Episodios
-
Oficiāli neapstiprināta, bet vispāratzīta ir latviešu nacionālā kaisle - sēņošana. Diemžēl lielais sēņu ražas laiks jau garām, šobrīd vērtīgie guvumi ieslodzīti burciņās, cibiņās, muciņās, saldētavās un pagrabos. Kamēr sēņu grozi skumst tukši un klusi, sēņu nazīši zaudējuši savu spožumu un asumu, bet sēņošanas dreskods iegūlis drēbju skapju tālākajos plauktos, tikmēr „Nākotnes pieturā” varam pievērsties dažām sēņu pētniecības teorijām. Ja mikologi jau sen atzinuši, ka sēnes nav ne augi, ne dzīvnieki, tomēr joprojām neskaidra un mīklaina ir to izcelsme, tad citu zinātnieku uzmanības centrā ir sēņu draudzība ar kokiem, kuras rezultātā savstarpēju labumu gūst gan vieni, gan otri.
Klimata pārmaiņu rezultātā mežos pieaug abiotisko traucējumu intensitāte un biežums, kas pastiprina biotisko stresu, kura iemesls ir dažādi kaitēkļi, slimības un nelabvēlīgi vides apstākļi. Koku saknes veido kopdzīvi ar augsnē mītošajām mikorizas sēnēm, veidojot lielu, ilgdzīvojošu un aizsargreakcijās iesaistītu pazemes tīklu un veicinot koku dabiskās aizsargspējas. „Nākotnes pieturas” viešņa, bioloģe Margarita Baranova darbojas Latvijas Valsts mežzinātnes institūta "Silava" zinātnieku komandā, kas pēta mikorizas sēņu nozīmi hibrīdapses un bērza starpaugu signālu apmaiņā un noturībā pret kaitēkļiem. Bez tam - aizraujošo bioloģijas pasauli Margarita palīdz iepazīt potenciālajiem nākotnes zinātniekiem un ir skolotāja RTU Olaines Tehnoloģiju koledžā.
-
Pēdējos gados visā pasaulē arvien lielāku uzmanību izpelnījusies migrācija un ar to saistītās problēmas. Par to satraucas iedzīvotāji un diskutē politiķi, tās cēloņus, sekas, ietekmi un scenārijus skaidro pētnieki. Jau sākot ar 16. gadsimtu notika eiropiešu masveida izceļošana uz Ameriku, Dienvidāfriku un Austrāliju, kur bija daudz brīvas zemes, savukārt no Āfrikas Amerikā tika ievesti melnādainie vergi.
Pēc Otrā pasaules kara sāka pieaugt migrācija no jaunattīstības zemēm uz attīstītajām valstīm. Karš, politiskā situācija, autoritārie režīmi, ekonomiskie iemesli, darba meklējumi, sociālie apstākļi un līmeņa uzlabošanās vai vienkārši laimes meklējumi – tie arī mūsdienās ir daži no migrāciju veicinošajiem faktoriem. Protams, arī Latvija ir šo globālo procesu sastāvdaļa. Vienlaikus aktualizējas arī jautājums par remigāciju un aicinājumi atgriezties. Ar kādiem izaicinājumiem jāsaskaras ne tikai mūsējiem, kas par mītnes zemi izvēlējušies kādu citu valsti, kā, vienlaikus nepazaudējot savas saknes ar valodu un kultūru, iekļauties turienes sabiedrībā un bērniem izglītības sistēmā, bet atpakaļatbraukušajiem – kā atkal iedzīvoties un adaptēties Latvijā - šie jautājumi ietilpst „Nākotnes pieturas” viešņas, LU Filozofijas un socioloģijas institūta pētnieces Ph.D. Dainas Grosas uzmanības lokā.
Daina dzimusi Austrālijā, studējusi antropoloģiju un lingvistiku, daudzus gadus bijusi gan Pasaules Brīvo latviešu apvienības (PBLA), gan Latviešu apvienības Austrālijā un Jaunzēlandē (LAAJ) Izglītības nozares vadītāja. Doktora grādu ieguvusi Saseksas Universitātā Lielbritānijā, kur izglītojusies Globālo studiju fakultātē un veikusi pētījumu par remigrējušo bērnu labsajūtu, pārceļoties uz Latviju. Tajā noskaidrots, ka svarīgākie aizbraukšanas iemesli ir finansiālie aspekti, labākas sociālās garantijas ārzemēs un iespēja uzlabot bērnu dzīves kvalitāti. Savukārt atgriešanās iemesli ir drīzāk emocionāla, nevis nav ekonomiska rakstura: šķirtība no ģimenes un draugiem, skumjas pēc Latvijas, arī vecāku vēlme, lai bērns uzaugtu un mācītos Latvijā. Turpretī no atgriešanās Latvijā attur šaubas, vai, iekļaujoties Latvijas izglītības sistēmā, bērns saņems nepieciešamo atbalstu, arī latviešu valodas zināšanu trūkums (pašam, dzīvesbiedram vai bērnam). Šobrīd LU Filozofijas un socioloģijas institūta migrācijas pētnieki strādā pie aktuālā projekta „Migrantu uzņemšana nenoteiktības apstākļos: pārvaldība un vietējā līmeņa iekļaušana”, kura mērķis ir nodrošināt vispusīgu un ticamu integrācijas konteksta Latvijā novērtējumu.
Lai sekmētu latviešu valodas uzturēšanu ārvalstīs dzīvojošās ģimenēs, Daina Grosa kopā ar domubiedriem dibinājusi biedrību “Latviešu valoda diasporas ģimenēs”. Tās ietvaros radīts raidieraksts “Vārti”, kurā līdzās vecāku pieredzes stāstiem ir klausāmas arī intervijas ar Latvijas un ārvalstu speciālistiem par bērnu daudzvalodību, sniegti ieteikumi ikdienas situācijām valodas uzturēšanai un skaidroti dažādi ar vairāku valodu apguvi saistīti jautājumi.
-
¿Faltan episodios?
-
Oficiāla statistika, šķiet, neeksistē, tomēr, ja pārlūkojam dziesmu vārdus, tad laikam pats populārākais orgāns, kas tajos apdziedāts ir laimīga vai nelaimīga, iemīlējusies vai salauzta sirds. Nepaies necik ilgs laiks, kad interjeros un eksterjeros notiks strauja dekorāciju maiņa, un Ziemassvētku eglīšu, spožo bumbuļu un rūķu vietā arī stāsies košas un sarkanas Valentīndienas sirdis. Sirsniņa, iespējams, ir arī visvairāk lietotā emocijzīme mobilajos telefonos un sociālajos tīklos. Arī „Nākotnes pieturā” centrālais sarunas objekts šoreiz būs sirds. Tātad dobjš muskuļots dūres lieluma orgāns, kas darbojas kā sūknis un, periodiski saraujoties un izplešoties, pa visu organismu nodrošina asiņu cirkulāciju.
„Nākotnes pieturā” viesojas Pasaules, Skandināvijas un Eiropas Sirds un torakālo ķirurgu asociācijas, arī Starptautiskās Minimāli invazīvo sirds un torakālo ķirurgu asociācijas biedrs, kurš savulaik savu ceļu medicīnā sācis kā marles griezējs, tamponu taisītājs un sistēmu mazgātājs. Izcilā ķirurga, onkologa, medicīnas vēsturnieka, medicīnas doktora un profesora Paula Stradiņa mazdēls, Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas Sirds ķirurģijas centra vadītājs, RSU Ķirurģijas katedras profesors, Latvijas Zinātņu akadēmijas īstenais loceklis, Dr.med. Pēteris Stradiņš.
Profesors medicīnas jomā savu pieredzi papildinājis Itālijā, Francijā, Nīderlandē, Vācijā, ASV, UK, Itālijā, Lietuvā, Igaunijā, savukārt viņa vadīto Sirds ķirurģijas centru varam uzskatīt ne tikai par vadošo Baltijas valstīs, arī par konkurētspējīgu Eiropas līmenī. Tajā veiksmīgi tiek pielietotas visjaunākās - mazinvazīvās, videoasistējošās un transkatetra ķirurģijas metodes, un statistika liecina, ka ik gadu tiek izdarītas vairāk nekā 1100 operācijas mākslīgajā asinsritē. Pēteris Stradiņš pats piedalījies inovatīvu ārstēšanas metožu izstrādē, veicis daudzas unikālas sirds operācijas, savulaik arī vēsturisko, Latvijā pirmo sirds vārstuļu hibrīdoperāciju. Līdzās praktiskajai medicīnai viņš darbojas arī zinātnes jomā – gan biomateriālu pētījumos kardiovaskulāro slimību ārstēšanai, gan kopā ar mediķu komandu izstrādājis un saņēmis patentus koronāro artēriju šuntu stāvokļa diagnostikas metodei un pēcoperācijas asiņošanas riska prognozēšanas paņēmienam.
Pēteris Stradiņš ir piederīgs leģendārajai Stradiņu dzimtai un par savu misiju uzskata tās gara uzturēšanu un kopšanu. Viens no pasākumiem, kas ik gadu decembrī tiek rīkots par godu Jānim Stradiņam, atspoguļo akadēmiķa dažādo interešu loku un tiek veidots saskaņā ar viņa darbības principiem – zinātnes popularizēšana, ir „Jāņa Stradiņa akadēmiskie lasījumi”. Šogad 12. decembrī Latvijas Nacionālās bibliotēkā norisināsies Piektie Jāņa Stradiņa akadēmiskie lasījumi "Lielā grāmatu pasaule un mēs". Tajos diskutēs par grāmatniecību Latvijā dažādos laikmetos, atskatīsies uz vēsturiskajām tradīcijām un domās par grāmatu lomu nākotnē. -
Šoreiz „Nākotnes pieturā” pievērsīsimies parādībai, kuru angļu dzejnieks un esejists Semjuels Džonsons raksturojis kā domas ietērpu. Ir arī cita versija, kas apgalvo, ka tā esot domas cietums un Prokrusta gulta. Sausa un bezkaislīga definīcija to apzīmē kā artikulētu zīmju kopumu un vienu no cilvēku sazināšanās līdzekļiem. Tomēr bez kaislībām neiztikt, jo ar valodas palīdzību varam paust emocijas un pārdzīvojumu, sajūsmu un prieku, arī dusmas un niknumu. Lai gan par valodas izcelsmi zinātnieku vidū joprojām vienotas pozīcijas nav, tomēr viena no galvenajām pētniecības jomām mūsdienu rietumu filozofijā ir tieši valoda, kā tā veidojusies, mainījusies, tās lietošana un vārdu nozīme.
Pasaulē ir vairāk nekā 7000 dzīvu valodu, kā dzimtās valodas lielākās ir ķīniešu, spāņu, angļu, hindi un arābu, bet pusi no 7000 valodām prot mazāk nekā 10 tūkstoši cilvēku. Par laimi mēs nepiederam šai pusei, jo latviešu valodu par dzimto sauc ap pusotra miljona visā pasaulē, savukārt veicināt valodas statusa nostiprināšanu un ilgtspējīgu attīstību - tādu mērķi sev izvirzījusi Latviešu valodas aģentūra. Vēl var piebilst - arī pētīt, analizēt un vērtēt.
No šī gada sākuma līdz oktobra vidum, lai pievērstu sabiedrības uzmanību angļu valodas ietekmei, Latviešu valodas aģentūra mūs aicināja iesaistīties "Mūsdienu urbānās vārdnīcas" izveidē, vienlaikus norisinājās pētījums "Latviešu valodas un mūsdienās aktuālās angļu valodas izplatība un loma jauniešu vidū". Šogad tika apkopoti un publicēti arī pērnajā rudenī veiktās sabiedrības aptaujas par „Valodas situācija Latvijā” rezultāti. Aptaujā respondenti tika izraudzīti pēc nejaušības principa, ietverot dažādas sabiedrības grupas no visiem Latvijas reģioniem. Tās kopsavilkumā pētnieki nonākuši pie iepriecinoša secinājuma, ka, aplūkojot latviešu valodas lietojuma biežuma pieaugumu pēdējo 5 – 6 gadu laikā, respondentu lingvistiskā uzvedība un latviešu valodas lietojuma biežums ir pieaudzis.
„Nākotnes pieturā” viesojas valodniece, sociolingviste, Latviešu valodas aģentūras pētniece un LU Lībiešu institūta vadošā pētniece, Dr. philol Gunta Kļava.
Sociolingvistika ir valodniecības apakšnozare, kas valodu aplūko kā sociālu un kultūras fenomenu pēta tās lietojumu sociokultūras kontekstā, kā arī dažādu cilvēku grupu atšķirīgu valodas lietojumu. Guntas Kļavas zinātnisko interešu loks ir visplašākais - sākot ar migrāciju kā sociolingvistisko procesu ietekmētāju un beidzot ar pētījumiem par lībiešu valodu, tās apdraudētību, lietošanu, pārmantošanu, apguvi un dzīvotspēju. -
Šoreiz „Nākotnes pieturā” runāsim par mākslu, kuru, šķiet, pieprot ikviens. Šim mākslas veidam nav nepieciešamas otas un krāsas, jo dominē domas, rakstīti un runāti vārdi, intonācija, simboli, žesti, acu skati, mīmika un pieskārieni. Tā ir komunikācijas jeb saziņas māksla, tātad cilvēku vai sabiedrības grupu mijiedarbība, kurā notiek apmaiņa ar informāciju. Jēdziens „komunikācija” cēlies no latīņu valodas „communicaris”, kas nozīmē sarunāties, dalīties domās, sazināties, sadarboties.
Lai nodotu informāciju plašam cilvēku lokam, izmanto plašsaziņas līdzekļus jeb medijus, piemēram, radio, televīziju, presi, internetu. Mūsdienās, kad peldamies milzīgā informācijas okeānā, kur mūs draud aprīt dezinformācijas haizivis, iznīcināt mākslīgā intelekta cunami vai nebūtībā aizraut dziļviltojumu zemūdens straumes, uz ūdens palīdz noturēties glābšanas riņķi un laba peldētprasme - tātad medijpratība, kritiskā domāšana, kritiskā lasīšana, un, iespējams, arī kritiskā klausīšanās. Visas šīs lietas pētījusi un citiem māca RSU Sociālo zinātņu fakultātes asociētā profesore, Dr. philol. Ilva Skulte.
Viņas darbības areālā ietilpst arī cita veida kritika - literatūrkritika un literatūrzinātne. Ilvas recenzijas bijušas lasāmas "Kultūras Forumā", "Domuzīmē", "Kultūras Dienā”, "Neatkarīgajā Rīta Avīzē", "Satori", LU Literatūras, folkloras un mākslas institūta rakstu krājumos un citur. Savulaik filoloģijas doktora grādu Ilva Skulte ieguvusi par disertāciju, kuras mērķis bijis meklēt un atrasti stabilu pamatprincipus Bībeles personvārdu atveidei brīdī, kad tapis jauns Bībeles tulkojums latviešu valodā - "Personu vārdi Bībeles tulkojumos latviešu valodā". Savukārt Nacionālajā enciklopēdijā varam lasīt pētnieces veidoto šķirkli par dažādām komunikācijas teorijām un uzzināt, kas ir piemēram, Kognitīvās disonanses, Nedrošības mazināšanas, Burvju lodes un zemādas injekcijas vai Dienas kārtības teorija.
Šobrīd muzejā un pētniecības centrā “Latvieši pasaulē” skatāma izstāde “Leduszeme – akmeņi un cilvēki. Latviešu stāsti Islandē”, kuras kuratore ir Ilva un kurā, mēģinot izprast migrācijas iemeslus un kontekstus, apkopoti RSU studentu pagājušās vasaras ekspedīcijas Islandes ziemeļos laikā radušies materiāli-stāsti, interviju fragmenti, portreti, video, fotokolāžas, kā arī multimediāls Islandes dabas tvērums.
-
Iespējams, visai interesantus rezultātus sniegtu statistiskais pētījums, kurā censtos noskaidrot, cik daudz ir to, kuros mīt slavenā „pulkveža atraitne” – igauņu dramaturga Juhana Smūla radītā kolorītā varone, kura pārliecināta, ka gluži kā Jakutijas dimanti viņā snauž simtiem neatklātu slimību, kura zina, ka „ārsti nezina nekā”, kura, spēkus nežēlojot, tos tiranizē, pieprasot īpašo diagnozi. Pulkveža atraitnes vēlmes piepildās un viņa dabū savu īpašo un reto diagnozi – “logorrhea gravis”. Paciente jūtas apmierināta, līdz uzzina šīs slimības tulkojumu - „smaga vārdu caureja”. Latvijas ārstiem radīts jauns līdzeklis, kas palīdzēs pareizās diagnozes noteikšanā un cīņā ar šādām „pulkveža atraitnēm”.
Ja pavisam nopietni, tad veselības uzturēšanai būtiska ir slimību profilakse, savukārt veiksmīgai slimības ārstēšanai, svarīgi to laikus atklāt, nosakot pareizo diagnozi. Nesen klajā laists unikāls izdevums, kura tapšanā roku rokā darbojušies daudzi dažādu nozaru Latvijā atzīti medicīnas korifeji "Laboratoriskie izmeklējumi dažādu slimību diagnostikā". Medicīnas zinātnei attīstoties, klīnisko laboratoriju pakalpojumu klāsts pēdējā laikā kļuvis arvien plašāks, tomēr joprojām ne tik vienkāršs ir diagnozes noteikšanas ceļš. Medicīnas speciālisti jau atzinuši, ka šī grāmata varētu izpelnīties novērtējumu ne tikai Latvijas mērogā, jo tajā apkopota būtiskākā informācija par modernajā diagnostikā izmantojamajiem rādījumiem un to medicīnisko interpretāciju. Medicīnā 60 % līdz 70% gadījumu klīniskie lēmumi tiek pieņemti, balstoties tieši laboratorisko izmeklējumu rezultātos, turklāt izmeklējumiem būtiska loma arī profilaksē un veselības uzraudzībā.
„Nākotnes pieturā” viesojas „Laboratorisko izmeklējumu dažādu slimību diagnostikā” idejas autore un apjomīgā projekta vadītāja, “Centrālās laboratorijas” padomes locekle, RSU Infektoloģijas katedras asociētā profesore Jeļena Storoženko.
Savulaik Jeļena Storoženko pati strādājusi Infektoloģijas centra laboratorijā. Pētniece specializējusies biomedicīnā - nozarē, kas pētī cilvēka ģenētisko uzbūvi, gēnu struktūru, iedzimtības informācijas nesēju veidošanās bioķīmiskos un molekulārbioloģiskos mehānismus. Genomikas pētījumi, balstoties uz individuālu pacienta ģenētiku, bioloģiskajiem marķieriem un dzīvesveidu, palīdz labāk saprast, kā ģenētiskie faktori ietekmē slimību attīstību un ārstēšanu. Ģenētiskie testi palīdz izveidot personalizētas ārstēšanas stratēģijas.
-
Nupat jau klāt tas brīdis, kad pamazām, bet nenovēršami tuvojas laiks, kad vasarā uzkrātās saules, vitamīnu un enerģijas rezerves draud izsīkt, kad darbu jūrā jāuzmanās nenoslīkt, bet nākamais atvaļinājums vēl aiz kalniem, kad kaitinoši šķiet priekšnieki un kolēģi, bet pats sev liecies neciešams, kad stress, depresija, izdegšana, rutīna un nogurums kļūst par mūsu ikdienas pavadoni, bet prokrastinācija jeb darbu atlikšana uz vēlāku laiku top par labāko draudzeni. Ko darīt? Niknoties uz visu pasauli, lamāt valdību vai ar galvu ieraksties zem segas un gaidīt nākamo vasaru? Vēl cita iespēja - šīm problēmām, ķibelēm un nebūšanām meklēt zinātnisku skaidrojumu.
Tāpēc „Nākotnes pieturā” viesojas psiholoģijas zinātņu doktore, kas pētījusi profesionālās izdegšanas sindromu, kognitīvi biheiviorālās terapijas un shēmu terapijas speciāliste, suprvīzore un dažādu psiholoģiskās izaugsmes treniņu vadītāja Marija Ābeltiņa. Savā zinātniskajā disertācijā viņa pētījusi profesionālās izdegšanas fenomenu, kam raksturīgs emocionālo un fizisko resursu izsīkums, tieksme uz depresiju, samazināta profesionāla efektivitāte un produktivitātes zudums, noguruma sajūta, negatīvas attieksmes veidošanos pret darba uzdevumiem, klientiem, kolēģiem, kā arī personīgo sasniegumu darbā negatīvs novērtējums. Izrādās, var atpazīt trīs, visai atšķirīgus izdegšanas apakštipus: „Fanātiskajam” ir tieksme uz panākumiem, ir ambiciozs un strādā līdz spēku izsīkumam. „Neizaicinātajam" raksturīgs attīstības trūkums un garlaicība attiecībā uz monotoniem un rutīnas darbiem, kā arī vēlme veikt citu, savām prasmēm un interesēm šķietami piemērotāku darbu. Bet „padevies” apakštipa pazīmes ir nolaidība, arī kontroles trūkums un bezspēcība, kas rodas rezultātu nesasniedzamības un piedzīvoto grūtību darba uzdevumu izpildē dēļ, kā arī cieš no atzinības trūkuma un nespējas saskatīt, ka viņa ieguldījums darbā tiek pamanīts un novērtēts.
Par vienu no visefektīvākajām nemedikamentozajām metodēm garīgās veselības problēmu novēršanā un traucējumu simptomu mazināšanā ir kognitīvi biheiviorālā terapija, kas palīdz atpazīt un risināt problēmas ar trauksmi, depresiju, stresu, veģetatīvo distoniju, emociju kontroles grūtībām, depresija, ēšanas traucējumiem, zemu pašvērtējumu u.c.
Marija Ābeltiņa atzīst, ka psiholoģija nav tikai tāda „parunāšanās”, kā varētu šķist, tā ir arī skaitļi, diagrammas, matemātika un rēķināšana, un tieši tas šajā zinātnes nozarē esot visaizraujošākais. -
Par radnieciskām dvēselēm mēdz teikt, ka to starpā valda jūtu ķīmija, bet, lai darba grupa veiksmīgi saprastos un sastrādātos, nepieciešama kolektīva savstarpējā ķīmija. Ja gribam skaisti skruļļainus matus, tad ejam pie friziera un tajos liekam ķīmiskos ilgviļņus. Tomēr savā veselīgajā pusdienu šķīvi mēs negribam ķīmiju.
Ja no sadzīves pārceļamies uz zinātnes lauciņu, tad ķīmija ir dabaszinātņu nozare, kas pēta vielu sastāvu, īpašības, uzbūvi, pārvērtības un ar šīm pārvērtībām saistītas parādības un tās pirmsākumi meklējami 16.gadsimtā. Pirms tam, jau kopš 4. gadsimta bija alķīmijas periods, kad alķīmiķi tiecās meklēt un atrast gan „filozofu akmeni” – līdzekli, kas citus metālus palīdzētu pārvērst „ideālajā metālā” – zeltā, gan „panaceju” – brīnumzāles, kas derētu pret visām kaitēm un dāvātu nemirstību. Starp citu, tieši vācu alķīmiķis, arī aptiekārs un ārsts Johans Glaubers tiek uzskatīts par vienu no mūsdienu farmācijas pamatlicējiem.
Mūsu laikos farmācija ķīmijas zinātnei izvirzījusi jaunus uzdevumus - kā cīnīties ar antibakteriālo rezistenci, kā radīt jaunas zāļvielas, kā izstrādāt jaunas videi, dabai un cilvēkam nekaitīgākas metodes, turklāt taupot laiku un resursus. Šādi mērķi ir arī „Nākotnes pieturas” viešņai, kura pērnajā rudenī par savu veikumu – fundamentālo pētījumu, kurā tiek izstrādātas jaunas, inovatīvas organisko vielu iegūšanas metodes “Kobalta katalizēta C–H saites funkcionalizēšana”, saņēma prestižo „L`Oréal -UNESCO” balvu Sievietēm zinātnē. Svinīgajā ceremonijā balvas patronese Vaira Vīķe-Freiberga teica viedus vārdus: „Neskatoties uz visu paaudžu veltītajiem pūliņiem pasaules izpratnei, vēl aizvien ir milzīgi daudz neizpētītā. Tā ir cēla misija – turpināt zinātnes darbu.” „Nākotnes pieturā” Baltijā vadošā centra zāļvielu attīstībā - Latvijas Organiskās sintēzes institūta vadošā pētniece un Zinātniskās padomes locekle, Dr. chem. Liene Grigorjeva. Viņas „godalgu plauktiņš” ir samērā iespaidīgs: M. Straumaņa – A. Ieviņa balva, E. Lukevica balva un Solomona Hillera balva par promocijas darbu, kura rezultāti tika iekļauti prestižu zinātnisko žurnālu publikācijās. Šajā pētījumā tika izveidotas jaunas efektīvas metodes nepiesātināto aminospirtu un aminoskābju konstruēšanai, kas ir vērtīgi starpsavienojumi farmaceitiski nozīmīgu produktu iegūšanai.
Starp citu, izrādās, ka ķīmiķu acīs zelta vērtība sen jau zudusi.
-
Ja mūsu, LR2 klausītājiem, kurus visai pamatoti varam uzskatīt par Latvijā radītās mūzikas pazinējiem un ekspertiem, vaicāsim, ko nozīmē tādi vārdu salikumi kā, piemēram, „Ir Bijuši Mati Un Izbijuši”, „Čuguna Radiators”, „Nepilngadīgā Anna”, „Tukšā muca”, „Mazie Smirdīgie Kociņi”, „Dzīves vergs”, „Nelaimīgā Dzimšanas Diena” vai „Sniegavīru Rūpnīca”, iespējams, atbilde tomēr nesekos. Varbūt uz pareizo minējumu varētu uzvedināt biežāk dzirdēti nosaukumi: „Baložu pilni pagalmi”, „Inokentijs Mārpls”, „Skumju akmeņi” un „Dzeltenie pastnieki”.
Jā, tās tiešām ir mūzikas grupas, kuras savulaik darbojušās masu jeb popkultūras opozicionāru - ierakstu studijas un izdevniecības „Tornis” paspārnē. Ieraksti tika veikti uz magnetofona lentēm un izplatīti mājās kopētās kasetēs. „Tornis” par savu misiju uzskatīja Latvijas nekomerciālās mūzikas popularizēšanu un vēstures pētīšanu. Audiovizuālie dokumenti (filmas, video, skaņu ieraksti platēs vai lentās, televīzijas un radio programmu ieraksti u.c.) ir būtiski informācijas nesēji, vēstures un piedzīvotā liecinieki. Tāpēc ik gadu 27. oktobrī ar mērķi izcelt šī mantojuma nozīmi pasaules atmiņas saglabāšanā un aktualizēt jautājumus, kas saistīti ar šī dokumentārā mantojuma fiziskā formāta saglabāšanu, visā pasaulē atzīmē Pasaules audiovizuālā mantojuma dienu.
Sagaidot Pasaules audiovizuālā mantojuma dienu, „Nākotnes pieturā” viesojas viens no „Torņa” līderiem, arī LU Literatūras, folkloras un mākslas institūta pētnieks, sociologs Jānis Daugavietis. Viņa pētījumi sazarojušies vairākos virzienos - Latvijas amatiermākslas un kultūrpolitikas, Dziesmu svētku tradīcijas anatomijas, dziesmotās revolūcijas Latvijas Radio un Televīzijā, sabiedriskās zinātnes fenomena, Facebook virtuālo kopienu un citi pētījumi. Latvijas Nacionālajā bibliotēkā šobrīd aplūkojama izstāde, kas iepazīstina ar skaņas ierakstu un atskaņošanas tehnoloģiju kultūrvēsturisko mantojumu un attīstību un kuras radošajā komandā darbojies Jānis Daugavietis - “Ieskaņots. Atskaņots. No fonogrāfa līdz mūzikas centram”. Savukārt vasaras nogalē pētnieks piedalījies Porto notikušajā Eiropas Sociologu asociācijas kongresā - konferencē, kuras dalībnieku vidū bijuši vairāk nekā 4000 sociologu no Eiropas un pārējās pasaules, kur uzstājies ar referātu "Kurš ir ieinteresēts Dziesmu svētku valstiskošanā?". ("Who Is Interested in the Etatisation of the Latvian Song and Dance Festival?").
-
Oktobris ir mēnesis, kad svinam latviešu valodu - 15. oktobrī tiek atzīmēta Valsts valodas diena, ik gadu oktobrī tiek rakstīts Pasaules diktāts latviešu valodā, bet 26. oktobri varam uzskatīt par Latvijas Universitātes Latviešu valodas institūta dzimšanas dienu.
Latvija ir vienīgā zeme pasaulē, kur valsts valoda ir latviešu. To godāt, lolot un par to rūpēties ir mūsu pienākums, lepnums un gods. Īpaši ir mūsu divskaņi ie un uo, kas latviešu valodu atšķir no citām indoeiropiešu valodām, savukārt baltu valodu vidū izceļamies ar visai aizrautīgāko līdzskaņu palatalizēšanu jeb mīkstināšanu, kas īsts mēles mežģis ir tiem, kam latviešu valoda nav dzimtā, piem., īkšķis, ērkšķis, saišķis, šaursliežu dzelzceļš.
Ja LR2 reiz bija vienīgais radio pasaulē, kur dziesmas skanēja tikai un vienīgi latviešu valodā, un prieks, ka mums nu jau saradušies pāris sekotājiJ, tad LU Latviešu valodas institūts joprojām ir vienīgais institūts pasaulē, kurā latviešu valoda tiek disciplināri dziļi un starpdisciplināri plaši pētīta un kurā tiek veidoti tradicionāli un mūsdienīgi valodas resursi.
„Nākotnes pieturā” viesojas LU Latviešu valodas institūta direktore un vadošā pētniece, Dr. philol. Sanda Rapa. Savulaik „pielikusi roku” Latviešu valodas aģentūras valodas daudzināšanas akcijās “Izdaiļo valodu!” un „Mans latviskākais vārds”, kas, Sandas vārdiem runājot, „ļāva ieskatīties pašā tautas un valodas sirdī”. Piedalījusies Latvijas simtās dzimšanas dienas dāvanas - Latviešu uzvārdu vārdnīcu tapšanā un aicinājusi gan uz Vietvārdu, gan Apvidvārdu talku. Šobrīd Sandas Rapas vadībā soli līdz finišam ir apjomīgs projekts "Latviešu valodas daudzveidība laikā un telpā", kurā vairākos pētījumu virzienos: valodas kontakti un tulkojumi, dialektu leksika un gramatika, toponīmija, valodas vēsture un reģionālistika - apvienojušās vairākas augstskolas.
-
Savienojot grieķu vārdus „phōs”, kas nozīmē gaisma, ar „graphein”, ko varam tulkot kā rakstīt vai zīmēt, iegūstam jēdzienu „fotogrāfija”, ar ko saprotam tehnoloģisku attēlu iegūšanu, kurā atstarotos gaismas starus apkopo un fokusē uz gaismjutīgu materiālu, piemēram, uz fotofilmu vai uz elektrisko sensoru. Mūsdienās, lai uzņemtu foto, pilnīgi pietiek ar mobilo telefonu, savukārt pirmā primitīvā fotoaparāta pirmsākumi meklējami senatnē, kad attēlus mācēja iegūt ar „camera obscura” jeb tumšās telpas palīdzību, kurā gaismas stari, kas gāja caur nelielu caurumu tumšā telpā, veidoja ārpusē esošā apgrieztu attēlu. Šādu ierīci 11. gadsimtā esot izgudrojuši arābi, bet 15. gadsimtā ar attēlu projicēšanu obskura kamerā esot nodarbojies pat leģendārās Monas Lizas radītājs Leonardo da Vinči. Par fotografēšanas tehniku daudzmaz tradicionālā izpratnē varam runāt kopš 19. gadsimta pirmās puses. Turklāt varam būt lepni, ka Latvija šajā jomā soļoja kopsolī ar visu pasauli, tika atvērti pirmie fotosaloni, un portretu gleznošanas un pozēšanas māksliniekiem vietā stājās daudz ātrāks un modernāks veids - fotogrāfija.
„Nākotnes pieturā” foto albumos, salonos, darbnīcās, arhīvos un vēsturē ielūkojāmies kopā ar vizuālās kultūras pētnieci un Rīgas Stradiņa universitātes docētāju Baibu Teteri. Viņas interešu lokā bijusi gan modes un smalko aprindu atspoguļojums fotogrāfijā, gan fotodarbnīcu un Medicīnas vēstures muzeja kolekcijas, gan fotogrāfija zinātnē un agrīna antropoliģiskā fotogrāfija. Bijusi Latvijas Fotogrāfijas muzeja vadītāja un izstāžu kuratore, fotogrāfijas vēsturi studējusi Vācijā un Lielbritānijā, bet šīs vasaras nogali pavadījusi radošo autoru rezidencē Kuldīgas novada Rudbāržos, kur pētījusi vietējo iedzīvotāju audiovizuālos arhīvus. Šobrīd Rudbāržu bibliotēkā aplūkojama rezidences “Piezīmes uz malām” laikā tapusī fotogrāfiju kolekcijas “Rudbāržu pils trepes” izstāde.
-
Vasarā un rudenī pirms 85 gadiem tika uzņemta ikoniskā kinofilma, kuras pirmizrāde notika 1940. gada janvārī, lai to redzētu, pie kinoteātra "Splendid Palace", veidojas garumgaras rindas, līdz maijam to bija noskatījušies 400 000 Latvijas iedzīvotāju, to izrādīja arī Lietuvā un Igaunijā, uz visām pirmizrādēm ieradās visu valstu prezidenti. Kinolente kļuva par vienu no populārākajām 20. gs. Latvijas aktierfilmām, bet operas tenora Rūdolfa Bērziņa ieskaņotais šlāgeris par laša kundzi, kas bola acis un mencu, kas „pilnā rīklē sauc, jo zutis buti precēt brauc”, tika pieprasīts gan ballītēs, gan mājas viesībās. Leģendārā „Zvejnieka dēla” filmēšana 1939. gadā notika Lapmežciemā, Ragaciemā, Plieņciemā, Garciemā, Buļļu ciemā, Nīcā, Papē un Ķekavā, bet sižets savērpies ap kādu zvejnieku ciematu, kur jaunie cenšas pārliecināt vecos - par moderniem zvejas rīkiem, jūras murdu, leduspagrabu, labāku nākotni un rītdienu. Bet, lai aplūkotu daudz senākas zvejas liecības un rīkus - bridņus, ūdas, venterus, katicas, klūgu - skalu murdus, vēžu krītiņus un iepazītu saldūdens zvejniecības vēsturi un tradīcijas, jādodas nevis uz kinoteātri, bet gan Latvijas Etnogrāfisko brīvdabas muzeju, kur kopš septembra sākuma skatāma izstāde "Āķīgie ūdeņi". Zvejniecība un ar to saistītās amatu prasmes - tīklu aušana, virvju vīšana un koka amatniecība ir viens no Latvijas identitāti un kultūrvēsturisko mantojumu raksturojošiem elementiem.
„Nākotnes pieturā” gida lomā izstādes „Āķīgie ūdeņi” autors - Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja pētnieks, vēsturnieks Kārlis Fogelis. Viņš savos pētījumos pievērsies Vidzemē 19. gs. un 20. gs. sākumā izmantotajiem zvejas veidiem, to izplatībai un pielietošanai. Lai pats pilnībā izbaudītu senās zvejniecības šarmu un procesu, Kārlis nodarbojas ar eksperimentālo etnogrāfiju. Piemēram, izgatavojis trejbridi – „spārnotu” ierīci, ar kuru ķert zivis, izmēģinājis arī katicu - dēļu sienu ar divām kamerām, kur iepeld zivis. Vēsturnieks veicis pētījumu par Papes Ķoņu ciemu un brīvdabas muzeja Rucavas lauku ekspozīcijas zvejnieka - zemnieka sētas “Vītolnieki” vēsturi, kas apkopots “Vītolnieku mazajā ceļvedī”, bet šobrīd strādā pie "Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja zvejas rīku kataloga”. -
Pamazām un nemanot jau pietuvojies tas skumjas laiks, kad rīti kļuvuši tumšāki un vēsāki, un mūs vairs nemodina daudzbalsīgs un skaļš putnu treļļu koris. Tomēr skumt nav vērts, jo klusums nedraud - to aizpilda kaiju kliegšana, vārnu ķērkšana, zvirbuļu čiepstēšana un baložu dūdošana. Iespējams - vēl citus, ar labi nostādītu balsi apveltītus eksemplārus izdosies sastapt jau pavisam drīz Kurzemes pusē, Papē. Jo, lai atraktīvā un populārzinātniskā veidā iepazīstinātu ar dažādām zinātnes nozarēm, ik gadu septembra pēdējā piektdienā vienlaicīgi visā Eiropā notiek Zinātnieku nakts, kad ciemos pie sevis uz aizraujošām ekskursijām un interesantiem pasākumiem aicina dažādas zinātniskās institūcijas. Protams, arī Latvijā. Turklāt mēs tiešām varam lepoties ar izciliem zinātniekiem, modernu pētniecības infrastruktūru un ilgtermiņa inovāciju potenciālu.
Viena no Zinātnieku nakts lokācijas vietām būs LU Bioloģijas institūta Papes Ornitoloģisko pētījumu centrs. Papē jau gandrīz pirms 60 gadiem dibināta putnu novērošanas stacija, kurā tiek gredzenoti un uzskaitīti ne vien migrējošie putni, bet arī sikspārņi. „Nākotnes pieturā” ir ekskluzīva iespēja- Zinātnieku nakts priekšvakarā dosimies ekskursijā ne tikai uz Papes, arī uz LU Engures ezera Ornitoloģisko pētījumu centru un vēl izmetīsim loku pa Amerikas, Jūtas universitātes lauka vietu Virdžīnijas piekrastes rezervātā. Ar pētījumiem visās šajās vietās saistīts „Nākotnes pieturas” viesis - LU Bioloģijas institūta vadošais pētnieks un Ornitoloģijas laboratorijas vadītājs Dr. biol. Oskars Keišs. Savu putnu vērotāja karjeru viņš sācis jau 11 gadu vecumā, bet pirmās zinātniskās izpētes objekts bijusi grieze - pie mums vēl sastopams, tomēr apdraudēts putns, kas citviet Eiropā jau kļuvis par lielu retumu. Šobrīd aktuāls ir ilgtermiņa projekts, kas norisinās Oskara Keiša vadībā - pētījums par mājas strazdu ligzdošanu un migrācijām Engures ezerā un Gulbenes novada Zeltalejā.
-
Pasaule ir pilna ar dažādām noslēpumainām parādībām - debesīs esot novēroti lidināmies NLO, Atlantijas okeānā noslēpumainajā Bermudu trijstūrī pazūd jahtas, kuģi un pat lidmašīnas, kaut kur pie Āfrikas krastiem esot nogrimusi reiz plaukstoša civilizācija - zudušais kontinents Atlantīda, bet joprojām pasaulē eksistē īpaša valstība, kuru apdzīvo mistiskas būtnes, kas nav ne augi, ne dzīvnieki - sēnes. Pastāv pat teorijas, ka tās esot mūsu planētas galvenie iemītnieki, kas izglābšot pasauli no bojāejas. Par sēnēm vēl neparastāka, mazizpētīta parādība ir gļotsēnes, kas patiesībā nemaz nav sēnes. Tās tāpat kā sēnes barojas galvenokārt ar organiskām atliekām un tāpat kā sēnes vairojas, veidojot sporas. Tomēr gļotsēnem nav micēlija, tās rodas no vienšūņiem, kas, savā starpā apvienojoties, veido koloniju - gļotainu masu - plazmodiju. Tas var būt caurspīdīgs, gan spilgtās krāsās - dzeltenā, oranžā, baltā, rozā vai sarkanā un izmērā no 1 mm līdz 1 metram. Turklāt šie organismi, ja nepieciešams, spēj aktīvi pārvietoties un visai viegli mainīt formu. Kad plazmodijs nobriedis, tas rada augļķermeņus, kuros savukārt attīstās sporas.
„Nākotnes pieturā” noslēpumainajā gļotsēņu valstībā ielūkosimies kopā ar Latvijas galveno gļotsēņu pazinēju Julitu Klušu. Julita ir kaislīga dabas pētniece un fotogrāfe, savulaik mērījusi dižkokus, atklājusi Baltijā varenāko egli, vērojusi putnus un tauriņus, publicējusies dabasdatos.lv, „Vides vēstīs”, „Dārza pasaulē”, piedalījusies biotopu inventarizācijas un kartēšanas projektos Latvijā un Lietuvā. Savulaik studētās datorzinātnes liktas lietā pašas izveidotajā interneta platformā, kuras mērķis ir atspoguļot Latvijas dabas un kultūrvēstures daudzveidību visās tās izpausmēs un vietās - DZIEDAVA.lv.
-
Ja pasaules lielie, varenie un slavenie modes tirgus noteicēji, jau demonstrē savas jaunās rudens - ziemas kolekcijas, stilus un tendences, tad par īstu pašmāju krāsu, formu un smaržu pārbagātību varam sajūsmināties, apmeklējot vietējos tirgus plačus, kur kastēs un grozos, uz plauktiem un galdiem kā modes skates mēlēm lepni gozējas un savu krāšņumu demonstrē Latvijas dārzos un laukos radītie eksemplāri.
Nav vairs tālu arī rudens svētki – Miķeļi, ko latvieši jau izsenis svinējuši kā rudens ražas un auglības svētkus. Lai nākamajā gadā viss plauktu, zeltu un augtu, mūsu senčiem pūrā bijuši dažnedažādi rituāli, ar kuru palīdzību centās nodrošināt druvas auglību nākamajos gados un kuros daudzināts Dievs, Māra, Miķelis un Jumis. Savukārt mūsdienās senajās gudrības tiek papildinātas ar jaunākajiem zinātniskajiem pētījumiem un atziņām.
„Nākotnes pieturā” viesojas zinātniece, kuras pētījumu un publikāciju loks ir bezgala plašs - sākot ar ziemas ķiplokiem, smiltsērkšķiem, ērkšķogām, krūmu dillēm, rabarberiem, dārzeņu soju jeb edamame un beidzot ar jauktajiem stādījumiem, augu atlieku pārstrādes produktu izmantošana dārzeņu komercražošanā, jaunām agrotehniskām metodēm, viedo tehnoloģiju izmantošanu dārzeņu audzēšanā un urbāno dārzkopību - LZA korespondētājlocekle, Dārzkopības institūta Zinātniskās padomes priekšsēdētāja, Agrotehnisko pētījumu un šķirņu izvērtēšanas nodaļas vadošā pētniece Dr. agr. Līga Lepse.
Ja runājam par modi, tad pēdējā laikā modē nācis jēdziens urbānā lauksaimniecība un urbānā dārzkopība - zaļās oāzes pilsētā uz balkoniem, lodžijām, palodzēm, terasēm un jumtiem, kopienu dārzi, konteineru un augsto dobju stādījumi, garšaugu dārzi un vertikālā dārzkopība. Pērn kad Dārzkopības institūts, sadarbībā ar Agroresursu un ekonomikas institūtu uzsācis pētījumu, kurā ierīkoti divi identiski augsto dobju (konteineru) stādījumi: urbānā vidē - uz AREI piederošās ēkas terases Rīgā un lauku teritorijā – Dārzkopības institūta Pūres pētījumu centrā. Eksperimentā, kurā tika audzēti un tomāti, redīsi, zirņi, salāti un baziliks, konstatēts, ka pilsētas gaisa piesārņojums, kas potenciāli varētu radīt risku, izaudzētās ražas kvalitāti tomēr nav ietekmējis. Savukārt, bioloģiskās daudzveidības un efektīvu resursu izmantošanas nolūkos norisinājies pētījums citā projektā par jauktajiem stādījumiem dārzeņkopībā jeb dārzeņu audzēšanu pamīšus slejās. Neapšaubāmi palīgs dārzkopībā ir arī mākslīgais intelekts un viedās tehnoloģijas, kas tiek izmantotas diagnostikā, monitoringā, prognozēšanā, augu apstrādē (piemēram, droni, smidzinātāji - roboti). Ar mērķi pēc iespējas samazināt ķimikāliju izmantošanu Dārzkopības institūta Pūres pētījumu centrā tiek pētītas viedās tehnoloģijas dārzeņu kaitēkļu apkarošanā uz lauka.
-
Tradicionāli priecīgs jaunais gads tiek svinēts 1. janvāri, bet tikpat labi arī septembris varētu būt tā robežšķirtne, kad sākas jauns gads, kad priekšā bezgalgarais drūmais gada periods – ar miegainiem rītiem, pelēkām dienām, tumšiem vakariem un aukstām naktīm, ar lietu, dubļiem, iesnām, birstošām lapām, sēnēm un sūdzībām par sliktu laiku. Iespējams, tieši laiks ir saistošais faktors, kurā kopīgu valodu rod svešinieki un politisko uzskatu pretinieki, intelektuāļi un mileniāļi. Interese par to, kāds laiks gaidāms, mūs vieno ar mūsu senčiem. Kaut gan šķiet, ka senos laikos viss bija vienkāršāk, jo, piemēram: Ja bites rudenī ar vasku cieši aizdarīja skreju, tad skaidrs, ka būs auksta ziema, bet ja atstāja vaļā – nozīmēja, ka ziema būs silta. Arī skudras bija laika prognozētājas - ja rudenī tās līda dziļi pūznī, bija jāgatavojas aukstai ziemai. Vēlāk bišu un skudru funkcijas pārņēma zinātne par atmosfēru, tās struktūru, īpašībām un tajā notiekošajiem fizikālajiem procesiem, tātad - meteoroloģija.
Par to, kā mūsdienās top laika prognozes, dzeltenie, oranžie un sarkanie brīdinājumi, kā mainās klimats, kas to ietekmē, kādi ir secinājumi un modelētie nākotnes scenāriji, „Nākotnes pieturā” skaidrojām kopā ar Latvijas vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centra prognožu un klimata daļas vadītāju Andri Vīksnu. Viņš studiju laikā LU laikā pētījis kvantitatīvās un kvalitatīvās sakarības starp gaisa piesārņojuma līmeni, meteoroloģiskajiem un mikroklimatiskajiem parametriem, kurā analizētas sēra dioksīda, slāpekļa dioksīda, ozona, benzola un putekļu koncentrācija, aplūkota gaisa kvalitātes monitoringa sistēma, izmantotās metodes, galvenie piesārņojuma avoti, novērtēta piesārņojuma izcelsme un ietekme uz cilvēku un ekosistēmu aizsardzību.
Savukārt LVĢMC pirms vairākiem gadiem pirmo reizi Latvijā veicis apjomīgu un detālu vēsturisko klimatisko datu analīzi, kurā pētīts laika periods no 1961. - 2010. gadam un analizēti meteoroloģiskie parametri: gaisa temperatūra, nokrišņu daudzums un vēja ātrums. Ar datiem pierādīts un secināts ka Latvijā, līdzīgi kā citviet Eiropā, pēdējās desmitgadēs vērojama diezgan stabila vidējās gaisa temperatūras paaugstināšanās, turklāt ar katru nākamo 30 gadu periodu vasaras dienu skaits palielinās un to pieauguma tendences kļūst izteiktākas. Ievērojami palielinās arī «vasaras dienu» skaits, kad maksimālā gaisa temperatūra sasniedz vismaz +25°C. Bez tam pieaudzis ne tikai kopējais nokrišņu daudzums, bet arī dienu skaits ar stipriem nokrišņiem. Pētījuma ietvaros tikušas apzinātas arī klimata izmaiņas nākotnē līdz 2100. gadam un to radītie izaicinājumi.
Klimata nākotnes scenāriji paredz, ka tendence ar biežākām ekstrēmām lietavām, plūdiem un sausumu turpināsies. Nākotnē vidējā gaisa temperatūra pieaugs par 3–5°C grādiem, līdz ar to palielināsies dažādu saslimšanu, arī kaitēkļu un invazīvo sugu risks. Klimata pārmaiņas - var būtiski ietekmēt visas tautsaimniecības jomas - mežsaimniecību, lauksaimniecību, sabiedrības veselību, bioloģisko daudzveidību, civilo aizsardzību, enerģētiku u.c.
-
Ja augusts mūs bija savažojis ar olimpiskajām kaislībām un piekalis pie mazajiem ekrāniem, tad septembrī varēsim relaksēti ieslīgt komfortablajos kinoteātru zviļņos un ļauties lielo ekrānu un sestās mākslas valdzinājumam. Par sesto, kā jaunu mākslu un seno žanru - arhitektūras, tēlniecības, glezniecības, mūzikas un dzejas līdzinieci, kino vairāk nekā pirms 100 gadiem savā manifestā "Sestās Mākslas dzimšana" nodēvēja itāļu kino teorētiķis Ričoto Kanudo. Kino dzimšanu saistām ar brāļu Lumjēru vārdu, kad 1895. gadā viņi Parīzē demonstrēja 50 sekunžu garas dokumentālas filmiņas. Viena no tām - „Vilciena atbraukšana La Ciotā” publikā esot radījusi pamatīgas izbailes, jo bijusi sajūta, ka uz ekrāna redzamais pienākošais vilciens tūlīt ietrieksies skatītājos. Arī Latvijā pirmais kino bija dokumentālā filma – latviešu operatora Aleksandra Stankes 1910. gadā nofilmētā Krievijas imperatora Nikolaja II vizīte Rīgā. Vēlākos gados radušās arī mākslas filmas, tomēr sākotnēji tieši realitātes atainojums radošā formā jeb dokumentālais kino dominējis pār inscenēto.
Latvijas dokumentālo kino, īpaši akcentējot to, kas tapis atjaunotās Latvijas laikā, pētījusi „Nākotnes pieturas” viešņa, kino zinātniece, Ph.D. Zane Balčus.
Savulaik viņa vadījusi Kino muzeju, kur tapis izstāžu cikls par mūsu kino personībām, arī pastāvīgās ekspozīcijas ietvaros tikusi atklāta dokumentālā kino sadaļa. Darbojusies Starptautiskā kinoforuma ARSENĀLS un Rīgas Starptautiskā Fantāzijas filmu festivāla radošajā komandā, bijusi žurnāla Kino Raksti direktore, Latvijas Nacionālajā enciklopēdijā varam lasīt Zanes veidoto šķirkli par dokumentālo kino. Doktora disertācijā apskatījusi dokumentālo filmu tekstus un kontekstus: tēmas, stilus un sistēmas Latvijas kinomākslā, bet šobrīd top pētījuma turpinājums par Baltijas dokumentālo kino.
Zane Balčus ir drīzumā gaidāmā Baltijas jūras valstu dokumentālo filmu foruma – starptautiskās kino platformas, kurā skatītājiem tiek piedāvāta jaunāko dokumentālo filmu programma no dažādām pasaules valstīm un topošu filmu projektu kopprodukciju tirgus, projekta vadītāja un programmas sastādītāja. Šogad forumā iekļautas spilgtas un aktuālas, no starptautiski ietekmīgiem kinofestivāliem atlasītas dokumentālās kinolentes, kuras tiks izrādīs kinoteātrī Splendid Palace Rīgā, tiešsaistē filmas.lv, kā arī atsevišķos seansos Liepājā, Rēzeknē, Cēsīs un Talsos.
-
Šoreiz „Nākotnes pieturā” dosimies nedaudz baisā un nervus kutinošā piedzīvojumā uz vietu, kur vilina maldugunis, kur mīt raganas, velni un nelabo gari, blūdi un vadātāji. Vietu, kas bīstami tuvu nedrošajai pasaule, haosam un iespējams, pat ellei! Tomēr, lai neiestigtu šajos biedējošajos māņticības un mitoloģiskās akačos, tad pavisam konkrēti – iepazīsim tās sauszemes platības, kurām raksturīgs pastāvīgs vai ilgstošs mitrums, specifiska augu un dzīvnieku valsts un kūdras uzkrāšanās.
Izrādās, Latvijā darbojas Ezeru un Purvu Izpētes Centrs, kura paspārnē savukārt mīt Purva Akadēmija. Ezeru un Purvu Izpētes Centrs veic zinātniskos pētījumus, par savu misiju uzskata izglītot sabiedrību par vidi, jo īpaši par ezeriem un purviem un ar tiem saistītajiem procesiem pagātnē, mūsdienās un iespējamām izmaiņām nākotnē. Pētnieku komanda realizējusi projektu "Paludikultūras Baltijas valstīs", kā arī izstrādājusi mācību materiālu par paludikulturas sugām – melnalksni, niedrēm, vilkvālītēm "Ilgtspējīga lauksaimniecība un mežsaimniecība kūdraugsnēs”.
Purvi mūsu planētu nodrošina ar svarīgiem un noderīgiem ekoloģiskajiem procesiem- plūdu kontrolēšanu, zivju uzturēšanu, ūdens attīrīšanu, oglekļa uzkrāšanu un savvaļas vides uzturēšanu, turklāt rūpējas par bioloģisko daudzveidību. Piemēram, Latvijas purvos sastopams vairāk nekā 50 aizsargājamu augu sugu. Purvi ir vieta, kur no augu atliekām veidojas organiskas izcelsmes nogulumiezis - kūdra.
„Nākotnes pieturā” viesojas Ezeru un Purvu Izpētes Centra priekšsēdētāja un Purva Akadēmijas vadītāja Dr.geol. Ilze Ozola. Ilze savos pētījumos pievērsusies purviem un to veidošanās procesiem, kūdrai un tās īpašībām, dažādiem ar kūdras nozari saistītiem jautājumiem - eksporta tendencēm, sociālekonomiskajiem aspektiem, ietekmei uz vidi u.c. Viņa organizējusi vairākus starptautiskus pasākumus - Starptautisko Kūdras tehnoloģiju simpoziju, Baltijas Kūdras ražotāju forumu, savukārt Purva Akadēmijas ietvaros vada aizraujošus pārgājienus pa Latvijas purviem.
-
Ja internetā cenšamies atrast kaut ko par mikroaļģēm, tad iegūstam vispārsteidzošākos rezultātus: piemēram, brīnumkrēms ar mikroaļģu ekstraktiem sola uzlabot ādas tvirtumu, elastību un stingrību, lūpu krēms var aizsargāt pret herpes vīrusu, fermentētas un kaltētas mikroaļģes esot lielisks olbaltumvielu un citu mikroelementu avots, mikroaļģu klātbūtne dīķos paaugstinot zivju imunitāti un samazinot tām dūņu piegaršu, bez tam mikroaļģu biomasas preparāts uzlabojot ogulāju augšanas rādītājus, palielinot to produktivitāti un rezistenci pret patogēniem. Izrādās, mikroaļģes var būt arī mākslas objekts. Kopš jūlija vidus peldošajā mākslas centrā NOASS aplūkojama sadarbība ar RTU Ūdens sistēmu un biotehnoloģiju institūtu tapusī „Bezgalīgo atklājumu laboratorija”. Ekspozīcijas galvenā darbība risinās improvizētā laboratorijā - fotobioreaktorā, pētot, kā ar mikroaļģu palīdzību fosfora piesārņojumu iespējams pārvērst otrreiz izmantojamā biomasā. „Nākotnes pieturā” viesojas projekta zinātniskais vadītājs RTU docents un vadošais pētnieks, Ph.D. Aigars Lavrinovičs.
Aļģes apvieno pilnīgi patstāvīgu fotosintezējošu dzīvo organismu kopumu, sākot ar vienšūnu organismiem, beidzot ar daudzšūnu makroaļģēm. Jūras aļģes aptver dažādas sugas, kas visbiežāk tiek iedalītas mikroaļģēs un makroaļģēs, piemēram, fitoplanktons (mikroaļģes) ir brīvi peldoši ūdens organismi, kas bieži veido kolonijas, turpretī makroaļģes ir augiem līdzīgi organismi, kuru izmērs var būt no dažiem centimetriem līdz vairākiem metriem.
Aigars Lavrinovičs pētījis mikroaļģu tehnoloģiju komunālo notekūdeņu pēcattīrīšanai. Aļģēm piemīt spēja sadalīt notekūdeņos atrodamos organiskos savienojumus, tos atbrīvojot no fosfora un slāpekļa. Aigars darbojas zinātnieku grupas AlgaePhos4X sastāvā, kas ir viena no 50 komandām, kas izvēlēta prestižajai starptautiskai EIT Food Seedbed inkubatora programmai. Šī projekta ietvaros norisinās pētniecība, kuras mērķis ir apstiprināt novatoriskas, uz mikroaļģēm balstītas notekūdeņu attīrīšanas tehnoloģijas potenciālu pārtikas ražošanas notekūdeņiem.
-
Šodien „Nākotnes pieturā” viesosimies kādā karaļvalstī, ar stingri reglamentētu hierarhiju, savu īstu karalieni, ar darbīgu apkalpojošo personālu, visai prasmīgiem būvniecības speciālistiem, tuneļu racējiem, ēdiena sagādniekiem, atkritumu savācējiem un apsardzes komandu. Šīs valsts iemītnieki kaut augumā visai sīki, tomēr ir īsti stiprinieki, kuriem garšo medus, ievārījums un citi saldumi. Savukārt viņu vājā vieta ir nepatika pret kanēļa, ķiploku, pētersīļu un citrusaugļu smaržu, turklāt nav sajūsmā arī par ūdeni, mitrumu un lietu. „Nākotnes pieturas” uzmanības centrā būtnes, kas mūsu planētu apdzīvo vairāk nekā 100 miljonus gadu, evolucionāri attīstītākā kukaiņu dzimta, mūsdienās dominējošā posmkāju grupa – skudras.
Aizraujošās un visai komplicētās skudru pasaules noslēpumus izzinājām kopā ar Latvijas Dabas muzeja Zooloģijas nodaļas vecāko entomologu Jāni Dreimani. Viņš veicis pētījumus, kuru mērķis bijis apzināt vislielākās sabiedrisko kukaiņu grupas - Latvijas skudru sugu skaitu un izpētīt mežsaimniecības ietekmi uz skudru faunu, to izcelšanos, ekoloģiju, iekšsugas un starpsugu attiecībām, kā arī izstrādājis jaunu skudru uzskaites metodi, kurā īpaša vērība tiek pievērsta skudru pūžņu skaitam un to attīstībai. Savos mājokļos un dārzos skudras visai bieži uzskatām par nevēlamu kukaini, tomēr tām ir visai nozīmīga loma meža ekosistēmā. Tās palīdz gan iznīcināt skuju koku kaitēkļus, gan meža dzīvniekiem cīnīties ar dažādām utīm un blusām, kas mājo to biezajā apspalvojumā.
Jānis Dreimanis ir Dabas muzeja izstādes „Skudras” līdzveidotājs, viņš arī vada izglītojošas nodarbības skolēniem, kurās radošā veidā tiek skaidrots par skudrām, to uzvedību, dzīvi skudru pūznī un savstarpējo mijiedarbību, kā arī vairota izpratne par kukaiņu lomu dabas procesos.
- Mostrar más
