Episodes
-
1994. gada decembrī Krievijas armija un iekšējais karaspēks uzsāka iebrukumu Čečenijā – Kaukāza republikā, kura bija pasludinājusi savu neatkarību no Krievijas Federācijas. 1994. gada 31. decembrī armija devās uzbrukumā galvaspilsētai Groznijai, lai šai dienā ciestu apkaunojošu un asiņainu fiasko cīņā pret pilsētas aizstāvjiem.
1991. gada septembrī, brūkot Padomju Savienībai, Krievijas Federācijas Čečenu-ingušu autonomās republikas galvaspilsētā Groznijā ar bruņotu spēku pie varas nāca organizācija „Čečenu Vistautas Nacionālais kongress” ar bijušo padomju aviācijas ģenerāli Džoharu Dudajevu priekšgalā. Dudajevs sarīkoja tautas nobalsošanu, kuru Kremlī, protams, neatzina, atdalīja Čečeniju no Ingušijas un 1993. gada jūnijā pasludināja suverēnas Čečenu republikas Ičkērijas izveidi. Tad nu Kremļa valdība sāka rīkoties savas varas atjaunošanai dumpīgajā republikā.
Vispirms prezidentu Dudajevu mēģināja gāzt ar t.s. „opozīcijas” palīdzību. Visai autoritārajam čečenu līderim nenoliedzami bija pretinieki paša tautā, tomēr, tikpat nenoliedzami, viņi bija mazākumā. 1994. gada novembrī, kad Dudajevam uzticamie spēki likvidēja opozīcijas mēģinājumu ieņemt galvaspilsētu Grozniju, gūstā krita vairāki desmiti Krievijas armijas karavīru – līdzīgi „brīvprātīgie” kā tie, kuri tagad sastopami Ukrainas austrumos. Pēc „opozīcijas cīņas” izgāšanās Kremlis ķērās pie konvencionālas militāras operācijas: 1994. gada 11. decembrī Krievijas spēki, kuru sastāvā bija gan armijas, gan iekšlietu ministrijas iekšējā karaspēka vienības, no trīs pusēm iegāja Čečenijā un sāka virzīties uz Grozniju. Čečenu spēki vietām pretojās, taču apmēram nedēļas laikā armijas kolonām bija izdevies no ziemeļiem, austrumiem un rietumiem pietuvoties galvaspilsētai. Uzbrukums Groznijai sākās Vecgada dienā – 1994. gada 31. decembrī.
Krievijas aizsardzības ministrs Pavels Gračovs pirms uzbrukuma bija plātījies, ka viņam pietikšot ar vienu gaisa desantnieku pulku, lai ieņemtu Čečenijas galvaspilsētu. Patiesībā uzbrukumā pilsētai tika sūtīti daudz lielāki spēki, kuri gan pamatā sastāvēja no vāji sagatavotiem regulārā dienesta kareivjiem, kuriem nebija īpašas nojēgas par operācijas raksturu un trūka jebkādu iemaņu kaujas darbībai pilsētā. Karadarbība pilsētas apstākļos ir teju vissarežģītākais militārais uzdevums, kas neizbēgami saistās ar lieliem upuriem. Šajā gadījumā krievu karavīriem pretī stājās čečenu kaujinieki, kuri bija izcili motivēti un lieliski pārzināja kaujas zonu. Viņu bruņojumā bija pietiekami prettanku ieroču, pat nedaudz bruņutehnikas. Vecgada dienas uzbrukums kļuva par apkaunojošu izgāšanos Krievijas armijai, kuras kolonas lielāko tiesu bija spiestas atkāpties, pametot aiz sevis iznīcinātus tankus un citu tehniku, simtiem kritušo un gūstā saņemto, ielenktas avangarda vienības, kurām lielāko tiesu arī nācās padoties čečenu gūstā. Izņēmums bija vienīgi ģenerāļa Ļeva Rohļina komandētā kolona, kurai izdevās nostiprināties pilsētas ziemeļdaļā. Vissmagāk Vecgada dienas kaujā Groznijā cieta Krievijas armijas morāle – priekšstatu par čečenu karotāju pārākumu neizdevās mainīt līdz pat Pirmā Čečenijas kara beigām. Pēc sākotnējās neveiksmes, Krievijas armija mainīja taktiku: pret Groznijas kvartāliem tika vērsta artilērijas viesuļuguns un aviācijas triecieni, tikai pēc tam turp devās mobilas kājnieku grupas, izcīnot sīvas tuvcīņas ēku drupās. Šais kaujās abās pusēs krita vairāki tūkstoši karavīru, savukārt civiliedzīvotāju upuri tiek lēsti no 5500 līdz pat 27 000 cilvēku. Pārspēka mākti, čečeni pameta Grozniju 1995. gada marta sākumā, tomēr Pirmais Čečenijas karš līdz ar to vēl nebūt nebeidzās. Tas noslēdzās 1996. gada augustā ar Krievijas de facto sakāvi. -
2006. gadā 30. decembris bija sestdiena un pasaulē šī diena atmiņā paliks ar to, ka tās dienas rītā bijušajam Irākas prezidentam Sadamam Huseinam izpildīts nāvessods, kuru tā paša gada 5. novembrī Irākas tiesa viņam piesprieda par noziegumiem pret cilvēci.
"Pāršķirta melna lappuse Irākas vēsturē," Irākas televīzija paziņoja dienā, kad Bagdādē nāvessodu pakarot izpildīja Irākas diktatoram Sadamam Huseinam un diviem kādreizējiem viņa režīma locekļiem. Nāvessodu izpildīja pulksten sešos no rīta (?) pēc vietējā laika kādā cietumā Irākas galvaspilsētas Bagdādes ziemeļos, klātesot Irākas premjerministra pārstāvim un sunnītu garīdzniekam, šo faktu apstiprinājis Irākas ārlietu ministrs.
Sadamam Huseinam augstāko soda mēru piesprieda par 148 šiītu nogalināšanu 1982. gadā Dudžailā. Kopā ar Huseinu apsūdzēti bija arī viņa pusbrālis Barzans al Tikriti un bijušais Irākas augstākās tiesas priekšsēdētājs Avads Hamets al Bandars. Visiem apsūdzētajiem spriedumu nolasīja tā paša gada 5. novembrī pēc gadu ilgušas tiesas prāvas.
Irākas televīzija sestdienā, 30. decembrī, pārraidīja videoierakstu, kas uzņemts pirms nāvessoda izpildes. Pašu nāvessoda procesu televīzijā nerādīja, bet vēlāk demonstrēja kadrus, kuros bija redzams pakārtā diktatora līķis. Toreiz ziņoja, ka Sadama Huseina mirstīgās atliekas ar helikopteri pārvestas no nāvessoda izpildes vietas uz citu, plašākai sabiedrībai neatklātu vietu. No Irākas premjerministram tuvu stāvošām personām izskanējusi informācija, ka Huseins tiks apglabāts Irākas teritorijā.
Tikmēr Huseina meitas Raghada un Rana, kuras dzīvoja Jordānijā, bija izteikušas vēlēšanos, lai tēvs tiktu apglabāts Jemenā. Abas sievietes vērojušas televīzijā tēva dzīves pēdējos mirkļus un bijušas lepnas par drosmi, ar kādu Huseins pieņēma savu likteni. Bagdādes šiītu apdzīvotajā daļā Sadrā un Basrā pēc Huseina sodīšanas sākās svinības, turpretī Huseina dzimtajā pilsētā Tikrītā viņa atbalstītāji sarīkoja protesta akcijas.
ASV tā brīža prezidents Džordžs Bušs nāvessoda izpildi nosauca par "svarīgu pagrieziena punktu Irākas ceļā uz demokrātiju", tomēr atzina, ka tas nedarīs galu vardarbībai. Tikmēr dažas no ASV galvenajām sabiedrotajām nāvessoda izpildi vērtēja krietni piesardzīgāk. Pēc Buša teiktā, sods Sadamam Huseinam izpildīts "saskaņā ar taisnīgas tiesas lēmumu" atšķirībā no daudziem "viņa brutālā režīma upuriem, kuriem taisnīgums tika liegts".
Savukārt toreizējā Lielbritānijas ārlietu ministre Mārgareta Beketa pozitīvi vērtēja to, ka "Irākas tiesa notiesāja Sadamu Huseinu par vismaz dažiem no briesmīgajiem noziegumiem, ko viņš izdarījis pret Irākas tautu", bet vienlaikus uzsvēra ka Lielbritānijas valdība neatbalsta nāvessodus "nedz Irākā, nedz citur".
Vatikāns nāvessoda izpildi Sadamam nosauca par traģisku, norādot, ka tas var uzkurināt atriebības garu.
Cilvēktiesību organizācijas „Amnesty International” ASV nodaļas direktors Lerijs Kokss nosaucis sasteigto nāvessoda izpildīšanu par kļūdu.
Organizācijas „Human Rights Watch” direktors Ričards Dikers izteicies: „Valdības uzticību cilvēktiesību principiem demonstrē tās attieksme pret visļaunākajiem cilvēktiesību pārkāpējiem.” Viņš uzskata, ka vēsture spriedīs bargu tiesu Dudžailas prāvai un Huseina sodīšanai ar nāvi. -
Missing episodes?
-
29. decembrī dzimšanas dienu svin britu aktieris Džūda Lovs. Viņš piedzima 1972. gadā.
Aktiera kontā ir tādas lieliskas filmas, kā „Talantīgais misters Riplijs”, „Augstais kalns”, „Šerloks Holms”, „Gataka”, „Anna Kareņina”, „Karaļa Artura zobens” un citas. Viņa nopelnīto lēš 70 miljonos dolāru. Tas ir šodienas jubilārs Džūda Lovs, kurš pats par sevi teicis, ka nekad neprastu sevi pārdot kā sekssimbolu, jo gluži vienkārši nav tā ieprogrammēts. Tajā pašā laikā jau vismaz divus gadu desmitus viņa vārds piesaukts, runājot par pasaules skaistākajiem, pievilcīgākajiem, seksīgākajiem un iekārojamākajiem vīriešiem.
Džūda Lovs jeb precīzāk Deivids Džūda Heivorts Lovs piedzima 1972. gada 29. decembrī Londonā skolotāju ģimenē, kurā jau auga trīsgadīgā Nataša. Džūdas mamma bija angļu valodas skolotāja Mārgareta Anna Heivorta, bet tētis Pīters Roberts Lovs bija sākumskolas skolotājs. Džūdas vecāki abi bijuši bāreņi, tāpēc bērnus audzinājuši, mīlestību netaupot. Vecāku mīlestību abi bērni izbaudījuši pārpārēm. Lai arī piedzimstot, aktierim pirmo vārdu lika Deivids, tomēr vecāki visu bērnību viņu sauca par Džūdu. Šis tā arī palicis par aktiera profesionālo vārdu. Ja pie vārda Deivids zēns savulaik tika par godu kādam ģimenes draugam, tad Džūda ir kā apliecinājums vecāku mīlestība pret bītliem un viņu dziesmai „Hey Jude”, turklāt Džūdas mammai mīļš bijis Tomasa Hārdija pēdējais romāns „Džūda neievērojamais”.
Džūda ar māsu izauga ģimenē, kur teātris, kino un mūzika bija neatņemama sastāvdaļa, un tas ietekmēja bērnu izvēles. Nataša kļuva par gleznotāju un fotogrāfi, kamēr Džūda, kā stāsta zinātāji, jau kopš agras bērnības varējis gluži kā hipnotizēts sēdēt pie televizora vai vēl labāk kinoteātrī. Vecāki savu skatuves mīlestību nodeva bērniem, un jau sešu gadu vecumā Džūda ticis pie pirmajām lomām bērnu izrādēs, 13 gadu vecumā viņš kļuvis par Nacionālā jaunatnes muzikālā teātra trupas dalībnieku.
Nostāsti vēsta, ka 14 gadu vecumā Džūda esot pasācis regulāri aizlaisties no stundām, lai ar vilcienu dotos uz Londonas centru, kur citu pēc citas noskatījies vismaz trīs filmas, tad līdz ar stundu beigām nokļuvis mājās un nevienam neradās ne vismazākās aizdomas, ka pusaudzis nemaz nav bijis skolā. Tā nepieķerts topošais aktieris kādu laiku itin mierīgi varējis dzīvot šādu dzīves ritmu.
17 gadu vecumā notika pavērsiens, jo pēc vairākām lomām uz pusaudžu teātra skatuves viņām piedāvāja lomu ziepju operā „Ģimene, tas bija brīdis, kad Džūda pameta skolu un sākās aktiera profesionālā karjera. Seriāla filmēšana noritēja Mančestrā, kas tobrīd bija viena no stilīgākajām pilsētām Lielbritānijā. Tur nonācis, īrējot savu mitekli, aktieris baudīja pieaugušā cilvēka dzīvi un to, ka viņam bija savi ienākumi, ko varējis tērēt pēc sirds patikas.
Pirmā īstā kino loma bija mazbudžeta filmā „Shopping”jeb „Iepirkšanās”, kuras filmēšanas laukumā Džūda satika savu sievu, par sevi vecāko Sediju Frostu, kuru apprecot, Džūda kļuva par tēvu precīzāk patēvu sievas meitai no iepriekšējām attiecībām. Abiem piedzima trīs bērni. Pēc vairākām filmām Lielbritānijā Džūdu pamanīja Holivuda, kur pēc pāris neveiksmēm nāca „Talantīgais misters Riplijs”, kinolente, kas uznesa Džūdu slavas debesī. Viņš bija kļuvis par starptautisku zvaigzni un pēkšņi viņu savās filmās gribēja visi. Gan sievietes, gan režisori. 2019. gadā Džūda apprecējās otrreiz ar psiholoģi Filipu Koenu, un šobrīd aktieris ir jau sešu bērnu tēvs, kurš priecājas, ka, vecākam kļūstot, viņam vairs nevajag būt zelta puisēnam un ka cilvēki vairs nepievērš tik lielu uzmanību izskatam, bet gan novērtē lomu dziļumu. -
1901. gada 27. decembrī dzimusi vācu kinoaktrise un dziedātāja Lilija Marlēna – viena no spilgtākajām parādībām pagājušā gadsimta vidus kino un populārajā mūzikā.
1930. gada 1. aprīlī uz Vācijas kinoteātru ekrāniem iznāca režisora Jozefa fon Šternberga jaunākā filma „Zilais eņģelis”. Afiša tēloja glītu un izlaidīga paskata būtni – tipisku naktslokāla dejotāju. Filmas sižets vēstīja par pavecu un respektablu ģimnāzijas pasniedzēju, kuru liktenīga iemīlēšanās kaildejotājā padara vārda tiešā nozīmē par klaunu un iznīcina viņa rimto un pareizo dzīvi. Liktenīgās dāmas Lolas Lolas lomā bija aktrise Marlēna Dītriha; īstā vārdā – Marija Magdalēna Dītriha, dzimusi Berlīnē 1901. gada 27. decembrī.
Tobrīd 28 gadus vecās aktrises kontā jau bija vairākas lomas teātrī un arī kino, tomēr tieši Lolas Lolas loma padarīja viņu par zvaigzni. Tā ļāva Marlēnai atklāt visas viņas dotības: dramatiskā tēlojuma prasmi, valdzinošu ārieni un grāciju, graujošu seksapīlu un – balsi, par kuru Ernests Hemingvejs teicis, ka, ja Dītrihai nebūtu nekā cita, tikai viņas balss, ar to vien viņa spētu salauzt jūsu sirdi. „Zilais eņģelis” pavēra daiļajai vācietei ceļu uz Holivudu, kurp viņu sev līdzi aizveda Jozefs fon Šternbergs. Kopdarbs ar viņu filmās „Maroka”, „Apkaunotā”, „Šanhajas ekspresis”, „Blondā Venēra”, „Purpura imperatore”, „Velns ir sieviete” bija apogejs Marlēnas Dītrihas kinoaktrises karjerā.
Jāteic, pārcelšanās uz Ameriku nāca Marlēnai Dītrihai īsti laikā. Viņa nicināja Hitleru un necieta nacistu režīmu, un kad Savienotās Valstis iesaistījās karā pret Vāciju, Dītriha bez šaubīšanās devās koncertēt amerikāņu karavīriem Alžīrijā un vēlāk Francijā. Daudzi tautieši viņai – vācietei – to negribēja piedot arī pēc Vācijas sakāves un nacisma noziegumu atmaskošanas. Par vienu no Dītrihas kara laika repertuāra pērlēm kļuva dziesma „Lilija Marlēna”. Vācu skolotāja Hansa Leipa Pirmā pasaules kara laikā sarakstīto dzejolīti par meiteni, kas gaida mīļoto zem laternas pie kazarmu vārtiem, Otrā pasaules kara priekšvakarā komponēja Norberts Šulce un kā pirmā ieskaņoja dziedātāja Lele Andersena. Nacistu propagandistiem šī elēģiskā dziesmiņa pat diez ko nepatika, bet tomēr to pārraidīja Vermahta karavīriem domātais raidītājs okupētajā Belgradā. Tā kā šo staciju dzirdēja visā Vidusjūras reģionā, dziesma vēja ātrumā ieguva popularitāti abās frontes pusēs, un arī Marlēna Dītriha uzņēma „Liliju Marlēnu” savā piefrontes koncertu repertuārā.
Arī, karam beidzoties, Marlēnas Dītrihas estrādes karjera turpināja plaukt, pildot zāles Lasvegasā, Londonā, Ņujorkā un citur pasaulē. Tā ilga līdz pat 73 gadu vecumam, kad viņa turnejas laikā Austrālijā nelaimīgi uz skatuves lauza kāju. Pēdējie Marlēnas Dītrihas mūža gadi līdz aiziešanai no šīs pasaules 1992. gadā pagāja Parīzē, dzīvojot visai noslēgti, taču aktīvi sarakstoties un sazinoties pie telefonu. 1984. gadā uz ekrāniem iznāca režisora Maksimiliāna Šella dokumentālā lenta „Marlēna”, kurā gan dzirdama vienīgi aktrises balss. Žurnāls „Newsweek” to nodēvējis par „iespējams, visfascinējošāko un aizgrābjošāko dokumentālo filmu, kas jebkad veltīta dižai kinozvaigznei”. -
Pagājušā gadsimta 60. gados pasaules aviokonstruktori izstrādāja vairākus virsskaņas pasažieru lidmašīnu modeļus, no kuriem līdz rezultātam nonāca divi – Francijas un Lielbritānijas kopprojekts "Concorde" un padomju izstrādājums Tu-144. Padomju lidaparāts bija pirmais, kurš 1975. gada 26. decembrī uzsāka pastāvīgus komerclidojumus. Tiesa, jau pēc dažiem gadiem tos nācās pārtraukt.
Pagājušā gadsimta 50. gados vairāku valstu militārajā aviācijā parādījās pirmie sērijveidā ražotie virsskaņas lidaparāti. Ap to pašu laiku radās arī idejas par virsskaņas pasažieru lidmašīnām, kas to izmēru dēļ bija tehniski krietni sarežģītāks uzdevums. Rietumos līdz realizācijai nonāca viena izstrādne – britu un franču apvienotās programmas projekts „Concorde”. Pirmais prototipa lidojums tika plānots 1969. gadā pirmajos mēnešos, taču pirmatklājēju laurus rietumniekiem pēdējā brīdī atņēma Padomju Savienība. Andreja Tupoļeva vadītā konstruktoru biroja izstrādātās virsskaņas pasažieru lidmašīnas Tu-144 prototipa pirmais lidojums notika 1968. gada 31. decembrī.
Jau kopš pirmajiem Tu-144 publiskajiem lidojumiem rietumos izskanēja versijas, ka „krievu brīnums” ir pamatīgi špikots no „Concorde”, respektīvi, tā projektēšanā nav iztikts bez padomju spiegu tīkla pakalpojumiem. Padomju konstruktori to noliedza, norādot uz virkni oriģinālu konstrukcijas īpatnību. Pamanāmākā bija nelieli izbīdāmi spārni lidmašīnas priekšgalā, kas ļāva „Tu-144” strauji samazināt ātrumu nosēžoties. Kad 1973. gada jūnijā padomju tehnikas brīnums ieradās starptautiskajā Parīzes Aviācijas izstādē Laburžē, franči nosūtīja iznīcinātāju „Mirage” ar uzdevumu nofotografēt minēto konstrukcijas detaļu. Iespējams, tieši negaidītā iznīcinātāja parādīšanās „Tupoļeva” pilotu redzeslokā izraisīja traģēdiju – piloti veica riskantu manevru, lidmašīna strauji zaudēja augstumu un gaisā burtiski izjuka gabalos. Lidmašīnas atlūzas nogalināja astoņus cilvēkus uz zemes; gāja bojā arī visi seši apkalpes locekļi. Avārijas iemeslus līdz galam noskaidrot neizdevās, taču ir aizdomas arī par sasteigtā projektēšanas procesā pieļautām nepilnībām. Padomju aviokonstruktorus, visdrīzāk, krietni mudināja priekšniecība: ļoti gribējās šai supertehnoloģijas jomā apsteigt ideoloģiskos pretiniekus rietumos.
Regulāros ekspluatācijas lidojumus Tu-144 uzsāka 1975. gada 26. decembrī, jau atkal apsteidzot „Concorde” – par nepilnu mēnesi. Lidojumi notika maršrutā Maskava–Alma-Ata divas reizes mēnesī, biļete maksāja 82 padomju rubļus – tiem laikiem visai ievērojamu summu. Padomju aviosabiedrības „Aeroflot” piloti šais reisos tikai asistēja; pirmais pilots allaž bija lidotājs izmēģinātājs no Tupoļeva konstruktoru biroja. Nestandarta situācijas gadījušās turpat vai katrā lidojumā. Tas viss nepalika nepamanīts padomju pilsoņiem, un sāka cirkulēt nostāsti, anekdotes un melni joki par lielisko lidaparātu, kurš jūs ātrāk par citiem nogādās, tai skaitā, līdz kapsētai. Kad 1978. gada maijā izmēģinājuma lidojumā avarēja uzlabotais variants „Tu-144D”, „Aeroflot” pārtrauca pasažieru pārvadājumus ar virsskaņas lidmašīnām. Kādu laiku „Tu-144” vēl lidoja ar kravas sūtījumiem uz Habarovsku Tālajos Austrumos.
Var piebilst, ka arī Tu-144 līdziniece „Concorde”, kuru ekspluatēja „Air France” un „British Airways”, jau diezgan sen pametusi pasaules lidlaukus. Lidojumi pār Atlantijas okeānam gan bija pieprasīti maksātspējīgo pasažieru vidū, tomēr „Air France” virsskaņas lidaparāta katastrofa 2000. gadā, kurā dzīvību zaudēja 113 cilvēki, kā arī vispārējā aviopārvadājumu industrijas krīze pēc 2001. gada 11. septembra terora aktiem, lika aviokompānijām pieņemt lēmumu par virsskaņas komerclidojumu pārtraukšanu. Tā nu virsskaņas pasažieru aviācija pagaidām izrādījusies mūslaiku vajadzībām pārāk ekstravagants piedāvājums. -
1818. gada 25. decembra pirmajās stundās nelielās Austrijas pilsētiņas Oberndorfas baznīciņā pirmoreiz izskanēja viena no visu laiku zināmākajām Ziemassvētku dziesmām „Klusa nakts, svēta nakts”. Ar Oberndorfas draudzes palīgmācītāja Jozefa Mora vārdiem šo korāli iepriekšējā dienā bija komponējis viņa draugs, ērģelnieks un skolotājs Francis Ksavjē Grūbers.
Bija 24. decembris, ļaudis jau dzīvoja Ziemassvētku vakara gaidās, kad pie Arnsdorfas skolotāja un ērģelnieka Franča Ksavjē Grūbera ieradās negaidīts viesis – viņa draugs un Oberndorfas draudzes palīgmācītājs Jozefs Mors. Moram līdzi bija viņa dzejolis, sacerēts pirms pāris gadiem kādā iedvesmas brīdī, un jaunais dieva kalps tagad vēlējās, lai Grūbers ar šo tekstu komponētu Ziemassvētku korāli – divām balsīm un ģitārai. Lieta tāda, ka baznīcas ērģeļu plēšas izrādījušās baznīcas žurku sagrauztas, un tagad, ja negribēja šais Ziemassvētkos oberndorfiešus atstāt pavisam bez mūzikas, korālim bija jābūt gatavam un apgūtam uz pusnakts dievkalpojuma laiku. Tas nu gan bija uzdevums! Droši vien Grūbers neatteicās tikai tādēļ, ka neuztvēra savu misiju pārlieku nopietni; galu galā – nepretenciozs amatiera dzejnieka teksts, maza lauku baznīciņa, vienkāršs ģitāras pavadījums… Francis Ksavjē sēdās pie nošu lapas, un tā nu 1818. gada 25. decembra pirmajā stundā baznīcēni, sanākuši Svētā Nikolaja baznīciņā Austrijas pilsētiņā Oberndorfā, pirmo reizi ieklausījās jaunā Ziemassvētku dziesmā, kuru viņiem cēla priekšā Jozefs Mors (tenors un ģitāra), Francis Ksavjē Grūbers (bass) un baznīcas koris.
„Klusa nakts, svēta nakts…” Droša apstiprinājuma tam, ka pie korāļa tapšanas tiešām vainīgi grauzēji, nav, tomēr ir zināms, ka drīz pēc tam Oberndorfas baznīciņas ērģeles tiešām labotas, un ērģeļu meistars Karls Maurahers, ļoti iespējams, bijis tas, kurš paņēmis līdzi „Klusas nakts” notis un izplatījis tās citiem saviem klientiem. Arī ērģelniekam un skolotājam Blāziusam Vimmeram, un pēdējais to iekļāvis baznīcas dziesmu grāmatā, kas iznāca jau nākamajā – 1819. gadā. Tā šo Ziemassvētku korāli iepazina Tirolē, kur tolaik plauka ģimenes ansambļu tradīcija. Šie profesionālie dziedātāji ceļoja pa visu Eiropu, un kādos desmit gados vienkāršā melodija jau bija pazīstama tālu aiz robežām, bieži vien gan kā „tiroliešu tautas dziesma”, jo teksta un mūzikas autorus izpildītāji mēdza piemirst jebkādi pieminēt.
Šodien daudzviet pasaulē Ziemassvētki nav iedomājami bez Jozefa Mora vārdiem un Franča Ksavjē Grūbera melodijas. „Klusa nakts, svēta nakts” tulkota vairāk nekā 300 valodās un dialektos; to atskaņo neskaitāmos aranžējumos un variācijās. Ziemassvētkos šis korālis izskan tūkstošos baznīcu un, laikam gan, miljonos māju visā pasaulē. -
1914. gada Ziemassvētkos Pirmā pasaules kara Rietumu frontē starp britu un vācu daļām daudzviet iestājās stihisks pamiers un brāļošanās. Tā šausminošajā karā ierautie izpauda savu cilvēcību.
1914. gada rudenī Pirmā pasaules kara frontes ziemeļrietumu sektorā risinājās aktīva kaujas darbība – tā dēvētā „Skriešanās uz jūru”. Vācieši mēģināja apiet līdz tam nepiesegto britu ekspedīcijas korpusa kreiso flangu, briti, attiecīgi, pagarināja fronti, līdz tā sasniedza jūru. Rezultātā 1914. gada novembrī Francijā bija izveidojusies vienlaidus frontes līnija no Lamanša līdz Šveices robežai, dinamisku manevru iespējas bija izsmeltas un sākās ilgais un nomācošais ierakumu karš – resursu, nervu un jaunu nogalināšanas tehnoloģiju sacensība.
Tā pienāca šī kara pirmie Ziemassvētki, kuros ģenerāļi un politiķi abās frontes pusēs bija solījuši kareivjiem atgriešanos mājās ar uzvaru. Jau pieminētajā frontes Ziemeļrietumu sektorā 24. decembra pievakarē briti ievēroja, ka šaušana no vācu puses pieklususi. Šur un tur virs ierakumu malas vai nu pacēlās balti karogi, vai arī kāds angliski protošais uzsāka sasaukšanos, piedāvājot svētku vakarā pārtraukt uguni. Briti lielāko tiesu piekrita. Pēc laiciņa sākās ziemassvētku dziesmu dziedāšana, virs ierakumiem tika pacelti lukturīši, un tad jau daudzviet gāja vaļā brāļošanās. Zaldāti un zemākie virsnieki sastapās neitrālajā joslā, aprunājās, sapīpēja, cienāja cits situ ar smēķiem, šokolādi un kādu stiprāku malku. Tika kopīgi dziedāts un uzspēlēta bumba. Tā bija arī laba iespēja apglabāt kritušos biedrus, kuru līķi trūdēja neitrālajā zonā jau dienām, daži pat nedēļām ilgi.
Tas bija tā dēvētais Ziemassvētku pamiers Rietumu frontē – stihiska akcija, kurā no britu puses piedalījās apmēram 100 000 karavīru, jādomā, ne mazāk arī no vācu puses. Protams, ka ģenerāļiem, kuru štābi bija ērti izvietojušies franču ‘šato’ pārdesmit kilometrus aiz frontes līnijas, šī brāļošanās nebija pa prātam. Bet nekas daudz vairāk par brīdinošām pavēlēm nesekoja – sodīto tikpat kā nebija. Toties nākamajā gadā artilērijai deva pavēli Ziemassvētkos pamatīgi apstrādāt pretinieka pozīcijas, lai uzturētu vajadzīgo spriedzi un novērstu šādas nedisciplinēta humānisma izpausmes.
Tiesa, kā norāda ierakumu kara pētnieks Tonijs Ešvorts, zināma improvizēta pamiera situācija daudz kur Pirmajā pasaules karā bijusi diezgan ierasta lieta. Karavīri atturējušies no aktīvām apšaudēm laikā, kad pretējā pusē bijis maltītes vai pirtī ejamais laiks.
Otrajā pasaules karā līdzīgi brāļošanās gadījumi nav zināmi. Pretējās puses šai karā daudz pamatīgāk piekopa kareivju ideoloģisko apstrādi, un ienaidnieks, sevišķi jau totalitāro režīmu armijās, tika daudz biežāk uztverts kā ļaunuma iemiesojums, pret kuru nekāda saudzība vai izpratne nav domājama. Pie tam šajā karā kaujas darbība kopumā bija daudz dinamiskāka, un karavīri reti pavadīja ilgu laiku vienos un tais pašos ierakumos. T
omēr amerikāņu armijas veterāni atceras, ka vācu pretuzbrukuma laikā Rietumu frontē 1944. gada decembrī, kad kaujas bija ļoti sīvas, Ziemassvētku vakarā pēkšņi iestājies klusums un tad no vācu pozīciju puses atskanējusi dziesma – „Klusa nakts, svēta nakts”. Amerikāņi pievienojušies. Kad korālis izskanējis, pretinieki vēl brīdi palikuši mierā, ļaujot svētās nakts klusumam valdīt pār kara plosīto zemi, bet tad atkal tvēruši ieročus, lai turpinātu cits citu nogalināt ar iepriekšējo degsmi. -
Vācu komponista Engelberta Humperdinka opera „Ansītis un Grietiņa” ir viens no spilgtākajiem un populārākajiem darbiem t.s. Ziemassvētku operas žanrā. Savu pirmizrādi opera piedzīvoja Veimārā, 1893. gada 23. decembrī.
Ziemassvētku opera ir īpašs muzikālā teātra žanrs ar vairākus simtus gadu senu vēsturi. Tā saknes ietiecas 17. gs. aristokrātu mājas teātru tradīcijā, sevišķi jau Itālijā, kur tolaik Adventa laikā bija aizliegtas laicīga satura izrādes, taču iestudējumi ar Jēzus dzīves un citiem Bībeles sižetiem bija atļauti. Tradīcija turpināja plaukt arī nākamajos gadsimtos, kad aizliegumi vairs nebija spēkā, un līdz pat mūsdienām top operas, kuras Adventa laikā parādās repertuārā, lai pēc tam no tā pazustu līdz nākamā gada decembrim. Jau labu laiku tie nav vairs tikai bībeliski sižeti, tomēr gandrīz vienmēr ir ar fantastikas vai pasaku elementiem, piemēroti bērnu uztverei. Viena no biežāk iestudētajām šajā sarakstā ir vācu komponista Engelberta Humperdinka opera „Ansītis un Grietiņa” ar labi zināmās brāļu Grimmu pasakas sižetu. Savu pirmizrādi Humperdinka darbs piedzīvoja 1893. gada 23. decembrī toreizējā Veimāras Galma teātrī. Diriģēja tobrīd vēl samērā jaunais komponists Rihards Štrauss.
Engelberta Humperdinka mūžs pamatā bija veltīts pedagoģijai. Jaunības gados liktenis viņu saveda kopā ar muzikālā teātra dižgaru Rihardu Vāgneru, kuram viņš asistēja pie „Parsifāla” iestudējuma Baireitā un arī skoloja mūzikā Vāgnera dēlu Zigfrīdu. Vēlāk viņš pasniedza Hoha Konservatorijā Frankfurtē pie Mainas, bet pedagoģiskās karjeras apogejs bija Kompozīcijas meistarskolas vadītāja vieta Berlīnē. Humperdinka kontā ir apmēram desmit operas un dziesmuspēles, taču „Ansītis un Grietiņa” ir vienīgā plaši pazīstamā un iestudētā šai sarakstā.
Kā daudzu izcilu literatūras un teātra darbu gadījumā, arī „Ansīša un Grietiņas” ideja radās tīri nejauši. Engelberts atsaucās savas māsas, dzejnieces un folkloristes Adelheidas Vites lūgumam komponēt dažus pantus mājas teātra ludziņai, kuru viņa kopā ar divām meitām gatavoja sava vīra Hermaņa dzimšanas dienai. Šīs dziesmiņas, kurās prasmīgi bija izmatoti tautas melodiju motīvi, kļuva par pamatu operai ar Adelheidas Vites libretu.
Humperdinka un Vites opera ir krietni gaišāka, salīdzinot ar brāļu Grimmu pasakas sižetu, kas saglabājis vairāk arhaiskas nežēlības. Atmests sākotnējais motīvs par vecākiem, kuri aizved bērnus mežā, jo bada laikā nevar tos izbarot. Māte viņus tur aizsūta ogās, gan dusmu brīdī un laikam tādēļ piemirsdama ziņas par biezoknī mājojošo raganu. Mežā Ansītis un Grietiņa sastop lielākoties labus garus – Smilšu vīriņu, kurš viņus iemidzina, Rasas laumiņu, kura pamodina, un eņģeļus, kuri sargā viņus miegā. Ragana gan joprojām nav nekāda labā: viņa vilina pie sevis bērnus, lai burvju pavardā pārvērstu tos piparkūku cilvēciņos. Bet ar Ansīti un Grietiņu šis gājiens, kā zināms, neizdodas, krāsnī nonāk pati ragana un pārtop piparkūkā, savukārt agrāk piparkūkās pārvērstie bērni kļūst atkal dzīvi. Finālā izskan operas vadmotīvs, ka tad, kad grūtības vislielākās, Kungs Dievs pasniedz mums savu palīdzīgo roku. -
2001. gada 22. decembris ir diena, kad ASV piedzimst pirmais klonētais mājdzīvnieks – kaķis Sisi.
Sisi piedzima 2001. gada 22. decembrī Teksasas universitātes Veterinārās medicīnas koledžā kā daļa no projekta, kura ietvaros bija paredzēts klonēt suni Misiju. Un savu vārdu ieguva, pateicoties jēdzienam „copycat”, kā tā saīsinājums. Sabiedrība par eksperimenta rezultātiem gan uzzināja tikai nākamā gada februārī, kad pētījuma aprakstu publicēja žurnālā “Nature”.
Jau gadu un mēnesi pēc eksperimenta Teksasas zinātnieki bija apmulsuši, jo kaķa klonēšana bija it kā izdevusies, kaķis bija piedzimis un izdzīvojis, tomēr zinātniekus mulsināja tas, ka Sisi nav bijusi nekāda līdzība ar tā oriģinālu – kaķi vārdā Varavīksne. Pirmkārt, klonētais kaķis atšķīrās ar savu nokrāsu. Varavīksnei plankumi bija brūnā, dzeltenā un zeltainā krāsā, savukārt Sisi rotāja pelēkas svītras dažādās nokrāsās. Turklāt kaķu psihe un raksturs atšķīrās – Varavīksne nosvērta un noslēgta, kamēr Sisi ziņkārīga un jautra. Dažs labs jau sāka apšaubīt to, ka SIsi vispār ir klons, ja ne DNS pētījumi, kas apstiprināja to, ka kaķis ir klons.
Cilvēki, kuri cerēja, ka klonēšana palīdzēt uzcelt no mirušiem mīļotos dzīvniekus bija vīlušies. Turklāt zinātnieki, rezultātus apkopojot, teica, ka pat DNS negarantē vienādu nokrāsu. Tikmēr dzīvnieku aizsardzības biedrības pārstāvji, kuri, lieki piebilst, neatbalsta klonēšanu, uzvaroši sacīja - viņu prognozes, ka klonēšana nenozīmē dublēšanu fiziskā līmenī, kur nu vēl psihes, ir apstiprinājušās.
Kompānija, kas finansēja pētījumus un klonēšanu, vēl pirms Sisi dzimšanas bija sarīkojusi kampaņu, kurā mājdzīvnieku īpašniekiem piedāvāja saglabāt viņu četrkājaino mājas mīluļu šūnas – tiesa, ne par baltu velti, 2001. gadā tas maksāja 895 dolārus. Pēcāk gan visiem, kuri vēlējās iegūt precīzu sava mīluļa kopiju, nācās atteikt. Tādejādi šī kompānija cerēja sev nodrošināt godīga uzņēmuma slavu, lai neteiktu, ka naudas dēļ gatavi uz ne pārāk labu biznesu.
Tiesa, kompānija nemeta plinti krūmos, cerot, ka kaut kad izdosies iegūt precīzu dzīvnieka kopiju, kam gan nepieciešami papildu pētījumi. Tikmēr Sisi sešus mēnešus pēc nākšanas pasaulē adoptēja laboratorijas vecākais profesors Dveins Krāmers un viņa sieva Šērlija, viens no zinātniekiem, kurš strādāja pie šī projekta. Sisi netika novēroti nekādi dzīvnieku klonēšanas gadījumos iespējamie blakusefekti un viņa arī kļuva par pirmo klonēto dzīvnieku, kam piedzima mazuļi. Kad klonētajai kaķenei apritēja pieci gadi, viņa pasaulē laida trīs kaķēnus, kuri ar viņu kopā dzīvoja īpaši izveidotā divstāvu kaķu mājā Krāmeru pagalmā līdz par Sisi mūža galam.
Sisi nodzīvoja 18 gadu ilgu mājas kaķa mūžu, un viņsaulē aizgāja 2020.gadā. Kā pēc klonētā kaķa nāves sacīja viņa saimnieki – tā bija ilga, normāla un laimīga kaķa dzīve. Par klonētās kaķenes aiziešanu sēroja ne tikai profesora Krāmera ģimene, bet arī visa zinātnieku saime, kas bija piedalījusies kaķa klonēšanā, sakot, ka ir apbēdināti par Sisi aiziešanu, vienlaikus ir priecīgi par to, kā pirmajam klonētajam kaķim izdevies attīstīt zinātni, palīdzot zinātnieku aprindām saprast, ka klonēšana var būt efektīva un pateicoties tai var iegūt veselīgu dzīvnieku.
Krāmers teica, ka Sisi bijis veiksmes stāsts arī viņa paša dzīvē un karjerā, jo kaķenes stāsts un viņas fotogrāfijas bijis gards kumosiņš visas pasaules medijiem. “Viņa bija daļa no mūsu ģimenes un bija mums ļoti īpaša. Viņa mums pietrūkst, Sisi pierādīja pasaulei, ka klonētie dzīvnieki var dzīvot tikpat pilnvērtīgu un veselīgu dzīvi kā parasti kaķi, tostarp spēj radīt veselīgus pēcnācējus.”, tā sacīja profesors Krāmers, kurš bija klāt klonētā kaķa radīšanā un visu viņa ilgo mūžu. -
1940. gada 21. decembrī 44 gadu vecumā no sirdslēkmes mirst amerikāņu rakstnieks Frānsiss Skots Ficdžeralds.
Frānsiss Skots Ficdžeralds tiek uzskatīts par vienu no 20. gadsimta izcilākajiem amerikāņu romānu un īsos stāstu rakstnieku, tāpat nereti viņu sauc par zudušās paaudzes autoru. Lai arī piedzimis Amerikā un tur arī studējis, daļu savas dzīves vadījis Francijā.
Par Ficdžeralda studijām Prinstonā klīst nostāsts, ka universitātē topošais rakstnieks iestājies mīlestības dēļ. Mīlestības pret futbolu dēļ – reiz viņš skatījies maču, kurā prinstonieši spēlēja pret Jeilas universitāti un ieraudzījis prinstoniešu Sema Vaita spēli, viņš izdarījis izvēli – un skaidrs, ka iestājies Prinstonā pirmais, ko izdarījis, pieteicies futbola komandā, tiesa jau pēc divām nedēļām viņu no futbola komandas atskaitīja kā pagalam neperspektīvu. Un bez futbola Prinstona Ficdžeraldam nebija interesanta –viņu kaitināja švītīgi turīgie studenti, kuriem viņš naudas trūkuma dēļ nespēja līdzināties, bet knapināties nabadzīgā ierindas studenta statusā arī viņš nebija ar mieru, tādēļ nācās atrast veidu kā izcelties, kļūt pamanāmam un pierādīt, ka ir labāks par Prinstotnas bagātnieku dēliņiem.
Un te Ficdžeralds lika lietā savu slepeno ieroci, ko jau pamatskolā bija veiksmīgi izmantojis, proti, tā bija sacerēšanas māksla. Frānsiss sāka rakstīt humoristiskus stāstiņus studentu žurnālam un lugas Prinstonas teātrim, no kurām dažas arī tika uzvestas. Tiesa, visas šīs ārpusmācību aktivitātes novērsa no galvenā – studijām, un rezultātā Ficdžeraldu ieskaitīja nesekmīgo pulkā, kas beidzās ar to, ka viņam studijas apnika un viņš nolēma iestāties armijā, ar cerību, ka, plosoties Pirmajam pasaules karam, viņu nosūtīs uz fronti, kur viņam noteikti būs lemt krist kaujā.
Lai atstātu liecību par sevi pasaulei, pirms došanās uz fronti viņš nosūtīja kādai izdevniecībai romāna manuskriptu, bet drīz to saņēma atpakaļ ar ieteikumu pie tā piestrādāt. Bet pašu Ficdžeraldu frontes vietā nosūtīja uz mācību nometni, kas izrādījās liktenīga, jo tur viņš satapa savu mīļoto Zeldu, ar kuru jaunais leitnants varēja apprecēties tikai karam beidzoties un ar noteikumu, ka viņš atradīs pieklājīgu darbu.
Zeldas vecāki uzskatīja, ka rakstnieks ir tas pats, kas bezpajumtnieks. Īsu brīdi Ficdžeralds strādājis reklāmas aģentūrā Ņujorkā, tomēr vēlme rakstīt bija pāri visam, tāpēc pametis darbu Ņujorkā, viņš devās uz mājām, lai piestrādātu pie romāna, ko bija uzrakstījis pirms pieteicās armijā. Un tā bija laimīgā loze, romāns „Šaipus paradīzes”, ko izdeva 1920. Gadā, Ficdžeraldu un viņa sievu padarīja par smalko aprindu hroniku galvenajiem varoņiem. Bija sācies neprātīgā džeza laikmets, kurā rakstnieks ar kundzi kļuva par jaunās Amerikas „karaļpāri”.
Kad ģimenē piedzima meita, bohēma turpinājās un Ficdžeralds centās rakstīt, bet tas kļuva arvien grūtāk, jo rakstīt viņš varēja tikai skaidrā prātā. Tādi brīži rakstnieka dzīvē bija arvien retāk. Lai paglābtos no zudības, Ficdžeraldi pārcēlās uz Franciju, kur rakstnieks sāka darbu pie „Lielā Getsbija”. Tas bija pagājušā gadsimta 30. gados, kad Frānsiss saņēma rekorlielus honorārus, piemēram, 1931. gadā par vienu stāstu viņš saņēma 4000 dolāru, rakstniekam bija veiksmīga sadarbība ar Holivudu, tomēr pamazām sākās viņa noriets, turklāt, kad lecot ūdenīm, Frānsiss salauza atslēgas kaulu, viņš ilgu laiku nevarēja strādāt.
Un tad pienāca 1940. gada 21. decembris, kad Ficdžeraldu piemeklēja sirdslēkme un viņš atstāja šo pasauli, atstājot aiz sevis četrus pabeigtus romānus un vairākus īsos stāstus, tostarp Bendžamina Batona neparastais dzīves stāstu, pēc kura motīviem uzņemta filma. Bet nāves brīdī Ficdžeralda kontā bijusi summa, ar kuru pietika tikai tik, lai samaksātu par ķermeņa pārvešanu uz dzimteni un kapracim.
Kad pēc rakstnieka nāves publicēja Ficdžeralda autobiogrāfisko apcerējumu “Krahs”, tas viņu atkal pacēla jaunos slavas viļņos, saucot par amerikāņu klasiķi un izcilu sava laika hronistu, kā arī viņam par godu izveidoja muzeju. -
1522. gada 20. decembrī Rodas bruņinieku ordeņa lielmestrs Filips de Lil-Adāms pēc vairākus mēnešus ilgas pretošanās piekrita padoties turku sultāna Suleimāna Lieliskā armijai. Bruņinieki bija spiesti aiziet no Rodas salas, taču saglabāja savu ordeni, kas jau pēc dažiem gadiem atjaunoja darbību Maltas salā.
1291. gadā pēc pusotru mēnesi ilgām asiņainām cīņām Ēģiptes mameluku rokās krita Akra – pēdējā krustnešu pilsēta Palestīnā. Cīņās izdzīvojušie Hospitāliešu ordeņa bruņinieki atrada patvērumu kristiešiem joprojām piederošajā Kipras karaļvalstī, bet 14. gadsimta sākumā viņi atņēma tobrīd bojāejas priekšvakarā esošajai Bizantijas impērijai Rodas salu Mazāzijas piekrastē. Tagad viņi sāka dēvēties par Rodas bruņiniekiem un vairākas desmitgades bija ietekmīgs spēks Vidusjūras austrumos. Tolaik šo rajonu šķērsoja Eiropai nozīmīgākie jūras tirdzniecības ceļi, par kuru kontroli cīnījās ietekmīgās Itālijas tirgotāju pilsētvalstis Venēcija un Dženova, Ēģipte, kurā valdīja jau pieminētie mameluki – muhamedāņu karotāju sekta; un arī topošā reģiona lielvalsts – turku Osmaņu impērija. Rodas stratēģiskais izvietojums ļāva bruņiniekiem apdraudēt jūras sakarus starp turku īpašumiem Eiropā un Āzijā, un Osmaņi, kuri tobrīd īstenoja ekspansiju gan vienā, gan otrā pasaules daļā, nevarēja samierināties ar šādu stratēģisku draudu. Pēc tam kad 1453. gadā turku varā krita Konstantinopole, Rodas ieņemšana kļuva par sultānu stratēģisko prioritāti.
Pirmais mēģinājums ieņemt Rodu, kuru 1480. gadā īstenoja Mehmeds II, bija nesekmīgs. Pagāja vēl četrdesmit gadi, līdz 1522. gadā Rodas salā izsēdās vismaz 100,000 liela Osmaņu armija ar pašu sultānu Suleimanu Lielisko priekšgalā. Rodas bruņiniekiem un viņu ordeņa lielmestram Filipam de Lil-Adāmam šis iebrukums nebija negaidīts. Rodas pilsētas nocietinājumi bija pārbūvēti atbilstoši jaunākajām fortifikācijas prasībām, tika sūtīti palīdzības lūgumi ticības brāļiem Eiropā, uz kuriem gan atsaucās tikai daži simti venēciešu no netālu esošas Kipras. Galu galā sultāna milzu armijai rodieši varēja likt pretī septiņus tūkstošus karotāju.
Roda izrādījās Osmaņiem ciets rieksts. Viņu artilērija, kura tika uzskatīta par tolaik labāko Eiropā, nespēja nodarīt nopietnus postījumus nocietinājumiem. Daudz bīstamākas bija mīnas, kuras izdevās ierakt zem vaļņiem – iespējams, turki izmantoja vēl kopš antīkās senatnes saglabājušos kanalizācijas sistēmu. Bet arī pēc tam, kad mīnu eksplozijas izgrāva mūrī apmēram vienpadsmit metrus platu robu, pilsētas aizstāvjiem izdevās atsist uzbrukumus. Septembrī sultāns, neveiksmju satracināts, piesprieda nāvessodu savas armijas virspavēlniekam Mustafam Pašā, kuru gan vēlāk apžēloja. Jaunais virspavēlnieks Ahmeds Pašā bija pieredzējis fortifikācijas inženieris, tagad mīnēšanas darbi notika daudz mērķtiecīgāk, tomēr nākamajos mēnešos Roda joprojām turējās. Novembrī Osmaņu armija bija teju izsmēlusi savas iespējas: turku nometnē plosījās slimības, kareivji bija demoralizēti, bet arī bruņinieku pretošanās spējas bija tuvu izsīkumam un uz palīdzību no ārienes nebija ko cerēt. Galu galā 1522. gada 20. decembrī lielmestrs de Lil-Adāms, aplenkuma nomocīto pilsētnieku pierunāts, piekrita sākt sarunas par padošanos. Sultāna Suleimāna noteikumi bija ļoti pieņemami: bruņinieki drīkstēja pamest Rodu, ņemot līdzi visu mantu un ieročus; tāpat jebkurš cits salinieks drīkstēja doties prom trīs gadu laikā. Turki apņēmās saglabāt visas kristiešu baznīcas un nākamos piecus gadus neieviest salā savus nodokļus. Nākamā – 1523. gada pirmajā dienā Rodas bruņinieki, ieročiem saulē mirdzot un karogiem plandot, sēdās kuģos un pameta salu. 1530. gadā imperators Kārlis V piešķīra ordenim kā lēni Maltas salu, kur tas turpināja valdīt vēl turpat trīssimt gadus, tagad saukdamies par Maltas bruņinieku ordeni. -
Stenlija Kubrika filma „Mehāniskais apelsīns”, tapusi pēc tāda paša nosaukuma Entonija Bērdžesa romāna, pirmizrādi Savienotajās Valstīs piedzīvoja 1971. gada 19. decembrī. Filma tēlo situāciju, kad tehnoloģiskajam progresam sabiedrībā neseko garīgais progress.
„Mani šajā darbā aizrāva viss: sižets, raksturi un, protams, valoda,” tā kinorežisors Stenlijs Kubriks sacījis par angļu rakstnieka Entonija Bērdžesa romānu „Mehāniskais apelsīns”. Bērdžesa romāns iznāca 1962. gadā; Kubriks to izlasīja dažus gadus vēlāk un uzņēmās ne vien režisora un producenta, bet arī scenārista darbu. Filmēšanu viņš pabeidza astoņos mēnešos, uzstādot personisko rekordu, apmēram tikpat laika prasīja montāža un ieskaņošana, un 1971. gada 19. decembrī „Mehāniskais apelsīns” tika nodots publikas vērtējumam.
Jaunais Alekss, kuru filmā tēlo Malkolms Makdauels, dzīvo nākotnes Londonā, kur sabiedrība, salīdzinot ar 1970. gadu, progresējusi tehnoloģiski, bet regresējusi sociāli un tikumiski. Pa pilsētu siro pusaudžu bandas, kurām raksturīgs katrai savs spilgts ģērbšanās un uzvedības kodekss, un vienas tādas četru jaunekļu bandas vadonis ir arī Alekss. Viņa aizraušanās ir sekss, vardarbība un – Bēthovena mūzika. Jaunie ļaudis sarunājas nadsatā – īpatnējā žargonā, kurā Londonas koknejam piejaukta krietna deva nepārprotami slāviskas izcelsmes vārdu: „drūgi”, „devočkas”, „ļicas”, „nogas” u.t.t. Tā nu Alekss un pārējie izklaidējas, izkaudamies ar kaimiņu bandu, atdauzīdami kādu bezpajumtnieku, iebrukdami kreisi noskaņota rakstnieka savrupmājā, piekaudami mājastēvu un izvarodami mājasmāti. Fonā, komponista Voltera Karlosa kompilēti un daļēji pārstrādāti, skan Persels, Elgārs, Rosīni un, protams, Bēthovens.
Alekss iekrīt pēc laupīšanas, kuras laikā nogalina mājas īpašnieci. Seko tiesa un cietums uz gariem gadiem, taču jau pēc pāris gadu atsēdēšanas pie Aleksa ierodas iekšlietu ministrs un piedāvā eksperimentālu psihoterapijas kursu, kura rezultātā pacientam rodas nepārvarams riebums pret visu, uz ko līdz tam bijusi noziedzīga tieksme. Alekss, tātad, tiek „nokodēts” pret vardarbību, pret seksu un, aiz sagadīšanās, arī pret Bēthovenu. Kad nu viņš izdziedināts, tātad – roku pretsitienam pacelt nespējīgs, atgriežas brīvībā, šeit viņu vārda tiešā nozīmē pēc sirds patikas atdauza kā bijušie upuri, tā līdzbiedri. Galu galā, kad kāds opozīcijas politiķis, kura mērķis ir pierādīt minētās valdības finansētās terapijas nelietderību, atstāj jaunekli istabā divatā ar Bēthovena mūziku, viss beidzas ar pašnāvības mēģinājumu. Tomēr arī tās vēl nav beigas: reanimācijas nodaļā Alekss atskārst, ka ir atguvis savu sākotnējo psihisko stāvokli, un te jau arī ierodas veselības ministrs, kurš aicina Aleksu kļūt par viņa priekšvēlēšanu komandas locekli un turpināt apliecināt terapijas programmas sekmes. Tā nu Alekss, filmas finālā pievienojies legalizētas varmācības īstenotājiem, var deklarēt: „Es esmu izdziedināts…”
Kā par Stenlija Kubrika filmu „Mehāniskais apelsīns” rakstīja izdevuma „The Catholic News” kritiķis Džons Ficdžeralds: „Filma šķiet sakām, ka, atņemot cilvēkam izvēli, mēs viņu nevis atpestījam no ļauna, bet vienīgi no tā nožogojam. Citiem vārdiem, mēs iegūstam it kā dzīvu, taču mehāniski darbināmu apelsīnu sabiedrību. Tāda smadzeņu skalošana – kā fizioloģiska, tā psiholoģiska – ir ierocis, kuru totalitāristi valstī, baznīcā vai sabiedrībā varētu kārot vieglākai labā uzturēšanai, kaut arī par indivīda tiesību un cieņas cenu.” -
Daudzu pasaules baleta trupu gada nogales repertuārs mūsdienās nav iedomājams bez šī darba – Pētera Čaikovska baleta „Riekstkodis”, kas savu pirmizrādi piedzīvoja Sanktpēterburgas Marijas teātrī 1892. gada 18. decembrī. Tomēr, lai arī aizraujoši spilgts un sižetā vienkāršs, „Riekstkodis” nav tikai krāsaina bilžu grāmatiņa.
1890. gadā Marijas teātrī Sanktpēterburgā ar lieliem panākumiem debitēja Pētera Čaikovska balets "Apburtā princese". Publikas atsaucības iedvesmots, Imperatora teātru direktors Ivans Vsevoložskis pasūtīja komponistam veselus divus darbus, kam bija jānonāk uz skatuves vienlaicīgi kā krāšņai gadumijas programmai. Tā nu 1892. gada 6. decembrī pēc vecā jeb 18. decembrī pēc jaunā stila Marijas teātra priekškars vērās Čaikovska operai "Jolanta" un baletam "Riekstkodis".
Čaikovskis, kaut tobrīd bija sava talanta pilnbriedā, nebūt nejutās pārliecināts par izdošanos. Operas sakarā viņš šķitās radoši izsmēlies pēc nesen pabeigtās "Pīķa dāmas", savukārt balets nevaldzināja ar sižetu, pie tam libretists un horeogrāfs Mariuss Petipā ļoti detalizēti norādīja, kā veidojams katrs numurs, un Čaikovski šāda instruēšana kaitināja. Taisnību sakot, "Jolanta" tiešām palikusi Pētera Čaikovska izcilāko operu ēnā, bet tas nekādi nav sakāms par "Riekstkodi". Kaut arī baleta pirmiestudējumu 1892. gadā publika uzņēma pavēsi, nākamajā gadsimtā tas kļuva par vienu no pasaulē visvairāk iestudētajiem, sevišķi Ziemassvētku laikā, kad bez tā nav domājams daudzu baleta trupu repertuārs.
"Riekstkoža" libreta pamatā ir vācu romantisma laikmeta rakstnieka Ernesta Teodora Amadeja Hofmaņa pasaka "Riekstkodis un peļu ķēniņš". Maza meitene uz Ziemassvētkiem saņem no tēvoča - leļļu meistara - dāvanu: riekstkodi, groteska kareivja formā veidotu riekstu čaumalu drupināšanas ierīci. Par spīti Riekstkoža ārējam ķēmīgumam meitene viņu iemīļo un ir ļoti nelaimīga, kad brālis rotaļlietu salauž. Darbība turpinās mazās Klāras sapņos, kad istabā sarodas peļu armija ar septiņgalvaino Peļu ķēniņu priekšgalā un uzbrūk piparkūku vīriņiem. Piparkūkām palīgā dodas alvas zaldātiņi, kurus komandē, protams, Riekstkodis. Divkauju starp Riekstkodi un baiso grauzēju valdnieku izšķir Klāras mestā čība - labie spēki svin uzvaru, Riekstkodis izrādās ļaunās peļu karalienes noburts princis, kurš tagad, nokratījis burvestības važas, aicina Klāru līdzi ceļojumā pa brīnumaino Saldumu karaļvalsti. Čaikovska muzikālā fantāzija to tēlo nepieredzētā krāšņumā. Ar attiecīgiem etniskiem motīviem šai parādē cita citai seko spāņu šokolāde, arābu kafija, Ķīnas tēja un ledenes, kuras uzdejo krievisko trepaku.
Tomēr "Riekstkodis" nav tikai naiva krāsaina bilžu grāmatiņa. Hofmanis ir, iespējams, pats noslēpumainākais, daudzslāņainākais no vācu romantisma rakstniekiem, un viņa mistikas caurstrāvotā pasaule ienāk arī Čaikovska baletā. Kā nakts pustumsā te zūd skaidrās robežas starp piedzīvoto un nosapņoto, starp cilvēku un lietu pasauli. Un Riekstkodis - vai gan viņš nav rada visiem tiem romantisma varoņiem, kuri dodas cīņās un meklējumos, lai taptu paši, un kurus šai ceļā vada un sargā visbrīnumainākais spēks - mīlestība.
-
2011. gada 17. decembris Ziemeļkorejā atnāca ar ziņu, ka mūžībā aizgājis valsts vadītājs Kims Čenirs. Diktators valsti vadīja kopš 1994. gada.
Ziemeļkorejas iedzīvotāji par notikušo uzzināja vien divas dienas vēlāk, kad tā pati melnā apģērbā tērpusies diktore caur asarām paziņoja to, ka Kims Čenirs 69 gadu vecumā nomiris jau sestdien no “lielas garīgas un fiziskas pārslodzes”. Tas noticis vilcienā, pulksten 8:30 no rīta pēc vietējā laika, valsts līderim dodoties vizītē uz galvaspilsētas apkaimi, un to, ka līderis miris no spēcīga miokarda infarkta un sirdstriekas, apliecinājusi Ziemeļkorejas ziņu aģentūra, apgalvojot, ka tas pierādīt svētdienā veiktajā sekcijā.
Melni tērptā diktore paziņojumu turpinājusi ar šādiem vārdiem :"Visiem partijas biedriem, armijas cilvēkiem un sabiedrībai ir uzticīgi jāseko biedra Kima Čenuna vadībai, jāaizsargā un jāturpina stiprināt partijas, armijas un sabiedrības vienotā fronte."
Tikmēr sēras valstī tika izsludinātas līdz pat 29. decembrim. Bēru komiteja, jā, tāda tika izveidota ar jaunāko dēlu un mantinieku Kimu Čenunu priekšgalā, paziņoja, ka sērotāji vārēs atvadīties no Kima Čenira no 20.-27. decembrī Kumsusanas pilī, kur arī apskatei bija izlikt iebalzamētais aizgājēja tēva Kima Irsena līķis.
Pēc bērēm, kas bija 28. decembrī, notika vēl viens sēru pasākums 29. decembrī, kad no rīta raidīja šaujamieroču zalves, visi vilcieni un kuģi signalizēja ar signāltaurēm, un notika triju minūšu klusuma brīdis. Oficiālā Ziemeļkorejas versija par Kima Čenira dzīvi krietni vien atšķiras no citviet pieejamiem biogrāfiskajiem dokumentiem. Piemēram, ir versija, ka viņš varētu būt dzimis 1941. gada 16. februārī Padomju Savienībā, Habarovskas novadā, bet ziemeļkorejieši apziāati mainījusi arī viņa dzimšanas gadu uz 1942.gadu, pirmkārt, lai viņam ar tēvu Kimu Irsenu būtu tieši 30 gadu starpība un, otrkārt, lai pavisam droši varētu apgalvot, ka viņš ir dzimis Korejā.
Lai nu kā, Kims Čenirs par valsts vadītāju kļuva 1994. gadā pēc sava tēva, kurš bija Ziemeļkorejas komunisma režīma dibinātājs un pirmais vadītājs, Kima Irsena nāves. Kima Čenira laikā valsti bija piemeklējis nelabvēlīgu laika apstākļu izraisīts bads, kurā nomira simtiem tūkstošu cilvēku, tikmēr Kims Čenirs, tajā pat laikā turpināja kodolieroču izstrādes programmu, kuras ietvaros kodolizmēģinājumi veikti gan 2006. gan 2009. gadā. Tas arī ir gads, kad Ziemeļkoreja izstājās no sešu valstu sarunām par tās kodolatbruņošanos.
Starp citu, Kimu Čeniru visbiežāk uzrunāja saucot par “dārgo līderi”, tas tāpēc, lai viņu nesajauktu ar priekšteci, kuru sauca par “lielo vadītāju”.
Kad Kims Čenirs kopš 2008. gada reti kad apmeklēja publiskus pasākumus, jau bija izplatījušās runas, ka iespējams viņš ir smagi saslimis vai iespējams miris. Tomēr, viņš vēl pāris reižu parādījās publiski. Un viena no tādām reizēm bija Kima Čenira dēla Kima Čenuna pirmā publiskā parādīšanās, gadu pirms tēva nāves stāvot tribīnē līdzās tēvam, viņš noskatījās grandiozu militāro parādi Phenjanā. Tā bija pirmā militārā parāde, kas tika demonstrēta tiešraidē Ziemeļkorejas televīzijā, un pirmā reize, kad valsts iedzīvotājiem bija iespēja redzēt nākamo līderi televīzijā.
Kima Čenuna vārds pirmoreiz tika minēts Ziemeļkorejas plašsaziņas līdzekļos 2010.gada 28.septembrī, kad tie vēstīja par viņa paaugstināšanu ģenerāļa pakāpē. Bet vēl pāris dienu Ziemeļkorejas mediji pirmoreiz publicēja varas mantinieka fotoattēlu, kurā viņš redzams nevis bērnībā, bet pieaudzis. Kims Čenuns ir jaunākais no Kima Čenira trīs dēliem. Uzskata, ka viņš ar svešu vārdu ir mācījies privātskolā Šveicē. Pēc atgriešanās Phenjanā viņš mācījies Kima Irsena Militārajā universitātē un 2007.gadā to beidzis. -
1944. gada 16. decembris bija tā diena, kad pasaule uzzināja, ka lidmašīna, kas iepriekšējā dienā pacēlusies Londonā, lai dotos uz Parīzi, lidmašīna, kurā lidoja amerikāņu mūzikas zvaigzne Glens Millers, ir pazudusi.
Altons Glens Millers bija ne visai turīgo Amerikas ebreju otrais dēls, kurš nāca pasaulē 1904. gada 1. martā nelielā Aiovas štata pilsētā Klarindā. Lai arī Glena bērnībā ģimene vairākkart mainīja dzīves vietu, mūzika allaž bija Milleru mājās klātesoša. Puikas gados Glens apguva trombona spēli, bet pirmo trombonu zēns iegādājas 13 gadu vecumā, par naudu, ko nopelnījis slaukdams govis.
Pēc kārtējās dzīves vietas maiņas, nepagāja ilgs laiks, kad Glens nodibināja savu orķestri un nostāsti vēsta, ka skolas beigšanas dienā viņš neieradās uz atestātu pasniegšanas ceremoniju, tā vietā kopā ar savu orķestri aizbrauca sniegt koncertu uz Larami. Saniknotais skolas direktors atestātu nosūtīja jaunā mūziķa mātei, klāt pievienodams zīmīti ar tekstu: "Uzskatu, ka atestāts par skolas beigšanu pienākas jums, jo esmu pārliecināts, ka esat tā iegūšanai laiku veltījusi vairāk nekā jūsu dēls." Tajā brīdi Glens jau bija pieņēmis nemainīgu lēmumu — viņam jākļūst par profesionālu mūziķi.
Milleram izdevās noslēgt ar izdevīgus līgumus ar orķestriem, kuros spēlējot viņš bija iekrājis naudu, lai iestātos Kolorādo universitātē. Taču mācības ilgi neturpinājās — viena semestra laikā izkrītot izkrita trijos no pieciem eksāmeniem, viņš pameta augstskolu un pievienojās Tomija Votkinsa orķestrim. Pēc trim gadiem Millers pārcēlās uz dzīvi Ņujorkā, jo viņaprāt lielpilsētā mūziķiem tiek dotas daudz lielākas iespējas. Un tiešam, drīz vien pēc ierašanās viņš jau spēlēja slavenajā Bena Polaka orķestrī un laikā tika ierakstītas pirmās divas kompozīcijas Millera apdarē. Neilgu laiku strādājis Losandželosā un Čikāgā, Glens atgriezās Ņujorkā, kur aizgāja no orķestra, apprecējās ar savu senu draudzeni Helēnu Bargeri un uzsāka mūziķa karjeru, strādādams par trombonistu un aranžētāju citiem slaveniem mūziķiem. Turpmāko gadu gaitā mainot orķestrus kā dažs labs no mums zeķes, Glens nonāca līdz savam orķestrim, kam bija lemt iegūt pasaules slavu jau no paša pirmā koncerta un pavisam orķestra slava izplatījās pa visu Ameriku.
Kad viņš bija pašā slavas zenītā, Otrā pasaules kara laikā Glens par visu makti gribēja nokļūt kā brīvprātīgais jūras kājinieku rindās. Lai arī viņam atteica, jo bija jau pārāk vecs aktīvajam dienestam, tomēr viņam savu izdevās panākt un viņš saņēma atļauju iestāties ASV militārā aviācijas dienesta rindās. Un armijā viņš izvedoja orķestri, kas izvērsa plašu koncertdarbību ar mērķi pārdot militārās obligācijas, un tā Milleram izdevās armijai savākt vairākus miljonus dolāru. Viņš bija neapstādināms un, lai nopelnītu vēl vairāk, viņš nokārtoja to, ka orķestri nosūta koncertturnejā uz Eiropu.
Tur mēneša laikā komanda sniedza koncertus 35 dažādās karabāzēs un piedalījās 40 radiotranslācijās. Liktenīgajā 1944. gada 15. decembrī Glens Millers ar vienmotora lidmašīnu "C–64 Norseman" no Londonas devās uz Parīzi, kur viņam bija viss jāsagatavo, lai sagaidītu orķestri, jo tika plānota Ziemassvētku radiotranslācija.
Pirms lidmašīnas pacelšanās Glens Millers vaicāja pilotam, pulkvedim Normanam Bezelam: "Kur ir izpletnis?" Viņš atjokoja: "Kas par lietu, Miller, gribi dzīvot mūžīgi?" Lidmašīna tā arī nesasniedza galamērķi Parīzi, tā vienkārši pa ceļam pazuda. Nākamajā dienā, proti, 16. decembrī Francijā ieradās arī orķestris, taču muzikanti atskārta, ka viņu vadītāja Millera lidmašīna ir pazudusi.
Viņa pazušanu publiskota tikai 1944. gada Ziemassvētku vakarā, kad „Associated Press” paziņoja, ka Millers nākamajā dienā nevadīs plānoto BBC raidījumu Ziemassvētku šovu. Teoriju, kas patiesībā notika bijušas neskaitāmas: ka viņš devies slepenā misijā, lai vienotos par miera līgumu ar Nacistisko Vāciju, ka miris no sirdslēkmes bordelī, jau ieradies Parīzē, ka lidmašīnu notrieca bumbvedēji. Visticamāk, Millera lidmašīna ielidoja aukstā gaisa masās, apledoja un zaudēja jaudu, avarējot aukstā ūdenī, kur jebkurš izdzīvojušais būtu miris no ķermeņa atdzišanas pāris minūšu laikā. -
1966. gada 15. decembrī mirst leģendārais amerikāņu animators un Mikipeles radītājs Volts Disnejs.
Volts Disnejs, īstā vārdā Volters Eliass Disnejs piedzima Čikāgā. Viņa vecāki bija ieceļojuši no Kanādas, jo tur nebija veicies lauksaimniecībā, tāpēc laime meklēta Amerikā.
Volts Disnejs bērnībā savu vienaudžu vidū izcēlies nepārtraukti zīmējot dažādas karikatūras. Nostāsti vēsta, ka reiz Volts krāsu un zīmuļu vietā izmantojis sveķus un nūju, bet zīmējums tapis uz vecāku mājas sienas. Lieki piebilst, ka par to viņa pienācās diezgan brangs sods.
Volts izauga daudzbērnu ģimenē, viņam bija trīs brāļi un māsa un ļoti valdonīgs un agresīvs tētis. Volta Disneja tēvs uzskatījis, ka nekas cits tā neizglīto bērnu, kā fizisks sods.Tētis tik ļoti darīja pāri nākamajam animācijas gigantam, ka viņam pat dažbrīd šķitis, ka tas nemaz nav viņa īstais tētis. Mierinājumu tēta vardarbībai Volts meklējis pie vecākā brāļa Roja, kurš dziedējis Volta fiziskās un garīgās brūces. Tāpat milzu atbalsts bijusi mamma, kura, dēlu mierinot, lasījusi viņam pasakas, un šie izdomātie stāsti ļāvuši Voltam aizbēgt no biedējošās realitātes, paslēpjoties iedomātajā pasaulē. Iespējams, ka tieši te radās un attīstījās animācijas milža fantāzija.
Jau pusaudža gados Volts Disnejs draugu un paziņu vidū bija populārs kā dažādu stāstu un miniatūru atstāstītājs ar bagātīgu iztēli un kā dažādu šovu meistars.
"Ja jūs varat sapņot, tad jūs varat īstenot savus sapņus," tas ir viens no Volta Disneja domu graudiem, kas spēji apliecina viņa dzīves pavērsienus.
Neticami, bet fakts – animācijas impērijas vēsture sākusies kādā nelielā Holivudas garāžā. Volts Disnejs dzīvojis ar domu, ka paveikt neiespējamo ir jautri, un aizrāvis līdzi savu brāli, kurš, noticot Volta idejām, kļuva par viņa pavadoni un līdzdininātāju mazai animācijas studijai, kurā lomas tika sadalītas šādi – Volts bija radošais ģēnijs, bet Rojs bija atbildīgs par finansiālo daļu. Kopā ar brāli Roju Volts reģistrēja garāžā uzņēmumu "Disney Brothers Studio". Tieši tur viņš radīja savu pirmo multfilmu "Alise Brīnumzemē".
1923.gada 16.oktobrī, parakstot līgumu par multfilmas izrādīšanu ar izplatītāju no Ņujorkas Margaretu Vinkleri, brāļi pārdēvējuši studiju par "Walt Disney Company". Un tieši šis nosaukums viņiem nesis veiksmi.
Brāļi Disneji ar filmu “Alise brīnumzemē” ieguva atpazīstamību, taču tas vēl nenozīmēja, ka viņi ieguva milzu pasūtījumus. Galu galā Holivuda tajā laikā bija tikai pašos pirmsākumos, tāpēc dzimst ideja radīt ko nebijušu un unikālu. Rezultātā Volts Disnejs kļuva par pirmo, kurš animācijas filmu izveido kopā ar sinhronu skaņas pavadījumu. Dažus no pirmajiem tēliem arī viņš pats ierunāja.
Pēc "Alises Brīnumzemē" Volts Disnejs radīja jaunu varoni – trusīti Osvaldu, kura piedzīvojumi atklājās 26 sēriju garumā. Pēc tam Vinklere nolēma bez Volta piedalīšanās izplatīt šo multfilmu, jo pēc līguma noteikumiem visas tiesības uz Osvaldu piederēja tieši viņai. Disnejam nekas cits neatlika, kā radīt jaunus savu multfilmu varoņus. Tā radās slavenā Mikipele un "Draiskās melodijas". Tam pateicoties, viņa studija 1932.gadā ieguva savu pirmo "Oskara" balvu par "labāko zīmēto filmu".
Pēc tam radās "Trīs sivēntiņi", "Sniegbaltīte un septiņi rūķīši", "Pelnrušķīte", "Pinokio", "Bembijs" un daudzas citas multfilmas, kas nu jau kļuvušas par klasiku.
Volts Disnejs ir saņēmis visvairāk ASV Kinoakadēmijas "Oskara" balvu – 26, turklāt Disnejs arī ir visvairāk, 59 reizes, nominēts šai balvai.
No šīs pasaules viņš aizgāja 1966. gada 15. decembrī, atstādams fantāzijas robežas nepazīstošu pasauli, kā arī dzīvu leģendu par to, ka dižā animatora ķermenis ir sasaldēts, un tad, kad zinātnieki būs atklājuši, kā tas iespējams, Volts Disnejs atgriezīsies, lai pasauli pārsteigtu vēlreiz. -
Mišels de Notrdams jeb pasaulē pazīstams kā Nostradams (arī Nostradamus) piedzima 1503. gada 14. decembrī. Viņš bija aptiekārs, kuru pasaulē pazīst ar savu pareģojumu krājumu, kas bijuši ārkārtīgi precīzi.
Savu vārdu no Notrdama uz Nostradams viņš nomainīja, saņemot doktora grādu. Nostradams dzima labi situētā ebreju ģimenē, kurā visi bijuši ievērojami un atpazīstami cilvēki – astrologi, ārsti . Viens no viņa vectēviem, piemēram, ilgu laiku dzīvoja Anžuānas grāfa Renē galmā, otrs vectēvs bijis ārsts un Francijas karaļa padomnieks.
Abi vectēvi bija tiem laikiem ārkārtīgi izglītoti un ar plašu redzesloku. Viņu pavadībā jaunais Mišels apguva medicīnu, ārstniecības augus, alķīmiju, matemātiku un astroloģiju. Jaunietim bija ļoti laba atmiņa un universitātē visi viņu cienīja par viņa labo atmiņu – viņš varējis atcerēties pat veselas grāmatas vai citēt to konkrētas lappuses. Tomēr skola viņu nesaistīja, jo vadošās ārstniecības metodes - tās kuras tika mācītas, bija novecojušas. Ilgāku laiku Nostradams pavadīja ceļojot pa pasauli, kā arī sāka izdot savus rakstus. Lai gan viņa pirmie izdotie raksti bija veltīti tieši veselības tēmai, Nostradama slavenākais mantojums ir nākotnes pareģojumi, kas sarakstīti vārsmās.
1555. gadā iznāca viņa pareģojumu grāmata. Tajā ietvertas četrrindes ar atskaņām, kas sagrupētas pa 100 jeb centūrijās. Pareģojumi, kas aptver laiku līdz pat 3797. gadam, ir sarakstīti ļoti sarežģītā valodā un tīti mistikas plīvurā, tāpēc šos tekstus ir ļoti grūti atšifrēt, un daudzi no tiem nav izprotami pat mūsdienās.
Visiem zināmas vārsmas kļuva pēc traģiska atgadījuma, kad strādājot par galma ārstu, Nostradams pareģoja Francijas karaļa Anrī II (1519 - 1559) nāvi, un pareģojums piepildījās. Anrī bija izveidojis cīņas turnīru, kurā uz divkauju izaicināja savu gvardes kapteini – grāfu Montgomeriju. Ilgu laiku pretinieki nespēja pieveikt viens otru, tāpēc grāfs ierosināja vienoties par neizšķirtu, par ko karalis nebija mierā. Līdz ar to cīņa turpinājās, bet nogurušie zirgi laukuma centrā saslējās kājās, un Montgomerija šķēps lūztot caursita karaļa zelta bruņucepuri un caururba karaļa kreiso aci – vienīgo bruņu neaizsargāto vietu.
Pēc desmit dienām karalis nomira. Mirušo Anrī II pārklāja ar zelta vairogu, uz kura bija attēlots lauva. Tajā brīdī kāds atcerējās Nostradama dīvaino pareģojumu: “Jaunais lauva uzvarēs veco, Kaujas laukā – vienīgajā cīņā, Zelta krātiņā tas caururbs viņa acis, Būs ievainota viena, viņš mirs nāvē briesmīgā.”
Leģendas vēsta, ka Nostradams, tāpat kā daudzi citi pareģi, zinājis, kad pienāks viņa pēdējā stunda – 1566. gada 2. jūlijs. To viņš esot ierakstījis planētu un citu debess ķermeņu stāvokļu aprēķinu tabulā.
Nostradamu apglabāja stāvus kopā ar viņa rakstiem Salondeprovansas pilsētiņas franciskāņu klosterī. Uz kapakmens bija uzrakstīts vēlējums, lai pareģi neviens netraucē.
200 gadu gaišreģis atdusējās mierīgi, līdz franču revolūcijas laikā kāds dumpinieks atvēra Nostradama kapu un izmētāja pareģa kaulus. Otrā rītā šo nekrietno revolucionāru atrada mirušu.
Nostradama pelnu urna ir iemūrēta Senlorānas baznīcas sienā. -
Somijas spēju aizstāvēt savu neatkarību pret Padomju Savienības agresiju 1939./1940. gada Ziemas karā noteica bruņoto spēku un visas sabiedrības pārliecība un cīņas gars. Šai ziņā liela nozīme bija pirmajai šī kara uzvarai pie Tolvajervi ezera 1939. gada 12. decembrī.
1939. gada 30. novembrī Padomju Savienība uzbruka Somijai. Padomju spēku skaitliskais un bruņojuma pārsvars bija nospiedošs, un daļā somu sabiedrības izplatījās paniski noskaņojumi. Tomēr jau drīz izrādījās, ka Sarkanā armija ir slikti sagatavota, jo sevišķi karam ziemas apstākļos. Dienvidos padomju uzbrukums atdūrās pret Mannerheima nocietinājumu līniju. Tālāk uz ziemeļiem – Karēlijā – somi negaidīja īpašu padomju aktivitāti, jo turienes biezie meži, cauri kuriem veda tikai nedaudzi šauri ceļi, nebija piemēroti plašām uzbrukuma operācijām. Tomēr arī šeit padomju virspavēlniecība izvērsa veselu 8. armiju, vairāk nekā 100 000 vīru. Tai pretī varēja stāties Somijas armijas 4. korpuss ar vairākas reizes mazākiem spēkiem. Tieši šeit somi svinēja pirmo pārliecinošo uzvaru šai karā – kaujā pie Tolvajervi ezera 1939. gada 12. decembrī.
Padomju spēku avangardā pa vienīgo ceļu, kas veda uz rietumiem, virzījās 139. strēlnieku divīzija, apmēram 20 000 vīru, kurus komandēja brigādes komandieris Nikolajs Beļajevs. Viņš bija diezgan pieredzējis virsnieks, Pirmajā pasaules karā uzdienējis līdz cara armijas štabskapteiņa pakāpei, pilsoņu karā pārgājis sarkano pusē un visu turpmāko dzīvi pavadījis Sarkanajā armijā. Sākotnēji viņa komandētā divīzija virzījās diezgan sekmīgi, ar trieciengrupām atsviežot nelielās somu vienības, kuras mēģināja to kavēt. Tomēr jau pēc dažām dienām, kolonas avangardam apstājoties pie uzspridzināta tilta, izveidojās kilometriem garš sastrēgums, kas apturēja kā bruņutehnikas, tā apgādes transporta pārvietošanos. Šādā situācijā divīzijas avangards pie Tolvajervi uzdūrās somu aizsardzības pozīcijām, kuras šeit bija izveidojusi apmēram 4000 vīru lielā pulkveža Pāvo Talvelas atsevišķā kaujas grupa.
Brigādes komandieris Beļajevs, novērtējis situāciju, lūdza augstākstāvošā komandiera atļauju pāris dienas sagatavot uzbrukumu, taču saņēma atteikumu un pavēli uzbrukt nekavējoties. Divus bataljonus kaujas priekšvakarā viņš nosūtīja apiet somu flangu no ziemeļiem. Pēc divu dienu virzīšanās cauri mežiem pa pusmetru biezu sniegu, šie bataljoni tiešām nonāca somu aizmugurē, kur notika t.s. „Desu kauja”. Sarkanarmiešu rokās krita vairākas kara lauka virtuves ar nupat uzvārītu zupu ar desiņām, un viņi pārtrauca uzbrukumu, lai beidzot normāli paēstu. Tikām somu pulkvedis Āro Pajari savāca simts cilvēku komandu no artilēristiem, vezumniekiem u.c. aizmugures vienībām un pēkšņā nakts uzbrukumā izklīdināja skaitliski daudzkārt pārāko pretinieku.
12. decembrī sākās galvenais kaujas posms, pie kam uzbrukumā praktiski vienlaicīgi devās abas puses. Sarkanarmiešu skaitlisko pārsvaru nivelēja viņu vājās kaujas prasmes. Strēlnieki, bet jo sevišķi ložmetējnieki šāva kur pagadās. Arī artilēristi vairāk tricināja gaisu, jo nebija izveidota uguns koriģēšanas sistēma. Tikām somu ložmetēji un lielgabali darbojās visai efektīvi. Padomju pulku štābi bija izvietojušies pārāk tuvu priekšējām pozīcijām, un vienā no tiem krita komandieris un vairums virsnieku, savukārt otru somi ieņēma, iegūstot visu dokumentāciju. Palikuši bez vadības, sarkano pulki panikā bēga, pametot tehniku, vezumus un savus ievainotos. Neko nelīdzēja arī 75. divīzijas nosūtīšana palīga 139., jo bēgošo panika inficēja arī šos palīgspēkus. Rezultātā fronte atvirzījās teju vai līdz robežai, kur arī palika līdz kara beigām. -
1936. gada 10. decembrī Lielbritānijas karalis Eduards VIII atteicās no troņa. Tā bija īsta izšķiršanās starp varu un mīlestību.
„Es, Eduards VIII, Lielbritānijas, Īrijas un Britu aizjūru domīniju karalis, Indijas imperators, ar šo paziņoju par savu negrozāmo lēmumu atteikties no troņa savā un savu pēcnācēju vārdā, un manu vēlēšanos, lai šis atteikšanās raksts stātos spēkā nekavējoties. Tam par apliecinājumu es pašrocīgi parakstu šo šajā decembra desmitajā dienā, 1936. gadā, klātesot lieciniekiem, kuri apakšā parakstījušies.” Uz karaļa veidlapas ar valsts ģerboni ar mašīnu drukāts teksts un viņa paraksts – Eduards VIII; kā arī parakstījušies viņa trīs jaunākie brāļi – Jorkas hercogs Alberts, Gločesteras hercogs Henrijs un Kentas hercogs Džordžs.
Kas lika karaļa Džordža V vecākajam dēlam, kurš tikai tā paša gada sākumā sava mirušā tēva vietā bija kāpis Britu impērijas tronī, tagad šo vietu atstāt? Īsi sakot, tā bija karaļa vēlme ņemt sievu pēc paša ieskatiem, nevis saskaņā ar nācijas un impērijas interesēm. Viņa izredzētā bija amerikāniete Volisa Simpsone, tobrīd 41 gadu veca, divreiz precējusies un – savas otrās laulības šķiršanas procesā. Un tas jau bija pirmais un acīmredzamākais drauds iespējamajai karaļa laulībai. Anglijas karalis vienlaicīgi bija arī anglikāņu baznīcas galva.
Un lai arī savulaik – 16. gadsimtā – pati anglikāņu baznīca bija radusies lielā mērā tāpēc, ka pāvests bija atteicies anulēt karaļa Henrija VIII laulības, tad tomēr Henrijs VIII savas laulības bija anulējis, nevis šķīris. Šķiršanās jautājumā anglikāņi tobrīd bija gandrīz tikpat strikti kā katoļi: ko Dievs vienojis, to cilvēkiem nebūs šķirt. Situācija, kurā šīs baznīcas galva apprec divkāršu šķirteni, daudziem anglikāņiem šķita pilnīgi neiedomājama. Arī britu civillikums kā vienīgo iespējamo laulības šķiršanas iemeslu atzina tikai laulības pārkāpumu, kamēr Simpsones kundze savu pirmo laulību bija šķīrusi emocionālas nesaderības dēļ. Pēc britu likumiem, tādējādi, viņas laulību ar karali varēja atzīt par spēkā neesošu kopš noslēgšanas brīža.
Tomēr, droši vien, ja runa būtu tikai par šiem formālajiem iemesliem, kompromiss tiktu atrasts. Visdrīzāk Eduardam ļautu precēt Volisu un saglabāt troni, viņa sievai gan nekļūstot par karalieni un iespējamajiem bērniem neiegūstot troņa mantošanas tiesības. Tomēr bija vēl cits iemesls, kāpēc liela daļa britu sabiedrības un valdošo aprindu nostājās krasā opozīcijā šīm laulībām – un tā bija Simpsones kundzes reputācija. Ne velti Savienoto valstu vēstnieks Džozefs Kenedijs bija privātā sarunā nodēvējis Simpsones kundzi ne vairāk, ne mazāk kā par padauzu, un vēstnieka kundze Roza Fitcdžeralde Kenedija, nākamā Savienoto Valstu prezidenta māte, atteikusies uzņemt viņu savā rezidencē. Sabiedrībā uzstājīgi mēļoja ne tikai par to, ka karaļa izredzēto pie monarha saistot vienīgi nauda un stāvoklis, bet arī – ka karalis viņai nepavisam neesot vienīgais. Runāja ne tikai par kādu auto tirgotāju Gaju Trandlu, bet arī par toreizējo Vācu reiha sūtni Lielbritānijā Joahimu fon Ribentropu.
Tuvojoties 1936. gada nogalei, kļuva arvien skaidrāks, ka Eduardam nāksies izšķirties – Simpsones kundze vai tronis. Šāda nostāja bija gan konservatīvo valdībai, gan opozīcijā esošajiem leiboristiem un liberāļiem. Visai striktas izrādījās arī britu aizjūras domīnijas – Austrālija, Kanāda un Dienvidāfrika teica kategorisku nē šādam karaļpārim, Jaunzēlande bija mazliet pielaidīgāka, vienīgi Īrijas brīvvalsts paziņoja, ka britu karaļa laulības tai ir vienaldzīgas, tomēr uzsvēra, ka, būdama tradicionāli katoliska valsts, nevar atbalstīt laulības šķiršanu principā. Tā nu karalim bija jāizšķiras, un viņš izšķīrās – par mīļoto sievieti. Abu nākamajā gadā noslēgtā laulība ilga līdz pat Eduarda nāvei 35 gadus vēlāk. - Show more
