Episodit
-
80 gadi mūs šķir no notikumiem 1944. gada decembra sākumā Kurzemē. Proti, laikā no 1944. gada 4. līdz 9. decembrim tobrīd Kurzemi kontrolējošie vācu okupācijas spēki Zlēku pagastā nodedzināja vairākas zemnieku sētas un nogalināja apmēram 160 cilvēkus, tai skaitā civiliedzīvotājus, sievietes, bērnus.
Par šo notikumu stāsts raidījumā Šīs dienas acīm. Analizē vēsturnieks, Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūta vadošais pētnieks Uldis Neiburgs.
Šo notikumu mēdz apzīmēt par Zlēku traģēdiju. Un tam ir priekšvēsture. Uzreiz jāsaka, ka atšķirībā no dažām citām vācu okupētajām bijušās Padomju Savienības teritorijām tajā laikā Latvijā tādi gadījumi bija retums. Faktiski mēs zinām tikai divus. 1942. gada sākumā tā ir Audriņu ciema iznīcināšana, nogalinot iedzīvotājus, un jau kara fināla fāzē, kādu pusgadu līdz Otrā pasaules kara beigām Eiropā, ir šī izrēķināšanās ar Zlēku pagasta iedzīvotājiem. Un jāsaka tā: ja par Audriņiem tas scenārijs ir ļoti skaidrs: ciematā slēpjas no Sarkanās armijas atpalikuši karavīri, kuriem notiek sadursme ar vietējiem policistiem, policijas pusē ir kritušie, attiecīgi ir soda akcija par to, ka tur tie karavīri ir slēpušies.
Zlēku gadījumā tik skaidra motīva, tāda viena motīva nav, ir vairākas versijas, kuras visdrīzāk arī nedaudz pārklājas savā starpā, jo tajā laikā Kurzemes mežs ir pilns ar visvisādiem ļaudīm un visi šie ļaudis tādu vai citādu iemeslu dēļ var vācu varai nepatīk. Bet jāsāk ar to priekšvēsturi, ar notikumiem, kas droši vien nosaka to, ka tas notiek tieši uz Zlēkās un tieši šajā laikā. -
Ukrainas visjaunākajā vēsturē rudens beigas un ziemas sākums vairākkārt izrādījusies liktenīgu pārmaiņu sezona. Dienās, kad gaisā vēdīja tuvojošās ziemas elpa, ļaudis pulcējās Kijivas centrā Neatkarības laukumā ukrainiski - Майдан Незалежності, lai novērstu varas politiskās manipulācijas un pieprasītu politiskā procesa korekciju. Šo bilanci var aizsākt ar 2000. gada decembrī sākušos protestu ciklu, kas palicis vēsturē ar nosaukumu "Ukraina bez Kučmas". Toreiz protestētājiem gan neizdevās panākt nepopulārā prezidenta Leonīda Kučmas atkāpšanos, taču vairāku ministru nomaiņu gan.
Trīs gadus vēlāk Kučmas prezidentūras termiņš tuvojās beigām, viņu nomainīt pretendēja divi agrākie premjerministri - Viktors Janukovičs un Viktors Juščenko. Pie kam pirmo atbalstīja Kremlis un Ukrainas krieviski runājošie austrumi, savukārt otro - nacionāli un rietumnieciski orientētā sabiedrības daļa. 2004. gada 21. novembrī tika izziņots, ka ievēlēts Viktors Janukovičs. Taču sabiedrība nesamierinājās ar nepārprotami manipulēto vēlēšanu iznākumu. Uzliesmojusī protesta kustība ieguva Oranžās revolūcijas nosaukumu, un tās rezultāts bija atkārtotas vēlēšanas, kas deva uzvaru Viktoram Juščenko.
Faktors, kas toreiz pirmoreiz spilgti izpaudās, bija Krievijas režīma pretenzijas noteikt kaimiņvalsts politikas kursu. Diemžēl vēl pēc viena cikla Janukovičs atkal atgriezās Ukrainas varas virsotnē. Viņš mēģināja lavierēt, vārdos apliecinādams tuvināšanos Rietumiem, bet faktiski virzot Ukrainu tuvāk Kremlim. Tomēr tā nevarēja turpināt bezgalīgi. 2013. gada 21. novembrī Ukrainas valdība paziņoja, ka atsakās no plānotās asociācijas līguma parakstīšanas ar Eiropas Savienību. Nākamajā dienā sākās protestu kustība, kas ieguva Eiromaidana vai Pašcieņas maidana nosaukumu. Tās rezultātā Janukovičs bija spiests bēgt no valsts, savukārt Krievija izvērsa pret Ukrainu atklātu militāru agresiju, kura turpinās joprojām kopš 2022. gada 24. februāra pilna mēroga konvencionāla kara formā. Raidījums ir veltīts piesaukto procesu analīzei. Analizē ukraiņu politologs, sociālo pētījumu centrā "Ukrainas meridiāns" direktors Dmitro Levus. -
Puuttuva jakso?
-
2024. gada 9. novembrī apritēja 35. gadadiena, kopš krita Berlīnes mūris - tas ir notikums, kas simboliski iezīmēja padomju sistēmas sabrukumu un līdz ar to Austrumu un Rietumu demokrātisko, brīvā tirgus un totalitārā komunisma sabiedrību globālās pretstāves beigas. 1961. gadā toreizējās Vācijas Demokrātiskās Republikas vara slēdza robežu ar Rietumberlīni un sāka to aprīkot ar aizsargbūvēm, kuru galvenais uzdevums bija novērst austrumvāciešu bēgšanu uz rietumiem. Savukārt 1989. gadā demokratizācijas procesi toreizējā Padomju Savienībā un tās satelītvalstīs noveda pie mūra krišanas. Pirms 10 gadiem, mūra krišanas 25. gadskārtā, es apmeklēju Berlīni, kur tikos ar 1989. gada notikumu dalībniekiem un pētniekiem. Fragmentus no šīm sarunām piedāvāju jūsu uzmanībai.
-
1924. gada novembra sākums ir laiks, kad pirmo reizi tā brīža neatkarīgajā Latvijā iznāk žurnāls „Atpūta” – žurnāls, kam ir īpaša vieta visā Latvijas preses vēsturē. Par „Atpūtu”, kāda tā bija un kāpēc tā ir īpaša, saruna raidījumā Šīs dienas acīm ar vēsturnieci Inetu Lipšu.
„Atpūta” ir savā ziņā starpkaru neatkarīgās Latvijas ikona, viena no ikonām, tā varētu teikt, viens no tiem artefaktiem, kas tika īpaši glabāts ļoti daudzās ģimenēs. Mēs varam vēl šādā sakarā piesaukt, teiksim, piecu latu sudraba monētas, kas tika glabātas un dāvinātas, varbūt arī tajās mājās, kur tās bija, Latviešu konversācijas vārdnīcas izdevums, kas arī ir tāda starpkaru Latvijas grāmatniecības emblēma. Un žurnāls „Atpūta”, vai nu iesieti vai atsevišķi numuri, kā nu kurā mājā, bet, ja tie bija saglabājušies, tad tos tā vieglu roku parasti padomju okupācijas periodā prom no mājas nedeva. Tie glabājās un arī tika lasīti, jo ļoti lielā mērā veidoja ļaudīm prieks par to, kāda bija tā neatkarīgā valsts, kura Otrā pasaules kara laikā tika faktiski zaudēta un uz kuras atjaunošanu tā klusi cerēja visus okupācijas gadus. -
16. oktobrī Rīgas pilsētas vadība lēma par dažām izmaiņām Rīgas pilsētvidē, proti, runa ir par vairākiem pieminekļiem, kas vai nu pazudīs, vai, stipri izmainīti turpmāk varētu būt Rīgas vidē skatāmi. Par visu šo pieminekļu situāciju un ko mums no tā būs mācīties un secināt saruna raidījumā Šīs dienas acīm. Analizē Latvijas Nacionālās bibliotēkas vadošais pētnieks, vēsturnieks Mārtiņš Mintaurs.
Mēs jau par pieminekļiem, ciktāl tie ir kļuvuši ļoti kustīgi pēdējos gados Rīgā, esam runājuši arī jau iepriekš. Process jau joprojām ir apmēram vienas un tās pašas tendences noteikts, proti, izskaust no Rīgas vides tos tēlus, simbolus, pieminēšanas zīmes, kuras saistās ar Latvijai naidīgu spēku klātbūtni šai telpā vai katrā ziņā svešu un pirmām kārtām tādu, kas nāk no Austrumiem. Lai gan šajā brīdī tas, par ko ir runa, tad tie ir, teiksim tā, principā tādā perifērijā esoši.
Ja mēs domājam par Mihaelu Andreasu Barklaju de Tolli, tad, protams, viņš bija Krievijas impērijas ģenerālis, viņš bija Krievijas kara ministrs, vācbaltiešu izcelsmes. Un vēl klāt divi personāži, par kuriem daudz arī līdz šim ir runāts, Andrejs Upīts un Sudrabu Edžus, īstajā vārdā Eduards Zilbers. Abi pietiekami ievērojami, lai viņiem būtu vieta latviešu literatūras vēsturē, bet arī abi, tā sacīt, sabojājuši savu reputāciju, sadarbojoties ar padomju režīmu pagājušā gadsimtā. -
Turpinām sarunu par padomju represīvo iestāžu darbību Latvijā pirmajos gados pēc Otrā pasaules kara. Stāsta Latvijas Nacionālā arhīva vadošais pētnieks Artūrs Žvinklis.
Sistematizējot to, ko mēs iepriekšējā sarunā skārām ar tādiem konkrētiem piemēriem, vai varam iezīmēt zināmu hronoloģiju šajā represīvo iestāžu darbībā - kas bija galvenie šīs darbības virzieni kara noslēguma posmā, tūlīt pēc kara, un vai un kā tie pakāpeniski nomainījās, mainoties visai dzīves situācijai?
Sarunas pirmā daļa.
-
Šajās dienās aprit 80. gadskārta kopš Rīga nomainīja savus okupantus, proti, 1944. gada 13. oktobrī nacistisko okupācijas varu nomainīja padomju boļševistiskā okupācija, jau atkārtoti ierodoties šeit. Iezīmējot to, ko nozīmēja Latvijai šī atkārtotā okupācijā, raidījumā Šīs dienas acīm pievēršamies vienam no nozīmīgākajiem aspektiem, tā ir padomju represīvo iestāžu darbība.
Stāsta Latvijas Nacionālā arhīva vadošais pētnieks Artūrs Žvinklis.
Tiek lēsts, ka tik daudz cilvēku, kā tas bija 1944. līdz 1946. gadā, cauri Stūra mājai nav izgājuši ne pirms, ne pēc tam. Dažādas padomju varai nevēlamo personu meklēšanas, arestēšanas, tiesāšanas sasniedz savu kulmināciju tieši šajā laikā. Motīvs ir visumā skaidrs, šeit ir bijusi citas valsts okupācijas vara un padomju vara ir ārkārtīgi nadzīga noskaidrot, kuri un kā ir sadarbojušies ar ienaidnieku, līdz ar to ir bargi sodāmi citiem par pamācību.
Paiet gandrīz gads, ja skatāmies no pirmo Sarkanās armijas vienību parādīšanās Latvijas teritorijā 1944. gada vasarā līdz nacistu spēku kapitulācijai Kurzemē 1945. gada maijā. Pirmajā posmā, kamēr notiek kaujas Latvijas austrumdaļā, Latgalē un arī Zemgalē, savas represīvās struktūras darbojas arī frontē un tās tuvumā. Tās visas šajā laikā apvienotas ar nosaukumu SMERŠ, tulkojumā no krievu valodas - nāvi spiegiem.
Kā darbojas šī struktūra, kādas ir tās intereses attiecībā pret ļaudīm, kas nonāk tās ietekmes teritorijā, Latvijas iedzīvotājiem, kad viņu dzīves vietu tiešā tuvumā parādās Sarkanā armija?
Sarunas otrā daļa. -
5. septembrī atzīmēsim 88. gadskārtu, kopš pasaulē nācis dzejnieks Knuts Skujenieks (1936.-2022.). Jau divus gadus dzejnieka vairs nav mūsu vidū, taču droši vien daudz ir to, kurus iedvesmo viņa radošais mantojums, dzeja, atdzeja, publicistika un arī viņa personība. Knuts Skujenieks bija viens no tiem, kurus padomju režīms represēja salīdzinoši liberālajā pēcstaļinisma posmā. Lēģera gadi, kā apgalvoja pats dzejnieks, bijuši viņam personības un literārā talanta nozīmīgas rūdīšanās laiks, kas, protams, tikai vēlreiz apliecina viņa cilvēcisko raudzi.
Raidījumā Šīs dienas acīm savulaik tapušas vairākas nozīmīgas sarunas ar dzejnieku. Šoreiz skan fragmenti no tām. -
Šajās dienās, kad atzīmējam 35. gadskārtu kopš Baltijas ceļa akcijas, aprit gadadiena arī citam notikumam, proti, 1944. gada 22. augustā toreizējā Latvijas PSR Augstākās Padomes prezidija vēršanās pie Padomju savienības Augstākās Padomes ar lūgumu nodot sešus līdz tam Latvijas PSR ietilpstošus pagastus un Abrenes pilsētu toreizējai Krievijas Padomju Federatīvajai Sociālistiskajai republikai. Nākamajā dienā, 23. augustā, tiek pieņemts attiecīgais PSRS Augstākās Padomes lēmums.
Tas ir mums visiem labi zināmais Abrenes novads jeb Abrenes teritorija, kas starpkaru periodā bijusi Latvijas Republikas īpašums, Sarkanā armija ir ieņēmusi šo teritoriju tobrīd apmēram pirms mēneša. Rīgā vēl atrodas nacistiskās Vācijas spēki.
Par to, kas notika šajā datumā pirms 80 gadiem un kas vispār saistās ar Abrenes jautājumu, saruna ar Latvijas Nacionāla arhīva vadošo pētnieku Arturu Žvinkli. -
1989. gada otrā puse, kad nobrieda un īstenojās Baltijas ceļa akcija, bija izšķirošs laiks arī Vācijas vēsturē. Par to, kā notikumi Baltijā izskatījās no Vācijas perspektīvas, sarunājos ar vēsturnieku Detlefu Henningu. Šobrīd viņš ir pētnieks Hamburgas Universitātes Vācu vēstures un kultūras Ziemeļaustrumeiropā institūtā, bet 1989. gada 23. augustā Detlefs Hennings bija Rīgā un līdz ar simtiem tūkstošu baltiešu stāvēja Baltijas ceļa dzīvajā ķēdē.
-
Rosinoties no skandāla, kas sacēlās ap šī gada vasaras olimpisko spēļu atklāšanas ceremoniju Parīzē, jo sevišķi režisora Tomā Žolī veidoto performanci, kurā daudzi saskatīja līdzību ar Leonardo da Vinči gleznu "Svētais vakarēdiens", diskutējam par reliģijas lomu un vietu šodienas pasaulē.
Turpinām iepriekšējā raidījumā sākto sarunu ar teologiem, Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes docentiem Juri Cālīti un Andri Priedi. -
Kas bija nacionālkomunisti, kādi bija viņu mērķi un kādas sekas šiem notikumiem bija Latvijas tālākajā attīstībā? Raidījumā par šīm tēmām sarunājas vēsturnieki Daina Bleiere un Ilgvars Butulis.
-
Olimpiskās spēles Parīzē šodien, 11. augustā, finišē. Vēl joprojām, domājams, daudzviet nav rimušas diskusijas un viļņošanās par to, kas notika olimpiādes atklāšanas ceremonijā 26. jūlijā, un pirmām kārtām par vienu no daudzajiem tur vērojamajiem mākslas aktiem - performancēm, kas veidoja visu šo grandiozo izrādi, kuras režisors bija Tomā Žolī. Un viena no šīm performancēm daudziem, pirmām kārtām tiem, kuri sevi identificē kā kristiešus, šķita aizskaroša, sadusmojoša. Dažādi formulējumi lietoti.
Kas tad īsti notika Parīzē, skatoties uz to no ticības un citu cilvēka darbības sfēru, varbūt konkrētāk vēl mākslas robežu viedokļa? Par to saruna ar teologiem, Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes docentiem Andri Priedi un Juri Cālīti. -
Raidījumā saruna par Pirmo pasaules karu, par pirmo šī kara mēnesi. Stāsta vēsturniece Ilze Krīgere.
-
Šis ir Ziemeļatlantijas alianses dibināšanas 75. gads, un Ziemeļatlantijas aliansei ir veltītas arī raidījums Šīs dienas acīm. Saruna ar Ģeopolitikas pētījumu centra direktoru Māri Andžānu.
Eduards Liniņš: Raidījumā pievēršamies pašam pēdējam NATO pastāvēšanas posmam - pēdējiem 10 gadiem, kas ir ļoti spilgti un izteikti citādi nekā bija līdz tam. Sakritība, ka šogad aprit arī 20 gadi, kopš Latvija ir alianses dalībvalsts. Šī pēdējā desmitgade ir Krievijas agresijas desmitgade, 2014. gads bija tāda ļoti netīkama pamošanās visiem Rietumiem, faktiski visiem Rietumu demokrātiskajiem spēkiem, bet arī tajā skaitā NATO blokam pēc perioda, kad Rietumu pasaule dzīvoja ar šo vēstures beigu izjūtu, ka līdz ar Aukstā kara beigām ir noslēgusies faktiski tāda vēstures veidošanās dramaturģijā, demokrātija ir kļuvusi nepārprotami noteicoša vēstures tālākajā virzībā. Tas viss izrādījās ļoti lielā mērā ilūzija. Un NATO kā organizācija, kas tapa izteikti aukstā kara rezultātā un kontekstā, varēja šķist, bija bez tāda loģiska pielietojuma faktiski. Jūsuprāt, cik dziļi un tālu aizgāja šī izjūta par to, ka ir iestājies mūžīgais miers?
Māris Andžāns: Pēc Padomju Savienības sabrukuma radās jautājumi Rietumu pasaulē: vai NATO ir vajadzīga vispār? Padomju Savienības vairs nav organizācija 1949. gadā tika veidota, lai aizsargātu Eiropas sabiedrotos pret iespējamu Padomju Savienības agresiju, arī lai apturētu Padomju savienību no agresijas. Padomju Savienība beidz pastāvēt - priekš kam NATO? Bet NATO spēja diezgan ātri pielāgoties, jaunas misijas, operācijas uzņēmās. Un, no vienas puses, protams, mēs šeit bieži runājam, ka tāds miers iestājās. Bet nebija jau viss tik mierīgi. Balkānu kari deviņdesmitajos gados un divtūkstošajos gados, kur NATO iesaistījās jau 90. sākumā, gan Bosnija Hercegovina, gan arī vēlāk līdz pat Kosovai. Tāpēc arī nevar tā teikt, ka bija pilnīgs miers. Balkāni, jo īpaši deviņdesmitie gadi aizgāja tādos sevis meklējumos. NATO un Balkāni beigu beigās ir jāsaka, ka ir kopumā tomēr liels veiksmes stāsts, jo daļa no Balkānu valstīm jau ir NATO sastāvā - no Rietumbalkāniem gan Horvātija, gan Slovēnija, gan arī Albānija un Melnkalne.
Protams, sāpju bērni paliek Kosova, kuru arī visas NATO dalībvalstis pat neatzīst kā neatkarīgu valsti. Protams, Serbija neraugās NATO virzienā un Bosnija Hercegovina ir ārkārtīgi problemātiska, nupat briestošs potenciāli ir jauns konflikts. Tālāk NATO meklē jaunas partnerības ar Krieviju 1997. gadā tika noslēgts pamatakts par attiecībām, kur daudz ko abas puses apsolīja, tika izveidots arī pastāvīgs sadarbības mehānisms starp krievu un NATO. Un tad nākamā desmitgade šī gadsimta pirmajā desmitgadē aizgāja terorisma gaismā, tātad 2001. gada terora akti ASV - Ņujorka un arī Vašingtona, Pentagons un Pasaules tirdzniecības centrs. Pēc tā ASV iebrukuma Afganistānā, un vēlāk arī NATO pārņēma aizsargmisiju, kas ilga gandrīz divas desmitgades. NATO visu laiku spēj kaut kādā veidā atrast jaunu lomu, pielāgoties, Ceļā uz 2014. gadu vēl, protams, Lībija bija, NATO iesaista gaisa triecienos. No vienas puses, var piekrist apgalvojumiem, ka NATO bija sapuvusi organizācija uz 2014. gadu: ja mēs desmitgadē raugāmies atpakaļ, ka tā mētājās šurpu turpu tā vietā, lai attīstītu jaunas nopietnas kaujas sistēmas, jaunus tankus, iznīcinātājus un jaunas taktikas stratēģijas, ko NATO karavīri darīja - cīnījās ar nemierniekiem stratēģiski pilnīgi nenozīmīgās vietās, īpaši Afganistānā.
Arī Baltijas valstis pievienojas NATO, kas vairs nebija tas NATO, jo tur pie galda daudzās sanāksmēs sēdēja Krievija, bija NATO Krievijas padome, kura šobrīd ir deaktivizēta.
Krievija bija partneris līdztekus arī ar virkni citām valstīm. Bet, ja uz to sapūšanas argumentu raugās, ja NATO nebūtu iesaistījusies gan konflikta risināšanā Rietumbalkānos, gan arī Lībijā, gan arī Afganistānā, tad ļoti iespējams, ka NATO vairs nebūtu. Tāpēc, iespējams, labi, ka tā, labi, ka bija šīs pretterorisma aktivitātes un iesaiste citos konfliktos.
Pagājušās trīs desmitgades - tā ir tāda arī palēnā atvadīšanās no ilūzijām Krievijas sakarā. Ilūzijām, kas bija ārkārtīgi augstā līmenī līdz ar 1991. gadu, Padomju Savienības sabrukumu, kur bija izjūta par to, kā šīs bijušās padomju republikas, ja jau tās ir nolēmušas sagraut šo savu, tā sacīt, tautu cietumu, šo padomju totalitārā komunisma būvi, ka tās visas būs orientētas uz Rietumu attīstības modeļiem un liberālo demokrātiju un tā tālāk. Kas izrādījās lielāko tiesu neadekvāts pieņēmums.
Eduards Liniņš: Šī izjūta par to, ka lielākais ļaunums, kas vispār ir teju bijis cilvēces vēsturē, katrā ziņā pagājušā gadsimta otrajā pusē, tātad totalitārais komunisms, ka tas nu ir uzvarēts un ka vairs nav par ko īpaši uztraukties. Ja mēs skatāmies uz pašreizējo situāciju, tad šis motīvs jau kaut kur vēl joprojām ir klātesošs, ka tomēr Krievija - tā ir tā vai citādi tirgus ekonomika un kā tie, ar kuriem mēs varam tirgoties, ar tiem mēs varam sarunāt arī lielā mērā visu pārējo. Tādās spilgtākās variācijās tā ir pašreizējā Ungārijas politiskā konjunktūra. Šādi motīvi jau bija klātesoši arī ilglaicīgajai Vācijas līderei Angelai Merkelei. -
Šonedēļ Latvijas Republikas bruņotie spēki atzīmēja savas pastāvēšanas 105. gadadienu. 1919. gada 10. jūlijā Latvijas Republikas Pagaidu valdība iecēla pirmo bruņoto spēku komandieri ģenerāli Dāvidu Sīmansonu, ar kura pavēli vienotā struktūrā tika apvienotas divas vienības - Dienvidlatvijas brigāde, kura bija veidojusies kā daļa no tā sauktās Latvijas zemessardzes, kur ietilpa arī vācu un krievu vienības, un Ziemeļlatvijas brigāde, kas bija formējusies Igaunijas bruņoto spēku sastāvā.
Par šo vēsturisko momentu saruna ar Latvijas Nacionālā arhīva vadošo pētnieku Jāni Šiliņu. -
30. jūnijā 85. dzimšanas dienu svin Jānis Peters - dzejnieks, sabiedrisks darbinieks, diplomāts, viens no Trešās atmodas līderiem. Sveicot Jāni Peteru raženajā gadskārtā, raidījumā saruna ar dzejnieku, kas pirmo reizi izskanēja 2008. gada jūnijā un bija veltīta tobrīd nule mūžībā aizgājušajam kirgīzu rakstniekam Čingizam Aitmatovam.
Domājams, ka Čingizs Aitmatovs joprojām ir Latvijā mīlēts un cienīts literāts, kaut, protams, latviešu un Latvijas literārā interese un orientācija varbūt ir krietni mainījusies kopš tiem laikiem, kad Aitmatova darbi šeit sacēla tādu pašu viļņošanos kā varbūt visā pārējā Padomju Savienībā. Bet Jānim Peteram ir bijusi izdevība tikties ar Čingizu Aitmatovu arī personiski. -
Šajās dienās atzīmējam 105. gadskārtu kopš Cēsu kaujām – notikumiem, kam bija nozīmīga loma Latvijas neatkarības kara gaitā un ietekme uz tālāko Latvijas Republikas un arī Igaunijas Republikas sabiedriski politisko attīstību. Aicinām palūkoties uz militārajām un politiskajām norisēm 1919. gada vasarā.
1919. gada maija nogalē Vācu landesvēra spēki Cēsu apkārtnē nonāca saskarē ar Igaunijas armiju un tās sastāvā esošajām latviešu vienībām. Sākotnēji neitrālās attiecības drīz pārauga militārā pretstāvē, kuras rezultātā landesvērs 16. jūnijā ieņēma Cēsis, kuras aizstāvēja tobrīd vēl skaitliski nelielais Cēsu pulks un divi igauņu bruņuvilcieni. Sekoja pāris nedēļas ilgas pamiera sarunas ar Antantes valstu pārstāvju piedalīšanos. -
25. maijā mūs sasniedza sēru vēsts - 86 gadu vecumā mūžībā devies Latvijas fotogrāfs, fotovēsturnieks, daudzu grāmatu autors un viens no Latvijas Fotogrāfijas muzeja izveidotājiem – Pēteris Korsaks (1937-2024). Viena no Pētera Korsaka galvenajām izpētes tēmām bija izgudrotāja Valtera Capa biogrāfija un viņa leģendārais izgudrojums – fotokamera „VEF Minox”. Tai bija veltīta arī saruna ar Pēteri Korsaku, kas pirmo reizi izskanēja ēterā 2013. gadā.
1938. gada aprīlī Latvijā plašā pārdošanā parādījās jauns tehnikas brīnums - fotoaparāts „VEF Minox”. Kaut kāds priekšstats par „VEF Minox” ir diezgan daudziem. Un ir stāsti par šo, jāsaka, leģendāro aparātu. -
Tuvojoties 20. gadskārtai kopš Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībā, piedāvājam sarunu, kas pirmoreiz izskanēja pirms desmit gadiem. Toreiz raidījumu ciklā "Eiropas nākotne desmit tēmās" 2014. gada februārī vērtējām Latvijas pirmo desmitgadi Eiropas valstu kopībā un ieskicējām nākotnes perspektīvas.
Ieklausāmies un izvērtējam, kas no teiktā joprojām aktuāls arī šodien. Eduarda Liniņa sarunu biedres studijā: politoloģe Žaneta Ozoliņa un socioloģe Ieva Strode. - Näytä enemmän
