Episodes
-
Mēneša saruna - zinātne un māksla. Kāpēc tās tik brīnišķīgi papildina viena otru? Kopsaucēji divām kardināli atšķirīgām nozarēm un pasaules redzējumiem.
Lieldienu laikā mēs raidījumā runājām par to, kā savā starpā sadzīvo zinātnes pasaule un ticība, vai tām ir savā starpā par ko strīdēties, vai drīzāk tās ir dažādas valodas, kā skaidrot apkārt notiekošo. Šodien vēl par divām pasaulēm, kuras no laika gala ir gājušas kopīgu ceļu, tikai, mainoties gadsimtiem un vēstures dekorācijām, mēs to kādu brīdi esam un pēc tam varbūt neesam pamanījuši. Zinātne un māksla - divas māsas, kuras būs uzmanības centrā šī mēneša lielajā sarunā, cenšoties saprast, vai un kā šīs jomas rod saskares punktus.
Raidījumā Zināmais nezināmajā sarunājas divi biologi un mūziķis, un tās nav viņu vienīgās izpausmes jomas. Raidījuma viesi: Latvijas Universitātes Bioloģijas fakultātes docents un Latvijas Biomedicīnas pētījumu un studiju centra zinātniskās grupas vadītājs, kaislīgs fotogrāfs Zigmunds Orlovskis, hidrobioloģe, Latvijas Kultūras akadēmijas bakalaura studiju programmas “Kultūras un mākslu studijas” 2. kursa studente, sabiedriskās zinātnes iniciatīvas “From Sea to Street” koordinatore Latvijā Marta Dieviņa un mūziķis, multimediju projekta "Dabas koncertzāle" autors, Latvijas Radio 1 raidījuma Monopols vadītājs Ingus Ulmanis. -
Klajā nākusi Ilgoņa Vilka monogrāfija "Astronomija Latvijā 20. gadsimtā. 1. daļa". Grāmata veltīta Latvijas astronomijas vēsturei, piedāvājot lasītājam iepazīt ne tikai nozīmīgu astronomu vārdus un dzīves gājumus, bet arī stāsta par astronomisko institūciju likteni sarežģītā gadsimtā. Raidījumā tiekamies ar autoru - Ilgoni Vilku.
Nesen raidījumā Zināmais nezināmajā ar astronomu Ilgoni Vilku sarunājāmies par Visumu, tā mērījumiem un vēsturi. Atvadoties pēc šīs sarunas, tapa skaidrs, ka tūlīt, tūlīt dienasgaismu ieraudzīs arī astronoma jaunā grāmata. Tieši tāpēc satiekames atkal, tikai šoreiz nevis Latvijas Radio studijā, bet Latvijas Universitātes ēkā Raiņa bulvārī 19, kur atrodas arī Frīdriha Candera un Latvijas astronomijas kolekcija un kur interesenti var apmeklēt 1869. gadā pabeigto Astronomisko torni, kas kopš pagājušā gadsimta 80. gadiem darbojas kā publiskā observatorija. Šie notikumi ir daļa no Latvijas astronomijas vēstures, un tieši par jauno monogrāfiju “Astronomija Latvijā 20. gadsimtā” (1. daļa) saruna ar monogrāfijas autoru, astronomu, Latvijas Universitātes Astronomijas institūta pētnieku Ilgoni Vilku.
"Faktiski kaut kādā mērā vēsturei es biju pievērsies jau diezgan sen. 1986. gadā, kad sāku strādāt šeit, Latvijas Universitātē, tad mans pirmais uzdevums bija savest lietošanas kārtībā tieši šo astronomisko torni, lai tajā atkal darbotos teleskops un cilvēki varētu to apmeklēt. Un, saprotams, ka interesējos arī par torņa vēsturi. Mans tiešais priekšnieks, pats būdams astronomijas vēsturnieks, Leonīds Roze mani rosināja rakstīt žurnālam "Zvaigžņotā Debess", un tā tapa pirmā tāda pavisam vienkārša un neveikla publikācija par astronomijas vēsturi," atminas Ilgonis Vilks.
"Atkal pie vēstures tēmas esmu atgriezies pēdējos gados. Jānis Klētnieks, astronoms un ģeodēzists, kurš nu jau ir mūžībā, uzrakstīja grāmatu "Astronomija un ģeodēzija Latvijā līdz 20. gadsimtam". Es viņam teicu - nu tad jāraksta tālāk, viņš teica - nē, lai to raksta pēc manis citi.
Tā arī sanācis, ka šobrīd es tā kā esmu vienīgais cilvēks, kurš pārzina to astronomijas vēsturi pietiekami labi, lai varētu mēģināt arī kaut ko rakstīt. Un tā pirms pieciem gadiem iesāku šo grāmatu rakstīt, un tad, kad jau biju aprakstījis pamatā tos notikumus, kas risinājušies Latvijas Universitātē, mazliet arī pirms, par trimdas astronomiem un vēl dažas papildu lietas, tad sapratu, ka ir jau uzrakstījis tik daudz, ka jāsāk domāt par grāmatas dalīšanu uz pusēm. Runāju mūsu universitātes akadēmiskā apgāda darbiniekiem, un atbilde bija - jā, vajag pirmo daļu. Nu, te nu mēs esam!" turpina Ilgonis VIlks.
Protams, būs arī otrā daļa.
"Būtībā jau pat puse ir uzrakstīta. Plāns jau bija sastādīts pilnībā. Proti, ja šī pirmā daļa vairāk atspoguļo notikumus Latvijas Universitātē, tad otrā daļa galvenokārt būs veltīta notikumiem Latvijas Zinātņu akadēmijā, kur 20. gadsimta vidū izveidojās, sāka darboties astrofizikas observatorija. Par to jāizstāsta. Tur ir daudz cilvēku strādājuši vairākus gadu desmitus. Ir gana daudz aprakstāmo materiālu.
Tāpat Latvijas Astronomijas biedrība, kam agrāk bija garāks nosaukums, tāpat dažādi muzeji Latvijā, kas lielākā vai mazākā mērā saistīti ar astronomiju. Kā notika zinātnes popularizēšana padomju laikos un pēc tam. Mācības: kā, kad un cik skolā mācīja un tagad māca astronomiju. To visu arī vajadzētu iekļaut," vērtē Ilgonis VIlks.
Ieskats raķešu zinātnē
Pirms runājam par astronomijas vēsturi, ieskatīsimies raķešu zinātnē vārda tiešā nozīmē. Proti, uzzināsim, kā speciālisti aprēķina kosmosa kuģu trajektoriju, kā var noteikt to, kad, cikos un kur nosēdīsies konkrētais izplatījumā palaistais aparāts. Par to, kā arī par gadījumu, kad aprēķinos tika pieļauta kļūda, stāsta astronomijas entuziasts Ints Ķešāns.
Skatoties no Zemes uz izplatījumu, šķiet, ka daudz vienkāršāk ir palaist raķeti kosmosā, nekā izmanevrēt automašīnu darbadienas pēcpusdienā Rīgas centrā. Taču, lai kosmosa kuģis vai kosmosa izpētes zonde nonāktu konkrētā vietā vai savienotos ar Starptautisko kosmosa staciju, ir nepieciešami ārkārtīgi precīzi aprēķini. Viss sākas ar pirmajām sekundēm, kad raķete tiek palaista orbītā jeb dodas pa noteiktu līniju kosmiskajā telpā. IT speciālists un astronomijas entuziasts Ints Ķešāns palīdz ieviest skaidrību jautājumos saistībā ar kosmosa kuģu trajektorijas noteikšanu.
Ints Ķešāns skaidro, ka kosmosa kuģu ceļa aprēķinos tiek izmantoti Ņūtona likumi, gan Krievijas kosmosa teorētiķa Kosntantīna Ciolkovska izstrādātie kosmosa kuģu ātruma vienādojumi. Visus šos aprēķinus jau kopš pagājušā gadsimta vidus, kad sākās kosmosa iekarošana, veic ar elektronikas palīdzību.
Mūsdienās aprēķini tiek veikti ar datora palīdzību, pārsvarā visas kosmosa kuģa darbības ir ieprogrammētas, tomēr nevar izslēgt gan aparātu kļūdas, gan cilvēcisko faktoru. Ints Ķešans atsauc atmiņā gadījumu, kad aprēķinu kļūmes dēļ, vairākus simtus miljonu ASV dolāru izmaksājusī Marsa izpētes zonde sadega.
-
Missing episodes?
-
Dodamies unikālā ekspedīcijā pieredzējuša gida pavadībā uz vienu no četriem Latvijas dabas rezervātiem – Krustkalnu rezervātu Madonas novadā. Pļavas, meži, kalni un nogāzēs, mazi avotiņi un paslēpušies ezeri mežu biezoknī – daba šajā teritorijā ir paslēpta cilvēka skatienam un saimniekošanai.
Ikdienā apmeklējums rezervātā iespējams tikai stingri noteiktās vietās, un pārējo teritoriju var aplūkot vien Dabas aizsardzības pārvaldes darbinieka vadītā pastaigā. Tādā devāmies arī mēs, un iepazīstināsim plašāk ar redzēto.
Dabas aizsardzības pārvalde no maija līdz oktobrim rīko piecus pārgājienus rezervāta teritorijā, kuros interesenti var piedalīties, savlaicīgi piesakoties. Šādas pastaigas notikušas arī agrāk, un mūsu gids šoreiz ir Dabas aizsardzības pārvaldes Latgales reģiona sektora vadītājs Guntis Akmentiņš.
Kad esam veiksmīgi satikušies, Guntis pievienojas Latvijas Radio automobilī līdzās mūsu šoferim Aināram un mums ar kolēģi Paulu Gulbinsku, un tālāk dodamies kopīgā ceļā. Vispirms nonākam vietā, kur apmeklētāji vēl drīkst brīvi uzturēties bez saskaņojuma - šeit atrodams informatīvs stends, kas iepazīstina ar Krustkalnu īpašo floru un faunu, šeit ir skatu tornis, un arī divi ozoli – viens resnāks, bet otrs – pavisam jaunulis. Pa ceļam Guntis stāsta par Madonas-Trepes vaļņa reljefu, kas veido rezervātu un uz kura atrodamies. Tā absolūtais augstums ir 150 metri virs jūras līmeņa, bet augstākais punkts – 164 metri – ir vietā, kur slejas pilskalni, un tur mēs vēl pastaigas laikā nonāksim.
Raidījuma iesākumā par kādām pēdām, kuras var atrast ne tikai rezervātos.
Šaurs solis un aromātiskas ceļa zīmes - tās ir dažas no pazīmēm, pēc kā var noteikt dzīvnieku pēdas bezsniega apstākļos, ja skatāmies uz briežu, alņu, āpšu vai jenotsuņu takām. Kādas smaržas, spalvu kušķīši un pēdu minums liecina par meža dzīvnieku klātbūtni, par to stāsta Dabas aizsardzības pārvaldes vecākais eksperts, zoologs Vilnis Skuja.
Dzīvnieki parasti tā haotiski pa mežu nestaigā – tās ir konkrēti iemītas takas, lai pēc iespējas ātrāk, taisnāk, drošāk tie nonāktu no punkta A līdz punktam B, piemēram no guļas vietas līdz barošanās vietai. Tā, runājot par dažādu meža dzīvnieku takām, stāsta Dabas Aizsardzības pārvaldes vecākais eksperts, zoologs Vilnis Skuja.
Protams, ziemā sniegotā zemē var labi saskatīt, kur lielām vēža spīlēm līdzīgi ir aļņa nagu nospiedumi, kur sirdsveida pēdas liecina, ka te gājusi stirna, vai mazas pēdiņas ar gariem nagiem liek domāt par vāveres gaitām. Taču arī bezsniega laikā ir vairāki orientieri, pēc kuriem var noteikt, saskatīt vai saost, kādi dzīvnieki ir pārvietojušies pa meža takām.
-
Iepazīstam Katrīnas Krūmiņas ceļu vides aizsardzības jomā Zviedrijā, strādājot Pasaules dabas fondā. Viņas ikdiena paiet darbā ar tādiem lieliem uzņēmumiem kā "H&M", cenšoties rast ilgtspējīgākus risinājumus apģērbu ražošanā.Pagājušajā nedēļā raidījumā iepazīstinājām ar britu dizainerei Vivjenai Vestvudai veltīto izstādi Modes muzejā Rīgā, un, kamēr Vestvuda savulaik iedeva jaunu elpu tartana un tvīda audumiem, tikmēr pašlaik modes mākslinieki domā arī par to, vai viņu piedāvātais tekstils ir draudzīgs gan cilvēka ādai, gan apkārtējai videi. Ilgstspējīgi risinājumi apģērbu ražošanā jau labu laiku kļuvuši par nozīmīgiem jautājumiem, ņemot vērā, cik liels ūdens daudzums tiek patērēts, piemēram, džinsu ražošanā un cik daudz kaitīgu ķimikāliju nonāk ūdenstilpēs dažādās pasaules vietās tekstilrūpniecības rezultātā, apdraudot arī cilvēku veselību. Kā ar šiem ilgtspējas jautājumiem strādā Pasaules Dabas fonda pārstāve Katrīna Krūmiņa Zviedrijā?Ģipsis augsnes attīrīšanāĢipsis kā minerāls Latvijas dabā ir pieejams diezgan bagātīgi, un līdz šim ģipsi plaši izmanto būvmateriālu ražošanā, veidņu gatavošanā arī lauztu kaulu fiksāžai. Kopš šī gada sākuma speciālisti no Latvijas Hidroekoloģijas institūta ir uzsākuši darbu pie jauna ģipša izmantošanas veida, proti, to iestrādājot zemē jeb ģipšojot augsni, lai tur esošais fosfors pa pazemes ūdeņiem, upēm vai ezeriem neaizplūstu uz jūru, kur tas bojā ekosistēmu. Šo metodi jau vairākus gadus piekopj Somijā un nu arī mūsu zinātnieki ir iepazinušies ar Somijas pieredzi, un to sāks izmantot Latvijā. Sīkāk par to stāsta Latvijas Hidroekoloģijas institūta pētniece un projekta „GYPREG” komunikācijas speciāliste Inga Retiķe.Fosfors ir vajadzīgs augiem, lai uzlabotu ražu, bet problēma ir tā, ka fosfora daļa, ko augi, tā teikt, nepaņem sev par barību, tiek izskalota no augsnes, nonāk dabiskajās ūdenstilpēs un no turienes ietek jūrā, kur fosfors savukārt veicina ūdens eitrofikāciju jeb ūdens aizaugšanu, aļģu attīstīšanos un tā tiek bojāta jūras ekosistēma, skaidro Inga Retiķe. Viņa turpina stāstīt par somu pieredzi ģipša izmantošanā, kur ģipsis atšķirībā no Latvijas, kur tas iegūstams brīvā dabā, tiek ņemts no ražošanas atkritumiem.Šobrīd darbs noris, kā projekta „GYPREG” komunikācijas speciāliste Inga Retiķe teica, podiņu režīmā, ka podos, kur ielikti dažādi augsnes paraugi, tiek iestrādāts ģipsis. Drīzumā Latvijas Hidroekoloģijas institūta speciālisti sāks pētīt, cik lielā mērā ģipsis samazina fosfora, kustīgumu un neļauj tam aizplūst uz ūdenstilpēm.
-
Šodien apģērba audumam vairs nepiegriežam tik lielu vērību - ātrā mode diktē savus noteikumus, kas parasti ir cena un pieejamība. Taču modes namos tekstils "spēlē galveno vijoli". Kādas modes mākslinieku ambīcijas redzamas dažādos audumos? Vai ir audumi, kurus radīja konkrēti modes nami kā savu "rokrakstu"? Kā auduma prestižs mainījies cauri gadsimtiem?
Viesojamies Modes muzejā Rīgā, kur nesen atklāta izstāde “Vivjena Vestvuda. Personiska tērpu un aksesuāru kolekcija”. Izstāde ļauj ielūkoties britu modes klasiķes apģērbu un aksesuāru kolekcijā, tas ir stāsts arī par Vivjenu Vestvudu kā panku estētikas izveidotāju, britu stila, īpaši tartana un tvīda, apdziedātāju. Tas vedināja arī mūs paraudzīties tuvāk, kā modes nami vai mākslinieki kādu konkrētu audumu iegūst savā “paspārnē”. Par to saruna ar muzeja projektu vadītāju, Vivjenas Vestvudas izstādes kuratori Agritu Grīnvaldi.
Vispirms ielūkojamies aktuālajās zinātnes ziņās
ASV Pārtikas un zāļu administrācija ir piešķīrusi atļauju Īlona Maska uzņēmuma NEURALINK ievietot smadzeņu implantu otrajam paralīzes pacientam. Šāds lēmums pieņemts pēc tam, kad uzņēmums apzinājies elektrodu radītās problēmas pirmā pacienta Nolanda Arbo implantā.
Austrijas un Itālijas ķīmiķi radījuši ēku fasādes krāsu, kas ne tikai kalpo ilgu laiku un spēj sevi attīrīt, bet pa uzlabot gaisa kvalitāti ēkas tuvumā. Krāsa satur titāna oksīda nanodaļinas, kas ķīmiski reaģē ultravioletajai gaismai apspīdot krāsu. Uzņēmumi jau šobrīd piedāvā fotokatalītiskās krāsas, taču ķīmiķi nav vienisprātis par šādu krāsu efektivitāti.
Medii šonedēļ stāsta par aizraujošo prusaku evolūciju, kas ļoti cieši savijusies ar cilvēku dzīvi uz šīs planētas. Virtuves prusaki apdzīvo visus kontinentus, izņemot Antartiku un tā ir sastopamākā no 4600 prusaku sugām uz Zemes. Lai arī latīniskajā nosaukumā "blattella germanica" ir minēta Vācija, patiesībā šie dzīvnieki sākotnēji Eiropā nemaz nav bijuši.
-
Neviens vien pamanījis, ka pēdējā pusgada laikā strauji cēlušās cenas tādiem iecienītiem produktiem kā kafija, šokolāde un eļļa. Tam fonā, protams, arī citu produktu strauji augošās cenas. Tas mudina aizdomāties, kas un kā nosaka pēkšņu cenu kāpumu kādam produktam? Kā tas ir kakao, kafijas pupiņu un olīveļļas gadījumā? Kādi piegādes ķēžu un klimata pārmaiņu procesi ietekmē šo svarīgo kultūru audzēšanu un vai jebkad varam cerēt izaudzēt kafijas koku Latvijas platuma grādos? Izvaicājam vides zinātnes doktoru, biedrības “Zaļā brīvība” vadītāju Jāni Brizgu un Latvijas Universitātes Botāniskā dārza Tropu un subtropu laboratorijas vadītāju Ingūnu Gudrupu.
Kafija, brokastu vai vakariņu salāti ar olīveļļlu, šokolādes batoniņš kā steidzīga uzkoda, kas sniedz enerģijas devu. Šie produkti, kas nākuši tālu ceļu uz Latviju, ir kļuvuši par neatņemamu mūsu ikdienas sastāvdaļu. Taču pašlaik vērojams, ka šo produktu cenas ceļas, un dažādi klimatiski un ģeopolitiski apstākļi varētu padarīt produktu ceļu uz Latviju krietni sarežģītāku. Kas tie ir par faktoriem un, ja viss kļūst sarežģītāk, varbūt mums pašiem jāķeras pie kafijas un kakao audzēšanas?
"Globālais cenu kāpums ir saistīts ne tikai ar klimata pārmaiņām. Pieaug arī pieprasījums. Globālais patērētāju skaits visu laiku palielinās, iedzīvotāju skaits palielinās, un arī mūsu pirktspēja palielinās, arvien vairāk cilvēku sāk gribēt pirkt kafiju, tēju, kakao un citas lietas. Tas, protams, palielina pieprasījumu," norāda Jānis Brizga. "Bet
klimata pārmaiņas varbūt vairāk ierobežo ražību, kad dažādus reģionus piemeklē dažādas kataklizmas, gan šie intensīvie nokrišņi, kas apdraud un arī tēju. Arī rīsu ražas tiek apdraudētas, it sevišķi, ja ir kaut kādi ļoti spēcīgi nokrišņi, kas var noskalot šīs kaskādes, kurās rīsus audzē. Līdzīgi tāpat arī attiecībā uz uz tēju, arī kakao. Un arī šokolāde.
Tas, ko zemnieki parasti dara, viņi mēģina rast jaunas vietas šajās kalnu nogāzēs, kāpt pa kalnu uz augšu, kur būtu zemākas temperatūras. Kā jau mēs dzirdējām, tad daudzi no šiem augiem ļoti jutīgi pret temperatūrām, un viņiem nepatīk īstenībā ļoti karstums. Liekas, tropiskā vide, tur noteikti ir 35 - 40 grādi., bet daudzi no šiem augiem nav nemaz piemēroti tādiem apstākļiem. Tāpēc tiek virzīta uz augšu augu audzēšanu. Tas varbūt vairāk attiecas uz kā kakao un kafiju.
Vēl attiecībā uz kakao un kafiju, tas, ko zemniekiem parasti iesaka un ko arī daudzi dara, audzē šos augus tādā agromežsaimniecībā, kur aug ne tikai kakao vai kafija, bet aug arī citas kultūras, arī citi koki, kas veido noēnojumu kafijas kokiem, piemēram. Arī apakšējā līmenī tad var audzēt arī citus citus produktus, ko var izmantot uzturā turpat uz vietas."
Kā hercoga Jēkaba laikos kafija, tēja un šokolāde nonāca Latvijā?
Ir saglabājušās ziņas, ka 1713. gadā Bauskā tika atvērta garšvielu tirgotava, kur pircējiem pasniedza tēju un kafiju. Taču kafija un arī šokolāde netika vesta no hercoga Jēkaba kolonijām Gambijā un Tobago. Šīs preces Kurzemes-Zemgales hercogistē ienāca no Nīderlandes, kur tās piegādāja ar kuģiem no Eiropas zemju aizjūras kolonijām. Vairāk par minēto produktu lietošanu un pieejamību 17.-18. gadsimtā stāsta vēstures doktore, Latvijas Nacionālā vēstures muzeja pētniece Mārīte Jakovļeva.
Domāju, daudzi atceras Aleksandra Leimaņa uzņemto filmu „Melnā vēža spīlēs” par hercoga Jēkaba valdīšanas laiku, kadru, kur piķieris Jānis un kalējs Mārtiņš, izliekoties par poļu vēstnešiem, viesojoties hercoga galmā tika cienāti ar jaunu smalku aizjūras dzērienu kafiju un to nobaudot, saviebjas un grib teikt, ka dzēriens garšo pēc āpšu mīzaliem, bet formulē to pieklājīgāk, piedēvējot dzērienam apšu mizu garšu.
Daudz ziņu nav, cik lielā vairumā un kādā veidā tolaik Kurzemes hercogistē patērēja šodienas raidījuma tematā minētos produktus – kafiju, šokolādi un eļļu, bet fakts ir tāds, ka kafijas un kakao pupiņas Eiropā parādījās 16. Gadsimta pirmajā pusē. Kādos tā laikmeta dokumentos ir pieminēti šie produkti Kurzemes hercogistē, kādas bija šokolādes pagatavošanas receptes un kam izmantoja olīveļļu, par to stāsta pētniece Mārīte Jakovļeva. -
Kā skudra zina, kur tai mājas, un vai vientuļa vabole var apmaldīties? Kā putns zina ceļu mājup, un vai visi citi dzīvnieki orientējas dabā tāpat kā cilvēki - pēc ceļiem, pēc ēkām un dabas objektiem? Vai dzīvniekiem prātā ir kartes, vai arī tie mājupceļu atrod tikai pēc "deguna"?
Nu jau ļoti siltās pavasara dienās, kad kukaiņu un citu dzīvnieku aktivitāte ir jūtama, pievēršamies jautājumiem par dzīvnieku telpas uztveri un orientēšanos telpā. Sarunājamies ar Latvijas Universitātes profesoru, biologu, Latvijas Universitātes Biomedicīnas pētījumu un studiju centra vadošo pētnieku Indriķi Kramu bioloģijas zinātņu doktoru, Britu dabas muzeja entomologu, Latvijas Universitātes Bioloģijas institūta pētnieku un Daugavpils universitātes vadošo pētnieku Dmitriju Teļnovu.
“Nekur nav tik labi kā mājās” - tā skan kādā bieži dzirdētā dziesmā, un mēs raidījumā mēģinām saprast, vai šis teiciens būtu attiecināms arī uz kukaiņiem un putniem. Saruna par došanos tālos ceļos, atgriešanos mājās un mazliet arī par partnera atrašanu.
-
Savu atrašanās vietu uz mūsu planētas ikdienā nosakām nu jau vairs nelietojot kartes un kompasu, bet gan GPS jeb globālās pozicionēšanas sistēmas. Taču arī tām ir trūkumi. Magnētisms varētu kļūt par alternatīvu risinājumu ģeopozicēšanās sistēmām un ne tikai - magnētiskā lauka mērījumi varētu stabilizēt strāvu elektrotīklos un pat uzlabot lidostu drošības sistēmas. Kā Zemes magnētismu varam izmantot savā labā? Par to saruna ar fiziķi, Latvijas Universitātes profesoru, Latvijas Universitātes Padomes priekšsēdētāju Mārci Auziņu.
Pagājušajā nedēļā daudzi Latvijas iedzīvotāji debesīs redzēja skaistās ziemeļblāzmas krāsas un dalījās ar redzēto fotogrāfijās. Ziemeļblāzmas ir viena no Zemes magnētiskā lauka izpausmēm, bet pats magnētisms, magnētiskā lauka īpašības, kā arī, piemēram, zemes polu pārvietošanās ir jautājumi, kas zinātniekiem ir aizraujoši ne tikai teorētisko pētījumu līmenī, bet veroties arī uz magnētisma praktiskiem pielietojumiem. Saruna gan par magnētismu teoriju, gan tā izmantojumu praksē.
Par makgnētismu un tā pētījumiem Latvijas Universitātē raidījumā esam stāstījuši arī iepriekš.
Par ziemeļblāzmām un ne tikai par tām stāsti zinātnes ziņās.
Aizvadītās nedēļas top notikums noteikti bija ziemeļblāzmas fantastiskā izrāde debesīs un tas, kas tiešām priecē, ka šādas retas dabas parādības mudina cilvēkus pacelt skatienus debesīs, izbaudīt ainavu un galu galā uzzināt arī kaut ko jaunu.
Kāda ļoti neparasta ziņa nāk no Indonēzijas. Unikālu pieredzi guvuši pētnieki, kuri novēroja orangutānu vārdā Rakus. Šis Sumatras orangutāns cīniņā ar citu tēviņu bija savainojis seju. Pētnieki novēroja, ka orangutāns ārstējis savu brūci ar īpašu augu Akar Kuning, kas vietējā tautas medicīnā labi zināms kā ārstniecisks augs. Pētnieki pamanījuši, ka orangutāns košļājis šī auga lapas un nevis apēdis, bet licis tās pie uzplēstās brūces. Šis ir unikāls novērojums, jo līdz šim biologiem nav gadījies redzēt, ka kāds primāts šādā veidā ārstētu savas kaites.
21. gadsimts folklorā visticamāk ieies ar mākslīgā intelekta rīkiem un mūsu paradumiem to lietošanā, tostarp saistībā ar tuvinieku piemiņu. Kembridžas universitātes pētnieki ceļ trauksmi par "dedbotiem" jeb mirušo botiem - mākslīgā intelekta čatbotiem, kas simulē mirušā cilvēka valodu, izteiksmes līdzekļus, personību un pat balsi, lai ļautu tuviniekiem sarunāties ar aizgājēju. Šādu pakalpojumu sāk piedāvāt aizvien vairāk uzņēmumu, kas pētniekiem, protams, rada pamatotas bažas - šādas sarunas ar mākslīgo intelektu varot atstāt ne tikai smagas psiholoģiskas sekas, bet pat atvērt durvis vajāšanai internetā. -
Vientuļi dreifējoši ledus "kluči", kas peld pa okeānu kā snaudošas briesmas - tādus vairums iztēlojas aisbergus pēc "Titānika" katastrofas. Taču aisbergu skaits pasaules okeānos šodien ir krietni lielāks nekā laikā, kad Atlantijas okeānu šķērsoja milzīgais tvaikonis. Šie peldošie milži ir kā simbols klimata pārmaiņām un planētas kūstošajam "ledusskapim". Kas īsti ir aisbergi un ko par tiem zinām? Par saruna ar Latvijas Universitātes Ģeogrāfijas un Zemes zinātņu fakultātes asociēto profesoru Kristapu Lamsteru.
1912. gada 14. aprīļa vakars bija liktenīgs kuģim “Titāniks”, kas pāri Atlantijas okeānam bija devies savā pirmajā braucienā no Sauthemptonas Anglijā uz Ņujorku Amerikas Savienotajās Valstīs. Plkst. 23.40 pēc kuģa laika “Titāniks” saskrējās ar aisbergu un nogrima pēc divām stundām un 40 minūtēm. Bojā gāja 1500 cilvēku, un tieši šie lielie cilvēku zaudējumi, neskatoties uz pieredzējušo kuģa apkalpi un moderno aprīkojumu, bija faktors, kas kuģa nogrimšanas brīdī sabiedrību šokēja.
Stāsts par aisbergu nepieder tikai vēsturei, arī mūsdienās pasaules okeānos dreifē aisbergi, un, lai gan tehnoloģijas šobrīd ir krietni jaudīgākas nekā 1912. gadā, ledus kalni joprojām kuģiem rada draudus.
"Mūsdienās aisbergi, protams, galvenokārt veidojas Arktikas un Antarktikas reģionos, un attiecīgi tas būtu, pirmkārt, Dienvidu okeāns, Ziemeļu Ledus okeāns. Bet bieži vien arī šeit aisbergi nokļūst Atlantijas okeānā - gan Atlantijas okeāna ziemeļu daļā, gan arī dienvidu. daļā. Tomēr var būt arī tā, ka atsevišķi aisbergi var mērot daudz lielāku ceļu, nokļūt arī, piemēram, Klusajā okeānā. Un tad ir vēsturiskas pazīmes, ka aisbergs Dienvidu okeānā, var teikt, apceļo visu pasauli," skaidro Kristaps Lamsters.
Baltijas jūrā mūsdienās aisbergu nevarētu sastapt.
"Aisbergiem ir ļoti atšķirīgi izmēri - metrs un varbūt pat mazāki, tiešām paši mazākie ledus gabaliņi. Bet lielākie aisbergi var sasniegt izmērus, kas ir 200 kilometru vai pat ir vēsturiski pieraksti, ka ir bijis pat aisbergs, kurš ir 335 kilometrus garš. Arī šo aisbergu biezums var sasniegt vairākus simtus metru līdz pat 300, varbūt pat 400 metriem.
Bet, protams, ka jāatceras, ņemot vērā, ka aisbergu ledum atšķiras blīvums no ūdens, tas ir aptuveni par 10% mazāks aisbergam, tādēļ virs ūdens atrodas aptuveni tikai viena devītā daļa. Ja virs ūdens ir tikai 30 metri, tad dziļāk var būt vairāki simti kopumā," par aisbergiem stāsta Kristaps Lamsters.
Runājot par definīciju, jebkurš ledus gabals, kurš ir atšķēlies no ledāja, ir aisbergs. Bet nevajadzētu jaukt ar tā saucamo jūras ledu, kas veidojas gan Ziemeļu Ledus okeānā, gan Dienvidu ledus okeānā no okeāna ūdens, tam sasalstot.
Ja aisbergi ir veidojušies no ledāju ledus, to vecums var būt visai iespaidīgs.
"Mūsdienās aisbergu ir mazāk, protams, kā pēdējā leduslaikmetā. Bet par klimata pārmaiņu ietekmi ir jābūt ļoti piesardzīgiem. Jo, pirmkārt, aisbergu veidošanās kā tāda - tas ir dabisks process. Kad uzkrājas sniegs, ledus vairogs kļūst arvien biezāks, tas var virzīties uz priekšu jau ar lielāku ātrumu, ieslīdēt okeānā, un tad sāk veidoties šelfa ledāji. Kad ledājs ir ieslīdējis pietiekami tālu okeānā, tas saskaras ar zināmām nestabilitātēm, kas ir saistītas ar okeāna gultnes reljefu un, protams, arī ar klimatu, ar okeānu siltajām straumēm. Tad aisbergi sāk veidoties," norāda Kristaps Lamsters.
Klimats var būt tikai viens no faktoriem, kas ietekmē aisbergu veidošanos.
"Joprojām var kuģi sadurties ar aisbergiem. Es domāju, ka šis te varētu arī pieaugt, īpaši jau runājot par Dienvidu okeānu. Ņemot vērā, ka kuģi paliek arvien lielāki un garas rindas veidojās, piemēram, Panamas šaurumā, viņi vairāk izvēlas tuvāk Dienvidu okeānam pārvietoties, kur ir vairāk aisbergi sastopami.
Tādi starpgadījumi ir reģistrēti. Bija kuģis "Explorer", kurš sadūrās ar aisbergu, nogrima. Visi tika izglābti, jo blakus bija, par laimi, ledlauzis. Bet joprojām tas notiks arvien vairāk Dienvidu okeānā, jo tur šie aisbergi netiek tik labi uzraudzīti kā Ziemeļu puslodē," atzīst Kristaps Lamsters.
Aisbergu ir daudz, un kuģiem bīstamību sagādā jau vairāk mazāki, ne tie paši lielākie aisbergi.
Runājot par labumiem, pirmkārt, aisbergs ir saldūdens resurss.
"Ir bijuši arābu šeihi, kas mēģina aisbergu ar kuģiem atvilkt uz savu valsti. Bet, protams, ka aisbergs, kā nokļūst siltākos ūdeņos, ļoti strauji sāk izkust. Kamēr viņš atrodas Dienvidu okeānā, tikmēr zemūdens daļā aisbergā temperatūra ledum būs ļoti maza, teiksim, mīnus 20 grādi bieži vien. Bet kā nokļūst siltākos ūdeņos, ļoti strauji degradējas. Līdz ar to īsti nebūs tāds risinājums," atzīst Kristaps Lamsters.
"Vēl viens labums - aisbergs satur putekļu daļiņas, kas laika gaitā no atmosfēras ir izsēdušās uz ledāja. Šīs putekļu daļiņas un pavisam nedaudz droši vien arī organiskās daļiņas, tur ir arī ogleklis, tā ir faktiski barības bāze fitoplanktonam. Līdz ar to mūsdienās mēģina zinātnieki vairāk pētīt, kas notiek pie paša aisberga, kā tas ietekmē šo ekosistēmu un fitoplanktona augšanu."
Sēravoti - traucēklis vai dabas vērtība?
Konkrēti nosacījumi izveidē ir nepieciešami arī sēravotam. Tātad sēravotam ir vajadzīgi trīs komponenti - ģipša nogulas, organiskā viela no purviem un baktērijas, kas veido sērūdeņradi. Kur Latvijā rodami sēravoti, kāpēc tiem ir specifisks aromāts un kā sēravoti mijiedarbojas ar apkārtējo vidi, par to saruna ar Latvijas Universitātes Ģeogrāfijas un Zemes zinātņu fakultātes Ģeoloģijas nodaļas pētnieku Jāni Bikši.
Sēram savienojoties ar ūdeņradi, rodas gāze ar visai specifisku aromātu. Zināmākais sērūdeņraža veids rodas vulkānu darbības rezultātā, taču ir arī citi viedi, kā dabā rodas sērūdeņraži. Latvijā populārākās sēravotu vietas ir Ķemeri un Baldone, kur par šo avotu esamību liecina īpašais smārds.
Interesanti, ka mazākas koncentrācijas sērūdeņi parasti smako daudz spēcīgāk nekā tie, kam ir augsts sēra saturs ūdenī, un tas ir skaidrojams ar to, ka šī sēra gāze mazākā koncentrācijā izdalās daudz ātrāk. Latvijas teritorijā esošajos sērūdeņos ir mērena koncentrācija - tā raidījumā Zināmais nezināmajā pirms desmit gadiem sižetā par sēravotiem Latvijā un pasaulē stāstīja ģeoloģijas doktors, hidroģeologs Jānis Prols. -
"Nekas nav bezgalīgs, izņemot visumu un cilvēka muļķību. Un par visumu es neesmu tik drošs, " tā reiz teicis Alberts Einšteins. Vai Visumam ir gals, vai tomēr tas ir bezgalīgs? Ja reiz tas izplešas, tad tam vajadzētu būt arī "galam un malai"? Kā var noteikt Visuma izmērus un uzzīmēt karti kaut kam tik nepatverami milzīgam? Vai cilvēks no mazas saules sistēmas vēl mazākas planētas maz to var apjēgt un izdarīt? Gluži kā Dullais Dauka savulaik vēlējās noskaidrot, kas paveras aiz horizonta, tā arī mēs mēģināsim palūkoties, cik tālu stiepjas Visums. Stāsta astronoms, Latvijas Universitātes Astronomijas institūta pētnieks Ilgonis Vilks.
Sarunas sākumā jau izskanēja, ka Alberts Einšteins pats īsti līdz galam nav ticis skaidrībā, vai Visums ir bezgalīgs vai tomēr nē. Kāda šobrīd ir tā valdošā doma astronomijā, kosmoloģijā par šo jautājumu?
Ilgonis VIlks: Arī astronomi nav tikuši līdz galam skaidrībā, vai galīgs vai bezgalīgs. Es piedāvātu sarunu sākt ar mazākiem mērogiem, lai izveidotu sev galvā to Visuma modeli, un tad varbūt būs vieglāk pieskarties šim jautājumam. Es gribētu sākt ar to, ka pieņemsim, ka mēs dzīvojam kaut kādā mājā, kur ir viens dzīvoklis, tajā ir viena istaba, un tā ir mūsu Saules sistēma. Piemēram, kā šeit studijā, te ir galds, vairāki krēsli, un mēs sēžam uz tā viena krēsla - uz Zemes, un esam tā sakot, līdz krēsla balstam tikuši - uz Mēness. Un priecājamies, ka esam ļoti tālu tikuši. Tad viņi ir aizsūtījuši savas zondes pa istabu uz citiem krēsliem, citām planētām, un četras zonas pat izsūtījuši ārā no istabas, un konstatējuši, ka tur ir kaimiņa istaba, kas ir diezgan tukša. Lūk, tas ir tas, ko mēs esam izdarījuši saviem kosmiskajiem lidojumiem. Tad ir nākamais solis, ir šī starpzvaigžņu telpā. Pieņemsim, šeit deg pie galda spoža lampa, tā mūsu Saule, tad kaut kur ir, ko mēs varētu uzskatīt, tāda cita māja, kurā arī ir spoža lampa - cita zvaigzne. Un pa tām tuvējām mājām mēs zinām diezgan daudz. Mēs pazīstam kaimiņus, kādi viņiem ir niķi, stiķi, kādas tām zvaigznēm ir īpašības, cik tālu viņas atrodaās, ko viņi tur dara, domā darīt vai ir darījuši. Tas ir diezgan skaidrs. Mūsu tuvējais kvartāls ir diezgan labi iepazīts.
Bet, jo tālāk, jo grūtāk. Vēl mēs diezgan labi pazīstam savu pilsētas rajonu. Jo viens kosmiskais aparāts ir kartējis divus miljardus zvaigžņu, uzskaitījis katru zvaigzni individuāli, izmērījis viņas atrašanās vietu, kustības ātrumu, ko nu vēl pa zvaigzni var dabūt zināt. Bet divi miljardi zvaigžņu ir tikai simtā daļa no 200 miljardiem zvaigžņu mūsu galaktikā, mūsu zvaigžņu sistēmā. Var teikt, ka mēs savu piepilsētas kvartālu zinām. Bet tālākais jau ir stipri maz zināms. Ja, tur ir daudzi miljardi zvaigžņu, bet par tām mēs jau varam pateikt daudz mazāk. Kaut arī kopumā, protams, skatoties teleskopos visos virzienos, cilvēki savu pilsētu ir izpētījuši diezgan labi. Mēs dzīvojam Piena Ceļa galaktikā, izzinām tās formas, saturu, sastāvu, arī apmēram, kā tas viss ir radies un kā tas varētu mainīties nākotnē. Lūk, tā mēs jau tikām no viena dzīvokļa, mūsu Saules sistēmas - līdz galaktikai, kas ir jau tāds diezgan liels Visuma struktūras objekts.
Pilnīgas skaidrības par tām Visuma telpas īpašībām tomēr nav. Ir izveidotas visādas teorijas, matemātiskas teorijas, kas apraksta dažādas telpas. Aprakstā ieliektu telpu, izliektu un plakanu.
(..) Visums tomēr ir izveidojies no kaut kāda galīga lieluma objekta, kurš izpletās, bet nebija tā, ka kaut kādu gaisa balonu sāka piepūst vienā istabā un viņš kļuva arvien lielāks. Tā tas īsti nav. Izpletās pati telpa. Viņa arī tagad turpina visuma, Visumam izplešoties, palielināties. Nav tā, ka mēs runājot tagad pakāpeniski attālinātos viens no otra vai citi cilvēki uz Zemes, jo mūs tur kopā gan gravitācijas spēki, gan visādi citi elektromagnētiskie spēki. Bet tādā ļoti lielā mērogā, ja mēs runājam par milzīgām galaktiku kopām, tad jau viņas arī plešas lielākas un attālums starp tām galaktiku kopām arī aug. Un to var iztēloties varbūt atkal analoģijā ar māju.
Tomēr
iztēlosimies tādu dīvainu māju, kas aug lielāka, un tajā mājā mēs sēžam, teiksim, divi vienā istabā, attālums starp mums nemainās. Bet, tā kā tās istabas kļūst lielākas, tad tomēr attālums līdz kaimiņa dzīvoklim palielinās. Drīz būs simts gadu pagājuši, kopš šis fakts eksperimentāli konstatēts.
Pēc tam to vajadzēja, protams, interpretēt, ko tas īsti nozīmē. Bet šī Visuma izplešanās tagad ir tāds kā neapstrīdams fakts. Vienīgais, par ko šobrīd debatē, vai tā notiek paātrināti.
Ja Visums sākās, bija kaut kas līdzīgs lielajam sprādzienam, kurā sākās šī izplešanās, un pēc tam tur visur iekšā darbojas gravitācija, tad viņam vajadzētu izplesties arvien lēnāk. Un tā visiem šķita līdz apmēram laikam pirms 20 gadiem.
Tad atklājumi parādīja, ka nē, cienītie, tā nav, Visums izplešas arvien ātrāk. Tas jau nevar tā kā pats no sevis notikt, un tam ir jābūt kādam iemeslam. To iemeslu izveidoja teorija, ko nosauca par tumšo enerģiju. Pagaidām nav daudz uz priekšu virzījušies priekšstati par to, kas tā tāda ir. Ir veikti ļoti daudzi novērojumi pēdējos 20 gados un jauni teleskopi, kas tieši ar to nodarbojas, bet tādas skaidras atbildes vēl nav, vai šāda tumšā enerģija ir un kas tā īsti ir.
Te atkal varbūt jāsauc palīgā Einšteins, kurš savulaik šādu kosmoloģisko konstanti bija definējis, ieviesis, lai viņam skaistāki iznāktu vienādojumi, lai visi gali kopā. Un pēc tam, kad izrādījās, ka Visums izplešas, viņš teica: "Tā ir mana mūža lielākā kļūda." Un pēc tam nākamās paaudzes saka: "Nē, varbūt, Einštein, tev bija taisnība." Bet laiks rādīs, pagaidām nav skaidrs, kas tas ir.
Mēs zinām, slavenā formula E=MC2, ka ir iespējams masu M sasaistīt ar enerģiju E caur gaismas ātrumu C. Un tad ir enerģijai var rēķināt atbilstošo nosacīti masu, un tad izrādās, ka tā tumšā enerģija, tā, kas dominē Visumā, ir 85% no visa, kas mums ir. Un pārējais? Tur ir vēl kaut kas, tur ir tumšā matērija varbūt. Un tad tikai beidzot tās zvaigznes, galaktikas, ko astronomi tik labi izpētījuši.
21. gadsimts visādā ziņā ir nācis ar pārsteigumiem un licis pārvērtēt šo pasaules uzbūves priekšstatu diezgan būtiski.
Tas lielais jautājums šobrīd ir: tieši kā šī tumšā enerģija sekmē Visuma izplešanos?
Ilgonis Vilks: Teiksim, tās izplešanās ātruma izmaiņas ir nomērītas, ir saprasts, ka tas notiek paātrināti un cik strauji tie izmēri pieaug. Bet kas ir tā tumšā enerģija, tur ir dažādas teorijas, un pagaidām nevienu no tām nav iespējams apstiprināt vai noraidīt.
Un cik liels ir ātrums, ar kādu Visums izplešas?
Ilgonis Vilks: Ātrums ir, jāsaka, nosacīti mērāms. Piemēram, kad mēs atrodamies uz Zemes, veicam novērojumus teleskopā, raugāmies uz tālām galaktikām. Un, jo tālāk galaktika atrodas, jo ātrāk viņa attālinās. Un uz Visuma robežas nosacītās jau tas ātrums tuvojas gaismas ātrumam. Tā kā telpa aug visa, tad skaidrs, ka it kā katru gabaliņu šiem ātrumiem ir jāsummējas, viņi tuvojas tai universālai robežai - gaismas ātrumam pie Visuma redzamās robežas.
Tas viss ir ļoti grūti aptverams, tas viss ir jādomā, jālasa, atkal jādomā daudzas reizes. Man ar tas ir prasījis ļoti daudz laika, līdz esmu kaut cik to drusku sapratis populārā līmenī. -
Jau vairākas desmitgades inženieri strādā pie autonomā transporta, varbūt 2024. gads būs tas gads, kad beidzot pieredzēsim šī atklājuma uzvaras gājienu? Kā sokas pašbraucošo auto jomā, cik tālu esam tikuši ar drošības jautājumiem un kādas atziņas ir gūtas, strādājot pie auto, kas apvieno sevī transporta līdzekli un šoferi?
Dodamies uz Elektronikas un datorzinātņu institūtu, lai tur tiktos ar institūta zinātnisko direktoru Modri Greitānu un gūtu plašāku sapratni minētajiem jautājumiem.
Lai vai cik tehnoloģijas būtu gājušas uz priekšu, vismaz pagaidām mēs pilsētu ielās vēl neredzam automašīnas, kurās neatrastos autovadītājs pie stūres. Tomēr, zinot, cik strauji tehnoloģijas attīstās, noteikti nebūs pārsteigums, ja pēc pāris gadiem ielās būs gan tādi auto, kuros šoferim uz stūres nav jāliek rokas vai arī šoferis vispār nav nepieciešams. Un, zinot, ka centieni šādus auto izstrādāt notiek jau gandrīz gadsimtu, pie kādiem rezultātiem agrāk vai vēlāk nonāksim.
Kamēr cilvēks vēl pats vada auto un kamēr vilcieniem ir vadītāji, skatīsim, kā novērst negadījumus pie dzelzceļa pārbrauktuvēm. Proti, runa ir par to, kā ar novērošanas sistēmām un radariem padarīt vēl drošāku dzelzceļa pārbrauktuves šķērsošanu, lai vilciena vadītājs laikus saņemtu brīdinājumu par kādu nepiesardzīgu gājēju vai automašīnu, kas šķērso pārbrauktuvi, tuvojoties vilcienam. Izjautājam Elektronikas un datorzinātņu institūta zinātnisko asistentu Kristapu Greitānu.
Sēžu Elektronikas un datorzinātņu institūtā un kopā ar institūta zinātnisko asistentu Kristapu Greitānu lūkojos datora monitorā uz attēlu, kur sniegotā vakarā pie dzelzceļa pārbrauktuves mirgo mazs zaļš punktiņš – tā ir aptuveni viedtālruņa izmēru lieluma kastīte, kas atpazīst kustīgus objektus pārbrauktuves tuvumā. Tas ir viens no Elektronikas un datorzinātņu institūta projektiem ar nosaukumu PAKS jeb pārbrauktuves automatizētā kontroles sistēma, kas domāta drošības uzlabošanai pie vilcienu pārbrauktuvēm. Lai arī negadījumi šādās vietas nav ikdienas parādība, tomēr pieredze rāda, ka līdz šim esošās brīdinājuma sistēmas – barjeras un signālugunis – nav gana efektīvas, lai brīdinātu kādu neuzmanīgu gājēju vai pārgalvīgu autovadītāju, vai vienkārši ja pārbrauktuves tuvumā gadās kāda neparedzēta situācija. Kā darbojas šī jaunā sistēma, par to stāsta Kristaps Greitāns. -
Iegūstot vērtīgus izrakteņus no Zemes dzīlēm, kā blakusprodukts dažkārt nāk arī šis tas nevēlams, piemēram, radioaktīvais vai ķīmiskais piesārņojums. Kādas ir iespaidīgākās raktuves pasaulē un kāda ir šo vietu ģeoloģija? Kādus vides riskus var radīt šīs vietas, kad tiek iegūti vērtīgi izrakteņi no kilometriem dziļām dzīlēm? Par zināmo, nezināmo, vēlamo un nevēlamo derīgo izrakteņu ieguvēm raidījumā Zināmais nezināmajā sarunā ar Latvijas Universitātes Ķīmiskās fizikas institūta vadošo pētnieci Guntu Ķizāni un Latvijas Universitātes Ģeogrāfijas un Zemes zinātņu fakultātes Ģeoloģijas nodaļas asociēto profesoru Ģirtu Stinkuli.
Dziļas šahtas pazemē, lai, piemēram, iegūtu ogles, noteikti nav vieglākais darbs fiziskā ziņā, un tas arī nav drošākais. Iespējams, būs gadījies dzirdēt visai biedējošus un patiesus stāstus par negadījumiem, kas piedzīvoti darbos raktuvēs, kur var veidoties gan eksplozijas, gan nogruvumi. Iespaidojoties arī no neseniem notikumiem pasaulē, runājam par to, kā dabas stihijas var radīt radioaktīvu elementu, piemēram, urāna, noplūdi no raktuvēm. Mērām radioaktīvitāti arī radio studijā. -
1945. gada 8. maijs – tās ir Otrā pasaules kara beigas Eiropā. 2024. gada 8. maijs - tā ir diena, kad Brīvības laukumā Rīgā tiek atklāta izstāde, stāstot par nacistu un padomju karaspēku atstātajiem postījumiem daudzās Latvijas pilsētās, un gada laikā izstāde šīs pilsētas arī apceļos.
Maijā Brīvības laukumā, Rīgā, būs skatāma izstāde, kas veltīta Otrajā pasaules karā iznīcinātajām pilsētām, to kultūrvēsturiskajam mantojumam un pārmaiņām, ko ainava šajās pilsētās ieguva padomju periodā. Laikā, kad Ukrainas pilsētas tiek bombardētas, iznīcinātas senas baznīcas un vēsturiska arhitektūra, šī izstāde kalpos par atgādinājumu tam, kādas pirms astoņdesmit gadiem bija Rēzekne, Valmiera, Jelgava, Gulbene un citas pilsētas un par ko tās padarīja nacistu un padomju karaspēki. Par izstādi, to, kā pilsētu ainava Latvijā mainījās divu totalitāru režīmu iespaidā un ko piedzīvoja civiliedzīvotāji, raidījumā Zināmais nezināmajā stāsta Latvijas Nacionālās aizsardzības akadēmijas pētnieks Valdis Kuzmins, vēstures doktors un Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūta vadošais pētnieks Uldis Neiburgs un Latvijas Kara muzeja vēsturnieks Jānis Tomaševskis.
Otrā pasaules kara laika bunkuri mežos
Pirms runāt par karā izpostītajām pilsetām, vēl kāds kara laika stāsts. „Latvijā ir desmitiem tūkstošiem bunkuru. Ejot sēņot vai ogot mežā, ja jūs ieraugāt kādu kvadrātveida bedri, iespējams, ka tas ir aizaudzis bunkurs,” - tā saka Tālis Ešmits, kritušo karavīru meklēšanas vienības „Leģenda” vadītājs un Brāļu kapu komitejas biedrs. Kādas Otrā pasaules kara laikā izskatījās vācu armijas karavīru raktās aizsardzības būves mežā, kādi bija Sarkanās armijas bunkuri un kā šādas būves tika piemērotas zirgiem?
Kopā ar Tāli Ešmitu atrodamies kādā no Saulkrastu novada mežiem. Tālumā dzirdama ieroča dunoņa no militārām mācībām Ādažu poligonā, un mēs, apstājušies pie kādas no neskaitāmām sen aizaugušām kvadrātveida ieplakām, runājam par šādu mantojumu no Otrā pasaules kara: ierakumiem, zemnīcām, bunkuriem, aizsardzības vietām, kur aptuveni pirms 80 gadiem īsāku vai garāku laika periodu uzturējās gan nacistiskās Vācijas, gan Sarkanās armijas karavīri un arī civiliedzīvotāji. Runājot par bunkuru būves kvalitāti, kritušo karavīru meklēšanas vienības „Leģenda” vadītājs stāsta par vācu armijas rūpīgi darinātajām aizsargbūvēm.
Latvijas laukos un mežos no Otrā pasaules kara ir saglabājušies pat tūkstošiem ierakumu vietu. Pateicoties militārās vēstures entuziastiem, daudzi šādi bunkuri ir restaurēti, un gan gida pavadībā, gan interesenti uz savu roku var aplūkot šīs militārās būves. Šos objektus var atrast interneta vietnē. Taču, kā teic Tālis Ešmits, ikviens, ejot pastaigā pa mežu, rūpīgi izpētot dažādas bedres un ieplakas, var uziet pats "savu" bunkuru.
Par izstādi "1944 - kara lauzums Latvijas pilsētainavā" saruna arī raidījumā Kultūras rondo.
* Izstāde "1944 - kara lauzums Latvijas pilsētainavā" veidota Valsts pētījumu programmas projekta “Latvijas 20.-21 gadsimta vēsture: sociālā morfoģenēze, mantojums un izaicinājumi” ietvaros. -
Latvijas Universitātes pētnieki atklājuši paaugstinātas dzīvsudraba koncentrācijas melnā stārķa olu čaumalās, membrānā un fēcēs. Tas apstiprina līdzšinējās aizdomas par dzīvsudraba piesārņojumu vidē. Ko tas nozīmē melnā stārķa un citu putnu populācijām? Un kā šis toksiskais elements nonācis Latvijas dabā?
To studijā vaicājam Latvijas Universitātes Atomfizikas un spektroskopijas institūta pētniecei Andai Ābolai un Latvijas Universitātes Bioloģijas fakultātes maģistrantūras studentei, laborantei Antonijai Rimšai.
Ik pa laikam mūsu raidījumā tiek citēta renesanses laika ārsta Teofrasta Paracelza frāze, ka viss ir inde, bet tikai mērs ir tas, kas to padara nekaitīgu.
Tā, piemēram, dzīvsudrabs ir sastopams dabā oksīda veidā, un mēs par to pat nepiedomājam, taču ir faktori, piemēram, rūpniecība, kas var sekmēt dzīvsudraba pastiprinātu nonākšanu vidē, īpaši ūdenī. Tālāk sākas stāsts par to, kā no ūdens vides ar zivju starpniecību dzīvsudrabs nonāk melno stārķu organismā.
Bet toksisku jeb indīgu vielu savienojumi dabiski veidojas arī vairākos Latvijā sastopamajos augos, piemēram, neaizmirstulītēs, ārstniecības vēršmēlēs un parastajās krustainēs.
Vides risinājumu institūta pētnieki šobrīd strādā pie projekta, lai izzinātu, cik lielā mērā un kādā veidā minēto augu indīgās vielas nonāk ārstniecības augos, kā arī – ir vai nav cilvēkam bīstamas šīs vielas. Par to iztaujājam Vides risinājumu institūta vadošās pētnieces Artu Kronbergu un Ilvu Nakurti.
-
Klajā nākusi grāmata, kas veltīta varoņiem un svētajiem un to piemiņas praksēm modernajos laikos. Sākot ar līvu karavīru Imantu 12. gadsimta Latvijas teritorijā, beidzot ar Zviedrijas svēto Birgitu – stāsti un nostāsti par neparastiem personāžiem caurstrāvo Ziemeļeiropas un Baltijas vēsturi. Ko tie liecina par 19. un 20. gadsimta sabiedrību, tās vērtībām, ticību un sociālekonomisko situāciju?
Studijā izvaicājam vēsturnieku, Latvijas Kultūras akadēmijas Kultūras un mākslu institūta vadošo pētnieku Gustavu Strengu. Jaunā grāmata "Doing Memory: Medieval Saints and Heroes and Their Afterlives in the Baltic Sea Region (19th–20th centuries)" (angļu valodā) ir brīvi pieejama ikvienam.
Ar Gustavu Strengu pirms kāda laika esam tikušies, lai runātu par viņa izdevumiem, veltītiem gan Baltijas grāmatu kaujām (9.08.2023.), gan mirušo piemiņai jeb memoria vēlo viduslaiku Livonijā (22.11.2023.), un šīs sarunas aicinām vēlreiz klausīties Latvijas Radio arhīvā.
Raidījuma laikā arī ielūkojamies kādā no celtnēm, kas tika būvēta viduslaikos, vairākkārt pārbūvēta un arī tagad piedzīvo kārtējo restaurāciju – tā ir Svēta Jēkaba katedrāle Vecrīgā. Jau esam stāstījuši raidījumā par tajā atrastajām vērtībām (1.11.2023.), bet vēl aizvien ir interesantas arhitektoniskas detaļas, kuras tiek uzietas restaurācijas gaitā. -
Vai daba ļauj mums piedzīvot to, ko nevaram piedzīvot nekur citur, un vai šīs sajūtas vēl ir vajadzīgas mūsdienu cilvēkam? Pētījumi liecina, ka būšana dabā ievērojami uzlabo cilvēku veselību. Ko zinātne un ikdienas pieredze stāsta par šīm attiecībām starp dabu un cilvēku un vai šīs attiecības ir izdevīgas abpusēji? Vai dabai vajag cilvēku un vai cilvēks, dodoties dabā, ir ciemiņš, traucēklis vai savējais?
Šos jautājumus izgaismojam sarunā, kurā piedalās: Vidzemes Augstskolas asociētais profesors, tūrisma speciālists Andris Klepers, klīniskā psiholoģe, meža terapijas praktiķe Inga Dreimane, kā arī bērnu reimatoloģe, Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas reimatoloģijas virsārste, Rīgas Stradiņa universitātes Pediatrijas katedras asistente Zane Dāvidsone. -
Aprīlī atzīmē Pasaules kvantu dienu, un šajā raidījumā pievēršamies kvantu priekšrocībām un trūkumiem kiberdrošībā. Kvantu datori varētu īsā laika posmā atšifrēt milzīgu datu apjomu. Tas rada jautājumus par mūsu datu drošību nākotnē. Vai kvantu komunikācija un datorika sniegs mums lielāku drošību virtuālajā telpā, vai tieši otrādi – pavērs jaunas iespējas kibernoziedzniekiem veikt lielāka mēroga noziegumus?
Par to saruna raidījuma turpinājumā ar cilvēkiem, kuru darbs ikdienā ar kvantiem ir vistiešākajā veidā saistīts, un tie ir: Latvijas Universitātes tenūrprofesors fizikā Vjačeslavs Kaščejevs, Latvijas Universitātes asociētais profesors, Latvijas Valsts radio un televīzijas centra kvantiskās atslēgu sadales vadošais inženieris Leo Trukšāns un Latvijas Universitātes Matemātikas un informātikas institūta pētnieks, datorzinātnes doktors, Latvijas Universitātes asociētais profesors Sergejs Kozlovičs.
Bet pirms tam noskaidrojam, kāpēc kvantu fiziķiem vajadzīgs ledusskapis. Ne jau tāds, kas atrodas ikvienā virtuvē, bet gan iekārta, kurā elektroniskie mērījumi notiek pie ļoti zemas temperatūras. -
Reiz bija laiks, kad latviešu vārdi tika rakstīti pavisam atšķirīgiem burtiem – ne tādiem, kādus pazīstam šodien. No vācu valodas pārņemtie gotu burti jeb fraktūra ilgu laiku uzkavējās latviešu literārajā valodā, taču to laika gaitā pārņema ikdienā lietotā antīkva. Kāda bija faktūras un antīkvas loma latviešu valodas vēsturē?
Šīs dienas raidījuma ideja izauga, ņemot vērā ļoti nozīmīgu faktu Latvijas kultūras vēsturē – pirms 120 gadiem, 1904. gada aprīlī, Latgalē tika atcelts drukas aizliegums, kas bija ildzis 40 gadu. Godinot Latgales un visa latgaliskā kopējo ietekmi uz Latvijas kultūrtelpu, nolēmām mazliet tuvāk paraudzīties uz to, kas notika pēc drukas aizlieguma atcelšanas un kā latgaliskais tālāk attīstījās. Šim stāstam pievēršamies sarunā ar Latvijas Universitātes profesori Lidiju Leikumu.
Savukārt par to, kāda bija faktūras un antīkvas loma latviešu valodas ortogrāfijas vēsturē, kāpēc gotiskie burti ienāca un pazuda rakstībā, – saruna ar literatūrzinātnieku, Latvijas Nacionālās bibliotēkas Pētniecības vadītāju Paulu Daiju un literatūras pētnieci, Latvijas Nacionālās bibliotēkas Digitālās pētniecības pakalpojuma vadītāju Andu Baklāni.
-
Mūsu muti apdzīvo ļoti daudzveidīga mikroorganismu kopiena. Tā var palīdzēt un var arī traucēt uzturēt cilvēka gremošanas sistēmu veselu. Kā tas notiek? Kāds ir labvēlīgs mutes mikrobioms? Kā tas veidojas un kādas veselības problēmas rodas gadījumos, ja bojāti zobi un smaganas un mutes mikrobiomā nav līdzsvara? Skaidro Rīgas Stradiņa universitātes Zobārstniecības fakultātes vadošā pētniece Alisa Kazarina, zobārste-periodontoloģe Anete Vaškevica un Rīgas Stradiņa universitātes periodontoloģijas rezidente un zobārste Dārta Emuliņa.
Jautājumus par mutes mikrobiomu neapsprieda pirms vairākiem simtiem gadu, kad zobu problēmas risināja vai nu kalējs ar stangām, vai bārdzinis ar nazi. Bet ko simts un tūkstoš gadus veci zobi var pavēstīt arheologiem, stāsta Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūta vadošā pētniece Gunita Zariņa.
Līdzās skeleta kauliem un apbedījumos atrastiem priekšmetiem, zobi arheologiem sniedz informāciju par cilvēka dzīves kvalitāti un uztura paradumiem. -
Grūti atrast otru tādu slimību, ap kuru būtu apvīti tik daudzi mīti un aizspriedumi kā epilepsija. Lai arī par šo slimību aizvien ir daudz nezināmā, pētniekiem kļūst skaidrāki gan epilepsijas cēloņi, gan slimības gaita. Ko šobrīd zinām par šo slimību un kāpēc agrāk tā dēvētā “krītamā kaite” mūsdienās vairs nav spriedums dzīves garumā, par to stāsta bērnu neirologs, Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas Epilepsijas un miega medicīnas centra vadītājs Jurģis Strautmanis.
Raidījumos iepriekš esam runājuši gan par gēnu redigēšanās tehnoloģijām, gan cilmes šūnu terapijām, un aizvien tiek meklēti jauni veidi, kā šīs tehnoloģijas uzlabot, kā atrisināt sarežģītus ētiskas dabas jautājumus un galu galā - kurām pacientu grupām ar šīm tehnoloģijām varētu palīdzēt. Vai gēnu terapija varētu palīdzēt epilepsijas pacientiem? Skaidrojam arī, kur meklējami slimības cēloņi, kā epilepsiju diagnosticē un kā to var ārstēt?
Raidījumā ievadā zinātnes ziņas, kurās līdzās stāstam par kādu baktēriju cilvēka organismā runa būs arī par to, kāpēc uz Zemes ik pa laikam piezemējas kaut kas dīvains no kosmosa. Vēl arī kāda skumja ziņa - aizvadītajā nedēļā 94 gadu vecumā mūžībā aizgāja viens no gadsimta dižākajiem daļiņu fiziķiem - Pīters Higss.
- Show more
