Episodes
-
„Es neuzņēmu šo filmu, lai tā kļūtu populāra. Es vienkārši dokumentēju savas atmiņas un siltumu, ko jūtu pret saviem vecākiem,” saka ukraiņu māksliniece un dokumentālā kino režisore Alina Maksimenko, kuras filma „In Limbo” pērnā gada nogalē tika nominēta Eiropas Kinoakadēmijas balvai, kā viena no piecām gada labākajām dokumentālajām filmām.
Tas ir klusināts, video dienasgrāmatu formā uzņemts stāsts, kurā Alina dokumentē savu bēgšanu no Irpiņas kara sākumā un apmešanos pie vecākiem, lai pārliecinātu arī viņus doties bēgļu gaitās. Arī, ja neredzēsiet pašu filmu, stāsts par tās veidotāju Alinu Maksimenko, viņas ģimeni un kara raisītajām pārdomām ir vērtība pati par sevi.
Kad sazināmies, Alina ir Varšavā. Kopš pilna mēroga kara sākuma viņas dzīve rit starp Poliju un Ukrainu, kur viņa joprojām daļu no laika dzīvo savā Irpiņas dzīvoklī, ko iegādājās vien pāris mēnešus pirms iebrukuma.
„Nav noslēpums, ka arī šoziem Ukrainā būs grūti laiki elektrības pārrāvumu bombardētās enerģētikas infrastruktūras dēļ. Laiku pa laikam man vajag labi izgulēties un justies drošībā, tāpēc pašlaik es dzīvoju starp divām valstīm – starp Varšavu Polijā, kur es savulaik studēju - es runāju poliski, man te ir daudz draugu un ļoti patīk šī pilsēta – un Irpiņu Ukrainā.”
Tajā brīdī Alina uz mirkli pārtrauc stāstu un atvainojas, ka viņai jāizliek aiz durvīm savs kaķis, kurš sākot skaļi ņaudēt ikreiz, kad viņai ir intervija. Nosmejamies, ka kaķa tēma mūs vieno, jo tieši „Straumes” kaķa dēļ man šogad pavēries Eiropas Kinoakadēmijas balvu plašais apvārsnis un esmu varējusi noskatīties arī Alinas Maksimenko dokumentālo filmu „In Limbo”, kurā arī figurē daudz kaķu. Alina teic, ka ir daudz dzirdējusi par latviešu „Straumes” panākumiem un atklāj, ka patiesībā arī grib izmēģināt roku animācijā.
filmā „In Limbo” Alina Maksimenko dokumentē sevi un savus vecākus. Tā sākās kā spontānas video dienasgrāmatas līdz ar Krievijas pilna mēroga iebrukumu Ukrainā 2022.gada 24.februārī. Tobrīd Alina atguvās pēc kājas operācijas savās mājās Irpiņā. Turp viņa bija pārcēlusies no Kijivas tikai pāris mēnešus pirms kara sākuma.
Kad Kijivas piepilsēta Irpiņa nonāca agresoru uzbrukuma ceļā, Alina paguva aizbēgt. Viņa devās uz nelielu ciematu mazliet tālāk no galvaspilsētas, kur mita viņas vecāki. Kādreizējā vasaras māja Covid laikā bija kļuvusi par viņu pastāvīgo dzīvesvietu.
Lai gan notikumi risinās Ukrainā, dokumentālās filmas „In Limbo” pamatvaloda ir krievu. Tā ir Alinas Maksimenko ģimenes valoda: viņas mamma ir mūzikas skolotāja no Baltkrievijas, un ar Alinas tēvu viņi iepazinās studiju laikā Mogiļevā. Tēvs ir no Donbasa reģiona, kur ģimene vairākās paaudzēs strādājusi ķīmijas un metalurģijas jomā. Vēlāk vecāki pārcēlās uz Kijivu, un Alina piedzima tur.
as sākumā Alina vēl mēģina pārliecināt savus vecākus doties projām, jo fronte nāk arvien tuvāk un kādā brīdī ir tikai piecu kilometru attālumā. Tomēr, kaut arī ciematā viņi palikuši gandrīz vienīgie, pamazām kļūst skaidrs, ka vecāki nekur nebrauks: tēvs rūpējas par veselu kaķu un suņu pulku – gan saviem, gan kaimiņu; mamma apjauš, ka nekur citur nevarēs iedzīvoties, jo nezina valodas. Filmā ir aizkustinoša epizode, kurā meita mēģina palīdzēt mammai pārvarēt nedrošību runāt ukrainiski.
Dokumentālajā filmā „In Limbo” režisore Alina Maksimenko parāda karu no pavisam cita leņķa, nekā esam raduši redzēt ziņās. Viņa lēni un nesteidzīgi dokumentē pie frontes līnijas palikušas ģimenes ikdienu. Nereti dzīve notiek sveču gaismā, tēva ikdienu piepilda rūpes par dzīvniekiem, mamma turpina pasniegt klavierstundas „Whatsappā” – protams, ja ir internets un nodarbību vienā vai otrā galā nepārtrauc gaisa trauksme. Trīs gadus vēlāk, kad fronte ir aizvirzījusies prom, Alinas vecāki dzīvo turpat, un meita vairs nemēģina pārliecināt viņus pārcelties. Tomēr viņai nav viegli.
Paredzams, ka Alinas Maksimenko dokumentālo filmu „In Limbo” šopavasar varēsim redzēt arī Latvijā. -
Karls Gustavs Jungs uzticēja sekretārei un kolēģei Anielai Jafei būtiskas pārdomas par savu dzīves gājumu un profesionālo veikumu. Atsevišķas daļas sarakstīja arī pats Jungs, un tapa viņa „Autobiogrāfija. Atmiņas. Sapņi. Domas”, kas pirmo reizi izdota arī latviešu valodā. Kultūras rondo saruna par grāmatu ar filozofu, latviešu valodas izdevuma konsultantu Ventu Sīli.
Lai arī runājot par šo tekstu lietojam apzīmējumu „memuāri”, šis teksts ir teju pretstats tam, ko izprotam ar memuāru žanru. Kāda ir Junga tekstu un ideju aktualitāte mūsdienās – septiņdesmit gadu pēc grāmatas pirmā izdevuma oriģinālvalodā?
Grūti iztēloties labāku ievadu pētnieka iekšējā pasaulē kā stāstījumu par to, kāda subjektīvā pieredze slēpjas aiz viņa idejām un atziņām. Grāmata sniedz ieskatu Junga dzīvē gan tiem, kuri labi pazīst viņa idejas, gan arī tiem, kuri par viņu līdz šim zinājuši samērā maz.
No vācu valodas tulkojis Ilmārs Zvirgzds. Izdevusi "Zvaigzne ABC". -
Missing episodes?
-
2024. gada nogalē apgāds „Zinātne” laida klajā vācu literatūras klasiķa Gotholda Efraima Lesinga dramatisko poēmu „Nātans Gudrais”. Par Raiņa tulkojumu, par lugas „Nātans Gudrais” iestudējumiem teātros un ekranizāciju, kā arī citus mazāk zināmus faktus pēcvārdā apkopojis literatūrzinātnieks Jānis Zālītis.
Vācu klasiskās literatūras pamatlicējs dzejnieks, dramaturgs, mākslas teorētiķis un kritiķis Gotholds Efraims Lesings (1729 – 1781) bija spilgts apgaismības laikmeta pārstāvis – humānists, kas cīnījās ar novecojušiem priekšstatiem un aizspriedumiem, ticēja mākslas audzinošajam spēkam un visu cilvēku vienlīdzībai.
Viņa lugas "Nātans Gudrais" darbība norisinās XII gadsimta beigās krusta karu laika Jeruzalemē. Trīs galvenie lugas varoņi – arābu sultāns Zaladins, kas valda Jeruzalemē, gūstā saņemts kristiešu bruņinieks un bagātais ebreju tirgotājs Nātans, kuru ļaudis iesaukuši par Gudro – pārstāv trīs dažādas tautas un reliģijas. Lugas gaitā autors liek viņiem atmest aizspriedumus, izrādīt iecietību un augstsirdību un apjaust brālību.
Sākotnējā iecere ķerties pie „Nātana Gudrā” latviskošanas saistāma ar 1897.gada augustu, kad Rainis pēc cietumos Panevēžā un Liepājā pavadītā laika ir pārvests uz ieslodzījumu Rīgā. Tomēr, kaut arī Gētes „Fausts” Rainim ir un paliek aktualitāte numur viens, viņš vēstulē Aspazijai lūdzis jau nākamajā apmeklējuma reizē atvest „Nathan der Weise” – „Nātanu Gudro”. Reālais tulkošanas darbs sācies 1899.gadā.
Atsevišķā izdevumā Raiņa tulkotais Lesinga „Nātans Gudrais” publicēts 1912.gadā Pēterburgā Anša Gulbja apgādā un tagad tas iznācis apgādā „Zinātne”.
No jaunā izdevuma Pēcvārda uzzinām, ka pirmoreiz Raiņa tulkotais „Nātans Gudrais” uzvests Rīgas Latviešu teātrī 1902.gadā, atkārtoti iestudēts 1912.gadā. Bet pastarpinātā veidā pie skatītājiem atgriežas 1988.gada oktobrī, kad Rīgā viesojas Rostokas "Volkstheater" un divus vakarus rāda „Nātanu Gudro”. Teksta tulkojuma translācijā skan Raiņa atdzejotās rindas. -
Kā mākslīgais intelekts apgūst latviešu valodu un cik aktīvi notiek tekstu apjoma palielināšana tīmeklī? Cik daudz varam uzticēties mākslīgā intelekta ģenerētajiem tekstiem latviešu valodā jeb – kad varēsim nepārbaudīt mākslīgā intelekta radīto saturu, nedz gramatiku, nedz saturu? Un kāpēc ir svarīgi mācīt mākslīgam intelektam latviešu arī valodu mūsu kultūras saglabāšanas kontekstā? Kultūras rondo diskutē dzejnieks un valodnieks Jānis Vādons un valodu tehnoloģiju uzņēmuma "Tilde" priekšsēdētājs Andrejs Vasiļjevs.
-
Kultūras rondo gada satikšanās, izvēloties savas īpašās sarunas un cilvēkus, kuri atstājuši nospiedumus šim gadam. Kopā ar raidījuma veidotājiem vaibstus gadam iezīmē arī režisors un producents Matīss Kaža.
Matīss ir ne tikai nu jau pasaulslavenās animācijas filmas "Straume" producents, bet arī režisors, kurš "Spēlmaņu naktī" saņēma balvu "Gada jaunais skatuves mākslinieks" par izrādi "Maigā vara" Nacionālajā teātrī. -
Šoreiz visu raidījuma laiku veltām sarunai par to, ko un kā mums palīdz saprast kultūras periodika. Cik daudz mēs lasām sarežģītākus un uz kritisko domāšanu virzošākus tekstus? Kāda ir kultūras periodikas redakcionālā atbildība, izvēloties un publicējot tekstus? Par to saruna ar četriem kultūras izdevumu autoriem un redaktoriem Kultūras rondo. Diskutē žurnāla „Tvērums” autors un filozofs Rūdis Bebrišs, izdevējs un „Mākslas Žurnāla” redaktors Valters Dakša, žurnāla „Domuzīme” zinātniskais konsultants Mārtiņš Mintaurs un viens no literārā žurnāla „Strāva” redaktoriem – Ivars Šteinbergs.
-
Bērnu grāmatu pasaulē ir tik daudz, ka autoram tiešām jābūt sajūtai: šim stāstam ir jābūt pasaulē! Un šogad man šī pārliecība atnāca, saka pieredzējusī grāmatu ilustratore Elīna Brasliņa, kura gada nogalē piedzīvojusi pirmās pilnībā pašas radītās grāmatas iznākšanu. „Uzzīmēsim stāstu?” ir grāmata pašiem mazākajiem lasītājiem, ceļojums iztēlē, kur katrs stāsts var kļūt par pasaku. Un vienlaikus tas ir arī asprātīgu detaļu pilns stāsts par radošu cilvēku, kura dzīvē ienāk bērns.
„Bērnu grāmatu ir ļoti daudz, izvēle ir ļoti plaša. Vai tik tā nebija Luīze Pastore, kas to teica: ja tu gribi radīt grāmatu, tad tiešām ir jābūt sajūtai, ka šai grāmatai pasaulē ir jābūt. To nevar radīt tikai tāpēc, ka kāds būtu palūdzis: „Nu, Elīn, būtu tā kā laiks uztaisīt grāmatu!” Man ļoti ilgi nebija šīs sajūtas. Man ir kolēģe un draudzene, igauņu māksliniece Ulla Sāre, kurai arī šogad iznāca pirmā viņas grāmata. Esam par to runājušas, ka abas esam ļoti daudz ilustrējušas citu cilvēku stāstus, bet nebija tā sava stāsta, savas pārliecības, ka tam ir jābūt. Un mēs abas šogad neatkarīgi viena no otras esam nonākušas līdz pārliecībai, ka šiem stāstiem vajag būt pasaulē.”
Grāmata „Uzzīmēsim stāstu” ir veidota kā ceļojums pašu izdomātā stāstā, kuru kopīgi zīmē mamma un viņas bērns. Mākslinieci tam iedvesmojusi meitiņa Grēta, kurai pašlaik ir pieci gadi. Savulaik tieši viņas pirmie zīmējumi Elīnai Brasliņai iedeva atslēgu uz to, kāda būs viņas pirmā grāmata un kas būs tās galvenais varonis.
Elīnas Brasliņas bilžu grāmata „Uzzīmēsim stāstu?” iznākusi izdevniecībā „Liels un mazs”, kas nule kā nosvinēja savu 20 gadu jubileju. -
Pieskāriens Jettes Užānes jeb Cimdu Jettiņas gara spēkam un atstātajam mantojumam. Atzīmējot Jettiņas simtgadi, Cēsu muzejā tiekamies ar izstādes "Dzīvais cimds" kuratori Elīnu Apsīti.
Vēl 27. un 28. decembrī Cēsu muzejā skatāma izstāde "Dzīvais cimds", kas veltīta Jettes Užānes simtgadei, viņas cimdu gleznām un viņas mūžam, kuru pārsvarā nācās pavadīt ratiņkrēslā. Izstādes kuratore ir filozofe un režisore Elīna Apsīte, kuru vecāki aizveda pie Jetiņas, kad viņai bija kādi seši gadi.
Elīna izdevusi "Jetes dienu grāmatu", veidojusi kustību izrādi "Kā man gribas iet" un taps arī grāmata ar cimdu tehniskajiem zīmējumiem un fotogrāfijām. Jetes skolai arī vajadzīgs turpinājums.
Kultūras rondo cimdu meditācija Cēsu izstādē kopā ar Elīnu Apsīti, bet 28. decembrī gaidāms īpašs izstādes noslēguma pasākums. -
Pirms 87 gadiem notika pirmais Piebalgas iedzīvotāju antropoloģiskās izpētes projekts profesora Jēkaba Prīmaņa vadībā. Šovasar atkal Vecpiebalgas un Jaunpiebalgas iedzīvotāji piedalījās Latvijas iedzīvotāju antropoloģiskās izpētes projektā. Uz noslēguma pasākumu Piebalgā devās arī Kultūras rondo.
Piebalgai 2024. gads ir bijis varens – ar Piebalgas astoņsimtgades svinībām, Piebalgas žurmes meklējumiem un piebaldzēnu mērīšanu. Kas tik te nemērās – Jaunpiebalga ar Vecpiebalgu, zemes mērītas un cepuru augstums. Un paši arī mērīti.
Vecpiebalgas kultūras namā 14. decembra vakars bija veltīts Latvijas iedzīvotāju antropoloģiskās izpētes projektam Piebalgā. Datu vākšana bija noslēgusies, zinātnieki stāstīja gan par vēsturiskajiem datiem, gan mūsdienu datiem. Kopā ar Rīgas Stradiņa universitātes pētniekiem profesora Jāņa Vētras vadībā klāt bija arī idejas autors Rauls Vēliņš.
„Vecpiebalgas vīru kora dalībniek noķēruši vienu, kas izliekas par piebaldzēnu. Penderu juris un Doblēnu Spricis viltvārdi pieķēra tāpēc, ka tam bija par pirksta tiesu īsāka cepure. Ķeizardārzs, 15 minūtes pirms lielkoncerta.” Tā raksta un zīmē Vilis Daudziņš grāmatā „Pirmie latviešu dziedāšanas svētki bildēs”.
Sabraukuši dejotāji, mērītāji, nomērītie un varbūt ir arī pa kādam neticīgajam, kurš tik tagad iedomā – vajadzēja tak’ man arī piedalīties (bet viņi nav īpaši saskaitīti).
Cik sarežģīti kādreiz un tagad ir veikt antropoloģisku lauka pētījumu, nodrošināt savstarpēju uzticēšanos un datu drošību, to arī jautājam. Kāpēc vienkāršais zīmulis reiz bijis tas drošākais "datu nesējs"? Cik augstai tad īsti jābūt piebaldzēna cepurei, arī to jautājam piebaldzēniem.
Bet ir laiks sākt – no lielas nopietnības līdz lielai smiešanai.
Rīgas Stradiņa universitātes pētniece Lāsma Asare, kuras izpētes augsne ir profesora Jēkaba Prīmaņa mērījumi Piebalgā 1936./37. gadā, ir gandrīz piebaldzēniete. Viņa stāsta par savu saistību ar piebalfu, zinātniskajām interesēm un iepazīstina ar vēsturiskajiem datiem.
Un nav ko brīnīties, ka Vecpiebalgas kultūras namā kāds sāk taustīt savas ausu ļipiņas vai deguna līniju, kā arī nopēta kaimiņu, vai tik tas ir īsts piebaldzēns? Bet āri visam piebaldzēnus raksturo tieksme pēc izglītības un izglītošanās, kā tolaik, tā tagad.
Antropoloģiskās izpētes datu, kas vākti vasarā, apstrāde turpināsies vēl vairākos projektos. Vēl dažas atbildes uz mūsdienu jautājumiem - par to kaulēšanos, sēņošanu, patikšanu būt tur, kur pulcējas daudz cilvēku, vēl var diskutēt, bet izglītība ir neapstrīdama. Profesors Jānis Vētra iepazīstina ar atbildēm, ko snieguši mūsdienu piebaldzēni.
Jautājam arī trim piebaldzietēm, vai viņas piekrīt tiem datiem par kaulēšanos un pulcēšanos. Stāsta Dace Bišere-Valdemiere, Līva Grudule un Egita Zariņa.
Pētījumā Jaunpiebalgā un Vecpiebalgā kopā iesaistījās 690 dalībnieki, vecumā no 1,5 līdz 99 gadiem. Visiem dalībniekiem veikta plaša izmeklējumu un aptaujas datu vākšanas programma, ietverot 3D ķermeņa skenēšanu, ķermeņa svara un asinsspiediena mērījumus, plaušu vitālās kapacitātes noteikšanu, digitālo fotogrāfiju uzņemšanu, kā arī aptaujas anketu aizpildīšanu, tostarp jautājumus par dalībnieku veselības stāvokli un saikni ar Piebalgas reģionu. Pēc izvēles pilngadīgiem dalībniekiem tika piedāvāta arī asins paraugu nodošana, lai piedalītos bioloģisko paraugu kolekcijā, kas ļaus veikt turpmākos ģenētiskos pētījumus, piemēram, analizējot garšas receptoru genotipus un uztura paradumus. Datu apkopošana varētu prasīt vairākus gadus, taču Anatomijas muzejā glabātie Prīmaņa veiktie dati 30. gados ļauj ieraudzīt toreizējo piebaldzēnu. Par to stāsta Lāsma Asare.
Pēc veiksmīgās pieredzes Piebalgā Rīgas Stradiņa universitāte plāno projekta turpinājumu, paplašinot antropoloģiskās izpētes apjomu uz citiem Latvijas reģioniem, kas 20.gadsimta 30. gados jau tika iekļauti līdzīgās ekspedīcijās. Šī datu bāze, kas nesen digitalizēta, būs vērtīgs resurss RSU pētniekiem un ļaus analizēt iedzīvotāju antropoloģiskās īpatnības Zemgalē, Vidzemes jūrmalā un Kurzemē, tādējādi veicinot plašāku Latvijas iedzīvotāju antropoloģisko portretu veidošanu.
--
Raidījumā arī iekļauts fragments no kolēģa Eduarda Liniņa raidījumā par Piebalgu kā kultūrvēsturisku teritoriju ar divām savu īpatnību apzinošajām daļām – Vecpiebalgu un Jaunpiebalgu. -
Kāda saikne pastāv starp ornamentu un mitoloģiju? Cik daudz no patiesajām zīmju nozīmēm esam devalvējuši, tās komercializējot? Un – vai ar akadēmisku folkloristikas spēku spēsim reabilitēt ugunskrusta nozīmi? Par daudzveidīgajām mitoloģiskā ornamenta izpausmēm mūsdienās, tā interpretāciju un kritiskajiem punktiem ārpus romantizētā skatījuma izvaicājam Latviešu folkloras krātuves pētnieci Digni Ūdri-Lielbārdi.
Nesen Tartu Universitātē LU LFMI Latviešu folkloras krātuves pētniece Digne Ūdre-Lielbārde aizstāvēja promocijas darbu zinātniskā doktora grāda iegūšanai aizstāvēšana.
Promocijas darbs “The Latvian Folk Ornament and Mythology Nexus as Revival: Contested Historical Layers, Visualized Ideologies, and Commodified Creativity” (Latviešu tautas ornamenta un mitoloģijas saikne kā atjaunotā tradīcija: strīdīgi vēsturiskie slāņi, vizualizētas ideoloģijas un komercializēta jaunrade) veltīts latviskā tautas ornamenta mitoloģiskajai interpretācijai, kas arheoloģiskajā materiālā un tradicionālajā kultūrā balstītām, vizuālajām formām piešķir saturisku jēgu, to saistot ar mitoloģiju un folkloru. Pētījumā analizēta šīs pieejas vēsturiskā attīstība un izpausmes kultūrā un vernakulārajās kultūrpraksēs sākot no 20. gadsimta sākumā līdz pat mūsdienām.
Balstoties lauka pētījuma laikā veiktās intervijās, arhīvu materiālos un publicētos darbos, promocijas pētījumu veido četras publikācijas un tās apkopojoša nodaļa. Apkopojošā nodaļa sniedz padziļinātu ieskatu latviskā tautas ornamenta mitoloģiskās interpretācijas aizsākumos starpkaru perioda Latvijā un tās izveidotāja mākslinieka, dievtura, nacionālisma ideologa un pilskalnu pētnieka Ernesta Brastiņa (1892–1942) intelektuālajā biogrāfijā, kā arī iezīmē promocijas darba teorētiskās nostādnes un ar pētnieka pašrefleksiju saistītus jautājumus.
Promocijas darbs aktualizē folkloristikas teorētisko jautājumu problemātiku to apvienojot ar kolektīvās atmiņas studijām, postkoloniālo teoriju, sociālo kustību un vizualitātes studijām. Katrā no četrām promocijas darba publikācijām padziļināti analizēts kāds no laika periodiem, kad latviskais ornaments bijis cieši saistīts ar tā laika vēsturiskajām un ideoloģiskajām norisēm, vai arī detalizēti pētīts konkrēts vizuāls simbols.
Pētniece Digne Ūdre-Lielbārde ir arī virtuālo izstāžu "Ornaments un mitoloģija", "Zīmju parki Latvijā" un "Zīmes vidē" autore. -
Turpinot nesenās Eiropas Kinoakadēmijas balvu pasniegšanas iedvesmoto kino stāstu sēriju, šodien saruna ar Polijā dzīvojošo zviedru režisoru Magnusu van Hornu (Magnus von Horn), kura filma „Meitene ar adatu”, līdzīgi kā „Straume”, nupat iekļuva „Oskara” pretendentu īsajā sarakstā un arī ir nominēta „Zelta globusam”.
„Meitene ar adatu” tiek dēvēta par psiholoģisku šausmu filmu, jo tā balstīta patiesā stāstā par Dagmāru Overbiju – sērijveida zīdaiņu slepkavu Dānijā 20.gadsimta sākumā. Tomēr tā nav biogrāfiska filma, bet gan šī drausmīgā stāsta iespaidots kino darbs, kas uzdod jautājumus par laikmetu, sabiedrību un cilvēcību.
Vēl pirms Eiropas Kinoakadēmijas balvu ceremonijas kļuva zināms, ka balvu par labāko oriģinālmūziku kādai Eiropas filmai šogad saņems „Meitenes ar adatu” mūzikas autore Frederike Hofmeiere (Frederikke Hoffmeier). Nozares profesionāļi bija novērtējuši režisora Magnusa van Horna ieceri pretnostatīt gadsimtu seno filmas vidi ar elektronisko mūziku. Režisors stāsta, ka ambientu elektronisko mūziku bija klausījies visā scenārija tapšanas laikā, bet pēc filmas galvenās aktrises Vikas Karmenas Sonnes ieteikuma filmas skaņu celiņam uzrunāja dāņu mūziķi Hofmeieri ar skatuves vārdu „Puce Mary”.
Filmu rosinājuši patiesi notikumi, ko Dānijā ar šausmām atceras vēl šodien – 1921. gadā uz nāvi tika notiesāta zīdaiņu sērijveida slepkava Dagmāra Overbija. Filmas producenti to piedāvāja ekranizēt nevis kādam dāņu režisoram, bet gan Polijā dzīvojošajam zviedram Magnusam van Hornam.
Viņaprāt, stāsts par Dagmāru Overbiju daudz ko pasaka par sabiedrību un laiku, kurā tas notika. Un viņš ar satraukumu saskatījis tajā arī zināmas līdzības ar mūsdienām.
Rakstot scenāriju, filmas veidotāji atklāja grotesku faktu, ka Dagmārai Overbijai vienubrīd piederēja saldumu veikals. No tā izauga filmas dramaturģiskā struktūra, veidojot stāstu kā tumšu pasaku: te ir gan ragana saldumu bodītē, gan gļēvs princis, gan kropls, bet cēls un uzticīgs nabags.
Filma „Meitene ar adatu” pašlaik noslēdz festivālu sezonu un tikai janvārī tiks pirmizrādīta kinoteātros Dānijā un Polijā, kur filma tapusi. Latvijas kinoteātros tā varētu nonākt februāra beigās. -
Andras Neiburgas dienasgrāmatas “Es esmu tas, kas paliek pāri. 2003–2019”. Par sešpadsmit gados pieredzēto un piezīmēs fiksēto, un tagad izcelto Kultūras rondo saruna ar grāmatas sastādītāju Ilmāru Šlāpinu un literatūrzinātnieku Jāni Ozoliņu.
Šajā grāmatā publicētās dienasgrāmatas aptver periodu sešpadsmit gadu garumā.
Šajā laikā daudz kas ir mainījies ne tikai Latvijā un pasaulē, kultūrā un politikā, interneta un sakaru tehnoloģijās, bet arī Andras Neiburgas dzīvē. Viņa pārtrauca rakstīt daiļliteratūru, taču kādu laiku vēl turpināja rakstīt slejas laikrakstā "Diena", nedaudz tulkoja un dramatizēja tekstus teātriem. Viņa kļuva par divu uzņēmumu vadītāju un līdzīpašnieci, vienlaicīgi vadot gan "Neiburgu īpašumus", gan viesnīcu un restorānu "Neiburgs". Pēdējais daudz pieminēts — ar visām tapšanas, finansējuma un apsaimniekošanas problēmām.
Ārzemju braucieni, izstāžu, biennāļu, operizrāžu apmeklējumi, interese par viesnīcu biznesu, dizainu, restorānu vadību, kulināriju, kino un teātri, teju vai visu jaunāko grāmatu izlasīšana, bērnu audzināšana, rūpes par savu vecāku veselību un labbūtību, rūpes par mājdzīvniekiem, lauku māju, attiecības ar radiniekiem un dzīvesbiedru, bažas un trauksmes — tā visa šajās dienasgrāmatās ir tik daudz, ka brīžiem nav aptverams, kā to visu varēja paspēt izdzīvot un izdarīt, pārdzīvot un pierakstīt viens cilvēks.
Rakstniece, māksliniece un tulkotāja Andra Neiburga (1957–2019) ir atstājusi nelielu, taču nozīmīgu literāro mantojumu – viņas darbi ir lasīti, atkārtoti izdoti, dramatizēti un iekļauti skolu mācību programmās, uzsvēra izdevēji: "Izcila literārā valoda un trāpīgi mūsdienu cilvēku psiholoģisko pārdzīvojumu vērojumi padarījuši šos tekstus par klasiskiem un pārlaicīgiem. Lai arī savas dzīves pēdējās desmitgadēs lielu daļu laika Andra veltīja dzimtas namīpašumu apsaimniekošanai, viņa turpināja būt nozīmīga Latvijas kultūras dzīves dalībniece, aktīva mākslas, literatūras, mūzikas, teātra un kino notikumu apmeklētāja, bieži vien savu vērtējumu paturot pie sevis vai daloties tikai draugu lokā, taču nepieciešamība rakstīt nepazuda. Andra vienmēr rakstīja privātu dienasgrāmatu kladēs un datorā. Un arī publisku — interneta vietnē klab.lv jeb "Sviesta ciba"."
Raidījumā skan arī Andras Neiburgas balss. Raidījumā „Radio mazā lasītava” viņa raksturojusi savu darbu pie stāstu krājuma „Stum,stum.” Tas izdots 2004.gadā, bet Radio saruna ierakstīta 2017. gadā, kad Andras Neiburgas jubilejā krājums tika izdots atkārtoti. -
Tāpat kā Latvijas kino, arī kaimiņiem lietuviešiem šis ir bijis panākumiem bagāts gads. Īpašu uzmanību Lietuvas kino izpelnījās šovasar Lokarno kinofestivālā Šveicē, kur galvenās balvas saņēma divas lietuviešu filmas. Rudenī Kultūras rondo jau tikāmies ar filmas „Sausi slīkstot” režisoru Laurīnu Bareišu, bet tagad piedāvājam iepazīt vēl vienu ļoti interesantu lietuviešu kino jaunās paaudzes vārdu - režisori Sauli Bļuvaiti (Saulė Bliuvaitė). Viņas filma „Toxic” jeb „Izlecējas” bija nominēta arī šā gada Eiropas Kinoakadēmijas balvai kā labākā debijas filma.
Filmā „Izlecējas” ir kāda spilgta epizode, kurā galvenā varone, 13 gadus vecā Marija modeļu kastingā angliski mēģina izstāstīt, ka ir metru septiņdesmit pieci gara, viņai patīk rozā krāsa un suņi, bet aizkadrā vīrieša balss pieglaimīgi saka: „Skaistulīt, neesi tik kautrīga, pasmaidi!”
Šo fragmentu filmas veidotāji izvēlējušies arī treilerim jeb kaceklim, liekot domāt, ka galvenais stāsts būs par mazgadīgu modeļu biznesu Austrumeiropā. Tomēr, kad pirms Eiropas Kinoakadēmijas balvu pasniegšanas tiekamies „Zoom” intervijā ar režisori Sauli Bļuvaiti, viņa stāsta, ka modeļu kastingus izmantojusi tikai kā sev pazīstamu vidi, lai runātu par ko sev svarīgāku.
„Man tas ir stāsts par sevis meklējumiem, kad tu esi 13 gadus veca meitene un cilvēki uz tevi sāk skatīties citādi nekā iepriekš. Tevī sāk redzēt jaunu sievieti, lai gan tu vēl esi bērns. Cilvēki tevi redz citādāk, nekā tu pati jūties. Tev regulāri nākas pieredzēt aizskarošus vārdus, aizskarošu rīcību, un tas ir bailīgi. Es šajā filmā ieliku daudz situāciju no dzīves, dažas frāzes pat vārdu pa vārdam, jo tāda bija arī mana 13-14 gadnieces realitāte. Arī es pusaudža gados piedalījos dažos modeļu kastingos, bet tas nebija nekas nopietns. Tas toreiz vienkārši bija veids, kā pavadīt brīvo laiku – kopā ar draudzenēm pēc skolas aiziet uz kādu kastingu, pafotografēties… Tas ir vecums, kad vienkārši gribas būt smukai, populārai un saņemt apliecinājumu, ka tu iederies. Izklausās sekli, bet tīņa gados tam iet cauri gandrīz visi. Tu redzi skaistas sievietes skaistās drēbēs uz žurnālu vākiem vai soctīklos, un tev liekas, ka tu arī varētu tikt pie šīs spozmes, ja iestātos kādā modeļu skolā. Un ja esi gadījusies tieva un gara, tad daudzi saka – o, tu varētu būt modele! Vismaz manos pusaudža gados tā bija.”
Par modelēm sapņo kļūt arī filmas „Izlecējas” galvenās varones Marija un Kristina kādā industriālā Lietuvas nomalē, kuras vietējā modeļu skola baro ar cerībām strādāt Parīzē un Tokijā, prasot naudu par arvien jaunām mācībām un fotosesijām. Šaubīgo modeļu biznesu viņa izmantojusi kā sava veida simbolu „viltus cerību pārdevējiem”, kuri izmanto cilvēku vājības, sapņus un reizēm arī izmisumu.
Latvijā filma „Izlecējas” šoruden tika rādīta vairākos izpārdotos seansos Rīgas Starptautiskajā kinofestivālā. Festivāla radošā direktore Sonora Broka atceras, ka lēmumu iekļaut to festivāla konkursa skatē pieņēma uzreiz pēc filmas noskatīšanās. Un tas bija vēl pirms filmas panākumiem Lokarno kinofestivālā.
Pašlaik nav zināms, vai Saules Bļuvaites filma „Izlecējas” jeb „Toxic” vēlreiz nonāks Latvijas kinoteātros. Bet režisore jau strādā pie nākamās filmas idejām un teic, ka jūt lielu brālību un atbalstu no savas paaudzes lietuviešu kinorežisoriem, no kuriem jau vairāki sevi ir spoži apliecinājuši starptautiskajā kino vidē. Saules Bļuvaites pirmā pilnmetrāžas filma saņēma Lietuvas Kino centra Debijas filmu programmas atbalstu. Ar nākamo jau būšot grūtāk, jo labu filmu veidotāju skaits Lietuvā – līdzīgi kā Latvijā – aug straujāk nekā kino nozarei pieejamais valsts finansējums.
-
19. decembrī Rīgas cirkā pirmizrāde Ziemassvētku uzvedumam „Sniega dzirksteles”. Muzikālus priekšnesumus, iespaidīgas video projekcijas un cirka mākslinieku pārsteidzošās prasmes apvienojis režisors Reinis Boters. Izrādē piedalās Rīgas cirka un teātra trupas "Kvadrifrons" dalībnieki.
Kad lielais baigais pamodināts, aiz priekškara iesākumā redzama vien viņa lielā acs, skatītāji var sekot līdzi cirka brīnumam. Uz sarkanā paklāja mākslinieki žonglē, brauc ar vienriteni un demonstrē akrobātikas numurus, dažbrīd iesaistot arī skatītājus.
Režisors Reinis Boters atklāj, ka jau pirms gada nolemts "Kvadrifronam" sadarbībā ar Rīgas cirku veidot Ziemassvētku izrādi. Kā zināms abi kolektīvi mīt zem viena jumta.
Izrādē dominē cirka mākslinieku numuri, tomēr arī senā cirka stāsts ir svarīgs, to skatītājiem nodod divi mītiski tēli gan aktrises Antas Aizupes varone, gan Lielais Baigais, ko iemieso aktieris Jānis Kronis.
Anta Aizupe kļuvusi par "Kvadrifrona" aktrisi un šīs izrādes vajadzībām nedaudz apguvusi arī gaisa akrobātiku. -
Par jaunu vērtību iekļaušanu UNESCO starptautiskajos nemateriālā kultūras mantojuma sarakstos un nevalstisko organizāciju lomu Kultūras rondo studijā iztaujājam Latvijas Nacionālā kultūras centra nemateriālā kultūras mantojuma eksperti Gitu Lanceri un Starpnozaru mākslas grupas „SERDE” pārstāvi Signi Pucenu, kuras decembra sākumā piedalījās UNESCO Starpvaldību komitejas nemateriālā kultūras mantojuma saglabāšanai veltītā sesijā, kura notika Paragvajā.
No 2. decembra līdz 7. decembrim Paragvajas galvaspilsētā Asunsjonā 19. reizi notika ikgadējā UNESCO Starpvaldību komitejas nemateriālā kultūras mantojuma saglabāšanai sesija. Tās laikā norisinājās diskusijas par jaunu vērtību iekļaušanu UNESCO starptautiskajos nemateriālā kultūras mantojuma sarakstos – t. s. labo prakšu reģistrā, neatliekami saglabājamo vērtību sarakstā un reprezentatīvajā sarakstā, kopumā lemjot par 63 nemateriālā kultūras mantojuma elementu iekļaušanu šajos sarakstos.
Nemateriālā kultūras mantojuma saglabāšanas labo prakšu reģistrā (Register of Good Safeguarding Practices) tika iekļautas trīs iniciatīvas. Par veiksmīgām un tādēļ starptautiskā līmenī izceļamām Komiteja atzina šādas prakses: amata prasmju skola ULUV (Slovākija), Kobzas un rataliras tradīcijas ilgtspējīgas attīstības programma (Ukraina) un Omānas Jauniešu Izglītības kuģis – miera un kultūru dialoga programma (Omāna).
Neatliekami saglabājamā nemateriālā kultūras mantojuma sarakstā (List of Intangible Cultural Heritage in Need of Urgent Safeguarding) šogad tika iekļautas divas vērtības – lietus izsaukšanas un labklājības nodrošināšanas rituāls Vosana un ar to saistītās prakses (Botsvāna) un Reog Ponorogo rituālais priekšnesums (Indonēzija).
Cilvēces nemateriālā kultūras mantojuma reprezentatīvajā sarakstā (Representative List of the Intangible Cultural Heritage of Humanity) šogad tika iekļautas 58 jaunas vērtības. Starp tām ir dažādi festivāli un tradicionāli svētki – piemēram, Jaunā gada svinības Novruz (arī Nauruz, Nevruz, Navrus), ko bija pieteikušas 13 valstis (Afganistāna, Azerbaidžāna, Indija, Irāna, Irāka, Kazahstāna, Kirgizstāna, Uzbekistāna, Pakistāna, Tadžikistāna, Turcija, Turkmenistāna un Mongolija). Un arī Ķīna starptautiskajam sarakstam pieteica Pavasara sagaidīšanas svinības, kas vienlaikus ir Ķīnas Jaunais gads. Reprezentatīvajā sarakstā tika iekļautas arī dažādas amata prasmes, piemēram, Parīzes cinka jumtu meistaru amata prasme (Francija), norvēģu tautastērpu darināšana un valkāšana (Norvēģija), Alepo ziepju izgatavošana (Sīrija) u. c. Uzmanību un atzinību izpelnījās arī vairākas gastronomiskās tradīcijas, piemēram, Astūrijas sidra kultūra (Spānija), Tomjum Kung zupas gatavošana (Taizeme), Malaizijas brokastu kultūra (Malaizija), arābu kafija (Apvienotie Arābu Emirāti, Omāna, Katara, Saudi Arābija un Jordānija) un sakē gatavošanas tradīcijas (Japāna). Igaunija šim sarakstam iesniedza divus pieteikumus – mulgi putras gatavošanu un ēšanu Mulgimā novadā un kopīgi ar Ukrainu gatavoto pieteikumu – Pisanka, kas ir ukraiņu olu krāsošanas tradīcija. Lielu starptautisku vērību guva arī 16 arābu valstu kopīgi sagatavotais pieteikums par hennas rituāliem, estētiku un pielietojumu sabiedrībā. -
Radioteātrī ierakstīts koncertuzvedums "Ziemassvētki manā ielā". Raimonda Paula mūzika, Ineses Zanderes dzeja. Par jauno ierakstu stāsta Radioteātra direktore Māra Eglīte.
"Šoreiz galveno lomu spēlēja Gundars Grasbergs, kurš arī sarindoja tos dzejoļus, kā nu vajadzētu," stāsta Māra Eglīte.
"Man likās, ka šis ir stāsts, es teiktu, maza bērna, Ziemassvētku redzējums, kas reizē ir ļoti mīļš, ļoti viegls, ļoti patīkams, reizēm draisks, reizēm mazliet skumjš, bet, lūk, caur šiem dzīvniekiem, caur šiem visiem tēliem, mēs nonākam līdz tam galvenajam līdz cilvēkam, līdz viņu izjūtām. Tā man likās."
Bet vēl pirms dzejoļu rindošanas bija saruna ar maestro Raimondu Paulu, kurš jau gadiem Ziemassvētku laikam gatavo jaunu programmu Radioteātrī. Sākumā viņš atteicis, ka šogad nebūs, jo viss jau uzrakstīts.
Tomēr domājot par svētku laika jauniestudējumu, aktieris Gundars Grasbergs piedāvājis Ineses Zanderes krājumu "Sapnis par Ziemassvētkiem". Māra Eglīte lūgusi Raimnodam Paulam uzrakstīt vienu dziesmu. Nepagāja ne divas nedēļas, kad bija uzrakstītas 12 jaunas dziesmas!
Koncertuzvedumā piedalās: Gundars Grasbergs - vokāls un dzeja, Ērika Eglija-Grāvele - vokāls, dzeja, Raimonds Pauls - klavieres, Raimonds Macats - taustiņinstrumenti, Jānis Kalniņš - ģitāra, Andris Grunte - bass, Māris Briežkalns - sitaminstrumenti, vokālais trio "Limonāde". Skaņu režisors Gustavs Ērenpreiss. -
Vai zinājāt, ka Igaunija ir muzeju lielvalsts? Dodamies uz Tartu, kur arī atrodas daudz muzeju. Tartu pilsētas muzejā pašlaik skatāmas divas lieliskas izstādes - „Veļasmašīna no bietēm” un „Mūsu Tartu”. Izstādes „Veļasmašīna no bietēm” ekspozīcija ir tik daudzpusīga, ka aplūkojama trijos muzejos. Savukārt izstādē „Mūsu Tartu” iespēja iepazīt dažādās pilsētas daļas.
Izstāde „Veļasmašīna no bietēm” ir arī viens no Tartu Eiropas kultūras galvaspilsētas pamatprojektiem. To organizē trīs muzeji vienlaikus - Tartu pilsētas, Lielceļu muzejs un Igaunijas Lauksaimniecības muzejs. Ar Ilzi Ilze Salnāju-Vervu, vienu no trim šīs izstādes kuratorēm un projekta vadītāju, tiekamies Tartu pilsētas muzejā.
Muzeja galvenais uzdevums bijis atspoguļot pilsētnieku radošumu. Lai arī ekspozīcijā ir dažādu rūpnīcu ražotas preces, kas raksturo laiku, tomēr uzsvars ir uz pašu rokām radīto.
Tartu pilsētas muzeja 2.stāvā apskatām arī izstādi „Mūsu Tartu”. Jau izstādes plakāts vēsta par pilsētas dažādiem rajoniem, kas kā raibs deķis izklāts uz pilsētas kartes. Ilze Salnāja-Verva laipni izrāda arī šo ekspozīciju, kurā izceltas vairākas pilsētas daļas:
Izstāde „Veļasmašīna no bietēm” Tartu pilsētas muzejā aplūkojama vēl tikai līdz līdz 29.decembrim, savukārt izstāde „Mūsu Tartu” aplūkojama līdz 2027.gada 31.decembrim. -
Par sapņiem un to skaidrojumiem, un iespējām sapņus izmantot savai izaugsmei Kultūras rondo ar savām pārdomām dalās grāmatas “Gulbju nakts” autors Georgs Rubenis.
Kāpēc ir svarīgi pievērst uzmanību saviem sapņiem? Kādus noderīgus vēstījumus no izmainīta apziņas stāvokļa nakts aizsegā mēs varam gūt savai ikdienas dzīvei? Un – ja nekad neesi strādājis ar savu sapņu un bezapziņas dzīļu materiālu – kā to vislabāk un pareizāk būtu sākt? -
“Cilvēks aiz kastes pētniecībā un mākslā” – par „Wolt” un „Bolt” piegādes darbinieku pieredzes kultūrsocioloģisko analīzi trīs gadu garumā izvaicājam pētnieku komandu.
Par kurjera darbu -Wolt un Bolt piegādes darbinieku pieredzi un saskarsmes kultūru ar apkārtējiem. Kā mūsu sociālā realitāte – līdzcilvēki, kas mūs apkalpo ne tikai ar aplikāciju starpniecību, bet arī reālā fiziskā saskarsmē, var būt pārtulkota arī mākslas valodā? Kas ir „kiberproletariāts” un „aizvainojums”, kas akumulējas darot savu darbu un kāpēc? Kutūras rondo sarunājas Maija Spuriņa, Latvijas Kultūras akadēmijas pētniece un projekta vadītāja, Iveta Ķešāne, Latvijas Kultūras akadēmijas vadošā pētniece, Sabīne Ozola, Latvijas Universitātes socioloģijas maģistrantūras studente, kura projektā iesaistījās studējot Kultūras akadēmijā, un režisore Krista Burāne, kuru uzrunāja pētnieki, lai veikums nepaliek tikai akadēmiskā līmeni, bet ir arī „tulkots” ir mākslas valodā.
17. decembrī plkst. 15 Latvijas Kultūras akadēmijas Gara mājā (Tabakas fabrikas kvartāls, Miera iela 58a) norisināsies Latvijas Kultūras akadēmijas Kultūras un mākslu institūta pētnieku īstenotā fundamentālā un lietišķā pētījuma “Digitālajās platformās nodarbināto autonomijas izpratnes un prakse: Wolt un Bolt piegādes darbinieku pieredzes kultūrsocioloģiska analīze” noslēguma pasākums – simpozijs “Cilvēks aiz kastes pētniecībā un mākslā”.
Simpozija pirmajā daļā “Pētniecība” projekta pētnieku komanda – Maija Spuriņa, Iveta Ķešāne un Sabīne Ozola – iepazīstina ar pētījumā izmantotajām metodēm, savāktajiem datiem, sniegs vispārēju pārskatu par akadēmiskajiem rezultātiem un ieskicēs ar šo darbu saistīto problemātiku.
Nozīmīga pētījuma daļa veltīta pētniecībā balstītai mākslai: simpozija otrajā daļā “Māksla” dramaturģe Krista Burāne piedāvās ieskatu topošajā izrādē “Piegāde tieši laikā”, un režisors Dans Silovs pastāstīs par dokumentālās filmas “Neredzamie cilvēki” tapšanu, piedāvājot simpozija apmeklētājiem noskatīties filmas fragmentu.
Par kurjera darbu -Wolt un Bolt piegādes darbinieku pieredzi un saskarsmes kultūru ar apkārtējiem. Kā mūsu sociālā realitāte – līdzcilvēki, kas mūs apkalpo ne tikai ar aplikāciju starpniecību, bet arī reālā fiziskā saskarsmē, var būt pārtulkota arī mākslas valodā? Kas ir „kiberproletariāts” un „aizvainojums”, kas akumulējas darot savu darbu un kāpēc? -
Par Eiropas labāko debijas filmu šogad Eiropas Kinoakadēmijas balvu pasniegšanā tika atzīta norvēģu spēlfilma „Armands”, kuru šoruden redzējām arī Rīgas Starptautiskajā kinofestivālā. Tās režisors ir Halfdans Ulmans Tendels (Halfdan Ullmann Tøndel), kura vārdu gribot negribot pavada fakts, ka viņš ir leģendārā zviedru režisora Ingmara Bergmana un tikpat leģendārās norvēģu aktrises Līvas Ulmanes mazdēls. Savukārt galveno lomu filmā „Armands” spēlē viena no šī brīža spožākajām Eiropas aktrisēm Renāte Rainsve (Renate Reinsve).
Filma „Armands” ir skolas vecāku drāma, un tās darbība notiek vien dažu stundu amplitūdā, faktiski neizejot no skolas ēkas. Armands ir sešgadnieks, kas iesaistīts vienaudžu konfliktā, un uz skolu tiek izsaukta viņa māte – Renātes Rainsves atveidotā aktrise Elizabete. Otra konfliktā iesaistītā zēna vecāki pārmet Armandam nepiedienīgu seksuālu uzvedību, un skolas vadība neveikli cenšas situāciju atrisināt.
Lai arī sākotnējā konflikta centrā ir bērni, viņi filmā neparādās. Mēs redzam tikai vecākus un lielu psiholoģisku spriedzi, kurā patiesībā tiek risinātas pieaugušo attiecības.
Kad vēl pirms Eiropas Kinoakadēmijas ceremonijas tiekos attālinātā intervijā ar filmas „Armands” režisoru Halfdanu Ulmanu Tendelu, kurš pats arī rakstījis scenāriju, viņš atklāj, ka viss sācies nevis ar stāstu, bet gan ar galveno varoni Elizabeti, ko viņš radījis, domājot tieši par aktrisi Renāti Rainsvi. Un ilgi domājis, kādā stāstā viņu ielikt.
Tendelam ir 34 gadi, un „Armands” ir viņa pirmā pilnmetrāžas filma. Skolā viņš strādājis gan pilnu laiku, gan paralēli studijām, kuras sākotnēji nebūt nebija kino jomā, bet pie tā vēl nonāksim. Skolotāja profesija Tendelam raisa dziļu cieņu, bet tā noteikti neesot viņējā.
Skatoties filmu „Armands”, daudz nākas domāt par to, cik strauji mēdzam izdarīt spriedumus par citiem, reizēm balstoties arī nepārbaudītas informācijas druskās. Īpaši, ja runa ir par ļoti jūtīgiem jautājumiem. Tas bija arī viens no virzītājspēkiem, veidojot filmas galvenos varoņus, saka režisors. - Show more
