Episoder
-
Nākamās četras nedēļas ik piektdienu pieskarsimies ukraiņu mūzikai — 19. novembrī apritēs 1000 dienas kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā. Šoreiz jautāšu — vai zini, ka tas, ko mums skolā mācīja kā krievu kora koncerta žanru, īstenībā dzimis Ukrainā?*
17. gadsimtā dzīvoja tāds Nikolajs Dileckis — nozīmīgs komponists un mūzikas teorētiķis, kurš uzrakstījis, iespējams, pirmo mūzikas teorijas traktātu Austrumeiropā.
Ar Dilecka vārdu saista daudzbalsības veidu, ko varētu latviskot kā partiju dziedājumu (партесний спiв). Tas ieviesās pareizticīgo baznīcā kā jaunas labskanības simbols, vieni to pieņēma ar labpatiku, turpretim tradīciju cienītājiem tā likās bezmaz zaimošana. Šā vai tā Dileckis palicis mūzikas vēsturē kā ukrainis, taču viņa aprakstītais partiju dziedājuma stils pamazām pārtapa par kora koncertu un līdz ar Ukrainas koristiem pārcēlās uz Maskavu un Sanktpēterburgu, un žanra izcelsme, liekas, ne vienmēr tika uzsvērta, taču mums gan jāatceras, ka tas ir tieši Kijivas daudzbalsības paraugs, kas guļ pamatā kora koncertam no Bortņanska un Vedeļa līdz Rahmaņinovam un Šnitkem.
Rakstnieks Ivans Franko teicis, ka jau 17. gadsimtā maskavieši sākuši uzsūkt labākos ukraiņu spēkus, lai ar to palīdzību no novecojušas pusaziātiskas valsts pārtaptu par militāru birokrātiju ar eiropeiskām formām.
Citstarp tas sakāms arī par Pēterburgas Galma dziedāšanas kapelu, uz kuru Bortņanskis saaicinājis virkni tautiešu no Hluhivas kora skolas.
Te esam nonākuši līdz 18. gadsimtam, kad Kijivas muzikālā ietekme mazinās, Krievija pamazām absorbē ukraiņu skolas vērtības un Ukrainā nāk pasaulē Dmitro Bortņanskis, Artemijs Vedelis un Maksims Berezovskis. Divi pēdējie mazāk zināmi, taču ne mazāk talantīgi par labāk pazīstamo Bortņanski.
Dmitro Bortņanska (1751–1825) tēvs no Ukrainas rietumiem pārcēlās uz dzīvi Ukrainas ziemeļu pilsētā Hluhivā (savulaik teicām — Gluhova), kas 18. gadsimtā bija nozīmīgs hetmaņu centrs un kur 1738. gadā tika atvērta kora skola.
Mazais Dmitro mācījās šajā skolā, bet jau diezgan agros gados viņu uzņēma Pēterburgas Galma dziedāšanas kapelā. Dziedāja baznīcā kopā ar visiem, dziedāja solo itāļu ermitāžās jeb koncertizrādēs. Viņa talants tikai novērtēts ar stipendiju mācībām Itālijā, Bortņanskis izvēlējās Venēciju, kur mita viņa kādreizējais Pēterburgas skolotājs Baldasāre Galupi, Boloņā satikās ar padri Martīni, pēc tam atgriezās Pēterburgā, kur strādāja Galma kapelā un līdz ar augstas kvalitātes kora izveidošanu nostiprināja Krievijā ukraiņu baznīcas dziedāšanas tradīciju.
Hluhivas kora skolā mācījās arī Bortņanska laikabiedrs Maksims Berezovskis (1745–1777), kura nāves vai pašnāvības apstākļi palikuši nenoskaidroti, un arī Berezovskis tika uz Itāliju, mācījās pie padres Martīni un nolika eksāmenu, pēc kura tika uzņemts par Boloņas akadēmijas ārvalstu biedru.
Vienā dienā ar viņu tika eksaminēts Jozefs Mislivečeks un gadu pirms tam Volfgangs Amadejs Mocarts. Berezovski nosauca par krievu Mocartu, viņš laimīgi nodzīvoja Itālijā četrus gadus,
tāpat kā Bortņanskis uzrakstīja pa operai un arī citādu mūziku, pēc tam atgriezās Pēterburgā, kur dabūja darbu galma kapelā.
Trešais vīrs ir Kijivā dzimušais Džuzepes Sarti audzēknis Artemijs Vedelis (1767–1808). Viņa dzīve saistīta ar Kijivu, Harkivu un Maskavu. Pamatnodarbošanās — ierēdņa darbs militārajā jomā. Kā komponistu Vedeli augstu vērtēja Harkivā un atskaņoja arī Kijivā, bet pats viņš nelikās īsti apmierināts ar dzīvi, jo, liekas, jutās sadalījies un neīstenojies ne vienā, ne citā jomā. Galu galā Vedelis kļuva par Kijivas Pečeru klostera brāli, un likās, ka dzīve nupat sakārtojusies, bet 1799. gadā Vedeli apcietināja, jo viņš bija nez kā pamanījies pareģot cara Pāvela I noslepkavošanu (kas patiešām notika 1801. gadā). Vedeli atzina par plānprātīgu, nosūtīja atpakaļ uz Kijivu un lika turēt trakonamā. Tur viņš pavadīja deviņus gadus un tēva mājā atgriezās neilgi pirms nāves.
Visu šo triju vīru mūzika ir visaugstākās kvalitātes devums, ko var klausīties ar aizrautību. Bortņanskis elegantākais no trim, Vedelis — ekspresīvākais, Berezovskis — liriskākais. Uz šī ukraiņu triumvirāta balstās krievu kora koncerta tradīcija.
* Portālā 24tv.ua 2022. gada gada rudenī tika publicēti vairāki raksti par ukraiņu vērtībām, ko piesavinājusies Krievija — no boršča un trim spēkavīriem līdz slavenajai dziesmai “Svētais karš”. Visam pa vidu šajā rakstu sērijā parādījās arī Maričkas Križaņivskas teksts par komponistiem, un šī raksta motīvi izmantoti "Vai zini?" epizodē.
*** -
Stāsta muzikologs Armands Šuriņš
Austriešu mūziķis, 19.gadsimta otrās puses romantiķis Antons Brukners (1824–1896) bija savdabīga, jau dzīves laikā nostāstiem apvīta personība.
Cēlies no provinces, ļoti kautrīgs, pat mazvērtības kompleksu mocīts, viņš guva noturīgu ievērību galvaspilsētas Vīnes spožajā, spēcīgas konkurences piesātinātajā vidē.
Dziļi reliģiozs kristietis, askētisks sadzīvē, ārkārtīgi nepretenciozs un pazemīgs saskarē ar līdzcilvēkiem, Brukners komponista karjerā veiksmīgi izloloja pārsteidzoši vērienīgas un mērogos pārdrošas mākslinieciskās ieceres – mesas, simfonijas un citus lieldarbus.
Būdams virtuozs ērģelnieks, īpaši improvizators, ar spožas koncertkarjeras iespējām, viņš desmitgadēm ilgi labprāt veica šķietami pieticīgākus baznīcas ērģelnieka pienākumus.
Gluži tāpat, būdams prasmīgs mūzikas pedagogs, īstāko piepildījumu savai skolotāja misijai guva nevis akadēmiskajā augstskolu vidē, bet neformālās meistarklasēm līdzīgās nodarbībās, kuras zinātkārajiem jauniešiem allaž vadīja bez atlīdzības.
Līdzīgi daudziem romantiķiem, arī Bruknera pasauluztverē, darbu tēlainībā un pat dzīvē liela nozīme ir mistikai un dažbrīd – kā jau teikts – pat gaišredzībai, kas izpaudās arī viņa Septītajā simfonijā, saistībā ar vecāko kolēģi Rihardu Vāgneru (1813–1883).
Bruknera jaunībā vācu un austriešu muzikālās gaumes bija sašķēlušās divās nometnēs – radikāla novatorisma piekritējos un klasisko tradīciju aizstāvjos. Pirmos visspilgtāk pārstāvēja vācu komponists Vāgners, operreformators un visu mākslu sintēzes cīnītājs. Bet otros – Vīnes vadošais mūzikas kritiķis Eduards Hansliks (1825–1904), kurš itin drīz veikli atrada pamatojumu savām idejām tobrīd jaunā komponista Johannesa Brāmsa (1833–1897) daiļradē.
Izveidojies vāgneristu un brāmsistu nometņu pretstats izpaudās saasinātā polemikā, kas ilga teju pusgadsimtu, un šī situācija nepavisam nebija labvēlīga Brukneram, kura attieksme pret Vāgnera mākslu bija ne vien atklāti pozitīva, bet pat sajūsmīgi dievinoša.
Taču zvērinātam vāgneristam bija teju neiespējama veiksmīga karjera brāmsiskajā jeb antivāgneriskajā Vīnē, tādēļ arī Bruknera māksla tur ļoti nopietni saskārās ar nepelnītu ignoranci.
Viņa pirmās sešas numurētās simfonijas – augsti profesionāli un visnotaļ oriģināli risināti darbi – gadiem ilgi gaidīja pirmatskaņojumus, tika iestudētas un uztvertas ar a priori skeptisku attieksmi gan no mūziķu, gan no publikas puses, izsmejoši kritizētas presē. Nelīdzēja arī daudzkārtējie partitūru labojumi, ko veica gan uzcītīgais autors, gan vēlāk (reizēm pat bez meistara atļaujas) viņa skolnieki.
1883.gada sākumā nenogurdināmi mērķtiecīgais Brukners strādāja jau pie Septītās simfonijas – vitāli optimistiska skaņdarba. Pastaigas laikā kādā no Vīnes parkiem komponista apziņā pēkšņi uzplaiksnīja spilgta muzikāla ideja – koncentrēta sēru rakstura melodija romantiski spēcīgā harmonijā un liktenīgi tumsnējā orķestrācijā. Tas nebūtu nekāds brīnums, jo
iedvesma Brukneru nereti apciemoja šādos pēkšņos impulsos un, saskaņā ar leģendām, reizēm pat miegā.
Taču tagad ciešā saiknē ar muzikālo ideju prātā ienāca kāda dīvaina uzmācīga doma – dižajam meistaram Rihardam Vāgneram jau 70 gadu..., diez vai liktenis būs lēmis viņam vairs ilgi dzīvot un aplaimot sabiedrību ar jaunām operām...
Brukners mēģināja atvairīt nepatīkami satraucošo domu, taču tā, tāpat kā sēru melodija, cieši iespiedās apziņā un neparko nedeva mieru, arī pārnākot mājās. Bet pēc neilga laika pasauli pāršalca vēsts par Vāgnera pēkšņo nāvi no sirdstriekas, atpūšoties Venēcijā pēc savas operas "Parsifāls" iestudējuma.
Satriektais Brukners uztvēra neseno iedvesmas brīdi kā pravietisku zīmi un izmainīja topošās simfonijas veidolu. Kontrastā trim gaišām ātrajām daļām viņš izveidoja teju disproporcionāli plašu otro, lēno daļu pusstundas ilgumā(!), balstītu uz pastaigā gūto melodijas impulsu, ar satura skaidrojumu – Sēru oda Vāgnera piemiņai. Orķestra skanējumā te tika izceltas arī četras vāgnertubas – reti lietotas metāla taures, kas ap 1870.gadu pēc Vāgnera ierosinājuma bija uzbūvētas viņa vēlīno operu vajadzībām. Skaņdarbs nu bija ieguvis īsti harmonisku pilnību, dzīves daudzveidības filozofiskā uztverē sakņotu veidolu.
Taču ar to pārdabiskais nebeidzās.
Septītās simfonijas drīzais iestudējums kļuva par teju brīnumaināko pavērsienu komponista dzīvē.
Pirmatskaņojums Leipcigā, Bruknera skolnieka Artūra Nikiša (1855–1922) vadībā, izvērtās par spožāko triumfu, itin strauji paverot ceļu uz atzinību arī citiem Bruknera darbiem, gan agrāksacerētajiem, gan turpmākajām simfonijām – Astotajai un nepabeigtajai Devītajai.
Neizpalika arī gūzma cita veida atzinību, ieskaitot mūziķa apbalvošanu ar prominento Franča Jozefa ordeni un Austroungārijas imperatora piešķirto privilēģiju līdz mūža galam bez maksas īrēt dzīvokli Vīnes Belvederes pilī.
Vēl vairāk – Bruknera stila izpratne un akcepts bruģēja ceļu nākamo paaudžu komponistu mākslai, ieskaitot meistara skolniekus Hugo Volfu (1860–1903) un Gustavu Māleru (1860–1911). Vēsturiski tas aizstiepjas tālāk līdz Dmitrijam Šostakovičam (1906–1975), Kšištofam Pendereckim (1933–2020), Sofijai Gubaiduļinai (dzim,1931) un Pēterim Vaskam (dzim.1946) – tātad arī līdz mūsdienu skaņražiem. -
Manglende episoder?
-
Stāsta mākslas zinātniece, Latvijas Mākslas akadēmijas docente Helēna Demakova
Katalāņu valodā Els Quatre Gats nozīmē "Četri kaķi", un restorāns ar šādu nosaukumu atrodas Barselonas gotiskajā kvartālā jeb Barrio Gotico.
Restorāns atrodas skaistā, vēsturiskā namā, un tajā jūt dzīvu saikni ar 20. gadsimta sākuma modernismu.
Lielākajā zālē pie sienām ir liecības par tiem māksliniekiem, kuru centrālā pulcēšanās vieta bija šī gastronomiskā un reizē kultūras institūcija.
Vairāki no tiem, kas pulcējās "Četros kaķos", cita starpā radījuši tos mākslas darbus, kas šobrīd aplūkojami Mākslas muzeja "Rīgas birža" izstādē "Baltā un melnā Spānija" ("España Blanca y Negra: Spānijas vīzija no Fortuni līdz Pikaso").
Zināmākais no viņiem noteikti ir Pablo Pikaso, taču man īpaši tuvs ir Santjāgo Rusinjols, elegantu gleznotu interjeru un ainavu meistars.
"Četri kaķi" modernisma laikā bija galvenā Barselonas mākslinieciskās bohēmas tikšanās un diskusiju vieta, pielīdzināma mūsu leģendārajai kafejnīcai "M6" 90. gados, vienīgi Barselonas telpas ir reizes sešas lielākas. Daudzi no tagadējā Rīgas spāņu izstādē pārstāvētajiem māksliniekiem tur pavadīja neskaitāmas stundas!
Pirmo reizi pie "Četriem kaķiem" nonācu, Barselonā meklējot Karlosa Ruisa Safona aizraujošajā romānā "Vēja ēna" aprakstītās vietas. Kopā ar Latvijas radio klausītājiem labi pazīstamo kultūras žurnālisti un literatūras lietpratēju Liegu Piešiņu pat divu stundu garumā gida pavadībā izstaigājām galvenās romānā minētās vietas gotiskajā kvartālā. Mūs aizveda pat līdz "Calle del Arc del Teatre" jeb Teātra arkas ielai, kas bija inspirācijas avots rakstniekam tai novietnei, kurā atradās viņa izfantazētā Aizmirsto grāmatu kapsēta.
Šī drūmā ieliņa atrodama lai arī centrālā, tomēr bīstamā un samērā nolaistā rajonā Raval.
Atgriežoties pie izstādes, jāteic, ka parasti latvieši aizraujas ar tā saucamo Balto Spāniju, kuru izdaiļo eksotiskas, atpazīstamas vietas un intelekts. Vieta Barselonā, kur atrodas "Četri kaķi", metaforiski runājot, ir drīzāk Melnā Spānija, vismaz tāda tā kādreiz bija. Ieliņas ir šauras un tumšas, kultūras mantojums tik sens un daudzviet nodilis. Melnā Spānija ir tā, kurā valda nežēlība, vēršu cīņas un nodevība.
Romānā "Vēja ēna" aprakstītās kaislības un slepkavības nenotika vis Gaudi grezno māju ielokā lielajos bulvāros, bet gan lielākoties viduslaiku noslēpumaino namu ēnās.
Arī romānā "Vēja ēnā" daudzkārt piesaukti "Četri kaķi", un tie atrodas pavisam netālu no autora izdomātā Semperes grāmatu veikala.
"Četros kaķos" nācies ēst divreiz. Bail pat iedomāties, ko šodien teiktu jau gadu desmitiem mākslas vēsturē dusošie mākslinieki, ja šodien cerētu sajust kādreizējo atmosfēru. Restorāna priekšējā telpā vēl valda puslīdz nepiespiesta gaisotne, bet ārzemniekam ir bezcerīgi tur dabūt vietu: viesus vienkārši atsakās tur sēdināt. Iespējams, ka tur notiek diskusijas un reizēm satiekas vietējā bohēma.
Lielā zāle ar izcilo un brīnišķīgi saglabāto interjeru ir kapitālisma sliktāko sasniegumu paraugs. Parupji apkalpotāji steidz ātri un bez ceremonijām pasniegt pasakaini dārgos ēdienus.
Viņu darbības ir mehāniskas, straujas, nepatīkamas. Neviena, kurš iemiesotu kaut kripatiņu no tradīcijas!
Tradīcijas tur iemieso tikai telpa, bet telpa ir bez gara. Izstādē "Baltā un melnā Spānija" Mākslas muzejā "Rīgas birža" ir nesalīdzināmi vairāk 19. un 20. gadsimta mijas gara klātbūnes nekā tā ir (īstenībā nav!) "Četros kaķos". Iespējams, ka tagad kaut kas ir mainījies, pēc diviem mēnešiem došos lūkoties.
Visbeidzot jāpasaka, ko tad katalāņu valodā nozīmē vārdu salikums "Četri kaķi". Tas ir nedaudz nicīgs apzīmējums sīkai ļaužu kopiņai, par kuru pārējie nav pārāk augstās domās. Bet te zīmīgi ieslēpta bohēmiskajai videi tik raksturīgā humora izjūta.
Restorānu radīja viens no savējiem bohēmiešiem. Tā bija drīzāk vīzdegunīga manifestācija. Viņš varēja savulaik teikt vai nodomāt – lūk, jūs, turīgās Barselonas augstā buržuāzija, mūs ne par ko neuzskatāt, jūs domājat, ka mākslinieks nav tik cienījams kā ārsts, advokāts, banķieris un tirgonis, taču mēs apzināmies, ka mūsu nicināmais pulciņš atstās daudz lielākas un dziļākas pēdas Spānijas un Eiropas vēsturē nekā jūsu naudas maisi!
-
Stāsta pianiste, JVLMA Zinātniskā un radošā darba prorektore un Profesionālās doktora studiju programmas direktore Diāna Zandberga
19. gadsimta vidū koncertdzīve Rīgā bija ļoti aktīva: tolaik mūsu valsts galvaspilsētā notika Eiropas aktuālāko mūziķu koncerti.
Būtiski, ka tajā laikā klavieres jau bija gandrīz tāds pats instruments, kādu redzam šodien (izņemot stīgu krustošanu, ko ieviesa "Steinway" firma 50. gados). Tas bija ne tikai mūziķu romantiķu iemīļotais izteiksmes līdzeklis, bet sadzīvē nepieciešams instruments. Klavieres (gluži tāpat kā vēlāk, 20. gadsimta sākumā – fonogrāfs) bija mūzikas izplatīšanas veids: tikko parādījās jauna simfonija vai kamermūzikas darbs, uzreiz tika atskaņoti pārlikumi solo, četrrocīgi un tamlīdzīgi.
Arī tā laika augstdzimušajām jaunkundzēm klavierspēle bija labais tonis, lai parādītu sevi un ātrāk nokļūtu precētas sievas kārtā.
Ņemot vērā virtuozu zelta laikmetu, nebija ilgi jāgaida uz solo koncertu rašanos. Lai gan jau 1837. gadā Bohēmijas klaviervirtuozs Ignacs Mošeless izsludināja savu solokoncertu, tomēr viņš nobijās un pēdējā brīdī starp klavieru skaņdarbiem ieplānoja arī vokālās mūzikas priekšnesumus. Tādēļ
pirmā solokoncerta gods vēsturiski pienākas Ferenca Lista koncertam Romā 1839. gada 4. jūnijā, par kuru viņš raksta: "Mana pašpārliecinātība ir izaugusi tiktāl, ka es esmu izlēmis sniegt koncertus pilnīgi viens, sekojot francijas karaļa Ludviga XIV devīzei – "Le concert, c’est moi."
Sākotnēji Lists nosauca koncertus par monologiem (solilokvijiem), bet pēc tam nostiprināja tradīciju, spēlējot koncertu sērijas Parīzē. Tolaik gan starp programmas numuriem Lists mēdza pastaigāties un runāties ar klausītājiem, spēli turpinot tad, kad uzskatīja par nepieciešamu.
Pēc solo koncerta Berlīnē 1842. gada 16. janvārī Listu veda karietē ar sešiem baltiem zirgiem, tam sekoja 30 (!) četrjūgi un simti vienkāršu divjūgu ekipāžu. Virtuozs bija karaļa kārtā.
Ekstātiskā sajūsma, ko Rietumeiropā izraisīja Lista triumfālās koncertturnejas, guva atbalsi arī Rīgā, jo, ceļojot uz koncertiem Pēterburgā, Lists 1842. gada 8. un 10. martā sniedz koncertus Jelgavas (toreiz Mītavas) pārpildītajā teātra namā. Tikmēr Rīgas pilsētas Muses teātris izziņo, ka "slavenais klaviervirtuozs, doktors un bruņinieks Francis Lista kungs Rīgā sagaidāms 16. martā". Šai dienā notiek viņa pirmais koncerts, bet 18. martā seko nākamais.
Panākumi ir tik milzīgi, ka jauna afiša vēstī, ka lielo mūziķi izdevies sasaistīt vēl trešajam un pēdējam koncertam 22. martā. Par pēdējo tomēr kļūst ceturtais koncerts 24. martā Melngalvju namā.
Lista sniegumu toreizējā Rīgas prese novērtēja kā "universālu mākslu" ar nesalīdzināmu spēles tehniku, ārkārtēju ekspresiju un priekšnesuma dinamiku, kurā "brāzmaini, vētraini, pērkonīgi toņi apskurbina ausis", kamēr citi izskan "kā strauta čalas, atgādinādami Šveices gana dziesmas gaistošo atbalsi kalnos". Jelgavas recenzents F. Rūtenbergs rakstīja, ka Lists atklāj jaunu pasauli uz klavierēm.
Ko tad spēlēja tā laika salonos un koncertzālēs? Tās bija variācijas, parafrāzes un fantāzijas par visdažādākajām tēmām, tostarp tautas melodijām, salonu skaņdarbi ar sentimentāliem nosaukumiem (Plaisir d’amour), veltījumi dažādām personām, kareivīgi, ugunīgi skaņdarbi – kauju, ugunsgrēku atainojumi, taču visbiežāk popūriji par operu tēmām.
Misiņa bibliotēkas arhīvā un citur pieejamās afišas liecina, ka 1842. gadā Lists Berlīnē, Rīgā un citur atskaņojis uvertīru no Rosīni operas "Vilhelms Tells", Andante no Doniceti "Lucia di Lammermoor", fantāzijas par Bellīni "Puritāņu", Meierbēra "Roberta velna", Mocarta "Dona Žuana" tēmām un neiztrūkstošo "Hromatisko galopu", ko publika tik ļoti mīlēja un parasti pieprasīja koncerta beigās. Lists Rīgā atskaņoja arī Franča Šūberta dziesmu pārlikumus: "Meža ķēniņu" ("Erlkönig") un "Slava asarām" ("Lob der Tränen"), savukārt nedēļu vēlāk Tērbatā programmiņā iekļauta arī "Serenāde" ("Ständchen").
Interesanti, ka 1884. gadā atjaunoto Rīgas Doma ērģeļu iesvētīšanai Ferencs Lists veltīja korāli "Lai Dievu visi teic" ("Nun danket alle Gott"). -
Stāsta ilggadējā Latvijas Televīzijas redaktore un žurnāliste Sarmīte Plūme
Tas bija 1987. gada rudenī. Man piezvanīja rakstniece Marina Kosteņecka. Viņa vēlējās Latvijas Televīzijas populārajam raidījumam “Dialogs” pastāstīt par braucienu kopā ar Valkas pašdarbniekiem uz Baškīriju ciemos pie turienes latviešiem.
Kosteņecka tik sajūsmināta stāstīja par mūziķu grupu, kas tur uzstājusies, un rosināja, lai mēs noteikti to uzaicinām uzstāties “Dialogā”. “Un tik skaisti ģērbušies!” cienījamā rakstniece piebilda. Tā arī izdarījām – uzaicinājām Valkas puišus, pilsētas kapelu “Bumerangs”, uz studiju, ierakstījām pāris dziesmu un parādījām tās “Dialogā”. Viņi patiešām muzicēja labi; visi ar muzikālo izglītību: klarnetists Vents Krauklis, akordeonists Aivars Trēziņš, skaistās balss īpašnieks Edmunds Mednis un vēl.
Un apģērbušies tik neparasti un cienījami – melnās frakās ar tauriņiem. Tā bija izcili spoža debija televīzijā! Uz Latvijas Televīzijas “Dialogu” sāka plūst skatītāju vēstules: “Lūdzu, parādiet vēlreiz “Bumerangu”! Kas tie par puišiem? Pastāstiet mums!”
“Bumerangs” ātri vien kļuva slavens. Jau nākamajā vasarā viņi Latvijas Televīzijā ierakstīja savu kocertprogrammu. 80. gadu beigās un 90. sākumā viņi sasniedza savas popularitātes kalngalus. Un tas bija sācies tieši raidījumā “Dialogs”. Ko viņi toreiz dziedāja? Ne taču populāro “Iet vilciens no Rīgas uz Valku”. Tās dziesmas vēl nebija. Bet bija citas, kas tik ļoti aizķēra skatītājus...
Un tagad par pašu raidījumu “Dialogs”. Tas bija Latvijas Televīzijas Propagandas galvenās redakcijas paspārnē veidots izglītojoši izklaidējošs raidījums, kas balstījās uz skatītāju iesūtītajam vēstulēm. Tāpēc arī nosaukums “Dialogs”.
Es tajā strādāju četrus gadus – no 1984. līdz 1988. gadam. Biju redaktore, un kopā ar kolēģi Jāni Prikuli vadījām šo sestdienas raidījumu, kas ēterā bija katru otro nedēļu.
“Dialogam” tolaik rakstīja ļoti daudzi. Piemēram, 1986. gadā “Dialogs” saņēma 1100 vēstuļu.
Uz visām bija jāatbild. Lielākoties tās bija tā sauktās satura vēstules: ar konkrētu jautājumu, kas jārisina un tālāk jāpārsūta kādai ministrijai vai valsts institūcijai, ar izteiktu viedokli, ko noderīgi citēt raidījumā, vai ar vēlmi pēc kādas izvēlētas mūzikas.
Latvijas Televīzijā bija atsevišķa vēstuļu nodaļa, kas cītīgi sekoja līdzi vēstuļu apritei – vai uz to atbildēts laikā? Kam tā pārsūtīta un vai saņemta oficiāla atbilde?
Ja pareizi atceros, tad uz skatītāja vēstuli, ja vien tā nebija anonīma (bet “Dialogam” tādas pienāca reti), bija jāatbild divu nedēļu laikā.
Šodienas acīm raugoties, “Dialogs” bija raidījums ar itin kā vienkāršu shēmu: parunā – parunā – padziedi. Bet tas skatītājiem patika. Un arī mums, raidījuma veidotājiem, tas deva gana brīvas rokas.
Tolaik Latvijas Televīzija bija ciešā sasaistē ar Latvijas Radio.
“Dialoga” “galviņā” (tā sauc raidījuma vizuālo un audio iesākumu) skanēja Latvijas Radio "Mikrofona aptaujas" attiecīgā gada dziesmas-uzvarētājas motīvi: bija gan Paula “Kamolā tinēja” un “Cielaviņa”, gan Marhileviča “Lūgums”.
Ik pa laikam mēs ar pārvietojamo televīzijas tehniku izbraucām uz kādas mazpilsētas kultūras namu, lai tur tiktos ar skatītājiem, līdzi paņemot pa īpašam viesim. Centāmies stiprināt saikni ar savu skatītāju – ar klātbūtni, ar iemīļotu mūziku, ar cieņu pret vēstulēs izteiktiem dažādiem viedokļiem. -
Stāsta Rotko muzeja vadītājs Daugavpilī Māris Čačka
Pirms gada pasaule svinēja Marka Rotko 120. dzimšanas dienu. Ir pagājis zināms laiks, taču mākslinieka jubilejas gada atceres programma joprojām virmo to cilvēku prātos, kuriem izdevās piedzīvot kādu no pasākumiem.
Neraugoties uz 50 gadiem, kas aizritējuši pēc mākslinieka nāves, Rotko joprojām ir aktuāls, joprojām atrodas pasaules mākslas virsotnē caur saviem darbiem, vērienīgām retrospekcijām un citu radošu personību jaundarbiem teātrī un mūzikā, kas top, balstoties uz mākslinieka daiļradi, viņa atziņām un nepārvērtējamo sniegumu vizuālajā mākslā, it sevišķi krāsu laukumu glezniecībā.
Mākslinieka jubilejas gadā Eiropā bija eksponēta līdz šim lielākā Rotko retrospekcija ar 115 darbiem no vairākām publiskām un privātām kolekcijām. Šī apjomīgā retrospekcija notika Parīzē, Luī Vitona fonda izstāžu telpās, kļūstot par pasaulē vērienīgāko mākslinieka radošā mantojuma parādi kopš 1999. gadā sarīkotās izstādes Parīzes modernās mākslas muzejā. Luī Vitona fonda ēkā eksponētajā Rotko jubilejas izstādē viņa daiļrade tika atrādīta hronoloģiskā secībā, ļaujot izsekot visai mākslinieka karjerai no viņa pirmajām figurālajām gleznām līdz abstrakcijai, kuru ar Rotko radošo ģēniju saistām visvairāk.
Kāpēc Rotko arvien ir aktuāls? Mākslinieks vienmēr ir domājis soli uz priekšu par saviem mākslas darbiem, un pat nauda nav bijusi noteicošā viņa lēmumos.
Piemēram, 1958. gadā Rotko tika uzaicināts veidot sienu gleznojumu sēriju restorānam Four Seasons (Četri gadalaiki) Filipa Džonsona un Ludviga Mīsa van der Rohes projektētajā Sīgrema ēkā Ņujorkā. Tomēr galu galā pabeigtos darbus Rotko nolēma nepiegādāt, atdeva atpakaļ saņemto avansu un paturēja visu sēriju sev. Vienpadsmit gadus vēlāk, 1969. gadā, deviņas no šīm gleznām, kuras no iepriekšējām atšķir to dziļi sarkanās nokrāsas, mākslinieks uzdāvināja Teita galerijai Londonā, kas izveidoja māksliniekam īpaši veltītu telpu. Līdz šim minētie darbi ne reizes netika atstājuši Londonu. Tomēr, tuvojoties pagājušā gada izstādei Parīzē, tika pieņemts lēmums darbus tomēr izvest un izņēmuma kārtā eksponēt ārpus pastāvīgās mājvietas. Uz jubilejas izstādes apmeklētājiem šis risinājums atstāja fantastisku iespaidu, neviļus pārceļot skatītāju citā realitātē un uzburot unikālu sajūtu, kuru līdz šim bija iespējams izbaudīt identiskā scenogrāfiskā izkārtojumā Teita galerijā. Tiesa gan, šobrīd minētie mākslas darbi pēc Parīzes izstādes jau ir pārcēlušies atpakaļ uz savu vēsturisko mājvietu – Tate Britain galeriju.
Parīzes izstādē līdzkuratora darbu veica mākslinieka dēls Kristofers Rotko.
Ar Kristoferu Rotko, tāpat kā ar mākslinieka meitu Keitu Rotko-Prīzelu, Rotko muzejam gadu gaitā ir izveidojusies cieša un nozīmīga sadarbība.
Tās rezultātā Rotko 120. jubilejas gadā arī Rotko muzejs mainīja savā Rotko zālē aplūkojamos oriģinālus, jau ceturto reizi kopš muzeja atvēršanas piedāvājot skatītājiem līdz šim neredzētu Rotko darbu izlasi.
Zīmīgi, ka Rotko aktualitāti paspilgtina gan viņu apvijošā noslēpumainība, gan citu mākslinieku vēlme līdzināties Rotko, viņu kopējot, gan arī sabiedrības bagātāko slāņu interese iegūt savā īpašumā Rotko darbus, izsolēs šķiroties no daudziem desmitiem miljonu eiro.
2014. gada maijā pasauli pāršalca ziņa par it kā Rotko oriģināliem, kurus kāds mākslas zinātnieks noteicis kā īstus.
Sešus gadus pirms sensacionālās ziņas, 2008. gadā, kāds advokātu birojs pie Cīrihes ezera bija noslēdzis pirkuma līgumu par amerikāņu mākslinieka Marka Rotko gleznas iegādi. Mākslas darbs ar nosaukumu "Orange, Red, and Blue" tika pārdots par 7,2 miljoniem ASV dolāru (jeb 6,4 miljoniem Šveices franku) kazino magnātam Frenkam Fertitam. Tomēr tas izrādījās viltojums. Darījumu organizēja bijušais Bāzeles Beyeler fonda kurators Olivers Viks. Būdams plaši atzīts Rotko eksperts, Viks apstiprināja gleznas autentiskumu. Un saņēma 450 000 ASV dolāru komisijas maksu no pārdošanas darījuma. Tālāk sekoja tiesu darbi.
Šis fakts nav palicis nepamanīts arī mākslas aprindās. Pirms pāris gadiem mūsu pašu Dailes teātrī poļu režisors Lukašs Tvarkovskis ar panākumiem iestudēja dramaturģes Ankas Herbutas lugu "Rohtko". Izrāde plūkusi laurus kā pašmāju, tā ārvalstu teātros.
Būtisku darbu Rotko stāsta veidošanā ir veicis Māra Briežkalna kvinteta uzvedums "Rothko in Jazz".
Nozīmīga vērtība ir arī koncertzālē "Lielais dzintars" tikko izskanējušajam koncertam, kurā amerikāņu komponista Mortona Feldmana skaņdarbs "Rotko kapela" skanēja Latvijas Radio kora izpildījumā.
Rotko aktualitāti ir apliecinājis arī pērnā gada nogalē rīkotais Vašingtonas Nacionālas galerijas izstādes projekts "Rotko uz papīra". Šogad tas kā ceļojošs projekts pirmo reizi eksponēts Eiropā, Oslo Nacionālajā galerijā.
Un vēl, un vēl un vēl joprojām Rotko ir un paliek Rotko. Par viņu turpina runāt, bet viņa darbi turpina aizkustināt un iedvesmot miljoniem cilvēku visā pasaulē.
Rotko muzejā tikko noslēdzies nu jau 20. Starptautiskais glezniecības simpozijs "Mark Rothko". Šis gluži svaigais stāsts par Rotko ir dzimis Daugavpilī deviņu mākslinieku radošajā veikumā, kas aplūkojams Rotko muzejā līdz 2024. gada 17. novembrim. Vēl var paspēt! -
Stāsta Latvijas Televīzijas ilggadējā redaktore un žurnāliste Sarmīte Plūme
Un tagad iejutīsimies laikā un vietā: ir 20. gadsimta 70. gadi, Latvijas Televīzijas studija Āgenskalnā, Linarda Laicena (tagad Nometņu) ielā 62.
Šovakar programmā raidījums vecāko klašu skolēniem "Apvārsnis". Pa dienu lielajā A studijā notiek tā sauktais trakta mēģinājums – tiek izmēģināts viss raidījums no sākuma līdz beigām, ar visām intervijām, kinosižetiem, ar aktieru tekstiem, pieteikumiem, atteikumiem, gaismām, skaņu un visu vajadzīgo. Jo vakarā būs tiešraide, un tad visam jābūt perfekti.
Mēģinājumā esmu klāt ne tikai es kā sižeta autore, bet arī mans intervējamais. Mēs izrunājam visu tā, kā vakaram iecerēts. Kad mēģinājums beidzies, vēl pārrunas ar raidījuma režisorēm Žaneti Jurjāni vai Benitu Folkmani, ar redaktorēm Silviju Sūnu un Verēnu Bērziņu.
Vai bija labi? Kas vēl jāpalabo līdz vakaram? Un tad jau atliek tikai stundas, lai sagatavotos vakara tiešraidei. Tolaik nebija tehnisku iespēju raidījumus ierakstīt.
Skatos kameras maģiskajā acī un gludi virpinu iemācītos teikumus, drusku sametas doma, aizķeras vārdi un iestājas pauze. "Nekas, tūliņ tekstu atkārtošu," galvā pazib doma. Bet tai zibenīgi seko nākamā: "Šī taču ir tiešraide! Un nekāda atkārtojuma nebūs…" Tā ir viena no manām pirmajām atmiņām par "Apvārsni". Laikam simboliskākā, jo visam tālākajam ilgajam darbam Latvijas Televīzijā iemācīja atbildību par pasaulē palaisto vārdu.
"Apvārsnis" – Jaunatnes redakcijas paspārnē veidotais raidījums 20 gadu garumā (no 1971. līdz 1991. gadam) – bija unikāls. To veidoja vidusskolu vecāko klašu skolēni un tikko studentu kārtā ietikušie. Es pati "Apvārsnī" nonācu nejauši – 1972. gada vasarā "Daugavas" stadionā satikos ar redaktori Verēnu Bērziņu, kad viņa gatavoja materiālu par Skolēnu deju svētku uzvarētājiem, kuru vidū bijām arī mēs – Madonas dejotāji. Uzzinājusi, ka mans nodoms pēc gada ir studēt žurnālistiku, Verēna piedāvāja izveidot sižetu Latvijas Televīzijai par to, ko labi pazinu – par savu deju kolektīvu. Šim pirmajam uzdevumam sekoja vēl daudzi citi.
Pirms katra raidījuma bija jāsagatavo scenārija plāns – precīzs temats un tā risinājums. Ja tā bija intervija, tad jāatspoguļo ne tikai žurnālista jautājumi, bet arī intervējamās personas atbildes. Saprotams, ne vārds vārdā, kā tas izskanēs tiešraidē, tomēr saglabājot pamatdomu.
Raidījuma scenārija plāns savlaicīgi bija jānodod izskatīšanai "Glavļitam" – tā saucām Galvenās literārās pārvaldes darbiniekus, kas atradās Latvijas Radio namā, lasīja katru scenāriju un uz raidījuma vāciņiem uzlika tik svarīgo zīmogu "Atļaut pārraidīt".
Ikviens redaktors, tuvojoties raidījuma ēteram, interesējās, vai "vāciņi ir atnākuši no Glavļita", kas nozīmēja – vai scenārijs ir izskatīts, apstiprināts un atsūtīts atpakaļ uz televīziju.
Savus garadarbus rakstījām ar roku, stingri ievērojot noteikto formu: kreisajā pusē – kas redzams kadrā, labajā pusē – teksts jeb saturs. Tad šīs lapas nesām augšā uz 6. stāvu, kur atradās mašīnrakstītāju birojs. Tā divās istabās diendienā rakstāmmašīnu taustiņus zibināja sešas, septiņas mašīnrakstītājas.
Katram scenārijam bija jābūt sešos eksemplāros. Varēja tikai apbrīnot mašīnrakstītāju prasmi ne tikai atšifrēt mūsu iesniegtos rokrakstus, bet arī ātri sagatavot jaunas baltas sešas lapas, starp tām ievietojot piecus kopējamos papīrus.
Pārrakstāmie teksti krājās palielā kaudzē, jaunais darbs bija jānoliek augšā, mašīnrakstītājas darbus ņēma secīgi no apakšas. Ja kāds bija aizkavējies ar scenārija nodošanu, tad pūlējās savējo iedabūt kaudzes viducī. Godīgi pret citiem tas nebija, bet ko padarīsi, ja ēters "deg"? -
Stāsta Ziedoņa muzeja vadītāja Rūta Šmite
Dzejnieka Imanta Ziedoņa un aktrises Ausmas Kantānes vasaras mājā "Dzirnakmeņi" nav viegli atrast priekšmetu, kas būtu rūpnieciski ražots vai veidots no nedabīga materiāla.
Aiz kāpnēm uz āķa karājas divi plastmasas paklāju dauzāmie, kas teju vai "lec ārā" uz citu lietu fona – droši vien izmantoti daudzo "Dzirnakmeņos" atrodamo tekstilizstrādājumu kopšanai. Un, ja labi ieskatās, plauktos starp grāmatām un daiļamata meistaru keramikas darbiem var ieraudzīt plastikāta krokodilu figūras – veselas trīs! Nē, tie nav izkāpuši no visiem labi zināmās Imanta Ziedoņa pasakas par Kroko un Dilu. Šo krokodilu stāsts ir pavisam cits.
Tas saistīts ar Imanta Ziedoņa laikabiedru režisoru Ivaru Selecki, kurš nupat nosvinēja 90 gadu jubileju. Seleckis, pēc viņa paša teiktā, bērnībā nemaz neesot interesējies par kino, toties daudz lasījis grāmatas. Pats bija nolēmis kļūt par vēsturnieku, tomēr, draugu un ģimenes atrunāts, iestājies pārtikas rūpniecības fakultātē. Tur studiju darbu ietvaros esot sācis nodarboties ar fotografēšanu, tas iepaticies, un tā šī ķēdīte pamazām novedusi līdz kino. Mūsdienās Ivars Seleckis ir viens no latviešu dokumentālā kino skolas pīlāriem – kā operators vai režisors piedalījies teju visās slavenākajās Rīgas kinostudijas dokumentālajās filmās.
1994. gada rudenī Ivaram Seleckim piezvanījis Imants Ziedonis un uzdevis jautājumu – vai nezinot kādu skulptoru, kurš varētu izkalt krokodila figūru. To Ziedonis vēlējies iznest cauri Latvijai, tādējādi godinot citu slavenu latviešu vīru – Dundagā dzimušo Arvīdu Blūmentālu, kuru Latvijā un pasaulē pazīst arī kā krokodilu Dandiju.
Arvīds Blūmentāls, kurš nu jau ir aizgājis aizsaulē, piedzima 1925. gada 3. martā Dundagas pagasta Būdenu mājās, pēc skolas beigšanas iestājās armijā, aizgāja karā un ar latviešu leģionu nonāca Berlīnē. Pēc kara, zaudējis cerību atgriezties dzimtenē, pārcēlās uz Austrāliju, kur kļuva slavens kā bezbailīgs krokodilu mednieks.
Tā Seleckim un Ziedonim dzima ideja par filmu "Gājiens ar krokodilu", kura 1995. gadā arī tika uzņemta. Imants Ziedonis ir šīs filmas scenārija autors, bet Ivars Seleckis – režisors. Kaut arī, pēc paša Ivara Selecka teiktā, scenārijus tai laikā rakstīja, lai izmestu ārā, jebšu, tie bija nepieciešami tikai tādēļ, lai iesniegtu apstiprināšanai, Imanta Ziedoņa gadījumā tā tas gluži nebija. Viņa spēja saskatīt detaļās to, ko iespējams izvērst, bagātā fantāzija un prasme veidot interesantas un īpatnējas asociācijas noteikti bija liels ieguldījums šīs neparastās filmas veidošanas procesā. Un tas tiešām bija neparasts – mākslinieka
Oļega Skaraiņa veidotais, divas tonnas smagais betona krokodils tika zirgu pajūgā vests cauri vairākām Latvijas pilsētām, vietām bloķējot satiksmi un radot arī citas neērtības.
Vēl viens nozīmīgs cilvēks šīs filmas tapšanā bija toreizējais Latvijas goda konsuls Amerikas Savienotajās Valstīs – Norberts Klaucēns. Imanta Ziedoņa uzrunāts, viņš piešķīra filmas uzņemšanai nepieciešamos 100 000 dolāru. Viņš esot teicis – man tā nauda neko nenozīmē, galvenais, radīt kaut ko nozīmīgu. Norberts Klaucēns ir ļoti cienījis Imantu Ziedoni. Viņš piedalījies arī filmas atklāšanas pasākumā, kur visiem filmēšanas grupas dalībniekiem ir uzdāvinājis plastmasas krokodilu – vestas no ASV, jo tajā laikā Latvijā neko tādu nevarēja nopirkt.
Kāpēc "Dzirnakmeņos" nonāca trīs no šiem krokodiliem – par to varam tikai minēt. Tāpat arī varam tikai minēt to, kāds būtu Arvīda Blūmentāla liktenis, ja viņš būtu palicis Dundagā un nebūtu kļuvis par Austrālijas krokodilu mednieku. Seleckis domā, ka tik neparasts cilvēks tāpat noteikti būtu paveicis kaut ko lielu un paliekošu. Tomēr vēsture ir iegrozījusies tā, ka šodien mēs pazīstam Krokodilu Dandiju, kuram par piemiņu kalpo 1995. gada 22. septembrī Dundagā uzstādītais krokodila piemineklis, un arī trīs krokodili Ziedoņa muzejā Murjāņos. -
Stāsta muzikoloģe Iveta Grunde
Friča Kreislera (Fritz Kreisler, 1875-1962) vārds zinošai auditorijai saistās ar viņa izcilo vijolspēli, kas apbūra 20. gadsimta pirmās puses koncertu apmeklētājus un skaņu ierakstu baudītājus. Mazāk ir runāts par Kreisleru kā komponistu, kura darbi savulaik tika gan kritizēti, gan arī ar nepacietību gaidīti un pasūtīti.
Kopumā viņš radīja 55 oriģināldarbus, vairāk nekā 80 transkripciju un dažādu koncertu un skaņdarbu aranžiju. Viņa Bēthovena Vijolkoncertam radītā solista kadence ir viena no spēlētākajām arī mūsdienās. Šajā darbu virknē ir minams arī operetes žanrs. Tās viņam ir četras.
Šoreiz stāsts par 1932. gadā tapušo opereti "Sisī", kas atklāja austriešu iemīļotās princeses Elizabetes, sauktas par Sisī, mīlas stāstu.
Divi uzņēmīgi brāļi Ernsts un Huberts Mariškas (Ernst, Hubert Marischka) uzrakstīja libretu operetei "Sisī". Mūzikas autors bija jau sarunāts, kad brāļiem pienāca telegramma no Ņujorkas koncertapvienības "Shubert Brothers" ar tekstu: "Steidzami vajadzīgs librets Fricim Kreisleram!" Tā "Sisī" librets nonāca vijolnieka-komponista rokās. Pirms pirmizrādes Kreislers paziņoja, ka viņš ir atcēlis visus savus koncertus Amerikā, zaudējot 50 tūkstošus dolāru, lai pats diriģētu izrādi Vīnē.
Pēdējās Austrijas princeses Sisī lomas atveidotāja Paula Veslija (Wessly) bija talantīga aktrise, bet iesācēja operetes laukā, saviem spēkiem viņa gatavoja Sisī vokālo partiju.
Tā kā bija pāris numuru, kur aktrise tomēr nespēja nodziedāt augšējās skaņas, aizkulisēs stāvēja cita dziedātāja un veica savu funkciju nevainojami. Publika šo viltību nepamanīja.
Vīnē izrādi demonstrēja 289 reizes! Pēc Austrijas aneksijas tā tika aizliegta, jo komponista dzīslās ritēja ebreju asinis.
Kopš operetes pirmizrādes pagāja tikai četri gadi un tā piedzīvoja savu iznācienu Rīgā. Bet ne Operas namā! To uzdrošinājās iestudēt Dailes teātra aktieri un Eduards Smiļģis.
Tekstu operetei latviskoja Elza Stērste, dekorācijas un tērpi bija Oto Skulmes pārziņā. Kā aktieriem veicās ar izrādes muzikālās puses atveidi, aprakstīja Kārlis Strauts savā recenzijā pēc pirmizrādes: "Uzvestās operetes uzbūve atšķiras no pārējām ar to, ka tā nav domāta vis atsevišķiem stāriem, bet gan ansamblim. Šeit galveno personu tādā nozīmē, kā tas bija tradicionālās operetēs, nav. Tā ir liela svarīga un apsveicama dramaturģiska forma, jo
modernā teātra mākslas teorija jau sen nākusi pie atziņas, ka zvaigžņu sistēma, kur lugas panākumi atkarājās tikai no dažiem tēlotājiem, ir atmetama, jo jāizmanto viss aktieru kolektīvs.
(..) No otras puses lugas pasīvā jāieraksta viņas literārie un izdomas trūkumi, kā piemēram, viegli uzminamā intriga, primitīvie dialogi, garie, nodrāztie "filozofiskie" spriedumi.
Inscenētājs Ed. Smilģis, saprazdams, ka te no teksta nekā sevišķa nevar izrakt, režijas pamatā ir licis raksturus un mēmo spēli. Tamdēļ arī uzveduma vērtība saskatāma aktieru dialogos, kuru mazvērtīgais saturs tiek ietīts biezā spēles prieka audumā.
(..) Labākie tēli bija Filipsonam ar Leimani, kuriem arī piekrita vairākas izcilas dialogu spēles.
Filipsons baronu Hrdličku rādīja maksimālā kustību gausumā, un tam līdzi skanēja viņa balss. Patiesībā tā neskanēja nemaz, jo tēla pārmērīgā nosvērtība atļāva tikai lēnu, tomēr labi artikulētu sēkšanu — skaļu čukstēšanu. Šis ir viens no Filipsona pēdējā laika izcilākiem sasniegumiem.
Leimanis, pulkvedi Kempenu tēlojot, bija gluži pretējs Filipsonam. Tas ņēma ar skaļumu, ātrumu, apsviedību, pārsteidzību kā kustībās, tā arī izrunā. (..) Friča Kreislera mūzika liekas maz noderīga Dailes teātrim, kur vieglumu un jautrību var dot viegli izpildāmas un ātri uzņemamas melodijas. Dziļākai mūzikai, kāda ir Kreisleram, ir vajadzīgi speciāli skoloti dziedoņi, nevis tikai aktieri ar balsīm. Tamdēļ režisors darītu labi, ja dziedājumus stipri saīsinātu, vai arī ļautu aktieriem rečitēt."
Kā var noprast, atšķirībā no Vīnes trupas, Dailes teātra aktieriem dublieri nebija vajadzīgi.
Ja skatāmies šodienā, tad Sisī stāsts atkal varētu atgriezties uz Dailes teātra dēļiem, jo Dailē aug profesionāli skoloti aktieri-dziedātāji, kam, domājams, Kreislera "Sisī" atsauktos arī mūzikas skaņās.
-
Stāsta sociologs, zinātniskā institūta Baltic Studies Centre vadošais pētnieks, LU profesors Tālis Tisenkopfs
Pēdējā laikā man ir sarežģītas attiecības ar lietvārdiem. Šiem mūžīgajiem karognesējiem, teikuma priekšmetiem un galvenajiem varoņiem, kuri visādos veidos pakļauj darbības vārdus. Man šķiet, ka lietvārdi melo un izliekas. Tāpēc esmu sācis tiem neuzticēties un dēvēt tos par viltvārdiem, sevišķi abstraktos lietvārdus, kuri apzīmē idejas.
Nesen kādas mazpilsētas centrālajā laukumā ieraudzīju no atspoguļojošām plāksnēm uzbūvētu viltus fasādi, kura aizslēpa graustu. Īpašnieku strīdu un nolaidības dēļ grausts bija tur stāvējis desmitiem gadu un nokaitinājis pilsētas vadību. Tad nu tā bija izlēmusi graustu paslēpt, un vietējā reklāmas firma bija uzslējusi spoguļfasādi. Uz spīdīgās virsmas bija uzrakstīti vārdi, kuru uzdevums bija iedvesmot garāmgājējus, kuri ieklīda gandrīz mirušajā laukumā: ģimene, kultūra, miers, centība, izaugsme, patiesība, godīgums, tradīcija...
Atspoguļojošās plāksnes bija nelīdzenas un rādīja kroplu attēlu ar izlauzītām mājām un līkiem karogu kātiem. Es izbijies raudzījos savā aukstajā atspulgā un domāju – ko šiem vārdiem no manis vajag?
Lietvārdiem piemīt nevaldāma tieksme parādības definēt – uzdot patiesību, pareizību, jābūtību. Taču cilvēki nespēj vienoties par šo vārdu nozīmēm, tāpēc vieni un tie paši lietvārdi tiek izmantoti pilnīgi pretēju ideoloģiju, reliģiju un sadzīvisku pārliecību būvēšanā. Cilvēki iecērtas uz lietvārdiem un to paustajām pārliecībām, un tad tās kļūst par maldiem.
Tāpēc man labāk patīk darbības vārdi.
Šovasar dzīvoju laukos. Kā pašam šķiet, vienkāršu un piepildītu dzīvi. Pusi laika strādāju – rakstīju, vērtēju, kritizēju, slavēju; otru pusi darbojos – krāsoju, raku, zāģēju, skrūvēju, skaldīju, pļāvu. Arī atgūlos, atpūtos, ēdu. Mazliet satikos, parunāju, palīdzēju. Un man sāka šķist, ka darbības vārdos ir ieslēpta pareizās dzīves formula.
Es sāku tos kārtot, grupēt un veidot proporcijas. Man iznāca četras darbības vārdu kategorijas: darbības vārdi lietai, piemēram – saskaldīt malku; darbības vārdi baudai, piemēram – dzert pēcpusdienas tēju; darbības vārdi ilūzijai, piemēram – uzrakstīt recenziju; un darbības vārdi cilvēkiem, piemēram – neatteikt. Varbūt man pietrūka darbības vārdu dvēselei – klausīties, iejusties, izprast.
Un man sāka šķist, ka dzīves māksla ir prasme izveidot pareizās attiecības starp darbības vārdiem. Tādiem kā pavedieniem, kuri izveido mūsu biogrāfiju un dzīves ceļu. Un mums darbības vārdiem ir tikai nedaudz jāpalīdz.
Mīlenbaha / Endzelīna vārdnīcā ir 125 tūkstoši vārdu, un pēc datorlingvistu aplēsēm latviešu valodā ir 20 miljoni vārdformu. Kembridžas angļu valodas vārdnīcā 37% vārdu ir lietvārdi, un 30% - darbības vārdi. Latviešu valodā varētu būt līdzīgi. Lietvārdi ir galvenā vārdu šķira valodā un vārdnīcās, bet vai arī cilvēka dzīvē?
Lietvārdi nosaka mērķi, ar darbības vārdiem mēs cenšamies to sasniegt. Darbības vārdi ir atbildīgi par dzīves skriešanu, lietvārdi – par apmānīšanu.
Kā raksta poļu autore, 2019. gada Nobela prēmijas literatūrā laureāte Oksana Tokarčuka – “Pasaule ir pilna steigā skrienošiem, sasvīdušiem un nogurušiem ļaudīm un viņu pazudušajām dvēselēm, kas nav jaudājušas tikt līdzi.”
Un es aizdomājos – vai darbības vārdi vieni paši var izveidot pareizu dzīvi?
Un kas notiktu tad, ja pazustu visi lietvārdi un darbības vārdi?
Vasaras nogalē es atklāju sev poļu dzejnieci Vislavu Šimborsku un izlasīju dažus viņas dzejoļus. Viņas personība un dzeja bija mans spilgtākais vasaras izskaņas iespaids. Tā paplašināja manu pasauli un atgrieza pie lietvārdiem. Manī iesākās tāda kā lietvārdu renesanse.
Mēs nevaram iztikt bez darbības vārdiem, lietvārdiem un citām vārdu šķirām. Bet, varbūt, svarīgāki par tiem ir īpašvārdi? Visbiežāk ar tiem apzīmē cilvēkus, kuriem mēs veltām visas vārdu šķiras un kuri apkopo mūsu eksistences mērķi ārpus mums. -
Sociologs, zinātniskā institūta Baltic Studies Centre vadošais pētnieks, LU profesors Tālis Tisenkopfs lasa Adas Tisenkopfas esejas "Biarica" otro daļu "Gabriela Šanele un Igors Stravinskis". Latviski to tulkojusi Jolanta Treile.
Gabriela jeb Koko Šanele bija ne tikai slavena modes dizainere, bet arī mecenāte. Šis būs stāsts par kultūras cilvēku saiknēm un draudzību XX gadsimta sākuma Parīzē, Venēcijā, Biaricā un citur.
Reiz Parīzē kādās vakariņās 1917. gadā Gabriela Šanele iepazīstas ar Misiju Sertu (Misia Sert) – poļu izcelsmes franču pianisti un literāri muzikāla salona īpašnieci. Misija Serta bija īsta salonu lauviene. Kļuvusi bagāta otrajā laulībā, viņa ļāvās greznībai un visur valdīja. Viņa bija Ogista Renuāra iemīļota modele. Misija bija arī “Krievu baleta” Parīzē impresārija Sergeja Djagiļeva labākā draudzene.
Kad Sertu pāris dodas ceļojumā uz Itāliju, Šanele brauc līdzi. Tur, Venēcijā, kādā restorānā Misija iepazīstina Gabrielu ar Djagiļevu. Djagiļeva izskats Šaneli fascinē – gudras, sajūsmas un skumju pilnas acis.
Pirms iepazīšanās Gabriela bija redzējusi tikai vienu no slavenā “Krievu baleta” iestudējumiem Parīzē – “Šeherezādi”. Izrāde bija atstājusi satriecošu iespaidu. Šanele atcerējās: “Ar šīm neprātīgi skaistajām Baksta dekorācijām Parīzē iesākās visaptveroša aizraušanās ar Austrumu stilu”.
Djagiļevs prata atklāt ģēnijus. Tieši viņš pasaulei dāvināja Igoru Stravinski. Un arī Gabrielu iepazīstināja ar neparasto komponistu. Tā Šanele kļuva gan par Djagiļeva, gan Stravinska mecenāti. Slepus no Misijas viņa nosūtīja Djagiļevam čeku par 300 tūkstošiem franku Stravinska troksni sacēlušā baleta “Svētpavasaris” atjaunošanai.
Stravinskis Parīzē dzīvoja spiedīgos apstākļos un rūpēs par slimo sievu Jekaterinu un četriem bērniem. Gabriela uzaicina Stravinski pārcelties uz viņas villu pie Parīzes. Viņa ir pārliecināta, ka tur – klusumā – komponistam būs labāki apstākļi darbam. Šaneles villā Stravinskis ar ģimeni nodzīvoja divus gadus. Uz Djagiļeva vaicājumu, cik ilgi viņa domā turēt Stravinski savā tuvumā, Šanele atbildēja:
“Serž, es nesaprotu jūsu norūpētību. Vai jums vajag, lai Igors atgriežas Ricas viesnīcā un komponē tur? Viņš jau tur nemaz nekomponē, bet klausās troksni aiz durvīm. Lai taču viņš dzīvo manā villā pie visa gatava!” Un vēl piemetināja: “Kad līdzās ir ģeniāls cilvēks, arī man ir vieglāk radīt.”
1921. gadā Stravinskis ar ģimeni pārceļas uz Biaricu, cerot, ka maigais klimats, jūras gaiss un kalnu tuvums uzlabos sievas veselību. Turklāt, Biaricas tuvumā dzīvoja Moriss Ravēls, sens Stravinska paziņa. Bieži te varēja sastapt arī Gabrielu.
Stravinskis Biaricā nodzīvoja trīs ražīgus gadus. Te viņš ķērās pie baleta “Kāziņas” instrumentācijas. Šo darbu par krievu zemnieku kāzām komponists bija iecerējis jau sen, taču finanšu trūkuma dēļ Djagiļevs aizvien atlika šī baleta viencēliena pirmizrādi. Tā notika tikai 1923. gadā Parīzē. Djagiļevs bija sajūsmā par “Kāziņu” triumfu.
Biaricā Stravinskim patika staigāt pa ielām, laukumā pie rotondas klausīties pūtēju orķestri. Rotonda ir saglabājusies, tāpat kā māja, kurā viņš dzīvoja. Tomēr komponists pameta pilsētu un pārcēlās uz Nicu. Atmiņās viņš raksta: “Mani nervi nevarēja izturēt okeāna vētras, kas īpaši bargi plosās ziemā”.
Djagiļevs mirst Venēcijā. Misija Serta un Gabriela Šanele piedalās bērēs. Šanele tās pilnībā apmaksā.
Mūsdienās bijušajā Šaneles modes veikalā Biaricā, Klemanso laukumā, tirgo grāmatas. Blakus kasei ir stends ar pastkartēm. Tur var nopirkt Pikaso gleznas reprodukciju, kurā attēlota Biaricas pludmale ar peldētājām uz bākas fona.
Biarica turpina savu dzīvi. Atpūtnieki kā ūdens okeānā – te pieplūst, te atplūst. Vēlu vakarā, kad jau pavisam satumsis, tālu no krasta var samanīt cilvēku siluetus, līdz ceļiem bradājam ūdenī. Okeāns atkāpies. -
Stāsta Rotko muzeja vadītājs Daugavpilī Māris Čačka
Vai zini, ka Silva Linarte, kura dzimusi 1939. gada 26. februārī Daugavpils novadā, bet mūžībā devusies 2018. gadā, bija izcila māksliniece un mākslas pedagoģe?
Liela daļa profesionālās mākslas sabiedrības Silvu pazina kā izcilu skolotāju un brīnišķīgu cilvēku, kurš izskolojis veselu mākslinieku paaudzi, pirms tam studiju laikā Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolā un Latvijas Mākslas akadēmijā pārņemot vērtīgāko no Latvijas mākslas dižgariem.
Sākotnējo izglītību Silva iegūst Sibīrijā, Krasnojarskas novadā.
Jā, Silva bija viens no Sibīrijas bērniem, izsūtīta divu gadu vecumā ar ģimeni, uzaugusi izsūtījumā un Latvijā atgriezusies tikai 1961. gadā.
Pēc atgriešanās dzimtenē topošā māksliniece absolvē Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolu un 1977. gadā pabeidz Latvijas Valsts Mākslas akadēmijas pedagoģijas nodaļu.
Silva Linarte bija talantīga pedagoģe ar vairāk nekā piecdesmit gadu pieredzi profesijā. Mācījusi kompozīciju un gleznošanu Rēzeknes Lietišķās mākslas vidusskolā (1961–1972), Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolā (1972–1992), kas mūsdienās nes Rīgas Dizaina un mākslas vidusskolas vārdu, un Daugavpils lietišķās mākslas vidusskolā „Saules skola” (1992–2012), ko šodien pazīstam kā tagad MIKC Daugavpils dizaina un mākslas vidusskolu “Saules skola”.
Strādājot galvenokārt eļļas glezniecības tehnikā, gadu gaitā Silva Linarte izkopusi ieturētu, bet jaudīgu māksliniecisko rokrakstu.
Mākslinieces radītās šķietami lakoniskās kompozīcijas atspoguļo līdz perfektumam izstrādātu krāsu un sajūtu saspēli, kas uzrunā ar neparastu māksliniecisko un emocionālo dziļumu, lielisku pelēkā pietāti un pārdomātu akcentu uzlikumu.
Izstādēs Silva Linarte piedalījās kopš 1965. gada. Viņas mākslas darbi ir pārstāvēti publiskajās un privātajās kolekcijās Latvijā un ārvalstīs (ASV, Zviedrijā, Kanādā, Vācijā). 2010. gadā Silva Linarte saņem Daugavpils pilsētas domes apbalvojumu “Goda daugavpilietis”. 2016. gadā kļūst par Jāzepa Pīgožņa balvas Latvijas ainavu glezniecībā laureāti. 2018. gadā māksliniecei piešķirts Latvijas Republikas “Atzinības krusts”.
Rotko muzejs glabā ievērojamu Silvas Linartes radošā mantojuma daļu. 2008. gadā Silva bija viena no starptautiskā glezniecības simpozija “Marks Rotko 2008” uzaicinātajiem māksliniekiem. 2013. gadā Rotko muzejā bija skatāma vērienīga Silvas Linartes personālizstāde “Atspulgi”. Mākslinieces glezniecība ir plaši eksponēta vairākās Rotko muzeja krājuma izstādēs Latvijā, Baltkrievijā, Krievijā un Lietuvā. 2018. gadā muzejs laida klajā māksliniecei veltītu biogrāfisku izdevumu sērijā “Latgalē dzimušu mākslinieku dzīvesstāsti”. Interviju un tās pierakstu veica mutvārdu vēstures eksperte, vēsturniece, Rotko muzeja Krājuma departamenta vadītāja Zane Melāne.
Kopš 2019. gada Rotko muzejs rīkoja glezniecības simpoziju “Silva Linarte”, aktualizējot viņas radošo mantojumu starptautiskajā mākslas kopienā. Simpozijs notika 3 reizes pēc kārtas, un nākotnē šo aizsākto formu ir iecerēts atjaunot.
Visbeidzot, vai piefiksēji, ka šis ir mākslinieces jubilejas gads? Jā, šogad Silvai Linartei apritētu 85 gadi. Mākslinieces jubilejas gadā Rotko muzejs sarīkoja apjomīgu Silvas Linartes retrospekciju Paņevežas pilsētas galerijā. Šī izstāde ir nupat noslēgusies. Viens Silvas Linartes darbs ir iekļauts Rotko muzeja krājuma izstādē “Rotko atspulgi”, kas šobrīd aplūkojama Madonas novadpētniecības un mākslas muzejā.
Rotko muzejs turpina stāstīt par izcilo mākslinieci, izstāžu formātā atrādot Silvas Linartes mantojumu mākslas cienītājiem Latvijā un citviet. Gadu gaitā ir izveidojusies lieliska sadarbība ar mākslinieces dvīņu meitām Ilonu Linarti Ružu un Daci Pudāni, regulāri tiekoties izstādēs, izrunājot un kopā stāstot Silvas stāstu. -
Stāsta Ziedoņa muzeja vadītāja Rūta Šmite
Imanta Ziedoņa un Ausmas Kantānes vasaras māja nu jau devīto gadu ir sabiedrībai pieejama kā Ziedoņa muzejs. Tās interjeru lielā mērā veido dažādu latviešu amatnieku roku darbi.
Mājas iekārtojums ir saglabājies tieši tāds, kāds bijis laikā, kad tur dzīvoja dzejnieks un aktrise, un teju visi priekšmeti tajā ir veidoti no dabas materiāliem. Vai tās būtu māla bļodas un tējas, kafijas servīzes, no koka grebtas karotes, akmens skulptūras, vai metālā kalti svečturi un kamīna piederumi, vai no vilnas austi spilveni – tiem visiem klāt jūtams cilvēka roku darba veidotais siltums.
Imants Ziedonis, pēc dabas būdams izsmalcināts estēts un kvalitātes cienītājs, ļoti apzināti meklēja – viņa paša vārdiem sakot, meistaru arī kā dzejnieku, kas ir kā pats radītājs zemes virsū.
Un tāds bija gan viņa mājas būvniecības meistars, gan arī tie mākslinieki un meistari, kas veidojuši daudzos un dažādos interjera un saimniecības priekšmetus. Imanta Ziedoņa uzrunāts, metālmākslinieks, kalējs Juris Gustsons speciāli Murjāņu vasaras mājai radījis gluži vai mītiskam pūķim līdzīgo griestu svečturi, savukārt izcilā keramiķe Brigita Šmēdiņa izvirpojusi dabas ornamentiem klātu tējas servīzi un pat skābputras bļodu, kas radīta pēc speciāla dzejnieka Ziedoņa pasūtījuma.
Vēl kāds īpašs Imanta Ziedoņa pasūtījums ticis audējai – daiļamata meistarei Ainai Kleinhofai, kas bijusi sena dzejnieka draudzene, paziņa. Par audēju Ainu Kleinhofu nav saglabājies daudz ziņu. Visu dzīvi viņa aizvadījusi, strādājot par audēju tautas daiļamatniecības meistaru ražošanas apvienībā "Daiļrade", kas atradusies tagadējās Mākslinieku savienības telpās, 11. Novembra krastmalā Rīgā. Aina Kleinhofa ar saviem darbiem piedalījusies arī izstādēs, un bijusi liela Imanta Ziedoņa daiļrades cienītāja – sarīkojusi pat Imanta Ziedoņa krāsaino pasaku tematikai veltītu karnevālu “Daiļrades” kolektīva biedriem.
Kā cilvēks bijusi klusa, ļoti vienkārša, ārēji ne ar ko īpaši neizcēlusies, bet bijusi ārkārtīgi strādīga. Imanta Ziedoņa atmiņās viņa raksturota kā skaists dvēseles cilvēks. Savukārt darba biedreņu atmiņās palikusi kā īsta māksliniece pēc savas dabas un būtības. Gan spilveni ar dažādiem Austras koka rakstiem, gan arī sienas gobelēni “Dzirnakmeņu” mājā ir Ainas Kleinhofas radīti. Spilveniem metus zīmējis mākslinieks Uldis Zemzars, bet Aina Kleinhofa pati krāsojusi dziju un audusi. Visi spilveni rakstaini, visi saderīgi, bet katrs ir atšķirīgs. Īsts mākslas darbs ir Ainas Kleinhofas darinātais sienas gobelēns "Zodiaks", kura centrā gozējas paša dzejnieka horoskopa zīme Vērsis. Taču
Latvijas kultūras mantojuma kontekstā ir kāds neparasti liels Ainas Kleinhofas darbs, kas tapis kā dāvana dzejniekam 1984. gadā. Tā ir 13 metrus un 30 centimetrus gara un 50 centimetrus plata Lielvārdes josta.
Saņemot šādu dāvanu, Ausma un Imants bijuši ļoti priecīgi un mēģinājuši jostu izlikt Rīgas dzīvokļa viesistabā gar sienu, vairāk gan joka pēc, bet drīz vien sapratuši, ka īstā vieta šādai jostai ir “Dzirnakmeņi”. 2022. gadā muzejā viesojās Ainas Kleinhofas darba biedrenes, un, pēc viņu stāstītā, meistare šo milzīgo jostu bija iecerējusi un audusi kā kājceliņu jeb grīdsegu. Imants Ziedonis, protams, ne mirkli to nav par tādu uzskatījis. Dzejniekaprāt, tā simbolizēja viņam piešķirto dzīves uzdevumu sargāt Latvijas tautas likteni, kas ieausts Lielvārdes jostā – jeb, kā viņš pats teica, turēt latviskumu.
Astoņdesmitajos gados pa vasaras mājām bieži sirojuši zagļi, kas ne vien uzlauzuši īpašumus un paņēmuši vērtīgāko, bet reizēm tur arī sarīkojuši uzdzīvi. Arī “Dzirnakmeņu” māja piedzīvojusi zagļu uzbrukumus, tomēr šai Lielvārdes jostai tie nekad nav pievērsuši uzmanību.
Imants Ziedonis savās atmiņās teicis: “Kaut arī zagļi te bija ielauzušies vairākkārt, viņi jostu nebija aizskāruši, jo viņiem tā nav vērtība. Un tiešām – kur viņi varētu to likt? To viegli atrast un viegli viņus arī noķert. Varbūt viņi bija tik gudri un to saprata.”
Tā vēl šodien iespējams aplūkot, iespējams, lielāko Lielvārdes jostu Latvijā, kas veido Ziedoņa muzeja centrālo asi un sirdi, vērpjoties lejup no trešā stāva līdz pat pirmajam.
-
Stāsta muzikoloģe Iveta Grunde
Uz šo jautājumu zinātniski izvērtētu atbildi neuzņemos sniegt, bet piedāvāju mazas ainiņas no tā laika presē atrodamajām liecībām, kas dos kaut nelielu ieskatu šajā jautājumā un pārcels mūs gluži filmu scenāriju cienīgā vidē.
Mūzika tiešām skanēja visur. Lielajās koncertzālēs, teātros, svinīgos valsts un privāto uzņēmumu, arī dažādu biedrību pasākumos, sanatorijās, Radiofona ikdienas programmās, skaņuplatēs, deju plačos un, protams, kafejnīcās un restorānos.
Mūziķi paši apvienojās dažādās biedrībās, maksāja biedra naudas savai sociālajai aizsardzībai, arī cīnījās viens pret otru. Jā, jā!
Deju plaču un dažādu vienreizēju pasākumu mūziķi cēla pretenzijas pret Operas vai Radiofona orķestra mūziķiem, ja tie pieņēma piedāvājumus blakusdarbiem un atņēma darbu izklaides nišā strādājošajiem.
Tas gan nenozīmēja, ka kafejnīcās vai sanatorijās spēlējošie mūziķi vienmēr bija profesionāli vājāki. Nebūt ne! Arī vēl jaunais Leonīds Vīgners (1906 – 2001) regulāri diriģēja Ķemeru simfonisko orķestri, izglītojot Ķemeru sanatorijas viesus. Talantīgais vijolnieks Bruno Čunčiņš (1894 – 1978) sajūsmināja gan smalko restorānu un kafejnīcu apmeklētājus, gan sekmīgi uzstājās Radiofona programmās un veica arī skaņuplašu ierakstus.
"Mariss Vētra iedziedājis valšus un tango no savas jaunās skaņu filmas "Pavasara pasaka". Orķestra pavadījumus visām platēm izpilda populārā Bruno Čunčiņa orķestris. Pats Bruno arī iespēlējis brīnišķus valšus uz havajas ģitāres," pauž 1934. gada laikraksts "Bohēma", informējot savu auditoriju par skaņuplašu izdevējfirmas "Homophon" laidieniem.
Kafejnīcu un restorānu orķestru repertuāra izvēle liecināja arī par Rīgas publikas gaumi un interesēm.Protams, ka daudz tika spēlēta tā saucamā populārā mūzika, jaunmodīgā džeza mūzika, bet, piemēram,
kā vēsta kāda "Café De L'Opéra" reklāma, "pirmklasīgs zalona orķestrs Čunčiņa kunga vadībā" piedāvājis apmeklētājiem baudīt ko klasiskāku, elitārāku - Žila Masnē svītu "Gleznainie skati", Anrī Vjetāna "Sapņojumu, Antonīna Dvoržāka "Slāvu deju" nr.10 un citus darbus.
Ilgu laiku tieši Bruno Čunčiņš vadīja "Café De L'Opéra" orķestri un veidoja arī šīs iestādes reputāciju. Par kafejnīcas gaisotni un tās statusu izsmeļošu ieskatu sniedz 1927. gada laikraksts "Jaunā Nedēļa Nr.13". "Starp mūsu galvaspilsētas kafejnīcām "Café De L'Opéra" bez šaubām ieņem pirmo vietu. Tā sakot, mūsu metropoles kafejnīcu karaliene. (..) "Café De L'Opéra" tiek apmeklēta no tā saucamās "labākās publikas". Tur sēd nopietnais diplomāts, oficiālais politiķis; viņu apmeklē tirgotāji, mākslinieki, rakstnieki un beidzot sabiedrības "tutti-frutti", — cilvēki, kuri nav ne viens, ne otrs no minētajām sabiedrības šķirām, un kuri tomēr ir viss kopā:
viņi ir "diplomāti", spriež par politiku, viņi tirgojas, — pērk un pārdod visu; bijuši gadījieni, kad viņi mēģinājuši pārdot amerikāņiem Basteja kalnu un Pētera baznīcas torni, — ar vārdu sakot, šiem cilvēkiem ir universālas spējas.
Redzamu vietu starp kafejnīcas apmeklētājiem ieņem dāmas. Pēdējās ierodas parasti ap plkst. 5 vakarā, ir allaž eleganti ģērbušās un cenšas griezt uz sevi apmeklētāju uzmanību. Tur ierodas laulenes ar un bez vīriem, stundām ilgi sēd tā saucamās "laimes meklētājas" un arī tādas, kurām viņu dzīves nodomus un uzdevumus izpauž krāsotie vaigi un "izsalkušie"’ skati.
Zolīdais "Café De L'Opéra" gaiss un atmosfēra priekš dāmām ar plašajiem dzīves uzskatiem apgrūtina viņu nodomu realizēšanu, jo var droši apgalvot, ka flirtam uzplaukt "Café De L'Opéra" nākas grūti.
Direkcijas aizrādījumi un mājieni ātri vien "notušē" uzkrītošās līnijas, un flirta kultam gribot negribot jānozūd kā miglai austošā rītā.
"Café De L'Opéra" pievilkšanas punkts blakus plašajām, greznajām, eiropiskā gaumē ierīkotām telpām un pirmklasīgajiem pasniegtiem konzumentiem (ēdieniem — red.) ir arī tās salona orķestris, populārā un no klausītajiem iecienītā vijolista Čunčiņa vadībā.
Šā orķestra mūzikas priekšnesumi var valdzināt pat visizlutinātākā klausītāja ausis. Čunčiņš ir tiešām meistars savā intīmās un vieglās mūzikas specialitātē. Viņa vijole raud un smejas.
Tas pats sakāms arī par citiem orķestra dalībniekiem: katrs ir savā sarga vietā un kopsummā sniedz ļoti patīkamu mākslas interpretāciju.
Visu šo rezumējot, varam konstatēt, ka "Café De L'Opéra" reprezentē cienīgi mūsu metropoli, jo ārzemnieks, kurš ir pirmoreiz Rīgā, iegūst tur arī pirmos iespaidus no mūsu metropoles."
Diemžēl Otrā pasaules kara rezultātā daudzi talantīgie mūziķi bija spiesti pamest dzimteni, to skaitā — arī Bruno Čunčiņš. Viņš mira Amerikā. Arī tādu smalku restorānu ar dzīvo orķestri, kas spēlētu klasisku repertuāru, Rīgā vairs nesameklēt, bet mūziķi jau mums ir un arī kafejnīcu Rīgā netrūst. Varbūt ir vēl cerība ieraudzīt reklāmu ar tekstu "šovakar spēlēs pirmklasīgs orķestris tāda un tāda mākslinieka vadībā"? -
Stāsta Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas etnomuzikoloģijas studente Marta Paula Pauliņa
Marija Gubene (1872–1947) ir latviešu mūzikas vēsturē pirmā sieviete ar akadēmisko izglītību ērģeļspēlē un kompozīcijā, līdztekus darbojusies kā mūzikas kritiķe, pedagoģe, profesore Latvijas konservatorijā, bet jaunībā vākusi dzimtā Kraukļu pagasta folkloru.
Komponiste dzimusi 1872. gadā Vidzemē, Madonas apriņķa Kraukļu pagastā, tautskolotāja Jāņa Gubeņa ģimenē. Marijas tēvs savā skolotāja darbā lielu uzmanību pievērsa dziedāšanai, kā arī vadīja skolas kori. Tāpēc likumsakarīgi, ka savas pirmās iemaņas mūzikā guvusi no tēva, vēlāk Rīgā mācījusies arī pie komponista Ernesta Vīgnera un ērģelnieka Oskara Šepska.
19. gadsimta nogalē arvien plašāk sāk izvērsties Jurjānu Andreja latviešu tautas dziesmu melodiju vākšanas darbs. Piezīmēs 1891. gadā folkloras vācējs raksta arī par deviņpadsmitgadīgo Gubeņa meitu Mariju, kas izcēlusies ar iesūtīto darbu apjomu un smalko precizitāti mūzikas pierakstā:
"Melodijas cauri lūkojot, neatradu nevienas kļūdas: prieks bija redzēt, cik rūpīgi un pat niecīgos sīkumos pareizi bija uzzīmētas melodijas, kas, ievērojot grūto meldiju uzrakstīšanu, liecināja par krājējas sevišķām mūzikas dāvanām, kuras visādā ziņā būtu izglītojamas."
Desmit gadu vēlāk piepildās Jurjānu Andreja pravietiskā atzinība, komponiste 1901. gadā uzsāk mācības Maskavas konservatorijā – ērģelspēles un speciālās teorijas klasē. Ērģeļspēli apgūst pie profesora Borisa Sabaņejeva (1880–1918), savukārt mūzikas teorijas pasniedzēju vidū ir fūgas un kontrapunkta profesors, komponists Sergejs Taņejevs (1856–1915). Mācības ilgst līdz 1906. gadam, kad Marija beidz konservatoriju ar brīvmākslinieces diplomu kā laureāte, par izcilību.
Ieguvusi pamatīgas teorētiskās zināšanas, 1906. gadā Marija Gubene atgriežas Rīgā, kur pastāvīgu ērģelnieces vietu diemžēl neatrod, bet savas prasmes demonstrē daudzos koncertos. Savas zināšanas Marija Gubene izmanto, sākot darbu vairākās Rīgas skolās kā dziedāšanas skolotāja – Natālijas Draudziņas sieviešu ģimnāzijā, Viļa Olava tirdzniecības un komercskolās. Lai ieinteresētu audzēkņus, Marija Gubene meklē mazāk zināmas dziesmas, ko apdarina skolu koriem. Tomēr izdotas tikai ap 30 viņas apdarināto melodiju, un visas tās tapušas laikā līdz Pirmajam pasaules karam. Tomēr tautasdziesmu apdaru jauktajam, bērnu, sievu, vīru koriem, solo un ansambļiem ar klavieru pavadījumu ir krietni vairāk, tiesa gan saglabājušies tikai rokrakstos.
Un mistisks stāsts saistās ar kompozīciju rokrakstu nokļūšanu muzikologa Oļģerta Grāvīša arhīvā. Tas atspoguļots vēstulē, kas bijusi pievienota kopā ar rokrakstiem.
Komponistes Marijas Gubenes skaņdarbu nošu materiāli rokraksti tika atrasti Ulbrokā kādas mājas šķūnītī, 1989. gada vasarā. Materiālu atradējs no māju īpašniekiem noskaidrojis, ka komponiste šajā adresē nav dzīvojusi, kā arī nav zināms, kā Marijas Gubenes nošu materiāli šķūnītī nokļuvuši.
Vairāk nekā puse atrasto darbu ir kormūzikas žanrā rakstīti, liela daļa bērnu korim, jauktajam, sieviešu koriem, komponiste juta nepieciešamību pēc jauna repertuāra skolās. Lielāka daļa ir tautasdziesmu apdares, tomēr netrūkst arī oriģinālmūzikas, teksta autoru vidū tādi autori kā Anna Brigadere, Jānis Akuraters, Aspazija, Rūdolfs Blaumanis u.c. Savukārt instrumentālo žanru bagātīgi pārstāv ērģeļmūzika.
Oļģerts Grāvītis par Gubeni vēlāk rakstījis: "Marija Gubene bija tā, kas sagatavoja muzikālās izglītības ceļu tālākajām latviešu sieviešu paaudzēm. Aiz viņas nāk Jāzepa Vītola skolnieces Paula Līcīte, Lūcija Garūta, Lauma Reinholde, Velta Oše un tad jau Elga Igenberga, Maija Ķēniņa, Maija Einfelde un vēl rinda pēckara gadu konservatoristu – kompozīcijas mākslas interesentu. Bet viņām blakus arī daudzas mūsdienu mūzikas zinātnieces."
Uzziņas avoti:
Oļģerts Grāvītis. "Pirmā latviešu sieviete-komponiste". "Karogs", Nr. 8, 01.08.1972.
Arnolds Klotiņš. "Divatā ar tautasdziesmu". "Zinātne", 2020.
Marija Gubene. "Autobiogrāfiska skice". "Latviete", Nr. 7-8, 01.07.1934. -
Sagatavojis sociologs, zinātniskā institūta „Baltic Studies Centre” vadošais pētnieks, Latvijas Universitātes profesors Tālis Tisenkopfs.
Šodien es jums nolasīšu Adas Tisenkopfas esejas “Biarica” pirmo daļu “Chanel No 5”. Tas ir stāsts par Koko Šaneles leģendārajām smaržām. Latviski to tulkojusi Jolanta Treile.
Biarica (Biarizz) ir leģendām apvīts kūrorts Francijas basku zemē, Atlantijas okeāna Biskajas līča piekrastē. Tā pievelk atpūtniekus jau vairāk nekā simt gadu. 19. gadsimtā Biarica bija neliels zvejnieku ciems, kura dzīvi izmainīja Napoleona III sievas lēmums uzcelt tur karaļa rezidenci – tagadējo Pils viesnīcu (Hôtel du Palais). Te imperatoru pāris vadīja vasaras. Tīrais gaiss un okeāna viļņi vilināja arī citas karaliskās ģimenes un aristokrātus no dažādām Eiropas zemēm. Rudeņos te apmetās arī rakstnieks Vladimirs Nabokovs ar ģimeni.
“Biarica tajos laikos vēl bija saglabājusi savu smalko būtību” – atmiņās raksta Nabokovs.
1915. gadā savu trešo modes nama veikalu pēc Parīzes un Dovilas (Deauville) Biaricā atver Gabriela jeb Koko Šanele. Vārds Koko viņai pielipis no jaunībā kādā Dovilas bārā dziedātās dziesmiņas piedziedājuma “Koko, Koko”.
Par pirmajām salona apmeklētājām kļūst turīgas dāmas, kas Biaricā patvērušās no Pirmā pasaules kara vētrām. Viņām patīk Šaneles piedāvātais stils – vienkāršs, bet reizē elegants un ērts.
Biaricā Gabriela iepazīstas ar Lielkņazu Dmitriju Pavloviču, Krievijas cara ģimenes pārstāvi. Viņu savaldzina Dmitrija skaistums un liktenis. Lielkņazs bija gara auguma, ar noslēpumainām zaļām acīm. Viņš bija cara Aleksandra II mazdēls un cara Nikolaja II brālēns, izsūtīts no Krievijas, jo ar draugu Fēliksu Jusupovu bija iejaukts Rasputina slepkavībā. Izsūtījums izglāba Lielkņaza dzīvību. Šanelei ar Dmitriju izveidojās draudzīgas attiecības.
Reiz Gabriela un Dmitrijs dodas ceļojumā uz Kannām. Dmitrijs ierosina mainīt maršrutu un iegriezties Grasā – pilsētā, ko dēvē par smaržu galvaspilsētu. Šanele iedomājās, ka Dmitrijs pasniegs viņai kādu smaržu flakonu, taču dāvana izrādījās citāda.
Grasā Dmitrijs iepazīstina Šaneli ar parfimēru Ernestu Bo, kuru pazina kopš Pēterburgas laikiem. Ernesta vecāki bija kalpojuši cara galmā par parfimēriem. Dmitrijs teica, ka Ernests var radīt īpašas smaržas. Kad Šanele izrādīja interesi, Bo pasniedza viņai flakonu. Šanele uzreiz sajuta ko neparastu. Viņa vērsās pie Bo:
“Jums jārada elegantas sievietes smarža. Sievietei neklājas smaržot pēc tā, kam viņa gājusi garām. Viņa nedrīkst smaržot arī pēc oranžērijas. Tā nav elegances smarža. Iegaumējiet, jums jārada sievietes, nevis puķu vāzes smarža.”
Nākamajā tikšanās reizē Ernests sarindoja Gabrielas priekšā piecas sanumurētas aptiekas zāļu pudelītes. Beigusi testēt, Šanele izlēmīgi ar pirkstu norādīja uz piekto paraugu.
“Un kādu flakonu?” – jautāja parfimērs. Tolaik firma “Lalique” (Lalik) izgatavoja izsmalcināta dizaina smaržu flakonus. Taču Gabrielai prātā ienāca nelielā degvīna pudele, ko ko reiz bija rādījis Dmitrijs. Viņš to bija atvedis līdzi emigrācijā kā piemiņu no armijas dienesta laika. Vienkāršais flakons № 5 viņai atgādināja Dmitrija saglabāto pudelīti.
“Šo pašu,” – izlēmīgi noteica Šanele. Bo jutās pārsteigts – tā bija parasta aptiekas pudelīte.
“Nekas nav jāizskaistina,” – Koko noteica, – “Izskaistināts ir visiem, bet mums būs vienkārši flakons!” Kad Dmitrijs painteresējās par smaržu nosaukumu, Gabrielas atbilde bija – “Šanel № 5”.
Tas Dmitriju izbrīnīja: “Jūs vienmēr esat tiekusies būt pirmā!” Uz to Šanele atbildēja: “Atcerieties, – Šanele vienmēr ir pirmā, pat ja tā ir “Šanel № 5”.
Savus pirmos smaržu flakonus Šanele nelaida pārdošanā, bet dāvināja draudzenēm un paziņām. Runas par jaunajām smaržām izplatījās ātri. Dāmas interesējās kad un kur kāroto jaunumu varēs nopirkt. 1921. gadā visa Parīze smaržoja pēc “Šanel № 5”.
Pat pēc simt gadiem “Šanel № 5” ir starp pirktākajām smaržām pasaulē. -
Stāsta Rotko muzeja Daugavpilī vadītājs Māris Čačka.
Latvijā par Rotko sākām plaši runāt tikai pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados pēc amerikāņu pētnieka, Rotko biogrāfijas autora Džeimsa Breslina vizītes Daugavpilī. Tajā pašā laikā pasaule Rotko pazina jau daudzas desmitgades, lai arī nesaistīja viņa vārdu ar Latviju. Breslina vizīte un interese par Rotko dzimto pilsētu pamudināja mūs uzmeklēt Rotko ģimeni, lai īstenotos mākslinieka simboliskā atgriešanās mājās, Daugavpilī.
Mana ilggadējā kolēģe, Rotko muzeja izstāžu kuratore Farida Zaletilo, kas turpina strādāt ar Rotko tēmu arī šodien, uzmeklēja Rotko ģimeni un nodibināja pirmos kontaktus. Tā rezultātā jau 2003. gadā Rīgā un Daugavpilī plaši svinējām mākslinieka simtgadi. Tas bija laiks, kad dzima pirmā doma par Rotko mākslas darbu klātbūtni viņa bērnības pilsētā. Ideja tika apspriesta īpašā nodomu protokolā starp pašvaldību un Rotko ģimeni, apliecinot gatavību veidot jaunu kultūrvietu mākslinieka piemiņai, kur būtu aplūkojami arī Rotko oriģināldarbi.
No Rotko simtgades līdz jaunās kultūrvietas atvēršanai pagāja desmit gadi. Pēc gadsimtu ilgas prombūtnes Marks Rotko caur saviem darbiem atgriezās Latvijā uz palikšanu.
Jaunā kultūrvieta jeb Daugavpils Marka Rotko mākslas centrs (šobrīd – Rotko muzejs) tika atklāts 2013. gada 24. aprīlī mākslinieka 110. jubilejas gadā.
Kāpēc es runāju par atgriešanos pēc 100, nevis 110 gadiem? Vai zināji, ka 10 gadu vecumā mazais zēns kopā ar ģimeni no pilsētas emigrēja uz Amerikas Savienotajām Valstīm? Tas notika tālajā 1913. gadā.
Lai piesaistītu finansējumu topošās kultūrvietas ēkas renovācijai un, to atklājot, piedāvātu skatītājam augsta līmeņa māksliniecisko saturu, pašvaldība iniciēja jaunu formu pirmo mākslas darbu iegūšanai topošā muzeja krājumam. Par šādu formu kļuva Marka Rotko vārdu nesošs starptautiska tvēruma glezniecības plenērs, pašvaldības rīkots un atbalstīts kopš 2005. gada septembra. 2013. gadā tas tiek pārdēvēts par glezniecības simpoziju un sekmīgi notiek vēl šobaltdien, ik gadu pulcējot vismaz 10 māksliniekus no visas pasaules.
Tverot iedvesmu Rotko dzimtajā Daugavpilī un viņa oriģināldarbu pieredzējumā, šodienas mākslinieki simpozijā rada paši savas abstraktās glezniecības kompozīcijas.
Tas krājuma veidošanai bija tikai sākums. 2013. gadā no Daugavpils novadpētniecības un mākslas muzeja tika pārņemts vairāk nekā 200 Rotko plenēra kolekcijas darbu. Šobrīd, Rotko muzejam pārkāpjot 11 darbības gadu slieksni, tā krājumā ir vairāk nekā 3000 mākslas darbu, kurus radījuši vairāk nekā 50 pasaules valstu mākslinieki visdažādākajos mākslas medijos.
Skaitliski liekākās ir glezniecības un keramikas kolekcijas, kā rezultātā, kaut arī proporcija starp Latvijas un ārvalstu mākslinieku darbiem ir līdzīga, Rotko muzeja krājums ir šobrīd lielākais mūsdienu aizrobežu mākslas vākums Latvijā.
Pēc Rotko muzeja akreditācijas pagājušajā gadā varam lepoties, ka krājums nu ir Valsts aizsardzībā. Bet vai zini, kas vēl vairo Rotko muzeja krājuma nozīmi un vērtību?
Kopš 2023. gada vasaras muzeja krājumā ir divi Marka Rotko agrīnie zīmējumi, paša mākslinieka rokas radīti viņa radošās karjeras sākumā. Šos darbus Rotko ģimene uzdāvināja muzeja krājumam kultūrvietas 10 gadu jubilejas svinībās.
Tādejādi Rotko muzejs patlaban ir vienīgais muzejs Austrumeiropas un Ziemeļreiropas reģionā, kura krājumā ir Rotko oriģināldarbi. Tas attaisno muzeja nosaukumā ietverto Rotko vārdu un pilntiesīgi apliecina Rotko piederību Daugavpilij un šim ģeogrāfiskajam reģionam.
Minētie Rotko oriģināli līdzās ģimenes deponētajiem darbiem ir aplūkojami Rotko zālē līdz 2026. gada aprīlim.
Rotko muzeja krājums nemitīgi turpina pieaugt. Ik gadu krājumā nonāk muzeja rīkoto starptautisko simpoziju dalībnieku darbi, kā arī darbi, ko mākslinieki atstāj muzejam, noslēdzot savas izstādes. Noteiktu skaitu darbu muzejs ik gadus iepērk, bet atsevišķi darbi tiek saņemti arī ar izstāžu programmu nesaistītu dāvinājumu formā. -
Stāsta Ziedoņa muzeja vadītāja Rūta Šmite.
Kad dzejnieks Imants Ziedonis un aktrise Ausma Kantāne pieņēma lēmumu uzcelt pašiem savu vasaras māju, abi noteikti nedomāja par oficiālajiem normatīviem un dažādiem fizikas likumiem, būvniecības noteikumiem. Paši veidoja mājas vīziju un arī iekārtojumu, protams, arī visu plānoja paši. Dzejnieks teica, ka mājai jātop pēc sena 17. gs. vidus hernhūtiešu saieta nama līdzības, sekojot labākajām latviešu zemnieku būvēšanas mākslas tradīcijām.
Jumts nedrīkstēja būt plakans, jo plakans jumts jau nav nekāds īsts jumts. Jumtu jumj Jumis, tādēļ bez divām daļām, kas saslietas viena pret otru, to nemaz nav iespējams īstenot. Un jumtam noteikti bija jābūt no niedrēm – tādam pašam kā Imanta dzimtas mājām Ragaciemā. Bērnības sajūtai un atcerei jaunajās mājās. Turklāt niedres nedeg, par ko Imants, mazs būdams, kopā ar kaimiņu puikām bija pārliecinājies.
Ausma Dailes teātra režisora Eduarda Smiļģa dedzībā sapņoja par kamīnu mājas centrālajā daļā. Imants piekrita un teica, ka kamīnam jābūt tik lielam un ar tik augstu velvi, lai var brīvi redzēt liesmu galus un, pie tā sēžot, justies kā pie īsta ugunskura ārā dabā, tumšā naktī. Gar kamīnu augšup bija jāstiepjas trepēm gandrīz līdz debesīm un trešajā stāvā vajadzēja dzīvot bitēm.
Ausma gribēja redzēt zvaigznes caur guļamistabas logu. Imants, kurš jau bija sācis dāvināt Ausmai lāčus, gribēja uzdāvināt arī tos kas debesīs, tādēļ, domājot par mājas novietojumu dabā, tika ņemta vērā arī zvaigznāja vieta debesjumā.
Pirmās mājas skices uz papīra uzlika arhitekts Gunārs Jansons – viens no izcilākajiem Latvijas seno koka ēku zinātājiem. Bet skices nesakrita ar iedomāto vīziju, un mākslinieki turpināja sapņot. Kad pienāca laiks sapņus noformēt oficiāli, arhitekti un inženieri paziņoja, ka jāņem vērā padomju laika normatīvi, kuri noteica, ka dzīvojamā platība nedrīkst būt lielāka par 30 kvadrātmetriem. Lielā hernhūtiešu saieta nama idejā balstītā un izveidotā viesu istaba ar kamīnu – viss kopā 38 kvadrātmetru platībā –, tika noformēta kā vestibils.
Lai mākslinieku pāra vēlmes iekļautos normatīvos, māja gribot negribot bija jāceļ uz augšu, tā virs pirmā stāva izveidojot vēl trīs pusstāvus, kas mijās viens ar otru, radot zigzaga vai pat spirāles iespaidu no iekšpuses un teju baznīcas jumta formu no ārpuses. Tas viss Imantam Ziedonim patika. Jo neparastāk, jo labāk.
Būvniecības zinātāji un nezinātāji – visi kā viens teica, ka tāda māja jau nestāvēs. Seši vainagi pamatā un uzreiz sākas jumts, turklāt tik stāvs un skaidrs, ka smags. Tas jau ir pret fizikas likumiem – māja sabruks, jumts nošļuks, nespēs turēties pretī spiedēm, liecēm, cirpēm un vēl visādām materiālu deformācijas iespējamībām. Taču Imants teica: “Kā būs, tā būs.”
20. gs. 60. gadu beigās un 70. gadu sākumā Latvijā plosījušās iepriekš neredzētas vētras, kurās nogāzta desmitā daļa no Latvijas mežos augošajiem kokiem. Šo vētru gāztie koki izmantoti par Ziedoņu pāra vasaras mājas pamatu vainagiem. Savukārt skeptiķu bažas kliedējusi nākamā vētra, pēc kuras māja turpina stāvēt. Šogad tai aprit jau 50 gadi. Šeit tapušas epifānijas, Imants Ziedonis studējis tautas dziesmas, šeit sarakstīta poēma par pienu un daudzi citi dzejoļi, sākot ar 70. gadu vidu līdz pat 90. gadu nogalei. Šeit dzimis arī sākums Dižkoku atbrīvotāju grupai.
Ziedonis šeit bēdzis un patvēries no pilsētas burzmas, slavas, pienākumiem, iztukšojies, lai ar dabas spēku atkal atjaunotos. Tagad šī māja pieejama sabiedrībai kā Ziedoņa muzejs un ikvienam muzeja ciemiņam ir iespēja izbaudīt dzejnieka un aktrises radīto interjeru un mājas atmosfēru – tieši tādu, kādu abi bija veidojuši savas dzīves laikā.
Šī vieta turpina iedvesmot jaunradei, kalpot mieram, atjaunošanās procesiem un mijiedarbei ar dabu.
Kā redzam, mākslinieku dullums rezultējies neparastā, iedvesmojošā un stāstiem bagātā, Latvijas kultūras mantojumu apliecinošā vietā. Un, lai arī te bijis labs skuju koku gaiss, kas jo īpaši derīgs tuberkulozes slimniekiem, kāds bija arī Imants Ziedonis, tomēr pats dzejnieks divdesmit gadus pēc mājas uzcelšanas atzinis, ka šis dullais un spēcīgais kāda agra Jāņu rīta lēmums celt šai vietā māju tomēr nav bijis pārāk gudrs un labs, jo zeme ir cieta un neauglīga – būtībā māja ir uzcelta uz klints un burkānus vai sīpolus te izaudzēt esot bijis teju neiespējami. Un dzejniekam, kurš visu mūžu gribējis būt dārznieks, tas bija svarīgs arguments. -
Stāsta muzikoloģe Iveta Grunde.
20. gs. mijas franču komponista Erika Satī personība bija un ir viena no jautājumus visvairāk raisošām. Un ne tikai personība, bet arī viņa darbi.
Viens no tiem ir skaņdarbs ar nosaukumu “Vexations” (“Pārdzīvojumi”, 1893). Kā rakstīts partitūrā, kura aizņem tikai pusi no vienas lapaspuses, tēma, kas sastāv no 19 notīm un divās rindiņās ietilpināmā dīvainu akordu kustība, mūziķim, pēc komponista norādēm, ir jāatskaņo 840 reizes ļoti lēnā tempā (très lent).
Satī ir pievienojis ieteikumu: “Lai 840 reizes varētu nospēlēt šo motīvu, būtu labi jau iepriekš tam sagatavoties dziļā klusumā un nopietnā nekustīgumā”.
Kas pamudināja Satī radīt tik neparastu darbu, nav īsti zināms. Vieni uzskata, ka, ņemot vērā komponista tieksmi jokot un provocēt, darbs pilda šādu funkciju, citi apgalvo, ka tā viņš ir izsmējis Vāgnera mūzikas gigantomāniju, trešie saista to ar, cik zināms, vienīgās Satī mīļotās, gleznotājas Suzannas Valadonas (Suzanne Valadon; 1865–1938) lēmumu pēkšņi pārtraukt viņu attiecības. Lai vai kā, šis ir viens no neparastākajiem darbiem, ar visneparastāko atskaņošanas vēsturi.
Par šī darba eksistenci nekas nebija zināms līdz pat 1949. gadam, kad Satī idejiskais dvīņubrālis Džons Keidžs nopublicēja to. Tieši Keidžs uzstāja, ka šī nošu materiāla atskaņošana ir iespējama un pat nepieciešama. Tas notika Manhetenā, 1963. gada 9. septembrī „Pocket Theatre” nelielajā zālē. Tur bija sapulcējušies darba atskaņotāji – Dž. Keidžs un vēl 11 pianisti.
Klausītāju un vērotāju rindās bija mākslinieki – abstrakcionisti, brodveja aktieri, Ginesa rekordu grāmatas pārstāvji, kas bija gatavi fiksēt garākā koncerta rekordu, „The New York Times” žurnālisti, kas savu rakstu par piedzīvoto koncertā atklāja ar vārdiem: “Lai kas tas arī nebūtu, tas ieies mūzikas vēsturē”.
Koncerts sākās sešos vakarā un beidza skanēt ap vieniem nākamajā dienā. Tās bija gandrīz 19 stundas.
Kā stāstīja viens no mūziķiem, tad spēlēja viņi uz maiņām, dibenistabā bija pāris lieli zaļi spilveni, uz kuriem mūziķiem, kas jau bija nospēlējuši, atpūsties. Daži no dalībniekiem pat iemanījās aizskriet uz veikalu nopirkt ko ēdamu. Bet fakts paliek fakts – Dž. Keidžs ar domubiedriem paveica neticamo.
Pēc koncerta Keidžs atzina: “Es esmu mainījies un pasaule ir mainījusies”.
Pēc šī atskaņojuma vairāki pianisti ķērās klāt mistiskajai “Pārdzīvojumu” partitūrai. 1967. gadā Londonā muzikologs Ričards Tūps (Richard Toop) bija pirmais, kas uzdrošinājās viens pats izpildīt šo darbu. Tas viņam aizņēma 24 stundas.
1970. gadā austrālietis Pīters Evans (Peter Evans) nespēja pieveikt šo maratonu. Viņš pārtrauca spēli pie 595. reizes. Pianists apgalvoja, ka spēles laikā viņam uzmākušās ļaunas domas un viņš ievērojis kā “dīvaini tēli lien ārā no notīm”.
Francūzis Nikolas Horvats (Nicolas Horvath) 2012. gadā Tokijā Satī darba atskaņojumam patērēja veselas 35 stundas. Tā jau bija astotā reize, kad viņš spēlēja šo darbu.
Kādam savam sekotājam YouTube kanālā viņš apliecināja, ka vienam spēlēt šo darbu ir ļoti grūti. “Sāpes sākas pēc 6 stundām, vājprāts pēc 12 stundām, elle pēc 20 stundām!”
Interesanti, ka gan pianisti, gan koncertu līdzdalībnieki runā par šī skaņdarba mistisko iedabu. Pianisti apgalvo, ka nošu izteiksmē īso materiālu viņi nav spējīgi atcerēties un spēlēt no galvas pat pēc simtās atkārtošanas reizes. Arī klausītāji, kas stundām jau dzirdējuši darbu, nespēj nodungot šī darba melodiju.
Patiešām mistika! -
Stāsta muzikoloģe, diriģente Kristiāna Vaickovska.
Marģera Zariņa (1910–1993) radošajā darbā bijušas divas mūzas – mūzika un literatūra. Pamatā Marģeris Zariņš darbojies kā komponists, rakstniecībai pievēršoties jau pāri pusmūžam. Tomēr mūža nogalē ar jaunu sparu tapuši vairāki ievērojami skaņdarbi, kuru starpā arī mazāk zināmā “Poēma par pienu” (1979) pēc Imanta Ziedoņa tā laika jaundarba ar tādu pašu nosaukumu tekstiem.
“Poēma par pienu” ir viena no pēdējām kompozīcijām, par kuru Marģeris Zariņš 1980. gada 23. februārī vēstulē savam draugam, literatūrzinātniekam Harijam Hiršam (1937–2007), lūdzot sniegt atsauksmi par jaunākajiem veikumiem literatūrā, rakstījis: "[..] Patlaban nodarbojos atkal ar komponēšanu – taisu augšā “Poēma par pienu” ar Ziedoņa dzeju diviem koriem un ērģelēm, tas būs grandiozi, ja neizgāzīsies".
Vēstulē komponists norāda arī to, ka gatavojas savai 70 gadu jubilejai. Ar vārdu “grandiozi”Marģeris Zariņš bija domājis ne tikai izpildītāju sastāvu, bet, izvēloties laikmetīgus kompozīcijas tehnikas paņēmienus, vēl vairāk paplašinājis savu stilistisko varavīksni. Pats komponists ar savu ieceri bija ļoti aizrāvies, ko poētiski un īsti “zariņiskā” stilā atklājis 1980. gadā žurnālam “Karogs” ”Literārās autobiogrāfijas” noslēgumā:
"Ko tagad saceru? Literatūrā – neko! Esmu tukšs kā izšauta plinte. Toties pa šo laiciņu uzpildījies mans skaņu akumulators. Aizgūdamies rakstu mūziku Imanta Ziedoņa “Poēmai par pienu”. Diviem koriem, ērģelēm un zvanam. Padomājiet – zvanam!
Poēmu par Miru Māru, dzīvības sācēju un beidzēju, no abām pusēm pretī nācēju, steidzēju... Vai paspēšu, vai spēšu, to zina tikai Marah, indiešu faķīrs. Bet mēģināšu turēties kā vīrs."
Lai arī “Poēmu par pienu” kā centrālo programmas skaņdarbu bija paredzēts pirmatskaņot Marģera Zariņa 70 gadu jubilejas koncertā 1980. gada 19. jūnijā Latvijas Universitātes Lielajā aulā, tomēr plašāka publika to iepazina jau tā paša gada 4. aprīlī Latvijas PSR Komponistu savienības plēnuma ietvaros.
Poēmas pirmatskaņojumā tāpat kā vēlāk jubilejas koncertā piedalījās Valsts Akadēmiskais koris un sieviešu koris “Dzintars” diriģenta Imanta Cepīša vadībā.
Komponistu savienības plēnuma atsauksmēs var lasīt, ka Marģera Zariņa “Poēma par pienu” pārsteigusi ar laikmetīgumu vairāk kā jaunāko kolēģu veikumi. Interesanti, ka pēc periodikā atrodamajām atsauksmēm var noprast, ka Marģera Zariņa sākotnējā iecere bijusi rakstīt vairākdaļīgu darbu, uz to vedina arī mūzikas vēsturnieces Vijas Briedes atsauksme laikrakstā “Cīņa” par plēnumā dzirdēto. Vija Briede norāda, ka skanējusi “Poēmas par pienu” otrā daļa “Maijs” un ka
“kārtējo reizi pārsteidz tas, cik organiski tieši un vitāli autors izjūt aktualitātes strāvojumus mākslā. Caur seno pavasara ieražu atbalsīm, caur it kā reālistisku tēlu filozofiskiem un reizē – apbrīnojami dzīvīgiem vispārinājumiem! Darbs intriģē, rosina gaidīt visu daļu pirmatskaņojumu komponista jubilejā.”
Latvijas Radio arhīvā atrodas divi ieraksti, kas datēti attiecīgi ar 1980. gada 4. aprīli un tā paša gada 19. jūniju, neatklājot iepriekš minēto ieceri par vairākdaļīgu darbu. Iztrūkst arī recenzijas, atsauksmes un citas kritikas formas par komponista 70 gadu jubilejas koncertu, kas apstiprinātu ieceri par vairākdaļīga skaņdarba realizēšanu.
Lai arī par eksistenciāliem jautājumiem komponists labprāt ironizēja un jokoja, tomēr “Poēma par pienu” atklāj pavisam citādu Marģeri Zariņu – filozofiskāku un savā ziņā dramatiskāku. Šķiet, drīz pēc pirmatskaņošanas “Poēma par pienu”, iespējams, sarežģītības dēļ “iegūlusies” plauktā teju jau 45 gadus un gaida savu renesansi. - Vis mere
