Эпизоды
-
Zenta Mauriņa: No konkrētām mantām cilvēka intīmākais īpašums ir viņa GRĀMATA. … Man nebija gardēža bibliotēka, man nebija grāmatas sevišķi dārgos vai mākslinieciskos sējumos, bet katra grāmata bija saaugusi ar manu tapšanas gaitu, katra no tām bija kādas gaišas vai tumšas stundas, kādas uzvaras, vai pamestuma lieciniece. Manas grāmatas bija mani pavadoņi izmisuma brīžos, mani klusie mierinātāji. … Raugoties grāmatās, man uzskatāmi tēlojās mana tapšana, kā arī vēl tālais ejamais ceļš, īstenība un sapņi, tagadne un nākotne te vienota.
„Īsa rindkopa, kur daudz kas ir pateikts. Grāmatas vērtība vispār, kā gara darbs un kā ideju noliktava, ko kāds ir izdomājis,” atzīst Vaira Vīķe-Freiberga.
„Es kā bērns uzaugu absolūtā grāmatu badā. Iemācījos lasīt četru gadu vecumā, no sākumā vecāki, kas regulāri gāja uz bibliotēku, nesa man mājās bērnu grāmatas. Tad es nezinu, kas viņiem iestāstīja, ka mazam bērna daudz lasīt neesot veselīgi. Līdz ar to viņi pārstāja tās grāmatas man nest.
Vācijas trimdā sāka izdot kaut kādā stadijā grāmatas. Pirmā mana grāmata, kas man bija, bija 1945. gada Ziemassvētkos uz ļoti plāna papīra mazā formātā bija nometņu latvieši, trimdinieki izdevuši Raiņa „Uguns un nakts”. Tā tika dāvināta visiem pamatskolas un laikam pat vidusskolas bērniem. Tā bija pirmā grāmata, kas man bija pieejama. Es lasīju Raiņa „Uguni un nakti” septiņu ar pus gadu vecumā un visu nākamo gadu, kad man bija astoņi gadi. Daudzas vietas iemācījos no galvas. Grāmata bija ļoti necila. Turpretim Vācijā iznāca pasakas par bārenīti un pasakas par velnu ar ļoti skaistām ilustrācijām un interesanti iesietas. Tad es sapratu, ka grāmata var būt ne tikai pēc satura interesanta, bet arī skaists objekts.
Kad Kasablankā par katru pirmo vietu kādā priekšmetā, meitene gada beigās saņēma grāmatu kā dāvanu, pirmo gadu man deva greznas grāmatas. Tā kā man ar katru gadu tās pirmās vietas kļuva vairāk, skolas vadība sāka palikt mazliet skopāka uz grāmatu kvalitāti, ko man izsniedza kā pirmo godalgu. Bet man savā ziņā, lai arī kāda tā grāmatu kvalitāte, tas kļuva par stimulu. Vecāki man grāmatas nepirka, man vajadzēja iegūt vēl vienu pirmo vietu, lai es varētu iegūt vēl vienu grāmatu, kas būtu mana personīgā grāmata. Man šķita svarīgi, ka man ir savas grāmatas, ne tikai vecāku.”
Šomēnes savu 80. dzimšanas dienu svin Vaira Vīķe-Freiberga, un 120. gadskārtā pieminēsim rakstnieci, filozofi un esejisti Zentu Mauriņu. Atzīmējot šīs jubilejas, Adventa laikā līdz pat Ziemassvētkiem, ļausim abām decembra jubilārēm satikties ēterā mūsu ik dienas rubrikā, kurā Vaira Vīķe-Freiberga pārlasīs Zentas Mauriņas esejas. -
Zenta Mauriņa: „Daiļums atpestīs pasauli,” tā esmu lasījusi lielākā krievu mistiķa darbos un jaunībā labprāt šo teicienu atkārtojusi. Bet, kopš divi pasaules kari postījuši manu dvēseli, esmu bijusi spiesta ieskatīt, ka nekas nav tik nepastāvīgs kā daiļuma ārējie veidoli. Ienaidnieka gaisa uzlidojumos gadsimteņiem celtās baznīcas sabrūk dažās minūtēs. Savādāk tas ir ar baznīcu mūsu iekšienē, bet iekšējs daiļums ir nešķirams no labā. Daiļlabo, ko senais grieķis apzīmēja ar vārdu kaloskagatos, latvietis apzīmē ar vārdu balts. Tāpat kā senajam grieķi, arī dainu latvietim daiļais ir labs un ļaunais nekad nav daiļš. Latvietis nepazīst skaisto dēmonu, kā, piemēram, slāvi; latviešu velns ir muļķis, neglīts un stulbs, ko zemnieks var piemuļķot un zaķis noskriet. Ziemeļnieka skats ir vērsts uz iekšieni: ne tik daudz vizuāli pievilcīgais kā ētiski vērtīgais saista viņa sirdi, izraisa dievināšanas jūtas.
„Šais rindās ir manāma atsauce ne tik vien uz krievu mistiķa darbiem, ko viņa citē, bet arī uz Platona darbiem, kur ļoti izvērsti notiek debates, Platons pieraksta Sokrātam un viņa mācekļiem, kas ir labais, kas ir skaistais, kurš ir labāks par otru, kas ir daiļlabais,” analizē Vaira Vīķe-Freiberga.
„Grieķi uzskatīja, ka labajam ir jābūt daiļam. Viņiem tiešām bija sava veida daiļuma kults. Tas iekļāva sevī arī „veselā miesā vesels gars”. Viņiem bija ne tikai vietas, kur filozofi pulcējās un debatēja, bet ģimnāzija ir vieta, kur notika vingrošana. Senie grieķi uzskatīja par ārkārtīgi svarīgu, lai katrs vīrietis varētu savu ķermeni attīstīt pēc iespējas skaistu.
Mauriņas izpratnē latviešu jēdziens par baltu apzīmē to pašu ko kaloskagato, kas bija grieķiem Viņai ir arī angļu valodā pieejama eseja, kur viņa apcer vārda balts dažādās nozīmes.
Man ir zinātnisks darbs, kur „Saules dainās” esmu analizējusi, kādi semantiskie lauki ap vārdu balts. Un no cita skatu punkta varu tikai apstiprināt, ka šis jēdziens latviešiem ietver ārkārtīgi daudz. Dziļa filozofiska atziņa.
Šomēnes savu 80. dzimšanas dienu svin Vaira Vīķe-Freiberga, un 120. gadskārtā pieminēsim rakstnieci, filozofi un esejisti Zentu Mauriņu. Atzīmējot šīs jubilejas, Adventa laikā līdz pat Ziemassvētkiem, ļausim abām decembra jubilārēm satikties ēterā mūsu ik dienas rubrikā, kurā Vaira Vīķe-Freiberga pārlasīs Zentas Mauriņas esejas -
Пропущенные эпизоды?
-
Zenta Mauriņa: Darba prieku latvietis pazīst dziļāk, nekā tā pretstatu PATAPU. Pats vārds „patapa” mūsu literatūrā tiek reti lietots: kā apburta princese tas dus vārdnīcas slejās un viena otra dzejnieka grāmatā. Daudz vairāk nekā patapu latvietis pazīst dīkonību, dīkā stāvēšanu, proti, vaļas brīžu negatīvo izmantošanu un novērtējumu.
Īsto patapu pazīst putni un augstākas kultūras cilvēki. Patapa ir iekšēja augšana, radīšanas, nobrieduma nepieciešamais priekšnoteikums. Saki man, kā tu vadi savu patapu, un es tev pateikšu, kas tu esi. Stulbeņi un tukšgalvji lūko brīvo laiku nosist, turpretī iekšķīgi bagāts cilvēks vienmēr zinās, kā aizpildīt savus vaļas brīžus. Iekšķīgi nabagais karo pret garlaicību kā pret ļaunāko ienaidnieku. … Fantāzijas apbalvotā būtne patapas brīžos cels visizšķērdīgākās ēkas – gaisa pilis, bezfantāzijas būtne – patapas brīžos vij striķi, ar ko pakārties.
"Dainās tāds jēdziens kā patapa nav pārāk dziļi apcerēts. Bet netieši mēs redzam, ka, protams, mūsu senči saprata, ka viss dzīvē iet cikliski, veidojas un eksistē," norāda Vaira Vīķe-Freiberga.
"Bija diendusa, cēlās ļoti agri līdz ar sauli, garās vasaras dienās tas bija garas darba dienas. Tad bija pusdienas miers, kad varēja ēnā atgulties no lauku darbiem, bija arī launags, kad bija atkal pauze, kas tagad ir kafijas pauze.
Man šķiet, ka cilvēki, vai apzināti vai uzsvērti, vai refleksa veidā kaut kādu patapu iegūst, izņemot tos, kas ir kaut kādos katorgas vai spaidu darbos. Tiek turēti kā vergi. Man šķiet, ka gan dainās, gan mūsdienās tie patapas brīži, kas latvietim ir vistuvāk pie sirds, ir kontakts ar dabu. Mēs vēl ar vīru saviem dalībniekiem 3x3 nometnēs uzstādījām jautājumu, kur jūs gūstiet sirdsmieru, kur vislabāk atgūstaties no stresa un piepūles. 99,9% atbildēja – pie dabas."
Šomēnes savu 80. dzimšanas dienu svin Vaira Vīķe-Freiberga, un 120. gadskārtā pieminēsim rakstnieci, filozofi un esejisti Zentu Mauriņu. Atzīmējot šīs jubilejas, Adventa laikā līdz pat Ziemassvētkiem, ļausim abām decembra jubilārēm satikties ēterā mūsu ik dienas rubrikā, kurā Vaira Vīķe-Freiberga pārlasīs Zentas Mauriņas esejas. -
Zenta Mauriņa: Draudzība ir dāvana, ko cilvēks saņem neatkarīgi no saviem nopelniem un grēkiem. Draudzība ir jāsāk katru dienu no jauna. Ar katru saules lēktu no jauna draugs jāmīl, jāvēro, viņam jāpiedod, viņa dēļ jāveidojas, plaši jāver visi dvēseles logi, lai vējš aizpūstu vienaldzības putekļus. Draudzība nav tikai dāvana, tā ir piepūle, un, kas sava drauga dēļ nav dziļi cietis, tas to nav patiesi mīlējis. Draugs nav laba grāmata, ko kurā katrā laikā arī nemazgātām rokām var noņemt no plaukta, lai bagātinātu vientuļu vakara stundu, izkliedētu garlaicību, atrastu sapratēju. Draudzība ir dvēseļu mijiedarbības skaistākais, vārgākais, rūpīgi kopjamais zieds, kas, ja tam nepievērš pietiekami vērības, nonīkuļo un nokalst, vēl iekām pilnīgi uzziedējis.
“Mauriņas noliedzēji ir pārmetuši viņai tādu kā ciešanu kultu. Ciešanu kultu pārmet kristiešiem vispār, tas ir tāds stiepjams jēdziens. Bet šajā rindkopā par draudzību ir frāze “kas sava drauga dēļ nav dziļi cietis, tas to nav patiesi mīlējis,”
“Man šķiet, tas varbūt ir teikts un sacīts, lai uzsvērtu ciešo emocionālo saiti, kas ir starp draugiem. Bet man arī šķiet, ka var būt skaista draudzība, kur nav bijis jācieš savu draugu dēļ. Varbūt kādreiz kādas neērtības jāpārdzīvo, piepūle jāpieliek.
Man ir viena draudzene, kas man izpalīdzēja sākot vidusskolu, nopērkot tādas spalvas un tintes, un lineālus, kādus pieprasīja franču valodas skolotāja un kuriem man, dzīvojot internātā un bez kontakta ar vecākiem, kas dzīvoja dziļos Marokas laukos, nebija naudas. Franču valodas skolotāja bija barga dāma, viņai nekādas atrunas nepieņēma.
Mana laba draudzene Pole, kuru nupat vēl apciemoju Parīzē, es viņu atceros, ka viņa man no savas kabatas naudas nopirka visu, ko man vajadzēja, lai franču valodas skolotāja mani nerātu, bet par to dabūja rājienu no savas mammas, ka viņa izšķiež naudu uz citu meiteni. Es viņai vēlāk parādu atdevu. Draudzība mums ir palikusi līdz šai dienai.
-
Zenta Mauriņa: Biedriskumam ārkārtīga nozīme ikdienas dzīvē. Draudzība ceļ baznīcu, bet biedriskums – drošu darbnīcu. Biedriskums, kura būtība ir aktīva palīdzība tuvcilvēkiem, sakņojas labvēlība bez personīga šarma. Biedra izvēli nenosaka tik daudz personīgā gaume, kā darba vieta un nepieciešamība. Cilvēkam var būt divi, trīs draugi, bet biedrs var būt katrs, kas atrodas ar viņu vienādos dzīves apstākļos. Viskrāšņākos biedriskuma piemērus sniedz kareivju dzīve. Kareivji turas kopā nevis tādēļ, cits pret citu jūt simpātijas, bet tādēļ, ka kopīgs liktenis viņus saistījis un kopīgiem spēkiem vieglāk atvairīt nedienas. … Biedriskums dibinās kopības izjūtā, tieksmē kopības dēļ izdzēst savu es.
"Par šo biedriskumu vai likteņbiedriem, man šķiet, ka vienādi varētu liecināt gan tie, kas bijuši izsūtīti uz Sibīriju, gan tiek, kas vairākus gadus savas dzīves pavadīja saspiesti bēgļu nometnēs Vācijas dažādās okupācijas zonās un citur. Šāds biedriskums bieži ir tas, kas palīdz pārdzīvot tādos apstākļos, kad varētu šķist, ka nav nekādu cerību izdzīvot," uzskata Vaira Vīķe-Freiberga.
"Pagājušā vasarā Eslingenā notika izrāde “Eslingena”, kur bija ļoti skaisti parādīts, ka apstākļos kur dažādu sabiedrisko līmeņu ļaudis no dažādām Latvijas vietām saspiesti kopā dažās nometnēs vienā mazā pilsētiņā izveidot ārkārtīgi aktīvu, radošu un spriganu kopību. Un atceras to ar prieku savā ziņā līdz pat mūža galam."
Šomēnes savu 80. dzimšanas dienu svin Vaira Vīķe-Freiberga, un 120. gadskārtā pieminēsim rakstnieci, filozofi un esejisti Zentu Mauriņu. Atzīmējot šīs jubilejas, Adventa laikā līdz pat Ziemassvētkiem, ļausim abām decembra jubilārēm satikties ēterā mūsu ik dienas rubrikā, kurā Vaira Vīķe-Freiberga pārlasīs Zentas Mauriņas esejas. -
Zenta Mauriņa: Esmu zaudējusi zemi zem kājām, dzimteni un māju, naktīs mani moka arvien tas pats murgainais priekšstats, ka karājos gaisā, esmu zaudējusi dārgāko hercogisti – grāmatu, manuskriptu un skolnieku pasauli, - ne ķermenim, ne dvēselei nav nekā, ar ko aizsargāties pret ziemeļu vēju, bet ticība priekam arvien palikusi. Manas Prieka baznīcas priesteri ir Poruks, kas sāpēs smaida, Munte, kas akls būdams, pielūdz sauli, Bēthovens, kas, kurls būdams, uzgavilēja priekam, Dostojevskis, kas, cietumā sēdēdams, sumināja dzīvību un brīvību.
"Daudzi ir zaudējuši dzimteni, mājas un tuviniekus un ir centušies tikt tam pāri, un meklēt prieku un līdzsvaru. Dažiem šis līdzsvars bijis gūstams kontaktā ar dabu, citiem kontaktā ar tiem, ko Mauriņa sauca par dižgariem," bilst Vaira Vīķe-Freiberga.
"Šeit atkal ir elitārais moments, heroizēšanas moments. Bet man šķiet, ir jāieklausās viņas dziļākajā domā. Lasot Poruku, lasot par Kukažiņu, sapratīsiet, ko nozīmē sirdsšķīstie. Klausoties Bēthovena 9. simfoniju, man šķiet, ka Oda priekam atgādinās ne tik vien par prieku bet mūsdienās arī par Eiropas nepieciešamību pēc vienotības. Tāpat par daudziem citiem, kas kultūrā nākuši ar savu pienesumu, saucam mēs viņus par dižgariem vai nē, viņi ir kaut ko nesuši pasaules kultūrai, ar ko ir vērts iepazīties."
Zenta Mauriņa: Ir svētdiena, un šeit svešumā nav neviena, kas pie manis varētu atnākt ciemā, nav arī neviena, kas mani gaidītu. Sēžu svešā dārzā un skatos klīstošos mākoņos, bet tie ir citi mākoņi, nekā dzimtenē. Dārzā zied vēlīnas rozes, bet tās nav mana dārza rozes. Lai izturētu smeldzi sirdī, es eju ciemā pie Raiņa un Senekas. Es mīlu sirmus vīrus, sevišķi tūkstošs gadus vecus.
Te nav ko iebilst, domā ir tā pati, kas iepriekš jau dzirdētā citātā, to varētu papildināt ar to, ka raugoties uz rozēm nekad nevajadzētu domāt, vai tās ir mana dārza vai cita. Roze ir roze un tās skaistumu vajadzētu spēt baudīt vienmēr un visur, nedomājot vai viņa man pieder, vai ne," atzīst Vaira Vīķe-Freiberga. -
Zenta Mauriņa. Draudzībai es ticu kā saulei debesīs, kas pie mums ziemeļos tik reti spīd.
Kas putnam ir spārni, tas cilvēkam draudzība – tā paceļ pāri zemes putekļiem.
Lai cilvēks postā neizmistu, lai pametumā nekļūtu līdzīgs lopam, lai saukums to nepadarītu stulbu, Dievs tam dāvājis draudzības jūtas. Bet tikai viens no tūkstošiem spēj tajās ilgstoši dzīvot. Lielākajai daļai draudzība ir svētdiena, kas aizņem tikai vienu septīto daļu no dzīves; daudziem draudzība ir Vasarassvētki vai Lieldienas: tās nosvin un aizmirst; bet visbiežāk gadās pagāni, kas draudzības svētku nemaz nepazīst.
… Skaists ir katrs draudzības akords, bet laimīgs ir ceļinieks, ko draudzības simfonija pavada pāri visiem dzīves dumbrājiem; pāri slimībai, nabadzībai, pamestībai – līdz nāves valsts vārtiem. Bet cik retas ziemeļos ir pilnīgi bezmākoņainas dienas, tik rets ir arī draugs, kas tevi pavada dzīves ceļojumā no rīta līdz vēlam vakaram. Draudzība ir dārgakmens, bet uzticība zelta ietvars, bez kura dimants viegli pazūd dzīves raktuvē.
"Zentai Mauriņai sava veselības stāvokļa dēļ vairāk nekā draudzība no tuviem cilvēkiem bija vajadzīgs ar atbalsts. Viņai laimējās, viņa to arī saņēma dažādos dzīves posmos, sevišķi Zviedrijas un Vācijas beigu posmā," stāsta Vaira Vīķe-Freiberga.
"Viņai Zviedrijā bija sekretāre, kas savos atvaļinājumos turpināja braukt uz Vāciju un pārrakstīt viņas manuskriptus. Tā ir ļoti dziļa uzupurēšanās draudzības un apbrīnas izpausmes.
Var manīt no Mauriņas rakstiem, ka viņai pietrūka draudzības, it sevišķi viņai pietrūka tāda vide, kādu bija pazinusi jaunībā Latvijā. Dzīvojot Rīgā, galvaspilsētā, kur rit bagāta kultūras dzīve, kur pieejami un sastopami dažādu jomu mākslinieki, tur viņa varēja uzskatīt par draugiem daudzus dzejniekus, kurus viņa apbrīnoja un kas, savukārt, viņas esejas apbrīnoja.
Mauriņu varētu uzskatīt kā esejas žanra radītāju latviešu literatūrā. Esejas žanrs nav viegls un viņai tas diezgan spoži izdevās."
Šomēnes savu 80. dzimšanas dienu svin Vaira Vīķe-Freiberga, un 120. gadskārtā pieminēsim rakstnieci, filozofi un esejisti Zentu Mauriņu. Atzīmējot šīs jubilejas, Adventa laikā līdz pat Ziemassvētkiem, ļausim abām decembra jubilārēm satikties ēterā mūsu ik dienas rubrikā, kurā Vaira Vīķe-Freiberga pārlasīs Zentas Mauriņas esejas. -
Zenta Mauriņa: Tuvību nedrīkst prasīt, kā prasām parādu maksāšanu. Var kādu piespiest ar mums dalīt telpu, bet nekad, lai viņš ar mums dalītu savu sirdi. Ar likuma palīdzību var kādu piespiest, lai tas pret mums justu labvēlību. Kopdzīve ar iekšēji svešu cilvēku ir visļaunākais cietums, šķiršanās tādos gadījumos nozīmē brīvības atgūšanu.
Īsas, pašgribētas šķiršanās padziļina jūtas. Nepārtrauktais telpiskais tuvums – ikdienišķo un notrulina tās. Zūd reģences asums. Spilgtais dienvidus ātri vēršas miglaini vēsā novakarē.
Svētumu nenoraut ikdienībā. Neizsakāmo nepadarīt par ieradumu.
“Ir tāds sakāmvārds “Absence makes the heart ground fonder / prombūtne padziļina sirds mīlestības jūtas”. Tā ir viena puse,” bilst Vaira Vīķe-Freiberga.
“Vēl maza nianse: Zenta Mauriņas saka, ka ar likuma palīdzību var piespiest, lai tas justu pret jums labvēlību. Es domāju, ka te viņai būs paslīdējusi spalva. Domāju, ka ar likumu var piespiest izrādīt labvēlību, just nevienam nekad nevar piespiest.
Var cilvēku spīdzināt uz moku rata jeb čekas pagrabos, jūtas viņam atņemt vai iedot nevar. Viņš var tikai atbildēt, ko vēlaties dzirdēt.
Sabiedrība ar likuma palīdzību var prasīt labvēlību, iecietību, toleranci pret citiem, lai to izrādītu, lai arī iekšēji ir emocionāla aizture, tas netiek darīts ar visdziļāko sirds sajūsmu un mīlestību. Izrādīt labvēlību pret citiem ir sabiedrībai nepieciešams, lai tā būtu civilizēta.”
Šomēnes savu 80. dzimšanas dienu svin Vaira Vīķe-Freiberga, un 120. gadskārtā pieminēsim rakstnieci, filozofi un esejisti Zentu Mauriņu. Atzīmējot šīs jubilejas, Adventa laikā līdz pat Ziemassvētkiem, ļausim abām decembra jubilārēm satikties ēterā mūsu ik dienas rubrikā, kurā Vaira Vīķe-Freiberga pārlasīs Zentas Mauriņas esejas. -
Zenta Mauriņa: Katram cilvēkam, kā vispār katrai organiskai būtnei, daba novilkusi nepārkāpjamas robežas. Nenoliedzami, ka cilvēks var veidoties daudz vairāk, nekā pats to domā, un daudz vairāk, nekā aiz savas kūtrības to dara. Mežrozi potēšanas ceļā var pārvērst viskrāšņākā dārza rozē. Un kādus brīnumus var panākt ar ceriņiem! To ziedu ķekarus var padarīt lefkojām līdzīgus, bet – par āboliem tos nevar pārvērst. Tāpat no flegmatiska cilvēka nedrīkst prasīt temperamentu, no nervoza – mieru, no garīgi trulā – spārnotību.
“Ļoti smags un dziļš filozofisks jautājums. Zinātne anglosakšu pasaulē to pazīst, kā līdzsvaru starp dabu un kultūru. Tas ir savā ziņā tas strīds, cik daudz cilvēkam fizioloģiski, ģenētiski noteikts no dzimšanas, cik daudz tiek izveidots augšanas procesā un sabiedrības iespaidā. Ziemeļamerikā kā jaunā kontinentā ar augstu pašapziņu, kad attīstījās biheiviorisma nozare psiholoģijā, dibinātājs Vatsons teica, dodiet man vienalga kādu bērnu un es viņu jums izveidošu par vienalga kāda amata pratēju," skaidro Vaira Vīķe-Freiberga.
"Gluži tā nav. Tā ir tā skumjā realitāte, ka, piemēram, cilvēku ar plakanu pēdu neņems armijā, no viņa neiznāks arī baletdejotājs. Lai būtu labs baletdejotājs, ir vajadzīga specifiska pēdas uzbūve, lai baletdejotāja varētu stāvēt uz puantēm, ir vajadzīgas zināmas iedzimtas dotības.
Lai kļūtu par izcilu mūziķi, ir jābūt ja ne absolūtai dzirdei, tad tuvu tai.
Daba mums uzliek zināmas robežas un to arī Mauriņa šajos īsajos vārdos mums pasaka,
cik daudz var arī izdarīt, kaut vai ar dabas dotiem organismiem, kurus mēs, cilvēki, varam selekcijas un citādos veidos pārveidot.
Tie, kas ir aizrautīgi dārznieki, kā es, un seko līdzi jaunumiem dārza pasaulē, var tikai apstiprināt to, ka cilvēka spējas palīdzēt dabai kļūt krāšņākai un dažādotākai līdz šim izskatās gandrīz neierobežotas. Tomēr ceriņu par ābolu nepārvērtīsim, savas robežas ir jāsaprot, ir nepieciešama zināma pazemība dabas priekšā."
Šomēnes savu 80. dzimšanas dienu svin Vaira Vīķe-Freiberga, un 120. gadskārtā pieminēsim rakstnieci, filozofi un esejisti Zentu Mauriņu. Atzīmējot šīs jubilejas, Adventa laikā līdz pat Ziemassvētkiem, ļausim abām decembra jubilārēm satikties ēterā mūsu ik dienas rubrikā, kurā Vaira Vīķe-Freiberga pārlasīs Zentas Mauriņas esejas. -
Zenta Mauriņa: Ja nepieķeramies ne cilvēkiem, ne lietām, ne arī kādai idejai vai kādam aicinājumam, tad dzīve ir vai nu bezgala garlaicīga, vai pilnīgi bezvērtīga. Nevis pieķerties šai pasaulei un tās skaistumam ir neprātīgi, neprātīgi ir pieķerties cilvēkam un lietām tā, it kā tās būtu mūžīgas. Viss zemes virsū ir izzūdams, bet tikai dvēselē aklais un kurlais, sirdī nepacietīgais var teikt, ka pasaule tādēļ būtu mazāk skaista. Saules rieta blāzma ilgst tikai īsus mirkļus, bet vai tā nav daiļuma pilnīgākais simbols? Katra puķe reiz novīst, bet vai lai mēs tādēļ viņu neapbrīnotu? Askēts prieka puķei paiet garām, tai neuzmezdams aci, muļķis to noplūc un tur rokā it kā tā būtu no skārda veidota; viedais dzīves apliecinātājs to saudzīgi pārnes mājās, ieliek ūdenī un rūpīgi glabā, cik ilgi vien iespējams.
„Šajos vārdos dzirdama atskaņa no jau citviet „Sirds mozaīkā” izteiktas domas un no tīri no tehniskā viedokļa jāatceras, ka Zenta Mauriņa rakstīja pusguļus, pussēdus, atspiedusies uz viena elkoņa, ar grūtībām un par ar sāpēm. Un vienmēr ar roku. Tad viņai bija sekretāre, kas pārrakstīja uz mašīnas,” skaidro Vaira Vīķe-Freiberga.
„Viņai nebija datora, kas pārbaudītu atslēgas vārdus un sekotu meklēšanas algoritmam, lai redzētu, vai kaut kur agrāk tajā pašā sējumā viņa līdzīgu domu ir izteikusi, vai ne.
Šeit ir atkārtojums par pašu jēdzienu, bet detaļas, ko viņa sniedz, ir svaigas, ir citādas. Viņa atgriežas pie domas, ko izsaka atkal ar citiem vārdiem.”
Šomēnes savu 80. dzimšanas dienu svin Vaira Vīķe-Freiberga, un 120. gadskārtā pieminēsim rakstnieci, filozofi un esejisti Zentu Mauriņu. Atzīmējot šīs jubilejas, Adventa laikā līdz pat Ziemassvētkiem, ļausim abām decembra jubilārēm satikties ēterā mūsu ik dienas rubrikā, kurā Vaira Vīķe-Freiberga pārlasīs Zentas Mauriņas esejas. -
Zenta Mauriņa: Latvietis, lasot garos iztirzājumus par mantas un īpašuma nozīmi cilvēka dzīvē, smaida pārākuma smaidu. Anglijā, kur kopš Viljama Uzvarētāja laikiem svešs ienaidnieks nav spēris kāju, varēja rasties īpašuma reliģija. Latvietim tai vietā radusies personīgas iniciatīvas un darba reliģija. Laikam gan neviena tauta nezina tik skaidri kā mēs, latvieši, cik viegli manta zūd, kā arī to, ka ir vērtības augstākas par mantu. Visnežēlīgākā skolā, dzīves skolā, latvietis ir iemācījies, ka dzīvi var celt ar pilnīgi tukšām rokām. Arī tad, ja visa manta saliekama vienā čemodānā, var gleznot gleznas, var sacerēt visu cietēju veldzētājas dziesmas, var rakstīt atpestītāju vārdu, un, kam sirds jauna un karsta, var mīlēt visās varavīksnes krāsās.
„Skumja lieta ir tā, ka gadsimtu garumā mēs pat nezinām, vai ir bijusi kāda paaudze pirms 20. gadsimta, kas ir varējusi saņemt kaut ko mantojumā no saviem priekšgājējiem un to arī brīvi saglabāt. Dainās, piemēram, ir tādas satriecošas rindas, kas varbūt izteiktas sarkastiski un nav domātas burtiski, bet ar visu to, tas būtībā nav jocīgi, ka jauna meita teikusi: kaut māte būtu ātrāk nomirusi, tad man tiktu mammas brūnie brunči. Jo tik vien viņa varēja sagaidīt mantojumā,” min Vaira Vīķe-Freiberga.
„Mēs zinām, ka pēc zemnieku brīvlaišanas tika smagi strādāts, lai iepirktu zemes, tad nāca Pirmais pasaules karš un lieli postījumi, sevišķi Kurzemē, daudzi aizgāja trimdā uz Krieviju un neatgriezās. Otrais pasaules karš bija vienādi postošs gan tiem, kas palika Latvijā, gan tiem, kas devās trimdā uz Rietumiem.
Latviešiem ir tiešām nācies zaudēt daudz attiecībā uz materiālām vērtībām, ko ar savu darbu, ar centību, ar pūlēm ir varējuši sakrāt, izvedot uzbūvēt un nodot nākamām paaudzēm.
Mans mātes tēvs pārnāca no vācu gūsta pēc Pirmā pasaules kara, viņam bija seši bērni, paņēma jaunsaimniecību – vispirms bija jānozāģē koki, jālauž celmi, un ar to mazo zemīti jāuzaudzina seši bērni. Pēdējos mūža gados viņš cēla jaunu dzīvojamo ēku, jo līdz tam dzīvoja tādā kā zemnīcā. Kad māja bija gatava, nāca Otrā pasaules kara beigas un Dunikā mēnešiem ilgi bija frontes līnija – turp un atpakaļ gāja vācu un padomju spēki. Māja uzsprāga gaisā un ne tik vien tas, bet dēļus, kas bija gluži labi, kolhozs vectēvam, vecmammai un mātesbrālim atņēma un piesavinājās. Tas tikai viens piemērs, cik daudz latvieši ir zaudējuši.
Vai tamdēļ viņi var atļauties pārākuma smaidu pret citiem, es neesmu droša. Man šķiet, ka latviešu attieksme pret mantu un bagātību ir tikpat dažāda kā citiem. Tas, ka garīgās vērtības ir augstākas par laicīgām, to skandina daudzi avoti un visiem var tikai piekrist.”
Šomēnes savu 80. dzimšanas dienu svin Vaira Vīķe-Freiberga, un 120. gadskārtā pieminēsim rakstnieci, filozofi un esejisti Zentu Mauriņu. Atzīmējot šīs jubilejas, Adventa laikā līdz pat Ziemassvētkiem, ļausim abām decembra jubilārēm satikties ēterā mūsu ik dienas rubrikā, kurā Vaira Vīķe-Freiberga pārlasīs Zentas Mauriņas esejas. -
Zenta Mauriņa: Tautas pilnības ilgas savu ietvērumu atrod Dieva tēlā. Tikpat patiess kā tas, ka Dievs radījis cilvēku, ir arī apgalvojums, ka cilvēks rada Dievu: katra tauta rada Dieva priekšstatu pēc savas sejas. Dieva izskats, tēls, raksturs un dzīves veids sevī ietver tautas laimes sapni. Kā olimps liecina par senajiem grieķiem, Valhalla – par senajiem ģermāņiem, tā latviešu Dieviņš – par mūsu tautu. Un baltais Dieviņš staigā tik savrup, viņš ir tik viens, ka tautas dziesminieks savā vientiesīgajā valodā jautā:
„Kur, Dieviņi, tu paliksi, / Kad mēs visi nomirsim? / Ne tev bērnu, ne tev radu, / Kas Tev vecam maizi dos?”
(..) Tikai savrupībā un klusumā cilvēks saskaras ar savu Dievu un svētumu. Un, ja cilvēkam pašam nav savas svētnīcas, savu svinamu dienu, savu noslēpumu, viņš zaudē cilvēciskās dzīves cieņu.
"Par svinamām dienām varētu uzsvērt, ka jau Vecajā Derībā ne tik vien Dievs domāja, ka cilvēkam sešas dienas jāstrādā un viena jāatpūšas.
Bet pats Dievs radīja pasauli un pats atpūtās.
Man šķiet ļoti vērtīga ir ebreju tradīcija sabata svinēšanu uzsvērt kā kaut ko nopietnu un nepieciešamu," vērtē Vaira Vīķe-Freiberga.
"Jāatzīstas, kas es šajā ziņā bieži grēkoju, ja sāku rakstīt kādu rakstu vai grāmatas nodaļu, es rakstu, kamēr man vairs nav spēka, tad es atpūšos un es pat neskatos kalendārā, nav starpība, kāda tā diena ir.
Ir labi, ja cilvēks atvēl zināmu un svētu laiku ne tik vien saskarei ar Dievu, neticīgam tas ir grūtāk. Vismaz saskarei pašam ar savu dvēseli, ar savu esmi un atļauj sev vienu tiešām svinamu dienu, piedalās svētku svinēšanā, jo tas atjauno garīgos un arī fiziskos spēkus."
Šomēnes savu 80. dzimšanas dienu svin Vaira Vīķe-Freiberga, un 120. gadskārtā pieminēsim rakstnieci, filozofi un esejisti Zentu Mauriņu. Atzīmējot šīs jubilejas, Adventa laikā līdz pat Ziemassvētkiem, ļausim abām decembra jubilārēm satikties ēterā mūsu ik dienas rubrikā, kurā Vaira Vīķe-Freiberga pārlasīs Zentas Mauriņas esejas. -
Zenta Mauriņa: Vēl viens prieka priekšnoteikums ir savrupība un klusums. Cilvēks, dzīvojot barā, neviļus aiz pašuzturēšanās dziņas pielāgojas baram. Dvēseles dziļuma dimensija paseklinās, personīgā iniciatīva apsīkst. Ja cilvēks nevar dienu iztukšot no sava kausa, ja tam tā jātukšo no kopīgā katla, viņš dzīvo tikai pusdzīvi, viņa garīgā seja arvienu vairāk izbāl.
Ja cilvēkam ar kādu cilvēku, arī ar vissimpātiskāko vai, Dievs nedod, ar vairākiem cilvēkiem, nepārtraukti jābūt kopā, viņa domas atrofējas, jutekļi notrulinās, sapņi nonīkst, viņa ilgas viņa vairs nepazīst, viņš gan vēl spējīgs piedalīties izpriecās, bet prieka putns šausmās no viņa aizbēg. Viņš pazīst laika kavēkļus, bet ne laika piepildījumu.
„Savrupība un klusums ir nepieciešama garīgai izaugsmei, tas ir kardināls likums, ko tieši vai netieši, uzsvērti vai mazāk uzsvērti atzīst visas pasaules lielās reliģijas un arī daudzas tā sauktās primitīvās reliģijas,” norāda Vaira-Vīķe Freiberga.
„Ziemeļamerikas iedzimto ciltīm, daudziem, sevišķi tā saukto lielo klajumu cilšu locekļiem, lai jauns vīrietis varētu pievienoties pieaugušo saimei, viņam bija jāiet kaut kur tuksnesī jeb kaut kur vientulība un jāmeklē sava vīzija par savas dzīves sūtību un dažreiz savs slepenais vārds. Tās bija tādas sabiedrības, kurās, protams, cilvēki dzīvoja ļoti saspiesti un nemitīgi cits ar citu kopā.
Esmu runājusi ar studentiem no Āfrikas, kas nāk no ciltīm, kur pieņemta daudzsievība un līdz ar to vienā, varētu teikt, zaru būdu jeb māla būdu kompleksā dzīvo tāda kā lielģimene – tur ir vīrs ar vairākām sievām un katra sieva ar saviem bērniem. Viņi visi tur apgrozās kopā diezgan mazā zemes platībā, viņiem jādzīvo kopā. Tā tas bijis gadsimtiem un gadu tūkstošiem. Nav jau tā, ka to nevar pārdzīvot,
antropoloģiski var atrast daudzus piemērus, kur cilvēkiem izdzīvošana balstījās uz to, ka viņiem bija jābūt kopā. Tas, ka klusums un savrupība, ieniršana sevī jeb, kā saka, sava iekšējā dialoga apturēšana ir būtiskā garīgam attīstības ceļam, tas arī ir tiesa.”
Šomēnes savu 80. dzimšanas dienu svin Vaira Vīķe-Freiberga, un 120. gadskārtā pieminēsim rakstnieci, filozofi un esejisti Zentu Mauriņu. Atzīmējot šīs jubilejas, Adventa laikā līdz pat Ziemassvētkiem, ļausim abām decembra jubilārēm satikties ēterā mūsu ik dienas rubrikā, kurā Vaira Vīķe-Freiberga pārlasīs Zentas Mauriņas esejas. -
Zenta Mauriņa: Daudz sāpju cilvēkam būtu aiztaupīts, ja viņš spētu pareizi atrisināt nolīdzinājumu starp es un ārpasauli, ja pareizi novērtētu savas spējas un, sevi netaupīdams, neatlaidīgi censtos pēc reiz spraustā mērķa. Apbrīnojami daudz cilvēks spēj panest, ja cīnās par savu pārliecību, bet, ja viņam jācīnās, pildot kādu pavēli, viņu nogurdina, nomāc un demoralizē. Pašgribēta nelaime ir vieglāk panesama nekā citu uzspiestā laime.
Jāatrod līdzsvars starp veselīgu pašapziņu un cēlu rimtību. Pārāk liela pašapziņa noved pašdievināšanā, paštaisnīgumā, despotismā un lieluma mānijā; pašapziņas trūkums turpretī attīsta vienu no kaitīgākajiem baciļiem – mazvērtības izjūtu, kas vairāk cilvēku aizdzinusi bojā nekā tuberkuloze vai anēmija.
"Te var tikai piebilst, ka robeža starp veselīgu pašapziņu un mazvērtības sajūtu daudziem ļaudīm ir grūti izprotama. Viņa te īsos vārdos un ļoti kodolīgi norāda, ka jautājums ir par līdzsvaru. Pārliecīga paštaisnība un narcisisms, un egoisms ir sava veida pataloģija. Dīvainā kārtā viņas dziļākā sakne ir mazvērtības sajūta," vērtē Vaira Vīķe-Freiberga.
"Varētu teikt, ka pārliecīga pašapziņas trūkuma situācija, gan tāda, kur šķiet, ka viņas ir par daudz, nāk no tā, ka ir nedrošība par savu vērtību.
Labākais ko vecāki un skolotāji var bērnam ieaudzināt ir šo veselīgo līdzsvaru – tev ir kā cilvēkam, kā personai sava vērtība, tā tev nav ne jāizpelnās, ne jānopērk, ne citādi jāizcīna. Cilvēkam katram no dzimšanas ir sava vērtība. Taču viņam ir reālistiski jāskatās uz sevi, kur ir viņa stiprās puses, kur vājās, ko dara labi, ko mazāk labi, un visu to pieņemt ar rēnu, jeb kā viņa saka cēlu rimtību, pārāk nepārdzīvojot un neradot nevajadzīgas ciešanas.
Tā ir tāda gara ekvilibristika, par kuru šeit ir runa.
Šomēnes savu 80. dzimšanas dienu svin Vaira Vīķe-Freiberga, un 120. gadskārtā pieminēsim rakstnieci, filozofi un esejisti Zentu Mauriņu. Atzīmējot šīs jubilejas, Adventa laikā līdz pat Ziemassvētkiem, ļausim abām decembra jubilārēm satikties ēterā mūsu ik dienas rubrikā, kurā Vaira Vīķe-Freiberga pārlasīs Zentas Mauriņas esejas. -
Zenta Mauriņa: Labvēlība ir cēla cilvēka pazīme, tā atšķir no masas, tā paceļ augsti pāri sīkdienu dūksnājam. Ja es cēlo cilvēku nostādu pretī parastajam, tad manā izpratnē cēlums jeb, lai lietotu veco latviešu vārdu, sirdsšķīstība ir neatkarīga no rases, nacionalitātes, sociālā stāvokļa un izglītības. Cēlums jeb sirdsšķīstība sakņojas cilvēka visiekšķīgākajos slāņos, tā ir bijīga un līdzcietīga cilvēka pazīme. (..)
Kas šodien vēl prot dāvināt? Spekulācija, kukuļošana, aprēķins ir tik lielā mērā nozaimojuši un piesmējuši dāvināšanas tikumu, ka būs jāpaiet vairākiem gadu desmitiem, kamēr tas atkal uzcelsies savā karaliskajā krāšņumā. Par patiesu dāvanu var tikai tur runāt, kur dāvinātājs tikpat laimīgs, kā dāvanu saņēmējs, kur robeža starp došanu un ņemšanu izdzēsta.
"Manā izpratnē sirds šķīstībā ir tāda kā kukažiņai, tāda, kādu redzam to atspoguļotu dainās. Sirdsšķīstība attiecas uz cilvēka izjūtām un viņa ētiskajām vērtībām, bet cēlumam nāk klāt arī doma pat stāju. Ne velti cēluma ideja Eiropā bijusi saistīta ar bruņniecību, aristokrātiju, eliti. Šeit atkal šī cēluma doma viņas ir par gara cēlumu, bet vārds kā tāds eiropiešu tautu lietojumā ir saistīts ar bruņnieciskumu," uzskata Vaira Vīķe-Freiberga.
"Bet tas, ko viņa domā ir pietiekami skaidrs, jo runa ir par cilvēka sirds labestību, šķīstību un cilvēka intrinsisko vērtību, kas nav atkarīga no jebkādiem ārējiem apstākļiem un pazīmēm.
Par dāvināšanu. Priecājos teikt, kaut gan spekulācija, kukuļošana un tādas lietas pasaulē nekur nav pazudušas un baidos, ka vēl ilgi nepazudīs, tad
par dāvināšanas prieku es varu teikt daudz laba, jo gan savā trimdas posmā, kad dzīvoju Kanādā, gan Latvijā man nācies būt lieciniecei daudziem cēliem dāvināšanas piemēriem. Kaut vai Vītola fonds ar stipendijām, kas ar katru gadu aug skaitā. Tā ir dāvināšana bez personīgā labuma. Priecājos, ka ir daudz ļaudis Latvijā, kas prot dāvināt. Lai viņiem veselība un spēks!
Šomēnes savu 80. dzimšanas dienu svin Vaira Vīķe-Freiberga, un 120. gadskārtā pieminēsim rakstnieci, filozofi un esejisti Zentu Mauriņu. Atzīmējot šīs jubilejas, Adventa laikā līdz pat Ziemassvētkiem, ļausim abām decembra jubilārēm satikties ēterā mūsu ik dienas rubrikā, kurā Vaira Vīķe-Freiberga pārlasīs Zentas Mauriņas esejas.
-
Zenta Mauriņa: Prieks, par kuru es šodien gribu runāt, ir ļoti nopietna lieta, ko nedrīkst sajaukt ar izpriecu vai baudu. Tas ir heroiskā cilvēka prieks, heroiskā cilvēka, kas nevairās no sāpēm, kas, nolaidies viņu vistumšākajā dzelmē, atzinis to nenovēršamību un ar iekšēju spēku pārvarējis tās. Prieks, kas sevī nenes sāpju smalkā starojuma, ir kā pienenes sēkla, ko vējš viegli izpūš, bet prieks, kas guvis satvaru, pārvarot sāpes, ir zvaigzne, kas spīd arī vistumšākajā naktī.
(..) Prieka putns ir bikls radījums, ne jau katrā dārzā tas vij savu ligzdu. Prieka puķe ir trausls stāds, ne jau katrā dvēseles zemē tā dīgst un zeļ.
"Te ir vārds šajā rindkopā, kas varbūt mūsdienu cilvēkam šķitīs mazliet svešs – heroiskā cilvēka varētu teikt heroizēšana. Jēdziens kā tāds precīzi atspoguļo Zentas Mauriņas mūžu. Viņai ir 40 gadu vairāk nekā man, kad viņa svinēja savu 80. dzimšanas dienu, man bija 40. Jau tobrīd heroiskā cilvēka godināšana kā jēdziens ir tikusi sabojāta uz ilgiem laikiem ar naciķu rases teoriju un šausmu darbiem, kur tā noveda," skaidro Vaira Vīķe-Freiberga.
"Kopš antīkās pasaules eposiem “Iliāda” un “Odiseja” sengrieķiem varoņa cieņas un apbrīnas elements ir bijis pamatelements visā grieķu kultūrā. Atcerēsimies par Ahileju, kam māte teica: tev ir, dēls, izvēle, vai nu īsa un heroiska dzīve vai gara un obskūra jeb nezināma. Ahilejs izvēlējās heroismu un līdz ar to arī īsu mūžu.
Zentai Mauriņai ir šī stīga viņas darbos, kur viņa tā kā atdala gan heroiskos, izcilos, gan ģēnijus no parastiem cilvēkiem. Viņai tas brīžiem arī pārmests. Šajās lietās sabiedrībā ir modes lieta ieņemt tādu vai citādu nostāju. Nostājas vēsturē ir gājušas kā pa viļņiem, ir brīži, kad varoņi tiek ārkārtīgi godināti, tad atkal ir atplūdi. Es teicu par nacismu – ļauniem darbiem, kas heroisma ideju savā ziņā ir sagrāvuši, ne jau viņi vien. Komunisma varoņi, mātes – varones, visi liekulīgie varonības jēdzieni un daudzinājumi ir varoņa jēdzienu sabojājuši.
Te der pārlasīt Pumpura "Lāčplēsi" un mūsu tautas pasakas, jo tā doma par varoniskām cīņām pret pārspēku ir tā, kas vadīja Latvijas trešo atmodu. Mums jāuzmanās, lai kā saka angļu paruna bērniņu neizmetam ārā ar vannas ūdentiņu. Bet atcerēties, ka ir brīži, ka varonība ir dzīvē nepieciešama."
Šomēnes savu 80. dzimšanas dienu svin Vaira Vīķe-Freiberga, un 120. gadskārtā pieminēsim rakstnieci, filozofi un esejisti Zentu Mauriņu. Atzīmējot šīs jubilejas, Adventa laikā līdz pat Ziemassvētkiem, ļausim abām decembra jubilārēm satikties ēterā mūsu ik dienas rubrikā, kurā Vaira Vīķe-Freiberga pārlasīs Zentas Mauriņas esejas. -
Zenta Mauriņa: Darbs neļauj ieurbties sāpēs. Darbs ir laika iznīcinātājs, kas ciešanās šķiet apstājies. Darbs kā mazs zvēriņš aprij laiku: jo intensīvāk strādājam, jo ātrāk aizrit laiks, mūs aiznesdams savā plūdumā.
Es personīgi savā dzīvē esmu strādājusi vairāk nekā caurmēra cilvēks, un tikai tādēļ esmu izturējusi savas daudzās slimības, apkārtnes stulbumu un lielas vilšanās.
Mani vienmēr brīnina, ka Dievs no paradīzes dārza izraidītiem pirmiem cilvēkiem nav teicis: tikai strādājot jūs spēsit panest dzīves krustu. Ja bēdu ielejā gribat sajust līksmību bez rūgtuma piegaršas, tad meklējiet to darbā. Varbūt Dievs to arī zinājis, bet tikai nepateicis, jo vai citādi viņš būtu radījis sešas darba dienas un tikai vienu svētdienu?
"Bībeles pirmajā grāmatā Genesis tajās vārsmās, kas stāsta par to, kā Dievs pirmos cilvēkus Ādamu un Ievu izdzina no paradīzes, viņš viņiem tādu kā lāstu uzliek: “Ar sviedriem vaigos tev būs savu maizi pelnīt”. Tas ir izskatās, ka domāts kā sods par nepaklausību. Paradīzes dārzā bija visa kā diezgan, nebija jāstrādā un jāpūlas, bet izdzītam no paradīzes viņam ar sviedriem vaigos sava maize būs jāpelna," bilst Vaira Vīķe-Freiberga.
"Taču Zenta Mauriņa cenšas teikt, ka darbu nevajag uzskatīt kā sodu, kā Dieva uzliktu lāstu vai ļaunumu, ka darbam ir arī sava ļoti pozitīva puse.
Tas, vai viņa savā dzīvē ir strādājusi vairāk, nekā caurmēra cilvēks, ir grūti izmērāms. Ir daudz ļaužu, kas strādā ļoti smagi, gan tāpēc, ka viņiem ir fiziski smags darbs. Sievietei vēl bieži mājās pārnākot, ja vēl viņai ir pieci bērni apkopjami un pabarojami, un nav kas viņai daudz palīdz, var būt ļoti smagi.
Skaidrs, ka slimību viņai bijis daudz, daudz arī vilšanos un par apkārtnes stulbumu, kas izklausās diezgan skarbi teikts, jāatzīst, ka viņai kā bēglei ierodoties Zviedrijā, neizklausās ticami, bet šķiet, ka tā ir bijis, turienes latviešu bēgļi viens otru nosūdzēja iestādēm, likā šķēršļus priekšā viens otram, lai iegūtu labāk apmaksātu darbu. Kaut gan zviedru valdība kaut kādus kancelejas darbus visiem, izņemot leģionāriem, ko izraidīja, ierādīja. Tie tiešām bija ar ļoti minimālu algu. Zenta Mauriņa turpināja savus rakstu darbus arī tādos diezgan smagos apstākļos. "
Šomēnes savu 80. dzimšanas dienu svin Vaira Vīķe-Freiberga, un 120. gadskārtā pieminēsim rakstnieci, filozofi un esejisti Zentu Mauriņu. Atzīmējot šīs jubilejas, Adventa laikā līdz pat Ziemassvētkiem, ļausim abām decembra jubilārēm satikties ēterā mūsu ik dienas rubrikā, kurā Vaira Vīķe-Freiberga pārlasīs Zentas Mauriņas esejas.
Vaira Vīķe-Freiberga atceras, ka pirms 40 gadiem viņai bija kāda laimīga iespēja apciemot Zentu Mauriņu. Tikšanās bijusi sirsnīga un radījusi gluži citu iespaidu, nekā to Vīķe Freiberga bija iedomājusies no grāmatām. Toreiz, jau atvadoties Vairai Vīķei Freibergai bija sajūta, ka Zenta Mauriņa viņai uzliek tādu kā savu runātājas mantiļu uz pleciem, kas viņu iedvesmoja tālākajās darba gaitās. -
Zenta Mauriņa: Minēšu līdzekli, kas vienādi glābj no grūtsirdības kā ikdienišķo, tā arī izcilo cilvēku. Un tas ir darbs, un sevišķi tas darbs, kas saistīts ar apziņu, ka mūsu roku veiklība, mūsu gara izveicība kādam dzīvam cilvēkam ir nepieciešama. Varbūt vispār cilvēks nedrīkstētu izmist, kamēr zina, kaut kur ir kāds, kas viņu gaida, kam viņa klātiene vajadzīga, un varbūt arī gaidītājs ir cietējs, varbūt vēl lielāks cietējs nekā tas, ko dzīves nasta novedusi grūtsirdības purvā. Un tad – radītājs darbs, kas dzīvo ilgāk nekā pats radītājs un ilgāk nekā tauta, kurai viņš pieder. (..)
Bet ne tikai produktīvs darbs ir sāpju remdinātājs, katra nodarbība, sīkā, mazā, pazemīgā, ceļ valni pret grūtsirdības plūdiem.
"Zenta Mauriņa mūža garumā tiešām nemitīgi strādāja un strādāja ar pūlēm, jo viņai bija grūti rakstīt. Tas viņai prasīja lielu fizisku piepūli, bieži arī sāpes, fiziskas sāpes.
Šis rindkopa dod tādu kā mājieni, ka viņas bērnībā un jaunībā kroplis tika uzskatīts kā nepilnvērtīgs cilvēks. Vēl šodien sabiedrībai ar to ir jācīnās.
Kad stājos amatā kā prezidente un apciemoju Vizmu Belševicu, kas ilgu laiku nebija rādījusies sabiedrībā, es piedāvāju viņu nogādāt uz prezidenta ložu, piemēram, operā noskatīties kādu baletu vai operu. Viņai teica nē, jo viņai ir kauns rādīties cilvēkos, jo ir ratiņkrēslā. Cilvēki uz viņu skatīsies ar nožēlu un viņa to nevarētu panest.
Man šķiet, ka Zenta Maurina savā izpratnē cīnījās pret sabiedrības aizspriedumu, ka cilvēks ar fiziskām grūtībām ir arī vispār kā cilvēks nederīgs sabiedrībai. Viņa ļoti uzsvēra, ka ir dažāda veida darbi un vērtības, ko katrs var pierādīt.
Kad viņai bija 80. dzimšanas diena, viņas darbi bija tulkoti vairāk valodās, nekā citu latviešu rakstnieku darbi. Darbs bija viņai veids, kā apliecināt sevi kā cilvēku un arī cīnīties pret grūtsirdību," vērtē Vaira Vīķe-Freiberga.
Šomēnes savu 80. dzimšanas dienu svin Vaira Vīķe-Freiberga, un 120. gadskārtā pieminēsim rakstnieci, filozofi un esejisti Zentu Mauriņu. Atzīmējot šīs jubilejas, Adventa laikā līdz pat Ziemassvētkiem, ļausim abām decembra jubilārēm satikties ēterā mūsu ik dienas rubrikā, kurā Vaira Vīķe-Freiberga pārlasīs Zentas Mauriņas esejas.
