberta fonda birojs Baltijā. Pētījumā ir iekļaut 1005 respondentu aptauja, kurā tiek uzdoti jautājumi par to, kādu Latviju vēlētos redzēt iedzīvotāji turpmāk. Sevišķi autoru kolektīvs koncentrējas uz jauniešiem un viņu skatījumu.
Pirmkārt, jāpiemin, ka Latvijā tikai 52 procenti iedzīvotāju uzskata, ka politiskā brīvība un demokrātija ir tas, no kā valsts nedrīkst atteikties nekādā gadījumā. 36 procenti uzskata, ka ir nepieciešams stingrs līderis. Un 12 procentiem nav viedokļa. Jauniešu starpā demokrātiju tikmēr atbalsta 82 procenti! Krievvalodīgajās ģimenēs un ģimenēs ar zemiem ienākumiem procents ar atbalstu “stingrai rokai” ir lielāks nekā demokrātijai.
Vienlaicīgi jautājumā par to, kas ir svarīgāks brīvība vai materiālā labklājība – 67 procenti uzskata, ka brīvība un jauniešu starpā gandrīz 86 procenti dod priekšroku brīvībai.
Interesants rezultāts ir redzams arī atbildēs par to, vai Latvijas dalība ES un NATO ir ieguvums vai šķērslis cilvēka sapņu īstenošanai. Kopumā 45 procenti respondentu atbildēja, ka dalība ES palīdz īstenot sapņus un 42 procenti, ka NATO. Krievvalodīgajās ģimenēs ES esot palīdzošs faktors vien 24 procentiem, bet NATO vien 15 procentiem. Latviešu ģimenēs 58 procenti par labu abām organizācijām. Jauniešu vidū 75 procenti uzskata, ka ES palīdz tiem īstenot sapņus, kamēr 64 procenti uzskata, ka NATO palīdz.
Par valsts tālākās orientēšanās virzieniem. 40 procenti respondentu atbalsta tālāku integrāciju ES, pat ja suverenitāte tiek vēl vairāk atdota kolektīva lēmumu pieņemšanas procesam par labu. Gandrīz tikpat – 39 procenti norādīja, ka suverenitātes stiprināšana neorientējoties ne Krievijas, ne ES virzienā ir labākais risinājums. Tuvināšanās Krievijai un saišu ar rietumvalstīm saraušanu atbalsta tikpat, cik to, kas nezina, kurp doties – ap 10 procentiem.
Un visbeidzot, uz jautājumu, kura ir ideālā Latvija, kurā cilvēki vēlētos dzīvot atbildes bija tiešām intriģējošas. 2,4 procenti teica, ka grib dzīvot sirmā senatnē. Tikpat teica arī, ka cara laikos būtu labāk. Livonijā vēlētos atgriezties 0,8 procenti.
Modernajā, 90. gadu Latvijā tikmēr grib dzīvot 9 procenti no respondentiem, kamēr laika posmā pēc iestāšanās ES grib turpināt dzīvot 30,5 procenti Latvijas iedzīvotāju. Kā noprotat – visvairāk ES grib dzīvot jaunieši un latviski runājošās ģimenes – 51 un 41 procents attiecīgi. PSRS tikmēr grib atgriezties 26 procenti krievvalodīgo ģimeņu. Un tikai 1,6 procenti jauniešu.
Šie ir pārsteidzoši skaitļi. Bet šajā raidījumā vēl ekskluzīva intervija. Tā ir ar cilvēku, kurš ir dzīvojis četros no šiem aplūkotajiem periodiem, jo dzimis 1936. gadā un ir redzējis Latviju tik daudzās tās formās. Kādu nākotni viņš gribētu redzēt Latvijai, kurā no iepriekš minētajām grupām viņš iekļaujas, to vaicājām izcilajam maestro Raimondam Paulam. -
Kā jau decembra laikam pienākas un priekšpēdējā raidījuma Diplomātiskās pusdienas ceļojumā dodamies uz kādu zilu ūdeņu un baltu pludmaļu ieskautu valsti – uz Barbadosu.
Karību reģionā esošā Barbadosa tiek uzskatīta par vienu no saulainākajām šī reģiona vietām. Un ja vēl ņem vērā, ka vidējā gaisa temperatūra visu cauru gadu ir ap 26 grādiem un ūdens temperatūra arī ir aptuvena tāda pati, tad siltuma mīļotājiem neko vairāk pat nevarētu gribēties.
Barbadosa ir visai neliela salu valsts – izmēru ziņā kādus 32 kilometrus plata un 25 kilometrus gara. Tajā dzīvo ap 300 tūkstošiem vietējo iedzīvotāju. Trešdaļa no viņiem – vienīgajā salas lielajā pilsētā un galvaspilsētā Bridžtaunā. Pārējie iedzīvotāji izvietojušies piepilsētas ciematos un lauku reģionos. Turklāt ļoti bieži izmēra ziņā nelielās mājiņas tiek izvietotas ārpus lielo zemju īpašnieku teritorijām. ŠĪs pārvietojamās mājiņas vairumā gadījumu atrodas uz īrētas zemes un ir viegli pārvietojamas uz citu vietu – šī ir tradīcija, kas ir spēkā vēl kopš plantāciju laikiem.
Šajā diezgan mazajā salā nav ne upju, ne nopietnu ezeru. Galu galā arī augstākais salas punkts ir vien kādus 20 metrus augstāks par mūsu Gaiziņu. Par dabas bagātībām runājot, jāatzīst, ka laika gaitā cukurniedru plantāciju izvēršanas dēļ dabas mantojums ir ievērojami noplicināts, bet daudzi savvaļā atrodamie dzīvnieki, piemēram, pērtiķi, truši vai mangusti vairāk tiek uzskatīti par kaitēkļiem.
Savas ģeogrāfiskās atrašanās vietas dēļ Barbadosa vēsturiski ir bijusi ļoti nozīmīgs pieturas punkts tirdzniecībai starp Eiropu, Āfriku un abiem Amerikas kontinentiem. Tā faktiski ir vistālāk uz austrumiem esošais Karību reģiona punkts un līdz ar to arī pirmais pieturas punkts no Eiropas ceļojošajiem tirdzniecības kuģiem. Un līdzīgi kā daudzas citas reģiona valstis, arī Barbadosa sākotnēji atradās spāņu impērijas pakļautībā, tad 16. gadsimtā to kontrolēja Portugāle, bet kopš 1625. gada tā bija Britu kolonija.
Sākotnēji Barbadosas zeme tika piešķirta britu kolonistiem, taču jau pirmajās desmitgadēs mazos un nabadzīgākos zemes īpašniekus pārņēma lielākie plantatori, kas aktīvi izvērsa cukurniedru audzēšanu un cukura ražošanu. Tika izdoti vairāki vergu rīcību regulējoši likumi, kas nereti noveda arī pie vergu sacelšanās, taču tās tika ar spēku apspiestas. Lai arī dumpju dalībnieku parasti bija skaitliski vairāk, plantāciju īpašniekiem un karavīriem priekšrocības deva gan līdzenā vidiene, gan mežu trūkums, kur vergi varētu paslēpties.
Paralēli bija vērojams vēl kāds fenomens – palielinoties lielo plantatoru ietekmei, valsti sāka pamest tieši nabadzīgākie kolonisti, kuri devās uz citām Karību salām un valstīm – Britu Gvijānu, Panamu un citām. 18. gadsimta beigās uz aptuveni 18 tūkstošiem balto kolonistu bija aptuveni 65 tūkstoši Āfrikas vergu.
Lai arī visā Britu impērijā verdzība tika atcelta 1834. gadā, britu valdīšana Barbadosā turpinājās līdz pat 1966. gadam. Tā kā situāciju joprojām kontrolēja angļi un skoti, bijušo vergu pēcteči aktīvāk politiskajā dzīvē sāka iesaistīties vien 20. gadsimta 30. gados. Tika izveidota Barbadosas progresīvā līga, kas jau daudz aktīvāk sāka cīnīties par nabadzīgo tiesībām. 40. gadu vidū tika panākts, ka arī nabadzīgākajiem cilvēkiem ir iespējas piedalīties vēlēšanās un tas noveda pie tā, ka vara bijušajiem plantatoriem pamazām tika atņemta. Rezultātā 1966. gadā Barbadosa pasludināja neatkarību. Jaunajā valstī tika izveidota pārvaldes sistēma, kas faktiski līdzinās britu konstitucionālajai monarhijai ar karalieni (tobrīd karalieni) valsts vadītājas amatā.
Par valsts pirmo premjerministru kļuva Erols Voltons, kura vadībā sākās ekonomikas dažādošana un pāreja no izteiktas lauksaimniecības uz rūpniecību un tūrisma sektora attīstīšanu. Barbadosa aktīvi iesaistījās arī Karību jūras brīvās tirdzniecības asociācijas izveidē. Taču viens no jautājumiem, kas jau ilgus gadus bija politiskajā dienaskārtībā, bija pilnīga pāreja uz republikānisko pārvaldes sistēmu. Proti, atsakoties no britu karaļnama pārraudzības.
Britu karaļnams nereti tiek uzskatīts par vienu no spilgtākajiem koloniālās pagātnes simboliem. Un bija vajadzīgi vairāk nekā 50., lai Barbadosa pierādītu savu politisko un ekonomisko briedumu un faktiski sarautu saiknes ar savu brīžiem sāpīgo vēsturisko pagātni. Barbadosa par republiku kļuva pavisam nesen – 2021. gada oktobrī. Par valsts pirmo prezidenti kļuva tā brīža Barbadosas ģenerālgubernatore Sandra Meisone. Viņas inaugurāciju apmeklēja arī pašreizējais Apvienotās Karalistes karalis Čārlzs III, kurš tobrīd gan bija vien princis, bet karaliene Elizabete II nosūtīja simbolisku apsveikumu.
Esam stāstījuši, ka savulaik līdzīgu soli ir spērušas arī citas britu sadraudzības valstis, kuras ir atteikušās no karalienes vai karaļa kā sava valdnieka, tomēr palikušas britu Sadraudzības rindās. Mums, protams, bija interese noskaidrot, kāpēc valstis sper šādus soļus?
Vērsāmies pie Apvienotās Karalistes vēstnieka Latvijā Pola Brumela, kurš, mums par lielu pārsteigumu, pirms aptuveni 20 gadiem bija Apvienotās Karalistes vēstnieks tieši Barbadosā un arī vairākās citās Karību reģiona austrumu valstīs. Viņš dalās ar saviem iespaidiem par Barbadosu. -
Missing episodes?
-
Raidījumā Diplomātiskās pusdienas dodamies uz vienu no pasaules lielākajām valstīm iedzīvotāju skaita un ekonomiskā nozīmīguma ziņā, proti, Bangladešas Tautas Republiku. Analizējam tās politisko ekonomiku.
Bangladešas iedzīvotāju skaits sasniedz 169 miljonus cilvēku un tās galvaspilsēta Daka ir šobrīd ir pasaulē ceturtā lielākā pilsēta ar tās vairāk nekā 23 miljoniem iedzīvotāju. Par Daku lielākas ir tikai Šanhaja, Deli un Tokija. Tokija ir pasaules rekordiste ar 37 miljoniem iedzīvotāju.
Neskatoties uz Bangladešas izmēriem, tā ir viena no vismazāk tūristu iecienītajām valstīm pasaulē. Esam daudz runājuši par valstīm, kuras apmeklē vairāk cilvēku gadā, nekā tajās dzīvo, bet Bangladešas gadījumā ciemiņu skaits esot vien ap 125 tūkstošiem cilvēku. Respektīvi, uz 1300 Bangladešas iedzīvotājiem pienākas vien tikai viens tūrists. Nav jau valstī pārāk daudz apskates objektu. Bet vērtīgākais esot vēsturiskā mošeju pilsēta Bagerhata, kas bija kopš gadsimtiem aizmirsta Bagladešas džungļos un tādēļ saglabājusi unikālus musulmaņu viduslaiku arhitektūras piemērus.
Bangladešas karogs ir līdzīgs jau minētās Japānas karogam. Līdzīgs ar to, ka karogā atrodama sarkana bumba un līdzīgi, kā Japānas karogā sarkanā bumba apzīmē sauli - jaunās valsts uzlecošo sauli. Bangladešas karoga bumba gan ir nedaudz nobīdīta pa kreisi, kas apzīmē asinsizliešanu, kuras rezultātā jaunā valsts radās. Visbeidzot, Bangladešas karogam ir zaļš, nevis balts fons. Zaļš, jo musulmaņu tradīcijās zaļā krāsa ir īpaša un apzīmē gan cerību uz jaunatni, gan zaļo dabu.
Bengālijas iedzīvotāji vairāk nekā 90 procenti ir musulmaņi un tikai astoņi procenti ir hinduisti, lai arī valsts atrodas blakus Indijai. Bangladešā 99 procenti iedzīvotāju ir bengāļi pēc etniskās piederības. Un vēsturiski musulmaņi ienāca šajā Gangas un Bramaputras upju deltā tikai 10. gadsimtā. Tirgotāji un pravieši, protams, bija pirmie. Eiropiešu tirgotāji sāka ierasties vien 16. gadsimtā.
Bengālija, kā Bangladešu pēc agrākā nosaukuma varbūt kāds atpazīst, pakāpeniski kļuva par daļu no Britu Indijas, lai arī hinduisti dzīvoja tikai Bengālijas rietumu daļā, kamēr vairākums austrumu daļā bija musulmaņi. Pēc tam, kad Indija ieguva neatkarību un tika sadalīta, Bangladešas teritorija kļuva par Austrumu Pakistānu, bet savstarpējās nesaskaņas pakāpeniski noveda pie tā, ka izveidojās Bengāļu neatkarības kustība, kas prasīja neatkarību. Neatkarība tika iegūta kara rezultātā tikai 1971. gadā.
Jau 1975. gadā jaunā valsts piedzīvoja pirmo militāristu apvērsumu un neatkarību izcīnījusī Avami Līgu pie varas aizvietoja Bangladešas Nacionālistu partija. Valdība gan noturējās vien divus gadus, kad to atkal līdz pat 1991. gadam pārvaldīja jauna militārā hunta. Šajā gadā notika pirmās demokrātiskās vēlēšanas un vairāku secīgu vēlēšanu rezultātā vara regulāri mainījās starp Avami līgu un Nacionālistu partiju. Kopš 2008. gadā pie varas atradās demokrātiski ievēlētā Avami līga un no 2009. gada līdz pat 2024. gada jūnijam premjerministre Šeiha Hasina.
Šeihas Hasinas demokrātiskums gan vairāk bija nežēlīga autokrātija. Tieši šobrīd Bangladešas sabiedrība lūkojas notiesāt bijušo premjeri un tās valdību par virkni noziegumu tās 15 valdīšanas gadu laikā. 700 cilvēki šo gadu laikā esot bez tiesas apcietināti vai nogalināti. Daļa no tiem – redzamākā politiskā opozīcija. 83 esot atrasti miruši, kamēr simtu liktenis vēl esot nezināms. Šī gada jūlijā miljoniem Bangladešas iedzīvotāju, primāri studentu, sacēlās pret Hasinas režīmu un faktiski to padzina. Proti, premjere aizbēga uz kaimiņvalsti Indiju. Šobrīd tiesāti tiek 11 bijušie valdības ministri, viens tiesnesis un valdības bijušais sekretārs. Visiem patlaban ir uzrādītas apsūdzības studentu protestētāju nogalināšanā.
Bangladešas ekonomika gan pirms, gan Hasinas režīma laikā pēdējās divās desmitgadēs ir augusi par vairāk nekā sešiem procentiem katru gadu. Arī nabadzību oficiāli valstī ir izdevies samazināt vairāk nekā uz pusi – proti, cilvēku skaits, kam jāiztiek ar mazāk kā diviem dolāriem dienā, ir samazinājies uz pusi. Un te daļa no pozitīvās atbildības ir jāuzņemas arī vienīgajam Bangladešas Nobela prēmijas laureātam Muhamedam Junusam, kurš balvu saņēma 2006. gadā. Viņš bieži ir pazīstams kā “Visnabadzīgāko nabagu baņķieris” un viņa izcilība ir mikrokreditēšanas sistēmas izveide.
Par šo shēmu sīkāk un par to, kā darbojas Latvijas iedzīvotājiem varbūt mazāk dzirdētās Islāma bankas, stāsta Latvijas Bankas Ģenerālsekretariāta vadītājs Andris Strazds. -
Raidījuma Diplomātiskās pusdienas 200 epizode ir mazliet citāda. Stāsts ne tikai par Ledāju Republiku, bet palūkojamies arī uz virkni tā saucamo mikronāciju, kas ir līdzīgas Ledāju Republikai.
Mikronāciju sarakstā var šobrīd iekļaut 57 valstis, no kurām septiņas nepretendē uz nekādu konkrētu teritoriju, bet uz globālu pārstāvību gan. Kā tad definē mikronācijas – tās ir pašpasludinātas mazas teritoriālas vienības, kuras pretendē uz suverenitāti, lai arī tās neatzīst par suverēnām ne tikai citas suverēnas valstis, bet arī starptautiskas organizācijas.
Svarīgi nejaukt ar mikrovalstīm, kuras ir mazas izmēros vai iedzīvotāju skaitā, bet ir starptautiski atzītas par suverēnām teritorijām. Un nevajadzētu jaukt arī ar neatzītajām valstīm, kuras iedzīvotāji faktiski kontrolē teritoriju, bet juridiski šis fakts netiek ieskaitīts.
Ledāju Republika ir valstisks veidojums, kuru var atrast Čīlē un kurš nomināli aptver 23 tūkstošus kvadrātkilometru lielu platību, jeb lielāko daļu no Čīlē un visā Dienvidamerikā atrodamo kalnu ledāju. Respektīvi, Čīlē ir vairāk nekā 80 procentiem no visiem Dienvidamerikas kontinenta ledājiem. Juridiskās nepilnības uz robežas starp Čīli un Argentīnu izraisīja to, ka slavenā dabas aizsardzības organizācija "Green Peace" pirms desmit gadiem, 2014. gada 5. martā, pasludināja Ledāju Republiku par suverēnu teritoriju ar mērķi piespiest Čīles valdību cīnīties pret klimata pārmaiņām un sevišķi jau kalnrūpniecības industriju, kas ar savu darbību šo pasaules bagātību iznīcina.
"Green Peace" ir arī pasludinājuši, ka Ledāju Republikas pastāvēšana nav ieplānota mūžīga un valstiskais deklarējums tiks likvidēts brīdī, kad Čīle pieņems atbilstošos ledājus aizsargājošos likumus. Respektīvi, šī faktiski ir kampaņa, lai cīnītos ar praktisku problēmu.
Ledāju Republikai arī ir pārstāvniecības apmēram 40 pasaules valstīs, kas gan sakrīt ar pašas "Green Peace" organizācijas pārstāvniecībām. Ideja ir ieguvusi popularitāti un ap 40 tūkstošiem cilvēku esot pieteikušies būt par Ledāju Republikas pilsoņiem. Attiecīgi – Ledāju Republikai ir pašai savs karogs – zils karogs ar aplī atrodamām trim kalnu virsotnēm. Ledāju Republika arī izsniedz pases un pilsonības apliecības, organizē laulības un tai pat esot arī sava futbola komanda.
Ledāju Republikas prezidente šobrīd ir "Green Peace" organizācijas Čīles nodaļas vadītāja Natālija Mačeina. Bet Ledāju Republika nav vienīgā mikronācija, kura izveidota viena jautājuma risināšanai. To pašu ledāju un vides jautājumu izcelšanai 2008. gadā kāds beļģis kā savu divu nedēļu hobiju nodibināja arī Flandrēsijas Lielhercogisti. Mūsdienās tā ir reģistrēta kā bezpeļņas organizācija Beļģijā. -
Laiks doties kārtējā ceļojumā uz kādu no pasaules valstīm. Un šoreiz tā būs Jordānija, jeb precīzi sakot – Jordānijas Hašimītu karaliste.
Ja tā var teikt, Jordānija ir salīdzinoši jauna valsts, kas atrodas vēsturiski ļoti senā zemē un kurā ir atrodami pierādījumi par dažādām civilizācijām un karalistēm, kas minētas arī Bībelē. Šajā Arābijas pussalas valstī, kas mūsdienās robežojas ar Izraēlu, Palestīniešu kontrolēto Jordānas upes Rietumkrastu, Sīriju, Saūda Arābiju un Irāku, vēsturiski ir atradušās arī tādas karalistes kā Moāba, Edoma un Gileāda.
Minot, ka palestīnieši pašlaik kontrolē Jordānas upes Rietumkrastu, šeit arī tāda interesanta vēsturiska un vārdu spēle – Rietumkrasta nosaukums jau parāda, ka šī teritorija atrodas reģionam cauri tekošās Jordānas upes Rietumu krastā. Šī teiritorija arī atradās Jordānijas kontrolē no 1948. līdz 1967. gadam, kad sešu dienu kara laikā to okupēja Izraēla. Pēc tam, kad 80. gadu beigās pēc pirmās sacelšanās savas tiesības uz šo zemi pieteica palestīnieši, Jordānija faktiski savas pretenzijas uz šo teritoriju atsauca.
Par vienu no spilgtākajām Jordānijas vēsturiskā mantojuma liecībām noteikti var uzskatīt seno Petras pilsētu. Tā ir akmenī cirsta pilsēta, kas vēl 4. gadu simtā pirms mūsu ēras bija Nabatejas karalistes centrs. Petra ir iekļauta UNESCO pasaules kultūras mantojuma sarakstā un 2007. gadā tika atzīta arī par vienu no septiņiem jaunajiem pasaules brīnumiem. Interesanti, ka šī akmeņainajā tuksnesī izvietotā pilsēta ir pazīstama ar savu ārkārtīgi sarežģīto ūdens apgādes sistēmu, jo jau tolaik nabatieši bija cēluši aizsprostus un veidojuši krātuves ūdens savākšanai, tādējādi ļaujot pilsētai tiešām zelt un plaukt.
Kārtējo reizi atgriežamies pie tā, ko tik vēsturiski nozīmīgu nav spējušas radīt senās civilizācijas.
Jordānija ir spilgts piemērs tam, kā salīdzinoši mazas valstis cīnās par ietekmi, vienlaikus veidojot gan sev izdevīgas, gan dažubrīd pretrunīgas attiecības ar citām valstīm.
To, pēc kādiem principiem mazās valstis veido savu ārpolitiku, lūdzām komentēt Andersam Vīvelam, kurš ir Kopenhāgenas universitātes starptautisko attiecību profesors un kurš savu akadēmisko darbu ir veltījis tieši mazo valstu ārpolitikas pētīšanai. -
Raidījumā Diplomātiskās pusdienas šoreiz sagatavots stāsts par smaga likteņa skartu valsti – Zimbabves Republiku.
Zimbabve ir sauszemē ieslēgta valsts Dienvidaustrumāfrikā, kas robežojas ar Dienvidāfriku, Botsvānu, Zambiju un Mozambiku un tās galvaspilsēta un attiecīgi arī lielākā pilsēta ir Harare. Lai gan valsts ir piedzīvojusi smago koloniālisma klātbūtni, autoritāro režīmu, kas rezultējās ar ekonomikas sabrukumu, sākam ar kaut ko pozitīvu.
Zimbabvē atrodas viens no pasaulē elpu aizraujošākajiem dabas brīnumiem – Viktorijas ūdenskritums, ko vietējie dēvē par “Mosi-oa-Tunya” jeb tulkojumā “Dūmi, kas dārd” ("The Smoke That Thunders"). Tas ir viens no lielākajiem ūdenskritumiem pasaulē – 1700 metrus plats un 108 metrus augsts. Ūdens kondensējoties rada miglu jeb vietējo sauktos dūmus, ko esot iespējams redzēt kilometru attālumā. Jāpiemin, ka Zimbabve ir arī mājas lielajam pieciniekiem, tas ir lauvām, ziloņiem, leopardiem, bifeļiem un degunradžiem.
Zimbabve tiek saukta arī par baobabu zemi. Baobabi, kas pazīstami kā "dzīvības koks", ir lielākie un vieni no visilgāk dzīvošajiem kokiem pasaulē, kas spēj uzglabāt vairākus simtus litru ūdens un barības vielu. Tiek uzskatīts, ka daži baobabu koki Zimbabvē ir vairāk nekā 1000 gadus veci. Vēl viens nudien vērts apskates objekts ir Lielās Zimbabves drupas, kas arīdzan ir iekļautas UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā un ir viena no visas Āfrikas nozīmīgākajām arheoloģiskajām vietām. Šī senā pilsēta, kas celta 11. gadsimtā, ir slavena ar savām masīvajām akmens sienām, kas celtas bez javas, un tiek uzskatīts, ka tās kulminācijā ir mitinājušies līdz pat 18 000 cilvēku.
Interesanti un tajā pašā laikā nozīmīgi apzināties, ka sabiedrības pirms mums ar daudz limitētāku tehnoloģiju pieejamību ir izveidojušas kaut ko tādu, kas joprojām ir klātesošs arī pēc simtiem gadu. Cerēsim, ka arī mēs spēsim atstāt kaut ko tik skaistu.
Zimbabves sabiedrības lielākā etniskā grupa ir šoni, kas veido 80% iedzīvotāju. Tam seko ziemeļndebeles un citas mazākas minoritātes. Šeit gan ir jāpiemin nudien interesants fakts – Zimbabvē ir 16 oficiālās valodas, no kurām visizplatītākās ir angļu, šona un ndebeles valodas, tādējādi padarot to par vienīgo valsti pasaulē ar tik daudz oficiālām valodām. Tas tika konstitucionāli apstiprināts 2013. gadā, tādējādi uzsverot uz valsts lingvistiskas dažādību un iekļautību. -
Raidījumā Diplomātiskās pusdienas mērojam ceļu pāri Atlantijas okeānam uz Centrālmeriku, kur tās ziemeļaustrumos atrodas Beliza - maza valsts ar krāšņu un bagātīgu ekosistēmu, kur sastopams viss no tropu lietusmežiem un savannām līdz koraļļu rifiem Karību jūrā. Valsts atrodas 9000 km attālumā un robežojas ar Meksiku un Gvatemalu.
Belizā atrodas otrs lielākais barjerrifs pasaulē, kas ir iekļauts arī UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā. Barjerrifā atrodas vairāk nekā 500 zivju sugu un simtiem koraļļu veidu, taču tūristu vidū galvenais apskates objekts ir tā sauktais Lielais Zilais caurums. Tas ir nevis Alberta Einšteina teorijā konstruētais melnais caurums, bet gan, praktiski runājot, liels caurums jūras gultnē. Pateicoties izcilajam franču okeanologam Žakam Kusto, 20. gadsimta beigās vieta ir kļuvusi par vienu no populārākajām niršanas ar akvalangu vietām pasaulē. Šī cauruma platums ir 318 m un tā gultne sniedzas 124 metru dziļumā.
Sākotnēji valsts galvaspilsēta atradās Belizsitijā, taču pēc postošās viesuļvētras "Hattie" 1970. gadā galvaspilsēta tika oficiāli pārcelta uz Belmopanu, padarot to par vienu no jaunākajām galvaspilsētām pasaulē.
Beliza ir arī vienīgā valsts Centrālamerikā, kurā oficiālā valoda ir angļu. Lai gan lielākā daļa sabiedrības runā spāņu un beliziešu kreolu valodā, angļu valoda tiek izmantota kā "lingua franca". Papildus ir nepieciešams pieminēt, ka Beliza ir arī pazīstama ar savu uzsvaru uz vietējo kultūru un virtuvi, tāpēc valstī nav bijusi vajadzība ievest ātrās ēdināšanas ķēdes. Belizieši tā vietā dod priekšroku vietējām ēstuvēm, kurās uzmanības centrā ir Belizas virtuve, piemēram, rīsi un pupiņas ar sautētu vistu.
Belizā dzīvo ap 415 000 iedzīvotāju, un interesanti, ka valstī ir zemākais iedzīvotāju blīvums visā Centrālamerikā, jo tur, kur Latvijā ir apmēram 30 cilvēku uz vienu kvadrātkilometru, Belizā - tikai 18 cilvēku. Paši beliezieši par to priecājas, uzsverot, ka visi pazīst visus, padarot sabiedrību nepiespiestu un iekļaujošu.
Ceļotājiem būtu jāņem vērā, ka beliziešu starpā ir raksturīgi vadīties ne pēc ielu nosaukumiem, bet gan pēc noteiktiem objektiem, izmantojot orientierus, piemēram, sakot “pagriezieties pa kreisi pie lielā mango koka” vai “tieši aiz sarkanās mājas”. Tad tikai atliek saprast, kā izskatās mango koks un cerēt, ka ir tikai viena sarkana māja ceļā laikā...
Vēsturiski valsts bija daļa no maiju civilizācijas, kas uzplauka mūsdienu Meksikas, Gvatemalas, Hondurasas un Belizas teritorijās. Maiji uzcēla lielas pilsētvalstis, tostarp Karakolu, Ksunantunihu un Lamanai, kas kalpoja kā tirdzniecības, reliģijas un kultūras centri. Ap 10. gadsimtu maiju civilizācija sāka piedzīvot panīkumu, iespējams, pārapdzīvotības, resursu izsīkuma un karadarbības kombinācijas dēļ. Par spīti civilizācijas pagrimumam mūsdienu Belizā ir sastopamas vairāk nekā 600 vēsturisko vietu un seno maiju pēcteči dzīvo visā Belizā, īpaši Toledo un Stenkrīkas dienvidu reģionos, pārstāvot trīs atšķirīgas maiju grupas. Katrai no tām ir unikāla kultūras prakse, valodas un tradicionāls apģērbs, kas atspoguļo viņu mantojumu.
Turpinot par vēstures notikumiem, protams, neiztiekam bez eiropiešu ienākšanas, un pirmie bija spāņi, kas Belizā ieradās 16. gadsimtā, pretendējot uz teritoriju, taču galu galā nespēja nodibināt pastāvīgu klātbūtni seno maiju pretestības un reģiona izaicinošās ainavas dēļ.
Britu kolonisti, galvenokārt kokgriezēji, kas meklēja sarkankoku un baļķi, sāka ierasties valstī 17. gadsimtā, izveidojot nelielas apmetnes. Spāņi mēģināja britus padzīt, taču briti galu galā nodrošināja kontroli, 1862. gadā formalizējot Belizu kā koloniju, kas sākotnēji bija pazīstama kā Britu Hondurasa.
Britu klātbūtne Belizā rezultējās ar ekonomikas augšupeju un iedzīvotāju skaitu palielināšanos, Belizas neatkarīgas pastāvēšanas centieni rezultējās tikai 1981. gadā valstij iegūstot neatkarību un pievienojoties Britu Sadraudzībai. Šeit gan jāpiemin, ka ne jau Lielbritānija pretojās Belizas neatkarības centienu pilnveidošanā, bet gan kaimiņvalsts Gvatemala uzsverot, ka Belizas teritorija būtu jāiekļauj Gvatemalas teritorijā un tikai pēc Lielbritānijas aizsardzības atbalsta apliecinājuma, neatkarība tika iegūta.
Diemžēl strīds ar Gvatemalu arī turpinās mūsdienās, un 2019. gadā panāca jaunus pagriezienus abām valstīm oficiāli vēršoties Starptautiskajā tiesā. Jāpiebilst, ka galējs lēmums vēl nav pieņemts, taču pateicoties Lielbritānijas drošības garantijām un starptautisko organizāciju statūtiem, Belizas teritorija atrodas drošībā.
Beliza ir bijusi viena no Pasaules Tirdzniecības organizācijas (PTO) veidotājvalstīm, aizstāvot mazu un attīstības valstu intereses organizācijas veidošanas procesā. Šobrīd PTO ir viena no svarīgākajām starptautiskajām organizācijām pasaulē, tāpēc vēlējāmies noskaidrot, kāda ir PTO iespējamā nākotnē tieši šodien (5. novembrī) notiekošo ASV prezidenta vēlēšanu kontekstā.
Lūkojoties pēc atbildes, vērsāmies pie Renāra Danelsona, kurš ir Latvijas Republikas Pastāvīgās Pārstāvniecības ANO un citās starptautiskajās organizācijās Ženēvā pastāvīgā pārstāvja vietnieks.
ASV prezidenta vēlēšanas, šīs pasaules ietekmīgākā amata vēlēšanas, var izšķirt tostarp arī PTO nākotni, jo kritikas par to, cik šī organizācija ir novecojusi un kļuvusi problemātiska, ir daudz un katram no kandidātiem, gan Harisai, gan Trampam var būt izšķiroša loma, vai PTO vispār netiks likvidēta.
Bet atpakaļ pie Belizas un konkrēti – tās ekonomikas. Beliza ir maza, atvērta ekonomika, tūrismam veidojot valsts ekonomikas mugurkaulu un sastādot 40% no IKP un nodarbinot 30% iedzīvotāju. Belizas barjerrifs, arheoloģiskās vietas un ekotūrisms piesaista tūristus, īpaši no ASV un Kanādas. Jāpiemin, ka arī lauksaimniecība joprojām ir būtiska ekonomikas sastāvdaļa, Belizai galvenokārt eksportējot cukuru, banānus un citrusaugļus. Runājot par dabas resursiem, 2000. gadu sākumā Beliza atklāja nelielas naftas rezerves jūrā, tomēr kopš tā laika ražošana ir samazinājusies, un valdība vides apsvērumu dēļ ir ieviesusi aizliegumus urbšanai jūras gultnē. -
Raidījuma Diplomātiskās pusdienas ceļojums šoreiz ved uz Āfrikas centrālrietumu valsti Angolas Republiku.
Runājot par Angolu, ir interesanti palūkoties uz valsts ģeogrāfisko novietojumu. Angola ir plaša valsts ar garu piekrasti un centrālo plato, virzoties iekšzemē pāri Dienvidāfrikai, robežojoties ar Namībiju, Botsvānu, Zambiju un Kongo Demokrātisko Republiku. Tā ir septītā lielākā valsts Āfrikas kontinentā, un lai apzinātos valsts izmērus – teju visu Spānijas, Vācijas un Francijas teritoriju varētu ietilpināt vienas Angolas teritorijā.
Angolas teritoriālais novietojums un izmērs ir arī spēcīgi noteicis valsts stiprās puses, kā, piemēram, atrašanos blakus okeānam, bagātīgo reto minerālu un kritisko resursu pieejamība un daudzveidīgas ekosistēmas. Bet Angolas vājā puse ir vēsturiski bijusi tās sabiedrība, sākot no cilšu un etnisko grupu nesaskaņām un līdz galējām politisko partiju ideoloģiju nesaderībām un sabiedrības polarizāciju.
Angolas sabiedrība sastāv no galvenokārt deviņām etniskajām grupām un ciltīm, kur lielākās ir ovimbundu (aptuveni 37% sabiedrības), mbundu (saukta arī par kimbundu) ar 25% sabiedrības un bakongo (saukta arī par kongo) ar 13%. Lai gan Angolas iedzīvotāji lielākoties ir bantu valodā runājošas tautas, valsts oficiālā valoda ir portugāļu, padarot Angolu par lielāko portugāļu valodas lietotāju Āfrikā un trešo lielāko pasaulē. Mūsdienās portugāļu valoda kalpo arī kā lingua franca, kas apvieno dažādas valsts etniskās grupas un ciltis. Interesanti ir tas, ka, nostājoties piekrastes malā un skatoties pāri Atlantijas okeānam, Angola ir novietota vienā līnijā ar Brazīliju, citu portugāļu valodā runājošu nāciju.
Vēsturiski mūsdienu Angolas reģionu apdzīvoja pamatiedzīvotāji Koisani, bet ap 2000. gadu pirms mūsu ēras bantu valodā runājošās grupas sāka migrēt uz šo apgabalu, ieviešot lauksaimniecību un dzelzs apstrādi. Laika gaitā izveidojās spēcīgas Bantu karaļvalstis, piemēram, Kongo karaļvalsts ziemeļos, Ndongo centrālajā reģionā un Lunda austrumos. Portugāļu ierašanās 1575. gadā iezīmēja ilgstošu koloniālo attiecību sākumu, eiropiešiem izveidojot tirdzniecības punktus un aktīvi iesaistoties transatlantiskajā vergu tirdzniecībā, kuras rezultātā miljoniem Angolas iedzīvotāju piespiedu kārtā tika vesti uz pāri Atlantijas okeānam.
19. gadsimtā pēc Berlīnes konferences, kurā tika nostiprināta Eiropas lielvaru ietekme kolonizētajās zemēs, Portugāle izveidoja Angolu kā formālu koloniju. Tradicionālās karaļvalstis sabruka, to aizstāja koloniālā vara, kas noteica bargus darba apstākļus un tradicionālās iedzīves izzušanu. Angola formāli ieguva neatkarību 1975. gadā, izbeidzot 500 gadu ilgo portugāļu pārvaldību valsts teritorijā, taču diemžēl ar to prieks un bagātības laiki nesākās. Valstī izcēlās pilsoņu karš, kas ilga vairākas desmitgades.
Pilsoņu karš atstāja dziļu iespaidu uz Angolu, rezultējoties ar vairāk nekā 500 000 mirušo un vairāk nekā 4 miljoniem kara bēgļu. Valsts infrastruktūra tika nopietni bojāta, un mīnas vairākus gadus pēc konflikta radīja ievērojamas briesmas civiliedzīvotājiem. Karš saasināja etnisko un reģionālo šķelšanos un izjauca ekonomisko attīstību.
Kopš pilsoņu kara beigām Angola ir koncentrējusies uz ekonomikas atjaunošanu un izaugsmes panākšanu. Valsts ekonomikas sākuma punkts pēc pilsoņu kara – dziļas nabadzības apstākļi. Bet, kas interesanti – pēdējos gados Angolai ir izdevies sekmēt visnotaļ strauju izaugsmi. Galvenie iemesli – valsts ir bagāta ar dažādiem vērtīgiem resursiem, tostarp naftu, dabasgāzi, zeltu, varu, kobaltu.
Valsts ekonomika galvenokārt balstīta uz dabas resursiem, un naftas ieguve ir vissvarīgākā nozare, veidojot aptuveni 90% no eksporta ieņēmumiem, vairāk nekā 60% no valdības ienākumiem un 30–40% no IKP.
Angola ir sestā lielākā dimantu ražotāja pasaulē, valstij ik gadu ražojot 8-10 miljonus karātu dimanta. Bet tam, protams, var būt arī ēnas puses. Lai noskaidrotu Angolas centienus uz ekonomikas attīstību un to, kāpēc Angola kā resursiem bagāta valsts ir salīdzinoši nabadzīga, jautājām Māstrihtas Universitātes maģistrantam Nikolā Glutzam. -
Raidījumā Diplomātiskās pusdienas iepazīstinām ar kādu starptautiski ne līdz galam atzītu valsti - Kosovu.
Kosovu savos mēs nevarējām nepieminēt, jo stāsts par tās neatkarības centieniem noteikti ir ļoti interesants, pretrunīgs un arī politiski un ģeopolitiski ļoti sarežģīts. Varbūt dažiem klausītājiem Ukrainas konflikta kontekstā būs piemirsies, bet tieši cīņu par Kosovas valstiskumu varētu dēvēt par vienu no pagājušā gadsimta un gadu tūkstoša pēdējiem un šī gadsimta pirmajiem bruņotajiem konfliktiem Eiropā.
Kosova pašlaik tiek uzskatīta par jaunāko valsti Eiropā un piekto jaunāko pasaulē. Tās neatkarība ir pasludināta 2008. gadā, taču šo neatkarību ir atzinušas tikai 104 pasaules valstis, tostarp Latvija. Starp citu, papētot šo dziļāk, var redzēt, ka no Eiropas valstīm ātrāk par Latviju to izdarīja tikai Albānija, Francija un Lielbritānija.
Jā, varam kārtējo reizi palepoties ar sevi, ka par vienu dienu apsteidzām Igauniju, bet Lietuvu vispār par gandrīz divarpus mēnešiem. Apspēlējot vēl arī jaunības aspektu, Kosovu var saukt arī par vienu no gados jaunākajām Eiropas valstīm, jo tajā vairāk nekā 70% iedzīvotāju ir jaunāki par 35 gadiem, bet vidējais iedzīvotāju vecums vispār nesasniedz 32 gadus.
-
Lai gan pie mums rudens šobrīd rit pilnā sparā, temperatūra krītas arvien zemāk un virzamies tuvāk tumšajam un aukstajam laikam, raidījumā vēlamies aizvest uz saulainu un siltu galapunktu, uz Dominikas Sadraudzību, kas ir salu valsts Karību jūras reģiona austrumos, daļa no Mazo Antiļu salas sistēmas un atrodas blakus Francijas salām Gvadelupei un Martinikai.
Lai gan dažs labs cītīgs klausītājs varētu padomāt, ka neesam ēduši pietiekami daudz biezpiena un sākam atkārtoties, vēlamies izgaiņāt bažas un precizēt, ka Karību jūras reģionā ir divas valstis ar teju vienādu nosaukumu. Iepriekš esam runājuši par Dominikānas Republiku, taču šoreiz vedam uz pat vēl saulaināku, taču dabas stihiju smagi ietekmētu valsti - Dominikas Sadraudzību.
Lai gan mazāk zināma salu valsts, Dominikas Sadraudzība tiek dēvēta par “Karību jūras dabas salu” tās dabiskās vides dēļ. To faktiski joprojām veido ģeotermāli vulkāniskā darbība, par ko liecina pasaulē otrais lielākais karstais avots, ko sauc par Viršanas ezeru (Boiling lake), kas arī atrodas netālu no salu valsts galvaspilsētas Rosenau. Karstais avots ir slavens tūrisma galamērķis, taču, lai nokļūtu līdz tam, ir jāveic teju 6-8 stundu garš pārgājiens, kas ved cauri lietus mežiem, un “Desolation” ielejai, kur var redzēt vulkānisko darbību tuvplānā. Šeit gan jāpiezīmē, ka skaista daba ir viens, bet vulkāniskās atveres un sēra nogulsnes rada kārtīgu treniņu degunam, ne visi ceļotāji esot spējīgi izturēt šo “interesanto” aromātu.
Kur citas maņas varbūt vajadzētu ierobežojot, acis ir jātur plaši vaļā, jo valsts ir slavena ar savu daudzveidīgo un krāšņo ekosistēmu. Salas teritorija ir aptuveni 86 reižu mazāka par Latviju, taču Dominikas Sadraudzības teritorijā ir sastopami ne tikai deviņi aktīvi vulkāni, bet arī 365 upes. Pa vienai katrai gada dienai. Paturpinot par ūdeņiem, salu valsts tiek dēvēta arī par Karību jūras vaļu vērošanas galvaspilsētu, ūdens dzīvnieku mīļotājiem sezonāli mērojot ceļu, lai vērotu vaļu, delfīnu un citu, salīdzinoši retu dzīvnieku klātbūtni.
Ja jums vēl nav ieplānots gala noslēguma atvaļinājuma galapunkts, vaļu vērošanas laiks sākas novembrī un ilgst līdz martam, kā arī šis ir mierīgākais laiks, viesuļvētru sezonai noslēdzoties. -
Raidījumā Diplomātiskās pusdienas stāsts par Burundijas Republiku. Tā ir valsts Austrumāfrikas centrā, un tā robežojas ar Ruandu, Tanzāniju un Kongo Demokrātisko Republiku.
Neskatoties uz Burundijas bagāto kultūru un vēsturi, par ko arī runāsim, valsts diemžēl cīnās ar lielām problēmām, kas saistītas ar politisko nestabilitāti, ekstrēmu nabadzību un cilvēktiesību pārkāpumiem. Šiem jautājumiem ir dziļas saknes valsts vēsturē, kurā attiecīgi ir sastopami gan etniskie konflikti, gan pilsoņu karš, gan arī, protams, autoritārā pārvaldības forma.
Burundijai faktiski ir divas galvaspilsētas - ekonomiskā galvaspilsēta ir Bužumbura, un kopš 2018. gada politiskā galvaspilsēta ir Gitega. Valstī sākotnēji bija arī divas oficiālās valodas - kirundi un franču, bet angļu valoda tika pievienota kā trešā oficiālā valsts valoda 2014. gadā. Ne jau tāpēc, ka būtu daudz šajā valodā runājošo cilvēku, bet gan stratēģisku, politisku un ekonomisku iemeslu dēļ, un viens no tiem ir tāds, ka Burundija pievienojās Austrumāfrikas komūnai, kur vadošās valstis ir Kenija, Tanzānija un Uganda, un tajās runā pārsvarā angļu valodā.
Ģeogrāfiski valsts atrodas pie slavenā Tangaņikas ezera, kas tiek dēvēts par vienu no Āfrikas lielajiem ezeriem un ir faktiski otrs dziļākais saldūdens ezers pasaulē. Burundijas ekosistēma ir bagāta un daudzveidīga, un, iedzīvotāji, stingri cenšoties sargāt floru un faunu no malumedniecības un masveida mežu izciršanas, to arī cenšas saglabāt. -
Raidījumā Diplomātiskās pusdienas dodamies ceļojumā uz gana siltām zemēm – uz Karību jūras reģionu, uz Sentkitsu un Nevisu.
Iespējams, ka esat dzirdējuši arī otru šīs valsts nosaukumu – Svētā Kristofera un Nevisas sala. Arī mums tas sākumā radīja nelielu apjukumu, taču izskaidrojums ir ļoti vienkāršs. „Kit” senos laikos bija deminutīvs jeb pamazināmā forma vārdam Kristofers. Un Svētais Kristofers, jeb dažreiz saukts arī par Kristapu, ir ceļotāju aizbildnis, kura vārdā pirmais salās ieceļojušais eiropietis – Kristofors Kolumbs – tad arī ir nosauca vienu no divām šīs valsts salām. Kolumbs deva nosaukumu arī otrai salai Nevisai, nosaucot to par „Nuestra Señora de las Nieves”, jeb tulkojumā „Mūsu sniegu kundze” – viņam no tāluma likās, ka salā redzamais kalns ir ar sniegotu galotni, taču tie izrādījās mākoņi.
Šī teritoriāli un iedzīvotāju skaita ziņā mazā valstiņa ir gana unikāla vairāku iemeslu dēļ. Pirmkārt, tā ir mazākā valsts gan teritorijas, gan iedzīvotāju skaita ziņā visā Rietumu puslodē – tā ir tikai 269 kvadrātkilometrus liela un tajā dzīvo ap 50 tūkstošiem cilvēku. Salīdzinājumam, Rīga ir 307 kvadrātkilometrus liela un tajā dzīvo ap 630 tūkstošiem iedzīvotāju.
Sentkitsa un Nevisa ir arī mazākā federatīvā valsts pasaulē. Gan Sentkitsas salai, gan Nevisas salai ir katrai sava valdība un arī autonomija, turklāt konstitūcija nosaka, ka Nevisai ir tiesības izstāties no federācijas, ja tā to vēlas. Tā kā izmēru ziņā mazākā Nevisa uzskata, ka Sentkitsa dominē gan politiskajā, gan ekonomiskajā dzīvē, 1998. gadā pat notika referendums par atdalīšanos, taču sasniegt divu trešdaļu balsu vairākumu tā arī neizdevās. Tagad sadalīšanās sarunas it kā ir pieklusušas, taču nevarētu teikt, ka abu salu starpā nevalda saspīlējums.
Sentkitsas un Nevisas vēsturei ir cieša saistība ar Amerikas atklājējiem no Eiropas, kaut arī vēsturiskās liecības apstiprina cilvēku klātbūtni laikā vēl ilgi pirms mūsu ēras. 1493. gadā salās nostiprinājās spāņu iekarotāji, bet divus gadsimtus vēlāk – ap 1623. gadu – šeit tika nodibinātas pirmās britu un franču kolonijas. Visas šīs trīs koloniālās lielvaras par ietekmi salās cīnījās 150 gadus, līdz 18. gadsimta beigās salas nonāca Lielbritānijas karalistes sastāvā.
Sentkitsa un Nevisa kļuva par vienu no pirmajām un vēlāk arī vienu no ietekmīgākajām britu apmetnēm reģionā. Faktiski tieši no šejienes turpinājās Rietumindijas jeb Karību reģiona kolonizācija. Un tieši Sentkitsa un Nevisa bija turīgākās no Karību salām – galvenokārt savas bagātīgās dabas dēļ.
Lai nostiprinātu savas pozīcijas, uz salām tika masveidā vesti vergi no Āfrikas, kas strādāja auglīgajās cukurniedru plantācijās. Pat pēc verdzības atcelšanas Britu impērijā Sentkitsā un Nevisā turpinājās tā dēvētā piespiedu paverdzināšana, jo plantāciju īpašnieki nevēlējās atteikties no brīvā darbaspēka.
Tikai 2005. gadā, jau vairāk nekā 20 gadus pēc neatkarības pasludināšanas no Lielbritānijas, cukura ražošanas industrija valstī beidza pastāvēt. Iemesls tam bija milzīgie zaudējumi, kā arī Eiropas Savienības tā brīža plāni ievērojami samazināt cukura cenas.
Sentkitsa un Nevisa pēc cukura ražošanas ēras beigām arī bija spiesta mainīties. Un kā jau daudzām Karību jūras valstīm pienākas, glābiņš tika meklēts tūrismā, kas atkal kļuva par tādu kā ekonomisko monokultūru. Tūristu un kruīza kompāniju interese par šīm salām tikai pieauga, līdz pasauli neskāra Covid krīze, kas arī Sentkitsai un Nevisai radīja pamatīgus izaicinājumus.
Vēl viens veids, kā vairot valsts ienākumus, ir daudzviet pasaulē piekoptā „pilsonība apmaiņā pret investīcijām” programma. 1984. gadā tieši Sentkitsa un Nevisa bija pirmā, kas pasaulē ieviesa šo programmu. Pilsonību var iegūt, ziedojot 250 tūkstošus dolāru vai nu valdības fondā, vai kādā sabiedriskā labuma fondā, vai arī investējot vismaz 400 tūkstošus dolāru nekustamajā īpašumā.
Tiek lēsts, ka 40 gadu laikā šīs programmas ietvaros pilsonību ir ieguvuši vairāk nekā 20 tūkstoši cilvēku. Tostarp arī pēdējos mēnešos visai plašu rezonansi guvušais saziņas vietnes „Telegram” izveidotājs Pāvels Durovs un viņa brālis Nikolajs. Visticamāk, ka tas ir darīts tāpēc, lai droši varētu ceļot pa pasauli, jo ar Sentkitsas un Nevisas pasi var bez vīzas ceļot uz 157 valstīm, ieskaitot Eiropas Savienību. Bet, kā redzam, arī šī pilsonība, līdzās Krievijas, Francijas un Apvienoto Arābu emirātu pilsonībām nepasargāja Durovu no aizturēšanas Francijā.
Tāpēc šoreiz izvēlējāmies parunāt arī par mūsu uzturēšanās atļauju programmu. Jo tās idejiskās līdzības ar Sentkitsas un Nevisas programmu ir nenoliedzamas. Un šīs valstiņas “zelta vīzu programma” ir bijusi ne tikai viena no pirmajām pasaulē, kur šāds modelis tika ieviests, bet arī vēl joprojām ir viena no veiksmīgākajām. Kā Latvijai ir klājies ar šo programmu, stāsta Zanda Kalniņa- Lukaševica, Ārlietu ministrijas parlamentārā sekretāre un Saeimas priekšsēdētājas biedre. -
Raidījumā Diplomātiskās pusdienas dodamies uz tālajām Komoru salām jeb oficiālajā nosaukumā Komoras Savienību, kas ir arhipelāga valsts Dienvidaustrumāfrikā, blakus varbūt labāk zināmajai Madagaskaras salai. Šī Indijas okeānā atrodamā valsts sastāv no četrām salām, kas ir Grande Komore (Ngazidja), Anžuana, Moheli un noslēdzoši Majota, kas ģeogrāfiski pieder Komoru salām, taču joprojām atrodas Francijas pārvaldībā. Pēc trīs dažādiem referendumiem Majota ir izvēlējusies palikt kā Francijas aizjūras departamenta sastāvdaļa, izraisot ne visai draudzīgas diplomātiskās attiecības starp Komoru salām un Franciju.
Uz Komoru Savienības lielākās salas Grande Komore arī atrodas tās galvaspilsēta Moroni, kurā dzīvo vairāk nekā puse kopējās populācijas, kas ir aptuveni 500 000 iedzīvotāju. Lai būtu vieglāk iztēloties – Rīgas iedzīvotāju skaits pēc pašreizējiem datiem ir aptuveni 605 273 iedzīvotāju. Moroni teritorija ir 10 reizes mazāka, rezultējoties ar populācijas pārblīvētību un droši vien vairākām situācijām, kur cilvēki cits citam elpo pakausī tiešā nozīmē.
Runājot par elpošanu – Savienība ir saskārusies ar slikta gaisa kvalitāti, jo sala ir novietota uz viena no pasaulē lielākajiem aktīvajiem vulkāniem ar nosaukumu Kartalas kalns. Šis vulkāns periodiski izvirst, un pēdējais izvirdums notika 2005. gadā. No pozitīvās puses lūkojoties, Komoru salās ir ievērojama bioloģiskā daudzveidība, ko lielā mērā ietekmē to vulkāniskā izcelsme, tropiskais klimats un ģeogrāfiskā izolācija.
Neskatoties uz to nelielo izmēru, salas ir mājvieta visdažādākajām endēmiskām sugām un unikālām ekosistēmām. Komoru salās ir vairākas floras un faunas sugas, kuras tiek uzskatītas par "dzīvām fosilijām", jo tās pastāv miljoniem gadu ar nelielām evolūcijas izmaiņām. Salas ir daļa no Madagaskaras un Indijas okeāna salu bioloģiskās daudzveidības zonas.
Vēsturiski Komoru salas vispirms apdzīvoja austronēziešu un bantu valodā runājošas tautas. Arheoloģiskie pierādījumi liecina, ka kolonisti no Āfrikas un Dienvidaustrumāzijas ieradās aptuveni 6. gadsimtā. Līdz 10. gadsimtam arābu tirgotāji sāka biežāk apmeklēt salas, ieviešot islāmu, kas kļuva par dominējošo reliģiju, un šobrīd aptuveni 98% populācijas ir sunni musulmaņi. Dažu nākamo gadsimtu laikā salas kļuva par karsto punktu arābu vergu tirgotājiem, kuri caur Indijas okeānu veda Āfrikas vergus uz Tuvajiem Austrumiem. Kopš 1912. gada līdz neatkarības iegūšanai 1975. gadā Komoru salas atradās Francijas koloniālajā impērijā. Tas arī varētu izskaidrot, ka valstī ir trīs oficiālās valodas, kas ir arābu, franču un komoru jeb kā vietējie to dēvē šikomori valoda. Komoru valoda ir svahili dialekts ar spēcīgu arābu ietekmi, kas atspoguļo valsts daudzveidīgo mantojumu.
Šobrīd Komoru salu prezidents ir Azali Assoumani. Pirmo reizi prezidents Azali nāca pie varas militārā apvērsumā 1999. gadā. Pēc desmit gadu pārtraukuma amatā viņš uzvarēja strīdīgās vēlēšanās 2016. gadā un tika atkārtoti ievēlēts šī gada janvārī, uzsākot pildīt ceturto termiņu. Jāatzīst, ka vēlēšanu iznākums opozīcijas spēku uzskatos bija krāpniecisks, jo kopumā vēlēšanās piedalījās tikai 16% no kopējā iedzīvotāju skaita. Līdz ar to un papildus apsūdzībām, kas saistītas ar autoritārisma izplatīšanu, valstī noritēja divu dienu nāvējoši protesti, kas rezultējās ar plašiem cietumsodiem.
Jāpiemin, ka ieslodzīto bēgšana no Moroni cietumiem nav nekas neparasts un Komoru savienība statistikas ziņā ir valsts, no kuras cietumsoda laikā ir visvieglāk izbēgt. Vien 2020. gadā 23 ieslodzītie aizbēga neskaidros apstākļos un vairāk nekā 40 ieslodzītie aizbēga, kad iedzīvotāji svinēja nacionālās futbola izlases uzvaru pār Keniju. Šā gadā aprīlī plašsaziņu mediji ziņoja, ka vairāk nekā 30 ieslodzītie vienkārši izgāja no cietuma, izmantojot cietuma galvenos vārtus.
Lai gan zemais drošības līmenis Komoru salās ir saistīts ne tikai ar kritisko infrastruktūru nestabilitāti, bet arī ar salīdzinoši procentuāli augsto ieslodzīto skaitu. Jāpiemin, ka kopš neatkarības iegūšanas no Francijas 1975. gadā Komoru salas ir piedzīvojušas vairāk nekā 20 apvērsumus vai apvērsuma mēģinājumus, padarot to par vienu no politiski nestabilākajām valstīm pasaulē. Arī mūsdienās nestabilitāte joprojām pastāv, apvērsumiem un separātistu kustībai radot izaicinājumus nacionālajā vienotībā, kā, piemēram, atentāta mēģinājums pret līdzšinējo prezidentu Azali, kas notika vien pirms pāris nedēļām.
Par politisko līdzdalību demokrātiskās sabiedrībās, vai konkrēti to, kas nosaka sabiedrības un indivīdu ambīcijas un motivāciju iesaistīties politikas veidošanā, stāsta “Eiropas Kustības Latvijā” prezidents un Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas loceklis no Latvijas Andris Gobiņš. -
Raidījumā Diplomātiskās pusdienas turpinām apceļot dažādas pasaules valstis un izzināt gan to pagātni, gan analizēt tagadnes notikumus. Un šonedēļ mūsu ceļš ved uz Āfriku, uz valsti, kuru nereti dēvē par šī kontinenta pērli. Tā ir Uganda, kurai ir gan skarba, bet interesanta vēsture, gan tur ir unikāla dabas daudzveidība.
Tieši Ugandā sākas pasaulē garākā upe Nīla. Šeit atrodas Āfrikas lielākais ezers – Viktorijas ezers, kas ir arī pasaulē otrais lielākais saldūdens ezers. Lai arī valsti šķērso ekvators, tajā tāpat var atrast arī sniegiem klātas kalnu galotnes. Nemaz jau nerunājot par gorillām, šimpanzēm un tā dēvēto lielo piecinieku – lauvām, ziloņiem, leopardiem, bifeļiem un degunradžiem.
Protams, valsti veido arī tās cilvēki, kas tiek uzskatīti par vieniem no laipnākajiem un viesmīlīgākajiem pasaulē. Tam par iemeslu ir tā dēvētā ubuntu filozofiskā pieeja. Afrikāņu bantu grupas vērtību sistēmā tiek izcelta indivīdu ciešā saikne ar apkārt esošajām societālajām un fiziskajām pasaulēm. Nereti termins ubuntu tiek tulkots kā „es esmu, tāpēc, ka mēs esam”. Zulu valodā tas nozīmētu „cilvēcīgumu pret citiem”.
49 miljonus iedzīvotāju lielā Uganda atrodas Āfrikas austrumu daļā un tā ir viena no 44 pilnībā sauszemes ieskautajām valstīm. Tātad, bez piekļuves jūrai. Uganda savu nosaukumu ir ieguvusi par godu Bugandas karalistei, kas atradās pašreizējās valsts teritorijā. 19. gadsimta otrajā pusē reģionā sāka ierasties gan arābu tirgotāji, gan britu pētnieki, tādējādi aizsākot ārvalstu klātbūtni. Pilnu neatkarību no britu impērijas Uganda ieguva 1962. gadā.
20. gadsimta 70. gados Ugandā ar stingru dūri valdīja diktators Idi Amins. Viņa valdīšanas laiks izcēlās gan ar masu represijām un slepkavībām, gan ekonomisku lejupslīdi, gan starptautisku izolāciju.
1979. gadā Idi Aminu ar Tanzānijas spēku un trimdā dzīvojošo ugandiešu opozicionāru atbalstu no amata gāza un turpmākos gadus iezīmēja dažādu opozīcijas spēku cīņa par varu. Taču kopš 80. gadu vidus valstī atkal ir viens prezidents Joveri Museveni. Viņš nāca pie varas ar solījumiem atjaunot sagrauto ekonomiku, liberalizēt tirdzniecību, atjaunot drošību un cienīt cilvēktiesības.
Musaveni valdīšanas gadus pētnieki apzīmē ar diviem visai neierastiem terminiem – konkurētspējīgs aurotiārisms vai neliberālā demokrātija. Piemēram, valstī ir diezgan spējīga un pat ļoti populāra opozīcijas kustība, taču no otras puses opozīcijas aktīvisti tiek gan iebiedēti, gan apspiesti. Lai arī preses brīvība ir klātesoša, žurnālisti var rēķināties ar vajāšanu un izrēķināšanos, ja tiek rakstīts, piemēram, par ļoti augsto korupciju vai opozīcijas aktivitātēm. Vienlaikus Uganda ir ietekmīgs spēlētājs Austrumāfrikā, iesaistoties miera uzturēšanas misijās un, piemēram, cīnoties pret radikālo kaujinieku grupējumiem.
Nevar arī nepieminēt visai savdabīgās Ugandas attiecības ar Krieviju. Jau pēc neatkarības pasludināšanas 1962. gadā Uganda nodibināja diplomātiskās attiecības ar Padomju Savienību. Joveri Museveni ir vairakkārt izcēlis Krievijas vēsturisko atbalstu Āfrikas atbrīvošanas kustībām, slavējis Krievijas sniegtās stipendijas Ugandas studentiem, kuru ieguvēji tagad ir augstos amatos Ugandā, vienlaikus uzsverot, cik nozīmīgi valstīm ir nepieslieties arī nevienam starptautiskajam blokam.
Viens no centrālajiem abu valstu sadarbības punktiem ir bijusi tieši militārā sadarbība. Krievija ir piegādājusi Ugandai kaujas lidmašīnas, helikopterus, tankus un citu bruņojumu. Arī dažādas Krievijas militārās kompānijas nodrošina Ugandas bruņoto spēku apmācību. Otrs intereses avots ir naftas ieguve, jo Ugandai ir gana ievērojamas naftas rezerves, bet Krievija ir aktīvi iesaistījusies šo iegulu apguvē un dažādos infrastruktūras projektos.
Atliek secināt, ka šāda ekonomiski militārā sadarbība sniedz pietiekami labus ekonomiskos ieguvumus gan no Rietumiem, gan no Austrumiem. Jeb, kā smejies – rodas iespēja dažādot ienākumu avotus.
Bet kopumā Ugandas daba un lauksaimniecība ir tās ekonomikas mugurkauls, jo lauksaimniecībā ir nodarbināti aptuveni 70 procenti valsts iedzīvotāju. Tēja, kafija, kokvilna, tabaka un zivis ir galvenās eksporta preces. Pēdējos gadu desmitos valsts regulāri piedzīvo 5-6% lielu ekonomisko izaugsmi gadā, taču par spīti tam aptuveni piektā daļa iedzīvotāju dzīvo zem nabadzības līmeņa.
Viens no iemesliem šādai situācijai ir strauja iedzīvotāju skaita pieaugšana – aptuveni par 3% gadā. Un tas nozīmē, ka 77% iedzīvotāju ir vecumā līdz 30 gadiem, kuriem darbu nodrošināt ir diezgan liels izaicinājums.
Taču par tādu kā glābšanas nūjiņu var uzskatīt tūrisma industriju, kas ik gadu valsts ekonomikā pienes aptuveni 10 procentus no ienākumiem. Dzīvnieku vērošana, safari un ceļojumi pa kalniem piesaista tūristus no visas pasaules, tostarp no Latvijas. Un viens no šādu ekspedīciju rīkotājiem ir bijušais Latvijas Radio vadītājs, sirdī mūžīgais ģeogrāfs Dzintris Kolāts, kurš dalās iespaidos par Ugandu. -
Raidījumā Diplomātiskās pusdienas dodamies uz Andoru, jeb Andoras Firstisti. Andora ir viena no trim pasaulē vēl pastāvošajām firstistēm. Tādas vēl ir tikai Monako un Lihtenšteina. Firstiste nozīmē, ka to pārvalda prinča jeb firsta līmeņa suverēns, nevis karalis vai karaliene. Un Andoru politiski pavisam unikālu padara tas, ka tā ir vienīgā valsts pasaulē, kuru pārvalda divi pusprinči, nevis viens.
Neskatoties uz simtiem gadu seno vēsturi, Andora Apvienoto Nāciju organizācijā kā pilntiesīga valsts tika uzņemta tikai 1993. gadā. Proti, gandrīz divus gadus pēc Latvijas. Un tas lielākoties bija tādēļ, ka Andora ir neitrāla valsts, kuras teritorijā karadarbība neesot notikusi apmēram 1000 gadus. Aukstā kara laikā Andoras vadītāji esot uzskatījuši, ka pievienošanās starptautiskajām organizācijām būtu pretrunā ar neitralitāti bipolārajā ASV un PSRS pretīmstāvēšanā.
Andoras neitralitātes pazīmes gan arī ir ar savām īpatnībām. Pirmā – Andorai nav savas armijas. Un pienākums to aizsargāt ir vienīgajām divām kaimiņvalstīm – Francijai un Spānijai. Otra būtiskā lieta – Andoras teritorija faktiski ir izvietota Pireneju kalnu ielejās, kas tradicionāli ir apgrūtinājusi piekļuvi no ārpuses. Mūsdienās gan arī piekļuve valstij un tās septiņiem reģioniem faktiski iespējama caur diviem galvenajiem autoceļiem un ar helikopteru. Proti, lidostu valstī nav.
Un Andoras galvaspilsēta Andora La Velja arī skaitās Eiropā pati augstākā galvaspilsēta. Tā izvietota vairāk nekā kilometra augstumā virs jūras līmeņa. Un tajā dzīvo gandrīz trešā daļa no valsts 85 tūkstošiem iedzīvotāju. Kas būtiski, ka andorieši paši ir mazākums savā valstī. Proti, to ir 32 procenti no visiem iedzīvotājiem, kamēr spāņu ir 34 procenti, portugāļu – 10 procenti, francūžu nepilni seši procenti un vēl gandrīz piektā daļa valsts iedzīvotāju pieder citām etniskajām grupām.
Vienlaicīgi ir interesanti, ka valsts oficiālā valoda – katalāņu – ir visplašāk lietotā valoda un to pārvalda nepilna puse valsts iedzīvotāju. Andora arī ir vienīgā valsts pasaulē, kurā katalāņu valoda ir oficiālā valoda, un Andora pat laika posmā no 2004. līdz 2009. gadam piedalījās Eirovīzijā, katru reizi izpildot dziesmas tikai katalāņu valodā. Bet 40 procenti valsts iedzīvotāju runā kastīliešu valodā.
Andoras ekonomika parāda visnotaļ vienkāršu bildi, ko varētu apkopot tā – tūrisms, tabaka un nodokļi. Sāksim ar to, ka valstij, kuras galvas ir divi pusprinči, ilglaicīgi ir bijis nedaudz sarežģīti ar naudas lietojumu. Proti, Andorai nav savas centrālās bankas klasiskā izpratnē, tādēļ ar divām tās svarīgākajām un vienīgajām kaimiņvalstīm Andorai bija jātirgojas, izmantojot viņu nacionālās naudas – Francijas franku un Spānijas pesetu. 2002. gadā, kad abas valstis iestājās eirozonā, eiro sāka lietot arī Andora. Un te sākas pavisam īpatnēja situācija – Andora nav ne Eiropas Savienībā, ne eirozonā, bet tā lieto eiro. Un ne tikai lieto eiro, bet tai ir tiesības arī dizainēt savas eiro monētas.
Kādēļ Andorai šis ir izdevīgi, kā eirozonai šī situācija ir izdevīga un kā vispār darbojas šis monetārais princips, skaidro Latvijas Bankas prezidents Mārtiņš Kazāks. -
Gluži kā olimpiskajās spēlēs piedalās valstis, kuras nav ANO atzītas, tāpat arī raidījumā Diplomātiskās pusdienas piedāvājam stāstus par teritorijām, kuras dažādu iemeslu dēļ nav starptautiski atzītas, bet kuras ir nozīmīgas un intelektuāli aizraujošas pašas par sevi. Šoreiz raidījums veltīts vienai no tām, kuru esam pieminējuši 2020. gada novembra raidījumā par Moldovu, bet tieši šobrīd gan ukraiņu neatlaidīgās varonības dēļ, gan Moldovas straujās virzības uz Eiropas Savienību dēļ ir vērts aplūkot atsevišķi. Runa ir par Piedņestras Moldāvu Republiku.
Piedņestra jeb Transnistria, kā to angliski dēvē, ir tikai viens no separātiskajiem reģioniem pasaulē. Un tas arī ir tikai viens no tā saucamajiem iesaldētajiem konfliktiem. Un vēl vairāk – šis ir tikai viens no tiem, kurus ir radījusi Krievija, brūkot Padomju Savienībai. Iesaldētie konflikti ir termins, kuru lieto, lai apzīmētu situāciju, ka aktīvā karadarbības fāze ir pabeigta, bet miera līgums nav noslēgts. Tas nozīmē, ka karš jebkurā brīdī var atsākties.
Šādi iesaldētie konflikti pasaulē ir virkne: Kašmiras reģionā starp Indiju, Pakistānu un Ķīnu, Korejas pussalā starp abām Korejām, komunistiskās Ķīnas un Taivānas attiecības, Sektors C Rietumkrastā, Rietumsahāra Marokā, Kosova, Ziemeļkipra, kā arī Abhāzija un Dienvidosetija Gruzijā. Piedņestra, Abhāzija un Dienvidosetija, kā arī bijusī Kalnu Karabaha ir Krievijas uzturētie iesaldētie konflikti, kas tai ļāvuši nodrošināt militāro un politisko klātbūtni situācijās, kas citādāk tai nebūtu pieejamas.
Kalnu Karabahas situācija pavisam nesen atrisinājās, kad Azerbaidžāna atkaroja reģionu no Krievijas atbalstītās Armēnijas. Krievijas pilna mēroga karš pret Ukrainu ir sašūpojis notiekošo arī citās mākslīgi veidotajās republikās. Neaizmirsīsim, ka Krievija iesaldēto konfliktu aktīvu veidošanu bija padarījusi par savu ārpolitisko instrumentu. Vēl 2022. gadā divas dienas pirms uzbrukuma Kijivai, Putins bija pasludinājis neatkarību Doņeckas Tautas Republikai un Luhanskas Tautas Republikai, ko jau 2014. gadā bija sācis ar vardarbību atņemt Ukrainai.
Rezultātā lielāko daļu no šādiem separātiskajiem reģioniem pārējā pasaule neatzīst. Šīs republikas tendējas atzīt viena otru, bet, kas interesanti, pati Krievija ANO līmenī nemaz neatzīst šos valstiskos veidojumus. Tostarp arī Piedņestru. Piedņestru vispār atzinušas ir tikai Abhāzija un Dienvidosetija, kā arī kādreizējā Artsaha jeb Kalnu Karabaha. Viņas pat ir izveidojušas starptautisku organizāciju, kurā trijatā ietilpst, ar nosaukumu Demokrātijas un Tautu Tiesību kopiena. -
Raidījums Diplomātiskās pusdienas par Ķīnas Tautas Republiku jeb ĶTR, jeb Ķīnu, jeb Džunguo, kā to sauc paši ķīnieši. Džunguo nosaukums ir cēlies 3. gadsimtā pirms mūsu ēras Ciņu dinastijas laikā un tulkojumā nozīmē Vidus Karaliste.
Vienlaicīgi aicinām nejaukt Ķīnas Tautas Republiku ar Ķīnas Republiku jeb Taivānu, kuru attiecības, kā zināt, jau gandrīz simts gadus ir ļoti saspīlētas. Un par komunistiskās Ķīnas vēlmi pakļaut demokrātisko Taivānu vai kā Ķīnas Komunistiskā partija šo dēvē: “atgriezt Taivānas dabisko piederību Ķīnai”, ļoti bieži mēs dzirdam arī ziņās. Militārais saspīlējums ir izteikts. Un Taivāna, kuru atzinušas šobrīd ir vien 12 pasaules valstis, ir starp divdesmit pasaulē ekonomiski attīstītākajām valstīm, no kuras ražotajiem pusvadītājiem un čipiem ir atkarīga ļoti liela daļa pasaules elektronisko ierīču.
Taivāna arī savulaik uzstāja, ka tā ir īstā Ķīnas valstiskuma un vēsturiskā mantiniece. Šim, protams, nekad nav piekritusi Ķīnas Tautas Republikas Komunistiskā partija. Un par to, kādēļ ne tikai Taivānas jautājumā, bet visas pasaules topošās ģeopolitiskās kārtības dēļ ir vērts mūsdienās pievērst uzmanību Ķīnas rīcībai arī šodien parunāsim detalizētāk. Proti, raidījumā par argumentiem, kāpēc ar Ķīnu nevar nerēķināties un nevar to uzskatīt par ko tālu un eksotisku.
Visticamāk, ka daudziem vēl ir atmiņā 2017. gada Krievijas militārās mācības, kad Ķīnas karakuģi pirmo reizi vēsturē iepeldēja Baltijas jūrā. Tas bija labs modinātājzvans daudziem.
Ķīnas mūsdienu varenības stāsta aizsākumi, protams, meklējami senā vēsturē. Ķīniešu teritorijas tiek uzskatītas par vienu no pasaules civilizāciju šūpuļiem. Tā ir viena no vecākajām civilizācijām, kura aizsākās pirms vismaz 6 tūkstošiem gadu. Rakstiskās liecības ir saglabājušās par vismaz nesenākajiem 4000 gadiem. Lielāko laika posmu Ķīnas valstiņas kā impēriju pārvaldīja dažādas dinastijas. Konkrēti no 221. gada pirms mūsu ēras līdz pat 1912. gadam mūsu ērā. Izņēmums ir 97 gadus ilgusī mongoļu vara pār ķīniešiem 13.-14. gadsimtā.
Ķīnas modernā vēsture sākās ar 1911. gada revolūciju. Tobrīd valdošā Cjinu dinastija vairs nespēja saturēt kopā teritoriāli izpletušos valsti, kuru plosīja iekšējie pilsoņu kari un ārvalstu pārstāvju veiktās ostu un citas infrastruktūras atņemšanas ķīniešiem. Gomiņdan varas nodibināšana pēc revolūcijas īsti situāciju neatrisināja, jo ārvalstu iejaukšanās, dažādu karakungu uzkundzēšanās un šķelšanās nebeidzās. 1920. gadu otrajā pusē Čans Kaiši vadītais Gomiņdan politiskais spēks nonāca pilsoņu kara stāvoklī ar Ķīnas Komunistiskās partijas spēkiem. Japāņu nežēlīgā un brutālā Ķīnas okupācija no 1937. līdz 1945. gadam, kuras rezultātā bojā gāja ap 20 miljoniem ķīniešu, neapturēja agrākās domstarpības pēc Otrā Pasaules kara beigām. Proti, Mao Dzeduna vadībā Ķīnas Komunistiskā Partija nostiprinājās kontinentālajā daļā 1949. gadā, kamēr Čans Kaiši un viņa nacionālistiskie atbalstītāji nostiprinājās Taivānā.
Mao faktiski pārvaldīja valsti līdz pat 1976. gadam. Valdīšanas laikā viņš tiecās izmantot Staļina mācības totalitāras komunistiskas valsts veidošanā. Lielais Lēciens un Kultūras Revolūcija bija divi lielākie projekti pārejai uz pilnīgu sociālismu. Bada nāvē, masu slepkavībās, darba nometnēs un citās vajāšanās izdzēstas 40 līdz 80 miljoniem dzīvību. Kopš 1978. gada Ķīnas līderi Dens Sjaopins, Dzjans Dzemiņs, Hu Dzjiņtao un tagad arī Sji Dzjiņpins valsti uzlika uz tirgus ekonomikas sliedēm un atvēra valsti ārvalstu tirdzniecībai.
Šo nepilnu 50 gadu laikā Ķīnas ekonomika ir bijusi starp straujāk augošajām ekonomikām pasaulē. Turklāt ar ļoti stabilu izaugsmi. Kopš 1990. gadu vidus Ķīna arī ir bijusi triljonos eiro mērāmu ārvalstu investīciju saņēmēja.
Ķīnā pieejamie retie minerāli ir sekmējuši investīciju piesaisti ne tikai zemas kvalitātes plašpatēriņa preču ražošanai, bet arī tehnoloģiski arvien sarežģītāku ierīču ražošanu. Šobrīd no 10 kompānijām, kam ir lielākā tirgus daļa elektrisko mašīnu ražošanā, septiņas kompānijas ir tieši ķīniešu. Lēta darbaspēka izmaksu uzturēšana, valdības subsīdijas un negodīgs atbalsts kompānijām, juaņa vērtības manipulācija, resursu, tostarp energoresursu, pieejamība, kombinācijā ar straujām ārvalstu investīcijām ir sekmējusi straujo izaugsmi, kuru kā Ķīnas modeli tagad tās diplomāti un politiķi cenšas pārdot arī pārējai pasaulei.
Šis naratīvs ir visnotaļ pievilcīgs daudziem, jo sevišķi pēdējo divu desmitgažu laikā Ķīnas ekspansīvā ekonomiskā politika ir ļāvusi valstij samazināt nabadzīgo skaitu par vismaz 800 miljoniem cilvēku un būtiski uzlabot arī vispārējo dzīves līmeni valstī. Kā pati Ķīnas valdība oficiāli atzīst, tad ar 400 eiro ienākumiem gadā dzīvojošo skaits vairs ir tikai ap 50 miljoniem cilvēku. Tik straujai izaugsmei gan, protams, ir vairāki iemesli un negatīvās sekas, bet tas sevišķi neinteresē to valstu iedzīvotājus, kas dzīvo tikpat sliktos vai sliktākos apstākļos. Konkrēti runājot - vides situācija Ķīnā ir būtiski pasliktinājusies, cilvēku piespiedu pārvietošana un veselības problēmas ir izplatīta parādība, valsts dabas resursi daudzos gadījumos ir iztērēti, darbaspēka faktiska ekspluatācija saražoto preču zemu cenu uzturēšanai ir izraisījusi vērā ņemamu ienākumu un sociālekonomisko apstākļu nevienlīdzību.
Ķīna ir otra lielākā ekonomika pasaulē pēc iekšzemes kopprodukta apjoma. Tās apmēram 20 triljonus eiro lielā ekonomika ir principā piektā daļa no visas pasaules ekonomikas.
Jo pasaules ekonomika ir apmēram 100 triljonus eiro liela. Ja rēķina IKP pēc pirktspējas paritātes, tad Ķīnas ekonomika ir pati lielākā pasaulē, lielāka arī par ASV ekonomiku.
Neskatoties uz Ķīnas sasniegumu virkni, kā šobrīd Eiropas Savienības skatās uz attiecībām ar Ķīnu? Skaidro Eiropas Komisijas priekšsēdētājas izpildvietnieks Valdis Dombrovskis. -
Raidījumā Diplomātiskās pusdienas par Mozambikas Republiku, kas ir valsts Āfrikas dienvidaustrumos un to apskalo Indijas okeāns.
Mozambikas savdabīgais nosaukums ir cēlies no nelielas kontinentam piegulošas saliņas, kas savulaik tika nosaukta Musas Al-Bika vārdā. Musa Al-Biks bija ietekmīgs arābu tirgotājs, kurš specializējās vergu tirdzniecībā un 15. gadsimtā bija pamanījies sevi pasludināt par salas sultānu.
Mozambikas vēsture gan ir tūkstošiem gadus sena. Tās teritorijas senatnē ir apdzīvojušas san civilizācijas mednieku-vācēju ciltis, kā arī koisani cilšu grupas. Vēlāk mūsdienu valsts teritorijā ienāca arī bantu valodās runājošie, kas attiecīgi atnesa gan lauksaimniecības prasmes, gan arī metālapstrādes tehnoloģijas. Ap 11. gadsimtu tika izveidota Šonas impērija, kas atradās starp Zambezi un Limpopo upēm. Un tādēļ nav arī pārsteigums, ka vēl šodien lielākā daļa valsts iedzīvotāju runā bantu valodās un piekopj senās tradīcijas un kultūru. Tie nepārņēma ne musulmaņu tirgotāju, ne arī portugāļu tradīcijas.
Tieši Portugāle bija Mozambikas koloniālā kundze līdz pat 1975. gadam, kad, brūkot autoritārajai varai pašā Portugālē, neatkarību ieguva arī virkne tās agrāko koloniju. Interesanti, ka kontroli pār Mozambikas teritoriju portugāļi pamanījās noturēt gandrīz piecus gadsimtus. Proti, pēc tam, kad pirmais eiropietis – Vašku Da Gama – 1498. gadā ieradās Mozambikas teritorijā, tā arī portugāļi to atstāja tikai pēc neatkarības iedošanas Mozambikai un pēc tam, kad ap 300 tūkstošiem portugāļu valsti pameta īsi pēc 1975. gada.
Kā viena no portugāļu senās koloniālās pagātnes liecībām Mozambikā ir Nossa Senhora de Baluarte kapela, kas tika uzbūvēta 1522. gadā. Šī 500 gadus senā kapela skaitās vissenākā eiropiešu celtā ēka mūsu planētas dienvidu puslodē.
Vēstures un arhitektūras entuziastiem šo noteikti ir interese apciemot. Bet mierīgas laulību dzīves entuziastiem derētu zināt, ka 2017. gadā slavenais ceļotāju žurnāls “Lonely Planet” tieši Mozambikā esošo Kvirimbas arhipelāgu nosauca par vienu no desmit pasaules salām, kurp doties medusmēnesī. Balto smilšu pludmales un koraļļu rifi esot ļoti populāri jaunlaulāto vidū.
Mozambikā dzīvo 33,3 miljoni cilvēku. Un 55 procenti no tiem ir vecumā līdz 15 gadiem. Tas Mozambiku padara par vienu no gados jaunākajām valstīm pasaulē.
Mozambikas demogrāfiju un augsto dzimstību ir ietekmējis pilsoņu karš, kas notika no 1977. līdz 1992. gadam, kā arī slimības, tostarp augstā saslimstība ar HIV/AIDS, zīdaiņu augstā mirstība veselības aprūpes trūkuma dēļ, dabas katastrofas, nabadzība, bads un to izraisošā zemā lauksaimnieciskās ražošanas produktivitāte. Un arī esošo finanšu un ekonomisko resursu ārkārtīgi nevienlīdzīgais sadalījums valstī.
Mozambikas piedzīvotā masveidīgā emigrācija, ekonomiskā atkarība no kaimiņvalsts Dienvidāfrikas Republikas, kā arī gan sausuma periodi, gan 2019. gada ciklonu nodarītie postījumi infrastruktūrai un miljoniem cilvēku saimnieciskajai darbībai, kā arī jau minētais ilgstošais pilsoņu karš ir kavējis valsts attīstībai. Rezultātā, tā ir zemu ienākumu valsts ar ļoti augstu parādu līmeni, kas pamatā pārtiek no pašpatēriņam ražojošas lauksaimniecības sektora, kurā nodarbināts absolūtais vairākums valsts iedzīvotāju.
Augstie parādu maksājumi starptautiskajām finanšu organizācijām un konstanta nepieciešamība pēc parādu restrukturizācijas ir tikai viena no problēmām valsts attīstībai. Otra situācija ir vēl paradoksālāka. Mozambika 2011. gadā atklāja būtiskas dabasgāzes rezerves, no kurām ieņēmumi katru gadu būtu mērāmi vairākos desmitos miljardu eiro. Valsts ar gāzes un naftas eksportu varētu apmēram dubultot savu iekšzemes kopproduktu dažu gadu laikā. Šobrīd tas ir apmēram tik pat liels kā Latvijas. Tikai iedzīvotāju skaita atšķirību dēļ, Mozambika uz vienu iedzīvotāju statistiski ir apmēram 27 reizes nabadzīgāka par Latviju.
Naftas un gāzes atradnes pievilina ne tikai ārvalstu kompānijas, bet arī politiskos avantūristus un separātistus. Tā valsts ziemeļu piekrastē Cabo Delgado provincē islāmistu nemiernieku grupas, kas saistītas ar bēdīgi slaveno Islāma Valsti, konstanti rada izaicinājumus Mozambikas centrālajai valdībai uzbrūkot gan valdības pārstāvjiem, gan civiliedzīvotājiem.
Komunistu cīņa pret kapitālistiem Mozambikas pilsoņu kara laikā prasīja vairāk nekā miljona cilvēku dzīvības. Liela daļa no tiem nomira bada nāvē. Kā jau kara iznīcībai piederas, cieš ne tikai paši karu aizsācēji un karotāji. Mozambikā Gorongosas Nacionālais parks savulaik bija skaistākais Dienvidāfrikas reģionā. Tajā mitinājās vairāk nekā 2000 ziloņu, 14 tūkstoši Āfrikas bifeļu, kā arī simtiem lauvu un citi lielie dzīvnieki. Pilsoņu kara laikā dzīvnieki tika iznīcināti. Šodien vairāk nekā trīs desmitgades pēc kara beigām, tiek rēķināts, ka ziloņu skaits ir atjaunojies, bet tāpat ir tikai nedaudz virs sešiem simtiem.
Mozambika ir viena no valstīm, kas cieš un cietīs no klimata pārmaiņām visvairāk. Nebijušas vētras, kas mijas ar sausuma periodiem, ir planētas uzsilšanas rezultāts. Un, kā tas bieži redzēts – visvairāk no klimata pārmaiņām cieš tie, kas noteikti nav galvenie vaininieki klimata pārmaiņu izraisīšanā.
Un kas ir pavisam ironiski, šobrīd atklātās fosilo kurināmo atradnes tiek uzskatītas par valsts iespēju tikt ārā no nabadzības, bet vienlaicīgi ieguve un fosilās degvielas lietošana vēl vairāk sildīs planētu un attiecīgi izraisīs tālāku vides degradāciju un klimata pārmaiņas.
Naftas kompāniju spiediena rezultātā, cilvēki tiek spaidu kārtā pārvietoti prom no piegulošajiem atradņu reģioniem, kā arī tiek bojāta apkārtējā vide, tostarp arī UNESCO sarakstā iekļautais Kvirimbas nacionālais parks ar tā unikālajiem koraļļu rifiem, jūraszālēm un dzīvajām radībām. Vēl vairāk – zvejniekiem tiek atņemtas zvejas iespējas un zemniekiem lauksaimnieciskā zeme.
Pilsoņu kara laikā valsts bija karalauks, kura cīnījās Padomju Savienības, ASV un arī Eiropas valstu ģeopolitiskās intereses un ideoloģijas. Tādēļ nepārsteidz, ka vēsturiskā pieredze un daudzveidība ir izraisījusi kādu savdabīgu diplomātisko faktu. Proti, Mozambika ir vienlaicīgi Portugāļu valodas valstu sadraudzības un britu vadītās Nāciju Sadraudzības dalībniece, kā arī kā novērotāja franču veidotajā Frankofonijas valstu grupā.
Mozambika ir arī viena no četrām Nāciju Sadraudzības dalībvalstīm, kurām nav britu koloniālās pagātnes un pat īsti nav vērā ņemamu vēsturisko saikņu ar Lielbritāniju.
Pārējās trīs tādas ir Ruanda, Gabona un Togo. Paralēli, protams, Mozambika regulāri iesaistās sadarbībā arī ar Eiropas Savienības institūcijām, tostarp ar Eiropas Parlamentu. Finanšu palīdzības un aizdevumu jautājumi visbiežāk ir centrā Eiropas Parlamenta grupu un individuālu parlamentāriešu interesēm.
Kādas ir Eiropas Parlamenta funkcijas un iespējas sadarboties ar tādām valstīm kā Mozambika un ietekmēt tur notiekošo, skaidro Roberts Zīle, Eiropas Parlamenta viceprezidents. -
Šoreiz raidījums par Beļģijas Karalisti. Un raidījums būs pozitīvs, jo runāsim daudzām pozitīvajām beļģu iezīmēm. Jāsāk ar to, ka Eiropas Savienības galvaspilsēta Brisele faktiski atrodas Eiropas Savienības piektajā mazākajā valstī platības ziņā. Vienlaicīgi to apdzīvo 12 miljoni cilvēku un tā ir viena no urbanizētākajām valstīm pasaulē. Proti, 97 procenti cilvēku dzīvo pilsētās.
Interesanti, ar ko Beļģija asociēsies Latvijas iedzīvotājiem. Noteikti kāds minēs to, ka Brisele ir ES un NATO galvaspilsēta. Droši vien kāds piesauks arī Čurājošā puisēna statuju. Iespējams, ka kāds teiks, ka Beļģijā ir dzimis slavenais cīņu mākslas filmu aktieris Žans Klods van Vārenbergs jeb kā mēs viņu visi zinām – Žans Klods van Damme. Iespējams, ka kāds varētu zināt, ka arī aktrise un pagājušā gadsimta elegances ikona Odrija Hepberna ir dzimusi Briselē.
Cerams, ka kāds pieminēs beļģu tehnoloģiskos sasniegumus. Piemēram, to, ka elektroniskās identifikācijas kartes pirmo reizi esot ieviestas tieši Beļģijā. Starp citu beļģis Žoržs Lematrē tiek uzskatīts par pirmo, kurš 1931. gadā zinātniskā formā noformulēja ideju par Lielo Sprādzienu, ar kuru aizsākās visums.
Par zinātni un zināšanām runājot, Beļģijā ir vienīgais pasaulē muzejs, kurš ir veltīts grāmatu iesiešanai un grāmatu izdevniecībai kā mākslas formai. Tajā ir ap 3000 mākslinieciski augstvērtīgu grāmatu sējumu, kas izdoti kopš 16. gadsimta. Vēl var pieminēt, ka pirmā drukātā avīze pasaulē 1605. gadā iznāca Antverpenē. To sauca „Relation” un izdevējs bija Johans Karolus. Kopš 1447. gada Antverpene ir bijusi arī nozīmīgākais dimantu pirkšanas un pārdošanas centrs.
Interesanti, vai kāds Latvijas iedzīvotājs, iespējams, gados vecāks un ar labu atmiņu, pēkšņi atminēsies Padomju Savienībā mācīto… Proti, Kārlis Markss un Frīdrihs Engelss savu slaveno “Komunistiskās partijas manifestu” sarakstīja no 1845. līdz 1847. gadam dzīvodami Briselē. Restorāns “Le Cygne” tieši ir tā konkrētā vieta, kur rakstīšana lielākoties ir notikusi.
Runājot par šiem konkrētajiem diviem vīriešiem, kuru attiecībām abi mēģina piedēvēt vairāk nekā tikai draudzību, jāsaka, ka viņu savstarpējā sarakste no 1869. gada liecina, ka abi divi bija spēcīgi izteikti homofobi. Nekādas progresīvās domas cilvēku seksuālās brīvības kontekstā viņiem nebija. Beļģija pati tikmēr 2003. gadā kļuva par otro valsti pasaulē pēc Nīderlandes, kurā tika legalizētas viendzimuma laulības. Jāmin vēl, ka gadu iepriekš Beļģija legalizēja arī tiesības uz eitanāziju.
Bet vēl pie pāris faktiem, par kuriem Latvijas iedzīvotāji varētu zināt vai būt dzirdējuši, – Beļģijā ir atrodama pasaulē garākā tramvaja līnija. "Kusttram" stiepjas 68 kilometru garumā gar visu Beļģijai pieejamo Ziemeļjūras krastu. Tramvaji man vienmēr asociējas ar melanholismu un mierīgu dzīves ritumu. Kā tādi pilsētas kamieļi tie parasti savā nodabā ceļo starp steidzīgajām un nereti agresīvajām automašīnām… Un tam piederētos tāda lēna saksofona mūzika fonā. Un tieši Ādolfs Sakss 1840. gadā bija tas beļģis, kurš šo mūzikas instrumentu izgudroja.
Fascinējoši man likās, ka Beļģijas pilsētā Gentē ir pilsētas laukums Sint-Veerleplein. Katru reizi, kad piedzimst bērns, tad laukumā esošās ielu gaismas tiek mirkšķinātas, lai visiem par to paziņotu. Fantastiski cilvēcīga tradīcija!
Beļģu ekonomika ir viens no piemēriem daudzveidīgai, konkurētspējīgai ekonomikai, kura prasmīgi izmanto savu ģeogrāfisko atrašanās vietu un starptautiskās intereses un klātbūtni. Beļģija ir augstu ienākumu valsts ar spēcīgu labklājības sistēmu, bet vienlaicīgi, protams, ar augstu valsts parādu, zemu mazāk kvalificēto darbinieku iesaisti ekonomiskajos procesos, sarežģītu birokrātiju un novecojošos sabiedrību.
Latvijas IKP uz vienu iedzīvotāju pret Beļģijas rādītāju ir 0,6. Proti, mūsu bagātības līmenis ir 60 procenti no Beļģijas statistiski vidējā bagātības līmeņa. Vidējā alga pēc nodokļiem gan ir gandrīz trīs reizes lielāka un sasniedz 2500 eiro mēnesī.
Bet, kas interesanti, Latvijā statistiski skaitās vairāk lidostu nekā Beļģijā. Mums esot 56, kamēr beļģiem tikai 49. Nezinu, kādēļ šis fakts mani uzrunāja, bet ASV rādītājs ir 15 873 lidostas, kas ir pasaulē lielākais skaits.Seko Brazīlija ar vairāk nekā trīs reizes mazāku skaitli.
Nozīmīga daļa no Beļģijas ekonomikas, protams, ir Brisele ar tajā atrodamajām starptautiskajām institūcijām. Brisele ir viens no trim pasaules varas centriem līdzās Vašingtonai un mūsdienās arī Pekinai.
Par to, cik Briselei ir nācis par labu vai sliktu būt šādam politiskajam centram, vaicājām bijušajam Eiropas Komisijas Prezidenta Žaka Santēra biroja vadītājam un arī Eiropas Savienības Padomes ģenerāldirektora vietniekam Džimam Klosam. -
Raidījums Diplomātiskās pusdienas šoreiz par Centrālāfrikas Republiku, valsti Āfrikas kontinenta pašā vidienē, bez piekļuves jūrām vai okeāniem.
Brīdinām, ka raidījums ir par valsti, kas ir caur un caur bēdu ieleja. Esam iepriekš jau bieži runājuši par nabadzīgām un problēmu plosītām valstīm. Bet tik plašs ekonomisko, politisko un humanitāro problēmu kopums, kāds ir Centrālāfrikas Republikas (CĀR) gadījumā, ir reti sastopams.
Sāksim ar to, ka Centrālāfrikas Republika, neskatoties uz to, ka teritoriāli ir apmēram desmit reizes lielāka par Latviju, ir gandrīz 43 reizes nabadzīgāka par Latviju. Kamēr Latvijas IKP uz vienu iedzīvotāju pēc Pasaules Bankas datiem ir 38 370 eiro, Centrālāfrikas Republikai šis rādītājs ir 900 eiro. Šī faktiski ir pirmā vai otrā nabadzīgākā valsts pasaulē pēc Burundi. Un tas situācijā, ka valstij ir milzīgi dabas resursi.
Nedaudz sportiskas pozitivitātes par Latviju – mēs esam bagātāki par mūsu Eiropas Savienības partnervalstīm Slovākiju, Grieķiju un Bulgāriju, starp citu. Nemaz nerunājot, ka pārspējam arī Krieviju un gandrīz divas reizes arī Baltkrieviju bagātības rādītājos. Paskatieties paši pasaules organizāciju datus un redzēsiet.
Šis varētu būt arī vienīgais un pēdējais pozitīvais fakts šajā raidījumā. Un tas pat nav par Centrālāfrikas Republiku, kuru apdzīvo apmēram pieci ar pusi miljoni iedzīvotāju. No tiem gandrīz 70 procenti dzīvo zem nabadzības sliekšņa. Vēl vairāk – vairāk nekā 42 procenti šobrīd dzīvo akūta bada apstākļos. Sliktākais rādītājs pasaulē.
Ekonomisko un politisko apstākļu, tostarp ilgstošā pilsoņu kara dēļ, Centrālāfrikas Republika bieži ir ierindota starp desmit valstīm pasaulē, uz kurām ceļot ir ļoti bīstami. Ir tāda Starptautiskā Ceļošanas riska karte (International SOS Travel Risk Map), kurā varat redzēt visas pasaules valstis. Iesakām ielūkoties! ANO vēl pagājušajā gadā rekomendēja CĀR bēgļiem ārvalstīs vai pat pašā CĀR nemēģināt atgriezties mājās, jo valstī netiek ievēroti pat svarīgākie likumi un riski ir pārāk augsti.
Visbeidzot pieminēšu to, ka tieši šīs teritorijas tiek uzskatītas par slaveno pigmeju izcelsmes un arī mūsdienu dzīves vietu. Kā daži avoti raksta, jau senie ēģiptieši esot rakstījuši, ka mūsdienu Centrālāfrikas teritorijā dzīvo “melni pundurīši”. Tas gan netraucē Centrālāfrikas Republikā basketbolam būt vienam no diviem populārākajiem sporta veidiem un CĀR pat divreiz esot uzvarējusi Āfrikas čempionātā.
CĀR ģeogrāfiskā atrašanās vieta ir izraisījusi arī to, ka valsts teritorijā vēsturiski un šobrīd ir bieži krustojušās nesamierināmas reliģiskās, etniskās, ekonomiskās grupas un to politiskās intereses. Valsts teritorija pastāvīgi ir apdzīvota kopš akmens laikmeta, vismaz 10 tūkstošus gadu. Vienlaicīgi tikai 18. gadsimtā teritorija kļuva par daļu no pasaules tirdzniecības ceļiem un ekonomiskajiem procesiem. Šeit gan uzreiz jāatzīmē, ka šie trans-Sahāras tirdzniecības ceļi starp Atlantijas un Indijas okeāniem un ekonomika bija lielākoties saistīta ar vergu un ziloņkaula tirdzniecību.
Verdzības posms arī bija viens no iemesliem, kādēļ dažādās ciltis un etniskās grupas CĀR vēl šodien nesatiek un atminas savstarpējos vēsturiskos pāridarījumus.
1903. gadā CĀR teritorijas par savām kolonijām padarīja Francija. Līdzīgi kā Beļģu Kongo situācijā, arī francūžu pieeja bija valsts administrāciju uzticēt privātām kompānijām, jo tās aktīvi ieguva gumiju un ziloņkaulu. Rezultātā vietējo iedzīvotāju ekspluatācija tikai turpinājās arī pēc tam, kad oficiāli verdzība tika atcelta 1910. gadā.
CĀR politiskā vēsture pēc neatkarības iegūšanas 1960. gadā, parāda galējības un pārmērības. Konstantie etniskie un reliģiskie konflikti, ar īsu militāru diktatūru vadītiem miera periodiem ir bijuši CĀR mūsdienu iezīme.
Nesenākais plaša mēroga konflikts, pilsoņu karš, sākās 2013. gada martā ar musulmaņu dumpinieku grupas „Seleka” veikto apvērsumu pret prezidentu Fransuā Bozizi, kura rezultātā dumpinieki ieņēma arī galvaspilsētu Bangvī. Valsts kristiešu kopiena, kurai tiek oficiāli rēķināts, ka pieder 90 procenti valsts iedzīvotāju, protams, ar šo nebija mierā, radīja “pašaizsaradzības” grupas ar nosaukumu „anti-Balaka”. Tieši tāpat kā „Seleka”, arī „anti-Balaka” aktīvi izvērš teroru pret civiliedzīvotājiem. Sākotnējais reliģiskais konflikts ar gadiem pat vairs nav tik daudz reliģisks, cik etnisks. Etniskās grupas patiesībā rāda pilnīgi citu CĀR ainavu un nemaz daudz kopīgu īpašību starp tām nav atrodamas. Piemēram, daudzas etniskās grupas pieder faktiski vietējām, tradicionālajām reliģijām. Daudzi praktizē dažādas burvestības, pat, ja valsts oficiālā pozīcija ir par tām sodīt ar cietumsodu.
Konfliktu neatrisināja ne tikai Fostina-Arčandža Tuaderas ievēlēšana par prezidentu un pārvēlēšana 2020. gadā. Patiesību sakot – konstitūcija arī 2023. gada referendumā tika mainīta, lai Tuadera varētu amatā palikt neierobežotu laiku. Un vēl mazāk CĀR problēmas risina ārvalstu iejaukšanās. Francijas neveiksmīgie centieni atjaunot savu ietekmi valstī ir bijuši relatīvi nesekmīgi. Franciju un Eiropas Savienību kopumā no CĀR “izspiež” Ķīna, bet sevišķi jau Krievija. Krievija jau 2018. gadā noslēdza ar CĀR centrālo valdību vienošanos par derīgo izrakteņu ieguvi un ieveda valstī bēdīgi slaveno Vāgnergrupu, kas apmāca valdības armiju. CĀR pat neslēpj, ka grib redzēt pastāvīgu Krievijas militāro bāzi savā valstī, jo ar ieroču piegādēm un vāgneriešu treniņiem ir par maz.
Vairāk par Centrālāfrikas Republikas resursu paradoksu un vāgneriešu lomu valstī stāsta Liutaurs Gudžinsks, Viļņas Universitātes Starptautisko attiecību un politikas zinātņu institūta asociētais profesors. - Show more
