エピソード
-
Pasaule ārpus laika – tā pašiem mazākajiem skatītājiem domāto studijas „Rija” animācijas filmu „Telmas ideālā dzimenīte” raksturojusi Eiropas Bērnu un jauniešu filmu asociācijas žūrija, kas pērnruden tai piešķīra balvu Vācijas starptautiskajā bērnu un jauniešu filmu festivālā „Schlingel”. Pēc pasaules pirmizrādes Vācijā režisora Reiņa Kalnaeļļa jaunā pilnmetrāžas animācijas filma par pingvīnmeitenīti Telmu šonedēļ nonāks arī uz Latvijas ekrāniem. Tā izaugusi no savulaik daudzus festivālus apceļojušās īsfilmas „Kad āboli ripo”, un filmas pamatā ir Liepājas mākslinieka Andreja Prigičeva neparastie, ar krāsu zīmuļiem radītie tēli.
Mazā Telma pēc dažām dienām sasniegs pingvīnu pilngadību – piecus gadus, bet viņa bažījas, vai Dzimenīte viņu atradīs. Viņas mājās – Ledus zemē – valda šķietama pārpilnība, bet Telmai trūkst vecāku siltuma.
Telma ilgojas sagaidīt Dzimenīti kopā ar labākajiem draugiem – Kaķi un Peli no Zaļās zemes – un nolemj rīkoties. Un tur arī sākas piedzīvojumi. Bet šīs neparastās tēlu trijotnes vēsture ir senāka par šo filmu – šie mākslinieka Andreja Prigičeva radītie varoņi savulaik satikās Reiņa Kalnaeļļa debijas īsfilmā „Kad āboli ripo”, kas iznāca 2009.gadā.
Pilnmetrāžas filmu sākotnēji bija iecerēts saukt par „Ābolrauša šūpuļdziesmu”, metot tiltu uz īsfilmu, kuras tēli vēl pirms režisora Reiņa Kalnaeļļa piesaistes bija dzimuši mākslinieka Andreja Prigičeva galvā, atceras Reiņa tēvs, filmu studijas „Rija” vadītājs un producents Vilnis Kalnaellis. Ar Prigičeva grāmatu ilustrācijām viņu bija iepazīstinājusi kolēģe Ilze Ruska.
Filmas scenārija autores ir Līva Eglīte no Latvijas un Sesila Somersa (Cecile Somers) no Luksemburgas, jo filma ir abu valstu kopražojums. Telmas ceļojumu no Ledus zemes uz Zaļo zemi caurvij arī pieaugušajiem aktuālas tēmas par ekoloģiju, materiālismu un cilvēciskajām attiecībām tehnoloģiju laikmetā. Režisors Reinis Kalnaellis atzīst, ka tieši par scenāriju bijušas viskarstākās diskusijas un būtu gribējies to pieslīpēt vēl un vēl:
Sākumā bijusi doma, ka „Telmas ideālā dzimenīte" būs filma bez dialogiem, tomēr laika gaitā tas mainījies, un filmā dzirdēsim Baibas Brokas, Jāņa Kirmuškas, Gundara Grasberga un citu aktieru balsis. Un var teikt, ka pie filmas „Telmas ideālā dzimenīte" strādājusi vesela Kalnaeļļu dinastija, jo pingvīnmeitenītes Telmas lomu ierunājusi režisora meita un producenta mazmeita Rota Kalnaella.
Mūziku animācijas filmai radījis komponists Kārlis Auzāns, bet beigu titru dziesma pieder grupai „Carnival Youth”.
Animācijas filma „Telmas ideālā dzimenīte" kinoteātros būs skatāma no rītdienas, 19.marta. -
Aspazijas 160. dzimšanas dienas svinības Kastaņolā, kas bija Raiņa un Aspazijas trimdas vieta turpat četrpadsmit gadu, aktualizē jautājumu par Raiņa un Aspazijas muzeja pastāvēšanu šajā Šveices ciematā. Kultūras rondo saruna par pieredzēto un Ingas Ābeles topošo romānu „Mīlamā” ar Ingvildu Strautmani.
Kastaņolā 15. un 16. martā bija sabraukuši ne tikai viesi no Latvijas, bet arī latvieši no Itālijas, no Vācijas, no vairākām Šveices pilsētām - Cīrihes, Bernes un Bāzeles. Aizvadīto svinību sakarā ir trīs ziņas.
Pirmā no tām: Rainim un Aspazijai veltītā ekspozīcija Kastaņolā, visticamāk, tiks pagarināta, līgums ar Lugano pašvaldību tiks pagarināts vēl uz diviem gadiem. Vēl gan ir jāatrisina dažas praktiskas lietas
Otra ziņa - Kastaņolā ir iela "Via Rainis e Aspazija, latviešu dzejnieki un patrioti" un šo ielu oficiāli atklās maijā.
Trešā ziņa: Lai Raiņa un Aspazijas piemiņa Šveicē būtu dzīva, tiek domāts arī par dažādām jaunām sadarbības formām, un viena no tām, kas arī vēl ir sagatavošanas procesā, varētu būt literārās rezidences. Sadarbotos Ventspils Rakstnieku māja ar vienu no Šveices rakstnieku mājām.
Domājams, ka viss iecerētais īstenosies.
Pasākumā, kas norisinājās 15. martā Lugano pilsētas arhīvā, piedalījās arī kultūras nodaļas direktors Luidži di Korato. Viņš lielā mērā būs tas, kurš pateiks - jā, būs vai nē, nebūs, un bija Latvijas vēstniece Šveicē Guna Japiņa.
Uz Šveici šajā reizē bija devusies arī pētniece, Raiņa un Aspazijas vasarnīcas Jūrmalā speciāliste Amanda Kaufmane, kurā ir sajūsmā par visu to, ko viņai var izstāstīt literatūrzinātniece Gundega Grīnuma. Viņas priekšlasījums bija par Raiņa un Aspazijas mājbrauci, kā viņi paši sauca gatavošanos atgriezties Latvijā, par to, kā Latvijā reaģēja. Bija arī senas un patiesībā neredzētas fotogrāfijas, piemēram, kur Rainis ir Latgalē, iebraucot Latvijā, nevis kopā ar Aspaziju, bet ar dzejnieci Birutu Skujenieci.
Viņas stāstā aizrautība ir pilnīgi saklausāma. Sarunā piedalās arī Memoriālo muzeju apvienības direktora vietniece Sanita Kossoviča.
Ar priekšlasījumu uzstājās arī filoloģijas profesors, biedrības "Šveice - Latvija" prezidents Alans Šorderets, bet viņš burvīgi runā latviešu valodā, jo ir precējies ar latvieti Ilzi. Viņš sarunā iezīmē ne tikai Raiņa un Aspazijas, ne tikai arī Zentas Mauriņas, ne tikai Miķeļa Pankoka pēdas Šveicē, bet arī tādu mūsdienu zinātnieku sadarbību un arī nākotni zinātnē.
Rakstniece Inga Ābele lasīja fragmentus no topošā romāna par Aspaziju "Mīlamā", kas iznāks romānu un monogrāfiju sērijā "Es esmu...". Arī mūsu saruna par to.
Savukārt 16. martā bija Radio mazās lasītavas tikšanās ar klausītājiem Lugano. Aktieris Gundars Āboliņš lasīja fragmentus no Aspazijas atmiņām un vēstulēm no Šveices, ko palīdzēja sagatavot Gundega Grīnuma, kā arī fragmentus paša tulkotās Joahima Meierhofa grāmatas „Ak, šī plaisa, sasodītā plaisa”. -
エピソードを見逃しましたか？
-
Kultūras rondo sākam jaunu sadaļu „Iepazīstam tekstus”. Saruna par mūsdienu kontekstu Timotija Snaidera darbā „Par tirāniju” un Platona darbā „Valsts”. Diskutē tulkotāja Ieva Lešinska, filozofs Artis Svece un vēsturnieks Mārtiņš Mintaurs.
„Ja neviens no mums nav gatavs mirt par brīvību, tad mēs visi mirsim tirānijā.” Ar šādiem vārdiem savu grāmatu noslēdz vēsturnieks, domātājs publiskais intelektuālis Timotijs Snaiders.
Viņa darbs „Par tirāniju: divdesmitā gadsimta divdesmit mācības” latviešu valodā iznāca 2017. gadā un joprojām skaudri sasaucas ne tikai ar tiem notikumiem, kas šobrīd risinās pasaules politiskajā arēnā, bet arī ar to, ko domājis un sarakstījis sengrieķu filozofs, matemātiķis un rakstnieks Platons.
"Tas, no kā viņš brīdināja tolaik un kas varbūt tā gluži nepiepildījās Trampa pirmās prezidentūras laikā, tas šobrīd piepildās, godīgi sakot, diezgan tādā satraucošā veidā," vērtē Ieva Lešinska. "Un es domāju, ka viena no galvenajām lietām, kas notiek, ir...
es atceros, ka tajā grāmatā viņš brīdina no diktatūras, tā teikt, apsteigšanu. Tu dari kaut ko, pirms tev tas ir jādara, tāpēc ka tu jau steidzies, ne gluži pakalpot, tomēr izdarīt tā, lai būtu pareizi un mierīgi. Un tas nu gan notiek, cik es varu spriest no Amerikas preses un arī pat no sociālajiem medijiem."
"Šobrīd vēsture ir diezgan akadēmiska disciplīna. Bet kopš vēstures sākumiem tā vienmēr ir kalpojusi sabiedrībai, politiķiem kā tāda pieredzes krātuve, kuru tu izmanto, lai saprastu mūsdienas," norāda Artis Svece. "Es domāju, ka tas vēstures uzdevums nekur nav pazudis. Un tiešām akadēmiskajos pētījumos varbūt mazlietiņ kaut kur tas aizmirstas, bet es domāju, tieši tāpēc mums vēsture ir vajadzīga un Snaiders šajā ziņā dara to, ko jebkuram publiskajam intelektuālim vajadzētu darīt."
Kas padara Snaideru aktuālu tieši Baltijā?
"Tas pats, kas Snaideru un šo grāmatu "Par tirāniju" aktuālu vispār šodien politikā. Un mums - tāpēc, ka Snaiders, šķiet, labāk pazīst tieši Austrumeiropas situāciju," atzīst Mārtiņš Mintaurs. "(..) Patiešām, pārlasot šo grāmatu šīs dienas sarunas, man arī ir pavisam cita sajūta nekā tad, kad es to lasīju pirmo reizi, kad šī grāmata iznāca, un es to iegādājos. Tad likās, jā, protams, tā tāda trauksmes celšana un vajag brīdināt, bet
2017. - 2018. gadā man tas šķita mazāk aktuāli, nezinu, droši vien dažādu iemeslu dēļ, nekā tas šķiet šodien. Jo šodien tā situācija tiešām ir, jāteic, ļoti tuvu tam, par ko Snaiders raksta, un to tiešām var izmantot kā rokasgrāmatu, lai saprastu tās situācijas, kādas veidojas patlaban,
un to mehānismu, to loģiku, kāpēc mēs dzirdam prezidenta Trampa otrajā termiņā šādus tekstus, kāpēc ir šāda attieksme pret globālo ekonomisko sistēmu. Pilnīgi it kā neracionāla. Bet Snaiders jau par to raksta, jau citējot pašu Trampu, ka vislabākā situācija ir tad, kad mēs graujam kaut kādas esošas struktūras, un tad mēs parādīsim galarezultātā savu diženību, varenību vai ko nu mums kuro reizi vajadzēs parādīt. Un jāteic, ka tas, ko Snaiders šajā grāmatā nosaucis par fašisma atgriešanos vai fašisma politiskās prakses parādīšanos no jauna, tas tagad mūsu acu priekšā arī notiek šādā formātā."
Artis Svece atzīst, ka Timotija Snaidera darbs ir ļoti laikmetīgs brīdinājums, "proti, mēs dzīvojam tieši tajā laikā, kad šī grāmata būtu laiku pa laikam jācaurskata".
Ieva Lešinska mudina lasīt vēl arī citas grāmatas, tai skaitā citas Timotija Snaidera grāmatas, kuras arī ir tulkotas latviski. Piemēram, "Asinszeme", "Melnā zeme".
"Tur ir divas lietas, kas mums šobrīd ir svarīgas un kas ir arī Snaidero grāmatas nodaļu nosaukumi - "Saglabāt mieru tad, kad notiek neiedomājamais" un "Nepakļauties priekšlaikus". Tāpēc tas ir svarīgs," bilst Mārtiņš Mintaurs.
-
Izklaide ir ienesīgāka par ziņām, un arī ziņas var būt izklaide. Kamēr reitingi ir augsti, viss taču ir kārtībā, vai ne? – Par mediju lomu un atbildību mūsdienās runāsim studijā kopā ar Nacionālā teātra iestudējuma "Nacionālais kanāls" režisoru Matīsu Kažu un viņa radošo komandu.
Pēc Lī Hola lugas un Padija Čajefska 1976. gada filmas "Network" scenārija tapušais Nacionālā teātra Lielās zāles jauniestudējums "Nacionālais kanāls" Matīsa Kažas režijā pirmizrādi piedzīvoja 6. martā.
"Filmas "Network" scenārijs, kas sarakstīts teju pirms piecdesmit gadiem, nevarētu būt aktuālāks šodien. Daži teksti, kas sarakstīti Aukstā kara laikā, viens pret vienu attiecināmi uz šodienas realitāti, un tas ir īpaši sāpīgi," norāda režisors.
"Parādības, kuras Čajefskis 20. gadsimta 70. gadu vidū aplūko caur melna humora prizmu, mūsdienās ir kļuvušas par realitāti. Mēs skatītāju aizvedīsim nedaudz sirreālā un komiskā piedzīvojumā cauri mediju varas līkločiem, aplūkojot tās absurdās, ciniskās aizkulises un meklējot tajā visā cilvēku, ja tāds tur vispār vēl ir palicis. Jo arī "galma āksti" un "autsaideri", kā izrādās, nevar atturēties no mediju kapitālisma valdzinājuma."
Režisors Matīss Kaža ir arī dramatizējuma tulkojuma autors un izrādi veido kopā ar ambiciozu radošo komandu: vizuālās dramaturģijas autors Reinis Dzudzilo, kostīmu un grima māksliniece Krista Dzudzilo, kustību māksliniece Ramona Levane, komponiste Marta Ansone, gaismu mākslinieks Oskars Pauliņš un video mākslinieks Toms Zeļģis.
Lomās: Egons Dombrovskis (Hovards Bīls, ziņu moderators) Agnese Budovska vai Agate Marija Bukša (Diāna Kristensena, programmu daļas vadītāja), Ivars Kļavinskis (Makss Šūmahers, ziņu dienesta vadītājs), Igors Šelegovskis (Frenks Hakets, kanāla izpilddirektors), Matīss Budovskis (Harijs Hanters, ziņu dienesta asociētais producents), Marija Bērziņa vai Daiga Kažociņa (Luīza, Maksa sieva un Režisora asistente), Uldis Anže (Eds Radijs, kanāla valdes priekšsēdētājs), Elza Rūta Jordāne (Šlesindžere, Diānas asistente), Kārlis Reijers (Džeks Snoudens, reportieris), Normunds Laizāns (Nelsons Čeinijs, kanāla valdes loceklis), Emīls Ralfs Zagorskis (Džensens, CCA korporācijas priekšsēdētājs), Ivars Puga (Režisors), Madara Reijere (Studijas pārzine), Kristaps Kristers Ozols (Iesildītājs), Laura Siliņa (Penija). -
„Mūsu mājas stāsts" ir dokumentāla filma par Valmieras teātra ēkas rekonstrukciju, kurai līdzi sekoja un stāstu radīja režisore Liene Laviņa. Ar režisori, filmas producentu un scenārija līdzautoru Staņislavu Tokalovu tiekamies Kultūras Rondo studijā, sarunai pievienojas arī filmas galvenais operators Aleksandrs Grebņevs.
Valmieras teātra ēkas rekonstrukcijas laikā (2021–2024) ne uz brīdi netika pārtraukta mākslinieciskā darbība – jauniestudējumu sagatavošana un izrādes Apaļajā zālē. Solītā viena paciešanās ziema pārauga trijās.
Mēģinājumi un izrādes notika dažādās Valmieras vietās, bet teātra ēka, neskatoties uz ūdens un siltuma trūkumu, netika atstāta ne mirkli.
Celtnieku ekipējumā caur putekļiem un aukstumu aktieri un pārējie teātra ļaudis devās uz mēģinājumu zāli, Apaļo zāli, galdniecību, administrāciju, lai tur strādātu tā, it kā nekas nebūtu neparasti un grūti.
-
Cik daudz mēs varam izvēlēties, kas esam, un cik daudz mūsos paliks tas, kas bijis pirms mums? Laikmetīgās dejas izrādē „Savējā un svešā” horeogrāfe un dejotāja Marija Saveiko, apvienojot kustību, dzīvo mūziku un gaismu, dalās personīgajā pieredzē par savu identitāti un piederības izjūtu Latvijā. Pirmizrāde 14. martā Ģertrūdes ielas teātrī.
Žans Pols Sartrs ir teicis: "Cilvēks ir tas, ko viņš pats no sevis izveido", tomēr ikvienam no mums ir konkrēts sākumpunkts – ķermenis, vide, kultūra un tā brīža vēsturiskais konteksts, kurā piedzimstam, uzsver izrādes veidotāji.
Vai iespējams pilnībā atbrīvoties no tā, kas mūs veidojis? Kā savu dzīvi izjūt cilvēks, kas ir piederīgs divām kultūrām, divām valodām?
Ne tik bieži gadās būt klāt topošas izrādes gaismu mēģinājumā, un ir ārkārtīgi interesanti vērot, kā gaismas top dejas izrādei. Esam liecinieki darba procesam starp gaismu mākslinieku Niku Ciprusu, horeogrāfi Mariju Saveiko un izrādes mākslinieci Kaivu Kumerovu. Sakārtot izrādes vēstījumu tā, lai tas būtu nolasāms skatītājiem, palīdzējusi dramaturģe Annija Broniča.
Kopā ar Mariju Saveiko uz skatuves atrodas un dzīvo mūziku izpilda Kārlis Matīss Zitmanis, viņš plašākai publikai pazīstams kā grupas „Sudden Lights” ģitārists. Par laikmetīgās dejas izrādes vizuālo tēlu daudz domājusi māksliniece Kaiva Kumerova, kura atklāj, kā ritējis darba process.
Izrādes autore un izpildītāja Marija Saveiko ir laikmetīgās dejas horeogrāfe, dejotāja un daļa no dejas kompānijas SIXTH. 2021.gadā absolvējot Kultūras akadēmijas Laikmetīgās dejas programmu, jaunie nozares profesionāļi turpina sadarbību kā dejotāju apvienība SIXTH jeb 6. paaudze. Kompānijas dalībnieki, kas ir arī Marijas kursabiedri, būs pirmizrādes skatītāju vidū.
Pirmizrāde Marijas Saveiko laikmetīgās dejas izrādei „Savējā un svešā” gaidāma 14. un 15. martā Ģertrūdes ielas teātrī. Horeogrāfe vēlētos izrādi rādīt arī ārpus Rīgas, piemēram, Kuldīgā vai Daugavpilī.
-
Par Latvijas dalību Eiropas animācijas profesionāļu filmu forumā "Cartoon Movie" Bordo, Francijā, un tur gūto pieredzi, iepazīstinot ar jaunākajiem Latvijas pilnmetrāžas animācijas projektiem, Kultūras Rondo iztaujājam nozares ekspertus – kinorežisoru Edmundu Jansonu, producentu Dominiku Jarmakoviču un LMT Viedtelevīzijas satura vadītāju Annu Rozenvaldi.
-
Rotko muzejā mākslas valodā pārdomu pilns ienācis pavasaris. Ienācis simboliski – ar tumšpelēku kaķi, ar līdz šim Rotko muzeja vēsturē eksponēto lielāko gleznu un kuplāko Latgales mākslinieku radošo devumu.
Ar sešu Latvijas un ārvalstu izstāžu kopu, aizvadītās nedēļas nogalē Rotko muzejā Daugavpilī durvis vēra jaunā pavasara izstāžu sezona, kas dažādiem izteiksmes līdzekļiem aplūko dabas un cilvēka saikni un nepārejošo vērtību.
Līdzās spēcīgām personālizstādēm, kuras veidojuši latviešu mākslinieki Ritums Ivanovs un Iveta Šmita, kā arī Monako dzīvojošais britu gleznotājs un mecenāts Bazils Alkaci, muzeja apmeklētājus gaida vērienīga Latgales reģiona mākslinieku kopizstāde, apjomīga Latvijas laikmetīgās grafikas izlase no Rotko muzeja krājuma un Latvijas laikmetīgās keramikas vecmeistaru – Silvijas Šmidkenas un Leona Lukšo – radošais dialogs. -
"Viss ir brīnumains" – tā Jāns Kaplinskis tulko Alberta Šveicera vārdus Ehrfurcht vor dem Leben, un par to raksta esejās, kuras tulkojusi Maima Grīnberga. Ar viņu tikāmies, kad tulkotāja bija ieradusies Rīgas grāmatu svētkos, lai iepazīstinātu ar somu komponista un muzikologa Osmo Tapio Reiheles grāmatu "Kāpēc laikmetīgā mūzika ir tik sarežģīta". Sarunā par abām šīm grāmatām.
-
Unikālais dizains vienā eksemplārā – tā var raksturot mākslinieku un dizaineru grupas „Zemūdeņu karš” radītos darbus. 30 gadu pastāvēšanas laikā apvienība sarīkojusi 18 izstādes un saglabājusi dalībnieku pamatkodolu. Latvijas Arhitektūras muzejā atklāta izstāde “Zemūdeņu karš: Epizode 1.1. 30 gadi”.
Mākslas dizains, radīts 90. gados, šobrīd gūst īpašu uzmanību un vērtību, ir pārliecināta Arhitektūras muzeja vadītāja Ilze Martinsone. Par jubilejas izstādi sarunājamies arī ar māksliniekiem Valteru Kiršteinu un Gintu Zilbalodi Sr, kā arī Egilu Medni.
Latvijas Mākslas akadēmijā Dizaina nodaļa sākotnēji tika dibināta kā Rūpnieciskās mākslas nodaļa ar oficiālo mērķi sagatavot speciālistus, kas darbotos ražošanā. 20. gs. 90. gados iepriekšējā politiskā sistēma sagruva reizē ar tās ekonomisko bāzi un industriālo ražošanu. Par Mākslas akadēmijas Dizaina nodaļas diplomdarbu tēmu kļuva konceptuāli objekti, dizaineri – nodaļas absolventi – ar saviem darbiem devās izstāžu zālēs.
1995. gadā reizē ar pirmo izstādi tika dibināta grupa “Zemūdeņu karš”. Pastāvēšanas laikā apvienība sarīkojusi 18 izstādes, savās rindās iesaistot aizvien jaunus māksliniekus, tostarp grupas kodols joprojām palicis nemainīgs. Jubilejas izstādē aicināti piedalīties tie autori, kuru ieguldījums grupas tapšanā un pastāvēšanā ir bijis nozīmīgs: Valters Kiršteins, Egils Mednis, Māris M. Gailis, Arvīds Endziņš Sr., Armands Vecvanags Sr., Gints Zilbalodis Sr. Simboliski ir eksponēti dizaina nodaļas bijušā metāla specialitātes vadītāja Jura Gagaiņa (1944–2017) darbi “Zemūdenes”. -
Jukio Mišima ir viens no nozīmīgākajiem autoriem pagājušā gadsimta Japānas kultūrā. Par režisora Henrija Arāja izvēli iestudēt viņa filozofisko drāmu „Zelta templis” uz Latvijas Nacionālā teātra skatuves un darba mūsdienīgo interpretāciju saruna Kultūras rondo ar režisoru Henriju Arāju, horeogrāfi Simonu Orinsku un aktrisi Ināru Slucku.
Iezīmējot izrādes pieteikumu, "Nekas šajā pasaulē nav tik skaists kā Zelta templis. Sasniegt šo skaistumu jaunajam Midzogučī nozīmē radīt dzīvei jēgu un atrast piepildījumu, un tādu nākotni viņam novēl arī vecāki. Tomēr...
Kā lai sadzīvo ar vēlmi kļūt par daļu no skaistā, par daļu no mūžības, apzinoties, ka tu vienmēr paliksi tikai ēna?
Zelta templis vienmēr būs pārāks par tevi. Varbūt cilvēka dzīves jēga ir atrodama kur citur, bet – kur?" -
Par Gaujas lībiešiem un viņu mantojuma izpēti Kultūras rondo saruna ar Turaidas muzejrezervāta Pētniecības un ekspozīciju nodaļas pētnieku Gunti Zemīti un Latvijas Universitātes Lībiešu institūta direktoru Valtu Ernštreitu.
Turaidas muzejrezervātā, kura viena no pētniecības pamattēmām ir saistīta ar lībiešu kultūrvēsturiskā mantojuma izpēti un saglabāšanu, aizvadīts semināru “Gaujas lībiešu mantojuma izpēte 21. gadsimtā: starpdisciplināras metodes vēstures izpētē”.
Seminārā varēja iepazīties ar pēdējos gados veiktajiem pētījumiem par Gaujas lībiešiem, kā arī ar mantojuma izpētē lietotajām metodēm.
Savukārt 2024. gadā izdotā grāmata “Sateseles pils un zeme” ir līdz šim plašākā publikācija par Sateseles pilskalna vēsturi un izpēti. Tā ir arī pirmā grāmata, kas veltīta tieši lībiešu pilskalnam un tam atbilstošam novadam. Pētījumu autori ir Turaidas muzejrezervāta pētniecības un ekspozīciju nodaļas galvenie speciālisti Dr. hist. Guntis Zemītis, Egils Jemeļjanovs un Ligita Beitiņa. -
Dažādu paaudžu tautas deju ansambļa „Līgo” dejotāji ar piecu koncertu ciklu visā Latvijā svinēs ansambļa 80 gadu un vidējās paaudzes deju kolektīva 50 gadu jubileju. Kulminācija gaidāma vasaras saulgriežu koncertā, kas notiks Rīgā, savukārt ieskaņas koncerts „Tapšana. Līgo Vidzemē” 8.martā Valmierā. Izceļot katra dejotāja nozīme un viņu deju pedagogus, ieraudzīsim, kāda ir Latvijas dejotāju saime.
Koncertu ciklu cauri Latvijas novadiem „Līgo” dejotāji aizsāks ar ieskaņu koncertu „Tapšana. Līgo Vidzemē”, kas 8.martā norisināsies Valmieras Kultūras centrā. Nākamais „Sēšana. Līgo Sēlijā un Zemgalē” 22.martā Viesītes Kultūras pilī „Sēlija”. -
Kultūras žurnālistes Māras Rozenbergas iespaidi un pieredzētais ASV Kinokakadēmijas "Oskaru" balvas ceremonijā Losandželosā.
-
ISSP galerijā skatāma Armanda Andžes izstāde „Bailes no ainavas”. Mākslinieks, izmantojot senus analogās fotogrāfijas paņēmienus, pievēršas pilsētas ainavu mainīgajai dabai un to radītajām emocionālajām un sociālajām atbalsīm.
ISSP galerija ir laikmetīgajai fotogrāfijai veltīta izstāžu telpa Rīgā, šoreiz Armanda Andžes izstādes darbi apvieno konceptuālu mākslu un senu tehniku.
Armanda Andžes izstādi „Bailes no ainavas” veido nelieli attēli, ierāmēti un kārtoti garā rindā pie sienas. Dienas gaišajās stundās svarīgs arī leņķis, kādā tos ērtāk apskatīt, vajadzīgs nesteidzīgs laiks, un laiks ir šai izstādei svarīgs jēdziens daudzās nozīmēs. Armandam jautāju, vai uzreiz bija skaidrs, kā darbus eksponēt, jo tehnika, kādā tie radīti, nav mūsdienām ierasta.
Plašāk par izstādi stāsta mākslinieks un izstādes kuratores Iveta Gabaliņa un Kamilla Kūna.
Armanda Andžes izstāde „Bailes no ainavas” ISSP Galerijā skatāma līdz 18.aprīlim. -
6. martā aizsākas triju dienu grāmatniecības slavinājuma maratons, jo šovakar tiks pasniegtas balvas ikgadējā grāmatu mākslas konkursā „Zelta ābele”, bet jau no rīt, 7. martā, sāksies Rīgas grāmatu svētki, kas ilgs līdz pat sestdienai. Vienlaikus priecājoties par to, ka grāmatniecība ir atgriezusies pirmspandēmijas līmenī, svarīgi ir saprast, kādas ir izdevēju, tulkotāju un mākslinieku šī brīža prioritātes. Kā literatūra pārvar valodas un kultūras robežas. Un kā mainās latviešu valodas nozīme un vērtība. Kultūras rondo studijā izvaicājam tulkotājas Intu Geili-Sīpolnieci un Ingmāru Balodi, ka arī izdevniecības "Jānis Roze" izpilddirektori Renāti Punku, kura ir arī Latvijas Grāmatizdevēju asociācijas valdes priekšsēdētāja.
Grāmatu mākslas konkursa "Zelta ābele 2024" apbalvošanas ceremonijā, kas notiks 6. martā, balvu par mūža ieguldījumu grāmatniecībā saņems tulkotāja un izdevēja Inta Geile no izdevniecības “Omnia Mea”. -
Izstāde – dienasgrāmata, tāda ir Martas Andersones zīmējumu kolekcija, kas no Skotijas atceļojusi uz Rīgu. Izstādei māksliniece devusi nosaukumu „366 – dienišķā māksla”. Izstādi Ojāra Vācieša muzejā atklāja 1.martā, un ar to aizsākusies dzejnieces un tulkotājas Ludmilas Azarovas 90. jubilejas sarīkojumu sērija, jo Marta ir viņas mazmeita.
Gaišā, nelielā, taču mājīgā izstāžu zālē, baltos rāmjos pie sienām eksponētas miniatūras, katrā rāmī kādas desmit nelielas kartītes, grupētas pa mēnešiem, katrai kartītei klāt arī datums. Ar šo izstādi muzejā satiekas paaudzes, uzsver izstādes kuratore Dace Micāne-Zālīte un iepazīstina ar izstādes autori.
Lasu Martas Andersones atsūtīto tekstu par viena gada mākslas ceļojumu caur miniatūrām.
„2024.gads iesākas ar apņemšanos. Pavisam vienkāršu, kā var šķist, - zīmēt katru dienu. Vienalga, cik lielu, mazu vai kādā tehnikā, bet katru dienu bez izņēmuma”. Marta solījumu turējusi, un kā vēl, jo kartīšu ir vairāk nekā gadā dienu.
Miniatūrkartīšu kolekcija veidota kalendārā secībā, katram mēnesim ir divi vai trīs rāmji, kuros izkārtotas miniatūras. Koncepcija, kā darbus eksponēt, ir izstādes mākslinieka Inta Sedlenieka ziņā.
Marta raksta: „Pēdējā gada diena likās kā finiša līnija maratona beigās, bija prieks to beidzot redzēt, bet vēl lielāka laime bija par padarīto. Un par to, kādu ietekmi šis ceļojums ir atstājis uz mani un citiem.. Mana māksla ļāva citiem pasmieties, apdomāties, nesapratnē skurināties, skumt un varbūt pat dusmoties. Bet varbūt tā arī tomēr kādu iedvesmoja.”
Ja zinām, ka Marta Andersone dzimusi 1984.gadā, tad pagājušais viņai bijis – apaļas jubilejas gads. Starp marta mēneša kartītēm atrodam arī vienu ar torti kā augstu torni, kas nedaudz sasvēries…
Izstādes radošajā komandā strādā arī Dainis Repša, viņš aicina izstādi pētīt atraktīvi.
Martas Andersones zīmējumu kolekcija Ojāra Vācieša muzejā būs skatāma līdz 6.maijam. -
„Svarīgi izvērtēt visas cilvēces gudrību un likt to pamatā jaunradei, jo pašreiz mūs apdraud izdomas trūkums” - tā sarunā ar Māru Rozenbergu atzinis Latvijas Nacionālās bibliotēkas direktors Andris Vilks.
Andris Vilks visu savu mūžu ir kalpojis un bijis uzticīgs bibliotēkai. Gaismas pils – viņa lieldarbs. 5. martā, kad atvadāmies no Andra Vilka, Kultūras rondo vēlreiz skan saruna, kas risinājās 2024. gada augusta beigās, kad viesojāmies pie viņa mājās.
Pirms klausāmies Māras Rozenbergas sarunu ar Andri Vilku, lūdzām Latvijas Nacionālās bibliotēkas izpildirektori – Andra Vilka ilggadējo kolēģi Dzintru Mukāni, atgādināt, viņasprāt, būtiskāko, raksturojot Andra Vilka veikumu.
26. februarī mūžībā aizgāja ilggadējais Latvijas Nacionālās bibliotēkas direktors Andris Vilks.
Andris Vilks dzimis 1957. gada 16. maijā Rīgā un Nacionālo bibliotēku vadīja kopš 1989. gada, bet 2024. februārī iesniedzis iesniegumu, paužot vēlēšanos no 2. septembra atstāt Latvijas Nacionālās bibliotēkas direktora amatu, liecina aģentūras LETA arhīvs.
Plašākā sabiedrībā pazīstams kā ilggadējais Latvijas Nacionālās bibliotēkas direktors, Andris Vilks visu savu profesionālo darba mūžu pavadīja vienā darbavietā. Turpat strādāja arī viņa kundze, jau bibliotēku studiju laikā noskatītā kursa biedrene Aira.
No 1978. gada Vilks sāka strādāt par vecāko bibliotekāru Viļa Lāča Latvijas PSR valsts bibliotēkas Reto grāmatu un rokrakstu nodaļā, pēc tam kļuva par nodaļas vadītāju, no 1989. gada – par visas bibliotēkas direktoru līdz pat 2024. gadam.
Andri Vilku 5. martā pavadām Mūžībā no Gaismas pils. Tur atklāta arī viņa lolotā izstāde "Tiesības uz bibliotēku". -
Aizvadītajā nedēļas nogalē mūsu pašu mājās, Rēzeknē ir notikusi ikgadējā latgaliešu kultūras gada balvas „Boņuks” svinīgā pasniegšanas ceremonija. Par mūža ieguldījumu latgaliešu kultūras attīstībā godināta Nautrēnu vidusskolas latviešu valodas un literatūras skolotāja, Latgaliešu valodas, literatūras un kultūrvēstures skolotāju asociācijas vadītāja Veronika Dundure. Par Latgales kultūras bagātināšanu godināti spilgtākie notikumi un personības.
Latgaliešu kultūras gada balva „Boņuks” ir gaidīts notikums. Balva – tā ir iespēja atskatīties un izvērtēt aizvadītā gada paveikto, izcelt sabiedrībā jau zināmus un arī mazāk zināmums notikumus Latgales kultūrtelpā, kas pelnījušas uzslavas. Spilgtākos un nozīmīgākos veikumus nosaka žūrijas vērtējums, kuriem šogad desmit „Boņuka” balvas saņēmējus bija jāmeklē no 127 pretendentu pieteikumiem. Šogad ceremoniju vadīja Jaunā Rīgas teātra aktieris Andris Keišs un Rēzeknes Tautas teātra aktieris, no Latgales nākušais un šobrīd šeit dzīvojošais, Jānis Pampe. Un kā izrādās, pasākuma vadītāji savstarpēji ir personīgi pazīstami – Jānis Pampe ir Andra Keiša krustdēls. Kā no skatuves atzina Andris Keišs, viņš uz visiem simts procentiem kā latgalietis juties bērnībā.
Kā „Boņuka” balvas pasniegšanas ceremonijas laikā jokoja vakara vadītāji, statistika rāda, ka „Boņuki” visblīvāk dzīvo tieši Balvu novada Upītes ciemā. Proti, tieši uz Upīti visvairāk aizceļojušas latgaliešu kultūras gada balvas – ja Upītē dzīvo ap simts cilvēku, tad uz turieni ir devušies 13 „Boņuki” un viens „Žiks”, kas ir skatītāju balva. Un arī šogad „Boņuka” balva nonāk Upītē, jo par vienu no 2024. gada spilgtākiem notikumiem žūrija atzina Folkloras kopas „Upīte” projektu – kolhoza laiku dziesmu atjaunošana.
„Boņuks” dodas arī uz Daugavpili, to saņēma Daugavpils teātra izrāde latgaliski „Kaids nūteikti atīs”. Izrāde ir norvēģu autora Juna Foses tulkojums no jaunnorvēģu valodas latgaliešu valodā. Pirmo reizi kāda citu tautu luga ir tulkota pa tiešo uz latgaliešu valodu.
Par vienu no desmit labākajiem notikumiem tika atzīts arī koncertuzvedums „Folkpasija: Francis Trasuns”, kurā piedalījās Rīgas Projektu koris, Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris, postfolkloras grupa „Rikši”, Jānis Strazdiņš, kā arī mākslinieciskais vadītājs un diriģents Kristofers Volšs Sinka.
Savukārt Evija Maļkeviča-Grundele pirms sešiem gadiem pieņēma izaicinājumu un atgriezās un dzīvo Latgalē, Evija ir muzeja „Andrupenes lauku sēta” novadpētniece, kura ir uzsākusi Tradīciju skoliņu pirmsskolas un sākumskolas vecuma bērniem – „Mozuo tradiceju škola mozajim”, aicinot vietējos uz kopā būšanu.
Aizvadītā gada viens no spilgtiem notikumiem bija arī Amandas Anusānes un Liānas Merņakas ceļojošā izstāde „Baba, kurū škārsteikla bārni vaira napīdzeivuos”. Amanda fotogrāfijās iemūžināja savas 75 gadus vecās vecmammas Valentīnas Priževoites dzīvi Latgales laukos.
Svēpētā māla keramikas statuetes tika pasniegtas jau septiņpadsmito reizi. Balvu kopš 2013. gada rīko Latgales vēstniecība „Gors”.
Boņuka balvas saņēma arī vinila plate Seimaņs Putāns „Caur bolsim as eju” un koncertizrāde „Putāns. Toreiz un tagad”, Jura Urtāna grāmata „Latgales pilskalni un to folklora”, Broņislavas Martuževas fonds „Rakstītāja” un Broņislavas Martuževas simtgades notikumi – dziesmu grāmata „Dzimst dziesmas tautā, dzimst...” un koncertuzvedums „Topi stipra, sirds”, Jāņa Gleizda simtgadei veltīti pasākumi – Rēzeknes novada pašvaldības konkurss „Juoņa Gleizda bolva fotografejā” un fotogrāmata „Gleizda metode”, kā arī Literārās jaunrades latgaliski veicināšanas programma. -
Francijas prezidenta Fransuā Miterāna pirmsnāves mielasta ēdienkartes smalkumi un Jaunā Rīgas teātra groteskais iestudējums “Pēdējā maltīte”. Par dažādajām baudām dzīvē un teātrī Kultūras rondo saruna ar dramaturģi Justīni Kļavu un režisoru Aiku Karapetjanu.
Šis mielasts reiz kļuva par skandālu plašajā Francijas prezidenta skandālu sarakstā – šoreiz gan par pēdējo viņa dzīvē un skandāla iemesls – mielošanās ar maziem, Sarkanajā grāmatā ierakstītiem dziedātājputniem. Kas ir tas, kas konkrētiem cilvēkiem ļauj pārkāpt visas robežas? Vai ir iespējams sasniegt gana baudas un gana varas?
Šī ir Justīnes Kļavas un Aika Karapetjana otrā sadarbība Jaunajā Rīgas teātrī. Abu pirmais kopdarbs – izrāde "Fēlikss, Anatolijs un Ilona" – ir JRT repertuārā kopš 2023. gada oktobra. Izrādes "Pēdējā maltīte" komandā kopā ar režisoru un dramaturģi darbojas scenogrāfs Mārtiņš Vilkārsis, kostīmu māksliniece Katrīna Pasternaka, gaismu mākslinieks Niks Cipruss, pavārmākslas konsultants Ritvars Logins. Lomās – Vilis Daudziņš, Baiba Broka, Kaspars Znotiņš, Elita Kļaviņa, Guna Zariņa, Toms Harjo, Ritvars Logins, Agate Krista.
Bijušā Francijas prezidenta Fransuā Miterāna lomā iejūtas Vilis Daudziņš, aktiera lomu sarakstā šis ir otrais vecais politiķis (pirms vairākiem gadiem atveidots Vladimirs Iļjičs Ļeņins izrādē „Pēdējā Ļeņina eglīte”). Savukārt bijušās Francijas pirmās lēdijas Danielas Miterānas loma uzticēta aktrisei Baibai Brokai.
Aktierim Ritvaram Loginam izrādē ir dubults uzdevums gan iejusties pavāra lomā, gan gatavot maltīti.
Ierakstos uzklausām aktierus.
- もっと表示する
