Эпизоды
-
Пропущенные эпизоды?
-
Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar Rīgas Stradiņa universitātes profesori Andu Rožukalni par varas un mediju attiecībām, par sabiedrisko mediju uzdevumiem kara laikā, agresiju sociālajos medijos un sabiedrības izglītību mediju jautājumos.
"Tā attieksme pret medijiem un mēģinājumi kaut kā vērsties pret tiem dažādos veidos, manuprāt, ir saistīta ar ārkārtīgi vienkāršotu izpratni vispār par masu komunikācijas efektiem, jo viss stress saistībā ar mediju ietekmi ir stāsts par mediju efektiem," analizē Anda Rožukalne. "Šie uzskati, kas ir sen apgāzti un kas ir ļoti novecojuši, ka medijiem ir tāda lineāra iedarbība, var teikt arī kā skaļrunis, bet ir šī skaistā, klasiskā maģiskās lodes teorija, ka kaut ko pateiksi un tad tā ietekme tāda arī būs. Bet tā nedarbojas mediju efekti, bet
bailes un priekšstati, ka tā tas darbojas, un bailes no šīs iedarbības arī ir pamats tam, kāpēc ir dažāda veida apklusināšanas mēģinājumu - apklusināt profesionālus žurnālistus, apklusināt ekspertus, kas balstās uz datiem, kas varbūt nav izdevīgi vai nav labvēlīgi. Tie ir šie vienkāršotie, salīdzinoši senie no komunikācijas zinātnes viedokļa, uzskati par komunikācijas efektiem, kuri īstenībā nāk no vairāku pētnieku intereses par politisko pārliecināšanu, par politisko komunikāciju, nevis par medijiem.
Kuri ir daudzkārt mainījušies un kuru nozīme ir nevis transportējoša, kad kaut ko kādam nogādā hierarhiski, bet transformējoša, kā horizontāla platforma, kurā notiek ļoti dažāda virziena un līmeņu komunikācijas procesi, kuri transformē sabiedrību."
"Ilgstoša krīze, bailes, neziņa ir pārbaudījusi visu noturību. Bailes par drošību un rūpes par drošību attieksmē pret sabiedriskajiem medijiem pakāpeniski ir pārvērtušās par bailēm no domām, sarežģītām tēmām, pretrunīgām problēmām. Publiskā diskusija par sabiedriskajiem medijiem kļuvusi politizēta un ļoti polarizēta," tā pagājušajā nedēļā portālā "Delfi" rakstīja Rīgas Stradiņa universitātes Sociālo zinātņu fakultātes profesore Anda Rožukalne. Vai sarūk mediju brīvības telpa Latvijā?
Tu raksti, ka stingrā attieksme, šie pārmetumi sabiedriskajiem medijiem norāda uz to, ka ir kādas citas politikā neatrisinātas problēmas, kuras šādā veidā ir ļoti viegli, pakļaujot drošības argumentiem, norakstīt uz medijiem. Ka tas ir viens no tiem iemesliem, kāpēc ik pa laikam mēs atgriežamies pie šī jautājuma par sabiedrisko mediju attieksmes ietekmējamību.
Anda Rožukalne: To rakstot, es domāju par vairākiem jautājumiem. Pirmkārt, es mēģinu pateikt to, kas ilgstoši ir diskutēts profesionālā vidē, kā izpaužas pret medijiem vērstais diskurss vai antimediju diskurss, kur politiskajā komunikācijā mediju loma gan kopumā, gan sabiedrisko mediju sevišķi, jo tur politiķiem ir iespēja caur regulējumu ietekmēt, gan pret konkrētiem žurnālistiem [vērsties]. Veicina tādu procesu, ka mediju iespējas tiek samazinātas, iespējas kvalitatīvi strādāt, mediji tiek diskreditēta, padarīti par vainīgiem.
Mans mērķis bija salauzt šo vainošanas diskursu. Kas ir tipiski populistisks komunikācijas paņēmiens, ka ir kaut kādi ārējie ienaidnieki. Parasti tajā ienaidnieku sarakstā mediji ir vienā no pirmajām vietām. Profesionāli mediji Latvijas kontekstā - tie ir sabiedriskie mediji, kas tiek vainoti pie tā, [ka] nav viss kārtībā, sabiedrībā nav pietiekoši laba ekonomiskā attīstība un citas lietas.
Tas bija tas, ko es mēģinu pateikt. Turklāt mediju vainošana notiek dažādos līmeņos, arī ļoti augstā politiskā līmenī. Kā mēs zinām. Mums ir piemēri - vēršanās pret mediju izvēlētiem avotiem, tematiem, es domāju sabiedriskajiem medijiem. Mēģinājumi atrast, kā sodīt, kā vēl stingrāk regulēt, ierobežot, un, protams, tas atspoguļojas arī sociālās tīklošanās vietņu diezgan nežēlīgos uzbrukumos gan konkrētiem žurnālistiem, gan pastāvīgā tādā sabiedrisko mediju nonicināšanā. Un tas, man šķiet, ir ļoti nopietni.
Šie procesi, pēc pētījumiem, parasti notiek valstīs, kurās ir diezgan vāja demokrātija un arī ekonomiskās problēmas. Nu Latvijā, es domāju, mēs nevaram teikt, ka ir ļoti vāja demokrātija, bet ir mums problēmas ar to, bet, protams, mums ir arī ekonomiskās problēmas, nevienlīdzība. Un tas, ko es redzu, teiksim, analizējot, kā tas notiek,
es redzu, ka mediju loma tiek nonivelēta līdz tādam publiskās komunikācijas līmenim, kurā žurnālisti un arī profesionāli mediji, arī pētnieciskie žurnālisti tiek uzskatīti par politiķu konkurentiem. Līdzīgiem kā viņi, kurus tad var dragāt tāpat kā par saviem konkurentiem, lai gan pozīcijas un uzdevumi ir pilnīgi dažādi.
Un, redzot, kā to saka dažādu mediju kolēģi, es arī esmu intervējusi viņus saistībā ar skaļiem paziņojumiem par pašcenzūru, es domāju, ka tā ir nopietna problēma.
Anda Rožukalne ir bijusi Latvijas vadošā pētniece "Horizont 2020" projektā, kura mērķis bija izstrādāt diagnostikas rīkus politikas veidotājiem, plašsaziņas līdzekļiem, kritiskajām iestādēm un institūcijām, kā arī ekspertiem un žurnālistiem jautājumos, kas ļautu sniegt risku un iespēju novērtējumu attiecībā uz apzinātu komunikāciju. -
Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar socioloģi Ievu Strodi par mūsdienu pilsoni demokrātijā, par to, vai labs cilvēks un labs pilsonis ir viens un tas pats, un kā karš maina mūsu vērtības.
Kas ir mūsdienu demokrātija un kas ir pilsonis tajā, ko viņš dažādās iekšpolitiskās un ārpolitiskās situācijās var ietekmēt? Socioloģe Ieva Strode šobrīd strādā pie savas disertācijas, pētot pilsonības uztveri Latvijā. Vai pilsonības uztvere ir tikai formāla piederības apliecība ar pasi, vai tas ir kaut kas pavisam cits?
Kas ir ar pilsonības izjūtu: kādā ziņā pilsonība ir fakts vai tas ir process?
Ieva Strode: Ja mēs pieņemam, ka tā ir demokrātija, kurā cilvēkam ir jāpiedalās valsts pārvaldē, viņam ir tiesības ietekmēt kaut kādā veidā pieņemtos lēmumus, tad pilsonis parādās. Kā viņu interpretēt un cik tālu mēs varam aiziet vienā vai otrā virzienā? Vai ikviena mūsu darbība piederas pilsonības interpretācijai vai tomēr arī nav pilsoniska rīcība, ir vienkārši kā cilvēku rīcība.
Kas ir tas jautājums, kāpēc to pētīji tagad?
Ieva Strode: Kad izstrādāja Pilsonības likumu un grozījumus, bija skaidrs, ka mēs ņemam šo bināro lietu – kādam ir jābūt, kas ir pilsonis, kas nav pilsonis. Protams, ka tas labais pilsonis, viņa kritēriji mazliet parādās arī tur, jo valsts un sabiedrība vienojas, ko mēs uzņemsim par pilsoņiem. Kas ir tas kritērijs, kā mēs varam noteikt, kam ir tiesības būt pilsonim? Un tad, protams, ir vairākas pieejas, kā mēs varam skatīties.
Viens ir, piemēram, visi, kas te ir dzimuši, visi, kas bija pilsoņu pēcnācēji. Ja mēs atjaunojam valsti, tad mēs pieņemam kritēriju, ka visi bijušie pilsoņi uz 1940. gadu un viņu pēcnācēji ir pilsoņi, un pārējiem ir jāiziet šis naturalizācijas process. Tas, kas ir šobrīd spēkā.
Pilsonība un šis normatīvais elements, ko es pētu, tas ir kaut kas cits. Tas ir kaut kas vairāk. Tas ir, kā cilvēki, nevis tikai formāli [ir pilsoņi], bet kā tu izturies, kā tu iesaisties valsts pārvaldē. Vai tu iesaisties, tikai piedaloties vēlēšanās, vai pat tev nav jāpiedalās vēlēšanās, tas nav nekāds likuma pārkāpums mūsu valstī. Vai tu dari vēl kaut ko, lai iesaistītos? Vai, piemēram, šīs jaunās interpretācijas ir, ka tev ir jāpiedalās arī...
Labs pilsonis – to nosaka ne tikai viņa attiecības ar valsti, to nosaka ne tikai viņa attiecības ar kopienu, kas ir līdzpilsoņi, bet īstenībā parādās arī jauns rādītājs – tā ir mamma daba. Kā cilvēks izturas pret planētu un vai daba kā tāda ir atsevišķs spēlētājs vai atskaites kritērijs, piemēram, Latvijā? Manā pētījumā ir, ka šis ekoloģiskais pilsonis drīzāk parādās kā attieksme pret līdzpilsoņiem, tiem, kas tagad dzīvo, un tiem, kas dzīvos pēc mums.
Tā ir vērtība, kas tiek izcelta kā būtiska?
Ieva Strode: Tā ir kā būtiska, bet būtiska tāpēc, ka tā apliecina, kāds es esmu kā pilsonis. Un vai es domāju par Latvijas sabiedrību vai pasaules iedzīvotājiem, planētas iedzīvotājiem, kas dzīvos nevis tagad, bet kas dzīvos pēc, piemēram, nevis nākamā, bet pat aiznākamā paaudze. Vai viņiem būs ko elpot? Vai viņiem būs kur dzīvot? Vai viņiem būs ko dzert? Vai viņiem būs ko ēst? Galu galā, vai viņi par ezīšiem nemācīsies tikai no grāmatām?
Tavā pētījumā, kur ir salīdzināta vairāku gadu griezumā iedzīvotāju attieksme par jautājumu, kas ir labs pilsonis, dominē izpratne par to, ka tāds, kurš ir godīgs, tiek uzskatīts par labu pilsoni. Un tas, kas ir čakls. Ja mēs analizējam no šī viedokļa, vai tās ir vērtības vai īpašības, kā mums trūkst sabiedrībā, tāpēc mēs tām piešķiram vērtību?
Ieva Strode: Es nedomāju, ka tā ir vērtība kā tāda. Tā drīzāk ir laba pilsoņa pazīme. Un šeit ir atkal viens no tiem jautājumiem, kā mēs analizējam, cik politiskam jābūt pilsonim. Vai pilsonis ir tas pats, kas labs cilvēks, vai tas ir tomēr kaut kas ļoti specifisks? Jo skaidrs, ka ne čaklums, ne godīgums īsti nav kaut kas tāds, kas raksturo mūsu kā politiskās kopienas dalībnieku rīcība. Tas var raksturot mazliet, jo, ja tu esi čakls, tad tu maksā nodokļus. Ja tu esi godīgs, arī maksā nodokļus, tu netērē cietumu resursus, sabiedrības resursus. Nevienam tevi nav jāpieskata, nevienam tevi nav jāapsargā, nevienam nav jārisina problēmas, ko tu esi radījis. Tādā ziņā – jā, viņš ir kā pilsonis. Līdz ar to atkal šīs lomas ir diezgan savītas. Mēs nevaram nodalīt tikai šo pilsoni.
Bet atgriežoties pie jautājuma par vērtībām, vai tas ir kaut kas tāds, kas mums... Tas ir drīzāk pazīmju kopums, kas mums ļautu dzīvot labā sabiedrībā. Ja tu esi labs, čakls, godīgs, ievēro likumus, aizstāvi savas tiesības vai savu līdzcilvēku tiesības, tas mums visiem palīdzētu labāk dzīvot šajā sabiedrībā, šajā valstī. Vai tie, kuri skatās plašāk, arī uz planētas kopumā.
Ieva Strode ir socioloģe, pētījumu centra SKDS Sociālo un politisko pētījumu nodaļas vadītāja. Veic pētījumus par sociālām un politiskām tēmām, arī iedzīvotāju politiskajiem uzskatiem, elektorālo izvēli un līdzdalību vēlēšanās. Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes doktorante šobrīd strādā pie disertācijas un pētījuma "Sociālo procesu ietekme uz labu pilsoņu izpratnes veidošanos Latvijā". Ir vairāku zinātnisko publikāciju autore par pilsonības izpratni un nozīmi. -
Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar socioloģijas profesori Aiju Zobenu par ģeopolitiskās telpas uztveri, postpadomju identitāti, starppaudžu etniskajām atšķirībām un Latvijas sabiedrības politiskajām kompetencēm.
Kā apzīmē to sabiedrību un vēsturisko piederību, kurā mēs dzīvojam, kur sākas un kur beidzas mūsu ģeopolitiskā un vērtību telpa? Vai mēs esam postpadomju sabiedrība vēl aizvien, vai mēs tagad esam Rietumu sabiedrība? Kā izvairīties no Krievijas informatīvās telpas un kā identificēt sevi ar Rietumiem?
2000. gadu sākumā es runāju ar kādu Krievijā populāru televīzijas žurnālistu, kurš teica, ka mūsdienas televizoru vairs nav iespējams izslēgt. Kas ir tas, ko šodien vairs nevaram izslēgt, pat ja gribētu no tā izvairīties?
Aija Zobena: Tur jau tā lieta, ja paskatāmies uz sabiedrību, tad mēs esam ļoti dažādi. Ir vesela virkne cilvēku, kuri nevar izslēgt, teiksim, sociālos medijus, nevar atslēgties no dažādām aplikācijām un izmanto tās kā galvenos informācijas kanālus.
(..) tajā pašā laikā pie mums dzīvo un laikam pat skaitliski viena no lielākām paaudzēm ir tie, kas ir dzimuši 50. - 60. gados, un starp viņiem ir ļoti dažādi cilvēki. Es pati arī piederu tai paaudzei. Manā vecumā ir cilvēki ar ļoti dažādu pieredzi. Tie kam, deviņdesmitajos gados izdevās ielēkt kaut kādā karjeras vilcienā, kam bija tajā laikā tādas vērtīgas prasmes kā svešvalodu zināšanas un arī kaut kādas datorzināšanas. Ja mēs paskatāmies uz vēl kādu gadu desmitu vecākiem, teiksim, četrdesmitos gados dzimušo paaudzi. Mana mamma ir vecāka, bet te ir tāda robežšķirtne, ko viņi arī savā starpā lieto, - vai tu lieto podziņu telefonu vai viedtelefonu?
Tātad
patiesībā mēs esam satikušies cilvēki, kas nāk no dažādiem laikmetiem. Tātad ir jaunā paaudze, kas ir dzimuši 21. gadsimtā, ar ļoti atšķirīgām prasmēm. Viņi jau piedzima, kā senāk teica, ar zelta karotīti mutē, tad šie jau piedzima ar rokām uz klaviatūras, ar prasmēm lietot visas modernās tehnoloģijas, bet viņi neprot daudz ko citu.
Un ko viņi neprot?
Aija Zobena: Viņi neprot, piemēram, ar ko mēs arī ļoti saskaramies, augstskolas pasniedzēja darbā, viņi prot lasīt, bet viņiem nav tekstpratības, viņi neuztver tekstu, viņi nespēj uztvert garākus tekstus un vispār neprot uztvert tekstus, jo viņiem ir ļoti maza lasīšanas pieredze. Tās vietā nāk vairāk tāda vizuālās uztveres pieredze, un rezultātā no tā ir arī sekas, ka viņiem ir grūti arī pašiem radīt tekstus, tātad pasniegt kaut kādus vēstījumus.
Ja mēs paskatāmies, kā cilvēki sarunājas: var salīdzināt cilvēkus, ko es esmu satikusi savā dzīvē, kuri jau sen jau ir aizsaulē, kas nebija nekādās augstās skolās gājuši, bet kas prata ļoti skaistā, ļoti precīzā valodā izteikties ar salīdzinājumiem, ar asociācijām un tā tālāk. Mūsdienās jauni cilvēki sarunājas, ļoti daudz žestikulē, lieto kaut kādus, teiksim, tādus koda vārdiņus, kur neko vairāk nevajag. Faktiski šis lūzums ir, ja skatos uz saviem studentiem, noticis varbūt kaut kādu pēdējo 10 gadu laikā.
Varbūt mēs piedzīvojam laikmetu, kurā vienkārši tas izteiksmes veids mainās? Mēs taču runājam par to, ka audiovizuālais saturs sāk dominēt pār rakstīto vārdu, ka tas Gūtenbergs ir beidzies.
Aija Zobena: Tas Gūtenbergs laikam tomēr nav beidzies, jo beigu beigās valoda ir. Tas laikmets droši vien būs beidzies, kad mākslīgā intelekta ģenerētus tekstus lasīs mākslīgais intelekts, tas ir, novedot to lietu līdz absurdam. Paldies Dievam, pašlaik, tie mākslīgā intelekta teksti, ko studenti mēģina iesmērēt, viņi tik primitīvi, ka viņus uzreiz var atšķirt.
Aija Zobena ir Latvijas Universitātes Socioloģijas nodaļas profesore, Sociālo zinātņu fakultātes Sociālo un politisko pētījumu institūta direktore. Strādājusi kopš 90. gadiem pie pārskata par Latvijas tautas attīstību, bijusi autore un zinātniskā redaktore pētījumiem par daudzveidīgajām un mainīgajām Latvijas identitātēm "Apmaldījušies brīvībā Anomija mūsdienu Latvijā", "Cilvēks un dzīve socioloģijas skatījumā". Šobrīd strādā pie starptautiskā pieaugušo kompetenču novērtēšanas programmas pētījuma, kas analizē svarīgākās kognitīvās un darba prasmes, kuras mūsdienās nepieciešamas, lai cilvēks varētu piedalīties sabiedrības dzīvē un attīstītos valsts ekonomika. -
Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar politologu un Austrumeiropas pētījumu centra pētnieku Mārci Balodi par to, vai un kā varētu mainīties Krievijas politika pēc tā saucamajām prezidenta "velēšanām" Krievijā. Vai terora līmenis Krievijā pieaugs un kāda ir krievu politiskā uzvedība Latvijā?
Pirms vairāk nekā nedēļas Krievijā notikušās tā saucamās prezidenta "vēlēšanas" un pagājušās piektdienas, 22. marta, terora akts Maskavā ir divi notikumi, kas dod plašas iespējas interpretācijām par to, kas Krievijā notiek. Dod pamatu arī sazvērestības teorijām, tai skaitā par paša Putina iesaisti, vai kā viņš to izmantos savas politikas realizācijai tālāk. Abi šie notikumi dod iespēju precīzāk definēt, kāds tad ir politiskais režīms Krievijā, vai vardarbības slieksnis šajā valstī ir palielinājies un kādas konsekvences tas izsauks uz Krievijas realizēto karu Ukrainā.
Pēc tam, kad "vēlēšanas" ir beigušās, leģitimitāte Putina politikai ir formāli iegūta. Jautājums, ko uzdod daudzi, kāda varētu būt Kremļa jaunā politika pēc "vēlēšanām"?
Mārcis Balodis: Tādi jautājumi ir pilnīgi vietā. Šeit arī der atsaukt atmiņā pagātni – 2018. gadu, kad Putins saņēma, manuprāt, 77 procentus balsu, un acīmredzami šis mandāts tika interpretēts ka, lūk, absolūtais sabiedrības vairākums ir par Putinu, tātad Putina režīmam ir tiesības darīt to, ko tas uzskata par nepieciešamu.
Tas, ko 2018. gadā izdarīja, bija pensiju reforma. Un uzreiz Putina reitings manāmi nokrītas. Tātad acīmredzami tika nepareizi interpretēta situācija.
Es domāju, ka šāda pieredze pavisam noteikti ir palikusi Kremļa atmiņā. Pareizāk, Kremlis noteikti gribētu izvairīties no šādiem pārrēķiniem. Taču jārēķinās, ka ir, iespējams, jautājumi, kuri ir tā sasāpējušais vai no kuriem principā izvairīties vairs nevar. Piemēram, jautājums par mobilizāciju. Jājautā varbūt nedaudz vairāk militāriem ekspertiem par to, vai tas ir šobrīd nepieciešams, taču, ņemot vērā to, ka dažādas amatpersonas jau pēdējos kādus deviņus mēnešus noteikti ir mēģinājušas uzsvērti atgādināt visiem Krievijas iedzīvotājiem, ka mobilizācija šobrīd neesot nepieciešama, jo pietiekot brīvprātīgo. Tas liecina, ka viņi skaidri un gaiši saprot, cik ļoti sabiedrību tas jautājums uztrauc. Un pirms balsošanas šo jautājumu nedrīkstēja kustināt, tas bija absolūti nepopulārs un ar to varēja tikai zaudēt. Šobrīd atkal, teiksim tā, durvis paveras, lai šo jautājumu atkal paceltu gaisā.
Ja raugāmies ilgtermiņā, es domāju, drīzāk jārēķinās, ka Krievija turpinās pēc inerces iesākto politiku, bet kopējā tendence būs lejupejoša. Respektīvi, represijas tiks pastiprinātas, arī ekonomikai labāk neklāsies. Tādu, teiksim, strauju lēcienu, kaut kādā totalitārisma virzienā, uz to es liktu kā mazāk ticami.
Izteicāt versiju, ka, lai noturētu kontroli pār sabiedrību nākotnē Krievijā, varētu nākties celt vardarbības latiņu.
Mārcis Balodis: Jā, tāda varbūtība pastāv ar domu, ka, lai arī cik lielā mērā Krievijas sabiedrība nebūtu orientēta uz apātiju vai vienkārši pašsaglabāšanos un tā veidā gatavi klusēt, tomēr tā problēma, kur Krievija, tāpat kā daudzas citas autoritāras un totalitāras valstis nonāk, iznīcinot institūtus, valsts sāk zaudēt informāciju par to, kas valstī notiek, kas sabiedrībā notiek, kas sabiedrībai ir aktuāls.
Ar laiku tādā veidā valsts var sākt atkal iekāpt sabiedrības lauciņā par tālu, atsaucoties uz vēsturiskiem piemēriem, paaugstinot pensijas vecumu vai veicot kaut kādas nodokļu izmaiņas, kas var izsaukt sabiedrībā plašāku neapmierinātību, tai skaitā pat sabiedrības lojālajā daļā. Tajā brīdī režīmam tiešām var nākties ķerties klāt pie vardarbības, lai pieliktu punktu šādai sabiedrības pretestībai.
Kā mēs varam nosaukt tīri politoloģiski to režīmu, kas tur ir?
Mārcis Balodis: Putina režīmu bieži vien mēdz dēvēt par hibrīdautoritārismu. Varbūt ir kaut kādi atsevišķi elementi no totalitārisma un atsevišķos jautājumos patiešām mēģina panākt pat totālu kontroli pār to, ko iedzīvotāji dara vai kā viņi var izpausties. Taču citos jautājumos atkal valsts nemēģina pilnībā iekāpt vēl sabiedrības dārziņā. Tāpēc parasti to mēģina dēvēt par kaut kādu hibrīdautoritārismu.
Putina režīma viena no īpatnējām iezīmēm ir, pirmkārt, uzsvērtas, pat dīvainas, varētu teikt, attiecības ar jebko, kas ir saistīts ar juridisko procesu. Lai vai ko Krievija darīja gan iekšpolitikā, gan ārpolitikā, to mēģina pamatot juridiski. Tādā veidā valsts mēģina reizēm distancēties, un tādā veidā reizēm valstij izdodas aizsargāt iedzīvotājus no tādas nosacīti patvaļas atsevišķās situācijās. Un vienlaikus ar to visu tiek mēģināts uzturēt kaut kādu demokrātijas ilūziju.
Joprojām Krievijā ir amatpersonas, kuras laiku pa laikam runā par to, ka Krievija ir demokrātiska valsts, ka viņiem ir tāda alternatīva demokrātija.
Līdz ar to viņa nav pilnībā tīra, varbūt gluži autoritāra valsts kaut kādos jautājumos, taču totalitāri viņi arī nav. Reizēm ir kaut kāds mikslis no dažādām idejām.
Mārcis Balodis ir politikas zinātņu maģistrs, Austrumeiropas politikas pētījumu centra pētnieks. Primāri savos pētījumos pievērsies Krievijas hibrīddraudu aktivitāšu analīzei, prokremliskās dezinformācijas pētīšanai un tās ietekmei uz politiskajiem procesiem. Piedalījies pētījumu projektos par dezinformācijas riskiem Latvijas interneta mediju vietnēs, kā arī projektos par prokremliskās dezinformācijas naratīvu izsekošanu un atmaskošanu Latvijas mediju telpā. Ir vairāku publikāciju par Krievijas ārpolitiku un drošības politiku autors. -
Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar mākslas zinātnieci Laikmetīgās mākslas centra vadītāju Solvitu Kresi par mākslas brīvību kā vārda brīvības izpausmes formu, par padomju okupācijas perioda mākslas un kultūras uztveri mūsdienās, kā arī laikmetīgo mākslu un kara kontekstu.
Izstāžu zālē "Zuzeum" izstāde "Kur lai paslēpjās?" par padomju periodu uzjunda jautājumu par to, ko darīt un kā no jauna paskatīties uz padomju okupācijas laika mākslu. Līdzīgi kā mēs rekonstruējam šo vēstures periodu arī mūsdienu mākslā. Un, piemēram, Latvijas sabiedrisko mediju portālā skandāls par karikatūru publikāciju kara kontekstā liek mums uzdod arī jautājumu par mākslinieka vārda un mākslas brīvību un atbildību.
Tu savulaik grāmatā "Deviņdesmitie" veidoji sarunu ar Edgaru Vērpi, Miervaldi Poli, kas saucās "Iekāpt no viena kuģa otrā". Domājot tagad par padomju un postpadomju mākslu, nozīmētu no tā kuģa, kurā viņi toreiz pārkāpa, kāpt atpakaļ, vai kā mēs to varētu nosaukt? Kas ir tas process, kurā mēs šobrīd atrodamies?
Solvita Krese: 2005. gadā es taisīju tādu izstādi, kas saucās "Robežpārkāpēji", kur tieši tas, ko tu saki - pārkāpt no viena kuģa otrā. Mēs mēģinām izsekot tieši tai robežas pārkāpšanai gan tādā fiziskā veidā, gan tādā emocionālā veidā, gan tādā konceptuālā veidā. Apskatot to mākslinieku paaudzi, ko pārstāv Kristaps Ģelzis vai Aija Zariņa, vai Miervaldis Polis, kas vecākas paaudzes pārstāvis. Visa šī "robežpārkāpēju paaudze", kas ir gan Pētersons, Tillbergs, Breže, kuri ienāca ar jauniem vēstījumiem, ar jaunām kaut kādām izpausmes formām, kas padomju laikā īpaši nebija akceptētas, jo tad dominēja sociālistiskais reālisms. Bet viņi tajā laikā sāka burtiski pārkāpt robežas, proti, brauca uz ārzemēm, arī veidoja pirmās izstādes, un notika kontaktu veidošana ar ārvalstīm. Bet man liekas, ka viss šis postpadomju periods ir jāskata arī tieši no šī dekolonizācijas aspekta, no dekolonizācijas skatupunkta, jo, kamēr mēs neatbrīvojāmies no šī postkoloniālā mantojuma, tikmēr arī mēs nevaram izdarīt nekādus soļus uz priekšu. Un tas īstenībā ir tas, ar ko Mākslas centrs, mēs nodarbojamies jau gandrīz 20 gadus.
Mums ar kolēģiem zinātniskās konferencēs tieši deviņdesmitajos, divtūkstošo sākumā bija lielas debates, vai vispār mēs drīkstam lietot jēdzienu postkoloniālais, ka tas tomēr ir termins, kas radies pilnīgi citā kontekstā un kā mēs tagad viņu tā piemērojam, ka mums jādomā kaut kas pilnīgi cits. Bet mēs apliecinājām, ka visas pazīmes liecina par to, ka mēs šo terminu varam lietot. Tātad mums jāiet cauri šim dekolonizācijas procesam ļoti mērķtiecīgi, nevis norobežojoties no šīs vēstures, bet arī atskatoties uz viņu, kā iziet cauri un dekolonizēt viņu, prasīt atpakaļ tos mākslinieku vārdus, kas pieder mums, nevis kaut kādai abstraktai Padomju Savienībai, kas ir ielikta krievu kultūras kontekstā vai padomju kultūras kontekstā. Un arī skatīties uz tām sekām, ar ko mēs patreiz saskaramies, ko ir radījis šis padomju režīms, un būt apzinātiem par to, no kā tas nāk un kāpēc mēs esam šeit, kur mēs esam, no kurienes tās kājas aug un kā mēs esam nonākuši un kādas saistības ar mūsu pagātni. Tu nevari arī pārkāpt no viena kuģa otrā vispār aizmirstot, kas tad bija ar to pirmo kuģi, tev ir jāmācās no tām kļūdām vai jāsaprot, kādi apstākļu kopumu ir radījuši tās sekas, kurās mēs esam patreiz.
Kas ir tās tendences, cēloņi, kāpēc tā notiek? Ja ir šāda veida izstādes un tās parādās arvien biežāk, arī tas kino ienāk, ko iesākt ar to laikmetu un kā viņu paskaidrot.
Solvita Krese: Man liekas ir vajadzīgs viņu pārinterpretēt un pārskatīt, jo ja tas ir vienkārši kā tāda aizslēgta lāde, tur ir daudz lielāks risks, ka tas kaut kādā brīdī detonē un ienāk...
Kā pārinterpretēt, piemēram, Miervalža Poļa gleznoto Ļeņinu? Viņš gan pats ir sniedzis atbildi uz to, sakot, ka viņš var labi uzgleznot gan kaķi, zaķi, gan Ļeņinu.
Solvita Krese: Ja es būtu kurators, droši vien viņu izstādītu kopā ar viņa perfekti gleznotajiem tiem pekiniešu sunīšiem, kas, man liekas, ir viens no maniem mīļākajiem darbiem. Man liekas, ka tieši caur šo dekonstrukciju, tieši liekot Ļeņinu blakus Poļa gleznotajam sunītim un vienkārši vadot to naratīvu tā, ka tie ir viņa pasūtījuma portreti un tas ir tikpat labi suns, cik Ļeņins. Un, protams, tam visam vajadzīgs komentārs. Tā kā mēs patreiz strādājam ar ļoti daudzām jaunām lietām, šī diskursīvā telpa ir mainījusies gan attiecībā pret šo koloniālo mantojumu, gan pret arī, teiksim, feminisma aspektiem, kā mēs skatāmies mūsdienās atšķirīgi no pagātnes. Mēs varam izstādīt jebko no pagātnes, bet viņu ir vajadzīgs kontekstualizēt un skaidrot, veidot kaut kādu ietvaru. Es atkal tur neredzu nekādas bažas, es drīzāk redzu, ka tas ir labi, ka cilvēki uz to atskatās, bet svarīgi ir, kā to dara, lai tas nav tāda nostalģiska jūsma par vecajiem laikiem, bet lai tas tiešām ir dekonstruējuši, dekolonizējošs aspekts, ka izjauc pa detaļām un paskatās, no kā tad tā pagātne sastāv.
Solvita Krese ir mākslas zinātniece, studējusi mākslas zinātni Latvijas Mākslas akadēmijā un kultūras menedžmentu Marsela Hiktera institūtā. 2000. gadā izveidoja Latvijas Laikmetīgās mākslas centru, bijusi iniciatore un kuratore vērienīgiem starptautiskiem mākslas projektiem. Kopš 2009. gada rīko laikmetīgās mākslas festivālu "Survival Kit". Solvita Krese ir vairāku mākslas pētniecības rakstu, mākslas izstāžu, mākslinieku katalogu tekstu autore. Viņas profesionālās intereses ir saistītas ar mākslas un urbānās vides attiecībām, mākslas sociāli politisko kontekstu, kā arī Latvijas laikmetīgās mākslas mantojuma apzināšanu un popularizēšanu. -
Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar politikas zinātnieci un Latvijas Transatlantiskās organizācijas ģenerāldirektori par Latvijas dalību NATO 20 gadu garumā, NATO izaicinājumiem šobrīd, Latvijas sabiedrības drošības uztveri un Krievijas realizēto informatīvo karu.
"No stratēģiskā viedokļa "NATO ezers", protams, ir ļoti liela lieta. No drošības viedokļa mēs uzreiz redzam, ka šī Somijas un Zviedrijas, kam pateicoties mēs sākam runāt par "NATO ezeru", nes virkni nozīmīgu labumu Baltijas valstīm," analizē Sigita Struberga. "Pirmkārt, tas ir tā saucamais stratēģiskais dziļums, tātad ir atbalsts, tas ir gan gaiss, gan jūra, gan arī tie nu, cilvēka spēki, un tāpat tās ir tehnoloģijas, ko var piedāvāt šīs divas attīstītās Ziemeļvalstis.
Tiesa, ir jāsaka, ka tas, ko atkal ir svarīgi atcerēties, ka būtībā abas šīs valstis NATO partnervalstu statusā ir bijušas ilgstoši un ir bijušas kopējās mācībās, un tas process, lai šobrīd tās pilnvērtīgi integrētu, vairs nav tik garš un sarežģīts, kā dažkārt varētu likties, tas ir salīdzinoši viegli. Kas ir tā vēl papildus labā ziņa?
Tas Baltijas valstīm pilnīgi noteikti vairo drošību. Tajā pašā laikā es gribētu mudināt domāt arī par to, ka tas automātiski nenozīmē, ka Baltijas jūra tagad varētu tikt viegli slēgta Krievijas kuģiem vai gaisa telpa pilnībā slēgta gaisa kuģiem. No vienas puses, protams, tā drošība stiprinās, bet tajā pašā laikā nevajadzētu dzīvot ilūzijā, ka tas nozīmē, ka Baltijas jūra krieviem šobrīd ir pilnībā tā kā nepieejama."
Pēdējā mēneša laikā bieži tiek piesaukts NATO 5. pants, mēģinot izplatīt vēstījumu, kā tas būtu interpretējams un vai tas darbotos. Latvijas publiskajā vidē tīši vai aiz skepticisma inerces tika izplatīti vēstījumi, ka šis pants uzbrukuma gadījumā netiktu iedarbināts. Ukrainā karš turpinās. Kas ir Ukrainas kara jautājums Latvijā divus gadus pēc šī kara sākšanās?
Latvija pirms 20 gadiem kļuva par pilntiesīgu NATO dalībvalsti, un šobrīd tiek uzskatīts, ka NATO piedzīvo būtiskākās izmaiņas kopš Aukstā kara. Ko īsti nozīmē šāds apgalvojums - NATO piedzīvo būtiskākās izmaiņas kopš Aukstā kara? Mums likās, ka tas, kas notika 2004. gadā, tās jau bija pietiekami būtiskas izmaiņas.
Sigita Struberga: Es teiktu, ka NATO ir parādījis spēju vairākos nozīmīgos punktos dzīvot laikam līdzi un pārdzīvot būtiskas pārmaiņas. Manuprāt, kaut vai 5. panta iedarbināšana terorakta laikā vai arī vēlāk adaptācija 2014. gadā jaunajai situācijai arī bija jauns pavērsiena punkts. Un mēs redzam, ka tā transformācija ir notikusi patstāvīgi.
Kāpēc mēs runājam šobrīd par tām būtiskākajām pārmaiņām? Es teiktu, ka tā ir varbūt pirmā reize kopš Aukstā kara, kad Eiropas teritorijā mēs redzam, ka NATO ir sapratis to lielo izaicinājumu, kas ir radies. Mēs redzam paplašināšanos paralēli šai izpratnei par izaicinājumu. Un tas, ko vēl mēs redzam, ir būtisks pārskatījums dalībvalstīs gan par finanšu pielietojumu vai finanšu atvēlēšanu aizsardzībai, gan arī izpratne par to, ka ir jāmodernizē ieroči un tā tālāk. Visticamāk, tas ir tas, ko mēs liekam zem šīm būtiskajām pārmaiņām.
Kā jūs skaidrotu, kas ir tas iemesls, kādēļ ir mēģinājumi apgalvot, ka šis 5. pants nedarbotos? Kas tas īsti ir, jo daži saka, ka tā ir vienkārši Krievijas specdienestu operācija - šādā veidā sēt bailes, vai informācija par to, ka tas, kas ir rakstīts šajā vienošanās, īsti nedarbojas.
Manuprāt, te ir jāskatās divās daļās: viens noteikti ir Krievijas specoperācijas elements visticamāk, arī ir, jo mēs atrodamies informācijas kara apstākļos ar Krieviju. Bet otra daļa ir tā, ka mēs paši faktiski ar šīm publiskajām diskusijām, ko jūs pieminējāt, arī zināmā mērā lejam ūdeni šajās Krievijai izdevīgajās vējdzirnavās.
Protams, ka pamats šai diskusijai un pārdomām ir. Taču man liekas, ka tā vietā, lai apšaubītu 5. panta darbības iespējas, tie jautājumi mums būtu jāuzdod citi. Tie jautājumi, kas mums būtu jāuzdod, ir par to, cik daudz un vai pietiekami daudz mēs esam darījuši paši savas aizsardzības stiprināšanai, jo bez 5.panta ir virkne citu pantu, kas arī šobrīd izskan publiskajās diskusijās. Tas pamatā tomēr attiecas uz dalībvalsts pašas spēju, gatavību, uzcītību, strādājot pie savas aizsardzības. Protams, ka tas attiecas arī tālāk uz tiem politiskajiem lēmumiem, kas atkal ir daudz apspriesti šobrīd publiskajā telpā. Par kuriem mums, ņemot vērā īpaši mūsu kultūrtraumu, arī par ko runā šī padošanās bez cīņas pretim, salīdzinot ar somiem, tie ir tie jautājumi, kas mums ir jāatbild. Nevis tik daudz 5. pants.
Mēs esam redzējuši 5. pantu vienreiz darbībā, bet septiņas reizes mēs esam redzējuši darbojoties 4. pantu, kad valstis ir sasaukušas uz konsultācijām pārējās dalībvalstis, tai skaitā 2022. gadā Latvija kopā ar līdzīgi domājošajiem bija sasaukusi uz konsultācijām un iedarbinājuši 4. pantu, domājot par pilna apmēra uzbrukumu Ukrainā. Tāpēc es domāju, ka ne to tik daudz mums vajadzētu apšaubīt, bet mums vajadzētu domāt par saviem mājasdarbiem un mājasdarbiem, kas attiecas uz ciešu kontaktu veidošanu tālāku pilnveidi ar mūsu sabiedrotajiem.
Sigita Struberga ir Latvijas Transatlantiskās organizācijas ģenerālsekretāre, Latvijas Universitātes Politikas zinātnes nodaļas pasniedzēja un pētniece. Viņas jaunākās akadēmiskās publikācijas un pētījumi saistīti ar sabiedrības drošības uztveri, dažādām drošības dimensijām, stratēģisko komunikāciju, Krievijas un Ķīnas ietekmi Latvijā un Eiropā. -
Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar poļu vēsturnieku un publicistu, cilvēktiesību aktīvistu un 70. gadu disidentu Polijā Adamu Mihņiku. Par to, ko varam darīt situācijās, kad ārējais ļaunums pārsteidz, par Ukrainu un Eiropas solidaritāti, 20. gadsimta vēstures līdzībām ar mūsdienām un vēstures sniegtajām mācībām.
Adams Mihņiks, poļu vēsturnieks, publicists, cilvēktiesību aktīvists un bijušais politiskais ieslodzītais, bija viena no vadošajām figūrām Polijas opozīcijas kustībā 20. gadsimta sešdesmitajos gados. Viņš bija viens no studentu protestu līderiem 1968. gadā, kustības "Solidaritāte" un Leha Valensas padomnieks. 1989. gada maijā viņš izveidoja laikrakstu "Gazeta Wyborcza", kas ir ar lielāko tirāžu Polijā, un kļuva arī par šī laikraksta galveno redaktoru. 1989. gadā. Mihņiks bija viens no tiem, kurš iestājās par Ukrainas brīvības tiesībām. 90. gados regulāri publicējas izdevumos "Der Spiegel", "The Washington Post", "Le Monde". Mihņiks ir arī Minesotas, Mičiganas un Jaunās skolas ASV goda doktors. Izdevums "Financial Times" 2006. gadā viņa nosauca starp 20 pasaulē ievērojamākajiem žurnālistiem. -
Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar poļu vēsturnieku un publicistu, cilvēktiesību aktīvistu un 70. gadu disidentu Polijā Adamu Mihņiku. Par to, ko varam darīt situācijās, kad ārējais ļaunums pārsteidz, par Ukrainu un Eiropas solidaritāti, 20. gadsimta vēstures līdzībām ar mūsdienām un vēstures sniegtajām mācībām.
2014. gadā poļu vēsturnieks, disidents un antikomunistiskās opozīcijas dalībnieks un tobrīd "Gazeta Wyborcza" galvenais redaktors Adams Mihņiks un zviedru laikraksta "Dagens Nyheter" redaktors Pēters Volodarskis izplatīja atklātu vēstuli Eiropas Savienības valstu vadītājiem ar aicinājumu uzsākt apņēmīgu un vienotu pretošanos Putina agresīvajai politikai. Viņi aicināja, ka saliedēšanās pret Putinu ir vienīgā reāla atbilde uz Ukrainas krīzi. Mūsu viesis šodien ir Adams Mihņiks - disidents, leģendāra Polijas opozīcijas personība un kādreizējais "Gazeta Wyborcza" galvenais redaktors.
Jūsu atklātā vēstule ir rakstīta pirms 10 gadiem. Kādēļ jūs toreiz nesaklausīja?
Adams Mihņiks: Es domāju, ir cita situācija, politika, un cita komentētāja situācija. Es toreiz uzstājos kā komentētājs, analītiķis. Tas pirmkārt. Otrkārt, manuprāt tomēr Eiropas Savienības reakcija uz Putina pilna mēroga karu pret Ukrainu ir lielāka, nekā es varēju cerēt. Būtībā teju visas Eiropas Savienības dalībvalstis nosodīja Putina agresiju. Patiesībā gan morālā, gan diplomātiskā, gan materiālā palīdzība no Eiropas tomēr pienāca. Var teikt, tā nebija tāda, kādu varētu vēlēties, bet tomēr Ukraina nebija atstāta viena. Tā ir pavisam cita situācija, nekā – kā mēs atceramies – padomju laikos, kad bija padomju intervence Budapeštā, pēc tam – padomju intervence Prāgā. Patiesībā toreiz Eiropa izrādīja zināmu bezspēcību. Tomēr tagad kaut kāda reakcija bija, un tā bija spēcīgāka, nekā daudzi gaidīja.
Es neesmu pārāk optimistisks, ja runa ir par demokrātiskās Rietumu pasaules reakciju. Neesmu optimists tādēļ, ka zinu – ja kāds normāli dzīvo, viņš negrib ar to visu riskēt un izvēlas neiesaistīties palīdzībā cilvēkiem, kas atrodas Putina impērijas rokas stiepiena attālumā. Tomēr šī reakcija bija.
Tā šobrīd ir izšķiroša, jo daudz ir atkarīgs no tā, kā galu galā izlems Amerikas Savienoto Valstu kongress. Amerikā ir tāda pretējo viedokļu sadursme... Bet to jau mēs zinām no vēstures... Zinām, ka Rūzveltam, lai iesaistītos karā ar Hitleru, vajadzēja gaidīt uz Perlharboru, uz Japānas uzbrukumu ASV. Amerikā izolacionisma un tāda imperiāla egoisma tendence ir ļoti spēcīga. Bet šobrīd situācija šķiet šāda – Ukraina lieliski cīnās, mūsu valstis – Latvija, Lietuva un Igaunija – kopīgi atbalsta Ukrainu. Arī Polija atbalsta Ukrainu. Tā ir vienīgā tēma Polijā, kas neattiecas iekšējo politisko konfliktu. Ukrainas jautājumā nav lielu iekšēju strīdu. Visi – gan valdība, gan opozīcija sacenšas, kura vairāk palīdzēs Ukrainai, atbalstīs Ukrainu.
Ja jūs jautājat, kāpēc Rietumu galvaspilsētas neieklausījās – tas ir tādēļ, ka tām bija cita situācijas diagnoze. Tās šo situāciju redzēja citādāk. Poļiem ir rusofobu viedoklis. Un līdz zināmai pakāpei tas ir pamatots. Polijā ir daudz rusofobu, bet šodien – vēl vairāk nekā pirms tam. Bet tas nenozīmē, ka poļiem nekad nav taisnība. Rietumi – Parīze vai Londona skatās daudz skeptiskāk uz to, ko poļi runā par Krieviju. Taču es domāju, ka šodien skaidri redzams – Putins pats ar savu rīcību pārliecināja Rietumus, ka ir bīstams.
Vai tagad, kad ir noticis plaša mēroga iebrukums Ukrainā, mēs varam teikt, ka šī saliedēšanās ir notikusi, ka Eiropa ir sapratusi, Eiropas Savienības līderi ir sapratuši?
Adams Mihņiks: Nekad nav tā, lai nebūtu vēl labāk. Protams, nav tā, kā mēs gribētu, lai būtu. Ukraina joprojām lūdz palīdzību, un tai palīdzība ir jāsaņem lielākā apjomā. Jo Ukrainai tā patiešām ir pēdējā iespēja apturēt, bloķēt Putina agresīvo imperiālismu.
Ja tomēr Ukraina šo karu zaudēs, nākamā būs Moldova, un pēc tam jau mūsu valstis – Igaunija, Lietuva, Latvija un Polija. Mēs rindā esam nākamie. Un, protams, nav zināms, ko darīs Putins, jo viņš ir neparedzams psihopāts.
Tāpat nebija iespējams paredzēt, ko darīs Hitlers. Tā bieži vien ir rīcība pretēji veselam saprātam. Nav zināms, kā būtu izvērsies karš, Otrais pasaules karš, ja Hitlers nebūtu uzbrucis Padomju Savienībai. Nav zināms, kā būtu izvērsies karš, ja Japāna nebūtu uzbrukusi Amerikas Savienotajām Valstīm. Un nav zināms, kā beigsies šis karš. Droši ir tikai tas, ka Putins parādīja – pirmkārt, ka Krievija ir neparedzama – viņš pats ir neparedzams. Un, otrkārt – tikpat būtiski – parādīja Krievijas vājumu.
Karš ilgst divus gadus. Un ko tas Krievijai devis? Izolāciju no pasaules. Krievija kļuvusi par planētas slimo cilvēku. Agresīvu, ļaunu, nežēlīgu un tādu, kas neraisa ne mazāko uzticību. Putins ir Krievijas lāsts. Putinu gāzt var tikai Krievija. Bet, ja Ukraina šo karu nezaudēs, tas būs impulss Putina opozicionāriem.
Adams Mihņiks, poļu vēsturnieks, publicists, cilvēktiesību aktīvists un bijušais politiskais ieslodzītais, bija viena no vadošajām figūrām Polijas opozīcijas kustībā 20. gadsimta sešdesmitajos gados. Viņš bija viens no studentu protestu līderiem 1968. gadā, kustības "Solidaritāte" un Leha Valensas padomnieks. 1989. gada maijā viņš izveidoja laikrakstu "Gazeta Wyborcza", kas ir ar lielāko tirāžu Polijā, un kļuva arī par šī laikraksta galveno redaktoru. 1989. gadā. Mihņiks bija viens no tiem, kurš iestājās par Ukrainas brīvības tiesībām. 90. gados regulāri publicējas izdevumos "Der Spiegel", "The Washington Post", "Le Monde". Mihņiks ir arī Minesotas, Mičiganas un Jaunās skolas ASV goda doktors. Izdevums "Financial Times" 2006. gadā viņa nosauca starp 20 pasaulē ievērojamākajiem žurnālistiem.
-
Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar vēsturnieku, politologu un Krievijas politikas ekspertu Kārli Daukštu par Krievijas prognozējamību, par globālo karu un Ukrainas kara ilgstamību un Latvijas iespējām iemantot vēstures subjekta lomu.
"Putins faktiski ir tas pats Hitlers, kurš ir ievedis krievu tautu tādās pašās nelaimēs, kā to izdarīja Hitlers. Viņš ir uzsācis karu, kurš nekad nebeigsies. Lai kādi būtu šīs dienas rezultāti, piemēram, Hersonas ieņemšanā – ukrainis nesamierināsies ar savas valsts zaudēšanu nekad. Pat vislabākajās cerībās, kas Putinam ir, ka viņš iekaros visu Ukrainu," vērtē Kārlis Daukšts.
"Partizānu karš ir mūžīgs un nekad nebeigsies, līdz pēdējam ukrainim. Tāpēc es uzskatu, ka šis karš, kas ir tāds asais kara periods, var beigties arī dažu gadu laikā, var beigties arī ļoti drīz, jo tikai ar vienu telefona zvanu to var izbeigt pats Putins.
Jūs domājat, ka puses sēžas pie sarunu galda un izsaka tādu versiju, ka ir tā kā tāds Somijas variants, kad somi atdeva Karēliju, lai saglabātu savu neatkarību. Tāda versija ir. Uz to spiež Ukrainu, ļoti spēcīgi spiež Amerikas Savienotās Valstis, arī dažas Eiropas valstis, daži biznesmeņi, lieli biznesmeņi, kuri ir Rietumos, ka “ko jūs spurojoties? Mums ir izdevīgāk tirgoties ar Krieviju"."
24. februārī pagāja divi gadi kopš Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā. Krievijā ieslodzījumā nogalināts Krievijas opozīcijas līderis Aleksejs Navaļnijs. Šķiet, ka pasaule, kurai nebija skaidrs, kas ir Krievija un tās politiskie mērķi, šo divu gadu laikā to ir atskārtusi. Vai šie divi gadi tuvina Ukrainu uzvarai un ko mēs varam zināt jaunu par Krieviju?
Jūs ilgus gadus uzskatīja par vienu no Krievijas ekspertiem Latvijā. Vai jūs varat teikt, ka jūs tagad saprotat Krieviju, jo pirms dažiem gadiem intervijā teicāt: "Es domāju, Krievija ir tāda mīkla, kuru līdz galam nevar atminēt." Vai mēs varam teikt, ka viņa tagad ir atminēta?
Kārlis Daukšts: Esmu pilnīgi pārliecināts, ka šinī laikā un šinī periodā un vispār uz zemeslodes ir maz cilvēku, kuri var apgalvot, ka viņi izprot Krieviju. Ļoti maz. Arī paši krievi līdz galam sevi neizprot, jo viņi tā arī uzskata.
Viņu vēsturiskā piemiņa saka par to, ka mēs esam noslēpumaina dvēsele. Un šo noslēpumaino dvēseli, manuprāt, var atklāt tikai tad, ja redz šīs dvēseles darbību. Un darbība bieži vien ir tāda, ka vērotājs sliecas domāt, ka tīra šī dvēsele pilnīgi nav. Bet viņa ir neaprēķināma, viņa ļoti strauji var mainīt jebkādu savu noslieci, jebkādu savu dimensiju. Tāpēc es domāju, ka šeit ar apgalvojumiem par izpratni nevajadzētu steigties un nevajadzētu tos pārspīlēt.
Bet neizpratne pirms kara par to, kas ir Krievija, un neizpratne par to, ko viņi dara kara laikā, tur ir atšķirība?
Kārlis Daukšts: Tur ir atšķirība tā, ka mēs runājam patlaban par Krievijas vēsturi lielās dimensijās, tad, kad mēs sakām, ka nevar to izpētīt. Bet lieta tāda, ka, manuprāt, ir Krievijā veidojusies nevis situācija, kur ir kaut kāds, teiksim, režīms - Putina režīms, bet ir veidojusies situācija, ka Putina ietekmē sāk veidoties ohlokrātija. Tā ir impēriska pūļa vara, kura sevi nostāda kā tādu, kurai ir tiesības valdīt bijušajā impērijā. Ka viņi ir aizskarti, ka viņiem kaut kāds nepilnvērtības komplekss tiek uzspiests un viņi no tā gribētu atbrīvoties. Un šī ohlokrātija, manuprāt, patlaban ietekmē. Tā ir tā pati līdzība: kas kustina sunim asti, vai nu suns, vai aste sāk kustināt suni. Un, manuprāt,
patlaban situācija Krievijā ir taisni tāda, ka Putins, darbojoties savās interesēs un savu, tā sakot, līdzskrējēju interesēs, ir spiests atskatīties uz Krievijas šīs sabiedriskās domas, es pat teiktu, impēriskās domas, esamību Krievijā.
(..) Es varbūt atkārtošos, bet, manuprāt, ka Krievijas faktiski ģeopolitiskajā struktūrā, domāšanas stilā plašumam, telpai, milzīgajiem valsts apmēriem ir tāda kā noteicošā apziņas forma. Viņi sevi uzskata par lielu tautu, par atsevišķu civilizāciju tikai tāpēc, ka viņiem ir šī milzīgā, nepārvaldāmā teritorija, kuru viņi vienlaicīgi arī cenšas vēl paplašināt.
Varbūt atceraties slaveno Putina tikšanos ar mazu zēnu, kurš teica, kur beidzas Krievija? Tad viņš atbildēja, ka Krievija nekur nebeidzas. Un, manuprāt, ka patlaban mēs varam runāt par tādu situāciju, ka
viena daļa Krievijas politologu, piemēram, kuri uzskata, ka Krievija ir civilizāciju civilizācija, viņi saista šo telpisko plašumu ar savas dvēseles plašumu, ar savu uzskatu plašumu un nepieciešamību uzspiest savu šo skatījumu pārējai pasaulei.
Kārlis Daukšts bijis ilggadējs Latvijas Universitātes mācībspēks, Latvijas Policijas akadēmijas prorektors, asociētais profesors, Baltijas Starptautiskās akadēmijas emeritētais profesors, viens no Latvijas politikas zinātnes ekspertiem Krievijas vēstures un politikas jautājumos, specializējies ģeopolitikas, jaunāko laiku diplomātijas vēsturē. -
Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar literatūrzinātnieci un mediju teorētiķi, Rīgas Stradiņa universitātes asociēto profesori Ilvu Skulti par to, vai pastāv mediju brīvība mūsdienu informatīvajā telpā un kā mākslīgais intelekts ietekmē to, kā mēs uztveram mediju sniegto informāciju.
"Es, runājot par medijpratību, vienmēr pievēršu uzmanību tieši tam, ka atbildība slēpjas visdažādākajos līmeņos. Atbildība ir saistīta ar šo brīvību. Brīvība un atbildība, manuprāt, tajā kodā, kas tika ielikts jaunajos laikos, 17. gadsimtā topošajos tā laika jaunajos medijos, respektīvi, presē, ir vienmēr saistīta ar atbildību, un to nevar atkārtot par daudz, jo to mēs neapzināmies," norāda Ilva Skulte. "Arī lietotājs ir atbildīgs. Arī mediju īpašnieks ir atbildīgs. Jebkurš politiķis ir atbildīgs par to, ko viņš saka. Un, ja viņš saka nepatiesību, mūsdienās daudzi politiķi saka vienkārši to, ko viņi zina, kā nav, manuprāt. Es nevienu negribu apvainot, jo man nebūs piemēru, bet es domāju, mēs varētu atrast tādus piemērus, kur politiķis saka, ko viņš ļoti labi zina, ka tā nav."
Mēs dzīvojam laikmetā, kad dažādu mediju loģikas caurauž katru mūsu sociālās dzīves darbību. Mediju brīvība 80. gadu beigās un mediju brīvība mākslīgā intelekta attīstības uzplaukumā, iespējams, ir divas dažādas pasaules. Kā tu raksturotu, kas ir tas laikmets vai kam vēsturiski šis laikmets attiecībā uz medijiem un tām izmaiņām, kas notiek, ir līdzvērtīgs, Gūtenbergam vai kaut kam citam?
Ilva Skulte: Es teiktu, ka tas ir 17. gadsimts, kad radās pirmie laikraksti un vispār periodika. Tad, kad cilvēki, pirmkārt, pierada pie tā, ka viņiem ziņas par aktualitātēm piegādā sākumā reizi mēnesī, pēc tam - nedēļā, vēlāk - dienā. Piegādā īsas, salīdzinoši viegli saprotamas ziņas par to, kas notiek apkārt, tādējādi arī veidojot priekšstatu par sabiedrību kā tādu. Jo pirms tam tādi līdzekļi nebija pieejami.
Bet vai šis ir kaut kāds īpašs laikmets, kas notiek, tavuprāt, vai mēs to nevaram vēl nevaram noformulēt attiecībā uz mediju izmaiņām?
Ilva Skulte: Es domāju, ka ir ļoti grūti noformulēt, kāds laikmets tas ir cilvēkiem, kas dzīvo tajā laikmetā iekšā. Un tā ir viena no lietām, kas jāsaprot, ka mēs esam procesā, un tas process, atkarībā no tā, kā mēs uz to gribam paskatīties, var ilgt varbūt pāris gadus, kamēr, piemēram, tiek ieviests kāds mediju tips vai kāda jauna aplikācija uzņem apgriezienus. Bet tas var arī aizņemt pusgadsimtu vai gadsimtu. Un,
iespējams, mēs esam tādā laika posmā, kas aizsākās ar fotogrāfijas vai vismaz radio un televīzijas vai kino pirmsākumiem 19. gadsimta beigās.
(..)
Manuprāt, medijpratības galvenā loma, kāpēc es vispār esmu šeit un kāpēc man patīk par medijpratību runāt, ir patiešām saprast mediju darbību pēc būtības - gan šo mediju kā mediatoru vispār, gan arī klasisku vai mazāk klasisku plašsaziņas mediju darbību. Jo šeit, manuprāt, darīšana ir ar industriju, kurā viss notiek pēc noteiktiem formātiem, un, ja tu esi labi apguvis formātu, tad satura variācijas ir minimālas. Tieši tur, manuprāt, slēpjas arī šīs te viltošanas. Mēs vēl neesam sākuši runāt par dziļviltojumiem (deepfake). Tās ir tādas datorizācijas pakāpes viltojumi - gan video, gan foto, gan dažādi citi, kur cilvēks bez tehnoloģiska pastiprinājuma vai tādas īpašas pieredzes šajā jomā nemaz nevar noteikt, ka tas nav tas, ko tu redzi, vai ka šis cilvēks, teiksim, nav to teicis.
Tāpēc man liekas, ka to akcentu vajadzētu pārvirzīt nevis uz to, ka mēs brīnāmies, ka tā ir, jo tā vienkārši ir. Kā jau es norādīju, preses pīles jau pirmsdatora laikmetā sen ir pierādījušas to, ka tas nav grūti viltojams tieši šīs industrializācijas dēļ, industriālās ražošanas dēļ, manuprāt. Bet
tas, kam vajadzētu pievērst uzmanību, ir tas, ka katram cilvēkam pašam būtībā šajā situācijā, kurā tomēr daudz kas mainās, viss notiek ļoti ātri, vajadzētu būt tiem vārtiem, kas ir ciet, pirms viņš nav pārliecinājies par tās informācijas objektivitāti vai vispār - apstājies, ievilcis elpu un padomājis par to, vai kāds šāds avots varētu būt kaut ko šādu teicis un vai vispār šai ziņai klāt ir avots, kurš to ir teicis, kurš to ir sācis izplatīt.
Ilva Skulte ir literatūrzinātniece, mediju teorētiķe. 1999. gadā ieguvusi filoloģijas doktora grādu Latvijas Universitātē, aizstāvējusi disertāciju "Personu vārdi Bībeles tulkojumos latviešu valodā". Ilva Skulte ir Rīgas Stradiņa universitātes Komunikācijas fakultātes asociētā profesore un studiju programmas vadītāja. Daudzu publikāciju autore laikrakstā "Kultūras Forums", aktīvi pievērsusies Latvijas prozas un dzejas interpretācijai. Viņas raksti par latviešu literatūru un dažādiem teorētiskiem jautājumiem lasāmi Latvijas Universitātes rakstu krājumos "Mūsdienu literatūras teorijas" un "Latviešu literatūra". -
Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar socioloģi Intu Mieriņu par savstarpējo uzticēšanos sabiedrībā un uzticēšanos politikai, par politiskajām attieksmēm un to, kā tās veidojas, par sociālo mediju radīto spriedzi publiskajā diskusijās.
Kas ir politiskās attieksmes, kāpēc vieni domā, ka ir konservatīvi, citi domā, ka viņi ir labēji, bet patiesībā ir kreisi; vai un kā mēs mantojam savas politiskās pārliecības, kā iegūstam to, ko ieraugām, reizi mēnesī skatot politisko partiju reitingus, un kā mēs tajos atpazīstam sevi?
„Man liekas, tā lauku skolu situācija ir tipisks gadījums, kas labi raksturo sabiedrības politiskās attieksmes un attiecības ar varu,” vērtē Inta Mieriņa. „Mums pašiem bija pētījums (Latvijas Universitātes) Filozofijas un socioloģijas institūtā pirms dažiem gadiem ar Norvēģijas grantu atbalstu, kur mēs analizējām Latvijas mazās lauku skolas un tieši to situāciju, kas tur notiek, kas notiek, kad skola tiek aizvērta, kad tā netiek aizvērta, bija arī šis modelis, kad skola ir kā multifunkcionāls centrs un skola mēģina kaut kā izdzīvot, izmantojot visādas metodes.
Mēs arī salīdzinājām ar Norvēģiju, mēs braucām uz turieni, mēs runājām ar šiem skolotājiem, ar pašvaldības cilvēkiem, ar vecākiem un tā. Tas, ko tas
pētījums parādīja, ka laukos skola nav tikai izglītības iestāde, laukos šī skola ir kopienas centrs, tas ir kaut kas, ko cilvēki uztver ļoti sāpīgi, jo būtībā tā ir kā kopienas sirds un tā sajūta bieži vien cilvēkiem ir tāda, ka, ja šī skola tiek aizslēgta, tad būtībā tas ir kā simbols, ka nu viss, vienkārši viss, dzīve apstājās, vairs te neviens nebrauks dzīvot, vienkārši tā sirds ir izrauta. Sakiet, ka tā ir subjektīva uztvere, bet arī šai subjektīvai uztverei ir nozīme.
Līdz ar to, teiksim, arī varbūt dažkārt nāk no ministrijas puses komunicējot, kas runā par to, ka statistika rāda, ka Latvijā…
Izglītības kvalitātes rādītāji?
Jā, izglītības kvalitātes rādītāji. Protams, ir taisnība tas, ka Latvijā finansējums uz vienu skolēnu ir lielāks nekā vidēji Eiropas Savienībā, kas, protams, nozīmē, ka ir salīdzinoši dārgi uzturēt šīs lauku skolas. Vienkārši komunikācija, ja runā, teiksim, par to kvalitāti un tā, tas iet garām, mēs tā kā runājāmies otram garām un cilvēki vienkārši to uztver pavisam savādāk, un rodas vienkārši šī nesapratne starp ierēdņiem, starp ministrijām un starp šiem reāliem cilvēkiem, kas ar to strādā.”
Kad vērojam, piemēram, politisko partiju reitingu izmaiņas, spriežam, kā viens vai otrs notikums ir ietekmējis šos reitingus krasi vai mazāk. Atšķirībā no, piemēram, vērtībām, ko socioloģijā uzskata, ka tās mainās ļoti lēni, ar politiskām attieksmēm ir savādāk.
Inta Mieriņa: Atkarībā no tā, par kādām politiskajām attieksmēm mēs runājam. Ja mēs skatāmies uz tādām attieksmēm, kā politiskā uzticēšanās, tā ir lieta, kas var mainīties ļoti strauji. Viens notikums un...
Mēs arī redzējām, kas notika, piemēram, Covid kontekstā. Covid bija viena no lietām, kas vēl vairāk sagrāva sabiedrības uzticēšanos politiķiem. Kā šis jautājums tika komunicēts, varbūt ne vienmēr tik veiksmīgi. Mēs vienkārši redzējām aptaujās, ka šī politiskā uzticēšanās, kas jau bija zema, ir vēl vairāk nokritusi.
Bet ir citas politiskās attieksmes, ko literatūrā sauc par simboliskām jeb dziļi iesakņotām attieksmēm, kā, piemēram, attieksme pret sistēmu, attieksme par demokrātiju. Vai tu uzskati, ka šī ir labāka sistēma, vai tu labāk vēlētos kaut ko citu? Tas ir tas, kas tik ātri nemainās. Tas arī ir pareizi, jo uzticēšanās ir kā jutīgāks indikators. Piemēram, valdības nāk un iet, un atkarībā no tā, kas ir pie varas, attiecīgi arī cilvēkiem šī uzticēšanās palielinās, vai samazinās. Kaut kādi lēmumi, kas tiek pieņemti, es nezinu, teiksim, viendzimuma pāru regulējums vai kaut kas tamlīdzīgs kaut kādā daļā sabiedrības tas pavilks uz augšu, kaut kādā - uz leju. Tā kā, tas viss mainās, un tas ir normāli, un tā tam ir jābūt, tā ir normāla daļa no politiskā procesa.
Vēl viena lieta, runājot tieši par šo attieksmju noturīgumu, dažkārt ir izskanējusi arī doma, es zinu, ka bijušais prezidents Levits runāja par to, ka šī neuzticēšanās politiķiem, ka tas varētu būt saistīts ar padomju mantojumu, ka mēs esam pieraduši neuzticēties varai. Tā bija viena no manu pētījumu tēmām, kur arī es analizēju, kā tad ir, vai tā ir vai nav, un, izmantojot diezgan sarežģītas arī statistiskas metodes, man arī izdevās parādīt to, ka attiecībā uz uzticēšanos politiķiem, politiskajām partijām, ka pilnīgi noteikti, ka tā nav.
Cilvēka viedoklis atspoguļo to, ko viņi domā par šo partiju darbu. Taču attiecībā uz politiskajām kompetencēm, uz interesi un izpratni par politiku, tur gan mēs redzam zināmā mērā šo padomju mantojumu. Tās paaudzes, kas ir augušas varbūt vairāk ne tikai padomju laikos, bet, kas ir interesanti, arī tās, kas ar politiku socializējušās juku laikos deviņdesmitajos gados, tur mēs vairāk redzam priekšstatu, ka es īsti neorientējos politiskajos notikumos, un izpratne par politiskiem notikumiem ir mazāka. Un tas iet līdzi cauri paaudzēm.
Nevis, ka tas tiek pārmantots, bet tas vairāk ir paaudzei, kurai ir šī tiešā pieredzē, dzīvojot Padomju Savienībā.
Inta Mieriņa: Ne tikai Padomju Savienībā.
Tas ir atkal viens nepareizi iesakņojies priekšstats, ka mantojums nāk tikai no padomju laika, ka padomju laiks bija tas, kas bija sliktais, ka kaut kādā veidā iedragāja uzticēšanos, iedragāja visus mūsu uzvedības, kultūras modeļus un tā tālāk. Bet faktiski tas, ko arī mūsu pētījumi parāda, ka juku laiki deviņdesmitajos ne ar ko nebija labāki tādā ziņā, ka tie arī ir atstājuši ļoti negatīvu iespaidu.
Respektīvi, izveidojuši diezgan stabilu politisko attieksmi, kuru mainīt ir grūti.
Inta Mieriņa: Daudzi runā par to, kā mēs varam to mainīt, kā mēs varam veicināt šo uzticēšanos - kaut ko stāstīt, kaut ko, skaidrot. Tas, ko es gribu teikt, ka lielā mērā priekš daudziem tas jau ir par vēlu, jo tā ir bērnība, jaunība, kad šī uzticēšanās sajūta bērnā tiek ielikta. Un tāpat arī skolās. Ja runā par skolām, mums vienmēr Latvijā ir bijis kaut kā ļoti liels... Es nesaku, ka to nevajag, bet vienkārši mums ir ļoti liels uzsvars, mēs esam likuši tā kā uz pjedestāla šis eksaktās zināšanas, ka mums vajag matemātiku mācīt, vajag fiziku mācīt, vajag visu darīt. Jā, to visu, protams, vajag, bet, ja mēs skatāmies, kas notiek arī Rietumvalstīs, daudz lielāks uzsvars tiek likts uz sociālajām prasmēm, uz vērtību audzināšanu un tamlīdzīgi. Tai skaitā uz uzticēšanos, tai skaitā uz solidaritāti, toleranci, izpratni vienam pret otru. Mēs nepietiekoši esam to novērtējuši arī skolu sistēmā.
Inta Mieriņa ir Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes asociētā profesore, Filozofijas un socioloģijas institūta vadošā pētniece un Diasporas un migrācijas pētījumu centra direktore. Viņas specializācija ir politiskā socioloģija, un viņa ir plaši pētījusi migrāciju un integrāciju, sociālo kapitālu un sabiedrisko labumu, politiskās attieksmes un rīcību, kā arī jauniešus un izglītības jautājumus. Stažējusies Vācijā, Dānijā, Polijā, piedalījusies kā pētniece daudzu starptautisku projektu realizācijā. -
Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar Mārtiņu Vaivaru, uzņēmēju, kurš strādā ar mākslīgā intelekta tehnoloģijām, kritiskās domāšanas kustības „quotudoma.lv” izveidotāju par etnosiem mūsu sabiedrībā un to identitāti, piederības izvēlēm, etnisko spriedzi kā politikas instrumentu.
Latvija ir multietniska demokrātiska valsts, kuras pēdējie 30 gadi kopš valstiskuma atjaunošanas ietver arī mēģinājumus saprast, kas tad ir tā nācija, kas mūsu valsti veido, kas ir vēstures neirozes, kas mums ir iekšēji piemītošas, un kas ir tās, ko mūsu valsts ārējais ienaidnieks veicina. Par to saruna ar Mārtiņu Vaivaru, kurš Oksfordas universitātē filozofiju, politiku un ekonomiku.
"Kas ir vāja sabiedrība? Vāja sabiedrība ir sabiedrība, kas ir ļoti polarizēta, kurā ir ļoti ekstrēmi viedokļi, cilvēki viens ar otru nerunā, cilvēki viens otru ienīst, viņi viens otru nesaprot. Vāja sabiedrība ir tāda, kurās ir ļoti noplacinātas dažādas sabiedrībai svarīgas institūcijas," sarunā norāda Mārtiņš Vaivars.
"Vai mums ir dažāds "Tik Tok", "Twitter", citu kanālu saturs, kas gan ļoti polarizējošs, ekstrēms, gan arī dažādas valstij svarīgas institūcijas noniecinošs? Protams, ka mums ir. Mums ir ļoti daudz un ir ļoti grūti saprast, kas no tā ir tā autentiskā daiļuma, kas ir šī te varbūt sistemātiski tā kā amplificētā paplašinātā daļa.
Tas, ko, manuprāt, Krievijas propaganda ļoti bieži dara, ir, ka viņi sagaida kādus diezgan organiskus notikumus, kas mazliet šķeļ sabiedrību, teiksim, ASV…
Nu haosa eksports jau bija viņu eksportprece oficiāli atzīta. Jā, viņi sagaida kaut kādu organisku notikumu, par ko, teiksim, latvieši būtu dusmīgi vai ASV tas būtu tas, ka bija tā Džordža Floida slepkavība, kur policists viņu nogalināja, un tad viņi ļoti iesaistās, lai šīs te dusmas uzgrieztu uz 200, dažādos veidos. Man, protams, nav datu, bet es tiešām ticu, ka, visticamāk, Izraēlas - Palestīnas konfliktā arī kaut kas tāds šobrīd notiek."
Nesen portālā "Satori" rakstīji, ka Latvijā ir klātesoša zema līmeņa etniskā spriedze, un to var novērot gan Saeimas debatēs, gan priekšvēlēšanu kampaņās un pat faktā, ka nozīmīgai daļai Latvijas pilsoņu ir maz tuvu draugu no citām etniskām grupām. Zema līmeņa etniskā spriedze - kas tas īsti būtu un cik lielā mērā tā ir problēma?
Mārtiņš Vaivars: Kopumā Latvija nav nemaz tik sliktā vietā, kā reizēm kādās politiskās sarunās varētu likties. Jo pasaulē, protams, ir ļoti daudz vietas, kur ir daudz vardarbības starp etniskām un starp reliģiskajām grupām. Latvijā kopumā tas 30 gadu laikā kopš neatkarības atjaunošanas īsti nav noticis.
Teikt, ka Latvijā nav etniskās spriedzes, manuprāt, ir pārspīlējums. Tomēr to var just dažāda veida politiskajā retorikā, ko tu dzirdi no dažādiem ekstrēmākiem spēkiem. To var just dažādos mītos, kurus tu vari novērot tad, kad tu runā ar dažādu Latvijas etnisko grupu pārstāvjiem.
Nesen lasīju pētījumu, ka kopumā apmēram ceturtdaļai līdz trešdaļai Latvijas pilsoņu, it īpaši latviešu daļā, nav neviena krievu-latviešu drauga, tuva drauga, ne tikai kolēģa, ar kuru apspriest dažādus intīmus politiskus jautājumus. Tā ka es teiktu, ka maza līmeņa spriedze noteikti ir.
Kādēļ tā ir problēma? Jo tas veicina dažāda veida ekstrēmāku politiku, tas noteikti veicina dažāda veida populismu, kas noved pie lēmumiem, kas Latvijai nav optimāli. Kopumā, es teiktu, ka saliedēta valsts, kur cilvēki viens otru saprot, spēj darboties kopā, noteikti ir arī drošāka valsts. -
Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar Latvijas Ārpolitikas institūta direktoru Kārli Bukovski par Eiropas vienotības problēmu Ukrainas karā, par kara iznākumu Ukrainā, Krievijas scenārijiem Baltijā un ASV prezidenta vēlēšanām un to ietekmi uz Rietumu palīdzību Ukrainai.
"Tūlītēji draudi no Krievijas puses nav nevienai no Eiropas Savienības vai NATO valstīm, un to ir vērts atcerēties," atzīst Kārlis Bukovskis. Otra lieta ir tas, ka mēs šeit esam pieraduši un mēs esam jau mobilizēti, un šobrīd pārbūvējam un būvējam vēl tikai aizsardzības sistēmas un aizsardzības robežas pret potenciālu Krievijas, Baltkrievijas vai Krievijas caur Baltkrieviju, vai Krievijas un Baltkrievijas apvienotās valsts uzbrukumu mums kādā brīdī, kas varētu varbūt notikt.
Bet Rietumvalstīs, tanī pašā Vācijā, Nīderlandē un daudz kur citur, papildus budžeta resursu veltīšana karam, par kuru trīs paaudžu garumā cilvēki jau bija aizmirsuši un viņiem tā nav realitāte, tas ir aptuveni no sērijas – tas kaut kur citur notiek, tas nenotiek pie mums. Viņiem faktiski šis ir atgādinājums par to, ka, nē, ziniet ko, izskatās, ka tas var notikt arī šeit, ja mēs negatavosimies.
Šīs citu Rietumvalstu sabiedrību mobilizēšanai domātās ziņas vai noplūdušie dokumenti, vai kaut kas tamlīdzīgs, mums nevajadzētu šos uzreiz automātiski uztvert, ka tā arī piepildīsies, tie tiešām ir domāti, lai, iekustinātu dramatiskā veidā atbalstu Ukrainai un arī pašiem savu militāro kapacitāšu celšanai, pārliecināt sabiedrību, pateikt sabiedrībai to, ka nu, ziniet, diemžēl nav tie apstākļi vairs tādi, kur mēs varam militārajam budžetam nekādu naudu neveltīt.
Lūk, tas ir primārais. Otrs ir tas -
ja tu pats sevi nesargāsi, tad neviens cits tevi arī nesargās. Tā doma ir tāda, ka mums faktiski ir jābūt gataviem, cik nu var, scenārijiem, kas ir paredzami. Te ir stāsts par to, ka, ja Krievija redzēs, ka cena uzbrukumam Baltijas valstīm, Somijai vai jebkurai citai NATO valstij ir pārāk augsta, tad protams, ka viņi to nedarīs. Un te mums ir tā cena, mūsu cena jākāpina, cik nu mēs vien varam.
Karš Ukrainā ilgst jau vairāk nekā 700 dienas, un eksperti izsaka ļoti atšķirīgas prognozes par kara ilgstamību un sekām - no viena gada līdz pēc trim, līdz pat desmit. Tajā pašā laikā Krievija turpina uzbrukumus dzīvojamām mājām Harkivā, Kijivā. Kas varētu ietekmēt kara gaitu?
Mēs visu laiku runājam par to, ka Krievija turpina apdraudēt Ukrainu un visu pasauli, bet kas apdraud pašu Putinu?
Kārlis Bukovskis: Pašu Putinu apdraud... Tas ir vēl viens no iemesliem, kāpēc pilnīgi noteikti viņš ir ieinteresēts, ka karš ilgst ilgāk, nekā tūlīt beigties. Ir diezgan skaidrs, ka viņš, protams, kas visas Ukrainas ieņemšana viņam acīmredzot var arī neizdoties, un visticamākais un ļoti cerams, ka neizdosies. Putina gadījumā viņš jau nestāsta, ka viņš karo ar Ukrainu, viņš jau stāsta, ka viņš ir visu NATO. Neviens Krievijas līderis līdz šim nav saņēmies karot ar visu NATO, un
Putins jau nesaka, ka pret Zelenski viņš cīnās, viņš jau pret Baidenu cīnās, pret ASV. Viņš parāda to, ka, redz, visas NATO valstis piedalās, tikai caur Ukrainu. Krievijas svētais karš pret ASV imperiālismu pasaulē, tas ir tas uz ko viņš koncentrējās.
(..) Šobrīd mēs redzam, Krievijā tuvojas martā vēlēšanas. Jebkuru, kurš kaut cik neparedzamākas kandidāts, kurš nav daļa no "establišmeta" vai daļa no valdošās, vienā vai citā veidā valdošās varas, viņi vienkārši netiek reģistrēti vēlēšanām vai netiek pielaisti. Vai Navaļnija gadījumā viņi tiek aizsūtīti vēl tālāk, dziļāk Sibīrijā cietumā tikai tāpēc, lai tā ietekme un piekļuve viņam būtu vēl mazāka, lai marginalizētu vēl vairāk viņu. Tie ir milzīgie jautājumi, kas no Putina kā autoritāru diktatoru viedokļa viņam absolūti ir izdevīgi. Viņš diemžēl prasmīgi operē ar viņiem tādā veidā, lai konsolidētu varu pats savā valstī iekšienē.
"The Times" amerikāņu politologs Jans Bremmers izteicās, ka viņa prognoze bija, ka Ukraina paliks priekš Krievijas kā tāda vēsturiska izgāšanās sankciju dēļ, Somijas un Zviedrijas iestāšanās NATO dēļ, kā arī dēļ tam, ka Eiropa ir atteikusies no Krievijas energoresursiem. Taču viņš tajā pašā laikā arī prognozēja, ka Ukraina de facto varētu palikt sadalīta.
Kārlis Bukovskis: Nepiekritīšu līdz galam. Es domāju, ka arī šobrīd, šajā situācijā skatoties, diemžēl Krievija ir ieguvusi no šī kara vairāk, nekā mums gribētos redzēt. Somijas, Zviedrijas pievienošanās NATO - jā, tas būs papildus resurss, kur Krievijai jātērē, bet es domāju, ka viņi jau sen atpakaļ bija padevušies un sapratuši, ka Eiropas Savienībā 5. pants, analogais 5. pants, kas ir Eiropas Savienības līgumos iestrādāts, ka viņš jau tāpat bija klātesošs, gan Somija, gan Zviedrija bija viņos iekšā.
Te ir stāsts par to, ka, jā, Baltijas jūra kļūst sarežģītāka, bet tanī pašā laikā no viņa piekļuve un ietekme Melnajā jūrā, gluži pretēji, palielinās. Tas ir tas, ko viņš ir varbūt šajā stāstā zaudējis.
Otra lieta, ko mēs aizmirstam, ir tas, ka Krimas atkarošana kļūst arvien tālāka, tā teritorija, kuru kontrolē ir ieguvis Krievijas karaspēks faktiski, ir kādus 12 triljonus ASV dolāru vērtībā energoresursu ziņā. Tas nozīmē, lai cik viņam šobrīd dārgi izmaksājis šis te karš, tas kara laupījums teritoriju un energoresursu ziņā ir Krievijai bijis ieguvums.
Turklāt vēl viena lieta, ja pat viņam visa Ukraina ieņem neizdodas, un arī jo ilgāk viņš turpinās šo karu, jo grūtāk Ukrainai būs ar it sevišķi iestāšanos NATO. Eiropas Savienībā tas vēl potenciāli varētu notikt, bet arī - karā iesaistītu, ievilktu valsti uzņemt Eiropas Savienībā - tāda ļoti īpatnēja situācija var veidoties.
Un visbeidzot, fundamentāli ir tas, ko mēs aizmirstam, ka Baltkrieviju viņš ir ieguvis bez neviena šāviena. Baltkrieviju nevar uzskatīt šobrīd vairs par neatkarīgu, patstāvīgu valsti. Lukašenko režīms absolūti balstās tikai un vienīgi uz Krievijas atbalstu. Jebkura veida Lukašenko mēģinājumi nedarīt tā, kā vēlas Putins nopietnos jautājumos, acīmredzot ir tikai prelūdija tam, kas no kā Lukašenko baidās visvairāk. Viņa izauklētā valsts, ja tā var izteikties, pazudīs.
(..) Tanī brīdī, kad Lukašenko vairs nebūs, risks, ka Krievija pabeigs apvienotās valsts izveidi, ir milzīgs. Kodolieroči tur ir, viņi ir kādam jāsargā., baltkrievu nākamie politiķi to nevarēs izdarīt, tad mums pašiem tas vien ir jādara. Tas būs arguments, ko viņi izmantos.
Kārlis Bukovskis ir Latvijas Ārpolitikas institūta direktors un Rīgas Stradiņa universitātes Eiropas studiju fakultātes docents. Viņš ir autors apmēram simts analītiskiem un zinātniskiem rakstiem un arī vairāku grāmatu zinātniskais redaktors. 2021. gadā Kārlis Bukovskis Fulbraita granta ietvaros bija viespētnieks Džona Hopkinsa universitātē ASV, kā arī no 2017. līdz 2021. gadam bija Eiropas Starptautisko attiecību pētniecības institūta asociētais pētnieks. Mācījies Trīras universitātē Vācijā, ieguvis maģistra grādu Latvijas Universitātē un Helsinku Universitātē un doktora grādu starptautiskajā politikā Rīgas Stradiņa universitātē. -
Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar Latvijas Universitātes vadošo pētnieku, vēsturnieku Uldi Neiburgu pa hibrīdkaru un vēstures vēstījumiem, par publisko vēsturi un tās nozīmi, vēstures mācībām un mūsdienu salīdzināšanu ar neseno pagātni.
Latvijas Universitāte nule kā sākusi darbu pie starptautiskas vēstures pētījumu programmas "Latvijas 20. un 21. gadsimta vēsture: sociālā morfoģenēze, mantojums un izaicinājumi", kuras ietvaros tiks pētīts, kā interpretēt Latvijas 20. gadsimta vēsturi, rosināt jaunas konceptuālas idejas par Latvijas valstiskuma attīstību.
Kas ir tas, ko definētu, kā baltos plankumus, vai kas ir tas, ko grib izzināt tieši no 21. gadsimta skatupunkta? Piemēram, konceptuālas idejas par Latvijas valstiskuma attīstību, kas tur vēl būtu pētāms?
Uldis Neiburgs: Tās konceptuālās idejas un piedāvājumi mums radīsies šo trīs gadu pētniecības laikā, jo pieejas mainās, zinātnē ienāk jaunas, dažādas gan teorētiski metodoloģiskas pieejas, gan uzstādījumi, gan mēs varam pārvērtēt varbūt tās vēstures zināšanas, kas ir radušās, pieņemsim, pagājušā gadsimtā; vai mēs varam kritiski izvērtēt pēdējo 30 gadu Latvijas historiogrāfiju, kur redzam, ka bieži vien tas pētniecības lauks ir bijis ļoti fragmentārs.
Tāpat mēs arī nepietiekami esam varbūt iekļāvušies starptautiskā pētniecībā, mēs esam vairāk runājuši par tiem naratīviem, kas svarīgi mums šeit uz vietas vai kaut kādām lokālām nacionālajām grupām, mazāk esam varbūt diskutējuši par tiem jautājumiem vai skatījušies plašākā kontekstā.
Mēs jau mūsdienās redzam, ļoti dažādi gadījumi, vienalga, vai tas saistās ar Otrā pasaules kara vēsturi, ar ko es pats vairāk nodarbojos, vai tā bija savulaik Kalēja un Kononova lieta, vai nesen bija Zēdelgemas pieminekļa jautājums, kad mūs īsti varbūt nesaprot. Mēs varam runāt par Krievijas dažādi uzspiesto vēstures to naratīvu, par visādām dezinformācijas problēmām, varam runāt arī, ka it kā mēs iekļaujamies pašlaik Eiropā, bet tā attieksme un zināšanas, un vēsturiskā pieredze Rietumeiropas Rietumos un Austrumos joprojām ir atšķirīga.
Tas mums ļauj atsperties, tas ļauj mums iegūt plašāku kontekstu un konceptuāli pārdomāt šīs lietas, kas ir darīts līdz šim un kas nē, un ko mēs kā vēsturnieki, varbūt jaunākas paaudzes vēsturnieki, varam izvērtēt savādāk un kur virzīties uz priekšu, varbūt citādām acīm skatīties.
Latvijas Universitātes Vēstures institūts ir sācis trīs gadus starptautisku programmu "Latvijas 20. un 21. gadsimta vēsture: sociālā morfoģenēze, mantojums un izaicinājumi" kura mērķis ir mazināt Latvijas vēstures pētniecības lauka fragmentāciju, kā arī sekmēt starptautisko redzamību un nostiprināt publiskajā diskursā jaunus kritērijus, kā interpretēt 20. gadsimta vēsturi. Šī projekta zinātniskais vadītājs ir Uldis Neiburgs.
Vai, piemēram, karš Ukrainā mainīja arī skatupunktu uz to pētījumu objektu, ko jūs pētāt? Kas ir tas, kas maina tos aspektus, ko jūs gribat ieraudzīt vai ko gribat saprast?
Uldis Neiburgs: Karš Ukrainā man vismaz personīgi vairāk lika saprast vai atcerēties, ne gluži kā pētniekam, jo principā tas neatkarīgi no tā, kas notiek ārpolitikā, ka notiek kaut kādi militāri lielāki satricinājumi, mēs kā zinātnieki tāpat pētām tēmas, kas mūs interesē, un sekojam līdzi, kas zinātnē notiek.
Domāju, plašākai sabiedrībai un man kā plašākas sabiedrības loceklim lika šie notikumi apjēgt, ka īstenībā tas, kas notiek tagad - Krievijas agresija Ukrainā -, īstenībā tas pats jau ir noticis arī šeit, pieņemsim, 80 gadus atpakaļ vai mazliet ilgākā laika posmā, kad ir bijusi PSRS okupācija, nacistiskās Vācijas okupācija.
Un, starp citu, šīs pašas Latvijas Universitātes Valsts pētījumu programmas projekta ietvaros mēs plānojam brīvdabas izstādi sadarbībā ar Kara muzeju, Rīgas domi un citām pašvaldībām vai muzejiem par Latvijas pilsētu likteni 1944. gadā, kur ar vēl ir dažādi mīti un leģendas.
Ja vairāk vai mazāk mēs esam sapratuši, ka Rēzekne, pieņemsim, cieta 1944. gada aprīlī, Lieldienās to sagrāva kādos vismaz 11 padomju aviācijas triecienos, tad vēl daži gadi atpakaļ, kad vēl tas "Aļoša" tur stāvēja,vietējais, Rēzeknes centrā, tomēr daudzi rēzeknieši to nemaz neapjēdza. Vai, piemēram, Gulbene, kas piedzīvoja 1944. aprīlī padomju aviācijas triecienus, līdzīgi kā to piedzīvo tagad Ukrainas iedzīvotāji, tur tika nodarīti pilsētas vēsturiskajai apbūvei lieli postījumi, un vēl tagad Gulbenes evaņģēliski luteriskās baznīcas tornis nav atjaunots. Ja jūs aizbrauktu uz Gulbeni, tad varētu izlasīt, ka to ir izdarījuši vācieši, kas īstenībā tā nav. Tāpat ar Jelgavu, kas tika nopostīta padomju - vācu karaspēka sadursmēs.
Tā apjēgsme Ukraina - Latvija - tās varbūt nav tiešas paralēles, jo vienā gadījumā mēs runājam par vienu agresoru un upuri, otrā gadījumā mēs esam upuri, kas atrodas starp diviem citiem agresoriem, bet tie cilvēku likteņi, mūsu zaudētās kultūras vēstures vērtība, zaudētās cilvēku dzīvības, spiesta došanās bēgļu gaitās - tas viss uzjundī to, Ukrainas notikumi uzjundī to un varbūt arī to pētniecisko interesi pastiprina.
Uldis Neiburgs ir Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūta vadošais pētnieks, bijis pētnieks Latvijas Okupācijas muzejā, Publiskās vēstures nodaļas vadītājs, kā arī Latvijas Kara muzeja pētnieks, Otrā pasaules kara vēstures nodaļas vadītājs, šobrīd vada starptautisku vēstures pētījumu programmu "Latvijas 20. - 21. gadsimta vēsture: sociālā morfoģenēze: mantojums un izaicinājumi".
2012. gadā aizstāvējis doktora disertāciju par tēmu "Latviešu nacionālā pretošanās kustība un Rietumu sabiedrotie", daudzu zinātnisko rakstu un vairāku monogrāfiju autors - "Draudu un cerību lokā: Latvijas pretošanās kustība un Rietumu sabiedrotie: 1941. - 1945. gads", grāmatas "Aiz šiem vārtiem vaid zeme; Salaspils nometne" autors un līdzautors, grāmatas "Grēka un ienaida liesmās: Latvijas Otrā pasaules kara stāsti" autors, kā arī vairāku dokumentālo filmu - "Pretrunīgā vēsture: Latviešu leģions" scenārija autors.
Ulda Neiburga pētnieciskais lauks ir Latvijas Otrā pasaules kara vēsture, pretošanās un kolaborācija padomju un nacistu okupācijas laikā. -
Raidījumā Brīvības Bulvāris saruna ar Latvijas Nacionālās Aizsardzības akadēmijas vadošo pētnieku Jāni Bērziņu par Krievijas kara Ukrainā politiskajiem mērķiem, Ukrainas kara uzvaras mērķiem, miera sarunu neiespējamību, Krievijas plāniem un NATO stratēģiju.
-
Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar sociālantropoloģi Agnesi Cimdiņu par tirgus un naftas antropoloģiju, par to, kas ir ilgtspējas ideoloģija un kas liek skatīties uz to ar aizdomām, par Ziemeļvalstu identitāti un mūsu stereotipiem, par to, vai mums vēl aizvien piemīt īpašas zināšanas par Krieviju.
Nule kā iznākusi sociālantropoloģes Agneses Cimdiņas grāmata "Ilgtspējas meklējumi Arābijas tuksnesī: Tirgus un naftas antropoloģija" par to, kas ir ilgtspēja un kas ir ilgtspējas ideoloģija, kas ir zaļās tehnoloģijas un kas ir mūsu stereotipi par tiem un kāda tiem ir nozīme. Grāmata ir par Arābijas pussalas valstīm. Bet jautājums par to, kas ir tas, ko, pētot vai vērojot citus, mēs uzzinām par sevi?
„Protams, ka uzņēmumiem, politiķiem, valdībām tas tagad ir tas primārais sauklis. Mēs visi runājam par ilgtspēju, bet vai tas praksē pie ilgtspējīgākas ekosistēmas ir novedis? Nu es teikšu, ka nē,” vērtē Agnese Cimdiņa. „Analizējot daudzas no šīm ilgtspējas iniciatīvām, tas ir tieši tas, ko es daru, kā teikt, rāpojot ar lupu pa tuksnesi, skatoties, analizējot konkrētas tehnoloģijas, kas tiek ieviestas un attīstītas ilgtspējas vārdā, un, ja tu tiešām analizē līdzi, ko šo tehnoloģiju ieviešana nodara ekosistēmai un dabai, tad tu redzi, ka tur īstenībā varbūt nekas vairāk kā zaļa krāsa nav.
Vai mēs kaut ko darām, lai mums tiešām būtu apkārt zaļa krāsa? Kas tuksnesī ir ļoti pamanāmi, ja mēs kaut ko zaļu dabūjam. Bet ko ekosistēmai maksā, piemēram, sālītā tuksnesī, kur ir plus 50 grādi un saldūdens nav vispār, audzēt tomātus, lai it kā mēs būtu zaļi. Ko mums tas prasa? Ko tas prasa ekosistēmai? Tas prasa vienkārši abnormālu ūdens patēriņu, kurš vispirms ir jāatsāļo. Atsāļojot šo ūdeni, šis sālsūdens nonāk atpakaļ jūrā, jūra kļūst arvien sāļāka, arvien nedzīvotspējīgāka. Un tas ir tā mērķa vārdā, lai mēs, piemēram, varētu tuksnesī izaudzēt šos tomātus. Tā vietā, lai mēģinātu saprast, kāpēc mēs to darām.
Tad tur ir atkal kaut kāda modernisma, nacionālā lepnuma aspekti, protams, progress, pierādīt, ka mēs varam neiespējamo, jo mums ir tehnoloģijas.
Agnese Cimdiņa ir pētniece, konsultante un autore. Maģistra un doktora grādus sociālajā antropoloģijā ieguvusi Bergenas universitātē Norvēģijā. Specializējusies biznesa antropoloģijā, padziļināti pētījusi uzņēmējdarbības starpkultūru un ilgtspējības kontekstus, dažādības vadību, Ziemeļvalstu institūcijas, saimniecības, inovācijas un reģionālo attīstību. Viņas pēcdoktorantūras pētījumus par Ziemeļvalstu uzņēmējdarbību un ilgtspēju Arābu līča valstīs nule kā iznācis grāmatā. Viņa ir līdzautore grāmatai "Cilvēks un darbs Latvijas laukos: sociālantropoloģisks skatījums" un šobrīd strādā "Price Waterhouse Cooper" personāla vadības komandā, pēta dažādības un iekļaukšanās jautājumus uzņēmējdarbībā.
-
Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar publicistu un žurnāla "Ir" komentētāju Paulu Raudsepu par 2024.gada pasaules notikumu prognozēm, ASV prezidenta vēlēšanām un to ietekmējošiem faktoriem, par to, vai Putinam ir laiks gaidīt savas varas beigas un kā uz šo nākotnes prognožu fona izskatās Latvija.
Par to, ko mēs varam prognozēt 2024. gadā un ko nevaram, saruna ar Paulu Raudsepu, kurš pagājušā gada nogalē rakstīja, ka 2023. gads tika dēvēts par kārtējo karstāko gadu novērojumu vēsturē. Ķīnas valdnieks Sji nostiprina varu un caur sev pakļautu Taivānu, Izraēlas un palestīniešu senais konflikts iegājis jaunā asiņainā fāzē, kura drīz nebeigsies; no mājām padzīto cilvēku skaits pasaulē turpina augt un mums ir sasniedzis 110 miljonus. Krievijas karš ir iegājis ilgstošā fāzē, un pasaule 2024. gadā prognozē Krievijas prezidenta vēlēšanu iznākumu, un gaida ASV prezidenta vēlēšanu variantus.
"Ja mēs izlasām, ko Kremlis prasīja 2021. gada decembrī savā slavenajā dokumentā, ko viņi izplatīja, kas apmēram būtu pamats sarunām ar ASV par jaunu pasaules kārtību, tad viņi grib atjaunot Padomju impēriju līdz pat, es nezinu, Vācijas robežām, ja ne tālāk. Viņi prasa izvākt visus NATO spēkus, kas ir kaut kur ieviesti kopš 1997. gada. Viņu ambīcijām tādā ziņā nav robežu," analizē Pauls Raudseps. "Putins, man liekas, pats ir teicis, ka Krievijai robežu nav.
Teiksim tā - viņi paņems visu ko viņi var, un tur, man liekas, mums nevar būt ilūzijas. Tas vienīgais jautājums ir par spējām, un tur mums ir ļoti nopietni jāstrādā, pirmkārt, lai viņu spējas būtu mazākas un, otrkārt, lai viņi neuzskatītu to par tā riska vērtu.
(..) Mēs bieži runājam par Putina sarkanajām līnijām, es domāju, ka Putinam ir viena sarkanā līnija - viņš grib dzīvot, viņš negrib mirt.
Jebkurš uzbrukums šobrīd NATO valstij, pat ja tu domā, ka ir tikai 10% iespēja, ka tas varētu novest pie kodolkara, tas risks tomēr ir pārāk liels. Tāpēc es domāju, ka šobrīd, paldies Dievam, ka mēs esam NATO, paldies Dievam, ka mēs izdarījām visu tajā iespēju logā, kas mums tika dots, lai iestātos NATO, jo tas šobrīd mūs ļoti pasargā."
Pēdējā laikā salīdzinām gan šī brīža Ameriku ar Reigana Ameriku, domājot par republikāņiem un to, ko viņi dara, gan arī to, kādā veidā interese par Krieviju vai Padomju Savienību bija Aukstā kara laikā, kurā arī tu mācījies. Tas gan bija jau pārmaiņu laiks, tomēr cik lielā mērā varam teikt, ka Rietumu izpratne par to, kas ir Krievija un ko no viņas sagaidīt, ir nu adekvāta?
Pauls Raudseps: Es domāju, ka būtu kļūdaini teikt, ka ir viena rietumu izpratne par šo jautājumu. Man viens no profesoriem bija Ričards Paips (Richard Pipe), kurš, es domāju, neatpalika ne no viena mūsu ... savās aizdomās un, teiksim, skepsē ne tikai par komunistisko, bet vispār par Krievijas mērķiem, vēsturisko lomu. Viņš bija viens no Reigana padomdevējiem, viņš strādāja Nacionālās drošības padomē vienubrīd, kamēr Reigans bija prezidents.
(..) Kaut vai paskatāmies uz to, kas tagad notiek Ukrainā. Pilnīgi ciniskā nevērība pret pašu cilvēku dzīvību, ko mēs redzam Krievijas taktikā uzbrukumos Ukrainā. Rietumiem var daudz ko pārmest, bet, teiksim, šāda veida lielgabalu gaļas izmantošana karā nav bijusi Rietumiem raksturīga. Pirmā pasaules kara varbūt. Es domāju, tas atstāja tik dziļas rētas, ka neviens nav īsti gatavs tā vairs darīt. Daudzi cilvēki, es domāju, varbūt to intelektuāli redz, bet emocionāli viņi to īsti nevar saprast.
Pēc ukraiņu statistikas ir vairāk nekā 300000 nogalināto Krievijas karavīru šajā karā. Vai šis skaitlis vispār nerezonē Krievijas sabiedrībā?
Pauls Raudseps: Mēs redzam vēsturē, bieži vien viņi ir gatavi pieņemt to, ka valsts viņus izmanto un pazemo daudz lielākā mērā nekā daudzās citās sabiedrībās. Ja paskatās arī Svetlanas Aleksejevičas grāmatā "Secondhand Time". Es to grāmatu sāku lasīt pēc tam, kad jau bija sācies liela mēroga uzbrukums Ukrainā, un tas ievads grāmatai, kurš ir rakstīts, ja nemaldos, 2012. vai 13. gadā, viņa raksta par to, ka mēs, runājot par postpadomju cilvēkiem tajā Krievijas kultūras telpā, ka mēs pēc būtības bez kara nevaram iztikt, jo mēs esam audzināti tā, ka viss mūsu skats uz dzīvi un to, kāpēc sabiedrība eksistē un kas ir valsts mērķis, ir saistīts ar karu. Tas ir viens aspekts, kas ļoti nopietni rezonē Krievijas sabiedrībā noteikti.
Otrs, tajā grāmatā viņa apraksta gadījumu ar vienu tajā laikā jau vecu vīru, kurš bija padomju armijā, iesaistīta Ziemas karā. Pirmkārt, viņš bija pārsteigts un šokēts par to, kā somi pret viņu izturējās, ka viņi cilvēcīgi pret viņu izturējās. Un tad, kad notika gūstekņu apmaiņa pēc kara, viņš atcerās, kā somi ar gavilēm sagaidīja visus savējos, kas atgriezās, un priecājās par to, kamēr visi tie, kas atgriezās padomju pusē, protams, pirmais solis bija - jūs esat nodevēji, kāpēc jūs kritāt gūstā un tika aizsūtīti uz nometnēm?
Un tā vai tā, viņš mūža beigās vienkārši tā noliec galvu un to pieņem kā tādu nolemtību, ka tur jau neko nevar darīt, un tā varbūt arī pati bija pareiza. Viņš kaut kādā veidā sevi pārliecinājis.
Man likās interesanti, ka mēs šajā laikā Ukrainas kara kontekstā apšaubām, diskutējām par daudzām ar padomju un Krievijas impēriju saistītām lietām, pārsvarā gan par padomju dzejniekiem un viņu kolaborāciju un lomu bieži runājam, tu izvirzīji arī nesen tēzi - runāt par Krišjāni Valdemāru. Tad jau mēs ejam atpakaļ daudz senākā kontekstā, lai izvērtētu šo izpratni par Krievijas impēriju un Latvijas pašnoteikšanos.
Pauls Raudseps: Tas vispār ir interesants jautājums Valdemāru. (..) Viens ir skaidrs: ierastā izpratne par vēsturi vienmēr mēdz būt diezgan plakana un arī zināmā mērā mitoloģizēta. Un tas pat nav nepareizi. Mums ir jābūt kaut kādiem ideāliem, varoņiem un sapratnei, kas mēs esam bijuši un kas mēs vēlamies būt. Un Krišjānis Valdemārs noteikti, es domāju, ka viņa nopelni latviešu modernizācijā un latviešu pašapziņas celšanā ir neapšaubāmi. Tur es domāju, ka neviens nevarētu neko iebilst. Un tas ir pilnīgi pareizi, ka viņa vārdā ir nosaukta iela Rīgā. Teiksim, tas, ko viņš panāca, kaut vai tas, ka viņš bija "Pēterburgas Avīžu" izdevējs un panāca šī laikraksta iznākšanu, kas bija grūdiens, kas pēc būtības uzsāka pirmo atmodu un latviešu noformēšanos kā politisku nāciju. Ar to vien pietiktu. Protams, viņš arī daudz ko citu darīja.
Bet viņa politiskie uzskati un arī tā izpratne par to, ar ko latviešiem būtu jādraudzējas, lai aizstāvētu savas... Jāsaka, viņš nebija vienīgais, arī Andrejs Pumpurs diezgan līdzīgi domāja. Vismaz vienu brīdi viņam ir dzejoļi par to, es tagad necitēšu precīzi, bet kur viņš saka, ka rietumi mūs iekala važās, austrumi mūs atbrīvoja.
Tā doma, ka ir jādraudzējas ar Krievijas valdību, lai sevi aizstāvētu pret vācu muižniecību, tā bija diezgan izplatīta 19. gadsimteņa otrā pusē, un, es domāju, tam ir arī nopietnas sekas arī turpmākā Latvijas vēsturē. Kaut vai sociāldemokrātu kustībā, daudzi no kuriem pēc tam kļuva par komunistiem, es domāju, ka šis domāšanas veids viņos arī bija pārmantots no tiem Atmodas laika domātājiem zināmā mērā.
Tā ka mums par to, protams, ir jādomā, jo kā mazai tautai. (..) Vienmēr jādomā, jāmeklē sabiedrotie, un tajā laikā vismaz vienu brīdi Krievija un Krievijas valdība likās kā varbūt perspektīvākā sabiedrotā. Izrādījās, ka tā bija diezgan fundamentāla kļūda, un tas jau parādījās tajā pašā 19. gadsimtenī. (..)
Es domāju, ka mums ir jāsaprot, kāpēc viņi tā domāja, kāpēc viņi tā izvēlējās, un arī jāpadomā par to, ko mēs varam darīt. To izrakstīt no vēstures nedrīkst, bet es domāju, mums ir jāsaprot, kā mācīties no šīm, kā izrādījās, kļūdām, lai mēs tās neatkārtotu.
Pauls Raudseps ir viens no Latvijas vadošajiem žurnālistiem un komentētājiem, pēc 19 laikrakstā "Diena" nostrādātiem gadiem 2010. gadā ar bijušajiem "Dienas" kolēģiem izveidoja žurnālu "Ir". Viņš raksta par plašu tēmu loku, tai skaitā ekonomiku, politiku, starptautiskajām attiecībām, vēsturi un kultūru.
Pauls Raudseps ir beidzis Hārvarda universitāti ar bakalaura grādu krievu un padomju studijās. 1990. gadā pārcēlās uz Rīgu, lai strādātu Tautas frontē. Tur viņam arī ar domubiedriem radās ideja, ka Latvijai nepieciešama rietumu tipa avīze, un rezultātā 1990. gada novembrī sāka iznākt laikraksts "Diena". Līdz 2000. gadam Pauls Raudseps "Dienā" atbildēja par ziņu bloku, bet pēc 2001. gada - par komentāru lappusi. -
Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar sociālantropoloģi Ievu Raubiško par laikmeta aizdomām un brīvību, par iecietību kā sociālo un politisko vērtību un attieksmi pret bēgļiem kā valsts noturības rādītāju.
Valsts kanceleja ziņo, ka ir veikusi pētījumu par iedzīvotāju individuālo, kā arī sabiedrības un valsts noturību Krievijas kara Ukrainā kontekstā. Nācijas individuālo un valsts noturību krīzes situācijās pētnieki mērot pēc dažādiem kritērijiem - trauksmes simptomi, apdraudējuma sajūta, uztveramie draudi, attieksme pret kara bēgļiem, demogrāfiskie rādītāji un citi instrumenti. Kas ir mūsu valsts noturība, individuālā noturība šajā mainīgajā ģeopolitiskajā situācijā?
Vai ir iespējams izmērīt kopējo trauksmes līmeni sabiedrībā?
Ieva Raubiško: Es nedomāju, ka var pilnīgi precīzi izmērīt, bet noteikti kaut kādas indikācijas aptaujas un cita veida izpēte uzrāda. Iedziļināšanās kaut kādos konkrētos gadījumos mums parāda, kā trauksme rodas, kā tā izpaužas, bet nerāda to kopējo ainu. Savukārt aptaujas mums varbūt var iezīmēt kopējo ainu. Tika minēta arī apdraudētības sajūta, tā noteikti ir klātesoša.
Kas ir laikmeta lielais jautājums, ja mēs mēģinātu noformulēt, kas šobrīd notiek? Kaut kāds pēcpatiesības laikmets, tas ir beidzies, šķiet?
Ieva Raubiško: Pēcpatiesības laikmets? Mēs atgriežamies pie patiesības? Nē, mēs esam atgriezušies un iekrituši kara miglā, es tā teiktu. Es citēju savu sarunu biedreni draudzeni Daci Dzenovski [saruna žurnālā "Rīgas Laiks"]. Mēs esam iegājuši tādā melns - balts, ļoti striktu kategoriju telpā pašlaik. Es neteiktu, ka tā ir reakcija uz pēcpatiesību, bet tā ir reakcija uz to...kara situāciju.
Kāds risks šajā situācijā?
Ieva Raubiško: Es redzu ļoti lielus riskus. Es redzu, ka
melns - balts situācijā ir ļoti grūti nodrošināt fundamentālo, atšķirīgu viedokļu pastāvēšanu un šādi fundamentāli atšķirīgu viedokļu izteikšanu.
Es redzu, kaut kādā ziņā tiek predeterminēts un predestinets, ja tā varētu teikt, tas, kas ir pieņemams un ko var teikt. Un tiek ļoti agresīvi izslēgts tas, kas nav pieņemams. Un tās bailes un pašcenzūra, manuprāt, ir ļoti uztraucoša: ko mēs varam atļauties teikt, ko nē, kas tiek uzskatīts par tādu, kas mūs apdraud. Man liekas, tas ir bīstami. Tas ir bīstami mūsu demokrātijai, ja mēs uzskatam demokrātiju par labāko sabiedriskās dzīves formu. Manuprāt, mēs virzāmies prom no demokrātijas šajā ziņā.
Ieva Raubiško ir ir sociālantropoloģe, doktora grādu sociālantropoloģijā ieguvusi Oksfordas universitātē par tēmu "Dzīve negatīvi pozitīvā laukā, morālā transformācija pēckara Čečenijā". Kopā ar citiem sociālantropologiem veidojis monogrāfiju "Cilvēks un darbs Latvijas laukos: sociāli antropoloģisks skatījums" un sastādījusi arī rakstu krājumu "Dzīve, attīstība labbūtība Latvijas laukos". Bijusi docente Latvijas Universitātē, sociālā uzņēmuma "Humuss" komandas veidotāja. Ieva šo biznesu uzsākusi kopā ar kādu sīriešu ģimeni, pēcāk iesaistot tajā arī bēgļus no Irākas un Kurdistānas. Ieva Raubiško ir organizācijas "Gribu palīdzēt bēgļiem" biedre.
- Показать больше
![Žurnālists Maksims Kuzahmetovs: Krievijas impērijas sabrukums ir neizbēgams [krievu val.]](https://is1-ssl.mzstatic.com/image/thumb/Podcasts116/v4/6b/81/82/6b818278-393e-4df1-afdd-76f5fff6356d/mza_15295876065656258492.jpg/80x80bb.jpg)