Episodit
-
Šogad publiskajā telpā vairākās reizes izskanējusi informācija par cilvēkiem, kurus Latvijā sakodošas čūskas. Iespējams, sakritība, bet varbūt čūsku kļuvis vairāk? Kā rīkoties, ja čūska ir iekodusi, un kā izvairīties no šādas dzīvībai bīstamas situācijas skaidrojam raidījumā Kā labāk dzīvot. Skaidro rāpuļu eksperts Andris Čeirāns, Rīgas Nacionālā Zooloģiskā dārza pārstāvis Māris Lielkalns.
Ierakstā uzklausām Rīgas Austrumu slimnīcas Intensīvās terapijas klīnikas vadītāju, anesteziologu-reanimatologu Robertu Stašinski. Viņš stāsta, ka gadījumi, kad odzes iekož cilvēkiem, Latvijā nav bieži, ne vairāk kā piecas reizes gadā, bet šogad sakosti jau divi cilvēki. Ko šādā gadījumā darīt un, tikpat svarīgi, ko nedrīkst darīt?
Pirms runāt par čuskām, Māris Lielkalns atgādina:
Autobraucēji, braucam uzmanīgi, jo šobrīd ir jūnijs un aļņu mātēm dzimst teļi. Iepriekšējā gadā teļi tādi nervozi skraida riņķī, neskatās ne uz kurieni. Ja trāpīsies bums, tad labi nebūs. Tā kā braucam prātīgi!
Pasaulē dzīvo nepilni 4000 sugu čūsku un apmēram 25%, ceturtā daļa ir indīgās čūskas. Latvijā 33% ir indīgo čūsku, jo mums ir trīs čūsku sugas un viena no tām ir indīga - odzes.
"Pavasarī laiks kļūst siltāks, čūskas kā aukstasiņu dzīvnieki, sajutuši siltumu, arī sasildījušies, arī kļūst aktīvāki un sāk dzīvoties apkārtnē. Tā kā viņas dzīvo visai tuvu mums kaimiņos, līdz ar to ir pilnīgi loģiski, ka mēs ar viņām satiekamies. Tā kā mēs arī labprāt gribam iebrist viņu īpašumos - dažādos mežos un ūdeņos peldēties, nu tad viņas sastopam. Kā nu kuram sanāk, cits māk apieties ar tām čūskām, cits nemāk apieties. Ja gadās, ka nemāk, tad...," komentē Māris Lielkalns
"Problēma sākās tad, kad paliek siltāks laiks un cilvēki dodas dabā, un tur viņi arī sastop čūskas. Es nevarētu teikt, ka Latvijā čūsku paliek vairāk. Principā, cik viņu bija, tik arī ir. Rīgas apkārtnē ir ļoti labs no rāpuļu viedokļa ļoti labs klimats. Rīgas apkārtnē ir daudz zalkšu. Tāpēc arī nav nekas pārsteidzošs, ja dodaties kaut kur Pierīgā pie ezera, teiksim, Juglas ezera, vai Ķīšezera, vai pie kāda mazākā ezera peldēties, sauļoties, atpūsties, ka ieraugāt zalkti. Tas ir normāli," vērtēAndris Čeirāns.
Odze biežāk ir sastopama Latvijas austrumu daļā. Rīgas apkārtnē arī pa kādai odzei gadās, bet tā nav biežāk sastopamā čūsku suga šajā Latvijas daļā.
Vieta, ko dēvē par čūskulāju, aizaugušu vietu, čūskām nemaz tā nepatīk
"Viņām varbūt patīk tādas vietas, kur ir atklātāk, kur saulīte, kur viņa var izrāpot pasauļoties. Bieži cilvēki saka, ka mēs tur ejam mežā, baidāmies no čūskām, bet arī mežs kā dzīvotne nav čūskām raksturīgākā vieta. Varbūt viņām drīzāk patīk mežā kaut kādi izcirtumi, mežmalas, kaut kādas klajākas vietas, jo mežs ir diezgan ēnains.
Bet čūsku ir tā saucamais aukstasiņu dzīvnieks, viņai šad tad vajadzīga saulīte, kurā pasildīties, un tāpēc tāds riktīgi ēnains mežs vai arī čūskulājs viņam pat īsti nepatīk," skaidro Andris Čeirāns.
No cirsmām, trokšņa dēļ un smagās tehnikas darba radītās vibrācijas dēļ, čūskas būs aizgājušas projām un centušās aizrāpties tālāk no bīstamās vietas.
"Tas nozīmē reizēm arī to, ka mežā notiek mežizstrāde un apkārtējās mājas sajūt, ka tur ir pieplūdums," papildina Māris Lielkalns.
"Ja, piemēram, tas ir slēgts, ēnains mežs, un tā cirsma būs izolēta mežā, tad tās čūskas var to cirsmu nemaz neatrast. Savukārt, ja tur netālu no cirsmas ir kaut kāda vieta, kur tās čūskas jau dzīvoja, tad ir liela iespēja, ka viņaš parādīsies arī tajā cirsmā un uzturēsies tur gadus 20 - 30, kamēr tā cirsma neaizaugs," norāda Andris Čeirāns.
"Biežāk čūsku kodumi gadās tad, ja cilvēki paņem čūskas rokās. Tā ir parastākā lieta," atzīst Andris Čeirāns.
"Un kas galvenais? Ja jūs esat ieraudzījuši čūsku, tad nekāpiet virsū, apstājieties, saglabājiet mieru. Trakākais ir tas, ka tanī brīdī pazaudē galvu, sākās neloģiskas darbības - rokas, kājas pa gaisu, vai, vai, vai un vēl tālāk, un tālāk. Tad arī beigu beigās sataisām paši lielākās problēmas. Tā kā mieru - netuvojāmies, ieraudzījām, apstājāmies, atgādina Māris Lielkalns.
"Otrām kārtām, viņas ļoti labi saprot, kādās svara kategorijās abi divi atrodās un visbiežāk jau, ja jūs arī tā smagāk ejat pa mežu, uzkāpjot uz kāda zariņa, tas arī priekš kādiem citiem nevēlamajiem draugiem varētu palīdzēt. Viņa sajūt vibrācijas un saprot. Vienkārši sēž savā vietiņā nekustīgi, jo tad viņa ir nepamanāma. Visbiežāk mēs viņu pamanām tad, kad, būtībā astes galu, kad viņa jau ir sapratusi, ka tas lielais lempis nāk virsū un tad ir jāiet projām," skaidro Māris Lielkalns.
"Ja gadās, ka jums ir čūska jāpārvieto un gribat viņu aizvākt nost, piemēram, ja ir pagalms, kur bērni regulāri spēlējas, jūs gribat to čūsku aizvākt, un tajā pašā laikā jūs negribat nodarīt dzīvniekam pāri, labākais veids ir tiešām paņemt kaut kādu spaini vai bļodu, nolikt blakus un mēģināt to čūsku iebikstīt tur iekšā, vai nu kaut kādā veidā pamēģināt saķert viņu aiz astes un ielikt tajā traukā un aiznest prom," bilst Andris Čeirāns.
Attālums - jo tālāk, jo labāk. Vismaz pāris kilometri uz kādu saulainu pļaviņu. -
Vai mums būtu jāzina, ko ēdam – burtiski? Visi šie kodi, burti un skaitļi – ko tie nozīmē? Par to, kā orientēties pārtikas produktu sastāvā un kam jāpievērš uzmanība, spriežam raidījumā Kā labāk dzīvot. Vērtē diētas ārste, Rīgas Stradiņa universitātes studiju programmu "Uzturs" un "Uzturzinātne" direktore, Latvijas Diētas un uztura speciālistu asociācijas prezidente Lolita Neimane, Latvijas Pārtikas uzņēmumu federācijas pārstāvis Pēteris Liniņš un Veselības ministrijas Sabiedrības veselības departamenta Veselības veicināšanas un atkarību profilakses nodaļas vadītāja Inga Birzniece.
Raidījumā diskutējam par pārtikas marķējumi sistēmu „Nutri-Score”, kas radīta Francijā un pēdējā laikā arvien vairāk tiek ieviesta arī Latvijā. Tā sniedz iespēju viegli novērtēt produkta uzturvērtību un salīdzināt dažādus vienas kategorijas produktus, lai veicinātu sabiedrības izpratni par veselīgāku uzturu un palīdzētu izvēlēties.
Produkti, kas marķēti ar zaļu krāsu, ir produkti ar augstāku uzturvērtību, savukārt produkti, kas marķēti ar tumši oranžu (vai sarkanu), ir produkti, kas satur lielāku sastāvdaļu daudzumu, kas būtu jāierobežo ikdienas uzturā.
Uzklausām arī pircēju domas par to, vai šāda sistēma palīdz izvēlēties veselīgāku pārtiku. Varbūt būtu nepieciešama vēl kāda papildus sistēma, kas norādītu produktu veselīgumu vai tieši pretēji.
-
Puuttuva jakso?
-
Ūdeni, īpaši vasarā, ir jādzer un daudz. Bet bez kvantitātes ir arī kvalitāte. Par kvalitatīva dzeramā ūdens smalkumiem interesējamies raidījumā Kā labāk dzīvot. Skaidro ūdens eksperts - ūdens someljē, veselīga dzīvesveida popularizētājs Dans Voļevahs, zinātniskā institūta BIOR laboratoriju vadītāja Olga Valciņa. Sazināmies ar diētas ārstu asociācijas vadītāju Andi Brēmani.
"Par avotiem ir sarežģītāk, jo tās ir atvērtas ūdensteces, kur iespējams ārējais piesārņojums," par ūdens kvalitāti skaidro Olga Valciņa. "Iespējams, ka kāds avots atrodas ļoti tuvu lauksaimniecības zemēm, kur notiek dažādi tradicionālie konvencionālās lauksaimniecība darbi - miglošana ar ķimikālijām, minerālmēsli, kas var ietekmēt ūdens saturu. Tur var būt blakus ganības vai kāda lielāka ferma, kur var būt fekālās vai urīna piedevas. Visbiežāk ar avota ūdeni saista zarnu nūjiņas - fekālo piesārņojumu. Tā ir neatbilstība, ksa avota ūdenī sastopama visbiežāk."
"Ūdens atvērtā ūdenstecē, kur analizēs veiktas pirms gada vai pat vakar, nenozīmē, ka ūdens ir drošs šodien. Jo piesārņojuma lietas plūst un mainās. Vakar nebija, šodien garām gāja kazu bars, uzturējās ilgāk, šodien tur ir piesārņots. Pēc tam nolīst lietus, viss iztīrās.
Nāk negaiss ar milzīgām ūdenstecēm, kas viss samaisās un atkal ieplūst avotā. Tās lietas nekad nav stabilas un vakar veikta analīze nenozīmē, ka šodien ir tas pats," norāda Olga Valciņa.
Viņa aicina domāt līdzi tos, kas dodas uz avotiem pēc ūdens.
"Vakar bija milzīgs negaiss, var redzēt, ka avotam bijis pārplūdums, neņem šodien tur ūdeni. Skaties, ganās kazu bars, neņem šodien ūdeni. Netīrs, piesārņots, neņem ūdeni. Pagaršo, pasmaržo, kaut mazākās aizdomas par piesārņojumu vai nepatīk kaut kas, kaut kāda piegarša, arī subjektīvi izmērāma, neņem to ūdeni. Tik vienkārši!" aicina Olga Valciņa.
-
Kam noteikti jābūt vasaras laikā mājas aptieciņā, skaidrojam raidījumā Kā labāk dzīvot. Kā savu mājas aptieciņu sagatavot vasaras sezonai un uzturēt kārtīgu, drošu un pieejamu nepieciešamības gadījumos? Skaidro Latvijas Farmaceitu biedrības Ētikas komisijas vadītāja, farmaceite Sigita Čulkstena un farmaceite, uzņēmuma "Grindeks" psiholeptijas un onkoloģijas produktu mārketinga stratēģijas vadītāja Nellija Majore-Stonāne.
Daži farmaceitu ieteikumi, kam vajadzētu būt mājas aptieciņā vasarā:
Vasarā mājas aptieciņā noteikti jābūt saules aizsargkrēmam, kas arī regulāri jāatjauno uz ādas, lai pasargātu sevi no saules vai karstumdūriena.
Tāpat vasarā ieteicami pantenolu saturoši krēmi vai putas, ja ir apdegums. Ziede būs par smagu. Šāds krēms vai putas būtu arī pamatlieta, kam jābūt mājas aptieciņā visu gadu, jo tas var palīdzēt arī sadzīvisku apdegumu gadījumā, applaucējoties ar karstu ūdeni vai nejauši apdedzinoties, darbojoties pie plīts.
Vasarā pa rokai jābūt zālēm, ko lieto ikdienā, īpaši cilvēkiem ar sirds slimībām, kā arī migrēnas slimnieki daudz vairāk pakļauti saules ietekmei.
Vasarā aptieciņā vēlams būt gēlam vai krēmam pret kukaiņu kodumiem, kas mazina uzpampumu, niezi. Ieteicamas arī pretalerģijas zāles, kas mazina reakciju pēc, piemēram, bites vai lapsenes koduma.
Pārsienamiem materiāliem ir jābūt katrā mājas aptieciņā. Tie arī jāņem līdzi, dodoties izbraucienos pie dabas. Tāpat jābūt līdzekļiem brūču tīrīšanai, dezinfekcijai.
Katrā aptieciņā jābūt arī ērču pincetei. Jo nevajag nemaz iet mežā, lai iegūtu ērci. Tāpat bērniem vajadzētu lietot līdzekļus, kas atbaida odus un ērces.
Braucot ceļojumos, ieteicams ņemt līdzi gēlu pret sasitumiem, nobrāzumiem.
Arī minimālā daudzumā pretsāpju līdzekļiem un līdzekļiem pret temperatūru jābūt mājas aptieciņā. Protams, arī termometram, lai varētu uzzināt, vai temperatūra ir paaugstināta.
Vasarā mājas aptieciņā ieteicams glabāt aktīvo ogli vai jebkuru citu absorbentu. Ja šo līdzekli lieto, jāatceras, ka citas zāles jādzer ar vismaz pāris stundu intervālu.
Runājot par mājas aptieciņu karstā laikā, jāatceras par tās atrašanās vietu. Visas zāles vislabāk turēt sausā, vēsā un tumšā vietā. Protams, bērniem nepieejamā vietā!
Vēlams arī ik pa laikam pārskatīt aptieciņas saturu, lai tur nebūtu medikamenti, kam beidzies derīguma termiņš. Jāatceras, ka daļa medikamentu jāglabā ledusskapī.
Vēl speciālistes atgādina, ka karstā laikā jābūt pieejamam ūdenim, kas daudz jālieto!
Tāpat, ja gadās karstu ūdeni uzliet, vislabāk skarto vietu dzesēt ar aukstu ūdens strūklu. Varbūt nemaz nevajadzēs lietot krēmu vai putas.
-
Izrakšu dīķi, būs man, kur zivis ķert, ūdens dārza laistīšanai un vieta veldzējošām peldēm. Bet dīķi nepieciešams ne tikai pareizi izrakt, bet arī kopt. Kas jāzina, veidojot un apsaimniekojot mākslīgas vai dabiskas ūdenstilpes māju tuvumā vai savā īpašumā, skaidrojam raidījumā Kā labāk dzīvot. Stāsta vides un ūdens saimniecības inženiere Daina Ieviņa un SIA "Labie koki" vadītājs, arborists un kokkopis Edgars Neilands. Sazināmies ar Valsts vides dienesta Atļauju pārvaldes direktora vietnieku Armandu Veliku.
"Jo lielāks dīķis, jo lielāka kopšana. Ja taisa maziņu, jārēķinās, kā ir kā ar zālāju, kuru katru nedēļu jāpļauj, tā arī dīķis katru nedēļu jākopj. Tāpēc, pirms rakt dīķi, rūpīgi jāizdomā, kam tas būs paredzēts," atzīst Daina Ieviņa.
Jāatceras, ka trīs metrus no kaimiņu robežas nedrīkst neko darīt bez saskaņošanas ar kaimiņu.
Ja vēlas lielu dīķi, ir jāveic gruntsūdeņu izpēte. Tas ir salīdzinoši dārgi - 50 eiro metrā viens urbums. Meistari ir arī aizņemti.
"Tie ir izdevumi, bet tos vajag uztvert kā ieguldījumu, jo pārbaidīsim, kas ir zem mūsu zemes. Varbūt, ka ir tik caurlaidīga grunts, ka nav jēga rakt. Sausajās vasarās redzējām, ka daudzi dīķi palika tukši," atgādina Daina Ieviņa.
"Pēdējā laika tendence, ka dīķis ir kā baseins, bet tajos var dzīvot vardes un zivis un arī augu gar malām augt. Tas ir bez hlora, bez ķīmijas. Parādās sūkņi, filtri, kompresori. Tas būs izaicinājums dīķu veidotājiem, domāju, ka tā būs ļoti populāra tēma nākamos 20 vai vairāk gadus," vērtē Edgars Neilands.
Koki nepacieš grunts uzbēršanu uz esošās sakņu sistēmas, īpaši mālainas augsnes uzbēršanu. Speciālisti atgādina, ka dīķi vajadzētu veidot vairākus metrus no kokiem, lai pasargātus tos.
Vēl jāņem vērā, ka no kokiem dīķi sabirst lapas un zari, kas nozīmē daudz rūpīgāku tīrīšanu.
"Ir jau skaisti, ka vītols ir pārliecies pāri dīķim, tie skati un bildes. Bet kāds kopšanas darbs tur apkašā, lai tas dīķis gadiem būt kvalitātē, kāds bija izrakšanas brīdī," min Daina Ieviņa.
"Ja dīķi plāno rakt un negribas ar lapām cīnīties, ieteiktu sagaidīt rudeni un paskatīties, kā valdošie vēji palīdz kokiem tikt vaļā no lapām. Tad ar mietiņiem nosprauž zonu, kur lapas ir vairumā. Tad zinām, ka tur dīķi nē. Tie ir knifiņi, ja vēl tikai plānojam dīķi."
Labākais dīķa tīrīšanas laiks – agrs pavasaris, kad viss sāk zaļot, vai rudenī, kad sezona beigusies. Tas būs novembris, kas gan nav patīkamākais laiks, bradāt pa ūdeni.
Bet dīķi labāk rakt vasarā, kad gruntsūdeņi nokritušies viszemākie un zeme ir sausa. Vai arī ziemā, kad zeme sasalusi un ir zemākas cenas traktortehnikas īrei. -
Lai cik dīvaini tas nebūtu, bet tikai 2024. gadā Latvijā pirmo reizi norisinās konkurss "Sakoptākais Latvijas daudzdzīvokļu mājas pagalms 2024". Labāk vēlāk nekā nekad! Par konkursa norisi raidījumā Kā labāk dzīvot plašāk stāsta asociācijas "Mājoklis" pārstāve Ilze Kurēna, kokaudzētavas „Dzērves” saimniece, dārzu ierīkotāja, Ogres tehnikuma pasniedzēja apstādījumu veidošanā un kopšanā, konkursa žūrijas locekle Maruta Kaminska un Rīgas domes Rīgas apkaimju attīstības nodaļas vadītājs Gatis Štolcers.
Ierakstā par māju iekšpagalmu uzturēšanu uzklausām aizkraukliešu pieredzi.
Aizkraukle, pilsēta Daugavas krastā pie Pļaviņu HES, no citām Latvijas pilsētām atšķiras ar to, ka lielākā daļa daudzdzīvokļu namu iekšpagalmu pieder nevis daudzdzīvokļu māju iedzīvotājiem, bet pašvaldībai. Līdz ar to iekšpagalmu uzturēšanai tiek izmantota gan pašvaldības budžeta nauda, gan piesaistīts arī Eiropas Savienības finansējums.
Konkurss “Sakoptākais Latvijas daudzdzīvokļu mājas pagalms 2024” mērķis ir popularizēt kopienu sadarbību un saliedēšanos, tā veicinot un padarot daudzdzīvokļu mājas pagalmus un kvartālus sakoptākus. Izsakot atzinību un lepojoties par paveikto, kopības tiek mudinātas sadarboties, lai veidotu kvalitatīvāku dzīves vidi.
Pieteikumus varēs iesniegt no 10. jūnija līdz 16. augustam. Konkursa uzvarētājus paziņos septembrī. -
Labas dzīves definīcijas ir daudz un dažādas. Kas tad ir laba dzīve katram no mums, ko ar to saprotam un kā katrs veidojam priekšstatu par to, spriežam raidījumā Kā labāk dzīvot. Sarunājas psihoterapeite Katrīna Ošleja un Latvijas Universitātes profesors, Eksperimentālās fizikas katedras un Lāzeru centra vadītājs Mārcis Auziņš.
"To, kas ir laba dzīve, katrs pats sev definē, balstoties uz savu pieredzi. It kā dzīves laikā veidojam stāstu par sevi, citiem un pasauli. Vai es esmu labs cilvēks, kurās situācijās es esmu labs, ko man vajadzētu darīt, lai būtu labs? Ko nevajadzētu darīt? Ko citiem vajadzētu darīt un ko man nozīmē laba pasaule?" skaidro Katrīna Ošleja.
Viņa stāsta, ka pati daudz mācījusies un lūkojusies pēc atbildēm ārpusē, bet bijis iekšējs neapmierinājums ar to, ko ieguva. Tad sapratusi, ka varbūt jāvēršas vairāk sevī un jāmeklē atbildes tur.
"Meklēt, kā es sev esmu izveidojusi stāstu, kas man traucē, kas palīdz piedzīvot dzīvi kā labu. Kas ir manas pārliecības, noteikumi, ko esmu radījusi," atzīst Katrīna Ošleja.
Mārcis Auziņš sarunai ar sevi aicina pievienot sarunu ar gudriem cilvēkiem, bet ar to domājot - lasīt pasaules literatūras klasiku, kur ir daudz izcilu sarunu biedru. Un tekstus lasīt ļoti lēni, turp un atpakaļ. Tā var atrast daudzas interesantas atbildes.
Savā dzīvē Mārcis Auziņš izmanto šādu formulu: mēs nevaram izmanīt visu pasauli un padarīt kaut kādas lietas citādas, nekā tas notiek. Tas nav mūsu spēkos. Šajā situācija var sakārtot savu apziņu un prātu. Tad varbūt nav nepieciešams mainīt pasauli. -
Latvijā šobrīd valda tādi laika apstākļi, ka viss aug griezdamies. Un strauji izplatās arī dažādi augu kaitēkļi. Ko vēl preventīvi var paspēt dārzā izdarīt, lai vēlāk nebūtu jācīnās ar sekām, vaicājam speciālistiem raidījumā Kā labāk dzīvot. Skaidro "trauksmes cēlājs" - Stādu audzētāju biedrības valdes priekšsēdētājs, stādaudzētavas „Dimzas” vadītājs Andrejs Vītoliņš, Valsts augu aizsardzības dienesta Integrētās augu aizsardzības daļas vadītāja Anitra Lestlande un biedrības "Latvijas dārznieks" eksperte Mārīte Gailīte.
Dažādu dārza kaitēkļu šajā sezonā tiešām ir daudz, un Andrejs Vītoliņš norāda, ka nopietni ir jāinformē dārzu īpašnieki, kā ar tiem cīnīties.
Viņu uztrauc dažādi sadzīviski padomi, kas pieejami sociālajos medijos. Izmantojot ieteiktās metodes un līdzekļus, varbūt arī augus no kaitēkļiem pasargās, bet pastāv iespēja pašiem saindēties.
Vadoties pēc dažādiem tautas padomiem var nonākt pie tā, kas visus satrauc, - mēs indējam pasauli.
"Vienā rokā mums ir komentāri un sabiedrības viedoklis par to, ka vajadzētu ekoloģiskāk, zaļāk un saudzēt vidi, pretējā pusē ir sabiedrības daļa, kas šausminās, netiek galā ar kaitēkļiem un slimībām un cīnās ar visiem pieejamiem līdzekļiem," komentē Andris Vītoliņš.
Anitra Lestlande norāda, ka daudzi amatierdārzkopji vēlas izķert jebkuru kukaini dārzā, nepadomājot, vai tas ir kaitēklis vai labs kukainis. Visu gribas ātri un efektīvi.
"Mums ir tāda vīzija izveidojusies, ka ar vienu kaut ko izdarot, uzpūšot kādu brīnumlīdzekli, es tikšu vaļā no problēmām uz visu vasaru. Dabā tā nemēdz būt," skaidro Anitra Lestlande. "Labi zinām, ka atkarībā no laika apstākļiem kaitēkļi mēdz savairoties vai sabremzēties. Ir dažādas nianses, kas tiem, kuri interesējas par augiem, par dārzu, uzliek ne gluži pienākumu, bet vajadzētu tā būt, ka viņi interesējas par kaitēkļu bioloģiju, par augu bioloģiju, kā to ietekmē laika apstākļi."
"Bīstams mīts, ka ar ķīmiju var iznīcināt kādu sugu," norāda Mārīte Gailīte. "Sugu var iznīcināt tikai tad, ja tās sugas dzīvotnes vairs nav. Kamēr apstākļi ir labvēlīgi sugas dzīvei, tā būs. Mēs varam tikai aizsargāt savus augus. Iznīcināt sugu - neceriet."
Vītoliņš piekrīt, ka nemaz nav arī jāiznīcina, tikai jāsamazina apjoms, vispirms saprotot, cik lielā mērā jācīnās.
Viņš mudina vērsties pie padoma pie speciālistiem dārzkopībā, lai gan viņi tiek izslēgti no dažādām sociālo mediju dārzkopju grupām.
"Ja par kādu jautājumu atbilde skan: "es domāju, ka vajadzētu tam strādāt tā", ignorējiet," norāda Andrejs Vītoliņš. "Tāpat kā par politiku un viltus ziņām, ir jāmācās filtrēt arī šādas dārzkopības ziņas, kuras korektas, kompetentas. Sliktākajā gadījumā zvaniet, ja nevarat saprast no interneta, audzētavas blakus ir, augu aizsardzības inspektori arī ir pieejams. Publiski lasām mājaslapās kontaktu sadaļas un zvaniet visiem pēc kārtas." -
Pirmajā brīdi, aplūkojo darba un uzņēmuma līgumus, liekas, ka lielu atšķirību starp tiem nav. Bet tā ir tikai šķietamība. Par kopīgo un atšķirīgo šajos līguma veidos saruna raidījumā Kā labā dzīvot. Skaidro maģistre tiesību zinātnēs un personāla vadībā Karīna Platā, jurists, konsultants darba tiesisko attiecību jautājumos
Kaspars Rācenājs un Valsts darba inspekcijas Klientu atbalsta nodaļas vadītāja Dace Stivriņa.
Civillikuma nodaļā "Prasījumi no darba attiecībām" ir noteikts regulējums darba līgumam un uzņēmuma līgumam. Šķiet, daudziem darba ņēmējiem Latvijā īsti nav skaidrs, ko tad nozīmē darba līgums un uzņēmuma līgums, kur ir atšķirības, kur ir riski, ja sākam strādāt ar uzņēmumu līgumu, nevis darba līgumu un kādas tam visam ir sekas?
"Ja mēs runājam par darbiniekiem, tad uzņēmuma līgumu aizmirstam," norāda Kaspars Rācenājs. "Ar darbiniekiem mēs slēdzam darba līgumu. Kaut arī mēs darba attiecībās piemērojam Civillikumu, Darba likums ir speciālais likums, kurā lielākā daļa visu jautājumu ir noklāti. Ja mēs sākam jau lietot terminu uzņēmuma līgums, tad atkāpjamies no darbinieka jēdziena, un tad jau mēs runājam Civillikuma izpratnē par tiem gadījumiem, kad pēc būtības divas vienlīdzīgas personas slēdz līgumu par dažādu pakalpojumu sniegšanu."
Rācenājs norāda, bieži "vai nu jauc šos jēdzienus neapzināti, vai gluži otrādi - apzināti"
"Tajā brīdī, ja jums uz galda uzliks uzņēmuma līgumu, jums ir jāsaprot, ka tās garantijas, kas ir noteiktas Darba likumā, uz jums neattieksies. Piemaksas par virsstundu darbu, nakts darbu, darba atpūtas laika regulējums - par to visu aizmirstiet, ja būs noslēgts uzņēmuma līgums," skaidro Rācenājs.
"Bet tas, kas ir jāskatās, ka ļoti bieži darba devēji cenšas darba līgumu noslēpt kā uzņēmuma līgumu un saraksta tās lietas, kuras pēc būtības atbilstu uzņēmuma līgumam, kaut gan praksē dzīvē persona strādā kā darbinieks," tā Rācenājs. "Un tad jau būs strīds, ar kuru jūs nāksiet pie juristiem un iesiet uz tiesu, lai tiesas ceļā pierādītu, ka pēc būtības jums ir faktiski darba attiecības, nevis uzņēmuma līguma attiecības. Arī to ir iespējams tiesā apstrīdēt."
"Darbiniekam noteikti, parakstot līgumu, jāpievērš [uzmanība] ir ne tikai nosaukumam, bet arī tīri saturiski, kas ir ielikts iekšā. Arī pie uzņēmuma līguma, kur varbūt puses vienojas it kā varbūt nevar saukt viņu par darba devēju, jo tad viņš ir pasūtītājs, var būt pārliecina otru pusi, ka uzņēmuma līgums ir labāks. Bet ja tur ir arī šī pakļautība, ir pienākumi, kas ir jāpilda, lai sasniegtu galarezultātu, tas tomēr vairāk norāda uz uz darba līguma darba tiesiskajām attiecībām," skaidro Karīna Platā.
Uzņēmuma līgums būtībā ir kā attiecības starp diviem uzņēmumiem.
-
Rīgā līdz 31. jūlijam risinās bioloģisko atkritumu šķirošanas pilotprojekts "Pūt vai nepūt?”, kurā piedalās četru galvaspilsētas māju iedzīvotāji. Par to, kā Latvijai sokas ar bioloģisko atkritumu šķirošanu, skaidrojam raidījumā Kā labāk dzīvot. Vērtē SIA "Getliņi" ārējās komunikācijas vadītājs Ričards Aksels Ozoliņš, "Eco Baltia vide" valdes priekšsēdētājs Jānis Aizbalts, Rīgas namu pārvaldes valdes loceklis Mārtiņš Paurs un SIA "Latvijas Namsaimnieks" direktore Agnese Karlsone.
-
Mācību gada pēdējā latviešu valodas stundā kopā ar ar filoloģijas doktori, valodnieci Diti Liepu un Latvijas Universitātes profesoru, valodnieku un tulkotāju Andreju Veisbergu vēlreiz pārlūkojam svarīgākos valodas jautājumus, par kuriem runājām iepriekšējos sezonas raidījumos.
-
Ja kādam katru dienu ir jādara viens un tas pats, un tā daudzas dienas pēc kārtas…? Kas tas īsti ir – rutīna vai režīms? Ar ko tie atšķiras viens no otra un kā, cenšoties paveikt visu, neiegriezt vāveres riteni, no kura pēc grūti izkļūt? Par visu vairāk raidījumā Kā labāk dzīvot. Analizē klīniskā psiholoģe, kognitīvi biheiviorālā psihoterapeite Marija Ābeltiņa, veselīga dzīvesveida mentors Aksels Cīrulis un Rūdīšanās skolas vadītājs un elpošanas treneris Māris Žunda.
-
Vietu zem saules, jeb uz koplietošanas ceļa grib viena, divu, trīs, četru un vairāk riteņu braucamrīki. Vai mākam sadzīvot uz ceļa tā, lai tas būtu cieņpilni pret visiem satiksmes dalībniekiem, analizējam raidījumā Kā labāk dzīvot. Raidījuma viesi: Ceļu satiksmes drošības direkcijas (CSSDD) pārstāvis satiksmes drošības eksperts Oskars Irbītis, „Latvian Cycling girls” pārstāve Zane Kalverša-Ķeņģe, Rīgas Satiksmes pārvaldības daļas vadītājs Kaspars Čaša un Rīgas Pašvaldības policijas RPP priekšnieka vietnieks Edgars Rudzītis.
"Mūsu kultūra ir tik ačgārna. Es nepārkāpšu tāpēc, ka man var būt sods, nevis es nepārkāpšu tāpēc, ka tas nav droši, ka tas var radīt sekas, bet tikai tāpēc, ka policists var mani sodīt. Tieši tāpēc arvien vairāk domājam izmantot tehnoloģijas, lai cilvēkiem nerastos nesodāmības sajūta. Ja nav policists, ir nesodāmības sajūta. Ir jāattīsta infrastruktūra, arī ar kamerām pēc iespējas ātrāk, izmantojot mūsdienu tehnoloģijas. Tas ļoti labi strādās nākotnē," uzskata Edgars Rudzītis.
"Man liekas, ka kultūras maiņā mēs varam gaidīt to utopiska brīdi, kad visi kļūsim ļoti pareizi un saprotoši, bet diemžēl, redzam arī vēsturē atskatoties, ja man ir sods, tas nozīmē, ka es daru nepareizi," vērtē Zane Kalverša-Ķeņģe.
Viņa atgādina laiku pirms vairākām desmitgadēm, kad problēma bija drošības jostu lietošana mašīnās. Labākais risinājums bija policijas reidi, pārbaudes un sodi.
Oskars Irbītis piebilst par drošības jostu lietojumu. 2023. gada dati par satiksmes drošības indikatoriem liecina, ka drošības jostas vismazāk ārpus pilsētas lieto autobusu vadītāji.
"Ārpus pilsētas 50% nelieto drošības jostas. Nākamā lielā grupa ir "kravenieki". To ir grūti izskaidrot. Sekas šiem satiksmes negadījumiem, par laimi ir maz tādu, kur iesaistīti autobusi, ir maz, bet sekas ir bēdīgas," stāsta Oskars Irbītis.
-
Šonedēļ Latvijā notiek Nieru veselības nedēļa. Eiropas un ASV nefrologi aicina Pasaules Veselības organizāciju iekļaut hronisku nieru slimību prioritāšu sarakstā. Kāpēc? Skaidrojam raidījumā Kā lābāk dzīvot. Raidījuma viesi: Latvijas Nefrologu asociācijas prezidente, Rīgas Stradiņa universitātes asociētā profesore, nefroloģe, virsārste Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas Nefroloģijas centrā Ieva Ziediņa, Latvijas Nieru slimnieku asociācijas pārstāvis Oskars Stankēvičs. Sazināmies ar Nacionālā veselības dienesta Zāļu un medicīnisko ierīču departamenta direktora vietnieci Zintu Rugāju.
Ieva Ziediņa atzīst, ka nieru slimnieku skaits pieaug pasaulē. Eiropā ir ap 55 miljoni cilvēku ar nieru slimībām.
Arī karstais laiks ietekmē nieru veselību, jo nierēm svarīgi ir daudz šķidruma. Ja vairāk zaudējam caur ādu, vairāk arī jāuzņem. Ūdens pudelei noteikti jābūt līdzi!
Ziediņa atgādina, ka cilvēkam, kurš ikdienā strādā, piemēram, pie datora un kam ir normāla nieru funkcija, šķidrums jāuzņem 30 ml uz vienu kilogramu sava svara. Attiecīgi katra pats var aprēķināt, cik šķidruma būtu noteikti jāuzņem. Nav vienas receptes visiem. Savukārt cilvēkiem, kam ir samazināta nieru funkcija, arī rekomendācijas atšķiras.
Protams, var dzert arī tēju. Tāpat cilvēki jautā, vai var dzert gāzētu ūdeni. Ieva Ziediņa norāda, ka pievienotais bikarbonāts, kas rada burbulīšus, nav nekas kaitīgs nierēm, pat labvēlīgs, jo padara mūsu organismu vairāk sārmainu.
Bet kafija?
"Mēs zinām, ka pirms 30 gadiem domāja, kafija paaugstina spiedienu, rada arteriālo hipertensiju, kafiju nevajag dzert. Pēc tam jau bija pētījumi, ka kafija nepaaugstina tik ļoti spiedienu, ka zemu paaugstina, bet augstu vairāk nepaaugstina. Jā, droši dzerat kafiju līdz trīs krūzītēm dienā.
Tikko šogad sākumā bija publicēts pētījums par kafijas dzeršanu Anglijā. Tas, ko viņi novēroja, ka tie, kas dzer 4-5 krūzītes dienā, tas varētu būt domāts 100 ml, tiem ir mazāk aritmiju, mazāk visi sliktie kardiovaskulārie notikumi un tie dzīvo ilgāk nekā tiek, kas kafiju nedzer," atklāj Ieva Ziediņa.
Nieru veselības nedēļas ietvaros ārsti rīko arī bezmaksas konsultācijas pie nefrologa. Tām var iepriekš pieteikties pa tālruni 67045145.
. -
Zivīm jābūt mūsu uztura neatņemamai sastāvdaļai, bet kādas zivis būs labākas - no jūras nākušas vai audzētavā audzētas, vietējās vai importa, saldētas vai svaigas no tirgus? Varbūt labāk izvēlēties saldūdens zivis? Kādas veselīgākas? Vai tiesa, ka savvaļas zivīs ir plastmasas un dzīvsudraba atliekas? Un, kā pareizi uzglabāt un pagatavot zivis, skaidrojam raidījumā Kā labāk dzīvot. Studijā Valsts zinātniskā institūta "BIOR" uztura speciāliste Inese Siksna, šefpavārs Artūrs Taškāns un Pārtikas un veterinārā dienesta Pārtikas izplatīšanas uzraudzības daļas vecākā eksperte Svetlana Aļminoviča-Miļjanoviča.
-
Dažiem nolaižas rokas, dažiem izdodas gūt panākumus. Runa par daudzdzīvokļu māju dzīvokļu īpašniekiem, kuriem ir vēlme piedalīties mājas apsaimniekošanā, bet kaimiņu attieksmes dēļ var kaut kas izdoties un arī nesanākt. Cik daudz var izdarīt viens daudzdzīvokļa nama iedzīvotājs un kā vienoties ar kaimiņiem, lai risinātu sasāpējušos jautājumus?
Sarunājamies ar aktīvie daudzdzīvokļu namu iedzīvotājiem Kasparu Lauri un Gitu Lukašēvicu.
Ierakstā stāsts par daudzdzīvokļu mājas renovāciju Inčukalnā.
24 dzīvokļu māja Inčukalnā, Atmodas ielā, celta 1967. gadā. Kopš tā laika mājai nomainīts jumts un ārdurvis, bet, lai māju sakārtotu, darāmā vēl ļoti daudz. Dzīvokļu īpašnieki nodibinājuši biedrību un uzrakstījuši ēkas renovācijas projektu. -
Mājai jumts nu gan nedrīkstētu „aizbraukt”, jo - māja bez jumta nemaz nav māja. Visu par jumtu - ko darīt, ja pil, ja vajadzība spiež atjaunot vai jābūvē no jauna to, ko atjaunot vairs nevar, skaidrojam raidījumā Kā labāk dzīvot kopā ar namdari Tāli Salu un jumiķi Ilmāru Jurjānu.
-
Ko nozīmē mesties piedzīvojumos? Mēs katrs šos vārdus uztveram atšķirīgi. Vienam tas ir muzeja apmeklējums, otram - lēciens ar izpletni. Bet kas ir piedzīvojumu terapija, to skaidrojam raidījumā Kā labāk dzīvot. Par piedzīvojumu terapiju stāsta viena no piedzīvojumu terapijas kustības dibinātājām Latvijā Līna Leitāne, tūrisma uzņēmuma "Lūzumpunkts" gidi Māris Lazdiņš un Māris Resnis un "Adventure Therapy Latvia" līdzdibinātāja, Latvijas Ergoterapeitu asociācijas viceprezidente, sociālā darba studente, piedzīvojumu entuziaste Unda Avota.
Adrenalīns, aizrautība, baiļu pārvarēšana un azarts, unikālas atmiņas un dzīvesprieks - to visu saistām ar vārdu piedzīvojums. Taču kāre pēc piedzīvojumiem mēdz izsīkt, kad sākam novecot. Vai piedzīvojums var uzlabot mūsu pašsajūtu un ar ko parasts pārgājiens atšķiras no piedzīvojuma ar terapeitisku mērķi? Vai pēc piedzīvojuma jābrauc uz otru pasaules malu? Kam šāda terapija der un kam nē? Un, vai piedzīvojumi der visiem un visos vecumos?
"Arī pāriem efektīvi varētu strādāt piedzīvojumu terapija. Divi cilvēki ir atraduši, ka mēs mīlam viens otru, mums ir svarīgi būt kopā, bet nu kašķējamies mēs neprātīgi. Tāpēc, ka konfliktu risināšana ir prasme, un tas nenozīmē to, ka mums ir jūtas, ka mums ir arī tās prasmes kaut kādas. Varbūt mēs neprotam gatavot ēst vai nemākam braukt ar mašīnu, tāpat mēs varam neprast risināt konfliktus vai sarunāties, vai paust savas emocijas.Tad bieži vien tur zūd uzticēšanās vai nav skaidrība, kā ar to tikt galā. Un tad, ja mēs ieliekam šos cilvēkus pilnīgi citā vidē, piemēram, uz klinšu sienas, tur nav variantu, tev ir jāpaļaujas uz to cilvēku, kas tevi tur lejā, un tev ir jāiemācās ar viņu komunicēt," analizē Unda Avota. "Un, ja tev blakus ir speciālists, kas tev palīdzēs un skaidros tajā brīdī, ieteikts varbūt, kādā veidā runāt, kā atrast kaut kādu atslēgas vārdu - turi mani stingrāk, tagad man vajag ļaut lielāku brīvību. Tā viņi atrod veidus, kā komunicēt un kā sajust, cik daudz brīvību otram dod, cik nedod, cik viņu pieturēt.
Pēc tam šīs lietas metaforiskā veidolā varam pārrunāt, piemēram, par to, cik daudz tu brīvību dod ikdienā savam partnerim: vai tu viņu turi un neļauj iet uz priekšu, kāpt uz augšu, vai arī tu viņu palaid pilnībā un neturi īstenībā, un aizmirsti par to, ka tev tā virve ir jātur, kamēr viņš ir uz sienas. Šīs lietas var metaforiski pēc tam pārrunāt, kā tas ir attiecināms uz viņu dzīvi un ko no tā, kā viņi ir iemācījušies komunicēt uz tās sienas, kā to var pārnest komunikācijā virtuvē vai guļamistabā, vai jebkur citur.
Bieži vien aktivitāte ieb piedzīvojums ir kā metafora, caur kuru mēs pēkšņi ieraugām kaut ko - tā tas notiek, tā tas īstenībā ir arī manā dzīvē un beidzot es saprotu. Tāpēc piedzīvojam terapija, manuprāt, ir tik efektīva, jo ļoti īsā laika periodā spēj piedāvāt spēcīgus "insaitus" (atklāsmes). Un tas iemesls, kāpēc tas nāk ātrāk un spēcīgāk, ir tāpēc, ka viss ķermenis tiek iesaistīts. Un ne tikai ķermenis - mums ir gan ķermenis, gan prāts, gan emocijas, gan arī mūsu garīgā pasaule, gan arī mēs esam kopā ar citiem cilvēkiem. Tur ir visi šie komponenti vienkopus, kas rāda šo ļoti holistisko mācīšanās pieredzi. Un, jo vairāk maņas mums ir iesaistītas, kad mēs kaut ko mācāmies vai darām, jo efektīvāk tā lieta paliek mūsos un mēs gūstam atklāsmes par lietām.
Ja esam terapeita kabinetā, mēs dzirdam, mēs redzam to terapeitu, strādājam ar mūsu domām, atmiņām, kaut kādiem nākotnes plāniem, un mēs strādājam ar savām emocijām. Ķermenis nav iesaistīts. Bet ir ļoti daudzas lietas, kur mūsu ķermenim ir jābūt klātesošam, lai izstrādātu dažādas traumatiskas pieredzes, lai pieredzēt dažādas emocijas, lai pa īstam izjustu - tagad es jūtu tās bailes, tagad es nezinu, ko ar viņām darīt. bet es pieredzu, ka man blakus ir cilvēks, kas mani iedrošina uz drosmi, kas palīdz man tikt galā, kas mani atbalsta un es pieredzu to, ka pat tad, kad man ir bail, es spēju iet uz priekšu. Man nav jābēg."
Vai arī tas palīdz saprast, ka mums nav jābūt kopā.
Līna Leitāne šobrīd vairāk strādā ar senioriem.
"Tas, kāds ir terapeitiskais efekts ir no tā, ka, teiksim, 87 gadus vecs cilvēks var izdarīt lietas, kuras viņš viens pats nevarētu izdarīt. Tas, ka viņam ir šis terapeitiskais atbalsts, ka ir kāds, ar ko viņš kopā iet, ka viņš var pastāstīt par to, kā viņš agrāk gājis, tas ir tāds iedrošinājums un tāds spēcinājums viņiem, un dod dzīves kvalitātes uzlabojumu un duku nākošajām divām nedēļām, kuru laikā mēs netiksimies. Esmu ārkārtīgi pārsteigta, cik labi tas strādā senioriem. Agrāk man likās, ka tā ir tāda kā burvju tabletīte tieši jauniešiem, tagad man liekas ļoti liels prieks redzēt, ka tas der senioriem," atklāj Līna Leitāne. -
Šomēnes startējusi kampaņa „Stājies saulessardzē”, kas neaicina sargāt sauli, bet tieši otrādi - pasargāt sevi no saules stariem. Tās laikā ikviens tiek aicināts simboliski stāties saulessardzē un mācīties, kā sevi un savus tuvos pasargāt no saules starojuma kaitīgās ietekmes. Par melanomas mēneša pasākumiem un ādas vēža profilaksi saruna raidījumā Kā labāk dzīvot. Raidījuma viešņas: biedrības „Soli priekšā melanomai dibinātāja Sondra Zaļupe, dermatologs, biedrības "Dermatologi pret ādas vēzi" valdes priekšsēdētājs, "Derma Clinic Riga" valdes priekšsēdētājs Raimonds Karls un dermatoloģe Anda Apine.
Raimonds Karls vērtē, ka cilvēku zināšanu līmenis gadu no gada par saules ietekmi ir uzlabojies, bet ir vēl, kur augt.
"Ja runājām konkrētāk, ļoti daudzi apzinās, ka saules aizsardzība ir vajadzīga, daudzi apzinās, ka saulē nevajadzētu būt dienas vidū. Tās ir aksiomas, ko atkārtojam. Bet ir jāiet tālāk, ir arī jāizglīto iedzīvotāji, kas ir saules ultravioletais indekss, kuram vajadzētu sekot līdzi. Varbūt arī mediji laika ziņās šajās saulainajās dienās varētu informēt, pasakot: "Šodien saules ultravioletais indekss ir augsts." Tālāk mums būtu jāizglīto, ko nozīmē augsts, ko nozīmē vidējs un kāda būtu darbība katrā no šīm situācijām," norāda Raimonds Karls.
Ārsts arī norāda, ka mēs dzīvojam nelielā ilūzijā par to, ka saules pie mums nav, ka esam bāli.
"Jāsaprot, ka dienas vidū arī Latvijā saules ir daudz. Paskatieties, mēs visur esam salikuši saules kolektorus un baterijas un iegūstam gana daudz saules šajos mēnešos," norāda Raimonds Karls.
Nevajadzētu plānot tagad doties uz siltajām zemēm un pavadīt laiku pludmalē no rīta līdz vakaram, un ja es nebūšu apdedzis, mans atvaļinājums nebūs izdevies.
"Vēl viens liels mīts, kas mums ir, ka saule un D vitamīns ir ļoti vienāds. D vitamīna ražošana un iedegums ir pretēji proporcionāli - D vitamīns mūsu ādā veidojas, kamēr mēs vēl neesam ieguvuši iedegumu. Kad esam iedeguši, šī stacija veras ciet, jo dabīgi āda ir iekārtota tā, ka D vitamīna ražotne samazinās. Nevajag arī šo mītu izmantot kā advokātu, kāpēc es tik daudz laika pavadu saulē," skaidro Raimonds Karls.
Arī jebkura darbošanās saulē - zāles pļaušana, sportošana - ir saules staru uzkrāšana. -
Pirkt akcijas pasaules tirgos ir viens, cita lieta ir Baltijas akcijām. Vai šajā tirgū var gūt peļņu, zinot, ka mūsu vietējā akcijas tirgū indekss aizvadītajā gadā pieauga tikai par 4.19%? Raidījumā Kā labāk dzīvot vērtē "Investoru kluba" izpilddirektors Kaspars Peisenieks un "INVL Asset Managment" vadītājs Andrejs Martinovs.
Uzklausām arī pieredzes stāstu. Elīna Kolāte ieguldījumus sāka veikt pirms deviņiem gadiem, tātad jau uzkrājusi zināmu pieredzi un stāsta, ka sākumā lielas izpratnes par ieguldīšanu nebija ne tikai iedzīvotājiem, bet arī bankām. Eīna ir naudu gan nopelnījusi, gan zaudējusi, un uzkrājums lieti noderēja brīdī, kad pašai samazinājās ienākumi. - Näytä enemmän
