Episodes
-
Stāsta dziedātāja un vokālā pedagoģe Una Stade
Esam aizvadījuši ziemas saulgriežus un Ziemassvētku dziesmas jau lēnām pošas gadu ilgā miegā. Tomēr ir arī skaņdarbi, kas raksturīgi tieši gadu mijai.
Viena no pasaulē populārākajām dziesmām, ko gadu mijā izpilda angliski runājošajās valstīs, ir skotu dziesma Auld Lang Syne, jeb "Veco laiku vārdā". Dziesmas vārdi balstīti skotu tautas dziesmā, taču tiek piedēvēti dzejniekam Robertam Burnsam ( Robert Burns ), kurš šo poēmu izdevis 1788. gadā. Viņš gan izdevējam raksta, ka dzejolis ir sens un viņš to ir pierakstījis no kāda veca vīra. Dziesma ir nostalģiska un runā par aizgājušajiem laikiem un senām draudzībām, kuras nevajadzētu aizmirst.
Japāņi šajai dziesmai ir izveidojuši paši savu versiju "Hotaru no Hikari" jeb "Jāņtārpiņu gaisma" un tā dzirdama ne tikai gadu mijā, bet arī ikdienā veikalos, tieši pirms to darba laika beigām, lai vēstītu pircējiem, ka laiks doties projām no veikala.
Dziesmas versija vēsta par studentiem, kas studē jāņtārpiņu gaismā, tāpēc nereti tiek izpildīta arī izlaidumos.
Kanādiešu/amerikāņu mūziķis Gajs Lombardo (Guy Lombardo), pateicoties šai dziesmai, ieguva iesauku "misters Jaunais gads" (Mr. New Year’s Eve). 1929. gadā Rūzvelta hoteļa gadu mijas koncertu no Ņujorkas pārraidīja visā Amerikā, un, kad pulkstenis sita divpadsmit, Lombardo grupa pirmo reizi atskaņoja tieši Auld Lang Syne. Tradīcija bija dzimusi. Grupa šo dziesmu izpildīja katru gadu, līdz pat Lombardo nāvei 1977. gada novembrī.
Skotijā ir tradīcija šo dziesmu izpildīt aplī, krusteniski sadodoties rokām ar blakus stāvošajiem, lai, ieskrienot apļa centrā un apgriežoties otrādāk, visi būtu ar mugurām.
1999. gadu mijas pasākumā šo tradīciju izpildīja arī Karaliene Elizabete II ar karalisko ģimeni un Toniju Blēru (Tony Blair). Šis mirklis vērsa plašas diskusijas –
daudzi uzskatīja, ka karalienes entuziasma trūkums bija nepieklājīgs, citi teica, ka viņai neesot bijis ne jausmas, kas jādara, taču daudzi to attaisnoja, teikdami, ka karalienei ir skotu asinis, viņa zinājusi, ka rokās jāsadodas tikai otrajā pantiņā, un ne visi skoti, dziedot šo dziesmu, krusto rokas.
1989. gada filmā "Kad Harijs satika Salliju" (When Harry Met Sally) par šo dziesmu norisinās saruna starp galvenajiem varoņiem. Harijs prasa: "Ko šī dziesma nozīmē? Visu savu dzīvi es nezinu, ko šī dziesma nozīmē. Vai tā nozīmē, ka mums jāaizmirst veci paziņas? Vai arī – ka tad, ja mēs viņus aizmirstam, mums viņi būtu jāatceras, kas nav iespējams, jo viņus esam aizmirsuši?" Uz to Sallija atbild: "Iespējams, ka tā tikai nozīmē to, ka mums jāatceras, ka esam kādu aizmirsuši. Jebkurā gadījumā tā ir par veciem draugiem."
Un tā tas arī ir: dziesma ir par to, ka atceramies cilvēkus, ar kuriem krustojušies mūsu ceļi, un par notikumiem, kas mūs visus saistījuši aizgājušajos gados. To arī novēlu visiem šajā gadu mijas laikā – brīdi atpūtai, atskatam uz padarīto un apkārt vienmēr cilvēkus, ar kuriem piedzīvot skaistus notikumus! -
Stāsta dziedātāja, vokālā pedagoģe Una Stade
Vārds gospel tulkojumā nozīmē "labā vēsts" – gospelis ir Jaunās Derības evaņģēlijs, kurā stāstīts par Jēzus dzīvi, nāvi un augšāmcelšanos.
Anglosakšu protestantu liturģiskajai tradīcijai saplūstot ar afrikāņu mutvārdu mantojumu, izveidojās afroamerikāņu reliģiskā mūzika. 19. gadsimtā afroamerikāņu baznīcās sāk dziedāt spričuelus – garīgos dziedājumus, kuros, līdzīgi kā protestantu korāļos, tika izmantoti Bībeles stāsti un tematika.
Gospelis, kādu to pazīstam mūsdienās, radies 20. gadsimta sākumā, pateicoties komponistiem Čārlzam Tindlijam (Charles Albert Tindley) un Tomasam Dorsijam (Thomas A. Dorsey).
Dorsijs strādāja Čikāgas svētceļnieku baptistu baznīcā un uzsvēra, ka neredz lielu atšķirību starp blūzu un baznīcas mūziku. Viņš komponēja un aranžēja tūkstošiem reliģisku dziesmu un iedrošināja draudzus iesaistīties dziesmās ar plaudēšanu, roku celšanu un gospeļa žanram raksturīgajiem izsaucieniem. Arī par pirmo gospeļdziedātāju paaudzi sauktie žanra pamatlicēji – Sallija Martina (Sallie Martin), Mahālija Džeksone (Mahalia Jackson), Džeimss Klīvlends (James Cleveland) – mācījušies tieši pie Dorsija.
Gospeļmūzikai ir bijusi arī nozīmīga politiska loma afroamerikāņu pilsonisko tiesību kustībā. Dažādi gospeļmūzikas izpildītāji ceļoja kopā ar Martinu Luteru Kingu (Martin Luther King), dziedot gospeļa dziesmas.
Savukārt par gospeļa karalieni sauktā Mahālija Džeksone ne tikai iedrošināja Luteru Kingu vājuma brīžos, telefona klausulē dziedot dziesmas, bet arī jūtot viņa satraukumu pirms leģendārās runas I have a dream jeb "Man ir sapnis". Viņa uzsaukusi: "Pastāsti viņiem par sapni!"
Gospeļmūzika ir iedvesmojusi ne vienu vien populārās mūzikas superzvaigzni – Elviss Preslijs skrējis uz baznīcu jau kopš bērnu dienām un atdarinājis gospeļkora balsis un kustības, Bejonse (Beyonce) šo mūziku nosaukusi par pašu spēcīgāko mūziku, savukārt Kanje Vests (Kanye West) izveidojis gospeļkori Sunday Service Choir.
Latvijā gospeļmūzika attīstījusies salīdzinoši nesen. Jaunākais gospeļkoru saimē ir Rīgas Doma kora skolas gospeļkoris, kurš radies 2018. gadā Unas Stades vadībā. Korī dzied un muzicē gan džeza, gan mūziklu nodaļas audzēkņi, kurus vieno mīlestība uz mūziku un kā svarīga sastāvdaļa šajā korī ir garīgo jautājumu apskatīšana caur dziesmu. Koris par savu misiju uzskata dalīšanos ar dzīvesprieku un gaišumu, ko sniedz gospeļmūzika.
20 gadu jubileju šogad svinēja GG Choir, kurš radās, pateicoties dziedātājam Gunāram Kalniņam, kurš ar mūziku tieši Ziemassvētku laikā vēlējās priecēt ļaudis bērnu namos, pansionātos un sociālās aprūpes namos.
Kora dibinātājs uzsver, ka tieši šie ir bijuši sirdi sildošākie un patiesākie koncerti. Koris uzstājies arī ar dažādiem Latvijā pazīstamiem māksliniekiem: "Prāta vētru", Intaru Busuli, Reini Sējānu, Donu, Aiju Andrejevu un joprojām aktīvi darbojas Elīnas Zāģeres vadībā.
Rīgas gospeļkoris savu pirmo koncertu nodziedāja 2003. gadā un jau no tā pirmsākumiem par savu pamatu uzskata tieši ticību un kristīgo tradīciju. Koris aktīvi attīsta žanru koncertējot, piedaloties festivālos, organizējot meistarklases un arī festivālu Sing Gospel, Latvia!
Gospeļkora vadītāja Kristīne Prauliņa stāsta: "Šī mūzika ir ļoti garīgi spēcīga un pirmkārt šis koris ir kā draudze, kā komūna, kas nāk kopā, lai stiprinātu viens otru un klausītāju ticībā. Šis koris ir mana dzīves lielākā svētība ārpus manas ģimenes un mājām. Tā ir otrā ģimene! Katrs mēģinājums ir atgādinājums par Dieva spēku un žēlastību, un katrs koncerts ir svētki!"
Kori varēs dzirdēt Ziemassvētku tūres noslēguma koncertā 29. decembrī Mežaparka estrādes Kokaru zālē. -
Missing episodes?
-
Turpinot iepazīstināt ar ukraiņu nemateriālā kultūras mantojuma vērtībām, kas iekļautas UNESCO starptautiskajos sarakstos, šoreiz par vēl divām, kuras šiem sarakstiem ir pieteicis Dņipropetrovskas novads – par Petrikivkas dekoratīvajiem apgleznojumiem un kozaku dziesmām.
Petrikivka ir ciemats Dņipropetrovskas novadā – slavens ar saviem krāšņajiem dekoratīvajiem sienu apgleznojumiem. Kādreiz vietējie tautas meistari ar košajiem ziedu motīvos balstītajiem zīmējumiem apgleznoja galvenokārt istabu sienas un mājsaimniecības priekšmetus, bet vēlāk jau arī mūzikas instrumentus un īpaši tūristiem domātus priekšmetus.
Petrikivkas dekoratīvie apgleznojumi (Петриківський розпис) ir vairākus gadsimtus sena tradīcija, kuras izcelsme saistīta ar leģendāro kozaku apdzīvoto valstisko veidojumu Zaporižjas Seču, kas bija viens no ukraiņu tautas veidošanās centriem.
Zaporižjas Seča tika iznīcināta, bet Petrikivkas apgleznošanas tradīcija palika, un īpašu uzplaukumu šī tautas mākslas forma piedzīvoja 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā. 20. gadsimta 30. gados šo dekoratīvo apgleznošanu sāka mācīt arī Petrikivkas mākslas skolā, bet 1991. gadā tika dibināts arī Petrikivkas dekoratīvo zīmējumu tautas mākslas centrs, kurā darbojas gan tautas, gan profesionāli mākslinieki.
Petrikivka UNESCO Nemateriālā kultūras mantojuma reprezentatīvajā sarakstā tika ierakstīta 2013. gadā, bet 2016. gadā UNESCO Steidzami saglabājamo nemateriālā kultūras mantojuma vērtību sarakstā tika ierakstīta šī paša Dņipropetrovskas novada kozaku dziesmu tradīcija.
Kozaki jeb kazaki bija austrumslāvi – Austrumukrainas un Dienvidkrievijas stepju iedzīvotāji, kuru amats, ja tā var teikt, bija karot. Viņiem apmaiņā pret militāriem pakalpojumiem no valsts tika piešķirta diezgan liela pašnoteikšanās.
Kozaku sabiedrība bija ļoti demokrātiska – lēmumi tika pieņemti kopīgi, un līderi – atamani – tika ievēlēti. Kozaku kultūru ietekmēja viņu klejotāju un karotāju dzīves veids – kozaku dziesmās, ko tradicionāli dziedāja vīrieši, tiek apdziedāts gan varonīgums un drosme, gan dzimtās zemes skaistums.
Zaporižjes jeb Dņipropetrovskas kozaku dziesmas (Козацькі пісні Дніпропетровщини) šodien dzied tikai vecāka gadagājuma sievietes, un tas ir vien atspulgs no šīs skaistās varenās tradīcijas.
Dziesmu uzsāk dziedātāja, kura vislabāk zina dziesmas vārdus, tad viņai pievienojas otra dziedātāja, kura dzied augšējo balsi, un tikai tad dziedājumam pievienojas pārējās dziedātājas. Šobrīd kozaku dziesmu tradīcija Zaporižjes novadā ir uz izzušanas robežas, tādēļ tā iekļauta UNESCO steidzami saglabājamo vērtību sarakstā.
Līdz ar to UNESCO starptautiskajos sarakstos no ukraiņu dzīvā mantojuma ir iekļautas sešas vērtības: Petrikivkas dekoratīvie apgleznojumi, Dņiprovetrovskas kozaku dziesmas, Kosivas apgleznotā keramika, Krimas tatāru orneks, boršča gatavošana un pisanka jeb olu dekorēšana. Šogad UNESCO nemateriālā kultūras mantojuma vēl vienā – t.s. labo prakšu sarakstā tika ierakstīta arī kobzas un rata liras aizsardzības programma Ukrainā, bet tas jau ir atsevišķs, par kuru citreiz. -
Stāsta Latvijas Nacionālā vēstures muzeja Galvenā krājuma glabātāja Ilze Mālkalniete
Ar ēku celtniecību latviešiem saistās vairākas tradīcijas: spāru svētki, kad jumta korē tiek likts vainags, tā atzīmējot zināma darbu posma noslēgumu; mūsdienās populārā lentas griešana, kad ēkā ienāk pirmie tās iedzīvotāji. Savukārt nama pamatos mēdz iemūrēt laika kapsulu.
Kapsulā tiek likts vēstījums nākamajām paaudzēm, tiek pieminēti cilvēki un organizācijas, kas piedalījušies nama tapšanā, tradicionāli tiek likta tajā laikā apgrozībā esoša monēta un tās dienas avīze. Tas ir svinīgs pasākums, kas tiek iemūžināts fotogrāfijās un par ko raksta prese.
Ja namam ir lemts ilgs mūžs, tajā neizbēgami notiek pārbūves, labiekārtošanas darbi un remonti. Interesanti, ka arī šādos darbos meistari ir vēlējušies atstāt vēstījumu nākamajām paaudzēm!
Liels rekonstrukcijas un restaurācijas darbu posms šogad noslēdzies Rīgas pilī. Te atrastie vēstījumi stāsta par iepriekšējo paaudžu meistariem un to veiktajiem darbiem. Šoreiz stāsts par dažiem no tiem...
* 1916. gada 10. decembrī podnieks Baltiņš, inženieris Frīzendorfs un podnieku meistars Štegmans krāsnī starp Balto zāli un Sūtņu akreditācijas zāli noglabā ar zīmuli aprakstītu malkas šķilu. No tās mēs varam uzzināt, ka četru krāšņu mūrēšana šajā telpā ir pabeigta.
* Vairāki vēstījumi pirms to noglabāšanas bijuši ievietoti stikla pudelēs. Iemūrēta pudele ar zīmīti mūs informē par darbu uzsākšanu pils stūra kāpņu tornītī. Tajā lasāms: "Pamata akmens likts no Graudiņa kunga 1939. g.".
* 20. gadsimta 30. gados satraukuma pilnu vēstuli pils pagrabā ķieģeļu šķirbā ievieto amatnieks Ēriks Cirītis.
* Savukārt 1996. gada 6. jūnijā savu vēstījumu nākamajām paaudzēm pudelē ievieto firmas "Balsts R" meistari, kuri veikuši muzeja konferenču zāles remontu pils Svina torņa 5. stāvā.
* Emocionālu un patriotisku vēstījumu nākamajām paaudzēm atstājis Valsts vēsturiskā muzeja laborants Eduards Pintāns, kurš 1938. gada nogalē piedalījās muzeja ekspozīciju zāles iekārtošanā pils dienvidu korpusa ceturtajā stāvā. Pirms kādas nišas aizbūvēšanas viņš tajā kopā ar divām sviestmaizēm ievietojis zīmīti, kuras tekstā jūtams gan ulmaņlaiku patoss, gan Otrā Pasaules kara tuvošanās noskaņas: "1938. gada 5. decembrī Eduards Pintāns aizplankoja šo sienu. Pēc simtiem gadu, kad jūs lasīsat šos papīrus, no latvju zemes trūdiem es jūs apsveicu ar drosmi, goda prātu un varoņgaru. Mani tautas brāļi, esat stipri. Nebaidaties par taisnību mirt, mīlat savu dzimteni Latviju, esat lepni uz savu tautu, nelietojat alkoholu un nikotīnu. Paturat vienmēr skaidru galvu, neticat mošķiem un māņiem. Esat čakli darbā. No zemes dziļumiem apsveicu savu dārgo tautu, kur Daugava, Gauja veļ sudraba ūdeņus, mūsu dzimtenes kalnos un lejās mājo mūsu senču saknes, gars. Esat sveicināti, Latvieši! E. Pintāns." -
Stāsta vēsturniece Inga Sarma
Lorna Hola, Latvijas futbola tēva Harolda Trevenena Hola vecākā meita, dzimusi Rīgas Jūrmalā, Bulduros 1912. gadā. Lorna bija izcila skaistule, ļoti sportiska un lieliski pārvaldīja astoņas valodas. Viņa aizrāvās ar peldēšanu un tenisu.
Lorna ieguva izglītību prestižā meiteņu skolā Anglijā un bija stādīta priekšā karalim Džordžam V. No 1935. līdz 1936. gadam viņa strādāja Rīgas radiofonā, piedaloties angļu valodas mācību raidījumos. 1939. gadā viņa kopā ar vīru Kventinu Višovu devās projām no Latvijas.
Otrā pasaules kara laikā Kventins Višovs bija Karalisko gaisa spēku lidotājs, bet Lorna Dienvidāfrikā pildīja britu izlūkdienesta aģentes misiju. Uzaugusi vāciskā vidē Bulduros, Lorna, kas bez akcenta runāja vāciski, viegli varēja uzdoties par vācbaltieti.
Pēc kara Lorna ceļoja ar vīru – kalnrūpniecības inženieri – uz dažādām vietām Kanādā un Meksikā. Viņa uzrakstījusi divas grāmatas – par piedzīvojumiem, vienai stopējot uz Aļasku, un grāmatu "Nezināmā Meksika", kas vēsta par vietējo ļaužu dzīvi tālā Meksikas nekurienē.
Reiz, kad Lorna ciemojās pie radiem Dienvidfrancijā, mājā ielauzās vīrietis, vicinot nazi. "Viņa aprunājās ar to puisi un pagatavoja viņam jaukas vakariņas," pēc tam stāstījusi Lornas meita.
Citu reizi, Meksikā, Lornu nolaupīja divi autobusa vadītāji. Kaut kā viņai izdevās abus apvārdot un pārliecināt, lai aizved viņu mājās, kur paēdinājusi un izvadījusi nolaupītājus pa durvīm. Tādi gandrīz neticami atgadījumi Lornas dzīvē atkārtojušies vēl un vēl. Jāsecina, ka viņa nezaudēja galvu pat visbīstamākajās situācijās un britu slepenais dienests, savulaik savervējot viņu, nebija nošāvis greizi.
60 gadu vecumā Lornas kontā bija trīs maģistra grādi – angļu un franču valodā, kā arī filozofijā, bet 83 gadu vecumā viņa ieguva skolotājas sertifikātu un vidusskolā mācīja franču valodu.
Tikai gadu pirms savas došanās mūžībā 1999. gadā, Lorna izstāstīja meitai par savām slepenās aģentes gaitām kara gados. Iona Višova, Lornas meita, pazīstama Kanādas rakstniece, mātes pieredzēto izmantojusi piedzīvojumu romānu sērijā par slepeno aģenti Leinu Vinslovu.
Lorna un Kventins Višovi daudz stāstīja saviem bērniem par Latviju – savu bērnības zemi, īpaši par Jūrmalu, vietu, kas bija vasaras burvības pilna, bet vēl īpašāka kļuva ziemā, kad jūra aizsala un bērni, ievīstīti segās, kamanās vesti uz Ziemassvētku dievkalpojumu baznīcā.
Lornas vecākais dēls Iens Višovs ir pasaulē pazīstams zinātnieks, Letbridžas Universitātes neirozinātnes un psiholoģijas profesors un vairāk nekā 460 zinātnisku rakstu un piecu grāmatu autors par neirozinātnes tēmām. Saņēmis vairāk nekā 20 Kanādas un starptautiskus apbalvojumus un goda nosaukumus par darbu zinātniskajā pētniecībā. Bet meita Iona Višova ir pazīstama pedagoģe, Balkānu folkloras mūzikas grupas dalībniece un rakstniece.
Lornas Višovas bērni un mazbērni joprojām uztur saikni ar Latviju. -
Stāsta cirka pētniece Elvīra Avota
Domājot par cirka Eiropas karti, Baltijas loma tajā ir unikāla. Atrodoties starp Eiropu un Krieviju, tā strādā kā tulkojuma zona, kurā šīs divas lielās straumes satiekas.
Austrumslāvu cirka tradīcijai raksturīga dominējoša piederība tradicionālajam cirkam. (..) Latvija atradusies perfektā vietā kā tranzītvalsts, tāpēc izrādes, kas vestas uz Krieviju no Rietumiem un arī pretējā virzienā, nereti piestājušas tieši šeit.
Stacionārais cirks dod iespēju uzņemt izrādes ar grandiozākiem tehniskajiem risinājumiem un māksliniekiem (gan cilvēkiem, gan dzīvniekiem) pavadīt komfortablāku ikdienu.
Baltija un tieši Rīga bijusi unikāla savas auditorijas dēļ – tās kosmopolītiskais raksturs ļāvis saprast iespējamās Rietumu auditorijas reakcijas.
Paralēli cirkam, Rīgas cirka ēka bijusi vieta arī citām populārās kultūras aktualitātēm. Par piemēru varam minēt kino izrādīšanu 19. gadsimta beigās, ikgadējas grieķu-romiešu cīņu sacensības mēneša garumā, kas pārtrauktas līdz ar padomju varas nostiprināšanos, arēnā notikušas arī nākotnes pareģu publiskās sesijas 1990. un 2000. gados, kā arī filmā "Neona pavasaris" attēlotie reivi un daudz kas cits.
Šobrīd, aktualizējoties piederībai pie laikmetīgā cirka, notiek nākamais kulturālo straumju satikšanās periods – Rīgas cirka pārkodēšana uz laikmetīgas izpausmes formu. Līdz ar šīm pārmaiņām nāk arī izaicinājums – ko darīt ar atmiņām par cirku un ko darīt ar stereotipiem par cirka lomu kultūrā?
Rokoties dziļāk šī jautājuma šķetināšanā un publicētajās zināšanās, rodas priekšstats, ka Baltija ir pārāk austrumeiropiska (un līdz ar to mazliet sveša) rietumu pētnieku vidē, savukārt kontakts ar austrumslāvu pētniekiem un pētījumiem mūsdienu apstākļos ir ierobežots. Arī mūsu iekšējā vidē cirka un tā auditorijas piederība slāviskajai vai rietumnieciskajai tradīcijai dažkārt izsauc stereotipiskas reakcijas, lai gan reāli pētījumi par šo jautājumu vēl nav veikti.
Domājot par šo ģeogrāfisko zonu,
trīs Baltijas valstis nereti tiek aplūkotas kā viena grupa, taču katrai no tām raksturīga cita dominējošā kvalitāte.
Igaunijā spēcīga ir laikmetīgā cirka izglītība. Tieši tur atvērta pirmā laikmetīgā cirka skola, kura iedvesmojusi arī Rīgas cirka skolas darbību. Savukārt Lietuva ir bagāta ar dažādiem cirka un performanču mākslas festivāliem, kas piesaista dažādus vieslektorus un darbnīcas māksliniekiem, rezultātā strauji paplašinās vietējo mākslinieku redzes lauks un domas virzieni.
Mums, Latvijā, centrālais objekts ir infrastruktūra, mūsu mazais Baltais nams, kas nodrošina pajumti cirkam. Kā enkurs, kas šo mākslas formu iezemē.
Kamēr Baltijas cirka vēstures lappuses vēl top, šobrīd jau strādā un aug jauna cirka paaudze, kas rada laikmetīgā cirka izrādes un izglīto skatītājus par jauniem cirka veidiem un iespējamajām nākotnēm. -
Stāsta vokālā pedagoģe, dziedātāja Una Stade
Svētā Lūcija ir viena no viszināmākajām kristiešu jaunavām – moceklēm, kas savu dzīvi atdeva par savu ticību. Dzimusi 283. gadā Sirakūzās, Sicīlijā, Lūcija, kas bija dzimusi turīgā ģimenē, savu bagātību atdeva trūcīgajiem, solījās palikt par jaunavu un savu dzīvību atdeva kristietībai.
Pēc Jūlija kalendāra (calendarium Iulianum) tieši 13. decembris bija gada īsākā diena. Folklora vēsta, ka šajā – gada garākajā naktī pa zemi staigāja ļaunie gari, tādēļ bija jāpaliek nomodā – to varēja īstenot svinot svētkus.
Tiek uzskatīts, ka Lūcija esot nesusi pārtiku vajātiem kristiešiem katakombās, un, lai varētu izmantot abas rokas pārtikas nešanai, sveces viņa likusi kronī uz galvas, lai tas apspīdētu tumšo ceļu – tā arī ēdiens un sveču kronis ir kļuvuši par Lūcijas dienas simboliem.
Savukārt Mārtiņš Luters esot praktizējis ceturkšņa gavēni, kurš ziemas periodā ir sācies tieši nedēļā pēc martires Lūcijas dienas svētkiem. Tā šī svinamā diena ir palikusi daudzu Luterisko baznīcu kalendāros – Vācijā, Itālijā, Skandināvijā un arī Amerikā.
Skandināvijā Svētās Lūcijas diena kopā ar Adventi joprojām iesāk Ziemassvētku gaidīšanas laiku un Lūcijas uzdevums ir nest gaismu un cerību gada tumšākajā laikā.
Daudzas pilsētas ievēl galveno Lūciju – pašu gaišāko un labsirdīgāko meiteni. Savukārt, ģimenēs Lūcijas dienas rītā māte vai vecākie ģimenes bērni ceļas agrāk, lai pagatavotu kafiju un uzceptu saldumus.Svētās Lūcijas dienas kulminācijā cauri pilsētai vai baznīcai dodas īpaša procesija. Tās priekšgalā iet galvenā Lūcija - baltā, garā kleitā, kas raksturo viņas šķīstību, ar sarkanu jostu, kas raksturo mocekles izlietās asinis, brūklenāju vainagu, kas simbolizē mūžīgo dzīvošanu un kroni, kurā iedegtas īstas sveces, kā mūžīgās gaismas simbols.
Lai gan Latvijā nav populāra šīs dienas svinēšana, tomēr jāmin, ka tā ir iedvesmojusi vairāku tradicionālu pasākumu norisi, kā arī ir bijusi par iemeslu vairāku muzikālu apvienību tapšanai.
13. decembrī jau daudzu gadu garumā notiek speciāli šai dienai veltīts koncerts Doma baznīcā, ko rīko Zviedrijas vēstniecība. Jau ceturto gadu Lūcijas procesijas priekšgalā atradīsies Elizabete Laura Porgante un viņai sekos Lūcijas māsas - Rīgas Skolēnu pils meiteņu koris "Rīga". Savukārt Kuldīgā radusies vokālā grupa septiņu meiteņu sastāvā “Lucia voices”, jeb “Lūcijas” ilgadēji devusies uz Vāciju tieši Adventes laikā, lai priecētu ne vien koncertzāļu apmeklētājus, bet arī kopā ar bērnu kori “Cantus” priecētu ļaudis gan pansionātos, gan skolās.
Arī a cappella grupa “Latvian voices” savu dzimšanas dienu svin tieši Svētās Lūcijas dienā un tika izveidota tieši tam, lai veiktu šo procesiju.
Lai arī grupai ir pievienojies bass Jānis Strazdiņš, joprojām reizi gadā tikai meitenes dodas uz Hamburgas Svētā Miķeļa baznīcu, lai, kā ik katru gadu, baltās kleitās, sarkanās jostās, ar brūklenāju un sveču vainagiem galvā iesāktu savu gājienu cauri baznīcai dziedot Svētās Lūcijas dienai neatņemamo neapoliešu tradicionālo dziesmu “Sancta Lucia”.
-
Turpinot stāstu par to, kas no ukraiņu tradicionālās kultūras iekļauts UNESCO starptautiskajos sarakstos, šodien par vēl divām tradīcijām, kas saistītas ar amatniecību: Kosivas apgleznoto keramiku un Krimas tatāru ornamentu Ornek.
2019. gadā UNESCO Cilvēces nemateriālā kultūras mantojuma Reprezentatīvajā sarakstā tika iekļauta Kosivas apglenotās keramikas tradīcija. Kosiva ir Karpatu pilsētiņa Rietumukrainā, Ivanofrankivskas novadā. Tā ir hucuļu – austrumslāvu etniskās grupas zeme, un Kosivas apgleznotā keramika ir hucuļu tradīcija, kuras aizsākumi meklējami 17. gadsimtā, bet ziedu laiki 19. gadsimtā. Kosivas keramikas trauki, svečturi, rotaļlietas, flīzes u. c. priekšmeti tiek veidoti no vietējā pelēkā māla, tad pārklāti ar baltu māla un ūdens maisījumu, žāvēti, un žāvēšanas laikā tajos tiek ar metāla irbulīti iegravēti un pēc tam ar glazūru iekrāsoti raksti. Pēc tam keramikas priekšmeti tiek ceplī apdedzināti. Glazējumam tiek izmantoti metāla oksīdi un nedaudz kobalta, kas veido tradicionālos zaļi – dzelteni – brūnos rakstus uz balta vai reizēm brūna fona fona.
Kosivas pilsēta tiek dēvēta par hucuļu amatnieku pilsētu un labākie Kosivas keramikas meistari dzīvo un darbojas tieši šeit.
Savukārt, Orneks (Örnek) ir Krimas tatāru tradicionālās kultūras zīmols. Krimas tatāri ir islamticīgie, un Islama reliģija aizliedz mākslā attēlot cilvēku. Tādēļ, Krimas tatāru tradicionālajā mākslā atrodam ārkārtīgi izsmalcinātus ornamentus, kas sastāv no atsevišķiem elementiem, kam katram ir sava simboliskā nozīme. Ir sievišķie un vīrišķie ornamenti. Piemēram, roze apzīmē precētu sievieti ar bērniem, savukārt, rozes pumpurs vai mandeles zieds – jaunu neprecētu meiteni. Vīrieša simbols ir papeles koks vai ciprese, tulpe ir jauns vīrietis, neļķe – vecāks cilvēks, arī pieredze un gudrība, vāze ar ziediem ir ģimenes mājas simbols, utt.
Katram ornamenta elementam ir sava simboliskā nozīme, un šādu elementu ir desmitiem. Šo elementu izkārtojums veido stāstu, kas ir saprotams pašai Krimas tatāru kopienai.
Māksliniekiem bieži mēdz pasūtīt kādu darbu – paklāju vai citu dekoratīvu audumu ar īpašu stāstu, ko pauž izmantotie ornamenti. Elementu nozīmi Krimas tatāru amatnieki apgūst līdz ar pašām amata prasmēm.
Orneks, Krimas tatāru ornaments un tā simboliskā nozīme 2021. gadā iekļauts UNESCO Cilvēces nemateriālā kultūras mantojuma reprezentatīvajā sarakstā. -
Stāsta Latvijas Nacionālā vēstures muzeja Galvenā krājuma glabātāja Ilze Mālkalniete
Esam pieraduši, ka muzeju vitrīnās redzamas senas rotas, mūsu krāšņie tautas tērpi un vēsturiski dokumenti. Taču atjaunotajā Rīgas pils daļā vienā no vitrīnām ir ievietoti ķieģeļi!
Latvijā iegūstamais māls ir labi piemērots ķieģeļu izgatavošanai. Senos ķieģeļus veidoja, sagatavoto mālu ievietojot taisnstūra koka formā, to kārtīgi iespiežot visos stūros, bet lieko mālu nogriežot no formas virsmas. Lai māls nepieliptu pie formas malām, to iepriekš saslapināja un izkaisīja ar smiltīm.
Pirms apdedzināšanas ķieģeļus bija nepieciešams žāvēt. Tā kā izgatavoto ķieģeļu apjoms bija liels, tie tika izklāti pa visu meistara pagalmu. Ja speciāla nožogojuma nebija, bērni vai mājdzīvnieki brīvi varēja piekļūt žūšanai atstātajai produkcijai.
Mājdzīvniekiem bradājot pa vēl nenožuvušajiem ķieģeļiem, to ķepas un nagi atstājuši pēdas ķieģeļa platākajā virsmā. Tā radušās nejaušās zīmes ķieģeļos - suņa, kaķa un kazas vai aitas pēdu nospiedumi.
Protams, daļa šādu nopēdotu ķieģeļu tika sabojāti neatgriezeniski, bet mazāk cietušie eksemplāri tika apdedzināti un izmantoti celtniecībā. Arī cilvēka pirkstu atstātie nospiedumi ķieģeļos diezgan bieži ir nejauši.
Dažreiz viduslaiku ķieģeļos redzamas meistara ar nolūku ievilktās pirkstu svītras, citreiz vēl mitrā ķieģelī ar asu priekšmetu ievilktas kādas līnijas vai apļi. Retāki ir gadījumi, kad pētniekiem izdodas atrast seno ķieģeli ar speciāli veidotu zīmējumu.
Turaidas pilī atrasts šāds unikāls eksemplārs – 13. vai 14. gs. ķieģelis, kurā ar asu irbuli ieskrāpēts cilvēka attēls ar augšup paceltām rokām. Gulbenes pilsvietā savukārt atrasts ķieģelis ar kaķa zīmējumu.
Mūrētā sienā šīs dzīvnieku vai cilvēku atstātās zīmes visbiežāk nebija redzamas. Tās atklājas vien tad, kad siena tiek nojaukta. Rīgas pils atjaunošanas darbos atrastos ķieģeļus var aplūkot ne tikai vitrīnās, bet iestrādātus ķieģeļu grīdā, pils vārtu ejā. Tur redzama gan dzīvnieka pēda, gan cilvēku ievilktas pirkstu līnijas, iespiesti dažādi burti, bet uz viena ķieģeļa redzams senā ķieģeļu cepļa darbinieka apava iespiedums.
Līdz ar Rīgas attīstību, pieprasījums pēc ķieģeļiem te vienmēr bijis augsts, tādēļ pilsētas apkārtnē un vietās, kur bija ērti iegūstams māls, veidojās ķieģeļu cepļi. Ir zināms, ka tie vismaz kopš 18. gs. beigām lietojuši meistaru vai darbnīcas zīmes. Visbiežāk tie bija divi vai trīs burti, kas apzīmēja ražotāja iniciāļus.
Sākotnēji zīmes iespiestas ar spiedogu, bet dažkārt izveidotas speciālas ķieģeļu izgatavošanas formas ar tajās jau iestrādātu uzņēmuma nosaukumu.
Laika gaitā ķieģeļu izmēri ir mainījušies maz, arī to forma saglabājusies gandrīz nemainīga. Lai gan mūsdienās ķieģeļu ražošana ir ievērojami modernizēta, vēl šovasar Lodes rūpnīcā redzēju divus vīrus, kas ķieģeļus izgatavoja ar rokām! Vai viņi darba dienas beigās tajos kaut ko ieraksta vai iezīmē – to gan neiedomājos pavaicāt! -
Stāsta vēsturniece Inga Sarma
Angļu diriģents un komponists Alberts Koutss (Albert Coates), viens no sava laika ievērojamiem Vāgnera interpretiem, ciemojās Rīgas Jūrmalā, Dzintaru prospektā 55, pie saviem draugiem – Višovu ģimenes. Višovi līdz lielinieku apvērsumam bija dzīvojuši Pēterburgā, kur viņiem bija uzņēmums. Koutss bija dzimis Pēterburgā, viņa tēvs Čārlzs Tomas Koutss vadīja liela britu uzņēmuma atzaru Krievijā. Višovu un Koutsu draudzība pastāvēja jau vairākās paaudzēs.
Alberts Koutss bija mācījies mūziku Anglijā, Vācijā un arī kompozīciju Peterburgas koservatorijā pie Nikolaja Rimska-Korsakova. Ar Jūrmalu viņu saistīja ne vien tēva uzņēmuma partneru Višovu ģimene, bet arī Harolds Trevenens Hols – Iļģuciema manufaktūras direktors, kurš bija arī britu slepenā dienesta aģents, kas piedalījies Koutsa labākā drauga Pola Henrija Djūka glābšanas misijā 1919. gadā, kad viņu bija arestējuši lielinieki.
Alberts Koutss bija tālaika slavenākā britu spiega Djūka galvenā kontaktpersona Petrogradā (Djūks, dēvēts arī par “cilvēku ar tūkstoš sejām” savu profesionālo darbību bija uzsācis Rīgā kā angļu valodas skolotājs, vēlāk Pēterburgā bija pianists Koutsa vadītā orķestrī, bija arī iefiltrējies gan Kominternē, gan lielinieku administrācijā).
Viņa galvenais uzdevums bija informācijas gūšana un apdraudētu, vajātu cilvēku glābšana no boļševikiem. Karalis Džordžs V, kas viņu iecēla bruņinieku kārtā, nosauca Djūku par “visu laiku dižāko britu kareivi”.
Kad Dzintaros ciemojās Koutss, Višovi vēlējās iekārtot puķu dobes ap māju, tāpēc bija jānocērt vairāki koki. Krītošo koku iespaidīgais skats tik ļoti aizrāva mūziķi, ka viņš bija gatavs tvert cirvi un iesaistīties, bet draugi pēdējā brīdī viņu atturēja, norādot, ka jāsaudzē rokas, kas ir viņa darbarīks.
Višovi bija turīgi britu uzņēmēji, kas ilgu laiku dzīvoja Rīgā un vasaras pavadīja Rīgas Jūrmalā. Īpaši viņus valdzināja Latvijas ziema – ar sniega kupenām, ledus kalniem jūras malā un īpašu izpriecu, ko viņi dēvēja par skioringu: apāvuši slidas un , turēdamies pie segliem piesietā cilpā, laida zirgu galopā gar jūras malu. Bērnus sajūsmināja braucieni ar kamanām, zvārgulīšiem šķindot, pikošanās un sniegavīru velšana.
Kā jau visiem bērniem, Višovu atvasēm īpaši bija Ziemassvētki: Rīgas dzīvoklī (tagad tur Francijas vēstniecības telpas) vienmēr bija ļoti liela izrotāta egle, zem kuras zariem paslēptas dāvanas. Kad bija nobaudītas svētku pusdienas, bērni drīkstēja sameklēt savas dāvanu pakas un tās atvērt.
Viņi bieži vien ziemas laikā devās uz Jūrmalu, palūdzot kaimiņiem, lai iekurina krāsni vasarnīcā. “Kad bridām pa piesnigušo, kluso un tumšo ielu ziemas vakarā, māja mūs sagaidīja gaiša un silta, kā vecs draugs”, atcerējās viena no Višovu bērniem. -
Stāsta cirka pētniece Elvīra Avota
Cirka attiecības ar kultūru ir savadbīgas. Tas vienlaicīgi ir un nav klātesošs. Tā klātbūtne ir tik gaistoša, ka brīdī, kad parādās izrāžu afišas, nojaušam, ka izrādes ir jāredz tieši tagad, citādāk tās pavisam drīz pazudīs no mūsu apkārtnes. Cirka semiotiķis Pols Buisaks 1970. gados to sauca par cirka metakulturālo dabu – tā ir performance, ko neierobežo vienas kultūras konteksts, valoda, vai simbolika. Izrādes sakņojas ķermeniskās sajūtās arī skatītājā, tādēļ to saprot ikviena vecuma auditorija. Bet vai varam attiecināt šo ideju uz mūsdienām? Vai mūsdienās ir iespējams definēt kas ir cirks?
Kā minēju iepriekšējā “Vai zini?” sērijā par cirku, tas nereti tiek pieskaitīts pie salīdzinoši vieglas izklaides. Ja domājam par cirka izrādēm no kognitīvā aspekta, tās bieži vien ir ļoti piesātinātas un, varbūt līdzīgi kā sociālie tīkli, spēj pārsātināt mūsu maņas, radot viltus iespaidu par izklaidi. Atgriežoties pie Paula Buisaka idejas par cirku un metakulturālu mākslas formātu – mūsdienās tam var gan piekrist, gan nepiekrist.
Pēdējo piecdesmit gadu laikā ir radušies jauni cirka veidi, žanri un tradīcijas, kamēr paralēli tam skatītājus turpina iepriecināt arī tradicionālā cirka trupas un priekšnesumi. Līdz ar to visaptverošas cirka definīcijas kļūst arvien, arvien problemātiskākas.
Šeit izcils piemērs ir Rīgas cirks. Pēc tam, kad 2016. un 2017. gadā vienlaicīgi risinājās gan īpašumtiesību pārņemšana, gan dzīvnieku aizsardzības likuma ieviešana par eksotisko dzīvnieku aizliegumu priekšnesumos, gan jaunas stratēģijas konkurss, gan ēkas slēgšana tehnisku iemeslu dēļ – senā Rīgas cirka būve vairs nesimbolizē to cirku, ko tā simbolizēja teju 130 gadus. Pēc nesenās rekonstrukcijas, cirks ir atgriezies senajā ēkā bet nesot jaunas vērtības, radošos mērķus un estētiku.
Ņemot vērā, ka Latvijas kontekstā cirks nav daļa no nacionālās identitātes, tā izdzīvošana ir saistīta ar sadarbību un skatu nākotnē.
Neskatoties uz to, cirks Latvijā vēl joprojām ir daudzveidīgs. Paralēli Rīgas cirkā notiekošajam, visā Latvijā uzstājas vietējās ceļojošo cirku trupas, kā cirks “Leo” un cirks “Baltija”, kā arī ārzemju ceļojošie cirki. Bieži varam dzirdēt par telšu jeb šapito cirku viesošanos dažādās vietās, nereti ārpus Rīgas it sevišķi siltajā sezonā. Rīgā arī pastāv iluzionisma teātris un muzejs “Mystero”, kas aicina skatītājus iepazīties specifiski ar iluzionisma mākslu.
Savukārt Rīgas cirks kļūst arvien atvērtāks sadarbībai ar citiem mākslu veidiem. Tur esošā skatuve ir unikāla ar savām tehniskajām iespējām un ne tikai ir visatbilstošākā celtne cirka vajadzībām šajā reģionā, bet tās piedāvātās iespējas spēj pavērt jaunus radošos risinājumus arī citu mākslu profesionāļiem. Iespējams, piedāvājot cirkam raksturīgo rotaļīgumu un zinātkāri pārtulkot arī citās mākslas formās. -
Stāsta ilggadējā Latvijas Televīzijas redaktore un žurnāliste Sarmīte Plūme
Šis būs stāsts par Latvijas Televīzijas neatņemamu un būtisku sastāvdaļu – par grimētājām. Bez viņām mēs neviens neesam bijuši kadrā.
Pirms raidījuma grimēja ikvienu – gan raidījuma vadītāju, gan intervējamos viesus. Mana visspilgtākā izjūta – grimētavā īsu brīdi pirms tiešā ētera vai ieraksta es ieguvu mieru. Mani ne tikai saposa un apčubināja, bet sarunās nomierināja, likās, pat deva iedrošinājumu: “Tu to vari! Tev izdosies!” Joprojām man tā ir neatbildēta mīkla – kā grimētājas prata ar mums tā strādāt, lai, izejot no grimētavas, es justos ne tikai smukāka (frizūra, grims), bet arī pārliecinošāka. Par to jums, cienījamās grima meistares, milzu paldies!
Pirmā meistare manās acīs bija Asja Strēle – sākusi strādāt Latvijas Televīzijā tai gadā, kad es piedzimu. Viņa bija grima māksliniece vispārākajā pakāpē, strādāja ne vien ikdienas darbus, bet veidoja grimu un parūkas Latvijas Televīzijas uzvedumiem.
Tad nāca atturīgā un stingrā Irisa Treimane, dziļi inteliģentā un vienmēr perfekti sakoptā Biruta Magele. Reiz viņa man grimētavā teica: “Tev nu gan šodien tāds cārs kostīms mugurā!” Ilgi domāju – vai tas ir kompliments vai nopēlums? Tomēr izrādījās pirmais – atzinība par apģērbu kā atspulgu no cara laika galma.
Manas (ar nozīmi – manas iemīļotās) grimētājas bija Brigita Stūrīte un Dagnija Gaubšteina, vēlāk arī Maruta Meliņa.
Viņas prata ne tikai pareizi uzlikt grimu un sataisīt matus, lai kadrā izskatītos labi (tikai vēlāk sapratu, ka mans skats spogulī ne vienmēr atbilst skatam TV ekrānā, un pēdējais allaž bija noteicošais).
Viņas bija izcili sarunu biedri, es pat teiktu – psihoterapeiti pirms iziešanas ēterā. Nekad, nekad man nebija jāpārķemmē mati vai jāpalabo grims. Viss tika izdarīts perfekti.
Tolaik, kad sāku strādāt Latvijas Televīzijā (tās bija 70. gadu beigas), mēs katrs ģērbāmies savās personīgajās drēbēs. Nebija nekāda stilista kā šodien. Ik reizi pirms raidījuma ar režisoru pārrunājām, ko vilkt mugurā, kas būtu atbilstošākais šai konkrētai reizei. Bija jāizvēlas no sava skapja. Nekādas ķezas ar to negadījās. Manai māsai Gundegai gan reiz pēc “Apvāršņa” raidījuma trakta mēģinājuma palūdza noņemt kaklarotu – tā pārlieku atgādinot krustu. Kaut pirkta padomju laikā smalkā mākslas salonā, tā neiederējās vecāko klašu skolēnu raidījumā. Ko darīt? Māsa vakarā raidījuma tiešraidē bija askētiski melnā kleitiņā, bez savas sudraba rotas.
Bija daži īpaši notikumi, kad mums, tā sauktajām “ētera sejām” šuva individuālus tērpus. Latvijas Televīzija savu 45. dzimšanas dienu 1999. gada novembrī svinēja Latvijas Nacionālajā operā. Mums katrai modelēja vakartērpu, neprasot, vai tev patīk vai nē. Man savējais ļoti patika, pēc tam šo kleitu pat nopirku.
Bet bija kolēģe, kam nebija pa prātam modistu piedāvātais, un svarīgajā tiešraidē viņa ieradās pašas sarūpētā Nīcas tautas tērpā. Pirms ētera ar mums strādāja tobrīd nepazīstams modes mākslinieks Romans Andrejevs, kas tikai vēlāk kļuva par populāro Dāvidu. Viņš lika uzvilkt augstpapēžu kurpes un mācīja kustēties pa studiju, lai vēlāk to atkārtotu operā. Tā bija skaista Televīzijas dzimšanas diena ar noslēgumā piecu tenoru dziedātu speciālu veltījumu “Mūsu dzīve ir tiešraide”.
Tā paša gada decembrī, ieejot jaunā gadu tūkstotī, Latvijas Televīzija rīkoja darbinieku Jaungada balli. Kopā ar kolēģiem sagatavojām deju priekšnesumu “Solis laikā” – kā dāvanu un pārsteigumu citiem. Atceros, cik pārsteigta biju pati, kad grimētāja Asja Strēle pirmo reizi mūžā mani ar parūkas palīdzību pārvērta par blondīni, sakot: “Nu tagad tu vari dejot savu “Rozamundi”!”
Vēl kāds spilgts mirklis no Jaunā gada sagaidīšanas Doma laukumā tiešraidē 2002. gada 31. decembrī. Bija ļoti auksts, ap mīnus 20 grādiem. Grimējāmies Zaķusalā. Bija sagādātas gadu mijai piemērotas galvas segas. Man tika Elitas Patmalnieces balts cilindrs ar laimes pakaviņiem.
Kā šodien atceros, cik iejūtīgi mani grimēja Brigita Stūrīte, sakot – viss būs labi, aukstumu pārcietīsiet. Un tā arī bija. Jaungada nakts Doma laukumā ne tuvu nebija tik salta kā sinoptiķu solītā. Un tajā savas siltās rokas klāt bija pielikušas mūsu grimētājas. -
Vai zini, kas no Ukrainas dzīvā mantojuma iekļauts UNESCO Nemateriālā kultūras mantojuma sarakstos?
UNESCO jeb Apvienoto Nāciju Izglītības, zinātnes un kultūras organizācija veido dažādus starptautiskos sarakstus, no kuriem mums pazīstamākais droši vien ir Pasaules mantojuma saraksts, kurā Latviju pārstāv Rīgas vēsturiskais centrs, Strūves ģeodēziskais loks un kopš 2023. gada arī Kuldīgas vecpilsēta.
Bet bez materiālā ir arī nemateriālais mantojums – zināšanas un prasmes, ko mantojam un ideālajā variantā arī nododam nākamajām paaudzēm. No Latvijas nemateriālā jeb dzīvā mantojuma UNESCO sarakstos iekļauta dziesmusvētku tradīcija (kopīga nominācija ar Igauniju un Lietuvu), suitu kultūrtelpa un koku pludināšanas tradīcija – pēdējo Gaujas plostnieki 2022. gadā pieteica kopā ar Austriju, Čehiju, Poliju, Spāniju un Vāciju.
Kopumā šajos UNESCO dzīvā mantojuma sarakstos ir iekļauti 730 elementi jeb vērtības no 145 pasaules valstīm.
Šoreiz par to, kā šajos sarakstos reprezentēts bagātīgais Ukrainas nemateriālais jeb dzīvais mantojums.
Līdz šim gadam UNESCO sarakstos bija iekļautas piecas Ukrainas dzīvā mantojuma vērtības, bet burtiski tikko, decembra sākumā, Starpvaldību komitejas kārtējā sesijā, kas notika Paragvajā,
UNESCO Reprezentatīvajā sarakstā iekļauta arī Ukrainas un Igaunijas kopīgi gatavotā nominācija: “Ukraiņu pisanka – olu rotāšanas tradīcijas un māksla”.
Pisanka (писанка) – no vārda “rakstīt”, jo ukraiņi ar īpašu irbulīti “pisačok” (писачок) iegrebj rakstus vaskā, kas uzklāts uz olas un pēc tam iemērc krāsā. Tradīcija šādi “izrakstīt” olas tiek nodota ģimenē, bet prasme ir attīstījusies tādā līmenī, ka Ukrainā ir arī profesionāli olu izrakstītāji, un ir īpašas izrakstīto olu kolekcijas un muzeji.
Igaunija nominācijas gatavošanā piedalījās tādēļ, ka šobrīd, kara apstākļos, arī Igaunijā dzīvojošajiem ukraiņiem tradīciju saglabāšana ir svarīga un tā tiek turpināta arī dzīvojot ārpus Ukrainas.
Iepriekšējo pieteikumu Ukraina gatavoja un iesniedza jau kara apstākļos – 2022. gadā UNESCO Starpvaldību komiteja paātrinātā kārtā izskatīja un UNESCO steidzami glābjamo vērtību sarakstā iekļāva “Ukraiņu boršča gatavošanas tradīciju”.
Visā Austrumeiropā izplatītās viegli skābenās gaļas/sakņu zupas populārākais variants – sarkanais biešu borščs radies tieši Ukrainā. Te tas ir atrodams gan katras saimniecības ēdienkartē, gan jo bagātīgi – ukraiņu folklorā. Ir pat tāda izplatīta ieraža, kā “do nevistky na borshch” (до невістки на борщ) – kad trešajā dienā pēc kāzām vīra māte ierodas pie jaunās sievas “uz boršču”.
Kādēļ borščs iekļuva “glābjamo vērtību” sarakstā? Tādēļ, ka dzīvās tradīcijas ir cieši saistītas ar cilvēkiem. Kara laikā cieš ēkas un infrastruktūra, bet tās ir atjaunojamas vērtības. Savukārt cilvēks ir neaizstājams, tādēļ kara situācijā ārkārtīgi svarīgi ir glābt nemateriālo mantojumu un tā nesējus, jo viņi ir nācijas izturētspējas pamats.
Par citām UNESCO sarakstos iekļautajām Ukrainas dzīvā mantojuma vērtībām – nākamajās reizēs.
-
Stāsta Latvijas Nacionālā vēstures muzeja Galvenā krājuma glabātāja Ilze Mālkalniete
Gatavojoties uzņemt apmeklētājus atjaunotajā Rīgas pils daļā, LNVM darbinieki pārskata krājumā esošos priekšmetus, kas saistās ar pils vēsturi dažādos gadsimtos. Un kādā no senlietu kastēm tiek ieraudzīts vienradzis!
Šis teiksmainais dzīvnieks, kas visbiežāk attēlots kā balts zirgs ar taisnu, spirālveida ragu pierē, zināms jau kopš antīkās pasaules. Tirdzniecību ar vienradža ragiem (vismaz paši tirgotāji apgalvoja, ka tie IR vienradža ragi) kopš viduslaikiem un arī renesanses laikā Eiropā nodrošināja vikingi. Šie jūras braucēji Atlantijas okeāna ziemeļdaļā iegūtos ragus pārdeva par astronomiskām cenām, paturēdami noslēpumā to izcelsmes vietu.
Īpaši populārs vienradža motīvs kļuva 16. gadsimta otrajā pusē, kad angļu ceļotājs Martins Frobišers atgriezās no savas kārtējās ekspedīcijas ar stāstu, ka redzējis jūras vienradžus pie Kanādas krastiem. Šī mītiskā dzīvnieka raga popularitāti apliecina nostāsti, ka par vienu šādu ragu karaliene Elizabete samaksājusi tādu naudas summu, par kuru tajā laikā varēja iegādāties pili, savukārt Skotijā karaļa Džeimsa III un Džeimsa IV laikā bija iespējams norēķināties zelta vienradžos un pusvienradžos, jo tā 16. gadsimta sākumā sauca skotu naudas vienību.
Rīgas pilī vienradzi, bet visticamāk, veselu RINDU ar jūras vienradžiem varēja redzēt greznākajās dzīvojamajās telpās. Pēc pils celtniecības pabeigšanas 1515. gadā, tās apsildei pēc Rietumeiropas parauga tika ierīkotas tam laikam modernās podiņu krāsnis. Krāsns podiņa priekšējā plakne bija ļoti pateicīga rotāšanai, tādēļ uz krāsnīm bija redzami gan nozīmīgu vēsturisku personu un laikabiedru krūšutēli, gan dzimtu ģerboņi, gan Bībeles sižeti, bet dažādo alegorisko tēlu un dzīvnieku vidū nozīmīgu lomu ieņēma arī šīsdienas varonis - vienradzis. Līdzīgi kā ķieģeļu sienā, arī šādā krāsnī podiņi tiek mūrēti rindās, tādēļ virs bruņās tērptu karavīru vai ģerboņu rindas atradās vesela rinda ar vienradžiem, uz kuriem tad pils saimnieks vai viesis varēja noraudzīties.
Pieļaujams, ka pils telpas rotāja arī gobelēni un gleznas ar atainotu tajā laikā nenoliedzami populāro teiksmaino dzīvnieku, bet par to nav saglabājušās liecības. Savukārt šāds muzejā glabāts māla izstrādājums ļauj mums redzēt vismaz daļu tās greznības, kas veidoja Rīgas pils interjeru 16. un 17. gadsimtā. Krāsnis, kas mūrētas izmantojot krāsns podiņus, nodrošināja pils iemītniekiem krietni augstāku komforta līmeni nekā iepriekš lietotās apsildes ierīces. Šīs krāsnis līdz pat 17. gadsimta sākumam tika kurinātas no blakus telpas, tādēļ dzīvojamajā vai viesu istabā nebija jānovieto malka, te nenonāca pelni, nebija jābaidās no dzirkstelēm vai piedūmojuma.
Nav gan zināms, kuras no jūras tēlam piedēvētajām fantastiskajām īpašībām bija svarīgas pašam krāsns pasūtītājam vai izgatavotājam, taču viennozīmīgi šādas grezni noformētas un glazētas apkures ierīces ierīkošana demonstrē saimnieka turību un gaumi; sekošanu līdzi modei un interjera tendencēm, kā arī atgādina mums par teiksmainā vienradža popularitāti cauri laikiem! -
Stāsta vēsturniece Inga Sarma
Vai zini, kas bija "vācu zemeņu audzēšanas pāvests" Reinholds Oskars fon Zengbušs un kāda viņam bijusi saistība ar Jūrmalu?
Kopš 19. gadsimta beigām vasarnīca Dzintaru prospektā 55 piederēja Zengbušu ģimenei. Zengbuši Latvijā dzīvoja kopš 18. gadsimta. No viņu vidus nāca rūpnieki, tirgotāji un Rīgas rātskungi. Medicīnas doktora, rentgenoloģijas pamatlicēja Latvijā Aleksandra fon Zengbuša dēls Reinholds Oskars 1918. gadā uzsāka studijas Halles universitātē Vācijā, kur 1924. gada aizstāvēja disertāciju botānikā. Viņš ir vairāk kā 600 zinātnisku publikāciju autors, veicis pētījumus augu ģenētikā, izaudzējis 49 šķirnes no 11 dažādām kultūraugu sugām. Vēlāk izveidojis populāro zemeņu šķirni Senga – sengana, izmantojot zemeņu stādus Sieger, kas viena no pirmajām 19. gadsimta beigās ieaudzēta Jūrmalā. Vadot vasaras Dzintaros, Reinholds Oskars fon Zengbušs bija labi pazīstams ar šīm zemenēm .
Tumši sarkanās, lielās, izturīgās pret miltrasu, ļoti produktīvās Sengas zemenes radītas 1954. gadā un kopš 1950. gadu vidus bija atzītas kā kontinentālās Eiropas zemeņu standarts. Senga – sengana tika radīta ar nolūku iegūt zemenes, kuras varētu labi saglabāt sasaldējot, lai tās nezaudētu garšu, aromātu un arī savu vitamīnu bagātību. Tolaik zināmās šķirnes tam nebija piemērotas. Līdz ar to zemenes, šis vasaras kārums, tagad nonāca arī uz Ziemassvētku galda. Ar Senga Sengana izgudrojumu pirmo reizi bija iespējams audzēt zemenes lielās platībās. Laikraksts "Zeit" savulaik nodēvēja fon Zengbušu par “vācu zemeņu audzēšanas pāvestu”.
Reinholds Oskars fon Zengbušs bija liels eksperimentētājs un viņa izmēģinājumi neaprobežojās ar zemenēm, lupīnēm un citiem kultūraugiem vien. Strādājot Maksa Planka Augkopības institūtā Ārensburgā Vācijā, Zengbušs bija ierīkojis vairākus baseinus, kur audzēja karpas. Viņa mērķis bija izaudzēt zivis bez asakām. Ar tām gan nevedās tik labi kā zemenēm.
1930. gados Zengbuši pārdeva savu vasarnīcu kādai britu ģimenei – Višoviem. 1939. gadā viņi līdz ar tūkstošiem citu vācbaltiešu pameta Latviju uz visiem laikiem. Reinholds Oskars fon Zengbušs visa mūža garumā saglabāja siltas atmiņas par savu bērnību Jūrmalā un arī par zemenēm, kas nāca no Asaru un Mellužu laukiem. -
Stāsta cirka pētniece Elvīra Avota
Cirks kā radošas izpausmes veids ir jutīgs sabiedrības spogulis. Vai tas būtu uz skatuves vai kādā publiskā telpā, skatītāju priekšā vai starp tiem, kā izrāde vai kā terapija, kā izklaide vai kā izaicinājums – cirks ir cieši saistīts ar pašu cirka pieredzi. Līdz ar to, tā pastāvēšanas forma kultūrā atspoguļo attiecīgās sabiedrības vērtības, pieņemto estētiku, iespējas un zināšanas. Izrāde, ko saprot un pieņem vienā vietā, var palikt nesaprasta kaimiņvalstī vai pat tuvāk.
Domas zinātkāre par cirku ir salīdzinoši jauns un neapgūts zināšanu lauks. Ilgu laiku tas bijis cieši saistīts ar entuziastu personisku vēstures pētniecības kaislību, taču akadēmiskajā pētniecībā cirks kā tēma ir ienācis salīdzinoši nesen. Interesanti, ka cirka burvības gaistošo pieredzi ir iespējams novērot arī vietējo kultūru atmiņā par cirku. Nereti var sastapt cilvēkus, kas ir redzējuši izrādes un atcerās savas sajūtas, taču neglabā tik daudz zināšanu par vēsturisko cirka attīstību, slaveniem māksliniekiem vai trupām savā dzīves telpā. Zināšanas par citiem mākslas veidiem – teātri, kino, baletu, vizuālo mākslu, mūziku vai literatūru - mūsdienās ir salīdzinoši bagātākas.
Bet kā ir iespējams, ka 2018. gadā visā pasaulē tika svinēta cirka 250 gadu jubileja, taču par tā mantojumu un realitāti ikdienas cilvēkam zināms tik maz? Lai gan iemesli ir dažādi, viens no tiem ir saistīts ar cirka pozīciju kopējā kultūras ainā – tas nereti tiek uztverts kā vieglā izklaide. Līdz ar to šī šķietamā nenopietnība nav padziļinājusi zinātkāri par cirku kā mākslas veidu. Šī nav pirmā reize, kad varam novērot šādu dinamiku. Salīdzinājumam varam minēt kino, kas 120 gadus atpakaļ tika uztverts kā vieglā izklaide, tacu šobrīd ir nostabilizējies kā patstāvīgs mākslas virziens, kas sakņojas ne tikai mākslinieciskā, bet arī pētnieciskā un izglītojošā zināšanu laukā. Aizņemot tik dažādus intelektuālos līmeņus, kino spēj reprezentēt arī konkrētas kultūras identitātes, kas atrodamas visur – no jokiem līdz likumdošanai.
Valstīs, kurās cirks ir vietējās kultūras identitātes simbols, piemēram, Anglijā un Francijā, tā loma ne tikai kultūras ainā, bet arī institucionālajā atbalstā ir daudzreiz spēcīgāka nekā valstīs, kurās cirks nav daļa no nacionālās identitātes. Šeit par piemēru varam minēt Baltijas valstis un Austrumeiropu. Ja atgriežamies pie salīdzinājuma ar kino vēsturi varam redzēt paralēles – kultūras leģitimizācijas kontekstā mēs šobrīd esam tur, kur kino atradās pirms vairākām desmitgadēm.
Cirks pētniecībā ir tik pat nomadisks kā pati mākslas forma. Reti kur atrodamas institūcijas un centri, kur cirkam pievērsta īpaša uzmanība. Neskatoties uz to, cirka pētnieki to aplūko no dažādām perspektīvām, piemēram, vēstures, estētikas, dramaturģijas, mārketinga,arhitektūras, kultūras un sociālās pozīcijas. Svarīgi pieminēt, ka arvien vairāk uzmanība tiek vērsta uz cirku kā rehabilitācijas, socializēšanas un integrācijas paņēmienu. Nereti radošā pētniecība ir metode kā domāt par cirku. Institucionālais nomadisms piešķir arī brīvību – vienlaicīgi eksistē dažādas attieksmes un prakses ko un kā pētīt cirkā. Aiz izklaidējošo stereoptipu kārtas slēpjas mākslas veids, kas mūs uzrunā tik dziļi un ķermeniski, ka tam dažkārt pietrūkst vārdu. -
Kā tāds tornis visam pāri slejas Valentīns Silvestrovs, bet, kad pašiem ukraiņiem jautā, kāpēc viņš slavenāks vai no kara glābjamāks par citiem, atbildes īsti nav. Iespējamais skaidrojums — Silvestrova mūzikas valoda mazāk specifiski ukrainiska, kaut kādā ziņā globāla.
Tad nu tomēr, noslēdzot četru monologu ciklu par ukraiņu mūziku, vēlos bez izvērstiem komentāriem ierosināt jums paklausīties trīs komponistus, kurus mēdz nosaukt saistībā ar ukraiņu tradicionālās mūzikas saknēm un žanru, kas ir ne īsti opera, ne īsti oratorija, dažos gadījumos pareizākais apzīmējums būs дійство — dramatisks priekšnesums, bet citkārt varbūt var lietot vārdkopu ‘kora opera’.
Lai par visu šo runātu kompetenti, būtu diezgan pamatīgi jāstudē mūzika un teksti. Mēs līdz šim esam tikai pavirši pieskārušies šai tēmai. Bet trīs vārdus un uzvārdus es jums teikšu: Lesja Dičko, Jevhens Stankovičs, Hanna Havrileca.
Lesja Dičko piedzima 1939. gadā, Jevhens Stankovičs — 1942. gadā, Hanna Havrileca nāca pasaulē 1958. gadā.
Kora operas "Zeltamute" autore, kompozīcijas un mūzikas teorijas kādreizējā docētāja Lesja Dičko dzīvo Kijivā visai pieticīgos apstākļos, turpina rīkot mūsdienu mūzikas festivālus un koncertus un arī komponē, tā zina stāstīt ukraiņu dziedātāja un muzikoloģe Oksana Nikitjuka. Mūzikas valoda nav vienkārša, bet skaista gan.
Kora operas “Kad paparde zied” autors Jevhens Stankovičs ir viens no savas paaudzes, iespējams, spilgtākajiem pārstāvjiem, un viņa mūzika dīvainā kārtā pat drusku pārstāvēta Latvijas Radio arhīvā, Jevhenu savulaik pazinis gandrīz vienaudzis Pēteris Vasks, bet laikam nevarēsim teikt, ka labi zinām viņa veikumu. 2022. gada 7. maijā Jevhena Stankoviča opera “Kad paparde zied” skanēja LR3 ēterā, un to joprojām var noklausīties Latvijas Radio arhīvā.
Šajā pašā vakarā klausījāmies arī Hannas Havrilecas ģijstvu “Sēsim zelta akmeni”. Žurnāla “Mūzikas Saule” 2022. gada rudens laidienā Armands Znotiņš rakstīja: “Havrilecas [kompozīcijas] ir lielā mērā postromantiskas, taču saistošas arī avangarda mūzikā skolotiem māksliniekiem, tās ir neapšaubāmi ukrainiskas, taču tikpat lielā mērā arī vispārcilvēciskas.”
Hanna Havrileca nomira ceturtajā dienā pēc Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā. Šis bija viens no pirmajiem lielajiem Ukrainas zaudējumiem šausminošajā agresijas bangotnē.
-
Stāsta muzikologs Armands Šuriņš
Nākamā gada rudenī apritēs ļoti apaļa 200 gadu jubileja, kopš dzimis pasaulslavenais austriešu komponists Johans Štrauss (dēls) (1825–1899), savukārt aizvadītajā vasarā atskatījāmies uz nedaudz mazāk apaļu viņa nāves gadskārtu, 125 gadiem.
Tautā Johans Štrauss (dēls) tiek poētiski dēvēts par valšu karali, bet muzikoloģijas profesionāļi definē, ka tieši ar šo komponistu sākas tā saucamais populārās mūzikas fenomens. Pēdējais nozīmē izklaides nolūkos atskaņojamus lietišķā izmantojuma darbus, piemēram, balles dejas, kam vienlaikus piemīt augsta profesionalitāte un kas veido īpatnu kultūras kategoriju ar savu specifisku stilistiku. Protams, laika gaitā, mainoties kopējam mūzikas stilam, mainās arī populārā mūzika, taču tās emocionālais vēstījums allaž saglabā zināmu pretstatījumu akadēmiskajai mākslai.
Kur tad slēpjas Johana Štrausa (dēla) panākumu cēlonis? Vai tās ir ģimenes noturīgās muzikālās tradīcijas, skaņraža tēva Johana Štrausa (1804–1845) iedibinātas, vēlāk juniora un viņa jaunāko brāļu Jozefa (1827–1870) un Eduarda (1835–1916) turpinātas? Vai tā ir mūziķa praktiķa darbība, veikli pārvaldot vijolspēli un intensīvi koncertējot kā diriģentam? Varbūt vienkārši – melodiķa talants, ģeniāla muzikalitāte, spēja trāpīgi izteikt tā saucamo Vīnes garu? Prasme pielāgoties publikas prasībām, veikli prognozēt sabiedrības masu gaumi un tās pārmaiņas? Vai tomēr neatlaidība, pat fanātiska uzcītība ikdienas darbā?
Ļoti iespējams, ka
liels pozitīvs rosinājums visas Štrausu ģimenes mākslai bija Austrijas impērijas un tās galvaspilsētas Vīnes internacionālā, multi-etniskā gaisotne, kur vāciski runājošo austriešu kultūra cieši savijās ar čehu, ungāru, romu, horvātu, ebreju, slovāku, rumāņu un vēl daudzu citu tautību folkloru...
Komponista radošais mantojums muzikāli spožs un arī skaitliski iespaidīgs – ap 170 valšu, ap 250 citu deju, ap 50 maršu, ap 20 skatuves darbu, tostarp operetes...
Nebūtu brīnums, ka Johana Štrausa (dēla) veikums ir iespaidojis saturiski līdzīgas ievirzes mākslu, piemēram, Ferenca Lehāra (1870–1948) un Imres Kālmāna (1882–1953) operetes.
Bet – vai zini, ka meistara skaņu vēstījums atstāja ļoti lielu ietekmi arī uz tādu kolēģu daiļradi, kas balstījušies caurcaurēm akadēmiskās mūzikas vērtībās un nepavisam nav uzskatījuši sevi par izklaidējošās jeb populārās kultūras pārstāvjiem?
Johannesa Brāmsa (1833–1897) Ungāru dejas un Antonīna Dvoržāka (1841–1904) Slāvu dejas, pazīstamas Pētera Čaikovska (1840–1893) baletu lappuses un saturiski āķīgi Gustava Mālera (1860–1911) simfoniju paradoksi...
Arī opera "Kavalieris ar rozi" ["Rožu kavalieris"], kuras autoru, vācu vēlīno romantiķi Rihardu Štrausu (1864–1949) ar Vīnes Štrausiem citādi saista vien nejauša uzvārda sakritība.
Varbūt šķitīs īpaši pārsteidzoši, bet Johana Štrausa (dēla) izkoptais eleganti bohēmiskais Vīnes gars atblāzmojas pat allaž filozofiski nopietnajā Antona Bruknera (1824–1896) mākslā.
Lai to ilustrē kaut minūte no Bruknera Trešās simfonijas fināla! Sākotnējo, spraigos instrumentu dialogos risināto drāmu šeit pēkšņi nomaina elegantas omulības pilna izteiksme.
Tikpat daiļrunīgas ir arī vārdiskās liecības. Lūk, divas no tām!
Reiz Johannness Brāmss ieradās iepriekšnorunātā vizītē Štrausa mājās, bet nesastapa valšu karali, kurš bija steidzami izsaukts uz orķestra papildmēģinājumu.
Štrausa dzīvesbiedre Adele laipni uzņēma ciemiņu un atvainodamās rosināja ierakstīt kādu veltījumu mājas viesu grāmatā. Pasaulslavenais meistars ierakstīja dažas mūzikas taktis, taču – ne savas. Viņš uzskicēja Štrausa valša "Pie skaistās, zilās Donavas" sākumu un komentāru: "Diemžēl šī mūzika nav mana."
Kad 20. gadsimta 20. gados kāds žurnālists jautājis Aleksandram Glazunovam (1865–1936) par muzikālās iedvesmas profesionālajiem avotiem, plaši pazīstamais krievu komponists, Sanktpēterburgas konservatorijas profesors ļoti uzsvēris Štrausa mūzikas meistarīgo un spožo orķestrāciju. Intervētājs pašsaprotami pieņēma, ka runa ir par tobrīd slavas zenītā esošo Rihardu Štrausu, un bija ļoti pārsteigts, kad izrādījās – Glazunovs cildinājis Johana Štrausa mākslu. -
Stāsta mākslas zinātniece, Latvijas Mākslas akadēmijas docente Helēna Demakova
Spānijas Vidusjūras piekrastes pilsēta Valensija, gluži kā pārējā valsts, no 1938. līdz 1973. gadam pieredzēja viena diktatora, ģenerāļa Franko režīmu.
Interesanti, ka drīz pēc diktatūras izbeigšanās Valensijas iedzīvotāji miermīlīgi pauda savu gribu viņiem būtiskā jautājumā un varas iestādes to respektēja. Demokrātijā viņi iestājās par sev būtiskāko jautājumu.
Toreizējā tautas balss fantastiski pārvērta pilsētu. Arī agrāk, būdama viens no Eiropas skaistākajiem dārgakmeņiem, Valensija pēc iedzīvotāju lemšanas ieguva satriecoši skaistu un funkcionālu papildinājumu.
Pilsētu vienmēr bija mocījuši plūdi, taču 1957. gadā upe Tūrija (Turia) tā izgāja no krastiem, ka vecpilsētā, Karmes (El Carme) rajonā, mājas atradās ūdenī dziļāk par vienu metru.
Tūrija bija plata, varena upe, kas sadalīja Valensiju uz pusēm. Pilsētas vadība kopā ar centrālo valdību lēma upi novirzīt un to arī izdarīja. Pēc upes novirzīšanas pilsētas centrā parādījās 10 km garš un ļoti plats laukums, platāks nekā Daugava tās varenākajā plūdumā.
Sešdesmitajos gados tur bija plānots būvēt satiksmes mezglus un dzīvojamās mājas. Tomēr vairums iedzīvotāju lēma un iestājās par labu parkam, un tagad bijušās upes gultnes vietā ir pasakaini apstādījumi ar mūsu acij neierastiem, eksotiskiem kokiem, krūmiem un ziediem. Parku atklāja 1986. gadā.
Ļaudis tur guļ zālītē, pikniko, staidzina suņus, skrien. Tur ir izcila māksla publiskajā telpā un gulošs milzu Gulivers, uz kura rotaļājas bērni. Pilsētas cilvēciskie mērogi ļauj šo vietu izbaudīt visiem.
Demokrātiskās tradīcijas Valensijā ir vismaz tūkstoš gadu senas, un tās nevar iznīdēt neviena diktatūra. Viena no šādām tradīcijām pat ir ierakstīta UNESCO nemateriālā kultūras mantojuma sarakstā.
Jau tūkstoš gadu katru ceturtdienu pulksten 12 astoņi melnos, garos tērpos ģērbti vīri svinīgi ierodas un apsēžas pie Valensijas katedrāles Apustuļu durvīm. Tā ir mutvārdu tradīcija, kurā kungi, kas ir zemnieki, lemj tiesu. To tā arī sauc – Ūdens tribunāls.
Viņi lemj par apūdeņošanu astoņos Valensijas reģiona apgabalos, kur bez irigācijas nebūtu iespējama raža. Valensijas reģionu Spānijā dēvē par Huerta de España jeb Dārzeņu dārzu.
Viņi uzklausa sūdzības par pāri darījumiem un netaisnībām ūdens sadalē un lemj ātru un taisnīgu tiesu, kuru nav iespējams pārsūdzēt. Viss notiek mutiski, valensiešu valodā. Šie astoņi vīri ir pašu zemnieku ievēlēti.
Tajā reizē, kad gāju uz viņiem lūkoties, sūdzību nebija, taču visa ceremonija notika tieši tāpat kā pirms daudziem gadu simtiem. Vīri tika izsaukti, tika uzdots jautājums par to, vai kādam ir sūdzības, un tad notika svinīgā aiziešana. Tagad tā ir kļuvusi par tūristu atrakciju, taču nevienu brīdi šis tribunāls nav zaudējis savu praktisko nozīmi.
Domāju, ka atslēgas vārds valensiešu panākumiem ir līdzdalība. Mūsu Dziesmu svētku gājiens notiek vienu dienu daudzas stundas un tajā laikam piedalās ap 50 000 dalībnieku. Mēs zinām, ka mūsu svētki ir unikāli, bet arī valensieši domā, ka unikāli ir tieši viņu svētki.
Valensijas pavasara tautas svētkos, kuros godina Dievmāti, ceļ milzu lelles, tad tās dedzina un katru dienas vidu sarīko milzu uguņošanu, pulcējas vairāk dalībnieku.
Gājiens cauri pilsētai, kurā piedalās 100 000 neticami greznos tautas tērpos tērpti pavasara festivāla dalībnieki, ilgst divas dienas. Par šiem svētkiem varētu stāstīt vēl un vēl, taču šoreiz stāsts bija par kaut ko citu. Par to, ka ikkatrs ar savu darbošanos var ietekmēt ļoti daudz.
Pirms dažām nedēļam Valensijas reģionā notika drausmīga dabas katastrofa. Applūda daudzas apdzīvotas vietas un Valensijas pilsētas nomales. Dubļu staumes iznīcināja visu, kas gadījās to ceļā. Pateicoties kādreizējam inženiertehniskajam brīnumam 60. gados, kad tika novirzīta upe Tūrija, pasakaini skaistais pilsētas centrs palika neskarts. -
Stāsta pianiste, JVLMA Zinātniskā un radošā darba prorektore, Profesionālās doktora studiju programmas direktore Diāna Zandberga
2025. gada martā Emīla Dārziņa mūzikas skolā, Emīla Dārziņa koncertzālē notiks Pirmais Starptautiskais Ilzes Graubiņas (1941–2001) pianistu konkurss, kas godinās leģendārās latviešu mūziķes piemiņu. Jācer, ka konkurss kļūs par tradīciju un laika gaitā iegūs arvien lielāku starptautisku vērienu, pievēršot jaunās paaudzes pianistu uzmanību leģendārās latviešu pianistes daiļradei.
Ilze Graubiņa dzimusi 1941. gada 8. novembrī Rīgā. Viņas tēvs bija ievērojamais komponists un folklorists Jēkabs Graubiņš, māte – pianiste un pedagoģe Ērika Graubiņa. Topošās pianistes skolotājas Emīla Dārziņa mūzikas skolā bija Dora Brauna un Ņina Biņatjana. Pēc skolas absolvēšanas ar izcilību Ilze Graubiņa nokļuva Pētera Čaikovska Maskavas Valsts konservatorijā profesora Ābrama Šackesa klasē, pēc kura nāves 1961. gadā mācības turpināja pie profesora Jakova Fliēra, ar izcilību beidza aspirantūru un strādāja par viņa asistenti (1965–1967).
Profesors Fliērs par Ilzi Graubiņu teica: "Es augstu vērtēju viņas dziļi māksliniecisko attieksmi pret mūziku, kura izpaužas vienmēr. Viņa ir īsteni radoša māksliniece. Viņas talantā visvairāk apbur saskaņotība, kāda sevišķa plastika. Ar visu savu sirdi es ticu viņas spožajai nākotnei."
Studiju laiks Maskavā atnesa nozīmīgus starptautiskos laurus: 1962. gadā mūziķe kļuva par pusfinālisti Vena Klaiberna I starptautiskajā pianistu konkursā Fortvērtā (Teksasas štats, ASV), bet 1964. gadā ieguva pirmo vietu un zelta medaļu Johana Sebastiāna Baha II starptautiskajā pianistu konkursā Leipcigā, Vācijā. Pēc tā par latviešu mūziķi rakstīja daudzi vācu un PSRS preses izdevumi, tostarp Vācijas Demokrātiskās Republikas mūzikas žurnāls Musik und Gesellschaft: "Pirmās prēmijas ieguvēja Ilze Graubiņa no Rīgas izrādījās izcila savā sniegumā, turklāt muzikalitātes un tehniskās sagatavotības ziņā – absolūti pārsteidzoša. Viņas spēle bija tīra un patiesu jūtu piesātināta."(Wolf 1964).
Starptautiskie panākumi un teicamās sekmes studijās vainagojās ar paaugstinātu Ļeņina stipendiju Maskavas konservatorijā (1964. un 1965. gadā), kā arī ar plašām koncertēšanas iespējām, kas sākās pēc triumfāli izskanējušā Johana Sebastiāna Baha konkursa laureātes solokoncerta Maskavas konservatorijas Mazajā zālē.
Pēc aspirantūras beigšanas 1967. gadā Ilze Graubiņa atgriezās Latvijā un sāka pedagoģisko darbu Latvijas Valsts konservatorijas Klavieru katedrā, bet no 1980. gada arī Emīla Dārziņa mūzikas vidusskolā. Paralēli pedagoģiskajam darbam pianiste – Latvijas Nopelniem bagātā skatuves māksliniece un Latvijas filharmonijas soliste – aktīvi koncertēja ne tikai PSRS, bet arī Vācijā (VDR), Bulgārijā, Čehoslovākijā, Dienvidslāvijā, Somijā, Ungārijā, Polijā, Kanādā, Francijā. Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas mūziķes koncertu ģeogrāfija paplašinājās, aptverot arī Itāliju, Spāniju un Šveici.
Savā biogrāfijā 1998. gadā (LVA, 472-2p-296: 127) profesore īpaši izcēlusi Baha mūzikas koncertus 1993. gadā Sankugatā (Spānija) un koncertciklu "Latvija mūzikā" (Lettonie en musique) Parīzē un Nīmā (Francija), kā arī Lašodefonā (Šveice);
1994. gadā viņa kopā ar māsu Ievu Graubiņu piedalījās festivālos Francijā un koncertēja Milānas konservatorijā, bet pēc tam ar solokoncertiem regulāri uzstājās Katalonijas reģionā Spānijā (Barselonā, Vikā, Taragonā, Manresā u.c.), kur daudzi mūziķi viņas spēli ar saviļņojumu un apbrīnu atceras vēl joprojām.
Ilzes Graubiņas repertuārā bija ap 25 soloprogrammu ar dažādu laikmetu un stilu mūziku, kā arī vairāki desmiti klavierkoncertu, kas tika atskaņoti ar izciliem diriģentiem, tostarp Leonīdu Vīgneru, Toviju Lifšicu, Imantu Resni, Andri Veismani, Dāvidu Oistrahu, Vasiliju Sinaiski, Eri Klāsu, Sauļu Sondecki, Kurtu Zanderlingu.
Pēc koncerta Dzintaru koncertzālē, kur Ilze Graubiņa atskaņoja Mocarta Mibemolmažora klavierkoncertu K. 482 ar Ļeņingradas Valsts akadēmisko simfonisko orķestri Kirila Kondrašina vadībā, Ludvigs Kārkliņš laikrakstā "Rīgas Balss" rakstīja: "Kā izcilais orķestris, tā arī diriģents un soliste ir iemantojuši gadu gaitā pamatotu cieņu un mīlestību.
Katra viņu uzstāšanās ir vienreizēja savā mākslinieciskajā iecerē un īstenojumā, jo Kirila Kondrašina un Ilzes Graubiņas radošā temperamenta diapazons ir tik bagāts un daudzšķautņains, ka nav pat iespējama sevis atkārtošana.
Augstu intelektu te balsta dziļa emocionalitāte, reljefu dinamiku rotā klusa apgarotība un muzicēšanas prieks. (Kārkliņš 1978).
Ilzes Graubiņas ierakstu repertuārs (tie veikti ne tikai Latvijas Radio, bet arī Berlīnē, Nansī un Parīzē) aptver plašu diapazonu – no baroka, klasicisma un romantisma līdz 20. gadsimta krievu, franču un spāņu komponistu darbiem. Nozīmīga vieta ir latviešu mūzikai, īpaši Jāzepa Vītola, Jēkaba Graubiņa, Alfrēda Kalniņa, Volfganga Dārziņa, Jāņa Mediņa, Jāņa Ivanova, Romualda Kalsona un Jura Karlsona mūzikas ieskaņojumiem. Rīgas skaņu ierakstu un skaņuplašu fabrikā "Melodija" izdotas piecas skaņuplates, bet 2000. gadā iznāca pianistes kompaktdisks ar Johana Sebastiāna Baha, Domeniko Skarlati, Izaka Albenisa un Sergeja Prokofjeva mūziku. Tagad viņas ieraksti pieejami arī digitālajās platformās.
Daudzi no Ilzes Graubiņas astoņiem Dārziņskolas, 37 Mūzikas akadēmijas un sešiem asistentūras/maģistratūras absolventiem ir guvuši godalgotas vietas dažādos starptautiskos konkursos.
Pie profesores mācījušies Zigmars Liepiņš, Arianna Goldiņa, Lelde Paula, Anita Pāže, Diāna Griņeviča, Dace Kļava, Ģirts Bīrītis, Viesturs Mežgailis, Andris Grigalis, Sandra Jalaņecka, Armands Ābols, Inese Klotiņa un daudzi citi.
Profesores izcilo pedagoģisko talantu apstiprināja arī viņas kolēģis Klavieru katedrā Valdis Krastiņš: "Ilzes Graubiņas meistarība muzikālās režisūras novadā ļāvusi pianistei izvirzīties arī republikas klavierspēles pedagogu avangardā. Visiem Ilzes Graubiņas klases audzēkņiem raksturīga izkopta spēles kultūra, mērķtiecīgs, rūpīgi veidots priekšnesums; šādā kopīgu principu uzstādījuma nozīmē jau varam runāt par skolu, par noteiktu virzienu, kas tikpat spilgti kā spēle pauž pianistes māksliniecisko ievirzi."
Cerams, ka arī jaunie Latvijas pianisti savā spēlē sekos augstajiem Ilzes Graubiņas ideāliem! - Show more
