Episoder

  • „Radio ar pilnu tiesību varam apzīmēt par gara kultūras izplatītāju un veicinātāju. Mazajā aparātā ir pieietama tautas augstskola, koncertzāle, parlaments, avīze, deju un simfoniju orķestris, baznīca, sporta laukums - viss, kas klausītāju vien var interesēt," par radiofona darbību tā pirmajos piecos gados ir teicis toreizējais Radio direktors – dzejnieks Jānis Akuraters.

    Savā 95.dzimšanas dienā redzam, ka šīs radio pamatfunkcijas nav mainījušās, tajā pašā laikā radio mainās, aug, veidojas. Raidījumā Reiz radio... atskatāmies uz šiem 95 gadiem – skanīgiem un vēsturiskiem pieturas punktiem Latvijas Radio skanēšanas ceļā.

    Hallo, hallo, Rīgas radio mēģina…

    Tā 1925. gada martā sākās aptuveni 15 minūšu garas eksperimentālas pārraides no radiotelegrāfa raidītāja Rīgā, Kuģu ielā. Bet runājot par mūsu radio sākumu, ir jāmin 1924.gada 28.marts, kad Saeimas budžeta komisija nolemj piešķirt 140 tūkstošus latu radiofona stacijas izveidei. Inženieris Jānis Linters, kuru dēvēja par Latvijas Radio tēvu, tajā Saeimas budžeta komisijas sēdē deputātiem demonstrēja, kā darbojas uztvērējs un radio austiņas. Tomēr ne visiem tas bija saprotams un deputāti izprašņāja Linteru, kā izplatās elektromagnētiskie viļņi: vai ir jāatver durvis un logi, lai tie viļņi varētu iekļūt telpā. Jauno raidstaciju nolemj iekārtot Pasta un Telegrāfa virsvaldes ēkā aiz operas nama. Vēlāk šo ielu gar kanālu nosauca par Radio ielu.

    Sākumā Rīgas radiofonu varēja dzirdēt tikai mūsu galvaspilsētā un tās apkaimē. Pagājušā gadsimta 30. gadu sākumā ķērās klāt radio raidītāju būvei citviet Latvijā un tā 1932. gada jūlijā liepājnieki tika pie sava raidītāja, tā paša gada 18. novembrī Latvijas ziemeļaustrumos tika atklāta raidstacija Madonā, pareizāk sakot 40 kilometrus no Madonas – pie Aiviekstes elektrostacijas, tur līdzās topošajai raidstacijai uzcēla divus 116 metrus augstus priedes koka torņus, kuru galos nostiepa antenu. Tobrīd tie bijuši augstākie koka radio masti Eiropā. Pirms šo mastu būves aptaujāti vairāki pieredzējuši ārvalstu uzņēmumi par vēlamo darba samaksu un zemāko cenu prasīja Anglijas kompānija "Marconi", taču latviešu vīri darbu paveica divreiz lētāk. 1934. gada decembrī sāka darboties raidītājs Kurzemē. Kopš tā laika radio skan visā Latvijā.

    Savu jubileju mēs svinam sarežģītā laikā un jācer, ka pēc pieciem gadiem, sagaidot Radio 100. dzimšanas dienu, tie būs tik atmiņu stāsti par to, kā toreiz mēs pielāgojāmies apstākļu diktētai situācijai.

    Sekojot Spīdolas teicienam „Mainies uz augšu!” Radio ir mūžam mainīgs un allaž jauns, bet tajā pašā laikā katru dienu mēs, Radio ļaudis, jūs informējam, izklaidējam, izglītojam un tādējādi turpinām un turpināsim pildīt savu misiju.

    Daudz laimes jums un mums pašiem dzimšanas dienā novēl šī raidījuma veidotāja Zane Lāce.

  • Pirms 80 gadiem vasarā Latvijā ir ieviesta padomju vara un uz vispārēja haosa un traģikas fona valstī dzimst jauna muzikāla apvienība ar augstas kvalitātes zīmi no paša sākuma līdz šai dienai - tas ir Latvijas Radio koris, ko 1940. gada augustā dibina diriģents Teodors Kalniņš.

    Par  šī kora attīstību un tā skanējumu laiku stāsta kora diriģenti Edgars Račevskis un Sigvards Kļava un viena pirmajām Teodora Kalniņa dibinātā Radiofona kora dalībniecēm - Elza Margarita Tone.

    „Korim bija jābūt tādā kvalitātē, lai varētu ik nedēļu dziedāt tiešajā ēterā," savu darbību Latvijas Radio korī atceras tā bijušais diriģents un mākslinieciskais vadītājs Edgars Račevskis.

    Viens no agrīnākajiem  Radio kora ierakstiem, kas saglabājies mūsu fonotēkā ir veikts 1948. gadā. Tās ir latviešu tautasdziesmas ar Marģera Zariņa komponētu mūziku. Kā stāsta  muzikologs Arnolds Klotiņš, kora dibināšanas iemesls bija padomju mūzikas propagandēšana jaunveidotajā Latvijas PSR, taču pateicoties Teodora Kalniņa muzikālajai pieredzei un viņa interesei par latviešu tautasdziesmām koris neizveidojas par jaunās varas ruporu.

    Pārlapojot 1940. gada novembra mēneša laikrakstus, var lasīt cildinošas atsauksmes par jaundibināto  muzikālo  apvienību:

    „Tik izlasītu dziedātāju kori nākas reti dzirdēt: skaistas un spēkpilnas balsis, vienprātīgi veidots priekšnesums! Īpatnīgās, talantīgās dziesmas izskanēja visā krāšņumā un spēkā.” „Brīvais Zemnieks” 9.nov. 1940  

    Elza Margarita Tone bija viena  pirmajām Teodora Kalniņa kora dalībniecēm.  94 gadu vecumā 2012. gadā viņa aizgāja mūžībā, taču 2009. gadā  raidījumā „Mana mūzika” LR3 „Klasika” viņa raidījuma autorei Dina Dūdiņai-Kurmiņai stāstīja atmiņas par iestāšanos šajā korī.

    Koris turpina darboties arī Otrā pasaules kara laikā, bet karam beidzoties  liela daļa koristu ir izklīduši, bailēs no komunistu varas pametuši dzimteni, savukārt toreizējā Radiokomiteja izveido darbvietas  48 dziedātājiem, un atkal  Teodoram Kalniņam jākomplektē jauns  radio kora sastāvs.

    Kā  raksta mūzikas žurnālists,  Latvijas Radio 3 "Klasika" programmu vadītājs  Orests Silabriedis: 1953. gadā no Maskavas pienāk aicinājums likvidēt Baltijas republiku Radio korus. Latvijas amatpersonas tūlīt piekritušas, jo Radio koris taču dziedot tikai tautasdziesmas un rekviēmus, tad jau labāk aktivizēt masu dziesmas izplatību. Toreizējais Radio komitejas vadītājs  Indriķis Lēmanis pieņem lēmumu likvidēt kori. Tā beidzas Radio kora darbības otrais posms.

    Paiet četri gadi, ir iestājies Hruščova atkusnis un atkal uzvirmo runas par Radio kora atdzimšanu. Atkal Teodors Kalniņš sāk vētīt  topošo koristu balsis, uzņemas kora veidošanu ar noteikumu, ka pirmajā darbības gadā koris dziedās tikai latviešu tautasdziesmas un Latvijas komponistu mūziku.

    1962. gadā Teodors Kalniņš aiziet  mūžībā,  aptuveni gadu korim ir vairāki  īslaicīgi vadītāji, līdz 1963. gada augustā par tā galveno diriģentu un māksliniecisko vadītāju kļūst Edgars Račevskis.

    „Šim kolektīvam jau bija ielikta iekšā milzīga jaunrades kapacitāte un tādā rituma mēs sākām meklēt jaunus ceļus,” saka tagadējais Radio kora mākslinieciskais vadītājs Sigvards Kļava, kurš kopā ar  diriģentu Kasparu Putniņu kori vada kopš 1992. gada.

    Pamazām nostiprinās viedoklis, ka koris ir nevis četras vairāk vai mazāk saskanīgas balsu grupas, bet gan personību kopums. Pārdomās un pārrunās aizrit četri gadi. Pienāk 1995. gads, un Finanšu ministrija atsūta ziņu, ka nespēj visiem Radio darbiniekiem samaksāt algu. Dzimst eksistenciāls jau-  jums – vai un kāpēc vajadzīgs Radio koris? Risinājumu atrada – kora sastāvu samazināja uz divdesmit četriem dziedātājiem un iezīmēja darbības modeli, kas darbojas līdz pat mūsdienām, tā atkal Orests Silabriedis grāmata par Radio kori.

    Latvijas Radio koris Sarežģītā laikā  dzimis  un  veidojies, rūdīts, postīts, vairakkārt augšām cēlies un turpina  mirdzēt  gan pie pašmāju  gan pasaules mūzikas debesīm.

     

  • Manglende episoder?

    Klik her for at forny feed.

  • „ Lietot radiofonu varēs visi Latvijas pilsoņi, kas sasnieguši 18 gadus. Nepilngadīgiem vajadzēs vecāku vai viņu vietnieku garantiju. Lai iegādātos radioaparātu, ir jāpieteicas un jāizpilda pasta telegrāfa virsvaldes anketa. Pēc tam var iegādāties aparātu, nopērkot to vai tieši no Pasta telegrāfa virsvaldes vai arī veikalā, vai arī uzbūvei mājās. Pašu būvētie aparāti drīkst būt tikai detektoru (bez lampiņu pastiprinātāja). Pārbūvēts aparāts jāiesniedz virsvaldei plombēšanai. Maksa par to nodokli - divi lati," izdevums "Rīgas Ziņas" 1925. gada oktobrī informē par radio lietošanas jaunajiem noteikumiem.

    Kad 1925. gada 1.novembrī svinīgi atklāj Rīgas radiofonu, tā abonentu skaits ir tikai 330 cilvēku. Neiepazītais jaunums, ne pārāk laba skaņas kvalitāte un aparātu izmaksas sākotnēji neveicināja radio popularitāti tautas masās. Pakāpeniski gan uzlabojot raidīšanas un uztveršanas kvalitāti, pilnveidojot radio programmu, aug arī abonentu skaits un līdz ar tiem parādās arī tā sauktie radiozaķi – nelegāli radioklausītāji, kuri nemaksā abonēšanas maksu.

    „Radio attīstību lielākā mērā traucē radiozaķi – slepeni radio uztvērēja ierīkotāji, kādu patlaban Rīgā ir ļoti daudz. Viņi ar savām nemākulīgām ierīcēm – uztvērējiem – traucē satiksmi ar ārvalstīm. Tagad policijai uzdots izķert šos radio zaķus, pie kam tos stingri sodīs,” raksta „Rīgas Ziņas" vēl pirms Latvijas Radiofona darbības sākuma 1925. gada 12. februārī.

    Raidījumā atklājam, cik liels bija sods šiem „radio-zaķiem”, kāda bija radio abonēšanas maksa, bet Rīgas Tehniskās universitātes Elektronikas un telekomunikāciju fakultātes muzeja speciālists Jānis Jansons stāsta, kādi izskatījās un cik maksāja pirmie radioaparāti Latvijā.

  • Laba un raita valoda, skaidra dikcija un patīkams tembrs – uz šiem trim vaļiem vēlams balstīties ikvienam profesionālam radio runātājam. Raidījumā Reiz radio... lūkojam, kādi bija noteikumi, lai kļūtu par radiofona spīkeru starpkaru Latvijā, kā notika radio diktoru meistarības slīpēšana pagājušā gadsimta nogalē un kādas tagad ir ziņu lasītāju prasmes.

    Runā, ka izcilais sengrieķu orators Demostens ir vingrinājies runāt ar  akmeņiem mutē, savukārt ilggadīgās  runas mākslas pasniedzējas Antonijas Apeles audzēkņi uz nodarbību nāca ar vīna pudeles korķi, lai labāk iekustinātu lūpas.

    Tas ir tikai viens  no daudzajiem Antonijas mācīšanas veidiem. Nu jau  pagājuši vairāk nekā divi  gadi, kopš  prasīgā runas skolotāja ir devusies mūžībā, taču viņas mācītais cītīgākajiem skolēniem ir kā akmenī iekalts -  arī es  esmu  izbaudījusi kā šī maziņā, sausnējā dāma, krellēs un lakatos, ar stingru tvērienu paņem sava mācekļa roku iebada to sev zem ribām, lai skolēns jūt kā pareizi jāelpo.

    Uz grīdas gulējuši, rāpojuši, ar korķi mutē runājuši pie Antonijas ir  lielais vairums aktieru, televīzijas un radio cilvēku, un baidījušies no stingrās skolotājas  mēs arī esam. Arī tagadējā runas mākslas pasniedzēja, bijusī diktore Arita Grīnberga atceras savu skološanos runas arodā pie Antonijas Apeles.

    Diktoru amatu likvidēja  2000.gadā un tagad mums radio ir ziņu redaktori, kuri atšķirībā no saviem priekšgājējiem paši gatavo ziņas, viens no tiem ir Ģirts Auzāns. Patikšanu uz  dzimto valodu pārmantojis no savas mammas, vecāsmammas un vectēva, kuri visi bijuši latviešu valodas un literatūras  skolotāji. Latvijas  Radio strādā kopš 2013. gada.

    Ģirts savu radio balsi skolojis pie mūsu tagadējās runas pedagoģes – aktrises Zanes Daudziņas, Lai arī jau iesākumā viņš ieguvis atzinīgu komisijas vērtējumu par savu balss materiālu, tiešajā  ēterā nav laists, sācis ar maziem  ierakstiem, tad ticis pie laikrakstu apskata un tad dabūjis kāroto ziņu redaktora amatu.

    Vēl pirms  pāris gadiem runas mākslu radio pasniedza Aina Matīsa, kura arī bijusi Tautas kinoaktieru studijas vadītāja, ir Latvijas Kultūras akadēmijas asociētā profesore,  aktiermākslas pasniedzēja un skatuves runas pedagoģe. Pirms pāris gadiem notikušajā  intervijā  runas skolotāja teic, ka  viņas pašas balss nav nekāds labs piemērs. Skaidro, ka daļa no balss  pirms vairākiem gadiem palika guļot slimnīcā uz operāciju galda, jo pēc smagas operācijas Ainai tika paralizēta viena balss saite. Laime ir tā, ka viņa vispār var runāt un, neraugoties uz šo balss traumu, vēl arvien mācīt citiem strādāt ar balsi un arī ar valodu.

    Priekšvēsture Ainas Matīsas radio balsu skološanai ir meklējama viņas dzīvesbiedra, režisora Arnolda Liniņa darba gājumā, kurš savulaik te pasniedza runas mākslu. Pēc Liniņa aiziešanas mūžībā, Aina Matīsa tika izraudzīta kā viņa darba turpinātāja. Tie jau bija laiki, kad  ziņas lasīja paši to gatavotāji un diktori vairs nebija vajadzīgi, tomēr ja šajā raidījumu ciklā lūkojamies uz radio vēsturi, tad kopā ar Ainu Matīsu noskaidrojam, pēc kādiem kritērijiem  savulaik izraudzījās diktorus.

    Pirmie spīkeri Latvijas Radiofonā

    Latvijas Radiofona pirmsākumos pirmais programmas pieteicējs bija Radio orķestra  dibinātājs  un diriģents Arvīds Pārups,  taču kā lasām Latvijas Radio 75 gadskārtai veltītajā atmiņu grāmatā, tad Pārupam nav bijusi vajadzīgā balss intonācija un dikcija, lai runātu pie mikrofona. Tad darbā, kā toreiz teica, par spīkeri tika pieņemta toreizējā radiofona mašīnrakstītāja Mirdza Ķempe. Kempems balss

    Pati dzejniece, atceroties spīkeres darbu, raksta šādi: „…darbs radiofonā man ļoti patika, jo biju sakaros ar mākslas pasauli.”  

    Ielūkojoties vēl Latvijas Radio atmiņu grāmatā, lasām to laiku spīkeru jeb ziņotāju īsus raksturojumus: „…visilgāk spīkera amatā nostrādāja Alma Šteine-Jansone. Viņa kādu laiku bija mācījusies Zeltmata teātra kursos, vingrinoties arī pareizi izrunāt vārdus un teikumus. Viņa bija vienīgā, kuras pienākumos bija tikai lasīt ziņas un pieteikt priekšnesumus. Gados vecākais ziņotājs bija Gustavs Brikmanis. Viņa balss dārdēja kā lielgabals. Īpatnēja balss piederēja pieteicējam Nikolajam  Ozoliņam, šķita, ka viss, ko viņš runā mikrofonā, ir pats svarīgākais pasaulē.  Mirdza Bauere bija ļoti runīga, čivināja kā labi paēdis zvirbulis, sēžot uz jumta kores.”

      Savukārt runājot par amata nosaukumu „spīkers”, 30. gadu presē var atrast, ka rakstnieks Jānis Jaunsudrabiņš ir izteicies šādi:  „… ja stāvam par  visu latvisku,  tad mums jāatrod  pašu vārds  tā labā  cilvēka apzīmēšanai, kas runā skaidrā  un daiļā valodā. Vārds „spīkers” latvieša ausij ir stipri nedaiļš,  atgādina sen savu lomu pārdzīvojušos spīķerus. Manis proponētais jaunais vārds ir senlaicīgais „saucējs”- īss  un labskanīgs vārds.  Ja senāk  vēstis izplatīja  saucēji, kamdēļ  lai mēs  tagad  savā Latvijā ļautu iesakņoties svešam vārdam? Ja radiofona vadība ar saucēju nebūtu mierā,  es ieteiktu izdarīt aptauju abonentos.”

  • 1949. gada 5. novembrī Latvijas Radio sāk raidīt no savas jaunās mājvietas - 17. Jūnija laukuma 8 (tagad Doma laukums). Radio vajadzībām ir pārbūvēta bijusī Kredītbanka. Lūkojam, kas šajā vietā bija pagājuša gadsimta sākumā un kā noritēja bankas un vēlāk Radio būvdarbi.

    Jurģi uz jauno mājvietu notiek pakāpeniski, jau no 1946. gada sākas redakciju un tehniskā dienesta pārvietošana no Skolas ielas ēkas uz topošo radionamu Vecrīgā – diktori, redakciju un tehniskie darbinieki nepārtraukti ceļo no vienas istabas uz otru no stāva uz stāvu.

    1948. gada 5. novembrī svinīgi atzīmē 1. Koncertstudijas būvdarbu pabeigšanu un tieši pēc gada uz bijušo bankas ēku, kas tagad pārbūvēta un pielāgota radio vajadzībām, pārceļas viss kolektīvs.

    Grāmatā „Latvijas Radio – 75” ilggadīgs radio inženieris un radio tehniskas daļas maiņas priekšnieks Ilmārs Ūlands raksta, ka “celtniecības darbos bija norīkoti vācu armijas karagūstekņi. Radio ēkas pusstāvā celtnieki vairāku mēnešu garumā kala durvju ailes vienā no bijušās bankas seifiem. Šim seifam bija dubultas dzelzsbetona sienas ar aptuveni 80 centimetru platu eju starp tām, kuru vajadzības gadījumā drošības nolūkos varēja piepildīt ar ūdeni. Šāda sistēma radio namam, protams, nebija vajadzīga. Gūstekņi būvēja arī studijas pirmajā stāvā un tehniskās telpas otrajā.”

    Toties tā laika presē, atbilstoši padomju varai ideoloģiskā patosa mērcē jaunā radionama atklāšana tiek pasniegta šādi:

    4. novembrī Radiokomitejas darbinieki svinēja lielus svētkus – atklāja jauno Radio namu, ko pēc plāna vajadzēja nodot ekspluatācijā tikai 1950. gadā. Tā ir velte Oktobra revolūcijas svētkos mūsu republikas darbaļaudīm. Vēl nekad Latvijā nebija speciāla Radio nama – 1940. gadā Radiokomitejai bija četras mazas radio studijas, tagad to vietā ir īpašs nams, kurā pēc vismodernākajām prasībām iekārtotas septiņas studijas. Studiju sienas izveidotas kolonveidīgi.

    Viss te speciāli akustiski apstrādāts – sienas, griesti, lai iegūtu vajadzīgo atbalss ilgumu. Sienas izveidotas no ozola finiera, aiz tā gumija un stikla vate, gaisa kārta, sīporekss un 2 mūra ķieģeļu kārtas, kas aizsargā studijas no ārējiem trokšņiem; pat durvis te tiek hermētiski noslēgtas, un tās sedz speciāla gumijas kārta.

    Literāri-dramatiskajam blokam tagad ir divas studijas un vēl speciāla trokšņu telpa, kur trokšņu meistari prot radīt gan lietus līšanas troksni, gan pērkona dārdus, gan ratu rīboņu, gan šāvienus.

    Mazākas ir studijas, kas domātas lasīšanai un kur parasti strādā diktori. Caur režijas telpas logu redzam vienu šādu studiju. Tur patlaban atrodas diktore – komjauniete Biruta Cīrule, kas šeit jau strādā piekto gadu.

    Interesanta ir mechanisko raidījumu telpa, kur uz patafonam līdzīgiem, bet tikai lielākiem apļiem griežas magnetofona lentes, uz kurām uzrakstītas attiecīgās skaņas – gan dziesmas, gan runas. Magnetofona lente sevišķi interesanta tādēļ, ka uz tās uzrakstītās skaņas var izdzēst un uzrakstīt no jauna, pārlabot atsevišķas vietas.

    Tā agrākajā Kredītbankā, kur kādreiz buržuji skaitīja naudu, tagad strādā mūsu Padomju Latvijas Radiokomiteja.

    Padomju Jaunatne 1949. g. 6. novembris.

    Kopā ar Latvijas Radio bijušo valdes locekli tehniskā nodrošinājuma jautājumos Uldi Lavrinoviču stāvam Doma laukumā un veramies un kādreizējo Latvijas kredītbankas namu. Uldis turpina norādīt uz lielākām un mazākām detaļām ēkas fasādē, kas liecina, ka laika posmā pirms un pēc Otrā pasaules kara ēkas rotājumi tā arī nav pabeigti.

    Pirms gadiem 5-6 strādājot Latvijas Radio, Uldis Lavrinovičs ir izpētījis senus dokumentus, kas liecina, ka tagadējā Doma laukuma 8 ēkas vietā kādreiz bijuši vairāki nami ar adresi Šķūņu iela 23-31.

    Liecības par pārbūvēm

    Skatot, kā no 1946.- 49 gadā ritēja bankas pārbūves darbi radio vajadzībām lasām radioraidījumu galvenā inženiera Visvalža Grūbes atmiņas: “Bijušās bankas ēkas rekonstrukcijas darbu kopējās izmaksa ir plānota 7 miljonu 704 tūkstošu rubļu apmērā, no tiem aptuveni pieci miljoni rubļu- radio tehnisko iekārtu un inventāra izgatavošanai un montāžai. Sākas Radio nama izbūves un profesionālās studiju iekārtas izgatavošanas darbi. Izvēle krita uz senām darba tradīcijām apveltītās Rīgas rūpnīcas „Radiotehnika” instruktoru augsto kvalifikāciju. Radiopārraides Trakta projekta koncepcijā tika izmantoti pazīstami Vācijas raidorganizāciju sasniegumi līdz 1940. gadam

    Princips bija vienkāršs: Tā laika akustikas normām atbilstoša laba studija, kvalitatīvi mikrofoni, lineārs skaņas signāla pastiprināšanas kanāls, raidītājs un labs radio uztvērējs. Rūpnīca „Radiotehnika” izgatavoja 90 procentus no visa tehnoloģiskās aparatūras apjoma. Īpašu ievērību pelna apstāklis, ka šī iekārta ir izgatavota pēc individuāla projekta. Nepilnu triju gadu laikā tas bija uzskatāms par nozīmīgu Latvijas Radio rūpniecības sasniegumu laikā, kad visapkārt bija jaušams kara postošo seku radītais izejmateriālu un darbaspēka deficīts.”

    Spilgta pagājušā gadsimta 50 gadu atmosfēra radionamā ir iegrāmatota rakstnieces Māras Svīres romānā- „Audums kāzu kleitai”, jo literātes pirmās darba gaitas ir bijušas Latvijas Radio un viņas stāsts ir par mīlestību valdošās varas un ideoloģijas fonā pagājušā gadsimta 50. gados. Galvenie varoņi Vizma un Kārlis ir reālas personas un Vizmas prototips dzīvē strādāja radio, gluži tāpat kā savulaik romāna autore.

    Koncertstudija

    Līdz pat šai dienai viena no labākajām ierakstu studijām Baltijā ir mūsu radioēkas 1. jeb koncertstudija – šajā telpā bankas laikos atradās kases operāciju zāle. Sienas šajā studijā ir apdarinātas ar puslokā izliektām kolonām, kuras savulaik izbūvēja speciālisti no Sanktpēterburgas, par to stāsta Latvijas Radio skaņu inženieris Augustīns Delle.

    Pagrabi

    Kā jau lielam un senam namam pieklājas, arī radiomājai Doma laukumā 8 ir plaši pagrabi, tie atrodas aptuveni 6 metrus zem Doma laukuma līmeņa, kur savulaik bija ierīkotas kurtuves. Par to turpina stāstīt Latvijas Radio bijušais valdes loceklis tehniskā nodrošinājuma jautājumos Uldis Lavrinovičs.

    Vienā no pagraba telpām – bijušā seifa vieta tagad aprīkota ar modernu klimata kontroli iekārtota skaņu ierakstu glabātuve. Senās skaņas tiek digitalizētas un tām otrā dzīve turpinās virtuālajā vidē- datorā, bet skaņu nesējmateriāli – plates, kompaktdiski, magnetofona lentas še dus mierā un klusumā, jeb kā saka ir Latvijas Radio fonotēkas vadītāja Guna Rāga – vēsture te atpūšas.

    Bet skaņu ierakstu dārgumu krātuvē arī glabājas viens no pirmajiem ierakstiem, kas 1949. gadā tika veikts mūsu namā jaunajā radio skaņu ierakstu studijā – Dailes teātra aktieris Artūrs Filipsons toreiz lasīja Raiņa dzeju.

  • „Mūsu radiofonam ir divas studijas – galvenā - pastā un otrā - Melngalvju zālē. Kamēr vienā studijā lektors lasa lekciju, otrā orķestrs un zolisti gaida savu rindu. Kad lekcija pabeigta, pirmo studiju atvieno un tūlīt pieslēdz otru, tādā veidā atkrīt garāki starpbrīži starp lekciju un programmas muzikālo daļu,” vēstīja izdevums „Jaunā Nedēļa" 1927.gada 18. februārī.

    Raidījumā lūkojam, kur bija šīs studijas un kā Latvijas pirmā brīvvalsts laikā tika pārbūvēts un iekārtots radiofons toreizējā Pasta un telegrāfa ēkā Radio ielā un kā noritēja radio darbība tūlīt pēc Otrā pasaules kara, kad Radio mājvieta bija Skolas ielā 6 - bijušā Ebreju teātra telpās.

    "Daudzi lasītāji, bez šaubām, būs klausījušies radiofona priekšnesumos, bet tikai retam būs bijusi izdevība redzēt to vietu no kurienes šīs neredzamās skaņas nāk - radiofona studiju. Tā ir neliela telpa bez logiem; sienas un griesti pārklāti ar apmēram 4 collas biezu polsterējuma kārtu, virs kuras vēl atrodas raiba drēbe, kas vaļējās krokās brīvi nokarājas uz leju. Arī grīda izklāta ar mīkstu, biezu tepiķi, kurš apslāpē katru soļu troksni. Viss šis savādais iekārtojums rada studijā nospiedošu kapa klusumu, jo neviens troksnis no ārpasaules viņā nevar iespiesties. Cilvēka balss izskan pilnīgi bez atbalss, tāpat kā mēs to dzirdam ik vakarus klausīdamies radiofona priekšnesumos," tā savukārt rakstīja „Latvijas Sargs” 1926. gada 17. oktobrī.

    1925. gada 1. novembrī skanīgais jaunums Radio Latvijā darbu sāk no Pasta telegrāfa virsvaldes ēkas, kur tagad Aspazijas bulvārī 5 atrodas Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas un Biznesa, vadības un ekonomikas fakultāte.

    Tolaik Radio raidīja tikai divas stundas dienā un tas skanēja no nama augšēja stāva, kur bija izveidota viena studija. Tuvāko gadu gaitā, paplašinoties radio darbībai un raidlaikiem, tika izveidota vēl viena studija, tad radio pārcēlās uz papildus telpām - Krišjāņa Barona un Matīsa ielas stūrī, un 30. gadu sākumā Pasta telegrāfa virsvaldes namā Radio vajadzībām piebūvē vēl divus stāvus. Pirms pāris gadiem uz pirmo mūsu radio māju devos kopā ar Latvijas Radio vēstures pārzinātāju, ilggadīgo mūzikas redakcijas darbinieku Oļģertu Šustu.

    Jāteic, ka Radiofona ēkas paplašināšanas darbi visur netika uztverti ar sajūsmu, tā kā radio tolaik bija jaunākais bērns elektronisko sakaru saimē, tad presē varēja lasīt neizpratni par piešķirtajiem labumiem šim pastarītim salīdzinājumā, piemēram, ar telefonu.

    Vēl pakavējoties atmiņās par radio izskatu pirms vairāk kā 80 gadiem, uzzinām, ka tolaik Pasta telegrāfa ēkā „…radiofons ir izvietojies 40 istabās. Pirmā telpa ir garderobe, otrā bufete. Šādas labierīcības var dabūt citās vietās, kur nekad nav bijis un nebūs radiofona. Bet aiz bufetes ir diezgan garš koridors ar uzrakstu “Uzmanību, nesarunāties tik stipri!” Koridoram abās pusēs ir durvis uz tā saucamajām studijām vai raidīt tavām. Vismazākā ir spīkeru studija, tā ir istaba, kurā lasa ziņas un spēlē skaņuplates, Lielāka ir lektoru studiju priekšlasījumiem. Prāva zāle jau ir solistu un raidlugu studija. Jā, bet orķestra studija ir divreiz lielāka par visām pirmajām trim kopā ņemtām. Šeit notiek ne tikai orķestra koncerti, bet visi lielāku ansambļu sniegumi, arī operetes ” - tā 1937. gadā savus vērojumos par radio raksta dzejnieks Vilis Veldre. Šķirstot tā laika presi, arī uzzinām, ka koncertus radiofona studijā varēja klausīties sanākusī publika.

    Bet Radio tāpat kā Rīga nekad nav gatava un arī 30. gadu beigās ik pa laikam namā notiek dažādi pārbūves un labiekārtošanas darbi.

    Pārcelšanās uz Skolas ielu

    Sākoties Otrajam pasaules karam, radionams pāriet vācu iebrucēju rokās un visu kara laiku te skan nacistiskās Vācijas propaganda, savukārt no Krievijas skan regulāras pārraides latviešu valodā, ko nodrošina tur evakuētie kreisi noskaņotie Latvijas radiofona darbinieki, literāti un mākslinieki.

    1944.gada oktobrī, vācieši atkāpjoties uzspridzina radiotorņus un no Pasta un telegrāfa ēkas paliek pāri tik mūri. Kādu laiku radio raida no Daugavpils, kur pilsētas nomalē nelielā vienstāva ēkā bija iekārtota provizoriska radio studija, pārraides, galvenokārt, ir informatīva rakstura. Pēc tam, kad 1944. gada 13. oktobrī Rīgu ieņem Sarkanā armija, Radio darbinieki atgriežas galvaspilsētā un steigā tiek meklēta jauna mājvieta. Par Radio pagaidu mājvietu Ebreju kopienas namā stāsta Rīgas Ebreju kopienas izpilddirektore Gita Umanovska.

    Gan Gita Umanovska, gan Latvijas Radio lūdz atsaukties cilvēkus, kuriem ir saglabājušās fotogrāfijas no tiem laikiem, kad Ebreju kopienas namā darbojās radio. Kā jau minēts – šī bija pagaidu mājvieta, jo jau 1946. gadā ēku ekspluatācijas speciālisti atzīst, ka “šis nams ir pilnīgi nepiemērots radio raidījumiem, sevišķi asi izjūtama piemērotu radio studiju un kvalitatīvas aparatūras nepietiekamība”, tāpēc te iekārto politiskas izglītības namu. Jau tajā paša gadā sākas apjomīgi pārbūves darbi bijušajā Kredītbankā Doma laukumā, kura kopš 1948. gada ir mūsu Radio mājvieta, bet par šo ēku runāsim nākamajā raidījumā.

  • Radio neatņemama sastāvdaļa no tā pirmsākumiem līdz šodienai ir literāro darbu lasījumi, to iestudējumi, intervijas ar rakstniekiem, dzejniekiem, tulkotājiem, izdevējiem, grāmatu apskati.

    Visu šo gara gaismas paleti, kā, starp citu, savulaik sauca vienu no literārajiem raidījumiem šajā radio vēstures apskatā aptvert nevaram. Šoreiz raudzīsim, kā pirms vairāk nekā 60 gadiem tika nīcinātas un glābtas radio bibliotēkas grāmatas - to atceras bijušais Radio redaktors, dzejnieks Valdis Rūja.

    Kā top Radio mazā lasītava, kad jaunāko grāmatu fragmentus priekšā lasa aktieris Gundars Āboliņš, stāsta pats aktieris un raidījuma veidotāja Ingvilda Strautmane, savukārt Radio Klasika raidījuma Grāmatu stāsti autore Liega Piešiņa runā par to, kā literāti lasīja savus darbus radio ēterā.

    Kopš pagājušā gadsimta 30. gadu sākuma Latvijas Radio allaž ir skanējuši literāri darbi – proza, dzeja, gan iestudējumos, gan lasījumos tiešajā ēterā, recenzijas un jaunāko grāmatu apskati. Viens no šādiem grāmatmīļu raidījumiem ir „Radio mazā lasītava”, kas ar Teterevu fonda atbalstu skan kopš 2014. gada vasaras.

    Aktieris Gundars Āboliņš atceras, ka viņš ar šī raidījuma redaktori Ingvildu Strautmani satikušies Berlīnē.

    „Izvēlamies grāmatas, kuras ir interesanti lasīt arī fragmentos, kur paliek intriga, kad šādam lasījumam liek punktu, un tas, ka mums ir interesanti tikties ar šo grāmatu rakstniekiem, tulkotājiem vai izdevējiem,” tā par lasāmvielas izvēli teic Ingvilda.

    Kāpjoties hronoloģiski atpakaļ un lūkojot, kā agrāk tapuši literārie raidījumi, nonākam pagājušā gadsimta 80. gadu vidū, kad literāro raidījumu redakcijā sāk strādāt Liega Piešiņa, tagad zināma kā Rakstniecības un Mūzikas muzeja speciāliste, LR3 “Klasika” raidījuma „Grāmatu stāsti” veidotāja, bijusī „Kultūras Rondo” producente, literāro raidījumu redakcijas redaktore un, kā es bijušo kolēģi atļāvos nodēvēt – habilitēts, radio grāmatu tārps, cilvēks kas gadiem ilgi lasa, runā, pēta un analizē literatūru.

    Liega uz Radio atnāca 1986. gadā, un uzsāka darbu literāri dramatisko raidījumu redakcijā, un tur līdzās radošai noskaņai vēl pastāvēja stingra padomju laiku disciplīna, kad ikvienam raidījumam burts burtā vajadzēja atšifrējumu, ko stingri vētīja vietēja cenzora acs.

    Literāros darbus ēterā ir lasījuši ne tikai aktieri, bet arī paši autori. Grāmatā „Latvijas Radio 75” bijušais radio režisors Andrejs Migla raksta: „Rainis pats runājis fragmentus no lugas „ Mīla stiprāka par nāvi”. Raiņa balss bijusi klusa, it kā sevī vērsta… Ar zemniecisku mieru un pašpārliecinātu nosvērtību pie mikrofona nācis Andrejs Upīts, Aspazija savas jaunās lugas „Torņa cēlājs” lasījumā bijusi temperamentīga, emocionāli bagāta un patiesīga. Rāmi un iejūtīgi „Lolitas brīnumputnu” runājusi Anna Brigadere, dzejas un poēmas fascinējoši runājis Edvards Virza.

    Savukārt Liegai Piešiņai ir atmiņas par dzejnieku Māri Čaklo, ar šo dzejnieku valdījusi savstarpēja draudzība un atsaucība, viņš labprāt ēterā lasīja savus jaunākos garadarbus un radioļaudis tos labprāt ierakstīja.

    Turpinot kāpties atpakaļ laikā, un skatīt, kā gadu gaitā notikusi literatūras un radio mijiedarbe, fragments no sarunas ar dzejnieku Valdi Rūju, kurš pagājuša gadsimta piecdesmitajos gados strādāja Radio literāro raidījumu redakcijā. Uz interviju dzejnieks ir atnesis divas relikvijas no tā laika - apbružātas grāmatas un stāstu par tām.

    Raidījuma noslēgumā vēl atmiņu stāsti par tiem laikiem, kad tiešajā ēterā nedrīkstēja atļauties nekādas atkāpes un tādiem laikiem, kad studijā ērti jūtas suns, to atceras Ingvilda Strautmane un Gundars Āboliņš

    Ar 2011. gadā ierakstīto Andra Akmentiņa dzeju un viņa franču buldoga Rebekas krācieniem fonā izskan kārtējais radiovēstures raidījums.


     

  • Atskatoties uz jaunatnes raidījumiem pirms vairākām desmitgadēm - runājam par raidījumiem „Dzirkstele” un „Būsim pazīstami”.

    Pagājušā gadsimta 70. gadu otrajā pusē viens no populārākajiem raidījumiem bija jaunatnei domātais „Dzirkstele." Atmetot nost tā laika ideoloģisko uzslāņojumu, savās domās un attieksmē dzirkstelieši bija labdabīga huligānisma, aizrautības un degsmes pilni.

    Savukārt 80. gadu sākumā Radio „piedzima" vēl viens jauniešu iecienīts raidījums „Būsim pazīstami - tā vadītājs Arvīds Mūrnieks pēc rietumu mūzikas izslāpušo jaunatni iepazīstināja ar tā laika ārzemju popa un roka grupām, kuru ieraksti tolaik nebija brīvi pieejami.

  • „Vecums apdomā, jaunība – uzdrošinās” ir teicis bengāļu rakstnieks un dzejnieks Rabindranats Tagore un to gadu gaitā lieliski ir pierādījuši un turpina pierādīt jauniešu raidījumu veidotāji Latvijas Radio.

    Pirms gadiem 20 kopā sanāca daži jaunieši un vidusskolēni un izveidoja „Radiobumbu”. Rīcības brīvība veidojot sižetus, uzdrošināšanās darīt ko jaunu, un pāri visam milzīgs azarts būt daļai no Radio – tāds bija šis jauniešu raidījums, bet pirms septiņiem gadiem te piedzima jau vesels kanāls – Pieci.lv, kura zināmākais zīmols ir ikgadējais labdarības maratons „Dod pieci!”.

    Par savu sākumu Radio atceras bijušie „radiobumbieši" Linda Rulle un Niks Volmārs un tagadējās Pieci.lv balsis Toms Grēviņš un Magnuss Eriņš.

    "Akadēmiskā pankūka" kļūst par "Radiobumbu"

    Skatoties uz jaunāko laiku vēsturi Latvijas Radio, ir jāmin 1998. gada rudens, kad skanēja vairāki raidījumi bērniem, jauniešus interesējoša latviešu mūzika skanēja nesen dzimušajā Latvijas Radio 2, bet nebija nekā tādiem, kas ierindojas vecuma grupā “pusaudži gados un jauni jaunieši”. Tad nu tolaik bērnu raidījumu „Raibā otrdiena” un „Skaitāmā piektdiena” veidotāji Kaspars Rūklis un Inta Ancāne pieaicināja talkā vēl dažus – aktīvus jauniešus un vidusskolēnus – un nolēma, ka jāveido savai mērķauditorijai domāts raidījums. Pirmais šī raidījuma nosaukums bija „Akadēmiskā pankūka” un viena no pirmajām šī raidījuma veidotājām bija 9. klases skolniece Linda Rulle, kura tagad darbojas informācijas tehnoloģiju korporācijā.

    Vēl viens no kuplā un darboties alkstošo jauniešu pulka pionieriem 90. gadu nogalē bija Niks Volmārs, tagadējais producentu apvienības „Hansa Media” pārstāvis.

    „Radiobumbā” - vesela plejāde jaunu cilvēku tolaik te ieguva pirmo rūdījumu veidojot sižetus vai vadot raidījumu. Tā bija aktrise Zane Dombrovska, televīzijas žurnālists Jānis Krēvics, Radio 1 raidījuma “Ģimenes studija” vadītāja Agnese Linka, bijušais Pieci.lv direktors Kārlis Dagilis, žurnāliste un dokumentālo filmu režisore Zane Peneze un jau dzirdētais televīzijas un radio balss un seja Toms Grēviņš.

    Pieci.lv - dzimis pirms septiņiem gadiem

    Toms ir arī arī viens no tiem cilvēkiem, kurš pirms septiņiem gadiem bija klāt pie jauniešu kanāla Radio 5 dzimšanas. Šobrīd tas ir multimediāls produkts, kas skan vairākos sociālajos tīklos, internetā un arī FM skalā. Bez muzikālām programmām te ir dzirdami, redzami un lasāmi raidījumi par sportu, veselīgu dzīvesveidu, diskusijas, jaunas tehnoloģijas – vienvārdsakot, viss, kas aktuāls šodienas jaunatnei.

    Bet kanāla dzimšanas iemesls bija Latvijas žurnālistu asociācijas veiktais pētījums par to, ka radio katastrofāli zaudē jaunos klausītājus, radio auditorijā tolaik reti kādam bija mazāk kā 30 gadu. Taču tāds pamatīgs zīmols, ar ko daudziem un ne tikai jauniešiem asociējas Pieci.lv, ir ikgadējs labdarības maratons „Dod pieci!”, kad Adventa laikā radio dīdžeji nedēļu raida no īpašas stikla studijas, pievēršot uzmanību konkrētai labdarības maratona izraudzītai grupai vai sabiedriski nozīmīgai tēmai. Ikviens tiek aicināts ziedot līdzekļus apmaiņā pret mīļāko dziesmu radio ēterā.

    Tāpat kā savulaik „Radiobumbā”, arī Pieci.lv savu darbu sāka tolaik ļoti jauni un ļoti nepieredzējuši radio darbā jaunieši. Viens tāds toreizējais zaļknābis, tagad zināma radiobalss, ir Magnuss Eriņš, kurš te darbojas kopš radio pirmsākumiem.

  • Reiz sensenos laikos, kad vēl nebija izgudroti datori, kuros vajadzības gadījumā varēja atrast jebkādas skaņas failu, lai uzburtu fantāziju pasauli lieliem un maziem klausītājiem, radio skaņu režisori lika lietā izdomu un gluži kā īstā teātrī veidoja dekorācijas, lai aktieri ieraksta laikā iejustos radioteātra vidē, un arī klausītāji to dzirdot. Tāpat kā komponisti rada mākslu no notīm, tā skaņu ierakstu režisori no skaņām uzbur ainavu. Šoreiz atcerēsimies, kā senāk tika rakstīti gulbji Rīgas kanālmalā, kā imitēt ķēdēs iekalta cilvēka staigāšanu - par to stāsta skaņu režisori Ungars Savickis un Maigonis Ozols, bet skaņu inženieri Aivars Štengelis un Jānis Finkenfūss stāsta, kā, translējot ierakstu, mušas uz mikrofona un vējš var apdraudēt šo procesu.

    Savulaik, spārdot metāla kasti, kas senāk ir kalpojusi mūzikas instrumentu pārnēsāšanai, tika imitēti pērkona dārdi. Tagad bez lielām pūlēm dažnedažādus skaņu efektus var atrast bagātīgos interneta krājumos, taču radio iestudējumi ar efektīgām lietus un viļņu šalkām, trauku šķindoņu vai atbalss efektu tika radīti jau krietni sen pirms datoru ēras. Pirms pāris gadiem, kad Radioteātra studijā vēl nebija veikts remonts un mūžībā vēl nebija devies komponists un ilggadīgais Radioteātra skaņu režisors Ungars Savickis,


    viņš izrādīja ikdienā apslēptu pasauli ar dažāda veida kāpnēm, slēģu lodziņu, grīdu, kur zem mīkstā seguma slēpās gan marmors, gan dēļi, gan pavisam īsts asfalts un vēl neskaitāmi rekvizīti, ar kuriem tika radīti skaņu efekti.


    Kāpjamies atpakaļ uz tiem laikiem, kad studijā tika lieta pieminētā asfalta grīda, izrādās, šīs idejas vaininieks bija toreizējais skaņu režisors Maigonis Ozols. Vēl viens izcils skaņradis, kurš nu jau ir aizsaulē pie saviem kolēģiem Ungara Savicka un Venta Sēļa. Maigonis Ozols, savulaik neskaitāmu raidlugu skaņu darinātājs, par savu darbu 2005. gadā ieguvis Nacionālās radio un televīzijas padomes balvu par mūža ieguldījumu. Fragments no 2015. gada ierakstītās intervijas, kad sirmajam kungam jau ritēja 88. gadskārta.


    Maigoņa Ozola, ja tā var teikt, meistarstiķi, bija ieraksti ārpus radiostudijas sienām, pie jūras, uz ielas, mežā, pilīs vai muižās.


    Sarunā ar Maigoni Ozolu piedalījās arī viņa dzīvesbiedre Valentīna, kura palīdz vīram atminēties notikumus no radiodarba laikiem.

    Radiofona dibinātājs inženieris Jānis Linteris vēlāk savās atmiņās raksta, ka par šo pieslēgumu radiofons samaksāja 500 latu un līdz ar to krājumi no iekasētas abonēšanas maksas bija izbeigušies. Tāda lieta, kā


    radio pārvadājamā ierakstu studija parādījās 1936. gadā. Radiofona rīcībā nonāca aparatūra, ar kuras palīdzību reportāžas tekstu un skaņas ierakstīja vaska platēs. Šādu ierakstu varēja tūlīt atskaņot. Taču plates izmantošanas laiks bija ļoti īss, to varēja lietot aptuveni 10 -12 reizes, līdz tā nodila.


    No tiem laikiem līdz mūsdienām tehnikas attīstībā ir noticis milzu lēciens, nu skaņa tiek raidīta pa gaisu caur satelītu, taču vēl aizvien translācijas brigādes darbs ir atkarīgs no dabas – no laika apstākļiem un no kustoņiem.

    Skaņu inženieris Aivars Štengelis Radio strādā ilgus gadus, un viņš ir sēdējis translācijas busā pie skaņu pults, kad vēl te nebija kā šodien izvietoti monitori un datori. Kopā ar Aivaru Štengeli otrā busiņā strādā viņa pārinieks Jānis Finkenfūss, viņš ir satelītbusa saimnieks, sēž pie nelielas pults, priekšā mirgo skaņu līmeņa monitori un datora ekrāns ar skaņu spektra līkni.

    Runājot par tehnisko attīstību, satelīta uztvērēji radio rīcībā ir aptuveni 20 gadus, taču, piemēram, pagājušā gadsimta 50. gados tehniskais aprīkojums šādiem ierakstiem bija visai pieticīgs. Radio 75.jubilejas grāmatā var lasīt skaņu inženiera Ulda Mazvērsīša atmiņās, ka


    tolaik translācijas notikušas visai bieži, gan no Rīgas teātriem, gan operas, gan Filharmonijas un ir bijušas reizes, kad nepieciešamo translācijas aparatūru autotransporta deficīta dēļ uz tuvējiem teātrim vai Filharmoniju ziemas laikā pārveda ar ragaviņām. Lēti un droši!

  • Lūkojam, kas skanēja un skan lauku cilvēkiem domātas pārraidēs, kā radio žurnālists Aivars Berķis rīkoja skaistuma konkursu slaucējām, bet bijušais Radio reklāmas daļas vadītājs Andris Morkāns vētīs pagājušā gadsimta 30. gadu radioklausītāju vēstules, kad pilsētnieki bija sašutuši par „mākslīgo mēslu stundām” - kā viņi nicīgi dēvēja lauksaimniecībai veltītos priekšlasījumus radiofonā.

    Nereti esmu dzirdējusi, ka cilvēki par Latvijas Radio saka, nu, tas Rīgas radio. Tad jāskaidro, jā, atrodas Rīgā, taču runājām un agrāk ļoti daudz runājām arī par un ar citiem Latvijas iedzīvotājiem un vietām. Ja lūkojas jaunāko laiku vēsturē, tā saucamie lauku žurnālisti mums bijuši vairāki: pagastu vēstures izzinātāja Ingrīda Stroda, lauku ļaužu uzrunātāja Māra Varika, meža dzīves pazinēja Mudīte Paegle. Ilgus gadus dažādus raidījumus par lauku dzīves aktualitātēm veidoja Māra Varika, pati nākusi no laukiem – dzimusi Gulbenes pusē Rankā, bet kopš jaunības saimnieko Ķekavas pusē, zina visus darbus, kas saistīti ar zemi un mājlopiem, un tā arī sanācis, ka par to runājusi radio. Arī sarunas ar lauku cilvēkiem viņai vienmēr ir raisījušās brīvi un atklāti

    Jau pagājušā gadsimta 30.gados gaiļa balss ir skanējusi Latvijas Radio ēterā, toreiz tie bija dresēti putni, kurus skoloja Vecrīgā dzīvojošs pulksteņmeistars Kuzņecovs. Bet arī nesenā pagātnē kad ik rītu pulksten 6. 45 skanēja Māras Varikas veidotais sižets „Lauku ļaudīm”, to ievadīja gaiļa dziesma.

    30. gados Radio kā tautas augstskola

    Savukārt bijušais Latvijas Radio reklāmas daļas vadītājs Andris Morkāns savulaik, pētot Radio vēsturi, atrada klausītāju vēstules par radio, kas tika publicētas avīzē „Pēdējā brīdī” pagājušā gadsimta 30. gados un auditorijai ir arī bijis viedoklis par gaiļa dziesmu radiofonā.

    Skatot to gadu Radio programmu, redzam, ka 4-5 reizes nedēļā skanēja lauksaimnieku pusstundas, kurās parasti kāds lauksaimniecības speciālists noturēja lasījumu par konkrētu tematu, piemēram, par linkopības izredzēm Latvijā, kāda putnkopības nozare pašreiz ir pati ienesīgākā, par zemes nosusināšanas nozīmi un citi.

    Andris Morkāns stāsta, ka tolaik Radio bija kā tāda tautas augstskola, kur vienā kanālā tika veidotas programmas visdažādākajai klausītāju gaumei: tur skanēja gan latviešu, gan angļu un vācu valodas mācību stundas, bija nopietnā mūzika un populāras melodijas, lasījumi par ģeogrāfiju, filozofiju un literatūru.

    Daina Zalamane stāsta par lauku ļaudīm mūsdienās

    Bet pievēršamies atkal mūsdienām, lauku ļaužu raidījumiem pēdējā desmitgadē. Mana kolēģe Daina Zalamane, studējot žurnālistiku, nāca praksē uz Radio un nokļuva Lauksaimniecības raidījumu redakcijā, bet Daina darbu sāka Latvijas Televīzijā, kur arī iemina taku lauku tematikai domātos raidījumos. Kad viņa atkal atgriezās Radio, pārņēma stafeti no Ingrīdas Strodas, kura ilgstoši bija veidojusi raidījumu par pagastu kultūrvidi „Tēvu laipa šaizemē”.

    “Pagastu stāsti”, “Mazpilsētu stāsti”, “Viensētu stāsti”. Un tagad Dainas Zalamanes veidotais raidījums saucas „Stiprie stāsti”.

    Dainas Zalamanes darba specifikā, atšķirībā no citiem žurnālistiem, ietilpst arī maiņas apavi, proti, kad Daina dodas uz raidījumu ierakstiem, bieži vien viņai līdz ir arī gumijas zābaki.

    Aivars Berķis rīko skaistumkonkursi slaucējām

    Aivars Berķis – žurnālists un agrākais Saeimas deputāts, kurš šī gada februārī devās aizsaulē savulaik bija Radio lauksaimniecības redakcijas vadītājs. 1988. gadā, kad notika pirmais skaistuma konkurss „Miss Rīga”, Aivars Berķis dziļi sirdī laucinieks būdams, līdzās raidījumiem par lauku tematiku, toreiz izdomāja un noorganizēt skaistuma konkursu slaucējām „Man viņa ir viskaistākā”.

    Vienīgie konkursa noteikumi bija vecums no 18 līdz 30 gadiem, un gada laikā tika apbraukāti visi toreizējie 26 Latvijas rajoni un iztaujātas slaucējas. Galveno balvu – nomināciju „Miss modere” – saņēma Ārija Grigorjeva, toreiz Preiļu rajona Raiņa kolhoza slaucēja.

     

  • Pārlūkojot uz Latvijas Radio 90. gadadienu tapušos ierakstus, vēlreiz paklausīsimies, kā saskrāpētai skaņu platei var atjaunot skanējumu un kā agrāk noritēja skaņu operatora darbs, kad no lenšu graizīšanas un līmēšanas pirksti kļuva jēli.

    Kā pelnrušķīte lasot un šķirojot zirņus no putraimiem, tā radio ilgus gadus skaņas vētījis skaņu restaurators un režisors Jāzeps Kulbergs. Tiesa, pasakā Pelnrušķītei palīgā nāca putniņi, bet Jāzeps ar trenētu dzirdi saklausa skaņas nepilnības un ar mikroķirurga precizitāti tās preparē. Sirmais kungs, kurš šogad nosvinēja savu 90. dzimšanas dienu, vēl pirms pieciem gadiem strādāja Radio. Savulaik bijis skaņu režijas pasniedzējs Mūzikas akadēmijā, saņēmis balvu par Mūža ieguldījumu Latvijas mūzikas attīstībā, bet tagad ielūkosimies Jāzepa Kulberga skaņu restauratora darbā ierakstā, kas veikts 2015. gadā.

    Ne mazāku virtuozitāti prasa skaņas montāža runātam tekstam, jo īpaši tajos laikos, kad šo darbu veica uz magnetofona lentām. To graizīšana un līmēšana līdz jēliem pirkstiem ir pagājušā gadsimta radio skaņu operatora darbs, tagad skaņas apstrāde notiek tikai uz datora, bet vēl joprojām dažās radio telpās ir saglabājušies lenšu magnetofoni un līdz ar tiem arī skaņas, kas tik ierastas bija montāžas operatoru ikdienā.

    Latvijas Radio puspagraba telpās vēl joprojām atrodas montāžas studijas, kur savulaik uz lenšu magnetofoniem montēja raidījumus, bet tagad, datoru ērā, šo lentas dancināšanas melodiju vairs nedzirdam. Tik daži cilvēki mūsu radio vēl joprojām no magnetofoniem pārkopē ierakstus uz datoriem.Viens no tādiem ir bijušais skaņu un tagadējais datorinženieris Edgars Jackēvičs.

    Turpinot lūkot skaņu montāžas darba smalkumus jūsu uzmanībai pirms pieciem gadiem tapusi saruna ar divām skaņu montāžas operatorēm Ingu Bēdeli, kura šobrīd ir vienīgā, kas ilgus strādājusi montējot ierakstus uz magnetofona lentām, un Aija Keizika, kura 2016. gadā aizgāja mūžībā. Tagad, redzot skaņu datora monitorā, kas izskatās kā trekna kardiogrammas līkne ir viegli izķert skaņu blusas ierakstītajā materiālā, bet agrāk tikai graizot un līmējot magnetofona lentu, bija ļoti jāuztrenē auss un pirkstu veiklība, lai kvalitatīvi samontētu raidījumu. Inga un Aija bija meistares šajā arodā.

    Neraugoties uz šo tolaik smago darbu, tas ir vilinājis, tā, piemēram, Inga Bēdele, radio valdzinājumam nodevusies pamatīgi un par vairākkārt mēģinājusi iekarot šo iestādi, lai darītu savu sapņu darbu, proti, montētu raidījumus.

     

  • Vasaras saulgriežu laiks Latvijas Radio gadu gaitā ir skanējis atšķirīgi: ir bijuši gadi, kad programmā ne miņas no Līgo dziesmām, ir bijuši īpaši Jāņu laika iestudējumi, un nu jau gadiem ilgi ap šo laiku ir daudzinātas gan senas tautas līgotnes, gan populāras melodijas.

    Līgošana 30.gados Latvijas Radio

    Pagājušā gadsimta 30. gados Latvijas Radio Jāņu dziesmas skanēja “Bellaccord Electro” platēm. Lapojot pagājušā laika radio programmas, var redzēt, ka 23. un 24. jūnijā ēters tika pieskandināts gan ar atbilstošu mūziku – gan ar tā laika populāru komponistu skaņdarbiem par saulgriežu tematiku, gan tautas dziesmām, gan ar iestudējumiem. Piemēram, 1939. gada 23. jūnijā tika paraidīta Voldemāra Laursona Jāņu raidspēle „Tur man tika Jāņos iet”, un režisors šim iestudējumam bija Ēvalds Valters.

    Savukārt 1930. gada Līgo vakarā ir atskaņota feļetonista Kārļa Štrauha-Krūmāja, ar pseidonīmu – Kokains, radio luga „Līgo vakars katastrofu laikmetā”. Starp citu viņš ir arī vārdu autors populārajai dziesmai „Laša Kundze bola acis”.

    Programmā rakstīts: „….Koncentrētā klīstera partijas līders aizbrauc pa Jāņiem uz laukiem noturēt koncertmītiņu. Notiek auto un dzelzceļa, motocikla, un pajūga, buļļa un velosipēda katastrofas, nogrimst prāmis un divi iemīlas. Kad šie beidzot nāk pie samaņas, sāka līgošana un jāņuguņu dedzināšana, kas par nožēlošanu vēl pagaidām klausītajiem nebūs redzama.”

    Par nožēlošanu mūsu fonotēkas arhīvā arī nav saglabājies šīs Jāņu spēles ieraksts, bet no sendienu retumiem ir atsevišķi fragmenti no radioiestudējuma, kas tapis pēc vācu rakstnieka Hermaņa Zūdermana darba „Jāņugunis” un pateicoties teātra vēsturniekam un Eduarda Smiļģa Teātra muzeja vadītājam Jānim Siliņam izdevās noskaidrot dažus faktus par šo iestudējumu Radio.

    Īpašās padomju tradīcijas Jāņos

    Lapojot jau citu laiku programmu, redzam ka laikā, ka Latvijā pie varas bija komunistiskās partijas līderis Arvīds Pelše, Jāņi tika pasludināti par nevēlamiem svētkiem.

    1961. gada 23. jūnijā programmā „Rīgas Viļnos” var lasīt: “7: 30 PSRS tautu dejas, tad ir Arvīda Žilinska dziesmas, tad Rīta koncerts, kurā skan viegla mūzika, pēc tam ārijas no Verdi operām, muzikāli literārā montāža “Mēs esam par mieru”, raidījums „Revolucionāra sirds” par Kārli Pečaku, koncerts „Tiem, kas soļo priekšgalā”, pēc tam raidījums “Rumāņu mūzikas māksla”un 10 vakarā Padomju Jaunatnes dienai veltīts raidījums „Viena daļa diža darba-mūsu nopelns būs”

    Paiet pāris gadi un Jāņu svinēšana jau notiek padomju ideoloģijas garā – ar kreppapīra cepurēm un vainagiem un līgo dziesmas tiek dziedātas atbilstoši tā laika garam.

    Mūsdienas - senas līgotnes un dziesmas no no saules lēkta līdz rietam

    Jaunākos laikos tradicionālas Jāņos Radio ēterā ir gan mūsu folkloras zinātāju un dziedātāju Ivetas un Vidvuda Medeņu skandētās līgotnes un viņu veidotie raidījumi par Līgo svētku tradīcijām, gan arī Latvijas Radio 2 veidotie pasākumi ar koncertiem visā valstī “Jāņi dzied”, “Līgo Latvija” un projekts “Gadsimta garāka Līgo dziesma”, šo pasākumus ierasti kūrē LR2 balss Baiba Palkavniece.

    Jau piekto gadu pēc kārtas tieši saulgriežu laikā Latvijas Radio 2 no saules lēkta līdz rietam nepārtraukti skan dziesmas, kas tiešraidē pulcē kopā dziedātājus, kā arī latviešu korus un muzikālos kolektīvus ne tikai Latvijā, bet arī latviešus citviet pasaulē.

    Tikpat aizņemts šajā laikā ir jau pieminētais Medeņu pāris – Iveta un Vidvuds – raidījumu “Laika ritu raksti” un “Greizie rati” veidotāji, kuri senās līgotnes arī meklē jau laikus.

  • 1940. gada vasara ievieš krasas pārmaiņas visā Latvijas valstī, te nodibinās jauna vara un, protams, ka arī toreizējā Latvijas Radiofonā nomainās praktiski viss repertuārs.

    „1940. gadā Latvijā ienāk krievi un jau pirmajā dienā okupēja arī Radiofonu. Sākas pavisam citi laiki. Pirmais uzdevums, ko saņemu pēc krievu ienākšanas, bija nokopēt no plates Dunajevska padomju neoficiālo himnu „Varen plaša mana zem dzimtā”, ko vajadzēja spēlēt katru vakaru, programmu beidzot. Savu uzdevumu veicu, kopēdams arī Dunajevska instrumentāciju. Kā gan citādi? Stāsta, nepatikšanas bijušas Ādolfam Ābelem, kas bija iedomājies harmonizēt gruzīnu tautasdziesmu „Suļiko” pēc savas gaumes.” raksta komponists Jānis Mediņš, atceroties padomju varas ienākšanu.

    Radiofons tika pārvērsts par padomju ideoloģijas un propagandas ruporu. Raidījumā lasām tā laika radio darbinieku atmiņas un atskatu uz laika posmu radio 1940.- 1941. gadā sniedz muzikologs Arnolds Klotiņš.

    1940. gada 15. jūnijā notiek PSRS karaspēka vienību uzbrukums Latvijas robežsargiem Masļenkos, dienu vēlāk Latvijas valdība saņem ultimātu, kurā bija pieprasīta Latvijas valdības atkāpšanās un neierobežota padomju karaspēka ielaišana Latvijā un 17. jūnijā mūsu dzimtenē iesoļo padomju armija. Protams, ka okupantiem bija svarīgi savā kontrolē pārņem informatīvo telpu, kas tolaik sastāvēja no preses un radio. Pie toreizējā radionama ēkas, kur tagad Aspazijas bulvārī 5 atrodas Latvijas Universitātes Biznesa vadības, Ekonomikas un Vēstures un Filozofijas fakultāte stāvēja tanks ar stobru vērstu pret redakcijas logiem un skanošo programmu nu diktēja jaunā padomju vara.

    "Ap pulksten 10.00 Vispārīgajā nodaļā ienāca komponists Oļģerts Kreišmanis un teica – viņam zvanīts no Valmieras, ka padomju tanki brauc cauri pilsētai Rīgas virzienā. Padomju ultimāts Latvijai radiofonā bija jau nolasīts, kā arī Latvijas valdības paskaidrojums, ka Sarkanarmija ierodas ar Latvijas valdības ziņu un Latvijas valdība aicina tautu saglabāt mieru un nepretoties. Mēs sapratām, ka notiek kaut kas baigs, bet neko
    nevarējām līdzēt, bija tikai jāgaida, kas notiks turpmāk. Turpinājām darīt katrs savu darbu. Daži krievu karavīri bija ieradušies arī Programmas sastādīšanas daļā; tika pavēlēts turpināt muzikālos raidījumus, bet visām ziņām un paziņojumiem turpmāk vajadzīga atļauja," tā 1940. gada 17. jūnija notikumus radiofonā atceras sekretariāta jeb kā toreiz sauca - Vispārīgās nodaļas darbinieks Kārlis Ieviņš, kurš vēlāk emigrēja uz ASV un šīs atmiņas ir publicējis Amerikas latviešu izdotajā žurnālā „Jaunā gaita”.

    Šķirstot 40. gada vasaras radioprogrammu, redzam, ka tā jau bijusi nodrukāta iepriekš un, lai arī Latvijā jau saimnieko komunistu vara, „Latvijas Vilnī” vēl lasām, ka 30. jūnijā diena sākas ar svētrītu un Bērzes baznīcas mācītāja sprediķi, bet nedēļu vēlāk, 7.jūlijā, programmā ir drukāts: pulksten 8 Strādnieku rīts, un tajā darbu „Staļina dzīve” lasa aktieris Teodors Lācis.

    Bet izdevuma pirmajās lappusēs raksts par Maksimu Gorkiju un Padomju savienības mūziku, kurā teikts: “(..) Jaunākā laikā krievu mūziķi ir sarakstījuši vairākas jaunas operas no lielā pulkā. Atzīmēšu tikai J. Džeržinska operu „Klusā.Dona”- sižets, interesants darbība norisinās pie Donas. Plaša vieta ir ierādīta korim un vairākas pateicīgas dziesmas tenoram. Darbība rit raiti. Vispār dziedājumi un mūzika pelna nopietnu ievērību. Šīs operas izrādes dažās valstis radījušas vai veselu sensāciju.”

    Un raksta beigās, lūk, šāda piebilde: „Plašākus rakstus par krievu mūzikas vēsturi un īpaši par jaunāko laiku mūziku sniegsim turpmāk.”

    Bet turpinājumā par tā laika notikumiem stāsta muzikologs Arnolds Klotiņš, kurš pētījumu par Latvijas mūzikas vēsturi ir apkopojis monogrāfijā “Mūzika okupācijā. Latvijas mūzikas dzīve un jaunrade 1940–1945”.

    Līdz 1940. 24. augustam Radiofona programmas izdevuma vāku rotā nosaukums „Latvijas vilnis” – Latvijas radiofona programmas žurnāls, no 25. augusta tas jau iznāk ar nosaukumu „Radio vilnis” - Latvijas PSR Radiofona programmas žurnāls.

  • Pērciet  „Varoņa” galošas un botes,  jo viņas ir stipras un elegantas!

    Apavi, skaļruņi, plates, radioaparāti, šokolāde, zobu pasta, sejas krēmi un siļķes – tā ir daļa no reklāmas, kas tika drukāta radiofona programmā starpkaru Latvijā. Reklāma un sludinājumi gan pirms 90 gadiem, gan pagājušā  gadsimta nogalē - par to runājam šajā raidījumā.

    Reklāmas pirmsākumi radiofonā

    Pagājušā gadsimta 20. gadu sākumā, kad daudzviet pasaulē radio sāka darboties kā tehnoloģiski jauns izklaides un informācijas veids, radioiekārtu ražotāji un tirgotāji galvenokārt reklamēja pašus radio aparātus, lai veicinātu  to pārdošanu, piemēram, ASV komerciālās radiostacijas tajā laikā tika uzskatītas par  labu  ieguldījumu, lai vilinātu  pircējus mājsaimniecībās iegādāties radioaparātus.

    Pirmā oficiālā reklāma esot izskanējusi Ņujorkā raidstacijā WEAF, kad raidstacijas īpašnieki – Amerikāņu Telefona un  telegrāfa kompānija,  1922. gada sākumā piedāvāja uzņēmumiem iespēju parādīties savā radiostacijā apmaiņā pret maksu 50 USD. Pirmais uzņēmums, kas  to izmantoja, bija  Ņujorkas Kvīnsboro korporācija, kas reklamēja nekustamos īpašumus. Kad un kāda  reklāma pirmo reizi ir izskanējusi toreizējā Rīgas radiofonā, nav zināms, jo radiofons tika izveidots kā valsts monopols, kura finansēšanas modelis bija abo­nentmaksas. Mantojumā ir palikušas Rīgas Ra­di­­o­fona dru­kātās nedēļas raidījumu programmas, ko abonenti saņēma par velti un tajās arī varam lūkot reklāmas un sludinājumus, kas ataino tā laika tirgzinības vidi  gan  kulturālā  gan sociālā kontekstā.

    Stādam jums priekšā mūsu jauno  RADIO-APARĀTU Rīgas Radiofona un stiprāko ārzemju staciju uztveršanai. Tas ir brīnuma aparāts ar vienkāršu ārējo izskatu, bet ar ļoti lielu darba spēju. Viņa speciālā šēma dod tam ļoti labu selektivitāti un par stipru skaļruņa uztveršanu galvo  PHILIPS- PENTODE 443, kuŗa katra radio draugam pazīstama kā brīnums radiotechnikā.

    Šādas reklāmas tika drukātas radio programmā 1930. gadā un vēl vairākus gadus pēc tam, kad jaunais runājošais medijs jau bija pazīstams visā Latvijā – tātad tolaik reklāma neskanēja radio, bet gan presē un mudināja ļaudis iegādāties  minētos aprātus, par to arī izvaicāju  Latvijas Radio  bibliotekāri un arhivāri Sarmu Indzeri.

    Tā kā radio tolaik ir jauna un moderna ierīce, tad svarīgi ir šo preci reklamēt kā kārtīgai ģimenei vajadzīgu priekšmetu, kā 2010. gadā savā pētījumā par reklāmu presē starpkaru Latvijā rakstīja tagadējā Latvijas muzeju  biedrības  pārstāve Anna Balandina.

    „…pozicionētas kā labākas dzīves garants, modernās tehniskās ierīces nereti tiek reklamētas, izmantojot tradicionālas vērtības. Piemēram, 1935. gadā “Atpūtā” publicētā radio aparātu veikala Pēteris Bērziņš reklāma attēlo pāri, kurš bauda jaunā radio skanējumu. Reklāmas teksts vēsta: “Labs radio uztvērējs nepieciešams katrā ģimenē”.”

    Ko tad tolaik reklamēja iknedēļas  drukātajā  Radiofona programmā?

    „Nost… ar galvas telefona mokām! DAKITRON  dod  vislētāko skaļruņa  uztveršanu bez antenas, bez dārgām anodbaterijām, bez skābes akumulatoriem un palīdz jums un Jūsu viesiem ar dziesmām un dejas mūziku jautri pakavēt laiku.” 

    "Vislabākā tīrīšanas spēja – tādēļ spīdoši  balti zobi  un pilnīga nekaitība –vajadzētu  Jūs pārliecināt  izvēlēties NIVEA zobu pastu. Viņas  maigā, brīnišķi  aromātiskā garša, ilgstošs svaigums, kuŗu viņa  atstāj mutē un zemā cena- 75 santīmi  par patiešām lielu tūbu ir tāļākas priekšrocības, kuŗas  Jūs vienīgi atrodat NIVEA  ZOBU PASTĀ."

    Turpinot  šķirstīt Radiofona programmu, kas tika laista klajā pagājušā gadsimta  30. gados, redzam, ka tolaik par  cigarešu kaitīgumu  vēl tik plaši nerunāja un nikotīnu saturoši produkti tik reklamēti  katrā  izdevumā. Tikpat  regulāri katra radio programmas izdevumā tiek reklamēti Askova liķieru fabrikas izstrādājumi. Ar tādu pašu regularitāti  katrā Radiofona  numurā tiek reklamētas saldumu lielražotāja Gēgingera šokolādes  konfektes.

    No pašmāju ražotājiem kā ilggadīgs reklāmdevējs ir jāmin Arnolda Sērensena zivju konservi (tagad zinām kā zivju fabriku „Kaija”) – „sudraba siļķes „Vīkends” - atkal pārdošanā. Sargaties no pakaļdarinājumiem!"- tāda neliela reklāma lapas apakšpusē rotāja radiofona un vēlāk  „Hallo Latvija” izdevumus.

    Līdzās lielu kompāniju  reklāmām bagātīgi arī tika publicēti privātsludinājumi, kurus tolaik pieņēma Radiofona abonentu kantoris un kā tiek rakstīts presē - visas sludinājumu aģentūras.

    Lēciens uz mūsdienām

    Pārlecam pāri kara gadiem un padomju laikiem, kad tāds jēdziens kā reklāma bija aizmirsts un tikai 70. un 80. gados  retumis žurnālos vai televīzijā sāka parādīties vārgi asni šai industrijai, un nonākam  pagājušā gadsimta 90 gadu pašā sākumā. Radio sāk skanēt pirmais komerciālais raidījums – apsveikumu koncerts „Vienīgi Jums”.

    Kā atceras ilggadīga  Radio reklāmas daļas redaktore Vaira Ribule, viņu 1989. gadā ziņu dienesta vadītājs Mihails Levins nosūtīja pieredzes apmaiņa uz Minsku, kur jau šāds raidījums skanēja Baltkrievijas galvaspilsētas radio ēterā. Mūsu radio tas skanēja no 1990. Līdz 2005 gadam, cilvēki nāca uz radio kur agrāk pie ieejas  atradās sludinājumu pieņemšanas  daļa,  un tur, iemaksājot naudu,  uzrakstīja ko un ar kādiem vārdiem vēlas sveikt, tad studijā Dzintris Kolāts un Sandra Glāzupa piektdienu, sestdienu un svētdienu vakaros lasīja šos apsveikumus un pārraidīja izvēlētas dziesmas.

    Vaira Ribule atceras, ka skaņdarbu „Es dziedāšu par tevi, Tēvu zeme” parasti vienā  koncertā pieprasīja vismaz seši  klausītāji. Protams, dziesma tika atskaņota vienu reizi, bet  tika nolasīts, kam un kas un kādiem vārdiem šo muzikālo  apsveikumu sūta.

    Sākumā radio izskanēja vienīgi sludinājumi, ko ēterā nolasīja diktori. Vaira Ribule min, ka pārsvarā tie bija kultūras pasākumi, informēja par teātru izrādēm un koncertiem, bet līdztekus tam arī sāka parādīties pirmās audio reklāmas, kuru veidošanā roku pielika  komponists, skaņu režisors un tagadējais Latvijas Radio mūzikas redaktors Ģirts Bišs.

  • "Labvakar, mazais draudziņ!" – ar šiem vārdiem pirms vairākiem gadu desmitiem  radio  ik vakaru  sāka raidīt pasaciņu  pirms miega. Nav zināms precīzs pirmās pasakas skanēšanas datums, bet fonotēkā glabājas vakara pasaciņas ieraksti, kas datēti ar 1964. gadu un stāstnieks ar šo silto balss tembru, kas gadiem ilgi priecēja un vēl arvien ierakstos priecē mazos radio klausītājus ir Harijs Misiņš.

    Šajā „Reiz radio...” izzinām, kāds bija sākums šim pasaku projektam, kas rakstīja  pasakas, kas dziedāja miega dziesmiņas un kāda ir sajūta, kad radio ļaudis tagad uzaicina kādu sabiedrībā zināmu cilvēku ierunāt šos vakara stāstus.

    Pasaku stāsnieka izvēle

    Iesākumā  radio rīkoja konkursu par pasaku stāstniekiem, tajā tika uzaicināti vairāki tolaik zināmi aktieri - Velta Līne, Kārlis Trencis, Anta Klints, bet  pēc noklausīšanās izvēle krita uz toreizējo Operetes teātra aktieri Hariju  Misiņu.  Vakara pasaku laiks kopš 1964. gada pārsvarā bija nemainīgs - tās skan aptuveni desmit minūtes pirms pulksten 21. Visu šo gadu laikā tik reizi uz nedēļu pārtrauca raidīt - tas bija 1984.gadā, kad traģiski gāja bojā pasaku tēvocis, kā viņu dēvēja daudzi mazie klausītāji, – Harijs  Misiņš. Bet vēl  aizvien, kaut arī nu jau pasaku lasītāju skaits ir  krietns pulks, vakaros  varam dzirdēt Harija Misiņa balsi un viņa uzrunu „draudziņ.”  Aktierim Misiņam arī mājās bija savs „draudziņš” - sieva Skaidrīte - tā viņi viens otru mēdza uzrunāt - par draudziņu. Skaidrīte bija tā, kura pirmā dzirdēja, kā aktieris mājās vingrinājās pasaku lasīšanā, un viņai arī ir stāsts par to kā, iespējams, aizsākās šīs vakara pasaciņas, jo savulaik Skaidrītes brālis, kuram tolaik auga  dēls, uzrakstīja vēstuli uz Radio.

    Skaidrīte Misiņa bija tā, kas ik piektdienu gāja uz radio paņemt jauno pasaku eksemplārus, jo viņas darbavieta  bija turpat netālu.

    "Pasaku vecmāmiņa" Ilga Sirmele

    Ja savulaik Harijs Misiņš bija pasaku tēvocis, tad Radio redakcijā par pasaku vecmāmiņu dēvēja Bērnu raidījumu redaktori Ilgu Sirmeli. Viņa  pati sacerēja pasakas un to skaits ir pār 300 simtiem. Taktiska, mīļa, iejūtīga, tā Ilgu Sirmeli atceras viņas toreizējie kolēģi un tādas ir arī viņas pasakas, labestības un miera pilnas.

    „Katram cilvēkam ir vajadzīgas pasaku brilles,  katram savas, katram mazdrusciņ citādas, tad viņš spēs vērīgāk ielūkoties dzīvē, kļūs redzīgāks, dzirdīgāks un arī iejūtīgāks.  Vai mazie draudziņi visā Latvijā  maz zina, kurš tad palīdz Pasaku tēvocim katram vakaram atrast un izstāstīt jaunu, gudru,  pasakainu miega pasaku. Bet ne reizi jums nav šķitis svarīgi, lai diktors, kad aijā dziesmiņa jau galā, tomēr pateiktu, kas ir visu šo brīnumstāstu redaktore un ļoti, ļoti bieži arī autore …”  tā  1975. gadā žurnālā ”Skola un Ģimene”  par Ilgu Sirmeli rakstīja gan viņas toreizējais kolēģis žurnālists Raitis Kalniņš.

    Pasaku stāstnieki mūsdienās

    Pirmsmiega stāstus ir lasījuši arī daudzi citi zināmi aktieri – Anta Klints, Vera Singajevska, Harijs Liepiņš, Rūdolfs Plēpis, Pēteris Liepiņš, Edgars Lipors, Esmeralda Ermale, bet pēdējos gados tapuši interesanti projekti ar neprofesionāliem  pasaku ierunātājiem. Kad pirms pieciem gadiem  atzīmējām  Radio 90.gadadienu,  vakara pasakas ierunājām mēs - Radio darbinieki un pirms tam arī pastāstījām, kāpēc esam šo vai citu stāstāmgabalu izvēlējušies.

    Bet  pagājušajā gadā Radioteātra producente Māra Eglīte uz vakara pasaku ciklu uzaicināja sabiedrībā zināmus ļaudis - skeletonistu Mārtinu Dukuru, dzejnieci Māru Zālīti, pianistu Vestardu Šimkus, mākslas zinātnieku Ojāru Spārīti, bijušo valsts prezidenti Vairu Vīķi-Freibergu. Kā teic Radioteātra kolēģi, neviens šādam aicinājumam neatteica un visi ar prieku piekrita. Par savām izjūtām, saņemot aicinājumu ierunāt vakara pasaciņu, stāsta  katoļu baznīcas bīskaps Andris Kravalis.

    Kā nu bez miega dziesmiņas

    Vakara pasaciņa nebūtu pilnīga, ja pēc tas neskanētu miega dziesmiņa vai nu par miega ziloni vai zaķīti, pelīti vai zābaciņiem, kas rātni dus kaktā. Tās iedziedāja gan operas gan operetes mākslinieki gan vēlāk -  bērnu ansambļa „Dzeguzīte” dalībnieki. Stāsta Radioteātra  redaktore Dzintra Matuzāle.  

    Savu iedziedāto miega dziesmiņu atceras tagadējais ķīmijas skolotājs un biškopis Ilmārs Jargans, bet pagājuša gadsimta 70. gadu sākumā četrgadīgais Ilmārs pat neapjauta ka pelīte saldo miegu vilks gadiem ilgi  un vēl šobaltdien.

  • Kā teic kolēģi no Ziņu dienesta, tad ziņas ir radio centrālā ass un mugurkauls. Raidījumā Reiz radio... par to, kā tās mainījušās kopš teletaipa mašīnas lentas līdz interneta portāliem mūsdienās.

    Sākumā, 1925. gadā, Rīgas radiofons raidīja tikai divas stundas – no pulksten 20 līdz 22 un pārraide sākās ar jaunākajām ziņām, tad sekoja biržas jaunumi un laika prognoze.Vēlāk, 30. gados, ziņas jau skanēja divas līdz trīs reizes – pirmais ziņu izlaidums skanēja pulksten 12 dienā.

    Skatot 1957. gada radio programmu, kad radio sāk un beidz savu ikdienas skanējumu ar pieslēgšanos Maskavai, pirmās ziņas divu minūšu garumā skanēja 6.48 no rīta, tad pulksten 8, tad sešos vakarā un pēdējais ziņu izlaidums skanēja 21.30.

    Tagad informācijas pārbagātības laikā ir grūti iedomāties tik izretinātu ziņu pasniegšanu. Ziņas – ātras, aktuālas, svarīgas un gaidītas un tikpat ātri ierakstāmas vēsturē, jo uz šīs sprinta trases jau stājas nākamās.

    Kā ziņas ir tapušas vienā laika nogrieznī pirms aptuveni 30 gadiem – to dienu ideoloģija, cenzūras šķēres un kāda tehnika nodrošināja to ieguvi, un kā ziņas tiek raidītas šodien, par to šajā raidījumā.

    Teletaipa mašīnas skaņa pirms gadiem 40 – 50 nepārtraukti bija dzirdama Radiomājas pašā augšējā stāvā, kur atsevišķi no ziņu redakcijas darbiniekiem mazā skabūzītī teletaipa mašīna drukāja ziņas.

    Meitenes, kuras te dēvēja par teletaipistēm, izdrukātos papīru ruļļus nesa un nodeva informācijas redakcijas darbiniekiem, kuriem šie papīru palagi bija jāizlasa un tad jārediģē - tā atceras bijusī raidījuma „Krustpunktā” žurnāliste un vietējo ziņu redaktore Zaiga Grīnberga, kuru intervēju pirms pieciem gadiem, kad Zaiga uz šo sarunu bija atnesusi jau nodzeltējušas ziņu lapas - gan mašīnrakstā jau sagatavotas, gan gabaliņu no teletaipa izdrukātā materiāla.

    To, ka ziņas bija padomju ideoloģijas rupors un viss gāja caur cenzoru rokām, atceras arī tagadējā ziņu dienesta vadītāja Mirdza Lele.

    Padomju laikā galvenais informācija nāca no ziņu aģentūras LATINFORM, kas bija arī PSRS telegrāfa aģentūras TASS filiāle. Protams arī ārzemju ziņas tika vētītas, tā teikt, caur Maskavu, un pārsvarā ārzemju ziņās tika stāstīts par sociālistisko republiku lauksaimniecības un rūpniecības sasniegumiem vai to, kā kapitālistiskas valstis žvadzina ieročus.

    Radio ārzemju informācijas redakciju pagājušā gadsimta 80. gados vadīja Mihails Levins un viņa palīgs Bruno Zēbergs. Kā atminas toreizējie ārzemju ziņu korespondenti, šie vadītāji bija gudri, jo zināja, ka līdzās oficiālajam teletaipam, pa kuru nāca Padomju Savienības galvenās ziņu aģentūras TASS un toreizējās pašmāju aģentūras LATINFORM caurskatītā un apstiprinātā informācija, ir paslepens teletaipa aparāts, kur pienāca ziņas no rietumvalstu ziņu aģentūrām. Un viņi atļāva šīs ziņas izmantot. Piemēram, kad Polijā sākās nacionālās atmodas kustība, mūsu Radio ziņoja, ka Romas pāvests apsveic toreizējo  strādnieku kustības aktīvistu Lehu Valensu. Redakcijas vadītājiem pēc tam nācās skaidroties par šo izlēcienu, bet ziņas jau bija izskanējušas ēterā.

    Runājot par ziņu korespondenta aprīkojumu, agrāk tie bija plecā liekami lenšu magnetofoni, tad kasešu ierakstītāji svarā no 5 līdz 7 kilogramiem, un ar tādiem smagumiem žurnālisti skraidīja uz ierakstu vietām. Skatot tagadējo tehnoloģiju sasniegumu, ir noticis milzīgs lēciens žurnālistu tehniskajā aprīkojumā. Interneta un mobilo telefonu attīstība ir uzlabojusi mūsu operativitātes iespējas, saka dienesta darbiniece žurnāliste Māra Rozenberga.

    Kas bija sapņi pirms 90 gadiem, šodien jau realitāte: tiešraides kamera studijā un ziņas, kas tiek gan ierakstītas, gan nofilmētas un nofotografētas, un lielā ātrumā izplatītas interneta portālos - šādu ziņu tapšanas virtuvi plašāk atklāj Latvijas Radio ziņu dienesta multimediālā satura producente Justīne Savitska.

    Neatņemama ziņu korespondenta darba sastāvdaļa ir tiešraides no notikuma vietas, un šībrīža kārtējais tehnikas jauninājums vārdā LŪCIJA šo raidīšanu krietni uzlabo, stāsta Māra Rozenberga.

    Bet ko darīt žurnālistam, ja iecerētais notikums, par kuru ēterā jāstāsta, vai cilvēks, kurš jāintervē, vēl nav ieradies? Visai neveikla situācija bija Voldemāram Dūlmanim, kurš strādāja Latvijas radiofona ziņu redakcijā 1934. gadā.

    “Paredzētajā laikā mēs iesākām pārraidījumu no laukuma, izstāstīju, kā tur izskatās un kāda saposusies visa Rēzekne, īsumā atkārtoju, kas noticis iepriekš. Kad palūkojos pulkstenī, bija pagājusi gandrīz pusstunda, bet prezidents vēl nebrauca. Atgriezos atkal pie sporta laukuma turpināju vēlreiz par Rēzekni un priekšpusdienā redzēto, bet skats aizvien biežāk pievērsās pulkstenim un sporta laukuma ieejai. Pagāja vel 10, tad 15 minūtes, bet nekas nenotika. Mans stāstāmais apsīka. Izmisis mēģināju sadomāt ko teikt. Klusums. Tad pēkšņi aiz sevis dzirdu dusmīgu balsi – pie velna, runā! Stāsti kaut ko! Nekas neiet gaisā! Tas bija inženieris Janners. Kā slīkonis pie salma, tā es vēlreiz pie sporta laukuma, saules, mākoņiem, nomocījos vēl kādas piecas vai sešas minūtes. Tad nu orķestris sāk spēlēt apsveikumu, ļaudis gavilēt. Biju glābts – mana grūtākā cīņa pret laiku bija galā."

    Voldemāra Dūlmaņa Radio vēstures grāmatā rakstītās atmiņas ierunāja Ģirts Bišs.

    Arī šodien ziņu reportieri nav pasargāti no šādām ķibelēm, atzīst Māra Rozenberga.

    Bet vēl runājot par nemainīgām lietām un teju pat tradīcijām ziņu dienestā, joprojām līdzās ziņenieku darbagaldam uz grīdas guļ nesaplēstu un nesaburzītu papīru kaudze. Kāpēc šādi tiek glabāti, tā teikt, svaigi vecie jaunumi, stāsta ziņu dienesta vadītāja Mirdza Lele.

    Tas, kas skan šodien, rīt jau būs vēsture. Arī šis raidījums, bet pateicoties modernajām tehnoloģijām, to var un cerams arī nākotnē varēs atrast virtuālajā vidē.

  • "Aktiermākslas un 20. gadsimta tehnikas kopējais brīnums," tā par Radioteātri ir teicis rakstnieks un Latvijas Radio teātra bijušais režisors Andrejs Migla.

    Par pirmo iestudējumu šajā teātrī, par aktieriem, par skaņu efektiem, par attēliem, kas radīti ar skaņas palīdzību, jeb dekorācijām un par iestudējumiem šajos laikos stāsta Radioteātra režisori Irēna Cērmane, Andrejs Migla un Daina Strēlēvica, kā arī Radioteātra producente Māra Eglīte.

    Par Radioteātra dzimšanu var uzskatīt 1927. gada 17.augustu, kad aktiera un režisora Voldemāra Feldmaņa vadībā tiek atskaņots Rūdolfa Blaumaņa viencēliens „Pēc pirmā mītiņa”. Toreiz lomas ieskaņoja pats Voldemārs Feldmanis, kā arī Anta Klints, Ludmilla Špīlberga un Teodors Podnieks.

    Kā Latvijas Radio vēstures grāmatā raksta bijušais radio režisors Andrejs Migla: “Tas bija ideāls materiāls labas radio izrādes sagatavošanai – sulīgā Blaumaņa valoda, spraigais sižets, vietas un laika vienība lugā un nelielais aktieru ansamblis. Radio iestudējums guva plašu atsaucību, to atkārtoja vairākas reizes.”

    90 gadus pēc pirmā iestudējuma – 2017. gadā – Radioteātris ar Teterevu fonda gādību atkal piedāvāja klausītājiem šo Blaumaņa ironisko apskatu par 1905. gada revolūcijas sākuma notikumiem.

    Ja runājam par pagājušā gadsimta starpkaru Latviju, tad viena gada laikā radiofonā tika translēti vairāk nekā simts izrāžu iestudējumi, stāsta Andrejs Migla.

    Bet Irēna Cērmane Radioteātrī ir tādu iestudējumu, kā „Mazā raganiņa” „Dženitors” „Svētezers”, „Billes skaistā jaunība”, „Garkājtētiņš”, „Ziemassvētku noslēpums” un vēl daudzu citu režisore.

    Skaņu ainava jeb soundscape, tādu nosaukumu jau labu laiku lieto radioļaudis angliski runājošās zemēs. Un, manuprāt, tas ļoti precīzi raksturo radioteātra darbus – attēli, kas radīti ar skaņas palīdzību, un Radioteātris savus akustiskos attēlus ir darinājis kopš radio pirmsākumiem līdz šai dienai. Tehnoloģijas ir manījušās, bet nemainīga palikusi režisora vēlme – ar skaņu uzburt vīziju klausītāju acu priekšā.

    Par skaņu ainavām stāsta Daina Strelēvica. Viņa ilgus gadus kalpo Iļģuciema sieviešu cietumā par kapelāna palīdzi, Dainu arī labi zina leļļu teātra cilvēki, jo tur viņa darbojusies kā literārās daļas vadītāja, lugu dramatizētāja un dziesmu tekstu autore un arī Radioteātra lappusēs Daina Strelēvica ir atstājusi vairākus ierakstus: viņas vadībā te iestudētas raidlugas “Herbe ar lielo cepuri”, “Vinnijs Pūks un viņa draugi”, “Sarunas ar tīģeri” un arī vairākas pasakas mazajiem pirms miega.

    Mūsdienās, veidojot iestudējumus Radioteātrī, tiek plaši izmantoti skaņu krājumi, kas pieejami internetā, bet reizēm ierakstam ir vajadzīgas, tā teikt, dzīvās skaņas. Par to stāsta radioteātra producente Māra Eglīte.

    Ņemot vērā šodienas tehnoloģiju attīstību šajā ārkārtas situācijā, darbi Radioteātrī top attālināti. Drīz vien mazie klausītāji varēs dzirdēt pasakas Liepājas teātra aktieru sniegumā.

    Noslēgumā, pārlūkojot mūsu fonotēkas retumus un dārgumus, uzmanībai kāds unikāls ieraksts, ko Otrā pasaules kara laikā no sabombardētās radio ēkas iznesa latviešu filmu un teātra režisors un aktieris Vilis Segliņš - tā ir plate, kur Eduards Smiļģis ierunājas Raiņa dzeju.

     

  • Arvīds Pārups – pirmais Radiofona diktors, diriģents un arī direktors – mierīgs, bet enerģijas pārpilns. Dzejnieks Jānis Akuraters, kura vadības laikā radiofonā iesākās raidījumi veltīti izcilu cilvēku piemiņai. Tad virkne padomju varai lojālu darboņu, starp kuriem var izcelt Pēteri Jērānu, lai arī pārliecinātu komunistu, bet prasīgu un profesionālu savā amatā. Inteliģence un vēlme ieviest kvalitatīvu latviešu mūziku – tāds bija Arnolds Klotiņš Radio vadītāja amatā pagājušā gadsimta 90. gadu sākumā. Dzintris Kolāts, ilggadīgākais radio ģenerāldirektors, kura izveidojās LR 2, LR 3 "Klasika", LR 4.

    Arvīds Pārups - lasīja ziņas un diriģēja orķestri

    Kā kuģis Latvijas Radio 95 gadus ir peldējis pa elektromagnētiskajiem viļņiem. Reizēm vētras un vēji to ir mēģinājuši novirzīt no kursa, reizēm draudējuši sēkļi, bet, pateicoties komandai un tam kāds kapteinis ir bijis pie vadības stūres, tas allaž ir peldējis uz priekšu. Kapteiņi šim kuģim ir bijuši daudz un dažādi un šajā raidījumā par dažiem no viņiem.

    „Nodibinoties Rīgas Radiofonam, 1925. gadā inženiera Jāņa Lintera aicināts, Pasta un telegrāfa departamentā par radio programmas vadītāju, raidījumu organizatoru un diriģentu iestājas Arvīds Pārups. Viņš bija arī inženieris un aizrautīgs radioamatieris. Arvīds Pārups bija pirmais Rīgas Radio diktors. Laikabiedri atceras A. Pārupu kā ļoti labu organizatoru, kurš spēja lasīt jaunākos notikumus un tūlīt devās diriģēt orķestri. Mirdza Ķempe, kura strādāja pēc viņa, atcerējās: “Sarežģītos gadījumos mani iedvesmoja A. Pārupa absolūtais miers, jo viņu laikam nekas pasaulē nespēja satraukt. Viņa samtainais balss tembrs klausītājiem patika.” Tā par pirmo radiofona vadītāju savulaik rakstīja radioinženieris un „Latelecom” muzeja dibinātājs Jāzeps Ločmelis.

    Ieklausāmies fragmentā LR3 „Klasika” programmu vadītājas Ilgas Augustes veidotā raidījuma, kurā viņa kopā ar mūsu radio vēstures pārzinātāju, ilggadīgo mūzikas redakcijas darbinieku Oļģertu Šustu stāsta par Arvīdu Pārupu.

    Jānis Akuraters aizsāka raidījumus, veltītus izcilu cilvēku piemiņai

    1930. gadā par Rīgas radiofona pārzini ieceļ dzejnieku Jāni Akurateru.

    Grāmatā par mūsu radio vēsturi „Latvijas Radio – 75” rakstīts, ka Jāņa Auurātera vadības laikā 30. gados iesākās raidījumi, veltīti izcilu cilvēku piemiņai. Sākot ar raidījumu, kas bija veltīts Zigfrīda Meierovica piemiņai, kurā liriskās dzejas runāja Lilija Štengele, raidījumus arī veidoja aizsaulē aizgājušajiem rakstniekiem, tā tolaik Jānis Simsons lasa Apsīšu Jēkaba tēlojumus, Līva Grieziņa-Siliņa – Birutas Skujenieces dzejoļus, Teodors Lācis – Raiņa dzeju. Un ik gadu Latvijas Valsts svētkos 18. novembrī ir dzirdami fragmenti no Raiņa darba “Daugava”.

    Diemžēl pēc Kārļa Ulmaņa apvērsuma satiksmes ministrs (ministrijai bija pakļauts arī Radiofons) atbrīvoja Jāni Akurateru no Radiofona direktora posteņa.

    Akuraters ir sarūgtināts par šādu atlaišanu un savā dienasgrāmatā raksta, ka viņš ir izvadīts atriebīgā kārtā: bez atvaļinājuma, kas parasti tiek dots augstākiem ierēdņiem, kad tie aiziet no dienesta. Un iemesls tam esot, ka dzejnieks pats ir uzrakstījis atlūgumu un tādiem, kas paši atlūdzas – neko nemaksā!

    Radio vadītāji padomju laikā: prasīgais Pēteris Jērāns

    Pēc Akuratera, līdz Otrā pasaules kara sākumu, Radio direktora posteni ieņem cits literāts – Arveds Smilga. Pēc kara pie vadības stūres nāk virkne padomju varai lojālu darboņu, starp kuriem var izcelt, kā toreiz šo amatu sauca - Latvijas PSR Valsts TV un radioraidījumu komitejas priekšsēdētāja vietnieku Pēteri Jērānu, kura zināmākais devums PSRS laikā bija Latvijas padomju enciklopēdija, kas tika izdota viņa vadībā pagājušā gadsimta 80. gados. Lai arī Jērāns bija pārliecināts komunists un vairākus tā laika Radio jaunos žurnālistus, darbā pieņemot, tirpināja par jautājumiem par Kārļa Marksa biogrāfiju, tomēr viņš bijis prasīgs un profesionāls savā amatā un bijis radio patriots. Pēteri Jērānu attālināti ierakstītā intervijā atceras ilggadīga Radio raidījumu veidotāja un raidījuma „Mikrofons” vadītāja Lia Guļevska.

    Vēl padomju gadu Radio vadītāju amatā izceļams ir Ilmārs Īverts, diemžēl ar to, ka par viņu neko labu neviens no bijušajiem Radio darbiniekiem pateikt nevar. Īverts šajā amatā bija no 1972. līdz 1976. gadam, kā savulaik par viņu rakstīja dzejnieks Laimonis Purs, tad Ilmārs Īverts “(..)iecelts par TV un Latvijas radio priekšnieku pamatīgi „izvētīja” šajās raidiestādēs uzkrātos materiālus, lika iztīrīt komunistiskai ideoloģijai nepiedienīgo. Tādējādi vēsturiskā skatījumā izsisti lieli robi, atstāts tukšums, mantojumā saņemta sakropļota informācija.”

    Arnolds Klotiņš iestājās par kultūru ētiskām vērtībām

    Inteliģence un vēlme ieviest kvalitatīvu latviešu mūziku - tāds bija muzikologs Arnolds Klotiņš Radio vadītāja amatā pagājušā gadsimta 90. gadu sākumā. Bijušo Radio vadītāju raksturo Lia Guļevska, arī pats Arnolds Klotiņš telefonsarunā atminas savu vadības laiku no 1992. līdz 1995. gadam.


    Toreiz radioprogrammu direktores amatu ieņēma Dārija Juškeviča un arī viņa telefoniskā intervijā uzteic toreizējā vadītāja inteliģenci un perfekcionismu.


    “Ja visi apkārt toreiz bija orientēti uz neliberālismu un izklaidi, tad man bija diezgan grūti pārliecināt iestāties par kultūras un ētiskām vērtībām, atceras Arnolds Klotiņš, kurš tolaik arī cīnījās par nopietnās mūzikas skanējumu Latvijas Radio.

    Dzintra Kolāta laikā izveidojās LR 2, LR 3 "Klasika", LR 4

    Daži mūzikas redakcijas darbinieki sasparojās un lūdza Arnoldam Klotiņam, vai nevarētu ieviest klasiskās mūzikas raidījumus. Klasiskā mūzika tolaik skanēja vien pāris stundas naktī, jo trūcīgā finansējuma dēļ vairāk un plašāk nevarēja atļauties veidot papildus programmas, bet tie jau bija pirmie aizmetņi tagadējam radio kanālam „Klasika” ,kurš tā pa īstam uzplauka, tāpat kā arī Latvijas Radio 2 un Latvijas Radio 4 ģenerāldirektora Dzintra Kolāta darbības laikā, kurš šajā amatā nostrādāja no 1995. gada līdz 2011. gada nogalei. To var nosaukt par tādu kā uzplaukuma laiku radio.

    Kā uzsver Dārija Juškeviča, toreizējā ģenerāldirektora vietniece, Dzintris Kolāts rīkojās kā labs vadītājs - atbildēja par saimniecisko pusi un deva radošu brīvību – viņš uzticējās profesionāļu komandai – redakciju vadītājiem un žurnālistiem.

    Diemžēl 2008. gada otrā puse iezīmējās ar ekonomisko krīzi visa pasaulē, arī Radio tas negāja secen, tāpēc toreizējam ģenerāldirektoram nācās pieņemtnepopulārus lēmumus un atlaist vairākus darbiniekus. Mieles daudzos kolēģos ir palikušas vēl šodien, lai arī situācija ar Radio finansējumu toreiz bija sarežģīta.

     

  • Ārkārtas situācija vieš korekcijas arī Latvijas Radio programmā, tāpēc šobrīd liekam daudzpunktu raidījumam “Vietu lietas Latvijā” par pagātnes mantojumu muzejos, kungu namos un baznīcās. Sākot no šīs svētdienas līdz 1. novembrim, kad svinēsim Latvijas Radio 95. dzimšanas dienu, svētdienās pulksten 9.30 skatīsim Radio vēsturi, tā attīstību un cilvēkus šajā darbavietā, turpinot ciklu “Reiz radio...”.

    Gaidot Latvijas Radio 95.dzimšanas dienu, pārlapojam mūsu darbavietas vēsturi, senus un ne tik senus ierakstus, lūkojam, kā norit radio attīstība un kādi cilvēki te ir strādājuši un strādā. Pirmajā šī cikla raidījumā stāsts par Radio dzimšanu 1925. gadā, radio torņu būvi 20. gadsimta 30. gados un arī šodiena, kad mēs raidām gan skaņu, gan attēlu no multimediju studijas.

    Radio pirmsākumi

    Rīgā šinīs dienās pabeigta uzstādīt radiofona raidstacija. Pašlaik staciju izmēģina un pēc pāris nedēļām tā jau varēs sākt kārtīgi strādāt. Šī stacija ir tik spēcīga, ka viņu varēs dzirdēt ne vien visas mūsu valsts attālākās vietās, bet arī aiz viņas robežām. Radiofona stacija pēc ārzemju parauga sniegs saviem abonentiem pa radiofonu koncerta priekšnesumus, deklamācijas, dziedāšanu, jaunākās ziņas, tirgus cenas, meteoroloģiskās ziņas, kas varēs interesēt plašāku sabiedrību. Pasta-telegrāfa virsvalde jau uzstāda radiouztvērējus aparātus arī ārpus Rīgas. Aparāti izgatavoti pasta-telegrāfa virsvaldes galvenās darbnīcās un ar viņiem var sadzirdēt arī mūsu kaimiņu valstu radio, rakstīja “Latvijas Kareivis” 1925.gada 16.jūlijā.

    Runājot par radio sākumu, jāmin 1924.gada 28 marts, kad Saeimas budžeta komisija nolemj piešķirt 7 miljonus rubļu vecajā jeb 140 tūkstošus latu jaunajā naudā radiofona stacijas izveidei. Tā kā Latvijā nebija tik dižu speciālistu radioraidītāju būvē, šo uzdevumu uzticēja Francijas firmai “Societe Francaise Radioelektrique” (Francijas radio elektriskā sabiedrība) un 1925. gada pavasarī ar kuģi no Francijas ostas Denkerkā atved antenas mastus un raidītāja iekārtu. To nolemj uzstādīt līdzās jaunajai radiostacijai, kuru tajā pašā laikā iekārto Pasta telegrāfa virsvaldes ēkā, namā, Aspazijas bulvārī 5, kur tagad atrodas Latvijas Universitātes fakultātes.

    Radio vēlas klausīties visā Latvijā

    Gan mūziku, gan ziņas ar radio palīdzību vēlējās dzirdēt ļaudis daudzviet Latvijā, bet divas antenas, kas kopš 1925. gada slējās Rīgā, nevarēja pārraidīt radio programmu visā Latvijā, tādēļ sākās radio raidītāju būve citviet mūsu dzimtenē. 1932. gada jūlijā liepājnieki tika pie sava raidītāja, tā paša 1932. gada 18. novembrī arī Latvijas ziemeļaustrumos tika atklāta raidstacija Madonā, pareizāk sakot 40 kilometrus no Madonas pie Aiviekstes elektrostacijas. Par torņu būvi tolaik stāsta Madonas novadpētniecības un mākslas muzeja vadošais pētnieks Indulis Zvirgzdiņš.

    1934. gada decembrī sāka darboties raidītājs Kurzemē, kas atradās 4 km attālumā no Kuldīgas, pie Kuldīgas – Skrundas šosejas. Par to stāsta Kuldīgas novada muzeja pētnieciskā darba speciāliste Daina Antoniška.

    Mūsdienās radio ir arī redzams

    Un kas gan pagājušā gadsimta 30.gados varēja iedomāties, ka pēc nepilniem simts gadiem radio varēs ne tikai klausīties, bet arī skatīties. Šajā tehnoloģiju laikmetā tas vairs nav nekāds jaunums un 2018.gada vasarā mūsu radio ēkā sāka multimediju studija. Kā notiek šajā vietā, par to šajā ārkārtas situācijas laikā, sazvanīts caur viedtālruni, stāsta Multimediju daļas audiovizuālā satura veidotājs Miks Jeluškins, kurš ne tikai pārvalda šīs studijas aprīkojumu, bet arī ikdienas fotografē un filmē, tādējādi gan dokumentējot Radio notiekošo, gan veidojot reklāmas klipus un attēlus par mums.

    Viena no tām, kas izmanto multimediju studijas piedāvājumu, ir Signe Lagzdiņa, kur Latvijas Radio 3 Klasika veido un vada raidījumu “Pagrabs”, aicinot studijā gan mūziķus, gan arī vizuālās mākslas pārstāvjus.

    Tā uzskata mana kolēģe no Radio klasika- Signe Lagzdiņa, kura ir viena no tām, kas izmanto nule pieminēto multimediju studiju. Signe te lieliski izmanto tehnoloģiju piedāvājumu uz raidījumu „Pagrabs”.

    Iespējams, ka pēc vairākiem desmitiem gadu kāds, pētot radio vēsturi, teiks vārdus un tolaik Latvijā pirmo reizi radio kļuva arī redzams, gluži tāpat kā tagad var lasīt senā preses izdevumā, ka viens no 20. gadsimta sākuma zināmākajiem operdziedātājiem Enriko Karuzo bija viens no pirmajiem, kas dziedājis pa radio, un tas noticis 1910. gadā.

    “Taisnība, toreiz vēl nebija radiofona staciju mūsdienu izpratnē, bet 1910. gada 13. janvārī notika mēģinājums pārraidīt pa radio operu „Toska" no Metropolitēna Operas Ņujorkā, un toreiz starp dziedoņiem