Episodes
-
Kopš 2007. gada Latvijas Mākslas akadēmija (LMA) rīko Dizaina diplomandu dienas, kas nu pārtapušas Dizaina dienās un ieguvušas jaunu elpu: pasākumu programmu 21. maijā ievadīs iesildošais pasākums sarunu formātā, kam sekos LMA Modes skate, ikgadējā Dizainu dienu izstāde un noslēgsies ar visu specialitāšu Diplomandu izstādi.
Norisināsies arī vairākas vieslektoru lekcijas, meistardarbnīcas, prezentācijas un iepriekšējā gada LMA Modes skates filmas “Kliedziens” pirmizrāde.
Dizaina nodaļas vadītājs Matīss Zvaigzne un Modes dizaina katedras vadītāja Agnese Narņicka stāsta, ka akcents šogad ir likts uz dizaina tapšanas procesu, skatītājiem parasti neredzamo “aisberga” daļu, toskait arī kļūdām un neveiksmēm, kas pavada dizaineru darbā. Mode savukārt koncentrējusies uz ilglaicību un pārizmantošanu, tiks piešķirta arī īpaša ilgtspējas balva. -
Dizaina pamatuzdevums ir risināt problēmas un piešķirt formu risinājumiem. Taču formas piešķiršana var būt ārkārtīgi daudzveidīga — no dizaina taustāmiem priekšmetiem vai vidēm līdz dizainam pakalpojumiem un procesam.
Šoreiz raidījumā runājam par dizainu inovāciju procesam. Raidījumā viesojas dizaina domāšanas treneris Kārlis Jonass, kurš par dizainu iedrošina domāt ne tikai kā pieeju vai metodi, bet arī domāšanas veidu, attieksmi un principu kopumu, kurā kā svarīgākos aspektus viņš izceļ empātiju, iekļaujošu radīšanas vidi un drosmi eksperimentēt.
Kārlis dalās ar savu pieredzi, pielietojot dizaina principus un pieeju gan darbā ar dažādām organizācijām, gan jauniešiem un pasniedzējiem, gan pašam dizainējot savu dzīvi. -
Missing episodes?
-
Raidījumā viesojas mākslas zinātniece un Valsts heraldikas komisijas priekšsēdētāja vietniece un ilggadējā komisijas dalībniece Ramona Umblija.
Sarunas fokusā šoreiz ir sena un tradīcijām bagāta nozare — heraldika. Ramonas skaidrojumā tā vienlaikus ir māksla un vēstures zinātne, kas tiek praktizēta ar nolūku saglabāt tradīcijas. Stingrām nosacījumu sistēmām un likumībām caurvīta, tā palīdz simbolus un tajos ietverto jēgu nodot no paaudzes paaudzēm.
Savā stāsta Ramona Umblija atklāj gan ģerboņu veidošanas nosacījumus un ieskicē to nozīmi un rašanās iemeslus, gan dalās ar pārdomām par heraldikas jomas attīstību Latvijā un iespējām nākotnē. -
Rīgas pilsētā kopš 17. aprīļa sākusies jaunu pēc moduļu principiem veidotu tirdzniecības vietu uzstādīšana. Projekta autors ir jaunais un talantīgais, Rīgas Tehniskajā universitātē un Vīnē izglītotais arhitekts Toms Kampars ar darba pieredzi dažādos Eiropas birojos.
Latvijas skatītāji viņu ir iepazinuši kā vairāku Mākslas centra “Zuzeum” ekspozīciju autoru un Latvijas ekspozīcijas Venēcijas arhitektūras biennālē līdzautoru. Taču arhitekta kontā ir arī tik eksotiski projekti kā Guabuligas tirgus Ganā.
Mūsu sarunā autors komentē to, kā pats jūtas – vairāk “dabas bērns” vai urbānists, un ko nozīmē universālu tipveida projektu – šajā gadījumā tirdzniecības vietu – radīšana. Vai nelielus pilsētas infraststruktūras objektus, kurus senāk dēvēja par “mazajām arhitektūras formām” (tirdzniecības stendi, kioski, sabiedriskā transporta pieturvietas u. c.), vajadzētu veidot kā vienotu sistēmu ar norādi uz Rīgas identitāti? -
Šogad aprīļa sākumā Latvijas Nacionālajā bibliotēkā notika grāmatu mākslas konkursa "Zelta ābele 2023" apbalvošanas ceremonija.
Konkursa mērķis ir svinēt labu grāmatu dizainu aizvadītajā gadā un novērtēt ieguldīto darbu tādu grāmatu tapšanā, ko varam saukt par mākslas darbiem.
Šodien centīsimies noskaidrot ko vairāk par tāda veida grāmatām un, iespējams, tuvoties arī dažiem filozofiskiem jautājumiem, kas saistīti ar grāmatu veidošanu. Lai šos jautājumus šķetinātu, uz sarunu aicināts šī gada konkursa “Zelta ābele” gada grāmatu mākslinieka titula saņēmējs, grāmatu dizainers Aleksejs Muraško. -
Materiālu un izstrādājumu dzīves cikla izveide ir galvenais dizaineres Sarmītes Poļakovas darbā, radot nebijušus materiālus. Viņa Frankfurtē vada materiālu dizaina un izpētes studiju Studio Sarmite.
Ieguvusi izglītību gan Latvijas Mākslas akadēmijas Dizaina nodaļā, gan Einhovenas Dizaina akadēmijā, Sarmīte strādā ar kokrūpniecības pārpalikumiem, lielākoties priežu mizām, pārvēršot tos materiālā, kas tiek izmantots interjerā, mēbelēs un modē. Sadarbojusies ar zīmoliem Vitra, Adidas, Levi’s, Hirsch. Jaunāko veikumu Pre-Loved, kas veidots kopā ar dizaineri Māru Bērziņu, viņa pieteikusi šā gada Dizaina gada balvai.
Visu sarunu klausieties raidierakstu platformās, atrodot LR3 raidījuma "Kāpēc dizains?" ierakstus. -
Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzejā šobrīd skatāma izstāde "Pēcnāves dzīve. Piemiņas prakses un muzejs", ar kuras starpniecību Medicīnas muzejs analizē pats sevi un ir ceļā uz sevis pārdefinēšanu un mainīšanos, kā arī uzdod sarežģītus jautājumus par atmiņas un piemiņas praksēm Latvijas muzejos kopumā.
Par izstādes tapšanu, tās dizainu un vēstījumu stāsta izstādes radošās komandas pārstāvji: dizainers Rihards Funts un arhitekts Kārlis Melzobs. -
Sociāli atbildīgas ekonomikas veidošana ir viens no 2015. gadā Apvienoto Nāciju Organizācijā izvirzītajiem mērķiem, kas kopskaitā ir septiņpadsmit un kas plašākā sabiedrībā pazīstami kā “ANO Ilgtspējīgas attīstības mērķi līdz 2030. gadam”. Pēdējos gados aizvien lielāks skaits uzņēmumu domā ne tik vien par peļņu, bet arī par to, kā dot kādu sociālu labumu sabiedrībā. Raidījumā cenšamies uzzināt vairāk par šāda veida uzņēmumiem.
Lai uz šiem jautājumiem kopīgi meklētu atbildes, uz sarunuviesojas platformas un sociālā uzņēmuma “Visas iespējas” dibinātājs un vadītājs Gustavs Mārtiņš Upmanis.
„Bizness kopumā ir ļoti labs mehānisms, kā veidot kaut ko foršu, bet tai nav jābūt tikai peļņas gūšanai,” viņš saka. "Uzņēmējdarbība ir tāds spektrs, kur vienā galā ir peļņas organizācijas, kurām galvenais ir maksimizēt savu peļņu, stakeholder, shareholder peļņu, īpašumu turētāju peļņu. Otrā galā arī vēl nav sociālie uzņēmumi, bet biedrības, kuru mērķis nav nodarboties ar saimniecisko darbību, bet strādāt kādam mērķim, pārsvarā caur labdarību. Un attiecīgi sociālie uzņēmumi ir vieta pa vidu, kur tiek pielietoti biznesa mehānismi – nauda, peļņa, ir klienti, kas maksā, nevis ir tikai ziedojumi, lai risinātu kādas sabiedrības problēmas, lai mēģinātu padarīt kādai cilvēku grupai dzīvi labāku.
Tāpēc arī es esmu sociālais uzņēmējs, jo mana sajūta ir, ka bizness kopumā ir ļoti labs mehānisms, kā veidot kaut ko foršu, bet tam nav jābūt tikai, lai nopelnītu.
Tam jābūt lielā mērā arī tāpēc, lai atrisinātu īstu cilvēku īstas problēmas un bieži vien arī mazāk aizsargātiem cilvēkiem, palīdzētu viņiem caur šo biznesa vajadzību."
Bet vai vienkāršāk nebūtu darboties ierastākā uzņēmējdarbībā?
"Svarīgi ir apzināties, ka tev ir jāspēlē ar tām kārtīm, kas tev ir rokās. Izveidot pelnošu biznesu varbūt ir vieglāk – vieglāk piesaistīt investīcijas, kas sociālajā uzņēmējdarbībā ir krietni lielāks izaicinājums,” stāsta Gustavs Mārtiņš Upmanis.
„Mēs, sociālie uzņēmumi, mēģinām vairāk komunicēt – runājam par to, ka mēs nesam labumu, varbūt varam dabūt atlaides. Bet kas mūs atšķir: ja biznesam ir viena mēraukla – peļņa, tad sociālajam uzņēmumam galvenais mērķis ir ietekme. Tas nozīmē, ka peļņa tev ir vajadzīga, jo citādi tavs bizness nomirs. Arī parastā uzņēmējdarbībā pirmajos divos, piecos gados viss iet mīnusos, tev ir jāspēj saražot gana daudz naudas, lai izdzīvotu, un paralēli ir jādomā par to, kāda ir tava īstā ietekme.
Bieži tev ir sajūta – es daru tik lielisku darbu, es šiem cilvēkiem iedodu naudu, bet izrādās, ka tu faktiski viņus demotivē strādāt. Tā ka ietekmi ir grūtāk mērīt un saprast.
Kad tu darbojies, tas vienmēr ir jāpatur prātā. Vēl var piebilst, lai nemālētu to bildi tik melnu – sociālajiem uzņēmējiem ir labs atbalsts, jo citi saprot, ka tu gribi palīdzēt.
-
“No šīs dienas atsakāmies piedalīties neapmaksātos radošajos konkursos. Šī rezolūcija kalpo kā forums solidaritātei un atspēriena punkts atteikumam: Padarīsim 2024. gadu par gadu, kad mēs saņemam samaksu par visu mūsu darbu”. Tā aicina ASV dizaina aģentūra “Porto Rocha”, kas rezolūciju izplatīja janvāra vidū.
Kad top raidījuma ieraksts, rezolūciju parakstījuši 5978 dizainers no visas pasaules. No Latvijas to atbalsta apmēram 20 dizaineru vai kompāniju pārstāvji. Kāda ir Latvijas dizaineru nostāja, ko dizaina kompānijām nozīmē neapmaksātais darbs un kā to var mainīt, uzzinām Ilzes Dobeles sarunā ar dizaina biroja H2E vadītāju Dagniju Andersoni un “Articul” līdzdibinātāju un vadītāju Aldi Circeni. -
Venēcijas biennāles 18. starptautiskā arhitektūras izstāde ir finišējusi, taču Latvijas paviljona ekspozīcija šobrīd ir apskatāma “Galerijā “Centrs””.
Latvija Venēcijas biennāles arhitektūras izstādē piedalījās desmito reizi, un tas ir iemesls izdarīt secinājums gan par pēdējo ekspozīciju, gan par Latvijas prezentāciju 20 gadu laikā. Ekspozīcijas autori, arhitekti Ints Meņģelis un Ernests Cerbulis atbild uz jautājumiem par Latvijas panākumiem bezkaislīgi matemātiskā izteiksmē, par to, kādi paņēmieni darbojas skatītāju ieinteresēšanai globālā forumā, kāda ir motivācija, lai vispār piedalītos konkursā par Latvijas ekspozīciju, un kā veicināt pasākuma izaugsmi. -
Raidījumā viesojas dokumentālās izstādes un digitālās platformas “Lietisko pierādījumu muzejs” līdzautore Laura Stašāne un literatūras žurnāla “Punctum” redaktore Laura Brokāne.
Abas raidījuma viešņas ir arī grāmatas “Neviens tev neticēs” sastādītājas un redaktores. “Lietisko pierādījumu muzejs” un “Neviens tev neticēs” ir savstarpēji papildinošas iniciatīvas, kas jau vairāku gadu garumā aicina uz sarunu par sieviešu pieredzi vardarbīgās attiecībās ģimenē un mājās.
“Ar maigumu un izpratni,” tā autores atsaucas, stāstot par to, kā šī saruna tiek veidota, dodot balsi un radot vidi, kurā sievietes jūtas drošas runāt par pārdzīvoto. Šie dokumentālie stāsti palīdz apzināt vardarbības dažādās formas un normalizē svarīgo, bet diemžēl joprojām stigmatizēto sarunu par vardarbību pret sievieti Latvijā. -
Pirms pavisam neilga laika šī gada sākumā Latvijas Nacionālajā bibliotēkā tika atklāta izstāde “Teksts mūs neinteresē”. Tā izceļ grāmatas dizaina, cilvēka un tehnoloģijas mijiedarbību. Tad nu ielūkojamies izstādes dizaina tapšanas procesā un uzzinām vairāk par grāmatām, to vēsturi un dažādiem kultūras kontekstiem.
Lai uz šiem jautājumiem kopīgi meklētu atbildes, pie mums viesojas izstādes projekta vadītāja un kuratore Ineta Vaivode un dizainere Madara Lesīte-Volmane.
Kā jau atklāj izstādes nosaukums, tās veidotājus šoreiz mazāk interesējis, kurš rakstījis grāmatu tekstus un par ko tie ir. Šoreiz svarīgāk bijis aplūkot to, kā teksts grāmatās ir salikts, kādi elementi veido grāmatu un kas nepieciešams, lai ievērotu šo teksta salikumu harmoniju. Stāsta Ineta Vaivode:
"Mēs arī skatāmies uz tiem grāmatas elementiem, kuri ir izdzīvojuši līdz mūsdienām, jo bieži vien mūsdienu dizaineri noteiktus elementus vai paņēmienus darbā ar grāmatām uztver kā kaut ko ļoti, ļoti inovatīvu, bet, ja mēs ieskatāmies pagātnē, tad ir ļoti interesanti vērot, ka noteikti paņēmieni, tradīcijas jau sakņojas tajā, kā grāmatas tika veidotas 15., 16. gadsimtā. Vēl viena lieta – izstādē mēs apspēlējam ideju par lorem ipsum, bezsakarīgo tekstu, ko bieži vien izmanto dizaineri mirklī, kad vēl nav skaidrs, kāds ir grāmatas saturs, bet ar maketu nepieciešams sākt darbu.
Lorem ipsum arī vēsturiski ir izveidojies kļūdas dēļ, ir pazudusi pirmā zilbe no Cicerona darba, un sākotnēji tam bija nozīme dolorem ipsum (pašu sāpe), bet pirmā zilbe ir pazudusi, mums veidojas bezsaturiskais lorem ipsum, bet arī tas ir ļoti interesanti, kā kļūdas ietekmē turpmāko dizainera darbu un to, kas nonāk līdz mūsdienām.
Bet katram apmeklētājam ir iespēja uzdot šo jautājumu pašam sev, vai teksts viņu interesē. Un, manuprāt, apskatot izstādi, abas atbildes ir iespējamas, jo noteikti būs daļa apmeklētāju, kas lielāku uzmanību pievērsīs grāmatas formai, bet būs arī daļa, kuru noteikti interesēs eksponātu apraksti un to saturs, autori, kuri arī ir apskatāmi izstādē, un mēs komentējam saturu."
Bet kas izstādē par grāmatu vēsturi un to dizainu bijis sarežģītākais pašiem izstādes veidotājiem?
"Veidojot grāmatu izstādes, viens no lielākajiem izaicinājumiem ir tas, ka mēs, eksponējot senas grāmatas, paslēpjot tās aiz stikla, atņemam galveno grāmatas funkciju, lai tā tiktu šķirstīta, lai to varētu pieredzēt, turēt rokās. Bet šādu grāmatas sajūtu mēs izveidojām uz gaismas galda, kurā jebkurš cilvēks var iejusties tipogrāfa lomā – salikt vinjeti, salikt visu grāmatas titullapu, kas ir eksponēta turpat blakus. Tu aizej, ar tādiem stikla gabaliņiem saliec vinjeti un maksimāli iejūties tā laika tēlā," atklāj Madara Lesīte-Volmane. -
Ilgi staipītajai koncertzāles iecerei šogad ir jubileja – starptautiska ekspertu grupa zāles novietni izvēlējās 20 gadus atpakaļ. Kāpēc šajā procesā nav konsekvences un pēctecības? Kādai būtu jābūt valstiskai domāšanai, attīstot šāda mēroga projektus? Vai novietnei, pie milzīga līdzekļu patēriņa nebūtu jāceļ sev līdzi kāda novārtā atstāta pilsētas vieta? Kāds būs pārbūvētas “hibrīdēkas” semantiskais vēstījums nākamajām paaudzēm?
Koncertzāles projekts kārtējo reizi ir starta pozīcijā, un uz minētajiem jautājumiem atbild koncertzāles metu konkursa uzvarētāji, arhitekti Austris Mailītis un Jānis Sauka. -
Atklāta izstāde "Skārien-jūtīgs". Dekoratīvās mākslas un dizaina muzeja izstādes grafiskā zīme ir pirksta nospieduma līnijas, kas simbolizē mākslinieku un rotas nēsātāja pieskārienu rotai, kas ir ļoti personisks. Vienlaikus – izstāde mums ļauj būt tā lieciniekiem.
Kā veidojusies izstādes iecere? Par izstādi, Rotu mākslas biedrību saruna ar Dekoratīvās mākslas un dizaina muzeja vadītāju Inesi Baranovsku, rotu mākslinieci un vienu no izstādes kuratorēm Gintu Grūbi un rotu mākslinieku Māri Šustiņu. -
Šo gadu Rīgas lidosta sāka ar ziņām, ka jau drīz sāksies jaunā pasažieru termināļa būvniecība, kā arī darbs pie lidostas pilsētas RIX Airport City.
Plānus un ieceres papildina jau klajā laists, jauns Rīgas lidostas zīmols un vizuālo identitāte. Par zīmola un tā vizuālās identitātes tapšanu stāsta grafikas dizainers un dizaina studijas Asketic līdzdibinātājs Miķelis Baštiks un Rīgas lidostas zīmola vadītāja Linda Kalniņa. -
Šoreiz aplūkojam keramikas smalko pievilcību, kas sakņojas tālā senatnē – tradicionālajā amatniecībā.
Mūsdienās, apvienojot no paaudzes paaudzē nodotās zināšanas ar mūsdienīgām, dažbrīd eksperimentālām mākslas praksēm, tiek radīti laikmetīgi lietišķās mākslas objekti, kurus varam pakļaut gan dizaina pētniecībai, gan arī filozofiskai refleksijai. Jo galu galā produkti pilda ne tik vien savu utilitāro funkciju, bet ar savu formu, materialitāti, lietojamību un citiem raksturojošiem lielumiem vēsta dažādas estētikas idejas. Tajās ielūkojamies un atbildes uz jautājumiem meklējam kopā ar keramikas darbnīcas "Laima Ceramics" dibinātāju, keramiķi Laimu Grigoni. -
Pilsētu skati un ainavas mākslas vēsturē bijušas atainotas jau senās gravīrās, arī kā dokumentāla liecība vai mākslinieki dažādi izpauduši savu redzējumu par pilsētu arhitektūru. Par to domājot, gribētos pieminēt gan filigrānos Johana Kristofa Broces akvareļus, Ludolfu Libertu, kurš gleznoja gan zemnieku mājas, gan Versaļu, Parīzes bulvārus nakts gaismās, Venēciju.
Vai jau krietni vēlāk Jāņa Brektes akvareļos esam atpazinuši to mazo Vecrīgas ieliņu, kur esam gājuši paši.
Bet amerikāņu māksliniece Džordžija O'Kīfa, kas dēvēta par ASV modernisma māti, pati dzīvojot 30 stāvā gleznoja arī galvu reibinošos debesskrāpjus.
Cik nozīmīgs ir pilsētvides, arhitektūras atspoguļojums mākslā un kā vizuālās mākslas virzienu dažādībā tas allaž saglabā mākslas vērotāju interesi? Saruna ar Veltu Holcmani, Rīgas Tehniskās universitātes Arhitektūras un dizaina institūta projekta vadītāja un gleznotāju, Latvijas Mākslas akadēmijas profesoru, bijušo rektoru, Alekseju Naumovu, kura gleznas skatāmas izstādē "Uzgleznotā arhitektūra". -
Rīgas Porcelāna muzejs ir stāsts par izglābtu Latvijas dizaina vēstures daļu. 90. gadu lielo uzņēmumu privatizācijas gaitā rūpniecības vēsture – arhīvi, iekšējie muzeji un materiāli – aizgāja nebūtībā kopā ar ražotnēm.
Rīgas Porcelāna rūpnīcas muzeju izglāba entuziasti un saprātīgs privatizācijas komisijas darbinieks; Rīgas pilsēta muzeju ņēma savā paspārnē. Muzeja darbinieki nesēž uz lauriem, bet lepni nes porcelāna vēstures karogu tālāk ar izstādēm un nozīmīgiem pētījumiem.
Nule klajā nākušas divas grāmatas – "Aija Mūrniece" un "Rīgas porcelāns. 20. gs. otrā puse. Servīzes A–Z", no kurām pēdējā rekorda tempā jau ir izpirkta. Muzeja vadītāja Iliana Veinberga dalās pārdomās par Rīgas porcelāna kolekcionēšanas trakumu un attieksmes maiņu pret padomju periodā tapušajām vērtībām. -
Šoreiz pievēršamies kādai mūsdienīgai dizaina nozarei. Tā saistīta ar datorspēļu un dažādu citu digitālo spēļu dizainu.
Šī nozare ir visai jauna, un, kā jau tas nereti gadās ar jaunām idejām, sabiedrībā viedokļi par tām mēdz krietni atšķirties. Kāds atbalsta, kāds noraida, bet kādam var rasties apjukums un sākotnēja neizpratne par to, kas tad īsti ir digitālo spēļu dizains un ko labu ar to var sasniegt. Lai skaidrotu datorspēļu nozares stiprās puses, iespējas un potenciālu, raidījumā viesojas Ekonomikas un kultūras augstskolas studiju programmas "Datorspēļu dizains" direktore Ksenija Miļča. -
Lielākajai daļai no mums, iespējams, izpratne netiek līdzi tam, cik strauji mākslīgais intelekts ienāk mūsu dzīvē.
Cik tālu sniedzas cilvēka prāta spējas aizvien jaunos izgudrojumos un izpratne ne tikai par katra šāda izgudrojuma noderīgumu, bet arī kaitējumu? Kā mākslīgā intelekta risinājumi šobrīd palīdz IT un bioloģijā, un cik liela nozīme to izstrādē ir dizainam?
Par to raidījumā "Kāpēc dizains" sarunājamies ar bioloģi, Latvijas Biomedicīnas pētījumu un studiju centra zinātnieci Evu Emīliju Česli un "Accenture" Informāciju studiju tehnisko vadītāju Marku Petrovu. - Show more
