Episoder
-
Valsts prezidenta Edgara Rinkēviča svētku uzruna pie Brīvības pieminekļa.
-
Raidījumā Piespēle saruna ar ultramaratonistu, Latvijas rekorda īpašnieku 24 stundu skrējienā Matīsu Vecvagari. Viņš ikdienā ir fizikas skolotājs vienā no galvaspilsētas vidusskolām, bet brīvajā laikā daudz un ilgi skrien.
Nedēļas topā:
Latvijas futbola izlase izbraukumā zaudē Ziemeļmaķedonijai UEFA Nāciju C līgas mačā, pašlaik ir pēdējā vietā grupā;
Beidzot pielikts punkts Rīgas Olimpiskā sporta centra zemes nomas sāgai - spēkā paliek līdzšinējā nomas maksa;
Pie durvīm klauvē kamaniņu sporta sezona: Latvijas izlase publiski stāsta par gatavību;
Vīriešu basketbola izlases galvenais treneris Luka Banki izziņo visnotaļ eksperimentālu kandidātu sarakstu nākamās nedēļas kvalifikācijas spēlēm. -
Manglende episoder?
-
Kādā stāvoklī ir viens no Latvijas nozīmīgākajiem un daudzām leģendām apvītais simbols – Brīvības piemineklis? Jau 21 gadu Brīvības pieminekli apdrošina par vairāk nekā 1 miljonu eiro. Kādus bojājumus apdrošinātājiem nācies segt?
Lai gan Brīvības piemineklis no ārpuses ir iespaidīgs ar savu simboliku, tā iekšpuse galvenokārt ir praktiska un tehniska, paredzēta konstrukcijas uzturēšanai un stabilitātei. Ekskursijas pieminekļa iekšpusē nenotiek jau daudzus gadus, tas lielākoties saistīts ar dažādiem drošības apsvērumiem.
Ikdienā Brīvības pieminekļa durvis, kas ir aiz pieminekļa, ir aizslēgtas ar lielu atslēgu. Ieejot pa durvīm iekšā, pirmā un vienīgā ir neliela tehniskā telpa, kur uz akmens tipa paaugstinājuma atrodas liela, sarkana Goda grāmata jeb viesu grāmata, uz kuras ir attēlotas Brīvības pieminekļa trīs zvaigznes. Un no tās telpas var doties uz šaurām metāla kāpnēm, kas uzvijas gandrīz 40 metru augstumā – līdz vietai, kur zem Brīvības tēla kājām pa divām lūkām paveras unikāls skats uz Rīgu.
Pieminekļa iekšpuse patiesi ir tehniska – vienīgajā telpā atrodas minētā grāmata, ziedi, fotogrāfija, kur atainots piemineklis, pāris uzraksti. Taču, kāpjot pa kāpnēm, ir iespēja redzēt vairākus karogus un dažādas citas fotogrāfijas, kas raksturo pieminekli. Telpas ir šauras un ļoti vienkāršas – būtībā piemineklim tiek ļauts dzīvot savā nodabā. Kāpjot augšā pa kāpnēm, ar katru stāvu kāpnes kļūst arvien slapjākas, kas šķietami liek domāt, ka tas nav labi, bet personas, kas atbildīgas par pieminekli, norādīja, ka tā tam ir jābūt.
Līdz šim nav publiski pieejamas informācijas par būtiskām problēmām vai bojājumiem Brīvības piemineklī. Piemineklis regulāri tiek uzturēts un pārbaudīts, lai nodrošinātu tā ilgu mūžu un drošību. Nelielus darbus Brīvības pieminekļa uzturēšanai Rīgas pieminekļu aģentūra veic ik gadu. Arī pārstāves no Rīgas pieminekļu aģentūras atzina, ka Brīvības pieminekļa stāvoklis šobrīd ir labs. -
Kopā ar sieviešu kori "Balta" gatavojamies tā 25. jubilejas vainagojumam, dodamies uz Rīgas Doma kora skolu, lai klātienē sveiktu Jurģa Cābuļa vadīto jaukto kori ar lielisko startu Tolosas starptautiskajā konkursā, bet vispirms par vienu no daudzajiem Latvijas valsts svētku nedēļas koncertiem stāsta jauniešu kora "Balsis" diriģents Ints Teterovskis: runājam par 18. novembra koncertu "Latvija ziedonī", kas Mazajā ģildē skanēs pulksten 21. Koncerta nosaukums ir skaista vārdu spēle, kas pelēcīgajā rudenī ienes zināmu gaišumu...
-
Patriotu mēnesis mudina mūs raidījumā pievērsties pilsoniskajām aktivitātēm Latvijas labā. Daļa no Latvijā tagad labi zināmām pilsoniskām iniciatīvām ir pie mums nonākušas pateicoties diasporai, kas savulaik aktīvi rosījās, lai Latvija atgūtu neatkarību, bet tagad šī pieredze palīdz mums pašiem uzlabot dzīvi Latvijā. Kā dažādas ieceres transformējušās un kā rūpes par Latvijas drošību un ekonomisko izaugsmi turpinās mūsdienās, runājam Lāčplēša dienā raidījumā Globālais latvietis. 21. gadsimts.
Sarunājas Latvijas Universitātes Sociālo un ekonomikas zinātņu fakultātes socioloģijas doktorante Zane Meļķe un šīs pašas fakultātes politikas zinātnes doktorants Didzis Meļķis un no Ņujorkas sarunai pievienojas Uldis Bluķis, emeritētais profesors, diplomāts un ilggadīgs biedrības BATUN jeb Baltiešu asociācija apelēšanai ANO biedrs. Uldis ir arī celmlauzis tam, lai Latvijas intereses tiktu sadzirdētas ANO Atmodas laikā. -
Kopš septembra visi jaunieši, kuri apgūst vidējo vai vidējo profesionālo izglītību, mācās arī Valsts aizsardzības mācību. Ja līdz šim bija skolas, kuras piedāvāja šo mācību priekšmetu jauniešiem kā papildus iespēju, tad tagad tas ir obligāts visiem. Kā vidusskolēni vērtē jaunā mācību priekšmeta saturu, vai pietiek instruktoru, kas māca, un vai jaunajam mācību priekšmetam atrasta pienācīga vieta skolas stundu sarakstos?
Ģimenes studijā diskutē kapteinis Sergejs Fomenko, Jaunsardzes centra Rīgas novada pārvaldes vadītājs, Dace Tomsone, Jaunsardzes centra instruktore, Rūdolfs Kalvāns, Latvijas Izglītības vadītāju asociācijas vadītājs un Siguldas Valsts ģimnāzijas direktors.
Ierakstā uzklausām Rīgas 6. vidusskolas skolēnus. -
Triju Zvaigžņu ordenim šajos valsts svētkos atzīmēsim simtgadi. Par notikumiem Latvijas Nacionālajā vēstures muzejā un 18.novembrī paredzēto pasākumu “Atkalsatikšanās. Latviešu vēsturiskās zemes Rīgas pilī” Kultūras rondo pārrunājam ar Tomu Ķikutu, Latvijas Nacionālā vēstures muzeja direktora vietnieku zinātniskajā darbā un Janu Vērdiņu, Nacionālā kultūras centra Vēsturisko zemju un nemateriālā kultūras mantojuma nodaļas vadītāju.
Īpašas programmas, gan fiziskas, gan virtuālas ekskursijas Latvijas Nacionālajā vēstures muzejā Rīgas pilī. Kamēr gaidām ekspozīciju, kuru sola uz 2025. gada rudeni, pilī ir īpašie notikumi.
Māja sāk dzīvot, un tā ir atvērta apmeklētajiem. Par Rīgas pils vēsturi stāsta arī divas pilī skatāmās izstādes “Pazaudēts un atrasts” un “Toreiz un tagad”. Dodamies arī nelielā ekskursijā uz Rīgas pili, apskatām kapelu, kas ir viena no autentiskākajām telpām un mestra ēdamzāli - remteri. -
Valsts svētku noskaņās aplūkojam dizainu, kas saistīts ar valsts aizsardzību: pievēršamies produktu dizainam autobūves formā, par piemēru ņemot Latvijā radīto un plaši izdaudzināto militāro apvidus transportlīdzekli VR-1 FOX, kas citstarp ieguvis arī "Latvijas Dizaina gada balvu 2023" kategorijā "Produktu dizains".
Aplūkojam šāda spēkrata radīšanas, prototipēšanas un testēšanas procesus. Lai par to pastāstītu ko vairāk, raidījumā viesojas SIA "Vāģi" vadītājs un "Fox" automašīnas idejas autors Ali Jansons.
-
11. novembrī svinām Lāčplēša dienu, atceroties tos varoņus, kuri 1919. gada 11. novembrī padzina no Pārdaugavas Bermonta karaspēku. Pirms 105 gadiem šajā datumā Latvijas armija sakāva Bermontu, un toreiz tūkstošiem brīvprātīgo atsaucās Latvijas Pagaidu valdības aicinājumam steigties palīgā savai zemei. Tāpēc raidījumā Pāri mums pašiem saruna par varonību - kas to vairo un kas mazina? Arī par to, vai ticība dod papildus spēku izturēt un nesalūzt?
Varētu sacīt, ka varonība ir tāds skaļš vārds, kuram līdzās iederas tādas īpašības kā drosme un pašaizliedzība, godaprāts un taisnīgums, un šo rindu vēl varētu papildināt. Acīmredzot katram gadsimtam ir savi varoņi un katra situācija arī prasa savu risinājumu. Parunāsim arī par motivāciju.
Raidījuma viesi ir Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas bīskaps emeritus Pāvils Brūvers, Nacionālo bruņoto spēku Štāba bataljona komandiere pulkvežleitnante Antoņina Bļodone un Nacionālo bruņoto spēku Štāba bataljona kapelāns priesteris Renārs Birkovs. -
Par to, cik dārgas un svētas ir tādas vērtības kā brīvība, dzīvība un miers, aicinās aizdomāties koncerts "Aizvestajiem", kas šodien, 14. jūnijā, izskanēs Rīgas Vecajā Svētās Ģertrūdes baznīcā. Tas veltīts 14.jūnija deportāciju upuriem, un Latvijas Radio koris Sigvarda Kļavas vadībā tajā atskaņos latviešu komponistu skaņdarbus un tautasdziesmas.
Ieeja koncertā ir bez maksas. Tā sākums – pulksten 17.00.
Jau daudzus gadus 14.jūnijā šādu koncertu rīko fonds "Sibīrijas bērni", un tas ir kā svētbrīdis, kurā pieminēt Sibīrijā palikušos tuviniekus un aizlūgt, lai šādi notikumi nekad vairs neatkārtotos. Diemžēl, globālais konteksts liek kļūt arvien piesardzīgākiem. -
Šajā nedēļas nogalē mijas skumjas atceres dienas ar priekpilnu Līgo ieskandināšanu. Šur tur ārpus Latvijas brīvdienās jau skanēs pirmās līgo dziesmas, tiks pīti vainagi un galdā celti pīrāgi un par to visu vairāk mēs noteikti runāsim nākamnedēļ, kad tā pa īstam ielīgosim ar plašu vēzienu viscaur apkārt pasaulei.
Šoreiz pakavēsimies pie atceres un piemiņas. Jūnijs ir laiks, kad pieminam komunistiskā genocīda upurus un Latvijas okupāciju. Šajā sakarā raidījumā Globālais latvietis 21. gadsimts pievēršamies vēsturei un pētījumam, kurā meklēta atbilde uz jautājumu - kas pirms 80 gadiem mudināja cilvēkus bēgt un atstāt dzimteni uz nezināmu laiku nezināma likteņa varā. Kādi bija apsvērumi, svārstības un pārdomas latviešiem, uzsākot bēgļu gaitas Otrā pasaules kara laika? Par šie jautājumiem saruna ar Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta vadošo pētnieci Maiju Krūmiņu.
Maija Krūmiņa ir ieguvusi Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātē zinātņu doktora grādu D) humanitārajās un mākslas zinātnēs vēstures un arheoloģijas nozarē. Disertācijas tēma ir saistīta ar trimdas latviešiem un viņu dzīves stāstiem par bēgļu gaitām Otrā pasaules kara laikā. Darba nosaukums – “Atmiņas par Otrā pasaules kara bēgļu gaitām trimdas latviešu dzīvesstāstos”. Tas daudz un plaši stāsta par ļoti personīgiem, privātiem un emocionāliem apsvērumiem, kas valdījuši latviešu prātos kara laikā. -
1945. gada 8. maijs – tās ir Otrā pasaules kara beigas Eiropā. 2024. gada 8. maijs - tā ir diena, kad Brīvības laukumā Rīgā tiek atklāta izstāde, stāstot par nacistu un padomju karaspēku atstātajiem postījumiem daudzās Latvijas pilsētās, un gada laikā izstāde šīs pilsētas arī apceļos.
Maijā Brīvības laukumā, Rīgā, būs skatāma izstāde, kas veltīta Otrajā pasaules karā iznīcinātajām pilsētām, to kultūrvēsturiskajam mantojumam un pārmaiņām, ko ainava šajās pilsētās ieguva padomju periodā. Laikā, kad Ukrainas pilsētas tiek bombardētas, iznīcinātas senas baznīcas un vēsturiska arhitektūra, šī izstāde kalpos par atgādinājumu tam, kādas pirms astoņdesmit gadiem bija Rēzekne, Valmiera, Jelgava, Gulbene un citas pilsētas un par ko tās padarīja nacistu un padomju karaspēki. Par izstādi, to, kā pilsētu ainava Latvijā mainījās divu totalitāru režīmu iespaidā un ko piedzīvoja civiliedzīvotāji, raidījumā Zināmais nezināmajā stāsta Latvijas Nacionālās aizsardzības akadēmijas pētnieks Valdis Kuzmins, vēstures doktors un Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūta vadošais pētnieks Uldis Neiburgs un Latvijas Kara muzeja vēsturnieks Jānis Tomaševskis.
Otrā pasaules kara laika bunkuri mežos
Pirms runāt par karā izpostītajām pilsetām, vēl kāds kara laika stāsts. „Latvijā ir desmitiem tūkstošiem bunkuru. Ejot sēņot vai ogot mežā, ja jūs ieraugāt kādu kvadrātveida bedri, iespējams, ka tas ir aizaudzis bunkurs,” - tā saka Tālis Ešmits, kritušo karavīru meklēšanas vienības „Leģenda” vadītājs un Brāļu kapu komitejas biedrs. Kādas Otrā pasaules kara laikā izskatījās vācu armijas karavīru raktās aizsardzības būves mežā, kādi bija Sarkanās armijas bunkuri un kā šādas būves tika piemērotas zirgiem?
Kopā ar Tāli Ešmitu atrodamies kādā no Saulkrastu novada mežiem. Tālumā dzirdama ieroča dunoņa no militārām mācībām Ādažu poligonā, un mēs, apstājušies pie kādas no neskaitāmām sen aizaugušām kvadrātveida ieplakām, runājam par šādu mantojumu no Otrā pasaules kara: ierakumiem, zemnīcām, bunkuriem, aizsardzības vietām, kur aptuveni pirms 80 gadiem īsāku vai garāku laika periodu uzturējās gan nacistiskās Vācijas, gan Sarkanās armijas karavīri un arī civiliedzīvotāji. Runājot par bunkuru būves kvalitāti, kritušo karavīru meklēšanas vienības „Leģenda” vadītājs stāsta par vācu armijas rūpīgi darinātajām aizsargbūvēm.
Latvijas laukos un mežos no Otrā pasaules kara ir saglabājušies pat tūkstošiem ierakumu vietu. Pateicoties militārās vēstures entuziastiem, daudzi šādi bunkuri ir restaurēti, un gan gida pavadībā, gan interesenti uz savu roku var aplūkot šīs militārās būves. Šos objektus var atrast interneta vietnē. Taču, kā teic Tālis Ešmits, ikviens, ejot pastaigā pa mežu, rūpīgi izpētot dažādas bedres un ieplakas, var uziet pats "savu" bunkuru.
Par izstādi "1944 - kara lauzums Latvijas pilsētainavā" saruna arī raidījumā Kultūras rondo.
* Izstāde "1944 - kara lauzums Latvijas pilsētainavā" veidota Valsts pētījumu programmas projekta “Latvijas 20.-21 gadsimta vēsture: sociālā morfoģenēze, mantojums un izaicinājumi” ietvaros. -
Par izstādes "1944 - kara lauzums Latvijas pilsētainavā" vēsturiskām atsaucēm un mūsdienu kontekstu, parādot, kā karš mainījis un ietekmējis pilsētu arhitektūru un veidolu Kultūras rondo pārrunājam ar izstādes projekta koordinatori, muzeoloģi, domnīcas "Creative Museum" vadītāju Inetu Zelču Sīmansoni un vēsturnieku, Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūta vadošo pētnieku Uldi Neiburgu.
Vai 80 gadi ir daudz vai maz, lai atcerētos postu, kuru līdzi sev nes kara šausmas? Kā mēs šodien varam uztvert un raudzīties uz savām pilsētām, piemēram, Jelgavu, kuru okupācijas spēki 1944.gadā nobombardēja līdz pamatiem. Un kādas mācības varam gūt, turot sevi nomodā, kamēr tepat blakus Krievija turpina karu Ukrainā?
No 8. līdz 17. maijam Rīgā, Brīvības laukumā, būs apskatāma ceļojošā izstāde “1944 – kara lauzums Latvijas pilsētainavā”. Izstādes atklāšanas pasākums notiks trešdien, 8. maijā, Nacisma sagrāves un Otrā pasaules kara upuru piemiņas dienā, plkst. 9.00.
Brīvdabas izstādē vizuāli saistošā veidā izstāstīts 1944. gada aprīlī-oktobrī padomju aviācijas uzlidojumos un Vācijas-PSRS karadarbībā visvairāk cietušo Latvijas pilsētu – Rēzeknes, Gulbenes, Jelgavas, Bauskas, Valmieras un Rīgas nopostīšanas stāsts, parādot, kā pilsētu arhitektūra un to veidols kara rezultātā nereti mainījies teju līdz nepazīšanai. Vienlaikus izstāde, it īpaši pašreizējās Krievijas agresijas Ukrainā kontekstā, atgādina par kara postošo ietekmi uz visām sabiedrības dzīves jomām, akcentē nepieciešamību sargāt Latvijas kultūrvēsturisko mantojumu un apzināties visaptverošas valsts aizsardzības nozīmi.
Izstādes autori ir vēsturnieki: Latvijas Nacionālās aizsardzības akadēmijas pētnieks Valdis Kuzmins, Latvijas Universitātes (LU) Latvijas vēstures institūta vadošais pētnieks, Dr. hist. Uldis Neiburgs un Latvijas Kara muzeja vēsturnieks Jānis Tomaševskis. Grafisko dizainu veidojusi scenogrāfe Ineta Sipunova, izstādes projekta koordinatore ir muzeoloģe, domnīcas "Creative Museum" vadītāja Ineta Zelča Sīmansone. Izstādes atklāšanā piedalīsies Rīgas domes priekšsēdētājs Vilnis Ķirsis, LU rektors Gundars Bērziņš, LU Latvijas vēstures institūta vadošais pētnieks Uldis Neiburgs un Rīgas domes deputāte Rita Eva Našeniece. Pēc svinīgās atklāšanas plānota īsa ekskursija izstādes līdzautoru Jāņa Tomaševska un Valda Kuzmina vadībā.
Izstādes eksponēšanas grafiks:
Rīga: 8.05.–17.05. (Brīvības laukums);
Rēzekne: 18.05.–9.06. (pilskalna teritorija Dārzu ielā);
Gulbene: 10.06.–30.06. (pilsētas centrs);
Salaspils: 1.07.–21.07. (Salaspils memoriāls);
Jelgava: 22.07.–18.08. (Hercoga Jēkaba laukums);
Bauska: 19.08.–15.09. (Rātslaukums);
Valmiera: 16.09.–6.10. (pilsētas centrs);
Rīga: 7.10.–27.10. (Latviešu strēlnieku laukums).
Izstāde veidota LU Latvijas vēstures institūtā īstenotā Valsts pētījumu programmas projekta "Latvijas 20.–21. gadsimta vēsture: sociālā morfoģenēze, mantojums un izaicinājumi" ietvaros, sadarbībā ar Rīgas pašvaldību un Latvijas Kara muzeju. -
"Man 4. maijs ir sirds notikums," tā saka atjaunotās Latvijas pirmais Valsts Prezidents Guntis Ulmanis un uzsver - "Latvija šodien tāda nebūtu, ja 90.gados netiktu veiksmīgi izvests Krievijas karaspēks". Par sarunām ar Jeļcinu un Skrundas lokatora spridzināšanu, par Krievijas ģenerāļiem un Klintona padomu, saruna ar Gunti Ulmani Laikmeta krustpunktā.
Raidījuma viesis ir atjaunotās neatkarīgās Latvijas pirmais Valsts prezidents Guntis Ulmanis, un sākam ar citātu no viņa prezidenta laika teiktās runas, kas skanēja Latvijai ļoti simboliskā brīdī. 1995.gada 4.maijā Skrundā tika uzspridzināts Krievijas armijas un padomju okupācijas monstrs – Skrundas radiolokators. Klātesot šajā notikumā, prezidents Ulmanis teica: “Mēs esam šīs zemes un šīs valsts vienīgie un likumīgie mantinieki. Mums jāprot atgādināt par sevi kā par mazu, bet bezbailīgu tautu. Mēs gribam dzīvot drošībā un mierā ar visiem tuviem un tāliem kaimiņiem, bet par savu dzīvi mēs lemsim paši. Viens no galvenajiem mūsu drošības stūrakmeņiem ir iekšējā sakārtotība, mērķtiecība un stabila valsts dzīve. Mums ir jāceļ sava politiskā kultūra, lai vēlēšanu kampaņas un parlamenta debates nesanaidotu cilvēkus”.
Tā toreizējais Valsts prezidents teica pirms 29 gadiem Latvijai svarīgā dienā – 4. maijā.
Neesam tikušies krietnu laiku, arī publikā jūs pēdējā laikā bijāt manīts mazāk, kā jums šobrīd klājas?
Guntis Ulmanis: Ziniet, es gribētu izvairīties no tādiem vulgāriem vārdiem, ka labi, vai vēl trakāk, kā tagad komentē, bet kopumā es jūtos labi. Esmu par daudzām lietām gandarīts, tāpat kā katrs no mums, par dažām lietām nervozēju, pārdzīvoju un esmu neapmierināts, bet kopumā es vienmēr salīdzinu pirmskara Latviju. Es domāju, pirms Otrā pasaules kara, kura nodzīvoja tikai īsu brīdi un daudz ko sasniedza, un mana mēraukla vienmēr ir, ko esam izdarījuši mēs, dzīvodami brīvā Latvijā, gandrīz divreiz ilgāku laiku. Un ir ar ko lepoties un ir par ko pārdzīvot, katrā ziņā – smaidām, dzīvojam, veidojam savu personīgo dzīvi, strādājam valsts labā, strādājam savu bērnu labā, bērnu nākotnei. Un es ne mirkli neesmu pārstājis domāt par to, kas notiks rīt.
Un kad es kādreiz atstāju prezidenta krēslu, man teica, tev būs ļoti grūti saistīt savu nākotni ar to, kas bija šos sešus gadus. Nē, nebija grūti. Ir tikai jājūt šī atbildība valsts, tautas priekšā un arī pateicība, ka tu esi bijis tādā amatā, ka tu varēji darīt to, ko no tevis prasa un, kā es savā grāmatiņā rakstīju savā laikā “No tevis jau neprasa daudz”, tā tas ir, būtībā tā ir katra diena. Īsumā es piekristu tam teicienam, ka “Domā par to, ko tu darīsi rīt”, parīt, tad jau pienāks laiks, tad skatīsimies, ko darīs.
Ulmaņa kungs, mūsu saruna skan 4. maijā. 1990. gada 4. maijs – kā šī diena jums ir palikusi prātā, vai jūs arī klausījāties radio tiešraidi no parlamenta. Šī balsu skaitīšana, pēc tam ļaudis pie Augstākās Padomes?
Guntis Ulmanis: Bieži vien salīdzina 18. novembri un 4. maiju. Nu ir kaut kas līdzīgs, bet ir kaut kas tāds, ko mēs neesam tiesīgi būtībā salīdzināt. Jo katram bija savs spēks. Savi apstākļi, savi noteikumi. Man 4. maijs ir sirds notikums, 18. novembris man ir vēsture, kuras labā es strādāju un kuru mēs kopīgi visi veidojām.
Bet 4. maijā es vienkārši iemīlējos visos tajos deputātos, kuri sēdēja Augstākās Padomes zālē. Un varbūt ne tikai tajos, kuri nobalsoja par, bet par to komandu, par to kolektīvisma garu, par to, cik īsā brīdī šis uzticības mīlestības zieds pavērās Latvijas dārzos. Mēs bijām visi kā brāļi, kā māsas, kā gribējās katru sabučoties, apskauties un mīlēt, Tie cilvēki, kas no tās zāles nāca toreiz ārā, tie man vienmēr acu priekšā ir. Un divas personības – Ziedonis un Īvāns – viņus nevar nekādā veidā pārvērtēt, viņiem ir jābūt Latvijas sirdī arī tad, kad varbūt mēs būsim viens otrs jau pazuduši no šīs zemes.
Bet 4. maijs vienā ziņā ir līdzīgs 18., tikpat neticams kā 18. novembris, tikpat neticams daudziem likās 4. maijs, un tomēr rīcība bija spēcīgāka par domām, par šaubām. Un tālākais jau viss aizgāja, kā mēs šeit sēžam un runājam.
Ulmaņa kungs, es domāju, vēl viens 4. maijs jums ir ļoti labā atmiņā. Tas ir 1995. gada 4. maijs, kad tiek uzspridzināts Skrundas radiolokators. Toreiz jūs arī esat klāt šajā notikumā un īsi pirms atskan šie dārdi un šis monstrs sabrūk, jūs sakāt arī runu. Es pieļauju, tagad to noklausoties, ka šī jūsu runa Skrundā bija viena no svarīgākajām jūsu prezidentūras gados.
Toreiz jūs teicāt arī, ka “mēs gribam dzīvot drošībā un mierā ar saviem kaimiņiem, bet par savu dzīvi mēs lemsim paši”. Šodien, pēc 29 gadiem, klausoties šos jūsu vārdus, kādas ir tās sajūtas?
Guntis Ulmanis: Ja man šodien būtu jārunā kādā līdzīgā notikumā, un katrs mēs varam savā iztēlē padomāt, kādi šie notikumi varētu būt. Es teiktu tos pašus vārdus, viens pret vienu, parakstoties ar savu sirdi, savu dvēseli, savu pārliecību. Jo ir viegli runāt, ja tu runā pēc savas būtības, pēc savas pārliecības, ko nevar mainīt nekādi notikumi. Nekādi. Tā un nekā savādāk. Un šī ir tēma, šis monstrs, šis lokators, šīs garās sarunas ar rietumvalstīm un šie attaisnojumi, ka Krievijai taču vajag, Krievija ir jāsaprot, Krievija gandrīz ir jāmīlē, jo Otrais pasaules karš beidzās tā, kā viņš beidzās. Šis lokators palika kā ēna, kuru mēs vēl vāķējām, pieskatījām četrus vai piecus gadus…
(..) Paliekot vēl pie Putina, jūs noteikti arī esat domājis, kādēļ viņš sāka šo nežēlīgo karu un varbūt jums ir kāds paredzējums, ar ko tas viss Putinam var beigties un Krievijai ar ko tas var beigties.
Guntis Ulmanis: Beigties… jā…. Vai vispār kaut kas var beigties tādā izpratnē, kā mēs šodien runājam. Es domāju, ka divi gadi ir parādījuši, ka mainās zibens ātrumā un mainās arī patiesās vērtības. Lai kā mēs arī negribētu teikt, ka ir vērtības, kas ir mūžīgas un kuras nemainās. Bet šinī gadījumā pasaule pārvērtē savus uzskatus par daudziem notikumiem. Iespēja ir tikai viena – meklēt konsolidāciju starp visām pasaules valstīm, iesaistot Ķīnu, Indiju, un, lai cik tas izklausītos dīvaini – Ziemeļkoreju. Vienkārši praksē ar Krieviju jau parāda – ignorance neglābj situāciju, ir jāmeklē cita izeja.
Un ja šie jaunie ieroči, par ko mēs tagad runājam, un es ceru, ka jau maija sākums ir un šajā laikā šie ieroči jau sevi apliecinās Ukrainas frontē, un tie neienesīs krieviem kaut kādu līdzsvara sajūtu, neuzvarētības sajūtu.
Kaut kas jāmaina, jo, tā kā viņi šodien domā, tas nav reāli, tas ir pilnīgs karš, jo, ja miljoni vai simtiem tūkstoši no katras puses karavīru viens uz otru šauj, to nevar apturēt vienā dienā.
Bet Ukrainai ir jāpaliek. Ukrainas vadītājiem ir jāsaprot – Rietumu politika ir ne tikai ieročos, bet Rietumu politika ir arī attieksmē visos mierlaika jautājumos, ekonomikas jautājumos, attiecības ar citām valstīm un tā tālāk, un tā tālāk…
Cīņa ar korupciju, kas arī Ukrainā ir…
Guntis Ulmanis: Ziniet, vārdu korupcija ir diezgan smagi izrunāt, jo mēs arī neesam bez grēka šais jautājumos. Un tāpēc, ka pirms es kādu nosodu šais jautājumos, es domāju, ka korupcija sākās pašiem ar sevi. Ja nebūs korupcija tajā vai citā rietumvalstī, nebūs korupcija arī Ukrainā, jo Ukrainai, ja korupcija ir, viņa var attīstīties tikai ar daudzu Rietumu un civilizētās pasaules atbalstu tiešā vai netiešā veidā. Jo var simts eiro ieekonomēt, 1000 eiro, bet nevar miljoniem ieekonomēt, turēt ārzemju bankās un pēc tam uzskatīt, ka viss ir kārtībā. Tas ir ļoti sarežģīts jautājums. Es vēlu, lai ukraiņi paši tiek galā ar šito jautājumu.
Ukrainā šobrīd tā ir reāla karadarbība, bet daudz pēdējos gados tiek runāts arī par hibrīdkaru, par to, kā Krievija iejaucas dažādu valstu politiskajos procesos, par to, kā Krievija cenšas ietekmēt vēlēšanu rezultātus Šo hibrīda karu mēs izjūtam arī Latvijā. Bet jūs reiz esat teicis, ka Krievija hibrīda karu pret Latviju sāka faktiski jau no pirmajām dienām, kad mēs atjaunojām savu neatkarību.
Guntis Ulmanis: Tā ir. Pirmajā Saeimas sasaukumā nebija, es uzdrošinos teikt, neviena tik kreisi orientēta partija, kā tas ir šodien.
Piektajā Saeimā, pirmajā pēc neatkarības atjaunošanas?
Guntis Ulmanis: Jā, pēc neatkarības atjaunošanas. Man tie cipari kādreiz arī sajūk. Es ļoti uzmanīgi pret viņiem attiecos, tas bija no 93. līdz 99. gadam.
Bet pamazām Saeimā, sabiedrībā šī sašķeltība veidojās uz nacionālās bāzes. Nu tas bija hibrīdkara tāds jau ļoti reāls sākums. Un kur gan Krievija varēja izmēģināt savu roku, ja ne tuvākajos kaimiņos.
Atzīsim vienu lietu – Krievijā no cara laikiem ir ļoti spēcīga ārlietu darbības sistēma. Kura ietver sevī ne tikai diplomātiskos jautājumus, bet arī šos jautājumus, ko jūs man tagad uzdevāt. Pašreizējais Krievijas ārlietu ministrs Lavrovs, kad viņš strādāja Apvienotās Nācijās, un bija Kozirevs ārlietu ministrs, tad Lavrovs bija kā eņģelis no Krievijas, mēs ar viņu runājāmies, un viņš teica, jums būs labi un viss būs kārtībā, un viss. Nevar cilvēks tā pārvērsties, ja tu viņu klausies šodien, kādas viņam ir diktatoriskas tieksmes, varbūt pat vēl lielākas nekā Putinam. Es nezinu, par ko viņi savā starpā sarunājās, kādreiz būtu interesanti paklausīties, bet hibrīdkarš sākās ar to brīdi, kad kāda valsts blakus Krievijai veido savu neatkarīgo politiku, neatkarīgās sistēmas. Un šobrīd, ja mēs sakām, ka nevar ticēt krievu masu medijiem un ar visu to saistītajam, arī mums pašiem jābūt ļoti kritiskiem attieksmē pret saviem masu medijiem, par savu teikto un pret savām attieksmēm. Tas arī mēs liecinām to, kas notiek mūsu politiskajā sabiedrībā šajās dienās.
Šajās dienās, pēdējos mēnešos ir plašas diskusijas par biznesa attiecībām ar Krieviju, vai tirgoties ar Krieviju, vai mūsu ostās pārkrauta Krievijas labību un citas preces. Par šo jūs esat teicis – biznesam ir jābūt morāli principiālam, nekāda sadarbība ar Krieviju. Kā ir ar sportu? Pēc Krimas okupācijas 2014. gadā viss turpinājās – mūsu "Dinamo", KHL. Jūs arī krietnus gadus bijāt "Dinamo" sistēmas vadībā un "Arēnā Rīga" ložā sēdēja "Gazprom" cilvēki. Sports un politika un sports kā arī viens no Krievijas veidiem, kā savu roku uz pulsa turēt, kā jūs tolaik to izjutāt?
Guntis Ulmanis: Mēs taču sakām, ka mēs visi esam šais divos gados daudz ko pārdomājuši un daudz kur mainījušies.
Ja mēs redzam šo Krievijas pilnīgi simtprocentīgo iznīcības politiku pēdējos divos gados, tad kompromisa vairs nevar būt. Ne sportā, ne biznesā. Un es brīnos par to, ka biznesā mēs bieži vien taisnojamies – šitos graudus sūtīsim līdz tai robežai, tos – līdz tai robežai un tā tālāk, un tā tālāk.
Tas pats arī sportā, manuprāt, jebkādas sporta attiecības šobrīd ar Krieviju ir vienkārši noziedzīgas. Vienkārši noziedzīgas. Un tas ir mans viedoklis, kas ir mainījies šajos pēdējos gados, jo es sportā nodarbojos pēc tam, kad biju daudz veidojis kopā ar Krieviju, teiksim tā, nepieciešamas lietas. Nederētu vārdi “labas lietas”, jo katram mums bija sava domāšana – krievam – viena, man – otra.
Bet tad, kad mēs šīs labās lietas, tad vienmēr likās, ja mēs kultūrā, mākslā, un daudzi mūsu mākslinieki ir izgājuši savu pieredzi Krievijas plašajos laukos un nav bijuši tie sliktākie… Tas bija tāds laikmets, kad mums vajadzēja sadarboties, jo atkal es citēšu Klintonu, viņš teica: "Tu vari paļauties uz mani, bet atceries vienu - kaimiņš tev ir viens cits, tikai viens, un ar šo kaimiņu tev ir jāsadzīvo tā, lai mēs varētu kopīgi ar tevi risināt tālākos jautājumus attīstībā."
Tāda ir dzīve.
Krievu sportistiem ir jābūt olimpiādē, kas tūlīt tuvojas Parīzē, un baltkrievu?
Guntis Ulmanis: Mans personīgais viedoklis, ka nē. -
Vieta, kas neļauj aizmirst mūsu vēstures sāpīgās lappuses, kļūst par mērķi tiem, kuri acīmredzot gribētu okupācijas noziegums turpināt. Tā varētu izskaidrot uzbrukumus Okupācijas muzejam, no kuriem skaļākais notika pavisam nesen, kad direktores kabinetā tika iemests degmaisījums.Uzbrukums okupācijas muzejam tiek vērtēts hibrīdkara kontekstā. Krustpunktā saruna par Okupācijas muzeja lomu, nozīmi un tālāko darbu ar Latvijas Okupācijas muzeja direktori Solvitu Vību.
-
1949. gada 25. martā Padomju Savienības okupācijas iestādes uz attāliem PSRS apgabaliem izveda vairāk nekā 42 tūkstošus Latvijas iedzīvotāju. Traģiskā notikuma 75. atceres gadadienā raidījumā Zināmais nezināmajā pārlūkosim, kā tas tika īstenots, kurus cilvēkus tas skāra un vai mēs zinām visu par šo operāciju. Stāsta brīvvēsturnieks, zemessargs Zigmārs Turčinskis.
Pēc Latvijas okupācijas 1940. gadā valdošā padomju režīma seja bija brutalitāte, vardarbība un iespēja izrēķināties ar gandrīz ikvienu. Gadu pēc okupācijas Latvijas sabiedrība piedzīvoja pirmās lielās masveida deportācijas, padomju varas pretinieku apcietināšanu un nošaušanu. 1949. gada 25. martā nāk vēl viens milzīgs vilnis, un Padomju Savienības okupācijas iestādes īsteno operāciju "Krasta banga" ("Priboi"), uz attāliem PSRS apgabaliem izvedot vairāk nekā 90 tūkstošus Baltijas valstu iedzīvotāju, un gandrīz puse no viņiem bija no Latvijas.
"Deportācijas ir šoks tādā nozīmē, ka tās ir vienlaikus, vienā reizē, vienā dienā faktiski veikta milzīga operācija," vērtē Zigmārs Turčinskis.
"No 1944. līdz 1953. gadam jau visu laiku notiek aresti, un kopumā Latvijā čeka ir arestējusi, par politiskiem noziegumiem notiesājusi 47000 cilvēku. Tas ir pat vairāk nekā deportēto. Bet aresti notiek pakāpeniski, vienu, divus cilvēkus paņem, atkal paņem kaut kur vienu, divus, kaut kur kādreiz kādas lielākas operācijas - 10 - 20 cilvēkus arestē. Pārējie jau paliek mājās, ģimenes turpina dzīvot.
Bet deportācijas ir šoks ar to, ka tiek paņemtas visas ģimenes, paliek tukšas mājas, vienkārši izved visus cilvēkus ārā. Tur neviens nepaliek vairs dzīvot. Tas ir tas lielais šoks, kas īstenībā ir deportācijām tieši raksturīgs. Un tas arī principā bija tas, ko režīms vēlējās panākt - radīt šo te šoku, lai saprastu, ka ir režīmam jāklausa, ka nav iespējams pretoties, ir jāklausa viņu pavēlēm.
Ja teikts, ka ir jādibina kolhozus, tad viņi ir jādibina, nevis jāizsaka kaut kādas savas domas un jāizdomā, ka varbūt varētu vēlāk. Režīms pieprasa entuziasmu tajā visā, un tas entuziasms tiek panākts ar represijām."
Lietuvā pēc Otrā pasaules kara īstenotās deportācijas
Latvijas un Lietuvas likteņi Otrā pasaules kara laikā un pēc kara ir līdzīgi, un to noteikti varam attiecināt arī uz 1949. gada marta deportācijām. Vienlaikus būtiski pieminēt vēl citus gadus, kad masu deportācijas notika tieši Lietuvā. Par to plašāk stāsta Lietuvas iedzīvotāju genocīda un pretošanās izpētes centra vēsturnieks Bens Navakausks (Benas Navakauskas).
Ja Latvijā lielākās masveida deportācijas notikušas 1949. gada martā, tad Lietuvā lielākais deportēto skaits sasniegts 1948. gadā, pavasara operācijā “Vesna”. Visu Baltijas valstu gadījumā šīs deportācijas pēc kara notika, lai iznīcinātu pretošanos kolektivizācijai, lai atbrīvotos no pretošanās kustības dalībnieku ģimenēm un atbalstītājiem, tāpēc kādus iemeslus var minēt “Vesna” īstenošanai tieši Lietuvā? Atbildi sniedz Bens Navakausks.
-
Skaņdarbs ar ļoti spēcīgu emocionālu iedarbību kā uz klausītājiem, tā mūziķiem – tā par Jura Kulakova kantāti "Sarkanais vilciens" saka diriģente Aira Birziņa. Juris Kulakovs to sakomponēja pirms nepilniem 20 gadiem kā veltījumu deportāciju upuriem. Kantātes pamatā ir trimdas dzejnieka Pētera Aigara poēma.
Pieminot 25. marta skaudros notikumus, kad pirms 75 gadiem uz Sibīriju izsūtīja vairāk nekā 40 000 Latvijas iedzīvotāju, šo svētdien, 24. martā, kantāte "Sarkanais vilciens" izskanēs Lielajā ģildē. Tā būs velte arī darba autoram Jurim Kulakovam, kurš šogad devās mūžības ceļā. Koncertuzveduma mākslinieciskā vadītāja būs Aira Birziņa.
Pētera Aigara dzejas dziļums savienojumā ar Jura Kulakova mūziku klausītāja iztēlei un sirdij pieskaras ļoti cieši. Kantāte sākas ar draudīgām priekšnojautām, kam seko epizodes ar vilcienā sadzīto cilvēku pārdzīvojumiem. Izmisums, neziņa un nolemtība mijas ar spītu un iekšēju pretestību un nepakļāvību. Kā caurviju tēma visam ir monotonais un destruktīvais vilciena motīvs, kļūstot aizvien intensīvāks un traģiskāks.
Diriģente Aira Birziņa, kuras vadībā kantāte atskaņota jau vairakkārt, atzīst, ka šis ir skaņdarbs, kuru diriģējot, viņai ir sevi īpaši jākontrolē, lai emocijas pār viņu nevaldītu pārāk spēcīgi.
Ieva Akuratere kantāti jau dziedājusi vairakkārt, un šoreiz to darīs īpašā piemiņā un lūgšanā arī par Juri Kulakovu.
Neilgi pirms pirmatskaņojuma 2005.gadā pats autors Juris Kulakovs sarunā ar Latvijas Radio atzina, ka "Sarkanais vilciens" ir viens no grūtākajiem un emocionāli sāpīgākajiem darbiem, kādu viņš radījis. -
Antra Cilinska 1991.gada janvārī strādāja leģendā režisora Jura Podnieka filmēšanas komandā. Piedzīvoja barikādes un 20.janvāra apšaudi Bastejkalnā, kura viņus skāra īpaši sāpīgi, jo krita divi operatori – Andris Slapiņš un Gvido Zvaigzne. Pusotru gadu vēlāk, nirstot Zvirgzdu ezerā pie Kuldīgas, gāja bojā arī Podnieks. Šo trauksmaino laiku vēta jaunā Antras Cilinskas un Annas Vidulejas dokumentālā filma „ Podnieks par Podnieku”, kam pirmizrāde paredzēta 1.martā Kremļa opozicionāra Vitālija Manska festivālā „ArtDocFest”. Par barikādēm un jauno filmu saruna ar Antru Cilinsku.
-
1919. gada 16.februārī tiek izdota pavēle par mobilizāciju Valkā un Valkas apriņķī, un latviešu karaspēka formēšanu. Šīs pavēles oriģināls glabājas Valkas novadpētniecības muzeja krājumā. Tur skatīsim šo dokumentu un arī citus priekšmetus, kas piederējuši Neatkarības kara dalībniekiem. Lasīsim karavīru lūgšanas grāmatu, pētīsim Jūlija Baloža piemiņas lentu, kas gadiem ilgi glabājusies ierakta zemē, un ielūkosimies Arvīda Fēliksa Latsona dienasgrāmatā par došanos bēgļu gaitās 1944. gada rudenī.
"...Ir gluži dabīgi, ka Valka izvēršas par Latvijas centru. Ar Ziemeļlatvijas vārdu saistās ne tikai pirmie Latvijas patstāvības realizēšanas soļi, bet no šejienes nāk arī Latvijas atbrīvošana," tā par Latvijas neatkarības vēsturi rakstīja publicists un žurnālists Otto Nonācs, kurš 1919. gadā Valkā izdeva un vadīja tobrīd vienīgo latviešu nacionālo laikrakstu "Tautas Balss".
1919. gada 16. februārī tiek izdota pavēle par mobilizāciju Valkā un Valkas apriņķī un latviešu karaspēka formēšanu. Pavēles, nodrukātas uz vienas lapas, tika izplatītas pa visu Valku un tās apkaimi. Pats pirmais pavēles eksemplārs, kas tika rakstīts ar roku, vairs nav muzeja rīcībā, bet viens no drukātiem uzsaukumiem gan. Par to stāsta Valkas novadpētniecības muzeja bijusī krājuma glabātāja Aija Priedīte.
Ir saglabājušās paša pavēles parakstītāja Otto Hasmaņa atmiņas, ka ieradušies ļoti daudzi un mobilizācijas telpas bijušas pārpildītas. Savukārt 1919. gada februāra nogalē izdotajā laikrakstā „Jaunā dzīve” var lasīt šādu tekstu:
"Pirmā mobilizācijas diena Valkā noritēja sekmīgi. Bija redzams pacilāts garastāvoklis. Daudzi ieradušies no tālākiem pagastiem un pieteicās brīvprātīgi. Daudzi gatavi ne tikai paši iestāties armijā, bet arī dot savus zirgus, pajūgus un visu vajadzīgo. Daži ziedo drēbes, velosipēdus un daudz derīga priekš karaspēka vajadzībām."
Runājot par pašu Otto Hasmani, kurš parakstīja mobilizācijas pavēli, viņš līdz Pirmajam pasaules karam bijis vairāku muižu pārvaldnieks tuvākā un tālākā apkaimē, Pirmā pasaules kara laikā piedalījies Latviešu Sarkanā Krusta Valkas komitejas izveidošanā, 1919. gada februārī ievēlēts par Valkas apriņķa Zemes padomes priekšsēdētāju. Pēc kara darbojās gan Lugažu pagasta padomē, gan Valkas apriņķa valdē un līdz 1940. gadam bija Latvijas konsuls Igaunijā. Interesants fakts viņa biogrāfijā ir tas, ka Otto Hasmanis ir bijis Latvijas pirmās zirgu pases autors.
Sākoties Latvijas okupācijai, Hasmani izsūta, un Severouraļskas nometnē viņš mirst 1941. gadā. Kā teic Aija Priedīte, tad pilsētā 1939.gadā tika atklāts 7.Valkas aizsargu pulka muzejs un tajā kā sevišķs retums ir glabājusies ar paša Oto Hasmaņa roku rakstīta mobilizācijas pavēle. Diemžēl šī muzeja materiāli nav saglabājušies, jo tos iznīcināja pēc tam, kad 1944.gada 19.septembrī Valkā ienāca Sarkanā armija.
Par 7.Valkas aizsargu pulka muzeja eksponātu likteni versijas ir dažādas. Vieni apgalvo, ka muzeja priekšā sakurts liels ugunskurs un tajā viss sadedzināts, citi – ka daļa priekšmetu aprakti. Ir uzskats, ka muzeja inventārs un liela daļa eksponātu “izvazāti un salauzti”.
Nākamais priekšmets, ko bijusī krājuma glabātāja izliek apskatei ir fotogrāfija ar ļoti skrandains audumu, kurā var pamanīt sarkanbaltsarkanas krāsu aprises un līdzās viņa noliek šī grūti apjaušamā priekšmeta restaurēto variantu. Kad 2019. gadā Latvijas restauratoru biedrība atzīmēja savas pastāvēšanas 30.gadadienu un Rīgas Biržā atvēra izstādi „No pagātnes uz nākotni”, tur arī Daira Līdaka izstādīja minēto meistardarbu.
Mīļo māt!
Šodien esam uz vietas atpūtā vēl divas dienas un tad ilgāki paliksim uz atpūtu. Novēlam jums visiem mājiniekiem Priecīgus Ziemassvētkus
16. decembrī Jūlis un Rihards
Tāds teksts ar zilu zīmuli rakstīts uz kartītes, ko savai mammai raksta brāļi Zīles – Jūlijs un Rihards. Divi Neatkarības kara dalībnieki un Lāčplēša ordeņa kavalieri.
Arī nākamais priekšmets ir saistīts ar Neatkarības karu – neliela paplāna grāmata melnos vākos ar zeltītu krustu – tajā lūgšanas un teksti domāti tieši karavīriem, izdota, sākoties Pirmajam pasaules karam. Šo lūgšanu grāmatu Neatkarības kara gaitās lietojis Arvīds Fēlikss Latsons, kurš vēlāk, Otrā pasaules kara nogalē, dodoties bēgļu gaitās, paņem šo grāmatu līdz. Līdzās lūgšanu grāmatai Valkas muzeja krājumā glabājas plaukstas izmēra blociņš, kur lapiņas sašūtas kopā ar linu diegu – tā ir Latsona rakstīta dienasgrāmata par došanos bēgļu gaitās. -
Valsts prezidenta Edgara Rinkēviča svētku uzruna pie Brīvības pieminekļa.
- Vis mere
