Episodes
-
Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar komunikācijas pētnieku un Rīgas Stradiņa universitātes profesoru Sergeju Kruku par pieminekļu celtniecība un demontāžu Latvijā un pasaules vēsturē, par pieminekļiem kā sociālās atmiņas un politiskās komunikācijas daļu.
Rīgā demontēts Krievijas karavadoņa Barklaja de Tolli piemineklis Esplanādē. De Tolli pieminekli Esplanādes malā pirmo reizi atklāja 1913. gadā, 1915. gadā šo statuju demontēja, bet postaments palika. 2002. gadā pēc uzņēmēja Jevgeņija Gomberga iniciatīvas tā tika uzstādīta no jauna vai precīzāk, tika uzstādīta tās kopija. Uzņēmējs savulaik centās arī Rīgas pilsētvidē izstādīt Krievijas cara Pētera Pirmā statuju, kas uz brīdi arī nonāca Kronvalda parkā.
Vēl arī Rīgas domē tika nolemts, ka Andreja Upīša piemineklis pie Kongresu nama tiks pārzāģēts uz pusēm un pēc tam atkal izstādīs pilsētvidē. Tā vismaz aģentūrai LETA pauda ieceres autors tēlnieks un Rīgas domes politiķis Ivars Drulle. Kā paskaidroja Drulle, sākotnēji Upīša piemineklis tiks pārvests uz Rīgas Pieminekļu aģentūras teritoriju, kur to pārzāģēs vertikāli pusēm, pēc tam tiks izraudzīta vieta, kur to novietot atpakaļ pilsētvidē, un pieminekļa abas daļas tiks novietotas blakus tādā atstatumā, lai tām cauri var iziet cilvēks.
Raidījuma viesis ir profesors Sergejs Kruks, kura grāmata "Ārtelpas skulptūras semiotika, politika un ekonomika. Pieminekļu celtniecība un demontāža Latvijā 1945–2010" iznāca pirms vairāk nekā 10 gadiem.
Izrādījās, ka tas 2010. gads, ko jūs bijāt iezīmējis, lai stāstītu par pieminekļa celtniecību un demontāžu, nav nekāds robežgads.
Sergejs Kruks: Diemžēl. Likās, ka Aigars Bikše punktus uz "i" salika ar savu kompozīciju pirms 10 vai vairāk gadiem...
2014. gadā
Sergejs Kruks: Brīvības bulvāri, kur četras statujas, kas reprezentēja četras dažādas varas - zviedrus, krievus, vāciešus - un tad viņas pamīšus tur izlīda laukā no kastes, parādījās kaut kādu brīdi.
Diemžēl šī arhaiskā domāšana nav pazudusi. Kad mīlestība beigusies, tad ko dara? Fotogrāfiju saplēš uz pusēm, Upīti sagriež uz pusēm, bet tās pusītes no ģimenes albuma neizmet, tās abas divas saplēstās pusītes stāv tur iekšā albumā.
Jūs savā grāmatā, kas iznāca 2011. gadā, bijāt uzskaitījis, ka tad, kad bija šis pagrieziena punkts Latvijas vēsturē, pirmoreiz 90. gadu sākumā, tika likvidēti vai demontēti apmēram 60 Ļeņina pieminekļi. Kas, man šķiet, ir būtiski, ka jūs šo arī aplūkojāt kā tādu semiotisku aktu, ka šī demontāža ir līdzvērtīga tādai zīmju dekonstrukcijai vai jaunu nozīmju piešķiršanas akts.
Sergejs Kruks: Tā ir arhaika, tā ir īpatnēja attiecība pret reprezentāciju, kad reprezentētu attēlu jauc ar pašu tēlu, ar pašu būtni, ko šis attēls reprezentē. Respektīvi, arhaiskajai atmiņai ir grūti izšķirt, kas ir īstais subjekts - cilvēks vai priekšmets. Reprezentācijas arī var īstenot funkcijas, kas piemīt reāliem objektiem vai reāliem cilvēkiem. To Svetonijs ļoti labi apraksta par Senās Romas praksi, kur statujas raud, pārklājas ar asinīm, reaģējot uz kaut kādiem notikumiem. Tad attiecīgi, mainoties varai, statujām nogriež galvas, samaina šīs galvas vai noņem no postamenta un tad velk pa pilsētu, pakar, sadala daļās, lai šādi ietekmētu reprezentēto personu.
Mūsdienu praksē tas atkārtojas kaut kādās ezoteriskās praksēs, piemēram zīlēšana, vai šī ļaunās acs funkcija, kad paņem fotogrāfiju vai lelli, izdur acis, iedur adatiņas šajā reprezentācijā ar domu, ka tas ietekmēs arī reālo cilvēku. Pieminekļa demontāža ir tas pats.
Sergejs Kruks ir Rīgas Stradiņa universitātes profesors, zinātņu doktors informācijas un komunikācijas nozarē, mediju eksperts. Latvijas Universitātē ieguvis žurnālista diplomu, studējis Ohaio universitātes koledžā, Oslo universitātē, 1999. gadā Parīzes Panteona Asas (Paris-Panthéon-Assas University) universitātē saņēma maģistra diplomu masu komunikācijas līdzekļu nozarē. 2003. gadā ieguva zinātņu doktora grādu. 1988. gadā bija arī viens no Latvijas Radio 4 programmas "Doma laukums" izveidotājiem. Kopš 2006. gada viņš pasniedz Rīgas Stradiņa universitātē, lasa lekciju kursus radio un televīzijas žurnālistikā, kultūras socioloģijā, semiotikā un komunikācijas teorijā.
Sergejs Kruks ir arī grāmatu "Radiožurnālistika", "Par mūziku skaistu un melodisku! Padomju kultūras politika, 1932—1964 un "Ārtelpas skulptūras semiotika, politika un ekonomika. Pieminekļu celtniecība un demontāža Latvijā 1945–2010" autors. -
Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar Rīgas Juridiskās augstskolas lektoru, ASV ārpolitikas pētnieku Mārtiņu Hiršu par jaunievēlētā ASV prezidenta Donalda Trampa iespējamo ārpolitiku, viņa izteikumiem un to nopietnību attiecībā uz mūsu reģionu.
Pēc ASV prezidenta vēlēšanām pasaules mediji iezīmē robežšķirtni, ko nozīmēs Donalda Trampa kļūšana par 47. ASV prezidentu. Šīsnedēļas komentārā amerikāņu populārā nedēļas žurnāla "The New Yorker" galvenais redaktors Deivids Remniks rakstīja, ka šobrīd vairs nav attaisnojuma tam, ja kāds neredz, ko var atnest Trampa administrācija. Vai tā būs imigrantu masveida deportācija, klimata politikas un cilvēktiesību politikas ignorēšana, NATO vājināšanās, uzbrukumi brīvai presei? Remniks raksta, ka tās nav paranoiķu iedomas, tie ir solījumi, kas tika izteikti no prezidenta kandidāta goda pjedestāla.
Raidījumā saruna ar politologu, Rīgas Juridiskās augstskolas lektoru un ASV politikas pētnieku Mārtiņu Hiršu.
"Tas tēls, kas visiem ir pēc filmām visdrīzākais, ka prezidents viens pats ieiet iekšā telpā, izlemj, ko ASV darīs jebkurā situācijā. Nu, tas ir krīzes situācijās, jā. Bet tādos
ilgtermiņa plānos Kongress diezgan daudz var ietekmēt ASV rīcību un prezidentam nav pilnīgi absolūta rīcības brīvība. Viņš nevar pēkšņi pateikt: reku, vedam ārā karaspēku no Baltijas valstīm, vispār neko nedarām. Ja budžets ir iedots, tad ASV Aizsardzības ministrija viņu tērēs mūsu reģionā. Un tur pēdējos gados arī republikāņu kontrolētā prezidenta pozīcijā atrodoties, budžets ir tikai palielinājies.
Kā būs - redzēsim, kādi būs tie republikāņi, kas būs atbildīgos amatos, atbildēs par Drošības komiteju, Izlūkošanas komiteju, par Finanšu komiteju Kongresā. No viņiem būs atkarīgs, kur ASV tērēs naudu un kāds būs skatījums uz Baltijas drošību. Kas tur būs, to mēs redzēsim tikai pēc pāris mēnešiem," analizē Mārtiņš Hiršs.
Jūs jau 2016. gadā pirms Trampa prezidentūras rakstījāt, ka – un tad vēl nebija skaidrs, vai uzvarēs Hilarija Klintone vai Donalds Tramps –, ka ASV prezidenta vēlēšanas izšķirs, kādu ASV ārpolitiku īstenos attiecībās ar Krieviju un NATO aliansi. Jūs rakstījāt, ka Hilarijas Klintones ārpolitikas platforma šajos jautājumos ir Latvijai vislabvēlīgākā, kamēr Tramps un Sanderss vēlas mazināt ASV lomu pasaulē un mainīt ASV ārpolitiku Baltijai nelabvēlīgā virzienā. Vai šobrīd, gandrīz pēc 10 gadiem, nevarētu rakstīt tieši to pašu?
Mārtiņš Hiršs: Varētu. Tie Trampa uzskati par pasauli, par ārpolitiku nav mainījušies jau desmitiem gadus. Ja mēs lasām Trampa intervijas 80. gadu beigās, viņš teica to pašu – tarifi, Krievija, Ķīna viņam simpatizē, kamēr tie demokrātisko valstu līderi apkrāpj amerikāņus. Tur gan viņš runāja par Japānu vairāk pirms 40 gadiem. Bet tās tēzes, ka sabiedrotie mūs apkrāpj, ka tarifi ir kaut kas labs, tas nav nekas jauns. Viņš tam ticējis visu savu dzīvi, un kāpēc lai pēkšņi viņš vecumdienās mainīt savas domas? Tā kā Tramps kopumā ļoti daudzas domas sistemātiski ir atkārtojis atkal un atkal, un tāda izaugsme viņam prezidenta amatā nav bijusi pagājušajā termiņā un nebūs arī šajā, visticamāk.
Runa ir tomēr par ārpolitiku un viņa izteikumiem. Tikko arī bija publicēta intervija ar politologu Frensisu Fukujamu, kurš apgalvo, ka tā ir kļūda, mums ir ļoti nopietni jāuztver viņa [Trampa] paziņojumi. Un tā ir atšķirība, ja mēs agrāk uzskatījām, ka Tramps viskautko sarunā, ir priekšvēlēšanu retorika, ir tik daudz meli, tad šoreiz no visiem komentētājiem iezīmējas, ka šoreiz tas ir nopietni.
Mārtiņš Hiršs: Tur ir divi aspekti. Trampa pieeja vēlēšanām kopumā ir izmest daudzus šādus paziņojumus, uzvarēt vēlēšanās un tad vēl domāt, ko mēs vispār darīsim. Atšķirība starp tagad un pirms astoņiem gadiem ir, ka Trampam arī būs brīvas rokas īstenot savu ārpolitiku. Republikāņu kontrolē ir augšpalāta, apakšpalātu visdrīzākais arī kontrolēs. Augstākā tiesa ir republikāņu kontrolē. Visdrīzākais, Tramps ir mācījies no pagājušās reizes un liks amatos cilvēkus, kuri piekrīt Trampam. Nevis tie tradicionāli republikāņi, bet vai nu MAGA (Make America Great Again) republikāņi, vai Trampa draugi, paziņas, sabiedrotie, kuri Trampam neteiks nē. Jo pirms astoņiem gadiem bija vairākas reizes, kad Tramps pateica ārpolitikā darīsim šo, piemēram, vilksim ārā karavīrus no Sīrijas. Tad vai nu ārlietu ministrs vai aizsardzības ministrs pasaka – nē, nedarīsim, jo tas galīgi nav par labu Amerikai.
Tramps drīzākais mēģinās daudz brīvāk rīkoties ārpolitikā nekā pirms astoņiem gadiem, un viņam visdrīzākais sanāks, jo šie iekšējie ierobežojumi, kuri bija pirms astoņiem gadiem, vairs nav.
Tajā pašā laikā nevajag arī pārvērtēt. Tramps var piedāvāt radikālas lietas arī par Ukrainu, Krieviju, bet tur daudz kas ir atkarīgs no pašiem krieviem, pašiem ukraiņiem. Tramps, ASV – viņi nav visvareni. Viņi nevar vienā dienā vai pāris nedēļās atrisināt šausmīgi sarežģītus, ieilgušus konfliktus.
Izskanēja paziņojums par 24 stundām, kurās pārtrauks karu Ukrainā.
Mārtiņš Hiršs: Tas ir tas Trampa runas stils: labs – ļauns, melns – balts, tādi pārspīlēti paziņojumi. Vienīgais veids, kā Tramps var 24 stundu laikā atrisināt, piespiest Ukrainu kaut kādā veidā padoties. Tur nav nekāds veids, kā varētu kaut kādi diplomātiski risinājumi vienas dienas laikā būt. Jo ukraiņi, krievi – viņi arī ir gudri valstu līderi, kuri kalkulē. Mēs varam parunāt tālākajiem par scenārijiem, kāda Ukrainas kalkulācija varētu būt, kāda – Krievijas ar Trampu, bet ātri, vienkārši risinājumi šausmīgi sarežģītiem ieilgušajiem konfliktiem nav.
Mārtiņš Hiršs ir politikas zinātņu doktors, studējis Latvijas Universitātē, Ņujorkas universitātē, ir Rīgas Juridiskās augstskolas lektors. Veidojis tādas publikācijas "Kā Eiropa sadzīvo ar Trampa ASV? Latvijas intereses Eiropas Savienībā", "2016. gads — izšķirošs brīdis transatlantiskajām attiecībām. Latvijas intereses Eiropas Savienībā"; 2018. gadā veidojis Eiropas Ārpolitikas centra pētījumu "Donalds Tramps Amerika pirmā 2016. gads - izšķirošs brīdis transatlantiskajām attiecībām Latvijas intereses Eiropas Savienībā: drošības riski Baltijas valstīm pēc ASV vēlēšanām". -
Episodes manquant?
-
Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar mediju un komunikācijas pētnieku Jāni Juzefoviču par mediju nozīmi hibrīdkara laikā – no nāciju veidošanas idejas līdz auditorijas sadrumstalotībai, par vārda brīvību un uzticēšanos medijiem.
Latvijas sabiedrisko un komerciālo mediju informāciju lielākoties par ticamu uzskata 32% sabiedrības. Mazākumtautību iedzīvotāji retāk uzskata mediju sniegto informāciju par ticamu. Tā domā apmēram 15% no Latvijas mazākumtautību iedzīvotājiem. Tādu informāciju pagājušajā nedēļā saņēmām no Nacionālās elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes un viņu pētījuma par Latvijas iedzīvotāju medijpratību.
Mediju nozīme hibrīdkara laikā: no nācijas veidošanās idejas līdz auditorijas sadrumstalotībai, vārda brīvības un postpatiesības laikmeta mediju pasaule. Par šo raidījumā saruna ar mediju pētnieku, komunikāciju zinātņu doktoru un Rīgas Stradiņa universitātes vadošo pētnieku Jāni Juzefoviču.
"Ļoti būtisks ir sociālekonomiskais nošķīrums. Mēs redzam visos mūsu pētījumos, ka tie, kuriem iet sliktāk sociālekonomiski, viņi mazāk uzticas institūcijām, arī tostarp medijiem. Tāpēc nevajadzētu pārspīlēt to atšķirību starp latviešiem un krievvalodīgajiem. Patiesībā varbūt mums būtu vairāk jāuztraucas, kā veidojas šīs sociālekonomiskās plaisas," analizē Jānis Juzefovičs. "Tas ir saistīts ar to uzticēšanos institūcijām kopumā.
Arī krievvalodīgo vidū mēs redzam, tie krievvalodīgie, kuriem iet labi un viņiem ir labas izglītības un labi darbi, un viņi ir veiksmīgi, viņi arī ir pozitīvāk noskaņoti pret institūcijām, pret medijiem. Viņi mazāk arī lieto Krievijas medijus un mazāk ir uzņēmīgi pret Krievijas propagandu."
Pirms kādiem pieciem gadiem mēs apgalvojām – arī tavos pētījumos tas iezīmējās, ka mēs dzīvojam laikā, kad apkārt ir ļoti daudz informācijas. Tās ir ne tikai daudz, bet tā mēdz būt arī sarežģīta, pretrunīga un pat nepatiesa. Un tad radās jautājums: cik lielā mērā mediji mums palīdz saprast to, kas un kā Latvijā un pasaulē notiek? Un mēs redzam, ka arvien mazāk, jo tā uzticības līkne samazinās.
Jānis Juzefovičs: Ar to uzticēšanos medijiem jābūt uzmanīgiem, jo diezgan bieži, es teiktu, ka pamatā tas tomēr nav jautājums par uzticēšanos medijiem, bet par uzticēšanos citām institūcijām un politiskajām institūcijām, par varas un sabiedrības attiecībām. Protams, ka tas ir kaut kāds novērtējums mediju darbam, bet nevajadzētu izmantot tādu, es to esmu arī kritizējis arī, mediju centrētu pieeju, skaidrojot kaut kādas mediju lietošanas... Gan žurnālistiski, bet pamatā jau ziņu mediji, žurnālistikas institūcijas.
Bet uzticēšanās medijiem jautājums: ja mēs pajautājām cilvēkam, cik lielā mērā jūs uzticaties vai neuzticaties medijiem? Bet tur sakausējas kopā arī attieksme pret politisko eliti, politiskajām institūcijām. Līdz ar to tas nav jautājums tikai par uzticēšanos medijiem, tas ir jautājums par uzticēšanos institūcijām kopumā. Un to mēs ļoti labi redzam. Tās pašas mazākumtautības kopumā mazāk uzticas institūcijām, ne tikai medijiem. Igaunijā kopumā vairāk uzticas institūcijām, kopumā un arī medijiem. Es aicinātu skatīties to plašākā kontekstā.
Mēs visu laiku apgalvojam, ka atrodamies tādos de facto hibrīdkara apstākļos, kur viens no rādītājiem ir cīņa par cilvēku prātiem. Vai, tavuprāt, šajos apstākļos būtu medijiem kaut kāds īpašs uzdevums? Tu pats arī savulaik rakstīji grāmatu par Latvijas Televīziju, kur aplūkoju šo Latvijas Televīzijas misiju kā tādu nācijas veidošanas aspektu. Vai tu arī redzētu, ka šajā brīdī mums būtu jādomā par mūsu mediju ainavu, tai skaitā par sabiedriskajiem medijiem, kuri no nākamā gada darbosies citā juridiskā statusā, ka mums ir jāpārskata tas, vai medijs kā nācijas veidošanas misija ir no jauna aktualizējama?
Jānis Juzefovičs: Es domāju, ka tā ir bijusi aktuāla gan iepriekš, gan tagad. Protams, karš droši vien rosina pārskatīt kaut kādas iepriekšējās prakses un varbūt kritiski palūkoties uz tām, bet vienlaikus, protams, ka ir jāsaprot – ja mēs domājam par nācijas veidošanu un tiem uzstādījumiem, līdz šim ir dominējuši un turpina dominēt tādi etnokulturāli, pieeja varbūt mazāk pilsoniskajās vērtībās balstīta. Un tagad līdz ar karu tā ideja, ka mēs varētu kaut kādām pilsoniskām vērtībām saliedēties varbūt, ka valoda, ka ne obligāti mums jālieto visiem mediji latviešu valodā un ka tādā veidā tad mēs būvējam to nācijām. Tas etnokulturālais ir nostiprinājies.
Es negribētu kritizēt tās pieejas, mēs varam nāciju būvēt dažādos veidos. Es gan domāju, ka Latvijas apstākļos mums droši vien būtu vajadzīgs kaut kāds balanss starp to etnokulturālo perspektīvu un pilsonisko, kaut kā kombinēt tos elementus no vienas, no otras pieejas.
Tu vari iezīmēt atšķirības starp abām divām, kas būtu tā etnokultūrālā un pilsoniskā?
Jānis Juzefovičs: Tā ļoti vienkārši runājot, vai nāciju veido tas, ka mēs visi skatāmies televīziju latviešu valodā? Vai nāciju veido tas, ka mēs visi sekojam līdzi televīzijas ziņām, interesējamies par to, kas notiek Latvijā un pasaulē, vienalga, kādā valodā, vai tas ir latviešu vai krievu valodā? Tātad – kas ir svarīgāk, vai tas, lai cilvēki saliedējas ap medijiem vienā valodā, vai tas, ka viņi iegūst informāciju – patiesu, uzticamu, drošu, bet neatkarīgi no tā, kādā valodā tas saturs ir veidots. Tās būtu, vienkārši sakot, tās atšķirības, ja mēs piemērojam medijiem.
Protams, ka tur ir plašāka tā teorētiskā diskusija par nācijas veidošanu. Bet es saprotu, ka karš dod iespēju un arī varbūt pieprasa pārskatīt kaut kādas esošās prakses. Bet jautājums – kas ir tas, ko mēs vēlamies sasniegt? Es konkrēti domāju, mēs runājam par uzstādījumu, ka mums nav vajadzīgs saturs krievu valodā vai ir mazākā mērā, nekā tas ir līdz šim – ko mēs ar to sasniegsim?
Kā tu pats domā?
Jānis Juzefovičs: Mēs tagad nomērījām, kas notiek ar mediju lietošanas praksēm pēc tam, kad tika atslēgti Krievijas propagandas televīzijas kanāli. Un varētu domāt, ka tās krievvalodīgās auditorijas, tie, kuri mājās lieto krievu valodu ģimenē, ka viņi kaut kā varētu vairāk sākt lietot nacionālos medijus, vienalga, latviešu vai krievu valodā, vai Rietumu medijus vai Krievijas neatkarīgos medijus. Bet tā tas nav noticis.
Mēs redzam, ka interese par nacionālajiem Rietumu un Krievijas neatkarīgiem medijiem nav palielinājusies.
Tie, kas lietoja, tie lieto arī tagad un tādā pašā apmērā, tur nav nekādu būtisku pārmaiņu. Ja politikas veidotāju mērķis ir panākt to, lai krievvalodīgie vairāk lietotu saturu latviešu valodā, tas visdrīzāk nenotiks.
Jānis Juzefovičs ir Rīgas Stradiņa universitātes vadošais pētnieks, studējis Latvijas Universitātē, ieguvusi maģistra grādu Stokholmas universitātē un doktora grādu Vestminsteres universitātē Londonā. Kā pētnieks strādājis Tartu universitātē un Vidzemes augstskolā, grāmatas "Nacionālā iedomāšanās postkomunistiskajā Latvijā" autors, kurā definēja sabiedrisko televīziju, definējot nāciju. Viņa pētnieciskās intereses ir krievvalodīgā auditorija Latvijā. Pirms akadēmiskās darbības strādājis arī kā žurnālists. -
Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar Parīzes Zinātņu institūta politoloģi, profesori Marī Mendrasu [Marie Mendras] par viņas jauno grāmatu “Nebeidzamais karš. Kremļa kārtējā stratēģija” (La guerre permanente. L’ultime stratégie du Kremlin) – par Krievijas izjukšanas scenārijiem, uzvaras jēdzienu un kara sarunām.
Kāpēc Kremļa vadītājs ir iesaistījis savu valsti briesmīgi nāvējošā karā ar nereāliem mērķiem? Kāpēc Putins uzstājīgi atsakās no termina 'karš' un izmanto vēl aizvien terminu 'speciālā operācija', terminu, ko speciālie dienesti izmantoja boļševiku politiskās policijas izveides laikā 1918. gadā. Kādi iemesli šīm saasinātajām revanšam pret ukraiņiem? Kā izskaidrot šādu riskantu lēmumu, ka Krievija nebija apdraudēta? Ar šādiem jautājumiem sākas šogad iznākusī franču politoloģes un Marī Medrasas grāmata "Nebeidzamais karš. Kremļa kārtējā stratēģija". Ar pētnieci arī sarunu raidījumā.
Vācijas izlūkošanas pārvalde brīdinājusi, ka līdz 2030. gadam Krievijā teorētiski varētu būt spējīga uzbrukt NATO. Tas tika teikts Bundestāga publiskā sēdē. Kā jūs redzat šo iespējamo notikumu attīstību nākamajos sešos gados?
Marī Medrasa: Tas nav iespējams. Tas nav iespējams! Es nesaprotu, kāpēc mūsu Eiropas valstīs izlūkošanas pārvaldes vai dažkārt valdības vadītāji runā par šiem jaunajiem lielajiem draudiem, par to, ka Krievijas armija uzbruktu NATO. Vienīgajai lielajai politiskajai un militārajai aliansei pasaulē.
NATO apvienoti vairāk nekā puse visas pasaules militāro spēku. Un Krievijas armija nebija pat spējīga ieņemt Kijivu 2022. gada pavasarī. Tagad Krievija sūta savus vīrus nāvē Austrumukrainā tikai tāpēc, lai iegūtu vēl dažus kvadrātkilometrus pilnīgi bez jebkādām spējām izlauzties uz priekšu. Tas ir postīšanas karš. Tas ir krimināls karš ar nolūku iznīcināt ukraiņu tautu un ukraiņu valsti. Un viņi cieš neveiksmi, jo netika gaidījuši tik ievērojamu pretestību no ukraiņu puses. Ne tikai Ukrainas armijas pretestību, bet pretestību, ko nodrošina iedzīvotāju pašaizsardzības komitejas, ko izveidoja pirms 10 gadiem pēc Krimas aneksijas visā Ukrainā.
Kā var gaidīt, ka šī armija, ko nu jau veido arī jauniesaucamie un kriminālnoziedznieki no cietumiem, kā var gaidīt, ka viņi uzbruks NATO milzīgajam militārajam spēkam Eiropā? Tur nav nekādas loģikas.
(..)
Ukrainas prezidenta Volodimira Zelenska uzvaras plāna mērķis ir nostiprināt viņa valsts pozīcijas tādā mērā, lai varētu izbeigt karu ar Krieviju varbūt jau nākamgad. Jūsu skatījumā – cik reālistisks ir šis Zelenska jaunais uzvaras plāns? Jo tajā ietilpst arī Ukrainas iestāšanās NATO.
Marī Medrasa: Volodimiram Zelenskim jau no paša kara sākuma ir nācies mūs spiest rīkoties. Mēs vienmēr iepaliekam. "Mēs" – Rietumu demokrātija, Ukrainas sabiedrotie. Mēs visu laiku tikai skrienam pakaļ šim kara vilcienam, vienmēr kavējamies. Tāpēc Zelenskis grib uzsvērt faktu, ka, ja mēs ļoti, ļoti strauji nepalielināsim savu atbalstu un to, ko viņi, ukraiņi, lūdz jau vairāk nekā divus gadus, saistībā ar aprīkojumu, bruņojumu, tehnoloģiju utt.… Ka varbūt viņi vairs nespēs nosargāt Eiropas drošību. Un, protams, kad viņš nāk ar šo plānu, galvenais priekšnoteikums uzvarai, kas no prezidenta Zelenska viedokļa ir Krievijas spēku atvilkšana… Varbūt pakāpeniska atvilkšana, mēs nezinām, taču tā ir Krievijas spēku atvilkšana.
Viņš zina, ka šī Krievijas spēku atvilkšana nenotiks, kamēr Kremlis un Krievijas militārie virspavēlnieki nesapratīs, ka NATO pilnībā militāri atbalsta Ukrainu un sniedz tai maksimālo drošības garantiju, proti, NATO biedra statusu. To viņš mums cenšas paskaidrot, labi zinot, ka tas nenotiks nākamajās pāris nedēļās.
Bet nākamajos pāris gados?
Marī Medrasa: Nu, ir vairāki faktori… Pēc dažām nedēļām mēs zināsim vairāk par ASV prezidenta un Kongresa vēlēšanām. Šis ir ļoti grūts laiks Ukrainai, taču es gribētu uzsvērt kādu faktoru, par ko mēs nerunājam pietiekami daudz: šis ir ļoti, ļoti grūts laiks arī Krievijas armijai. Krievijas armijā ir daudz plaisu, plaisas ir kaimiņu reģionā, kas tagad tiek bieži apšaudīts vai daļēji okupēts kā Kurskas apgabals. Un… Paraudzīsimies uz to šādi. Krievijas armijai neiet labi, ņemot vērā milzīgo cilvēku skaitu, ko viņi sūta uz fronti. Viņiem ir daudz vairāk kritušo kaujas laukā nekā ukraiņiem. Un viņiem arī ir lielas problēmas ar apgādi. Viņiem tagad jāiepērk detaļas no Ziemeļkorejas, par ko maksā Ķīna… Krievijas armija spēj turpināt vienīgi novājināšanas karu. Turpināt bombardēt, nodarīt postījumus. Taču viņi nespēj iekarot Ukrainu un to pārvaldīt.
Vai jūs redzat, kā Kijiva varētu uzvarēt šai karā un ko tieši nozīmētu uzvara?
Marī Medrasa: Jā. Esmu pārtraukusi lietot terminus "miers", "uzvara", "uzvarēt".
Kāpēc?
Marī Medrasa: Pagājušajā pavasarī es teicu saviem ukraiņu kolēģiem, ka, manuprāt, nav prātīgi saukt Kijivas rīkotās konferences par miera konferencēm. Tās ir kara konferences. Tāpat kā mums, sabiedrotajiem, bija kara konferences Otrā pasaules kara laikā - 1943., 1944. un 1945. gadā. Mēs esam kara sarunās savā, sabiedroto, starpā. Mēs neapspriežamies ar Putinu. Neviens nevar runāt ar Putinu, pat ne viņa padomdevēji. Tas cilvēks ir pilnīgi noslēdzies savā paranojā un bailēs. Un ikreiz, kad viņš saka: "Esmu gatavs! Esmu gatavs mieram, tikai viss paliks man. Es paturēšu reģionus, ko esmu iekarojis 2022. gada septembrī…" Un tie ir meli. "…un pievienojis Krievijas Federācijai." Tie tātad ir četri daļēji okupētie reģioni plus Krima un Sevastopole, kas jau iepriekš bija iekļauta Krievijas Federācijā.
Mēs esam kara situācijā. Tas ir briesmīgs karš. Mēs sanākam uz kara sarunām. Un ikreiz, kad esam pavirzījušies uz priekšu, Putins ir teicis: "Es nemaz negribu vienoties, es netaisos meklēt vienošanos ar ukraiņiem, kuriem NATO un ASV maksā, lai viņi karotu pret mums."
Mēs dzīvojam šajā nenormālajā pasaulē, kurā valda Krievijas dezinformācija, centieni iedragāt valsts varu, meli. Droši vien Latvijā mazāk nekā Francijā. Taču šī Krievijas propaganda ir iefiltrējusies mūsu politiskajā telpā, mūsu medijos…
Profesore Marī Mendrasa ir politoloģe, kas nodarbojas ar Krievijas un postpadomju pētniecību, ir Francijas Nacionālā zinātniskā pētniecības centra pētniece un Sciences Po universitātes Starptautisko attiecību skolas Parīzē profesore. Viņa ir žurnāla "Esprit" redkolēģijas locekle un Eiropas Savienības un Krievijas centra Briselē locekle. Marī Mendrasa ir asociētā sadarbības partnere Krievijas un Eirāzijas programmā "Chatham House" Londonā.
Profesore veic pētījumus par Krievijas politisko sistēmu, elites uzvedību un sabiedrību, kā arī Krievijas politiku attiecībā uz Eiropu. No 2008. līdz 2010. gadam viņa bija arī profesore Londonas Ekonomikas un politikas zinātņu skolas Valdības departamentā. Iepriekšējos gados pasniegusi arī Sorbonas universitātē, Parīzes Nantēras universitātē, Lēvenes universitātē, kā arī Maskavas Starptautisko attiecību institūtā.
2010. gadā bija arī Francijas Ārlietu ministrijas Politikas plānošanas štāba direktore. Šobrīd Francijas prezidentam padomus Krievijas jautājumos sniedz viņu studenti un šogad iznākusi viņas grāmata "Nebeidzamais karš. Kremļa kārtējā stratēģija". -
Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar Parīzes Zinātņu institūta politoloģi, profesori Marī Mendrasu [Marie Mendras] par viņas jauno grāmatu “Nebeidzamais karš. Kremļa kārtējā stratēģija” (La guerre permanente. L’ultime stratégie du Kremlin) – par Krievijas izjukšanas scenārijiem, uzvaras jēdzienu un kara sarunām.
-
Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar sociologu Aigaru Freimani par Latvijas politikas paaudzēm, valstiskumu un ārējo apdraudējumu.
Pagājušajā nedēļā Vācijas parlamentā izskanēja informācija, ka līdz 2030. gadam Krievija varētu būt spējīga uzbrukt NATO. Tā paziņoja Vācijas drošības dienesta pārstāvji. "Personāla un materiāla ziņā Krievijas bruņotie spēki nākamās desmitgades beigās varētu būt spējīgi uzbrukt NATO," tā teica Vācijas Federālā izlūkošanas dienesta vadītājs Bruno Kāls.
Krievijas tiešā konfrontācija starp Maskavu un NATO kļūst par vienu no iespējām, pieaugošie draudi no Krievijas puses. Kāda ir mūsu iekšpolitiskā uzvedība? Stiprināt aizsardzību, valstiskuma apziņu, nosargāt demokrātiju, pabeigt "Rail Baltica" – pietiekami daudz uzdevumu mazai valstij ilgtermiņā. Raidījumā saruna ar sociologu Aigaru Freimani.
Vai jūs skatāties uz šo situāciju, kurā atrodas gan Vācija, gan NATO dalībvalstis, arī Latvija, kā uz tādu "force majeure" situāciju, kura prasa ārkārtas uzvedību?
Aigars Freimanis: Savā ziņā, jā. Kaut kas ārkārtējs jau notiek nepārtraukti, īpaši tajās valstīs, kuras ģeogrāfiski robežojas ar Krieviju. Es domāju, izdevumi aizsardzībai, kas mums pieaug, pieaug kaimiņiem – pieaug poļiem, igauņiem, lietuviešiem, daudziem citiem. Tas ir viens tāds moments. Tajā pašā laikā nekas jau nav prognozējams. Un tie stāsti par to, ka Krievija varētu pēkšņi un negaidīti uzbrukt, tas, manuprāt, vairāk būtu izmisuma solis no Krievijas puses, jo tur tā situācija nebūt nav tik spīdoša, kā rāda viņu propagandisti.
Un teikt, ka viņi desmitgades beigās, vai desmit gadu laikā varētu sasniegt tādu potenciālu, kas ļautu viņiem uzbrukt NATO dalībvalstīm, es domāju, ka tas stipri liels pārspīlējums. Vienīgais, ko viņi var izdarīt, tajā galējā izmisumā tiešām sākt mētāties ar sarūsējušām atombumbām. Es to mazliet ironiski saku, jo daudzi, arī Krievijas eksperti, kas ir pametuši Krieviju, izsaka aizdomas, ka daļa no tām bumbām var pat nepacelties gaisā. Es domāju raķetes. Tā kā sistēma ir aizlaista, un karš jau ir tas maksimālais stresa tests, ko šobrīd iziet gan Ukraina cauri, gan Rietumi, arī mēs tostarp, gan arī Krievija, protams.
Kas atklāj daudz nepatīkama priekš sevis, es domāju, krietni vien vairāk nekā Ukraina, kas diezgan labi zināja, ka viņu bruņotie spēki ir ļoti dramatiskā situācijā. Īpaši 2014. gada notikumi to ļoti labi parādīja, Krimas, tā teikt, atdošana bez neviena šāviena un flotes savākšana, virsnieku masveida pāriešana, es domāju tie, kas bija Krimā, pāriešana Krievijas pusē vai pazušana no armijas. Daudzas tādas lietas, kas viņus šokēja.
Domāju, ka arī 2022. gada sākums lielā mērā bija šoks, kas, protams, latviešiem mazliet glaimojoši, ka pirmie triecieni, pirmās notriektās lidmašīnas un helikopteri bija ar tiem dāvinātajiem "stingeriem", kas bija piešķirti no Latvijas puses. To man ne viens vien ukrainis, savstarpēji nesaistīts, ir uzsvēris, jo tā viņiem bija labi zināma lieta, bija sastopama medijos. Tā kā mēs varam teikt, ka esam diezgan pozitīvu iespaidu atstājuši uz Ukrainas gatavību mobilizēties, jo tieši pēc tam, kad bija šie pirmie panākumi, Ukrainas sabiedrība sāka strauji mobilizēties, viņi bija spējīgi to izdarīt.
(..)
Jūs bijāt viens no tiem, kas 2008./ 2009. gadā par tā laika ekonomisko krīzi Latvijā teicāt, ka tie ir izteikumi, ko politiķi saka, ka mēs neko nevaram darīt, daudz kas ir atkarīgs no notikumiem pasaulē, ka tie ir tādi truli. Šajā brīdī mēs vairs nevaram tā teikt.
Aigars Freimanis: Karš nav truls.
Ne tajā ziņā, ka karš nav truls, bet ka patiešām daudz kas, kas notiek, ir atkarīgs no notikumiem pasaulē, ne tik daudz no mums pašiem.
Aigars Freimanis: Ir jā, bet ne viss, protams. Katrā gadījumā, kad es dzirdu un klausos par loģistikas ķēžu sairumiem, kas ir traucējis dažādiem gigantiskiem megaprojektiem, kas saistīti ar Latvijas Republikas nodokļu maksātāju naudu jeb budžetu, es domāju, gan "air baltic", gan "Rail Baltica", ģeopolitiskā situācija un vēl tur nezin kādas lietas. Ir lietas, kas ir, jā, bet pievilkt visas klāt pie jebkā – tas gan ir truli, tas ir truli un brīžiem zemiski. Bet to, ka situācija šobrīd ietekmē, šaubu nav.
2008. un 2009. gads – tā bija globāla ekonomiskā krīze, no kuras Latvija, pateicoties ārējai dienaskārtībai, tika ārā diezgan labi. Es domāju ar ārējo dienaskārtību to, ka viena no retajām reizēm, kad mēs, mūsu politiķi, valdība Dombrovska vadībā, tāpēc laikam viņš skaitījās izcili veiksmīgs kā premjers, rīkojās saskaņā ar tiem norādījumiem, kas nāca no Briseles.
Un, starp citu, sabiedrības mobilizācija arī bija ārkārtīgi liela. Nebija cilvēki uz ielas, kas protestēja pret to, ka viņiem tiek samazinātas algas, kaut gan tas skāra ļoti daudzus cilvēkus, kas strādāja gan privātajā sektorā, gan tā sauktajā publiskajā sektorā. Visi kaut kā mobilizējās.
"Populārākā politiskā partija Latvijā ir "Nepiedalos" un tai ir ārkārtīgi grūti tikt klāt. Mazliet pielavīties ar grandiozo sadales tarifu lēcienu, nošķelt gabalu daļēji varēja mēģināt ar veikala cenu sadārdzinājumiem, bet, lai pa īstam modinātu un iekustinātu "Nepiedalos", vajag pārliecinoši stāstu, kādā veidā atcelt tarifus, inflāciju. Diemžēl to nevar neviens. Inertums, kas patlaban ir sabiedrībā, vedina domāt, ka būtiskas pārmaiņas tik ātri nenotiks." Tā 2023. gada novembrī muzicē Aigars Freimanis.
Vai tā ir kaut kāda tendence, par ko tas liecina - par to, ka mainās politisko partiju sistēma? Vai tam ir saistība ar saskarsmi pret valstiskumu?
Aigars Freimanis: Daļēji, jā. Protams, kaut kur dziļākā būtībā tā ir aizvien tāda pasīvāka, kritiskāka attieksme pret valstiskumu. Bet līdz brīdim, kamēr nav skartas tās pamatlietas, tikmēr tā ir vairāk poza. Nu, atcerēsimies tā saukto valodu referendumu, kas pēkšņi uzspridzināja. Tas bija ārkārtīgi mobilizējoši. Kaut gan likās – nu tāda pati inerta sabiedrība, kur viņi tur skries?
Pirms kāda laika lasīju otru Valentīnas Freimanes atmiņu grāmatu "Antigones likums". Ja tu pieskaries kaut kādām lietām, kas ir ārkārtīgi latviešu sabiedrībā [svarīgas], tieši latviešu sabiedrībā vairumā gadījumu, protams, ne tikai tīri etnisko latviešu sabiedrībā, un tā ir valoda pirmām kārtām, kas ir valstiskuma sastāvdaļa, nenoliedzami, tā ir viena no valstiskuma fundamentālajām sastāvdaļām. Tieši tāpēc visi tie stāsti par to, ka latvieši pāriet uz krievu valodu – pieci latvieši, viens krievs, par ko ironizē daudz un ilgi. Tas ir pašaizsardzības mehānisms. Mēs negribam, lai jūs runājat mūsu valodā, ja jūs viņu nemākat tā, kā mākam to mēs un kā mēs to saprotam tajās niansēs, kā saprotam to mēs. Tad tas parādījās, tas parādījās valodas referendumā, tā mobilizācija bija ļoti liela. Lai gan pēc tam bija daži cilvēki, kas teica, ka tā ir pa mazu bijis, tur vajadzēja būt vismaz 80 vai 90%, kas balso par, bet man šķita, ka cipars jau bija lielāks par jebkuru prognozējamo.
Jūs domājat, ka nav pamata uztraukties, "x" stundā nācija mobilizēsies. Varbūt par vēlu, somi izbūvēja bunkurus visu aukstā kara laiku, nedomājot par konkrētu "x" stundu.
Aigars Freimanis: Somijas piemērs ir ļoti īpatnējs. Viņiem tas somu spīts, kas ir tā ideoloģija, tas ir iekšā joprojām. Viņi joprojām uzskata, ka viņi to karu vinnējuši, daļēji vinnējuši karu ar Padomju Savienību, lai arī zaudējuši lielas teritorijas. Vispār viņu attiecības ar Krieviju ir būtiski atšķirīgas no mūsu attiecībām.
Mēs esam relatīvi maza sabiedrība, kuras noskaņojumu vai vērtības, vai jebkura veida attieksmi ir diezgan viegli izmērīt.
Aigars Freimanis: Jā, ar pareiziem instrumentiem, jā, tas nav pārāk sarežģīti.
Bet, ja mēs parasti sakām, ka mazai valstij ir lielākas iespējas mobilizēties, ja mēs zinām šo te mērījumu, tad kādēļ mēs neizmantojam šīs mazās valsts priekšrocības?
Aigars Freimanis: Kālab? Kāpēc mums tagad jāmobilizējas, par godu kam?
Nu, lai mēs būtu labāki..., labāki par igauņiem...
Aigars Freimanis: Es domāju, ka tur ir kaut kādi nospiedumi, kas ir palikuši sabiedrības apziņā tai vērtību modelī, kas ir mantota starp citu, no tā padomijas laikmeta. Kas ir tas bizantisms, es to saukšu tā. Latvijā viņš bija izteikts, ņemot vērā to, ka mums tā etniskā kompozīcija bija tāda, kāda viņa bija, viņa ir mainījusies, protams, laika gaitā, pēdējos 30 gados. Bet ne fundamentāli. Tā bija cita veida kultūra, kas tika ienesta iekšā, kas nāca iekšā arī mūsu politikā.
Un tagad parādās tie jēdzieni par nenotikušo - nenotikusī lustrācija, tad mēs zinām, ka daudz kas tiek pārcelts gan tiesu sistēmā, gan politiskajā sistēmā, daudz kur citur. Tie kultūras elementi, kas ir, nu, kas saucas - korupcija, ietekmes izmantošana un tā tālāk. Es teiktu, ka šobrīd tā ir daudz vairāk, nekā tas bija tai pirmajai postpadomju paaudzei vai padomju paaudzei, kura ienāca politikā, kas palika par tādu pirmo postpadomju paaudzi. Viņai bija iekšēja pašregulācija. Jā, viņiem bija bailes, un atnāca tagad jaunā paaudze, kas vairs nebaidās. Paspēra soli tālāk, mēs arī tā varam. Ko jūs tur no kaut kā baidījāties, mēs vairs nebaidāmies.
Aigars Freimanis ir sociologs un socioloģisko pētījumu firmas "Latvijas fakti" dibinātājs. Savulaik bijis pasniedzējs Latvijas Universitātes Socioloģijas katedrā, papildinājis zināšanas ASV, Norvēģijā un Somijā. Līdzās pasniedzēja darbam iesaistījies arī zinātniskajā darbā empīriskās socioloģijas jomā - 90. gadu sākumā kļuvis par tirgus un sociālo pētījumu centra "Latvijas fakti" vadītāju. Strādājot "Latvijas faktos" vadījis vairākus zinātniskus projektus un pētījumus, kas veikti pēc Eiropas Savienības, Rietumu universitāšu un lielo starptautisko kompāniju pasūtījuma. Savulaik bijis arī Latvijas Republikas Ministru prezidenta Māra Kučinska padomnieks. -
Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar filozofi Maiju Kūli par valsts aizsardzību un ideoloģisko vakuumu, patiesības inflāciju, valsts ideju un vērtībām, kā arī to saistību ar gatavību aizstāvēt savu valsti.
Kā palīdzēt stiprināt valsts visaptverošo aizsardzības sistēmu un vai tam ir kāds sakars ar filozofiski ētiska skatupunkta izvēli? Kā mums ir jāreaģē uz esošām krīzēm vai kariem un tām krīzēm, kas vēl sekos?
Pirms pāris gadiem jūs kopā ar kolēģiem institūtā veicāt pētījumu par Latvijas vērtībām, valsts ideju un ideoloģiju. Pats vārds ideoloģija mums ir ar tādu zināmā mērā negatīvu konotāciju.
Maija Kūle: Tas jau mums no padomju laikiem, kad ideoloģija bija marksisms, un marksisms mums jau bija noriebies ar visu neticamo komunismu. Bet filozofijā jau īstenībā tā nav. Ideoloģija – ideju mācība, un ļoti daudzās filozofiskajās tēmās, kursos, programmās ārzemju universitātēs šis vārdiņš mierīgi funkcionē. Bet es saprotu, ka mums jau jārēķinās ar to visu krieviskuma padomju nastu, ideoloģijā – skaidrs, mums atkal bāzīs ausīs makaronus. Tāpēc vairāk ir tāda neformāla vienošanās teikt, ideju mācība vai vērtību mācība. Tajā brīdī es saku: paga, paga, mīļie, mēs esam Eiropas Savienībā, un kopš Eiropas Savienības konstitūcijas meklēšanas, jā, ar izgāšanas laikiem, atcerieties, Nīderlande izgāza un Francija izgāza! Tomēr otrajā punktā bija vērtības: kamēr esam Eiropā, tikmēr tiesiskums un cilvēktiesības, un demokrātija ir šīs pamatvērtības.
Jūs šo pētījumu par vērtībām un valsts ideoloģiju veicāt īsi pēc tam, kad sākās karš Ukrainā. Ja mēs domājam par vērtībām un ideoloģijas aspektiem vēsturiskā laika griezumā, tad pēc būtības Latvijas valstij kā demokrātiskai valstij pieredze atrasties karā, jo mēs esam bijuši karā kā okupēta valsts un karā iestājāmies ar Ulmaņa autoritāro režīmu, tā kā mēs varam teikt, ka šī ir kaut kādā ziņā unikāla situācija, kad mēs esam hibrīdkarā, kuru mēs uzskatām jau diezgan leģitīmi mūsdienās par karu, kā demokrātiska valsts. Un te zināma problēma iestājās.
Maija Kūle: Tur jums taisnība. Tā iekšējā sajūta filozofu aprindās, cik nu mēs te Latvijā esam, ja pieskaitām savus studentus, diezgan daudz, daži simti tomēr. Filozofu aprindās ir sajūta, ka valstī ideju ziņā, es tagad nepateikšu to vārdu ideoloģija, ideju ziņā ir tāda kā mazliet ķīseliska, fluīda, Zigmunda Baumana ieviesto vārdu lietojot, fluīda demokrātija, fluīda sabiedrība. Ziniet, ar ko? Svarīgi ir tas, kādi tematiskie loki, kādi tēmturi, kā mēdz teikt, tiek likti priekšplānā. Un, ja Eiropas Savienība, dzīvojot pat līdz karam un arī kara laikā, priekšplānā par tēmturi ir uzlikusi dažādību, kas skan cēli. Kurš pret? Mīlēsim citādo, izpratīsim to, tolerance, iekļaušanās - cēli vārdi, ētiski vārdi tie visi ir. Tad tomēr dažādība ir tā ķīseļa jaucējs. Dažādība nerada kopību. Bet Latvijai – nu, runāsim par Latviju, kaut gan Baltijas valstis ir stipri līdzīgas.
Kad mēs ar draugiem filozofiem runājam Igaunijā vai runājam Lietuvā, divas trešdaļas tēmu ir tās pašas, kas šeit. Valstī nav stingrāka idejiska mugurkaula, izņemot nemitīgo stāstu – ir brīvais tirgus. Tagad mēs viņu apvaldām, nu jau vairs tas nav modē, nu jau valstī vairāk, it īpaši kara tuvumā, valstij vairāk vajag regulēt tirgu. Jauni akcenti. Pat Žižeka grāmata, kas tikko ir iznākusi un intelektuāļu aprindās ir jau populāra, arī saka: Kas tad tas – anarhisms –, mīļie, sāk rasties: kur normas, kur regulācija? Ka valstī īsti nav tādas idejas, kuru apvītu emocionāli simboliskie tēli, pie kura varētu turēties.
(..) Mana sajūta, man nav procentu un diez vai tādus var dabūt, tāpēc ka cilvēki nestāstīs nemaz patiesību. Vairs nav tas laikmets. Ja mums būs uzbrukums, traks uzbrukums vai tāds atsitams, bet 30% dosies kaujā pretī no sabiedrības, nu mēs neskaitām galīgas vecenītes un mazus bērnus, bet no tādiem, kas kust. Starp tiem būs Zemessardze, onkuļi 60 - 70, un viņi ar lielu pārliecību, varbūt vēl bišķiņ jaunāki; starp tiem būs jaunsargi, jaunieši, kurus aizrauj, viņi ir redzējuši datorspēlēs, kuriem tas arī viss ir ar pilnu krūti. Jā, un tad būs regulārā armija, kura mums laikam baigi maza, bet kāda ir, tāda ir. Tie ies.
Nākošie 30% būs tie, kas mēģinās izvairīties un šobrīd es esmu nodevusi ārzemēm arī vienu tādu rakstu par... Domāju, ka Eiropas Savienībā ļoti jūt tendenci, kura nav tā īsti līdz galam arī socioloģiski apspriesta, bet tā bija īpatnēji svarīga kovida laikā, viņu varēja sajust, - izvairīšanās ir savas drošības garantija. Tas "hesitancy" angliski: es nepieņemu lēmumu, es stūrī, es izvairos, es nepiedalos. Mēģinās aizlidot, mēģinās aizbraukt, mēģinās aiziet kaut kur savās lauku mājās.
Vēl 30% būs tie, kas būs kolaboracionisti no pirmās vai desmitās dienas. Un tāda būs mūsu tautas, kopējās tautas, nešķirojot etniski, reakcija.
Paliek 10%. Par 10% es nezinu, viņi šaubīsies, bet mana sajūta liek domāt tādā uztraukšanās režīmā par to visu.
Bet, ja tiek veidots, ja mēs nonākam pie šīs pašaizsardzības idejas, kura būtu virzīta, lai šos 30 procentus, kuri aizbrauks vai izvairīsies... Tā acīmredzot ir tā mērķauditorija, kuras rīcības un uzvedības dēļ mēs varam nopietni runāt par valsts pastāvēšanu tālāk.
Maija Kūle: Valsts pastāvēšana ir tad, kad tā valsts ir vajadzīga.
Ja cilvēks brauc prom vai izvairās, tad viņam nav vajadzīga.
Maija Kūle: Jā, viņš ideālā veidā, kad valsts ir brīva un dod man kaut kādus labumus, tad jau var gribēt to valsti. Un šajā ziņā man pat ir žēl, ka tā apcūkoja to Egila Levita izdomāto jēdzienu valstsgriba. Viņam negāja.
Tā vairāk bija valodniecības problemātika.
Maija Kūle: Es nezinu. Nē, bet ideja jau ir pareiza, un tagad, kad tas vārds ir galīgi apšmurgājies, un Egils jau tur nav vainīgs pie tā nemaz, tā ir tā tēma visādos līmeņos – vai tu ej aizsargāt valsti, vai tev viņu vajag vispār?
Cilvēki atbild: ja valsts tik riebīgi pret mani izturas, jo lielajā emigrācijas pētījumā, kas bija mūsu institūtā, kas aptver 14000 respondentus no, neatceros, 50 valstīm, ļoti lielu aizbraukušo daļu, un viens no galvenajiem punktiem atbildēs ir – šī valsts gan administratīvi, gan birokrātiski, gan arī politiski, bet ne tik daudz, izturas slikti pret cilvēku.
Pirmais iespaids, varbūt pēc lielās algas aizdzinās un tā. Nē, aizdzinās arī pēc grūta darba, pēc sliktiem apstākļiem arī ārzemēs. Jā, bet to viņi saka – viņi saka tik daudz, ka tas arī ir tāds bīstams faktors.
Maija Kūle ir latviešu filozofe, Latvijas Universitātes profesore un Latvijas Zinātņu akadēmijas īstenā locekle. 1992. gadā kļuvusi par filozofijas doktori, 1993. gadā - par filozofijas habilitēto doktori un kopš 1980. gada pasniedz filozofiju Latvijas Universitātē. 1997. gadā kļuvu par profesori un sāk lasīt vairākus akadēmiskos kursus - 19. un 20. gadsimta Eiropas filozofijas vēsturi, Humanitāro zinātņu problēmas, Komunikācijas filozofija, Sabiedrības analīzes filozofiskās problēmas un Izglītības filozofija. Stažējusies un realizējusi vairākus projektus Vīnes universitātes Filozofijas institūtā, Ritu akadēmijā, Monreālas universitātē, Humbolta universitātē Berlīnē.
Latvijā Maija Kūle vadījusi projektu "Mūsdienu dzīves pasaules fenomenoloģiskā un hermeneitiskā deskripcija", kā arī bijusi projekta "Ekonomiskie, sociālie un kultūras aspekti Latvijas integrācija Eiropas Savienībā" atbildīgā izpildītāja, arī programmas "Letonika" vadītāja vietniece un valsts pētījumu programmas "Nacionālā identitāte" vadītāja. No 1991. gada līdz pat šim brīdim Maija Kūle ir Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūts direktore. -
Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar bijušo aizsardzības ministrijas valsts sekretāru Jānis Garisonu par uzvaras un pamiera izpratni Ukrainas karā pēc Krievijas iebrukuma un par Rietumvalstu stratēģiju un mērķiem.
"Faktiski mums ir jāizšķiras. Mēs neesam nekādi... Mēs varam izdarīt, mēs varam daudzas lietas izradīt, ja mēs gribam. Un jābeidz šī mazvērtības kompleksa kultivēšana. Manuprāt, tas ir sarežģītākais, kā radīt stāstu, kā radīt kopējo stāstu mums valstī par to, kādēļ esam gatavi šeit dzīvot kopīgi un kādēļ esam gatavo karot, ja vajag. Tas, man liekas, ir vēl izdarāms," intervijā vērtē Jānis Garisons.
Karš Ukrainā turpinās jau divarpus gadus. Gada sākumā šis rudens tika iezīmēts kā iespējamais pavērsiena punkts kara iznākumā. Kas Ukrainai ir miers, kas ir pamiers un kad tāds ir iespējams? Kā karš Tuvajos Austrumos vai ASV prezidenta vēlēšanu iznākums ietekmēs tālākos notikumus? Par to saruna ar bijušo Aizsardzības ministrijas valsts sekretāru, aizsardzības ekspertu un Ziemeļvalstu noturības organizācijas pārstāvi Jāni Garisonu.
Jūs savulaik esat beidzis ASV armijas kara koledžu. Studējāt stratēģiskās studijas. Tas bija apmēram laiks, kad bija notikusi jau Krimas okupācija. Stratēģiskā studijas, varētu teikt, ir par mieru un par konfliktiem. Ko, izmantojot šo klasisko zināšanu bāzi, kura ir par šiem jautājumiem, mēs tagad, pēc pēdējiem divarpus gadiem vai pēc 10 gadiem, varam pateikt par tālāko kara gaitu? Es skatos, ka militārie eksperti vai teorētiķi šobrīd strīdas, kas vispār ir miera izpratne šajā konfliktā.
Jānis Garisons: Viens, ko man Amerikas kara skolā visvairāk mācīja, tā bija stratēģijas – stratēģijas formulēšana un kādā veidā noteikt pareizo veidu pašai operācijai vai kara gaitai. Skatoties no šiem stratēģijas analīzes jautājumiem, varbūt lielākā problēma ir tāda, ka ir ļoti grūti saprast, kas ir tie reālie mērķi visām pusēm. Jo karš faktiski ir tāda ļoti liela stratēģija, kura, kā Klauzevics [Karls] teica, tā ir faktiski politisko mērķu sasniegšana citiem līdzekļiem jeb militāriem līdzekļiem. Un šeit nu mēs redzam, no Krievijas puses…
Mērķis ir skaidrs – pilnībā iznīcināt Ukrainas neatkarību.
Jānis Garisons: Te ir ļoti skaidrs. No Ukrainas puses, protams, politiski tiek deklarēts, ka joprojām atgūt 1991. gada robežas, bet nu man liekas, ka visiem vairāk vai mazāk skaidrs, ka tas nav īsti sasniedzamas šajā brīdī, izņemot, protams, situāciju, ja Krievijā kaut kas notiek iekšpolitiski tāds ļoti kardināls.
Bet man liekas, ka tas sliktākais šajā visā ir tas, ka es īsti neredzu šo stratēģiju pret Ukrainu vai kā atrisināt ne Amerikas Savienoto Valstu politikā, ne arī, būsim atklāti, ne arī NATO politikā. Virsmērķis – lai Ukraina uzvar.
Tas bija arī viens no maniem jautājumiem, vai Rietumiem ir tāda stratēģija attiecībā uz Ukrainu, vai arī viņa netiek pausta?
Jānis Garisons: Varu, protams, vairāk kā analītiķis izteikties. Man liekas, ka mēs redzam tomēr, ka nav šādas stratēģijas. Jo kur ir problēma? Problēma ir tā, ka ir skaidrs, ko galvenokārt Amerika un lielās Rietumvalstis negrib – ka Krievija sabrūk, jo tās ir bailes, kas notiks ar kodolieročiem.
Atceramies, kad Padomju Savienība bruka. Krievijas propagandā tagad izmanto to, ka Rietumi sagrāva Padomju Savienību. Patiesībā Rietumi to vismazāk gribēja. Amerikas Savienoto Valstu prezidents braukājis uz Ukrainu, visi mēģināja pārliecināt: jūs turpiniet, turpiniet! Tas ir viens. Otrs, protams, viņi baidās no kaut kādiem asiem notikumiem, kas varētu izraisīt kodolieroču lietošanu no Krievijas puses. Un šīs divas lietas īsti neiet kopā ar to it kā proklamēto mērķi – Ukrainas uzvara. Jo Ukrainas uzvara, protams, vienā brīdī var radīt šos procesus gan Krievijā, teiksim, iekšpolitiskos, kur skaidrs, ka Putins ir licis ļoti lielu kārti vispār uz šo te Krimu, uz šo te ārējo intervenci jeb Krievijas varenumu. Un, protams, it kā no ārienes tas viss izskatās ļoti stabils un tamlīdzīgi, es domāju Krieviju. Bet tur var kā parasti vēsturē, tur var viens smilšu graudiņš pavilkt lielus procesus.
Bet arī jāsaprot, ka mēs no ārpuses nevaram ietekmēt šos procesus. Runājot par kodolieročiem, manuprāt, šie draudi visu laiku ir lietoti no Krievijas puses. Tā bijusi tāda kodolšantāža, apzināta, jo arī tās sākotnējās stratēģijas mēs redzam publiski, ka arī pret mums Krievijas faktiski plāns, ja Krievija būtu mēģinājusi kaut ko darīt šeit militāri, tad tas būtu straujš iebrukums, kaut kādas teritorijas sagrābšana un tad draudēšana ar kodolieročiem, jo Krievijas pieņēmums bija, ka visi Rietumos baidīsies.
(..) Vēsturiski, ja mēs skatāmies, tad, piemēram, aukstā kara laikā NATO izmantoja to savukārt kā atturēšanu, paziņojot, ka viņi var lietot arī pirmie [kodolieročus]. Un šis ir viens no, kas vēsturē ticis lietots kā tāds atturēšanas elements – vai tu lietosi pirmais kodolieročus vai nē?
Bet šeit, šajā situācijā autoratīvā režīmā, kur Putinam pieder visa vara, pieņemt, ka viņš vadīsies pēc kaut kāda dokumenta, ja viņam būs vajadzība, un viņš tādēļ nelietos kodolieročus, tādēļ, ka tas nav ierakstīts doktrīnā, tas ir mazliet smieklīgi. Šis vairāk, es teiktu, šajā brīdī ir tāds iebiedēšanas solis pret Amerikas Savienotajām Valstīm, pret Rietumeiropu, vairāk kā mēģinājums panākt to... Vairāk iespēlēšana Amerikas priekšvēlēšanu cīņā, jo tur ļoti skaidri parādās, ka Tramps vaino demokrātus, ka tie izraisīs kodolkaru, un šis bija tāds arī apzināti iespēlēts pirms Zelenska vizītes Vašingtonā, lai attiecīgi ietekmētu šos lēmumus par tālās darbības ieroču atļauju piešķiršanu.
Kaut kādā ziņā jau ietekmēja.
Jānis Garisons: Jā, protams.
Tad sanāk, ka mēs tomēr spēlējam vēl aizvien pēc Putina diktētas dienas kārtības kaut kādā ziņā. Rietumi, baidoties eskalēt šo situāciju...
Jānis Garisons: Es domāju, tā ir bijusi visu laiku problēma no paša sākuma kopumā, ka mums kā Rietumiem nav bijusi nedz tāda normāla stratēģija... Lai jūs varētu proaktīvi rīkoties, jābūt stratēģijai. Tā stratēģija nav bijusi pret Krieviju īsti visus 20 gadus, jo būsim atklāti, mēs esam tie, kas uzaudzinājuši Putinu. Tas režīms ir mūsu audzēts mūsu dārziņā, mēs paši viņu esam radījuši, tādēļ, ka mēs īsti, mēs kā Rietumi, šeit domāju, bet mēs arī kā Latvijā esam piespēlējuši šim te stāstam par to moderno Krieviju un tamlīdzīgi savulaik. Un tagad mums arī, ja jums nav stratēģija īsti, ko jūs gribat sasniegt, tad jūs nevarat rīkoties proaktīvi. -
Raidījumu Brīvības bulvāris saruna ar filosofu Ventu Sīli par Rietumeiropas vērtībām un to bojāeju, par Slavoja Žižeka idejām grāmatā “Par vēlu atmodai. Kas mūs sagaida, ja nākotnes nebūs”, kā arī par mūsu spēju rīkoties.
Nesen latviski iznācis slavenā filozofa Slavoja Žižeka darbs "Par vēlu atmodai. Kas mūs sagaida, ja nākotnes nebūs?". Filosofs Vents Sīlis par šo grāmatu saka, ka tā atpazīst ne tikai mūsu - Rietumu - estētiskās degradācijas pazīmes, bet arī cenšas formulēt kaut ko jaunu, kas palīdzētu tikt galā ar šībrīža bezjēdzīgajiem kultūrkariem, panākot reālas izmaiņas.
Slavoja Žižeka grāmata latviešu valodā. Vienmēr, kad iznāk kādi tādi darbi latviešu valodā, ir jautājums, kāpēc mūsu valodas vai kultūras vidē ir svarīgs šāds tulkojums?
Vents Sīlis: Kāpēc mēs runājam par Žižeku? Pirmkārt, viņš ir austrumeiropietis, kaut kādā nozīmē reprezentē arī mūs. Viņš ir Austrumeiropas intelektuālā zvaigzne, kas operē Eiropas, varbūt arī pasaules līmenī. Nu nezinu, cik viņu zina Āzijā, bet Eiropas līmenī šajā anglosakšu diskursā viņš, protams, ka piedalās. Mūsu iesaiste šajā diskusijā par centrālajiem jautājumiem, par to vispār, kas notiek pašlaik, kādā laikmetā mēs dzīvojam un kur tas viss virzās, šis ir mūsu ieejas portāls tajā diskusijā, un tāpēc vien jau vērtīgs, pat ja jūs nepiekrītat pilnīgi nekam, ko viņš saka.
Bet kāpēc mēs kaut ko izdodam un kaut ko neizdodam latviešu valodā?
Vents Sīlis: Dievišķā nejaušība. Es šodien kā vienu no konceptuālajiem pamatiem sagatavoju uzstādījumu par tā saukto jauno neparedzamību. Kāpēc viņa jauna? Tāpēc, ja iepriekš neparedzamība bija kaut kas tāds, ko mēs varējām teikt: labi, ir lietas, ko mēs zinām, ir lietas, ko mēs zinām, ka nezinām, un tad kaut kādas lietas, ko mēs nezinām, ka mēs viņas nezinām. Tur tā proporcija bija tāda, kamēr tās pirmās divas ir - zinu kaut ko, tad es zinu, kas man būtu jāzina, bet netieku klāt. Piemēram, kaut kāda slepena informācija, un tāpēc nevar domāt. Bet tad es vēl nezinu tādas lietas, kuras es pat iedomāties nevaru, ka man varbūt vajadzētu zināt. Es teiktu, ka mūsdienās šo nezināmo lielumu apjoms ir maksimāli palielinājies, līdz ar to arī prognostiskās funkcijas faktiski sevi ir izsmēlušas. Es pārstāju par to interesēties pirms kāda gada.
Par to, kas būs?
Vents Sīlis: ... kad es sapratu, ka visas manas fantāzijas par to, kā varētu attīstīties situācija Ukrainā, ir saistītas ar manu visdziļāko kļūdu paradigmas izvēlē. Es joprojām atrodos induktīvā pozīcijā, proti, es mēģināju no pagātnes notikumiem izsecināt nākotnes trajektoriju. Žižeks uzliek diagnozi un pasaka...
Jā, viņš raksta, ka mēs darbojamies šobrīd un tas, kas šobrīd, nosaka nākotnē gaidāmo un mūsu reakcija uz to, kas būs.
Vents Sīlis: Bet viņš ar to arī pasaka, ka mēs absolūti nesaprotam, kāpēc šobrīd notiek noteikošais.
Viņa grāmata jau ir tāds mēģinājums pateikt, ka, mīļie draugi, mēs atrodamies situācijā, kur mēs principā visu laiku melojam vairākos virzienos. Pirmkārt, mēs melojam sev, jo izliekamies kompetentāki, nekā esam, izliekamies racionālāki, nekā esam. Patiesībā mēs esam diezgan liekulīga morāli izgāzušos indivīdu varza, kas sevi dēvē par Eiropas kultūras mantiniekiem. To viņš tur tā diezgan tieši ar koku starp acīm iedod.
Viņš saka: mēs melojam arī saviem politiskajiem konkurentiem un oponentiem, jo mēs esam nonākuši situācijā, kur nevar ticēt vairs nevienam mūsu vārdam. Un, treškārt, mums ir pazuduši kaut kādi jēdzīgi kritēriji, kā noskaidrot, teiksim, verificēt lietas.
Mēs dzīvojam tā sauktajā puspatiesības laikmetā, kur faktu vērtība ir samazinājusies un ir krietni relativizēta, proti, fakti tagad tiek uztverti kā viedokļi. To jau Tramps pieteica ar to, ka es jums pastāstīšu alternatīvos faktus.
Ir vieni fakti... Kādreiz bija tāda saistība starp faktiem un evidenci, kaut kādu empīrisku pārbaudāmību, nu tagad tādas nav, tagad jebkurš fakts ir tikai viedoklis.
Tādi cilvēka uztveres paradoksi. Viņš saka, ja izceļas kāda nelaime, mēs samērā skaidri varam pateikt, kāpēc tā notika. Respektīvi, tas, kas notika pagātnē, par to mēs varam diezgan skaidri tagadnē pateikt, kāpēc mēs nonācām tādā nelaimes situācijā. Bet attiecībā uz nākotni, ko tu neprognozē un ko arī Žižeks saka, ka mēs nevaram pateikt to, kas notiks tālāk. Tāds zināms uztveres paradokss.
Vents Sīlis: Bet mēs jau esam šīs te "hindsight" gudrības meistari. Katram Latvijas iedzīvotājam, ja paprasīs viņam tagad, ko vajadzēja darīt Covid laikā, viņš izstāstīs, viņam būs piecu punktu programma, viņš perfekti mācēs pateikt - vajadzēja tā, vajadzēja šitā, tur to tā vajadzēja. Ar atpakaļejošu skatu mēs visi esam ģeniāli.
Bet, no otras puses - un tas arī ir tas, kas mūs padara par idiotiem - mums iedveš tādu viltus gudrības sajūtu, ka, ja es izprotu pagātnes norises, tātad no šejienes tiek izdarīta loģiskā pāreja - es varu kaut ko pateikt par nākotni. Un Žizeks šo ķēdi sarauj un saka: nekā nebija. Tas, ka es varu kaut ko pateikt par pagātni, nozīmē tikai to, ka man piemīt zināma spēja analizēt pagātnes notikumus un, teiksim, atzīt zināmas kļūdas. Bet nākotne jau tiek prognozēta tieši tāpēc, lai mēģinātu izvairīties no šīm kļūdām, lai trāpītu tajā vēstures vilcienā, kas tad mūs aizvedīs uz kaut kādu labāku sabiedrību.
Un te Žižeks, manuprāt, diezgan precīzs, kad viņš saka, ka šī te neparedzamība lielā mērā ir saistīta ar paradigmas trūkumu. Un paradigmas trūkums balstās uz mūsu ētiskās degradācijas sekām. Mēs esam nodevuši savas vērtības, viņš kaut kādā ziņā pasludina Eiropas nāvi.
Viņš saka, ka tā ir apokalipse, ir jau piecas minūtes pāri pusnaktij. Respektīvi, ka mēs jau esam beigušies.
Vents Sīlis: Un es viņam piekrītu, ka mēs esam beigušies. Tā pasaule, kas bija pirms C19 epidēmijas, ir pagājusi. Mēs esam jaunā laikmetā un šo laikmetu primāri manā uztverē raksturo tas, ka tā fluiditāte, par ko postmodernisti kādreiz jūsmoja, ak, tur viss plūstošs, visu var pārdefinēt, re, kāds ķermenis plastisks... Mēs tagad esam tajā nenoteiktībā, kur būtībā mums jāmēģina atrast jēga apstākļos, kur viss liekas bezjēdzīgs.
Paskaidrošu, ka es to domāju.
Mēs esam zaudējuši saikni starp to, ka mūsos izraisa patiesu līdzjūtību un patiesu reakciju citu cilvēku ciešanas. Tas ir, mēs esam normalizējuši tā saukto kara stāvokli. Žižeks par to daudz raksta, viņš raksta par normalitāti, kur mēs jautājam, kā tā var būt, ka Krievija vienlaikus karo ar Ukrainu un mēs vienlaikus ar viņu tirgojamies, kaut kādu gāzi pērkam, naftu pērkam? Kā tās ir iespējams? Jā, kaut kādas sankcijas ir, bet cilvēki no Krievijas var braukt atpūsties uz Eiropu. Kādas problēmas? Nevienu tas nesatrauc.
Man arī rodas jautājums - kā mēs tā varam?
Kā mums pašiem nestrēgst uz sevi spogulī skatīties, ka mēs vienkārši pieļaujam absolūti... Tad viņš pats arī atbild uz šo jautājumu, viņš saka, tas tāpēc, ka mēs esam devuši priekšroku idejai par cilvēktiesībām bez stingrām saistībām. Mēs iestājamies par tiesībām, bet mēs neesam gatavi darīt, ne pirkstu kustināt, lai viņas kaut kādā veidā iedzīvinātu. Tas ir visas tās mūsu protesta aktivitātes, viņš drausmīgi par to ņirgājas citās lekcijās, viņš saka, ka tas ir tikpat liekulīgi, kā sēdēt un skatīties futbolu vai hokeju mājās uz dīvāna, un tur šausmīgi just līdzi, žestikulējot un bļaujot. Mums ir tāda sajūta, ka tas, ka mēs uz dīvāna bļausim, tas tur, kaut kur, pāri okeānam to maču kaut kā ietekmēs. Mums pašiem liekas, ka mēs baigi piedalāmies, kopības sajūta. Tas ir veids, kā mēs melojam sev, mēs vērtības aizstāvam līdzīgā veidā, ar ekrāna starpniecību.
Vents Sīlis ir Rīgas Stradiņa universitātes asociētais profesors, filosofs, sociologs un publicists, Latvijas Centrālās medicīnas ētikas komisijas vadītājs un krājumu "Filosofiskā antropoloģija" autors un redaktors; vada seminārus un diskusijas par tādām tēmām kā mūsdienu garīgums, iniciācija, attiecības un seksualitāte, apzinātais un neapzinātais, dzimumu lomas un personības arhetipi. -
Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar feminisma pētnieci un filozofi Janu Kukaini par stereotipiem, laikmeta skatiena maiņu un mākslas drosmi.
"Kādi ir šie cilvēki, kas veido Latvijas feministisko kultūru? Manuprāt, ir aplami sākt analizēt viņu personīgās īpašības, jo tā ir argumentācijas kļūda. Mēs nekad neteiksim: man nepatīk filozofi, jo filozofi ir dusmīgi cilvēki. Skaidrs, ka filozofi ir ļoti dažādi cilvēki," saunā analizē Jana Kukaine.
"Ko nozīmē dusmīga izpausme tekstā? Vai tad, ja tas būtu kāds ģeniāls vīrietis mākslinieks, vai mēs to pašu izpausmi aprakstītu ar dusmu zīmi, kā arī negatīvi?" turpina Jana Kukaine.
"Saproti, ir aizspriedumi pret dusmīgām sievietēm vispār, jo mums ir iemācīts, ka sievietēm jābūt laipnām un jaukām, un sieviešu klātbūtnē pārējiem ir normāli justies jauki, pieņemtiem, atbalstītiem. Un tikko sievietes sāk dusmoties, liekas, ak šausmas."
Septembra sākumā iznāca filozofes un feminisma teoriju pētnieces Janas Kukaines grāmata "Viscerālā estētika: afekti un feministiskā māksla postsociālismā". Tas ir pētījums feministiskajā estētikā. Grāmata atbild uz jautājumu, kā domāt par feministisko mākslu postsociālisma laikmetā Latvijas kontekstā. Saruna ar Janu Kukaini par to, kas ir tās 21. gadsimta idejas, kā tās atkārtojas vai arī sasaucas. Kas tad ir tas konteksts?
Grāmatas nosaukumā ir likts vārds postsociālisms. Vai tas laikmets, kurā mēs dzīvojam, tas arī ir tas postsociālisms? Kā jūs redzat to kontekstu, kurā mēs varam pārbaudīt, kā strādā viena vai cita ideja?
Jana Kukaine: Šis patiesībā ir ļoti teorētiski noslogots jautājums. Protams, pastāv dažādas versijas arī pētnieku vidū par to, ko mēs saprotam ar jēdzienu postsociālisms. Ir tādi, kas uzskata, ka šis jēdziens vispār nav derīgs, ja tas mākslīgi norobežo vienu pasaules reģionu no citiem, un arī kaut kā varbūt tā temporalitāte nav gluži tā, kuru mēs gribētu uzsvērt šodien. Tad atkal ir citi, kas saka - nē, taisni otrādi, ka ar postsociālismu mums jāsaprot nevis noteikts kāds ģeogrāfisks reģions, šī laika dimensija ir raksturīga šim reģionam, bet drīzāk ka tas ir pasaules stāvoklis pēc Padomju Savienības sabrukšanas un šīs jaunās attiecības, kas veidojušās pēc tam.
Šajā interpretācijā tas ir ārkārtīgi plašs jēdziens, un te man bija arī tāda pieredze, ka rakstot par šo postsociālismu un es saņēmu komentārus: kāpēc tad es neaplūkoju, kā šis postsociālisms atbalsojas, teiksim, mūsdienu Francijas labējo un kreiso politiķu diskusijās? Bet es arī saprotu, ka tas nav tas mērogs, kādā es gribētu uz šo postsociālismu skatīties. Skaidrs, ka viens no riskiem ir tas, ka Austrumeiropa, lai cik mums ļoti negribētos varbūt sevi arī varbūt asociēt ar šo apzīmējumu, bet ja mēs tiešām to ņemam tikai kā tādu ģeogrāfisko lokāciju, ka viņa mēdz pazust starptautiskajās debatēs, kur parasti dominē piemēram, šie ziemeļu - dienvidu dinamika. Skaidrs, ka Austrumeiropa nav ne ziemeļi, ne dienvidi. Ja mēs runājam par austrumiem - rietumiem, arī tur tā kā izšķīst šī specifika.
Man arī liekas, un šai grāmatā es arī to esmu uzsvērusi, ka mums kaut kā jānotur tas fokuss uz šo reģionu, un tas izaicinājums ir nepadarīt šo reģionu tādu kā izolētu un tomēr parādīt arī saiknes ar cita veida procesiem un norisēm pasaulē, bet reizē arī uzsvērt, ka tas nav tikai kā tāds pielikums tiem procesiem un norisēm, bet būtībā veicināt kaut kādu pašpietiekamību.
Jana Kukaine ir mākslas zinātņu doktore, filozofe, mākslas kuratore un feminisma teoriju pētniece, daudz zinātnisku publikāciju, kā arī grāmatas "Daiļās mātes: sieviete, ķermenis, subjektivitāte" autore, studējusi filozofiju Latvijas Universitātē, ieguvusi maģistra grādu Māstrihtas universitātē, kā arī doktora grādu mākslas vēsturē un teorijā Latvijas Mākslas akadēmijā. -
Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar sociālantropoloģi Viedu Skultāni par kara traumatismu, postpadomju sabiedrību un tās īpatnībām, latviešiem un krieviem, un pagātnes izpratni.
"Pagātne turpina dzīvot, kamēr mēs paši dzīvojam. It īpaši karš atstāj iespaidu ne tikai uz tiem, kas to pārdzīvo, bet arī uz nākamajām paaudzēm. Ar bailēm sekoju šausmīgajiem notikumiem Ukrainā, nojaušot, ka briesmu sajūta nebūt nebeigsies līdz ar karu, bet skars bērnus, kas nemaz vēl nav dzimuši." Tā savā nesen iznākušajā grāmatā "Kad toreiz ir tagad un šeit ir tur" nobeigumā raksta sociālantropoloģe Vieda Skultāne.
Vēsturnieki dažkārt uzskata, ka, piemēram, karš Ukrainā varbūt nemaz nav vēstures lielais pagrieziena punkts, kā mums tas liktos pašiem. Kā tas ir no sociālantropoloģiska skatu punkta?
Vieda Skultāne: Tagad ir atklāts, ka to bērnu vecāki, kas ir izdzīvojuši karu, uz viņiem tas atstāj milzīgu iespaidu, un līdz ar to tas veids, kā viņi savus bērnus audzina, ar tiek iespaidots no viņa agrākās pieredzes. Līdz otrai, līdz trešai paaudzei.
Piemēram, mana mamma, kura bija ļoti enerģiska un zinoša, bet viņa tik ļoti baidījās katru reizi, kad es gāju pāri pār ielu un man ķēra klāt. Ne visas mammas tā dara, ne visas mammas ir tik iebiedētas. Un man liekas, tā bija viņas kara pieredze.
Mans tēvs krita dažus mēnešus pēc tam, kad es piedzimu netālu no Lestenes, Kurzemes katlā, un līdz ar to es nekad viņu neiepazinu, man tikai bija maz fotogrāfiju no viņa. Bet es atceros, kad es biju bērns 6-7 gadu vecumā, ka man gribējās raudāt, ka viņš vairāk nav un ka es esmu viņu pazaudējusi. Es negribēju nevienam parādīt, ka raudu. Es ieslēdzos mazā mājiņā, lai neviens nedzird un neredz, ka es raudu. Bet es raudāju par savu tēvu. Un kad es iznācu ārā, mana seja bija piepampusi, un mamma un paps, mans patēvs, kurš bija ļoti mīļš, prasīja: kas tev ir noticis, kāpēc tu raudi? Es nevarēju viņiem teikt, ka tas ir tāpēc, ka mans tēvs tik briesmīgā veidā nokauts. Es teicu - tāpēc, ka man ir aizcietējums, tāpēc es raudu. Bet tas nebija taisnība, man nebija.
(..) Man liekas, ka daudzi cilvēki, kas ir slaveni Latvijas sabiedrībā, kad viņi raksta, stāsta par pagātni, tad tas ir visai tāds viennozīmīgs stāsts par aizbēgšanu, par badu, Latvijas mīlestību un tamlīdzīgi. Manos aprakstos izceļas, ka tā pagātne ir tik ļoti dažāda, ka mani senči "nedzied no vienas dziesmu grāmatas".
Papa tēvs, piemēram, bija Ļeņina miesassargs vienu brīdi, un tad, kad viņš atgriezās Latvijā, viņam bija milzīga enerģija un viņš sāka naudu pelnīt ar to, ka viņš taisīja kurpes no koka un no vecām riepām, gumijas riepām. Bija milzīgs kurpju trūkums tanī laikā. Mans miesiskais tēvs nāca no zemnieku ģimenes, viņiem tā lauku māja bija jau trīs paaudzēs ģimenē. Tur tas dzīvesstāsts ir ļoti atšķirīgs no papa tēva dzīvesstāsta. Man liekas, ir jāmēģina ieraudzīt to dažādību, kas ir pagātnē.
Jūsu priekšmets vismaz kopš 90. gadu sākuma izteikti ir Austrumeiropa, tai skaitā Latvija. Un man likās interesanti šie postkomunistiskās sabiedrības argumenti, ar kuriem ļoti daudz kas tika tajā laikā skaidrots. Kā jums liekas, vai vēl aizvien tie argumenti mums ir? Vai mēs vēl aizvien esam tāda postkomunistiska sabiedrība?
Vieda Skultāne: Nē, it īpaši pēdējos gados es ieraugu milzīgas izmaiņas. Pa daļai tas ir tāpēc, ka tik daudz no latviešu iedzīvotāji ir strādājuši ārpus Latvijas, un arī ja viņi ir joprojām ir Anglijā vai Vācijā vai kur, bet viņiem ir sakari ar savām ģimenēm un tas maina tās ģimenes uzskatus, arī viņu ekonomisko apstākļus. Piemēram, maniem kaimiņiem ir jauns jumts, bet tas ir pateicoties, ka viens no ģimenes strādā fabrikā Anglijā. Viņiem ir jauna sēta, viņiem nekad agrāk nevarēja būt sēta, tāpēc nabaga sunītis tika piesiets ķēdē, tagad viņiem ir stipra sēta un sunītis var skriet pa dārzu. Tās ir ekonomiskās izmaiņas.
Daudz kas ir mainījies, cilvēki it īpaši šovasar un pagājušogad ir daudz atvērtāki un sirsnīgāki, un mīļāki nekā pārsvarā bija agrākos gados. Tomēr ir tādi cilvēki, kurus es 30 vai cik gadus pazīstu, esmu daudz ar viņiem runājusi, bet tikai pāri pa sētu, pāri vārtiem, viņi bijuši manās mājās, bet es nekad neesmu bijusi viņu mājās. Tas vēl ir palicis, bet liekas, tas ļoti atkarīgs no tā, ko tie cilvēki darīja padomju laikā. Man liekas, tie, kuriem klājas labāk, ka tie ir neuzticīgāki trimdas latviešiem.
Jūsu pētījuma ietvaros, kuros bija iesaistīti daudzi latvieši vēsturnieki un sociologi, tika intervēti gan romi, gan krievi, gan latvieši. Jūsu secinājums bija, ka latvieši savus stāstus biežāk mēdz balstīt pagātnē, kamēr krievu dzīvesstāsti, ko viņi stāstīja jums kā pētniekiem, vairāk tiecās uz nākotni. Kā jūs to skaidrotu?
Vieda Skultāne: Varbūt tāpēc, ka tā vēstures izpratne krievu cilvēkiem ir tik ļoti mainījusies. Jūs zināt izteicienu, ka mēs nākotni varam paredzēt, bet pagātne vienmēr mainās. Tas ir padomju joks. Varbūt tieši tāpēc, ka tur ir tik ļoti pretrunīgi tie uzskati par krievu vēsturi un pagātni. Varbūt tieši tāpēc krievi vairāk it kā skatās uz nākotni.
Vieda Skultāne ir pasaulē visvairāk pazīstamā latviešu izcelsmes antropoloģe, kura šeit pierakstītos dzīvesstāstus izdevusi grāmatā Anglijā. Viņa ir Bristoles universitātes emeritētā profesore, vairāku zinātnisko monogrāfiju, kā arī daudzu starptautiski citētu rakstu autore medicīnas un psihiatrijas antropoloģijā, slimības un veselības socioloģijā, kā arī citās jomās. Viņa ir viena no sociālās antropoloģijas nozares izveidotājām Latvijā. Ar mutvārdu vēstures pētnieku grupu Latvijā sadarbojas jau kopš 90. gadiem, gan piedaloties starptautisku konferenču organizēšanā, zinātnisko rakstu rakstu krājumu redkolēģijās, publikācijās un lauka pētījumos. 2024. gadā iznāca Viedas Skultānes autobiogrāfiskais darbs "Kad toreiz ir tagad un šeit ir tur". -
Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar ukraiņu kino režisoru Jevhenu Titarenko, kurš vairāk nekā desmit gadus filmē karadarbību Ukrainā. Saruna par to, ko, filmējot karu Ukrainā, var saprast par karu un tā izmaiņām, par dronu karu un pēckara izmaiņām.
Karš Ukrainā ilgst jau vairāk nekā 900 dienas, kopš kara sākuma tiek runāts arī par to, ka šis karš mainīja Ukrainā arī priekšstatus par to, kas ir karš. Prognozes, kad un kādā kontekstā tas beigsies, ir dažādas, sākot no tā, ka pat šogad vai nākamajā gadā. Raidījuma viesis ukraiņu kino režisors Jevhens Titarenko, kurš iepriekš veidojis filmu "Austrumu fronte" par kādu mediķu grupu Ukrainā, kas dodas pēc ievainotajiem, tagad kopā ar dronu kareivju grupu veido filmu "Nāve nav".
Mēs nolēmām sarunāties angliski, jo Ukrainā publiskajā telpā neviens nerunā krieviski.
Jevhens Titarenko: Jā, varbūt tikai virtuvē kāds vēl sarunājas krieviski… Un reizēm privātās sarunās mēs izmantojam to mirušo dialektu, lai ātri kaut ko paskaidrotu. Taču Ukrainā mēs runājam ukrainiski vai angliski, vāciski vai kā vien vēlaties, tikai ne krieviski.
Šīs radikālās pārmaiņas strauji notika pēc tam, kad sākās karš?
Jevhens Titarenko: Nē. Tās notika pirms kādiem 12 gadiem. Tika pieņemts likums, ka visam televīzijas, valsts televīzijas saturam un visām valdības lietām jābūt valsts valodā, ukraiņu valodā. Un… visiem veikaliem, tirgum, visam jābūt ukrainiski.
Cik gadus tu jau filmē karu? Kopš 2014. gada vai jau iepriekš?
Jevhens Titarenko: Nē, kopš pirmo reizi ieraudzīju karu 2014. gadā.
Kā vispār ir iespējams patiešām notvert karu kinolentē?
Jevhens Titarenko: Zini, kā teica Roberts Kapa: "Ja tavas fotogrāfijas nav gana labas…
…pieej tuvāk."
Jevhens Titarenko: Jā, pieej tuvāk. Iespējams, es šo padomu esmu uztvēris ļoti konkrēti, bet, nu, jā…
Kad tu kā pasīvs novērotājs ierodies frontē, pozīcijās… Kā žurnālists, piemēram… Tas ir viens uzticības līmenis – nulles uzticības līmenis. Bet, kad tu dzīvo ar šiem cilvēkiem tranšejās, pozīcijās, palīdzi viņiem, dari visu, ko viņi – tas ir pilnīgi kas cits.
Jo tu esi tādos pašos apstākļos. Un tas jau ir cits uzticības līmenis. Nu, un tā es strādāju, tā es uzņemu filmas.
(..)
Kāda tagad ir dzīve Kijivā? Ko tu sauc par normālu dzīvi Kijivā?
Jevhens Titarenko: Piemēram, elektrība mums ir 3–6 stundas dienā. Ir elektrības pārtraukumi, jo Krievija izpostījusi mūsu energosistēmu. Un mums ir tiešā līnija ar elektroenerģijas uzņēmuma klientu servisu, viņu aplikācijā ir informācija. Šī ir pelēkā zona: varbūt būs elektrība, varbūt ne. Melnā zona: pilnīgi noteikti nebūs elektrības. Un no diviem līdz trijiem jums noteikti būs viena stunda elektrības. Tā mēs dzīvojam. Taču vienalga… nezinu…
Dažas minūtes pēc gaisa uzbrukuma bērni iet uz skolu pāri tai bedrei zemē. Sievietes iet uz manikīra salonu, un procedūra tiek pabeigta pazemes autostāvvietā. Tāpēc, ka var redzēt: kaut kas lido mūsu virzienā. Visi piemērojas. Visam var piemēroties. Cilvēki ir spējīgi piemēroties jebkam. Taču… mēs joprojām dzīvojam. Joprojām esam laimīgi, joprojām smaidām, satiekam draugus. Dzīve rit tāpat, tikai apstākļi ir citi.
Karš Ukrainā ilgst jau vairāk nekā 900 dienas. Latvijā mēs bieži sakām, ka Ukraiņi cīnās arī par mums. Ko, tavuprāt, ārzemēs nekādi nav iespējams saprast?
Jevhens Titarenko: Nu, pirmām kārtām ir jāsaprot tas, ka tās nav 900 dienas, viss sākās jau 2014. gadā. Un, ja mēs vēl precīzāk paraugāmies uz to visu, vienmēr mums ir bijušas problēmas ar šo kaimiņu. Tas tā bijis jau gadu simtiem. …Nezinu, pārsvarā visi… Kad tu dzīvo normālā valstī, normālā vietā, kur likumi darbojas, kur tu uzticies saviem policistiem, uzticies politiķiem. Varbūt ne visiem, un tomēr… Iztēloties, ka kaut kas var mainīties tā vienā mirklī – to nav iespējams iztēloties, jo visiem liekas, ka visādas nelaimes notiek ar citiem cilvēkiem, nevis ar mani.
Daudzi ukraiņi domāja: viss ir kārtībā, tās visas ir kaut kādas politiskas padarīšanas, sazvērestības teorijas un citas blēņas. Taču, kad raķete trāpa tavā mājā, kaimiņu mājā vai tavā ielā, visi maina savas domas, pārstāj būt tik gudri un domāt, ka viņi visu saprot, sāk klausīties, kur lidos nākamā raķete.
Gaisa uzbrukumi vien ir visu mainījuši, visu civiliedzīvotāju perspektīvu. Viņi jūt, ka tas nav tikai kara zonā, tas var notikt šeit pat ar mani, manu ģimeni. Un tad iestājas panika. Panika, jo visiem ir daudz laika sagatavoties. Jūsu valstī jums ir laiks izrakt tranšejas. Septiņas, desmit tranšeju līnijas, lai aizstāvētos no krieviem. Laiks ir visiem, jautājums, kā šo laiku izmanto?
(..)
Bulgāru žurnālists Kristo Grozovs, man šķiet, pirms nedēļas vai divām intervijā ukraiņu žurnālistam Gordonam teica, ka karš beigsies varbūt šogad vai varbūt pēc pusgada…
Jevhens Titarenko: Vai varbūt pēc diviem gadiem vai sazin kad!
Pēc desmit gadiem.
Jevhens Titarenko: Tas noder abonentiem, lai iegūtu vairāk abonentu, kaut kas ir jāsaka visu laiku. Tev jābūt ekspertam no rīta līdz vakaram. Tā ir tāda abonentu pasaule. Taču īstajā dzīvē… protams… Es iedvesmojos… Es biju Aušvicā, un tai vietā, kur bija tie pelni, cilvēku pelni… Tur bija tāds uzraksts: "Tas, kurš neatceras savu vēsturi…
tas to atkārtos."
Jevhens Titarenko: Tas to piedzīvos atkal un atkal, un atkal. Un… Nekādu norunu. Mēs neko tur nevaram darīt, varam vienīgi aizstāvēties. Kā tas beigsies? Nezinu, varbūt… būs kāds Čemberlens, kurš būs tik naivs un teiks: "Man taču ir nolīgums!" Un visa Eiropas Savienība teiks: "Brīnišķīgi! Oho, lieliski!" Tomēr mēs taču zinām, kas nāca pēc Čemberlena. Un es nezinu, varbūt…
Redzi, es tiešām ļoti novērtēju visas valstis, kas mums palīdz, sūta munīciju un citu palīdzību, raķetes. Tomēr mēs vienalga esam vieni paši. Esam vieni paši, neviens nenāks mums palīdzēt, neviens negrib sūtīt savus karavīrus. Jo varbūt tas ir slikti politikai, nāk vēlēšanas… Tas viss ir saistīts ar reitingiem. Taču…
Domā, ka mēs pie tā agri vai vēlu nonāksim, ka Eiropa, Rietumu pasaule sūtīs savus karavīrus?
Jevhens Titarenko: Man šķiet, cilvēki vēl prātos: varbūt mēs nāksim, varbūt ne… Bet mēs jau esam zaudējuši daudz cilvēku, milzīgu daudzumu cilvēku kopš 2014. gada. Dzejniekus, kinorežisorus, operatorus, aktierus, inženierus, visspožākos Ukrainas prātus, labāko paaudzi. Tomēr Krievija joprojām turpina, joprojām turpina. Un dažkārt manā bērnībā, lai aizstāvētos, tu pasauci palīgā draugus – citus puišus. Un kopā tu vari apturēt tos puišus, kas tev nāk virsū ar nažiem, grib atņemt tavas mantas. Tas ir tāpat kā bērnībā… tikai citā mērogā. Un reizēm tu viens pats neko nevari izdarīt. Visi tev stāv aiz muguras un dod padomus: "Vecīt, re, kur nazis, ņem nazi! Dur viņam ar nazi! Re, kur raķete, re, kur automāti. Ņemiet automātus!" Tomēr mēs joprojām esam vieni. Saproti?
Joprojām esam vieni, un varbūt, ja kāda valsts atsūtītu mums savus karavīrus – tie varētu būt tikai 2000 cilvēki, taču tas varētu iedvesmot. Mēs nerunājam tikai par vīriešu vai sieviešu daudzumu, runa ir par simboliem. Tāpat kā Kurskas ofensīva – simbolisks solis, kas deva cerības. "Oho!" Tas bija tāds "oho efekts", pacēla garastāvokli.
Jevhens Titarenko ir dzimis 1988. gadā Odesā, Ukrainā un 2009. gadā absolvējis Mikolaičikas vizuālās mākslas institūtu, specializējies filmu un televīzijas režijā. Līdz 2014. gadam viņam bija savs filmu ražošanas uzņēmums un kino skola Krimā. Kad 2014. gadā sākās Krievijas īstenotā tā saucamā "Krimas pagaidu operācija", viņš pameta pameta savu uzņēmumu un Krimu un devās uz fronti kā dokumentālo filmu režisors. 2020. gadā iznāca viņa filma "Karš miera labad", 2023. gadā - filma "Austrumu fronte", kuru režisors veidoja kopā ar režisoru Vitāliju Manski. Šobrīd viņš strādā pie savas jaunās filmas "Nāve nav", kas vēstīs par ukraiņu dronu brigādi.
-
Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar politiķi Sandru Kalnieti par jaunāko laiku vēsturi – 30 gadi pēc Krievijas armijas izvešanas no Latvijas, vēstures varianti, ģeopolitiskā konjunktūrā un vai pienācis laiks runāt par situāciju pēc kara.
Šogad pagāja 30 gadi kopš Krievijas armijas izvešanas 1994. gada 31. augustā no Latvijas. Augusta beigās apritēja arī 35 gadi kopš Baltijas ceļa. Tie ir notikumi, kuri bija iespējami ģeopolitiskas konjunktūras dēļ. Tie bija notikumi, kuri mainīja šo ģeopolitisko konjunktūru mūsu jaunāko laiku vēsturē.
Karš Ukrainā ilgst jau vairāk nekā 900 dienas, un no kādas ģeopolitiskās konjunktūras Eiropas Savienībā vai pasaulē ir atkarīgas kara beigas un vai ir pienācis laiks domāt arī par situāciju pēc kara, par to saruna ar Eiropas Parlamenta deputāti, politiķi Sandru Kalnieti.
Pētnieki izsaka hipotēzi, kas šķiet neticami, ka ir bijis kaut kāds laiks jaunāko laiku vēsturē, kas ir saistīts ar Krievijas armijas izvešanu no tās okupētajām teritorijām, ka kaut ko tādu varēja panākt ar diplomātiju, nevis militāru spēku. Diplomātija kā instruments strādāja. Vai arī jums, raugoties 30 gadus atpakaļ, likās paradoksāli, ka tas vispār bija iespējams?
Sandra Kalniete: Es pat teiktu, ka Atmoda arī ir brīnums, kas parādījās vienā tādā ļoti šaurā iespēju lokā, un arī šī karaspēka izvešana sarunu rezultātā. Jā, protams, tur ļoti nozīmīgu lomu spēlēja Amerikas Savienoto Valstu dialogs ar Krieviju. Arī dažāds spiediens un darījumi, kas tur notika, Krievijai solot ekonomisko palīdzību un tā tālāk.
Bet tas ir iespējams tikai tādā situācijā, kad Krievija ir vāja, ka tur valda sociāls haoss un politisks haoss. Un tas bija tieši tas laiks, kad padomju režīms gāja uz beigām, pie varas bija Gorbačovs, kurš nebija ar Putina raksturu. Es domāju, tādā gadījumā mēs tūlīt kā pirmie nemieri parādītos Baltijā, kas bija mūsu brīvības izpausmes, mūs vienkārši visus samaltu, tur nekas tālāk nenotiktu.
Un šī karaspēka izvešana bija ārkārtīgi nozīmīga Baltijas valstīm, tāpēc, ka tas pavēra mums ceļu uz visu tālāko. Kā es arī mēdzu teikt - Baltijas ceļu. Pirmkārt, mēs varējām koncentrēties uz tiem ļoti lielajiem reformu darbiem, kas bija nepieciešami, lai mēs varētu sagatavoties pieteikumam un iestāšanās procesam Eiropas Savienībā un arī NATO. Ar sveša karaspēka klātbūtni mūsu zemē tas vienkārši nenotiktu. Tāpēc, ka
pat situācijā, kad karaspēks bija izvācies, Rietumiem vēl nebija tādas īstas skaidrības, kur viņi gribētu novilkt jaunās lielās Eiropas robežas. Bija pietiekami daudz valstu arī Eiropā, tajā skaitā arī Vācijā un Francijā bija gan akadēmiskās aprindas, gan politiķi, kas uzskatīja, ka tā robeža beidzas aiz Polijas.
Un es uzskatu, ka tas ir ļoti liels Baltijas valstu politiķu un diplomātu panākums, ka šo robežu novilka aiz Baltijas valstīm. Tas, protams, ir ilgstošs process, kurā ļoti daudzi cilvēki ir strādājuši, pa smilšu graudiņam vien šo būvējot. Arī jāsaka paldies, ka Eiropas Savienībā tobrīd jau bija pievienojušās Ziemeļvalstis - Dānija, Zviedrija, Somija, un, protams, svarīgi ir tas, ka ASV uzskatīja, ka Baltijas valstis nedrīkst atstāt ārpus NATO.
Bet ir arī tāda versija, ja šīs sarunas būtu turpinājušās vēl pāris gadus, iespējams, armija nemaz nebūtu izgājusi un mums vēl būtu Skrundas lokators.
Sandra Kalniete: Iespēju logs būtu aizvēries.
Arī uz NATO?
Sandra Kalniete: Jā, arī uz Eiropas Savienību...
Runa ir par diviem trim gadiem.
Sandra Kalniete: Jā, tiešām par diviem trim gadiem. Krievija tomēr pamazām savācās, tad ap 1998. gadu bija liela krīze Krievijā, kas atkal bija tāds neliels, bet iespēju lodziņš, ko mēs faktiski izmantojām, Rietumu valstis izmantoja, lai panāktu Helsinkos, ka tiek pieņemta deklarācija Krievijai piedaloties, ka katrai valstij ir tiesības uz saviem drošības sabiedrotajiem, izvēlēm un tā tālāk. Es neprecīzi formulēju, bet tas bija tāds ļoti svarīgs formulējums [lēmums].
Bet tiešām jums ir pilnīga taisnība, Latvijā bija ļoti skaļas balsis divējādas - vieni, kas teica, ka šis līgums, ko Ministru prezidents Birkavs [Valdis] un prezidents Ulmanis [Guntis] ir parakstījuši, ir Latvijas interešu nodevība, un citi, kas savukārt atkal nevēlējās, ka notiek tuvināšanās Rietumiem pārāk. Tāpēc, ka bija tāds skaisti izstrādāts koncepts, es tā pieļauju, ka arī ar Krievijas palīdzību, ka Latvija būs tilts starp Eiropu un Krieviju, ka mums ir jāveido ciešākas attiecības ar Krieviju. Tas bija diezgan spēcīgs strāvojums. Ļoti labi, ka šo konceptu, ka neviens no tiem, kas bija orientēti eiropeiski, uz šī koncepta tūlītējas peļņas iespējām neuzķērās, jo tur visu laiku arī zibēja naudu.
(..)
Jūs arī piekristu tēzei, kas ļoti bieži izskanējusi pēdējā gada laikā dažādos starptautiskos forumos un darbnīcās, ka mēs dzīvojam bīstamākajā laikā kopš Otrā pasaules kara un krietni sarežģītākā ģeopolitiskā realitātē, ja mēs to salīdzinām ar auksto karu.
Sandra Kalniete: Jā, noteikti šis ir pavisam cita veida aukstais karš tāpēc, ka viņu īsti aukstu to neizdosies noturēt tieši digitālās pasaules attīstības dēļ.
Respektīvi, visa veida kiberkarš, kas notiek, ir cita veida militārā darbība.
Sandra Kalniete: Un arī dažādie instrumenti, ar kuriem var ietekmēt ne tikai lielas sociālas grupas, bet ar kurām var individuāli ietekmēt cilvēkus.
Sandra Kalniete ir mākslas zinātniece, politiķe, rakstniece un diplomāte, bijusi Latvijas Tautas frontes valdes priekšsēdētāja vietniece, Latvijas vēstniece Apvienoto Nāciju Organizācijā un Francijā un Latvijas ārlietu ministre, kā arī ir Eiropas Parlamenta deputāte no Latvijas kopš 2009. gada.
Eiropas Parlamenta sasaukumā 2019. gadā bija atkārtoti ievēlēta par lielākās frakcijas, Eiropas Tautas partijas grupas viceprezidenti, pildot doto mandātu Eiropas Parlamentā, strādāja Ārlietu un starptautiskajās tirdzniecības komitejās, kā arī Drošības un aizsardzības apakškomitejas darbojās Austrumu partnerības ietvaros, lai sekmētu demokrātiskos procesus tādās valstīs kā Ukraina, Moldova, Gruzija.
Viņa ir vairāku grāmatu autore. Viņas darbs "Ar balles kurpēm Sibīrijas sniegos" ir viens no visvairāk tulkotiem latviešu literatūras darbiem pēc neatkarības atgūšanas. -
Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar fonda "Dots" direktori un demokrātijas festivāla "Lampa" organizatori Ievu Moricu par tēmām, kas uztrauc Latvijas sabiedrību: par ko mēs esam gatavi runāt, par ko - klusēt, par sociālo mediju burbuļiem un sarunu fragmentēšanos, par demokrātijas krīzi un jaunas demokrātijas meklējumiem.
Demokrātijas krīze vai cīņa par demokrātiju ir kļuvusi par tādu kā publisko diskusiju tēmu visā pasaulē. Jūlija sākumā notiks arī sarunu festivāls "Lampa", kas ierakstās šajā demokrātijas festivālu tradīciju kontekstā, par ko varētu teikt, ka mēs to aizgūstam arī no Ziemeļvalstīm. Par to, kas mums ir būtisks un kas ir mazāk būtisks, kas ir tēmas, kas mūs uztrauc un ko mēs par tādām paši uzskatām, saruna ar Ievu Moricu.
Prognozē, ka tuvāko 10 gadu laikā mēs dzīvosim samērā saspīlētā ģeopolitiskā situācijā. Un kaut kādā ziņā mēs varētu teikt arī, ka "Lampa" kopš pastāvēšanas sākuma, kas diskutē par to, kas notiek šobrīd, vai par to, kādi mēs esam šobrīd, nodarbojas arī ar nākotnes vīziju būvēšanu. Vai tu jau redzi, kas ir temati, kuri varbūt bija kādreiz aktuāli vai kuri vēl aizvien turpina tādi būt?
Ieva Morica: Ja es skatos sajūtu, kāda bija mums festivāla "Lampa" veidotāju komandā pirmajā festivālā, kad aizsākām 2015. gadā, tagad šogad jau būs 10. festivāls. Ja mēs skatāmies vairāk uz to sajūtu par sabiedrības pulsu un aktualitāti, ko mēs jūtam gaisā, kad sākām veidot pirmo festivālu, tas bija uzreiz pēc Krievijas iebrukuma Austrumukrainā, pēc Krimas un pēc Donbasa okupācijas 2015. gadā, kad mēs rīkojām pirmo festivālu, 2014. gadā bija iebrukums.
Mums patiesībā toreiz jau bija tāda sajūta, ka brīvība, neatkarība nav pašsaprotamas lietas, tepat kaimiņvalstī var tādi zaļie cilvēciņi ienākt nemarķētos formas tērpos, teritoriālo integritāti pat vienai valstij apdraudēt. Es domāju, toreiz mums iekšējā sajūta bija - par demokrātiju, par brīvību, par tādu neatkarīgo telpu tomēr jāpastāv un jācīnās. Es domāju, šī stīga ir vijusies cauri visus šos gadus, kas, protams, ir daudz aktuālāks kļuvis arī pēc Krievijas pilna mēroga iebrukumu Ukrainā.
Es teiktu, tāda demokrātijas esence, ko mēs piedzīvojam "Lampā", kas ir brīvība, neatkarība, demokrātija, mūsu eiropeiskā vērtību orientācija, nu, tā ir tāda pamatlīnija, kas visus šos gadus ir gājusi cauri. Un es domāju, tā arī turpināsies.
Daudzi bija pārsteigti, ka pēdējos gados ir arī vēsturnieki, kas ir ieviesuši šo e-vēstures jēdzienu. Arī e-demokrātijas jēdziens ir diezgan konkrēts. Un, ja mēs šo demokrātijas jēdzienu attiecinām uz kaut kādu sociālo mediju diskusiju, kas pastāv diezgan acīm redzami gan anonīmā, gan neanonīmā veidā, ko redzējām pēc Eiroparlamenta vēlēšanām, kad daudzi bija vīlušies, ka viņu diskusiju rezultāti nav rezultējušies konkrētās vēlētāju izvēlēs, kas laikam uzrādīja problēmu tajā, ka diskusija sociālajos medijos ir kaut kas viens. Pastāv samērā segmentēti atšķirībā no vēlētāju konkrētām izvēlēm.
Ieva Morica: Man liekas, kas ir kopējā noskaņa šīm tiešsaistes diskusijām, tā ir milzīga impulsivitāte. Kkaut ko ierauga, tad uzreiz uz to ātri noreaģē, atbild, pasaka, un tā ir tāda kopējā tendence. Bet varbūt, ja cilvēkiem ir laiks padomāt, tad varbūt arī domas mainās. Man liekas, patiesībā arī saruna var mainīt domas.
Es nedomāju, ka digitālajā telpā tā ir tāda izteikta saruna. Tur ir drīzāk tā - iemet savu domu, cits iemet savu domu, cits iemet savu domu. Saruna man tomēr ir arī prāta process, kur vairāk cilvēku runā kopīgi.
Atceros, ka 90. gadu sākumā sociologi, analizējot mūsu sabiedrību, lietoja un operēja ar šiem jēdzieniem, ka mēs bijām slēgta sabiedrība, kura kļūst atvērta sabiedrība, un tagad, pēc 30 gadiem, ir viedoklis, ka mēs atkal ejam šajā slēgtas sabiedrības virzienā. Vai tas tā ir? Kādi ir tavi novērojumi?
Ieva Morica: Es neteiktu, ka mēs ejam slēgtas sabiedrības virzienā.
Mēs varbūt ejam vairāk polarizētas sabiedrības virzienā, kur sarunas ļoti daudz notiek arī tai pašā digitālajā telpā, vairāk savu domubiedru grupās jeb savu domubiedru lokā, un tad pasaules uzskats veidojas no tā, ko es ikdienā redzu savā digitālajā vidē.
Protams, es domāju, ja mēs skatāmies uz kopējiem tādiem drošības izaicinājumiem gan mūsu reģionā, gan arī Eiropā, šīs sabiedriskās drošības jautājums un indivīda brīvības - tie ir divi lieli jautājumi, kas saduras. Nulle Kopumā, es domāju, tādā privāto individuālo brīvību telpā, iespējams, ir kaut kāds sašaurinājums.
Izdevuma "Politico" pagājušā gada nogales pētījumā par demokrātiju pasaulē kopumā un Rietumvalstīs - Francijā, ASV, Apvienotajā Karalistē vairākums vēlētāju uzskata, ka demokrātija ir sliktākā stāvoklī nekā pirms pieciem gadiem.
Ieva Morica: Droši vien būtu nepieciešams otrais jautājums: ko cilvēki sagaida no demokrātijas? Kamdēļ viņi saka, ka demokrāti ir sliktākā stāvoklī? Es domāju, lielā mērā, iespējams Rietumvalstīs un vispār mūsu ģeogrāfiskajā telpā starp vārdiem demokrātija un labklājība tiek likta vienādības zīme.
Es domāju, ja mēs skatāmies uz demokrātiju kā telpu brīvai domai, brīvai gribai, brīvai sarunai ar cilvēku, teiksim, tādai pašorganizācijai, tās lietas jau notiek. Protams, labklājībā ir izaicinājumi, un to jau mēs redzam. Ir daudzas krīzes, daudz satricinājumu. Teiksim, cilvēka subjektīvā sajūta, cerība par to, kāda būs viņu nākotne, cik labklājīga būs viņa nākotne, cik droša būs nākotne, tas ir mazliet cits stāsts. Man liekas, ka tur būtu jārunā par niansēm.
"Politico" pētījumā tā nianse, ko gan tu jau arī minēji attiecībā uz šo labklājību, ir tas, ka visās valstīs, kas piedalījās šajā pētījumā, tai skaitā Horvātija, Itālija, Polija, apmēram puse vēlētāju norādīja, ka neapmierināti ar to, kā darbojas demokrātija, un vairākums piekrita apgalvojumam, ka šī sistēma strādā par labu bagātajiem un ietekmīgajiem. Tās pārmaiņas ir nepieciešamas tieši šīs izpratnes maiņā.
Ieva Morica: To jau mēs redzam. Teiksim, arvien pieaug to cilvēku skaits, kas ir ārkārtīgi turīgi, ārkārtīgi bagāti, un tā ir pavisam neliela daļa no sabiedrības. Bet šī milzīgā turība un ļoti lielai sabiedrības daļai tas kaut kāds attīstības ātrvilciens ir aizskrējis gar viņu deguniem. Protams, šī neapmierinātība, es domāju, no lauksaimniekiem mēs dzirdam - protesti visā Eiropā. Tik daudzas sabiedrības grupas, kuras nav dabūjuši šo ekonomisko izrāvienu, labklājību tādā mērā, kā viņi ir cerējuši. Tajā pašā laikā viņi redz, ir atsevišķas nozares, ir atsevišķas sfēras, kur ir ārkārtīgi īsā laikā cilvēki guvuši milzīgu bagātību un ļoti liela resursu koncentrācija notikusi. Nu, ir saprotams cilvēku sašutums.
Vai tu redzi arī no tām tēmām, kuras piedāvā sabiedrībai diskutēt, piemēram, jūsu festivāla formātā, ka tas nav tikai viens kaut kāds konkrēts burbulis, ka dažāda veida tematika ienāk. Ja vairāk nekā puse vēlētāju Eiropā tā uzskata, pieļauju, ka varētu samērā līdzīgus rezultātus iegūt arī Latvijā, ja mēs vien par to runātu.
Ieva Morica: Ja mēs skatāmies uz sarunu festivāla "Lampa" programmu vispār pēdējos gados un arī šī gada programmu, tad ir, protams, kaut kādas tendences, kas izvirzās. Es domāju, varbūt tāds satraukums, kā mēs redzam no šīm aptaujām Francijā, tāds neatspoguļojās "Lampas" programmā, tas neatspoguļojās tajās tēmās, par ko cilvēki Latvijā gribētu runāt.
Un kā top festivāla programma? Tā top konkursa kārtībā. Tas nozīmē, ka tiešām ir tāds milzīgs Latvijas sabiedrības darba rezultāts. Un
savā ziņā programma ir kā tāds spogulis, atspoguļojums tam, kas cilvēkiem šobrīd Latvijā liekas karsts un svarīgs, par ko cilvēki grib runāt. Tādas top tēmas, kas izvirzās jau vairākus gadus, ir mentālā veselība, arī vide un klimats. Pēdējos gados, it īpaši šogad, diezgan liels īpatsvars ir arī pasākumiem, kas ir saistīts ar tehnoloģiju ietekmēm uz cilvēku dzīvesveidu, arī mākslīgā intelektā ietekmi un ko tas nozīmēs vispār mūsu sarunāšanās veidam, lēmumu pieņemšanai? Tad arī drošības tēmas, drošības jautājumi tradicionāli pēdējos gados "Lampā" ir bijuši ļoti svarīgi.
Ir arī daudzas tēmas, kas ir, es teiktu, tādas varbūt mazliet sadzīviskas, bet kas cilvēkiem interesē, piemēram, veselības jautājumu vai attiecību jautājumi, vai ģimenes jautājumi, vai bērnu audzināšana ģimenē.
Sabiedrības ir mazāk atvērtas. Un kādi tad ir mūsu demokrātijas apdraudējumi, no kuriem mums būtu jāuzmanās tieši Latvijā? Mēs redzam, kas notiek Francijā, bet mēs vai mēs saprotam, kas īsti notiek šeit?
Ieva Morica: Protams, mēs nedrīkstam aizmirst par Krievijas ietekmi uz mūsu informatīvo telpu visdažādākajos veidos, par dažādām manipulatīvām metodēm, arī kaut kādu, teiksim, stāstu vai naratīvu, vai uzstādījumu, vai provokāciju ieviešanu mūsu informatīvajā telpā. Nu šeit ir jautājums par dezinformāciju, protams, par to, kā mēs varam uzticēties, pārbaudīt faktus, no kādiem avotiem šī informācija nāk. Tā ir viena daļa.
Es domāju, kas vēl apdraud demokrātiju, tas ir cilvēku varbūt vienaldzība jeb nevēlēšanās uzņemties rūpes, atbildību sekot līdzi. Ja mēs skatāmies arī uz kaut kādu politiskās telpas komunikāciju, ja cilvēki neuzdod deputātiem jautājumus, ja cilvēkiem nerūp, tad faktiski arī lēmumu pieņēmēji savā ziņā peld. Viņiem iztrūkst šī saikne no cilvēkiem, no vēlētājiem, arī informācija kaut kādā veidā iztrūkst. Tā kā, es domāju, šī politiskā apātija jeb neticība savai valstij, jeb nevēlēšanās iesaistīties, manuprāt, pat apdraud vēl vairāk demokrātiju nekā kaut kādi ārējie spēki.
Nu tad, protams, ir visādas tehnoloģiskās ietekmēs, arī sociālo tīklu algoritmi jeb, es nezinu, kaut kādi tur dziļviltojumi, kas var tagad ienākt publiskajā telpā. Paldies dievam, šīs vēlēšanas pagāja, mēs neko tādu neredzējām, bet, protams, arī tādas tendences nevar izslēgt.
-
Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar juristu un advokātu, Latvijas Universitātes lektoru Lauri Liepu par sabiedrības vērtībām un likumiem, par demokrātijas apdraudējuma pazīmēm un to, kā karš maina tiesiskuma izpratni un samazina vārda brīvību.
"Arī karam ir savi tiesību noteikumi. Mēs redzējām Irpiņas un Bučas pilsētiņās, kā tas notiek, kad tiek rupji pārkāpti kara noteikumi," analizē Lauris Liepa. "Kara noteikumi ir - karavīrs pret karavīru, saudzē civilos, saņemot gūstā otru karavīru, izturies pret viņu cieņpilni. Tas viss tika brutāli pārkāpts. Cilvēki saprot, ka arī ārkārtas situācijās ir kaut kādi noteikumi, kas ir raksturīgi civilizētai sabiedrībai. Tas ir viens piemērs, kur mēs redzējām, ka arī karā ir jābūt noteikumiem, tai skaitā juridiskiem noteikumiem, ne tikai militāriem karadarbības noteikumiem.
Otra lieta, uz ko es skatos ar milzīgām bažām un kas šobrīd varbūt vēl nav īstenojušās tik negatīvi, bet ko es redzēju jau pandēmijas laikā. Un ne es viens. Ka, pamatojoties ar šādiem ārkārtas apstākļiem, mēs ierobežojam mūsu pamattiesības. Nu, pirmkārt, dabiski ierobežojam pārvietošanās brīvību, dabiski ierobežojam visvisādas savas modernās sabiedrības brīvības, kā, piemēram, tur ceļošana, izklaides, u.t.t."
Vārda brīvība.
Lauris Liepa: Tas ir pats svarīgākais - vārda brīvība. Tā cieš visvairāk.
Kara dēļ mēs pat esam ar mieru klausīties to mūsu puses propagandu, mēs esam ar miera pievērt acis uz faktiem. Ko mēs darām? Mēs pilnībā leģitīmi, var teikt, likumpamatoti aizgriežam ciet visus mūsu pretinieka vai pretinieka sabiedroto informācijas kanālus. Nacionālā elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome to izdarīja, tiesa to apstiprināja. Tātad neviens neiebilst, ka mums ir tikai vienpusēja informācija. Ilgtermiņā tas ir kaitīgi, jo liela daļa cilvēku tomēr spēj atšķirt labu no ļauna.
Mēs paļaujamies, ka ir veselais saprāts, karš beigsies, tad atkal atgriezīsim atkal.
Lauris Liepa: Jā, bet pēc pandēmijas mēs neatgriezāmies. Ir vārda brīvības indekss, kas parāda, ka pēc pandēmijas, kas arī būtiski ierobežoja dažāda veida izteikumus, galvenokārt, lai nemusinātu cilvēkus, teiksim, kādā virzienā nevakcinēties un vēl ko nedarīt, bet tas nav nācis atpakaļ, un daudzās valstīs joprojām tas ierobežojumu līmenis ir ļoti augsts. Par to es esmu bažīgs.
Raidījumā ar politologu Dauni Aueru runājām par to, ka pasaulē ir demokrātijas krīze, un kas ir tie alternatīvie modeļi, kuri varētu, iespējams, nomainīt demokrātiju, ja demokrātija izrādītos ne tā labākā valsts pārvaldes forma. Auera kungs atgādināja Stjuarta Milla versiju par to, ka, piemēram, varētu uzticēt vairāk balsis dažām kompetentām profesijām, un cita starpā viņš minēja, ka juristiem varētu būt vairāk balsis nekā pārējiem sabiedrības locekļiem. Tā ir tāda no Platona ideālās valsts modeļa atvasināta teorija, kur valsti pārvaldīja filozofi. Kā tev šķiet, ja valsti pārvaldītu juristi vai, ja juristiem būtu vairāk balsu nekā zemniekiem vai skolotājiem, vai valsts kļūtu labāka, vai tās krīzes būtu vieglāk risināmas, vai demokrātija attīstītos labāk?
Lauris Liepa: Uz šo jautājumu es vienreiz jau atbildēju "Rīgas Laikā" vienā komentārā par juristiem un zivīm, proti, par to, ka bija savulaik izteikums, to viena slavena Latvijas filosofijas profesore minēja, ka ir sarakstīts tik daudz likumu, viss ir tik sarežģīti un sabiedrībai ļoti grūti normu labirintos orientēties, un tikai juristi kā zivis peld ūdenī, domājot par šo laimīgo stāvokli. Un tad es apcerēju to, cik tas ir viegli vai grūti - būt jurista profesijai.
Bet īsā atbilde ir apmēram tāda, ka nekad nedrīkstētu kaut kādu vienu grupu nolikt pāri citām vai nu viņu iemaņu, zināšanu, spēju vai ambīciju dēļ, jo tas, protams, nebūs demokrātijas modelis. Tas, protams, būs kaut kāds, nu nezinu, pus varbūt meritokrātijas, kaut kas mazliet oligarhisks, protams, atkarībā no tā, vai tie juristi balsos par sevi vai saviem bagātajiem klientiem. Šeit es jokojos.
Noteikti, ka varu piekrist jūsu apsvērumiem ar Dauni Aueru, ka ir zināms krīzes posms demokrātijai, bet tai pat laikā fantastiska iespēja, kas parāda, ka par demokrātiju cilvēki cīnās un ir gatavi mirt. Es nedomāju tikai Ukrainu, es domāju arī plašāk. Es domāju par to, ka karš, kas laimīgajai 90. gadu jauniešu paaudzei bija licies pagātnes rēgs, karš, ir atpakaļ, un karš faktiski koriģē daudzas lietas.
Man liekas, ka visi tie iespējamie teorētiskie varianti, ko darīt, ko ielikt labākā pārvaldē, viņi kaut kādā ziņā atkāpjas demokrātijas priekšā, redzot, ka, ja tev ir likumdevējs, ja tev ir pienācīgi ievēlēts likumdevējs, lai cik arī neefektīvs tas nebūtu lēmumu pieņemšanā un projektu vadībā, tas tomēr ir labākais veids, kādā cilvēki sajūt, ka taisnīgums vismaz kaut kā tiek realizēts. Jo, tiklīdz kā ir dziļa netaisnība, kas netiek mainīta, tā nu tā valsts ir lemta sabrukšanai.
Ja mēs runājam par šo taisnīgums netaisnīgumu - kas ir tāds vispārīgs princips, vērtība, mMani mulsina, ko arī Krievijas eksperti norādījuši, cik ļoti daudzi juridiski procesi šobrīd notiek Krievijā, un šo juridisko procesu vārdā tiek represēti cilvēki, notiek tiesvedības un tamlīdzīgi. Juridiskais prevalē, un tam tiek meklēts attaisnojums tieši šajā tajā juridiskajā procedūrā, lai pēc tam pastrādātu nelietību.
Lauris Liepa: Krievija ir tāds tipisks kontinentālās Eiropas 19. gadsimta tiesību sistēmas nemainīgs mantinieks, proti, tāda ļoti pozitīva tiesību virsvara. Tātad, ka tev ir rakstītā norma, tu seko tai rakstītai normai. Krievijas privilēģija ir, ka, ja nepatīk rakstītā norma, ļoti fiksi to nomaina. Tev ir jāievēro formālais process, un, ja tas ir ievērots, tu triumfē un saki: Nu, ko gan jūs varat iebilst?
Pēc Otrā pasaules kara lielākā daļa no kontinentālās Eiropas sekoja anglo-amerikāņu virzienā, kurā mēs skatāmies uz principiem un tiesībām, kas izriet no vērtībām kā primāro avotu taisnīgumam. Tai skaitā katrā vienkāršākajā, sīkākajā lietā tiesnesim ir tiesības atkāpties no normas burta, ja rezultāts ir netaisnīgs. Un tā ir absolūta paradigma pēc Otrā pasaules kara visā brīvajā, var teikt, Rietumu pasaulē. Jo Latvija jau līdz pat 1991. gadam un faktiski pēc inerces vēl vismaz 10 gadus vēlāk sekoja šai padomju totalitārai skolai, kurā, ja tev ir norma, tu seko normai. Tā ir perfekta totalitārisma iekārta, kurā tev ir...
Starp citu ļoti interesanti, par juristiem runājot, visas vērtīgākās tiesību kodifikācijas - Napoleona kodekss, Justiniāna kodekss civiltiesībās - ir tapušas tieši totalitārās iekārtās, jo tas ir perfekts veids, kādā tu sakārto sabiedrību. To visu perfekti apraksta. Uzreiz es atbildēšu par tiem Krievijas argumentiem. Tas ir paviršs skatījums, ka juristi būtu kaut kā vainojami pie Krievijas šībrīža absolūti necilvēcīgajiem procesiem. Juristiem tiek uzdots tos ietērpt, un tie, protams, ietērpj tos formālā juridiskā tērpā. Bet apakšā tam visam ir dziļa netaisnība, ko diktē vara.
Lauris Liepa ir "Cobalt" advokātu biroja vadošais partneris un viens no atzītākajiem ekspertiem tiesvedību, konstitucionālo tiesību, banku un finanšu tiesību jomā Latvijā. Lauris Liepa ir piedalījies vairākos pēdējo gadu svarīgos tiesvedības procesos Latvijas tiesās, Eiropas Savienības tiesā un Eiropas Cilvēktiesību tiesā. Savas vairāk nekā 20 gadu prakses laikā konsultējis dažādu nozaru lielākos Latvijas un ārvalstu uzņēmumus, kā arī Latvijas Republikas Ministru kabinetu un Saeimu. Viņš ir daudzu nozīmīgu juridiskām tēmām veltītu publikāciju autors un Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes un Rīgas Juridiskās augstskolas lektors. -
Raidījumā Brīvībās bulvāris saruna ar politikas zinātnes profesoru Dauni Aueru par Eiropas Parlamentu un jauno Eiropu, par Eiropas Parlamenta priekšvēlēšanu debatēm un to, vai Latvija līdz 2040. gadam kļūs par Ziemeļvalsti, kā arī par mūsu attīstības vīziju un iespējām.
"Mēs saprotam, ka ir lielāks risks tagad, ka varētu būt karš arī mūsu reģionā un mēs varam gatavoties tam, bet tai pašā laikā mēs varam turpināt arī domāt par sabiedrības vajadzībām. Šeit
mums būtu jādomā par nodokļu politiku - kāda tipa nodokļu politiku mēs gribam nākotnē, jo, ja aug izdevumi, piemēram, veselības aprūpes nozarē, ja aug arī izdevumi aizsardzībā, tad mums ir divas iespējas: viena iespēja, ko, šķiet, neviens negrib redzēt Latvijā, ir celt nodokļus, bet tā ir viena iespēja. Otra iespēja ir veikt kaut kādu funkciju auditu un atteikties no kaut kādiem valsts pienākumiem, kas eksistē šobrīd,
un nauda, kas šobrīd tiek tērēta un šīm lietām, virzīt aizsardzībai vai arī, piemēram, veselības aprūpei," analizē Daunis Auers.
8. jūnijā Latvijā notiks Eiropas Parlamenta vēlēšanas, kas šoreiz iezīmē izvēles starp Kremļa politiku tieši vai slēpti atbalstošām partijām un pārējām. Saeimas vēlme politiskās debates un kritisku pētniecisko žurnālistiku savietot vienuviet un aizstāt ar aģitāciju, kas ievieš tiešu mediju neatkarības un brīvības apdraudējumu. Eiropas Savienība pirms 20 gadiem un patiesībā kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas bija tā vīzija, kas noteica arī mūsu politisko uzvedību un vērtības. Šoreiz raidījumā saruna ar Latvijas Universitātes profesoru, domnīcas "LaSER" valdes priekšsēdētāju Dauni Aueru.
Visu laiku runājām, ka pirms 20 gadiem Eiropas Savienība bija vīzija, kura definēja mūsu politiku, uzvedību, politisko partiju vektoru noteica. Šobrīd, pēc 20 gadiem, sakām, ka mums ir pazudis tas vektors, ka mūsu politika, ekonomika stagnē, jo trūkst šī te noteicošā vektora tikai tāpēc vien, ka nav kur iestāties.
Daunis Auers: Protams, ir vēl kāds klubiņš, kur varētu iestāties, bet varbūt par to mēs runātu vēlāk, proti, Ziemeļvalstu klubā, Ziemeļvalstu padomē (Nordic Council). Tas arī būtu zināms mērķis, tas iedotu kādu zināmu rāmi arī politikas attīstībai. Bet tas laikam ir cits jautājums.
Jā, iestāšanās Eiropas Savienībā arī īsti nedod mērķi, jo, iestājoties Eiropas Savienībā, tu vienkārši pakļaujies Eiropas Savienības likumiem, normām. Protams, arī tos ietekmē, kaut ko maini caur Eiropas Parlamentu, caur Ministru padomi un tā tālāk. Bet tas jau īsti neiezīmē to, kādā virzienā attīstīsies tautsaimniecība, sabiedrība, labklājība.
Eiropas Savienībā ir milzīgas atšķirības starp valstīm. Īrijas modelis būtiski atšķiras no Zviedrijas modeļa un Zviedrijas modelis - no Austrijas modeļa, un tad dienvidu valstu labklājības modelis, kas pamatā balstās uz pensijām un labklājību vecākajai paaudzei, un tā tālāk.
Tātad, iestājoties Eiropas Savienībā, mēs neiegūstam kaut kādu virzienu attīstībai, pašiem ir par to jālemj. Varbūt arī tāpēc pēc iestāšanās Eiropas Savienībā mēs jau mērķējam uz citiem klubiem. Bija tas lielais mērķis – iestāties eirozonā, ko arī izdarījām, tad pēc eirozonas bija mērķis iestāties OECD, kas ir tā kā bagāto valstu domnīca. Tur arī iestājāmies, un tagad varbūt ir tā problēma, ka vairāk nav skaidrs, ko darīt ar mūsu valsts pārvaldi, nav skaidrs virziens, kurā virzīt visu to valsts pārvaldi, un tāpēc parādās tas jautājums par to, kurp Latvijai doties?
Pa laikam šī sistēma, kura ir nosacīti stabila un dažkārt stagnējoša, mūs mēdz arī pārsteigt. Mums liekas, ka mūsu politisko kultūru reprezentē pietiekami demokrātiskas vērtības, un mēs Eiropas Parlamenta vēlēšanu kontekstā redzējām diskusiju un jautājumu aktualizāciju attiecībā uz mediju jomu, kurā izvirzījās jautājums, kas mums likās agrāk kā ābeces patiesība – politiskās debates žurnālistiskā izpratnē un politiskā aģitācija tādā partiju reklāmas un propagandas nozīmē, ka ir vēlme šīs abas lietas sajaukt kopā. Tas, manuprāt, ir kaut kas jauns, kādā veidā sajaukt šīs demokrātijas kārtis, kur mums bija diezgan skaidrs, kas ir kas, pirms tam.
Daunis Auers: Bet politiskās debates pēc būtības arī ir salīdzinoši jauns fenomens. Politiskā zinātnē mēs to saucam par Eiropas politikas amerikanizāciju, jo politiskās debates faktiski tikai parādījās 21. gadsimtā Eiropas valstīs. Britiem pirmās politiskās debates televīzijā bija tikai, ja pareizi atceros, 2010. gadā. Tas ir ļoti jauns fenomens, un ir arī zinātnieki, kas ir ļoti kritiski par šo tendenci. Jo tas vienkāršo politiku, jo tai vietā, lai runātu ar vēlētājiem, skaidrotu lietas pēc būtības, mums ir principā šovs par to, kurš ir smukākais, kurš ir cēlākais. Tas faktiski sākas ar pašam pirmajam politiskajām debatēm, kas notika Amerikā 1960. gadā starp Ričardu Niksonu un Džonu Kenediju, kad pirmoreiz televīzijā bija politiskā diskusija.
(..) Jebkurā gadījumā šis jautājums par to, vai debates ir vērtīga lieta vai nē, nav nemaz tik viennozīmīgs. Protams, medijiem debates ir ļoti atraktīvas, jo piesaista skatītājus, piesaista bišķītiņ uzmanību arī sev, bet vai tas ir ļoti, ļoti vērtīgi demokrātiskam diskursam, par to domas dalās.
Daunis Auers ir Latvijas Universitātes profesors, domnīcas "LaSER" valdes priekšsēdētājs, Latvijas Universitātes doktorantūras programmas direktors. Studējis Londonas Ekonomikas augstskolā un Londonas Universitātes koledžā Apvienotajā Karalistē. Bijis ASV Fulbraita programmas pētnieks Kalifornijas universitātē Berklijā, Vašingtonas universitātē Sietlā un Baltijas - Amerikas brīvības fonda pētnieks Wayne State Universitātē, Detroitā. -
Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar NATO Stratēģiskās komunikācijas izcilības centra pētnieci Elīnu Langi-Ionatamišvili par notikumiem Gruzijā un gruzīnu brīvības izvēlēm, par padomju impērijas sabrukumu un tā sekām. Un to, kāds ir Krievijas realizētā hibrīdkara vēstījumu salīdzinājums Gruzijā un Latvijā.
Gruziju mēdz dēvēt par "Eiropas balkonu", valsti, kuras neatkarības un demokrātijas politika pēdējos 30 gados pārbaudīta vairākkārt - PSRS sabrukšana turpinās, var teikt, jau vairāk nekā 30 gadus, un protesti pret "ārvalstu aģentu" likuma ieviešanu, kas lika ielās iziet vairākiem desmitiem tūkstošu cilvēku, lika šo situāciju salīdzināt ar Maidana vai Arābu pavasari. Raidījuma viešņa - NATO Stratēģiskās komunikācijas izcilības centra pētniece Elīna Lange-Ionatamišvili, kura pēta hibrīdkara metodes, kas saistītas ar informācijas telpu.
"Latvijas un Gruzijas situāciju ir salīdzinoši grūti savilkt kopā, tāpēc ka tomēr tā ģeopolitiskā situācija ir ļoti atšķirīga," uzskata Elīna Lange-Ionatamišvili.
Tieši dalības NATO dēļ?
Elīna Lange-Ionatamišvili: Jā, un arī tīri ģeogrāfiskā novietojuma dēļ un, kā jau mēs runājām, šo kaimiņu dēļ, bet, no otras puses, tas piemērs, ko Gruzija parāda, ir, ka tad, kad ir redzami šie sliktie signāli, šie tā saucamie sarkanie karogi, tad uz viņiem ir jāreaģē, un kādreiz tā situācija ir tāda, ka pašiem iekšēji uz to reaģēt ir salīdzinoši sarežģīti. Tāpēc ir vajadzīgs šis starptautiskais atbalsts, arī zināma veida indikācijas, ka, mīļie draugi, tā tās lietas neies cauri.
Un tas, man šķiet, kas ir interesanti, kā mēs redzam šeit vēstījumus priekšvēlēšanu kampaņā par to, ka mēs negribam karu. Tas ir viens tāds svarīgs vēstījums - mēs negribam karu, un šis vēstījums jo sevišķi apelē pie austrumu pierobežas, iedzīvotāju apziņas. Protams, neviens negrib karu. Tā ir taisnība. Un Gruzijā arī šī valdošā partija viņi saka: jā, bet mēs esam pret karu, un patiesībā viņi saka, ka tas tādā jau konspirāciju teoriju līmenī, ka mēs te cīnāmies ar kaut kādu globālo kara partiju. Kas ir globālā kara partija? Neviens nezina, uzvārdus neviens nevar nosaukt, bet konceptuāli tie ir kaut kādi kaut kādi Rietumi, kaut kāda Amerika, kaut kāds NATO.
Te tādas hibrīdkara metodes?
Elīna Lange-Ionatamišvili: Jā, tur īsti nevar saprast, bet tā ir tā globālā kara partija, kas te visu kontrolē un mēģina Gruziju iegrūst karā ar Krieviju. Un, protams, ka Gruzijai kā valstij, kur arī pēc Otrā pasaules kara beigām ir bijušas vairākas šīs kara pieredzes, šai sabiedrībai šāda veida vēstījums strādā, viņš ir būtisks.
Pirms trim gadiem, šķiet, tu vadīji šo "Stratcom" pētījumu "Gruzijas informācijas vide caur Krievijas ietekmes prizmu". Šajā dokumentā bija visaptveroša analīze par Krievijas stratēģiskajām interesēm Gruzijā. Tā koncentrējas uz Krievijas globālajiem reģionāliem mērķiem, kas bija izklāstīti kādos Krievijas stratēģiskajos dokumentos pēc 2008. gada augusta kara ar Gruziju un Krimas aneksijas 2014. gadā. Kā šobrīd, kad trīs gadus jau turpinās karš Ukrainā, šī hipotēze, kas toreiz bija izvirzīta jūsu pētījumā, ir kaut kādā mērā rediģējama vai gluži pretēji, ir pastiprinājušās Krievijas stratēģiskās intereses reģionā? Vai ir atvērta jauna fronte, ja tā var teikt?
Elīna Lange-Ionatamišvili: Es piekrītu, ka tā hipotēze ir vairāk kā apstiprinājusies. Tajā brīdī, kad tapa šis pētījums, bija tādi, ja tos tā var saukt, slikti signāli par to, kādā virzienā esošā Gruzijas valdošā partija veido savu politiku. Jo tad, kad viņi nāca pie varas 2012. gadā, tad šās apvienības ietvaros bija vairāki jau iepriekš zināmi prorietumnieciski politiķi.
Teiksim, ja mēs salīdzinām šīs komandas seju, kāda viņa bija tad un kāda viņa ir tagad, šie cilvēki lēnā garā ir pazuduši no šīs apvienības, no pirmajām rindām, un līdz ar to šī politika kļūst... Ja sākumā tā bija vienkārši pieklusināti antirietumnieciska, tad tagad viņi jau ir ļoti atklāti agresīvi pret Amerikas Savienotajām Valstīm, pret Eiropas Savienību, kas liecina par to, ka šī Krievijas ietekme, protams, pieaug.
Un Krievijai faktiski,
kāds arī vienmēr Krievijai ir šis plāns, ka viņi tajās valstīs nāk ar ieročiem tikai tad, ja tas tiešām ir ļoti nepieciešams, bet patiesībā jau Krievija vēlas, lai šīs valstis pašas paveic šo darbu, un atver Krievijas ietekmei durvis. Gruzijā šobrīd tas ir pilnībā noticis, varētu teikt.
Bet šobrīd izskan versija, ka notikumu attīstība Gruzijā ir mēģinājums pārveidot Gruziju par Baltkrieviju?
Elīna Lange-Ionatamišvili: Kāpēc to šobrīd sauc par pārveidošanu par Baltkrieviju? Tāpēc, ka valdošās partijas šis jaunpieņemtais likums, ko sauc par "Krievijas likumu", kas ir šis "ārvalstu aģentu" likums, būtībā paredz to, ka pret neatkarīgām balsīm Gruzijā, neatkarīgiem medijiem un sabiedriskajām organizācijām ir iespējams veikt ļoti plaša mēroga represijas, kas nozīmē pieklusināt jebkāda veida opozīciju.
Šīs autoritārās tendences patiesībā draud ar to, ka galu galā pēc kaut kāda laika mēs varētu redzēt tiešām tādu Baltkrievijas scenāriju. Tāpēc par to tiek runāts, un tas tā tiek saukts. Bet Krievijai, protams, viņiem pietiktu faktiski ar to, ja vienkārši dotā varas partija vienkārši noturētos pie varas.
"Gruzijas sapnis"?
Elīna Lange-Ionatamišvili: Jā, "Gruzijas sapnis". Šī partija ir ievēlēta jau trīs reizes pēc kārtas. Un jautājums ir par to, vai viņus pārvēlēs šā gada oktobrī. Tie signāli ir tādi pagaidām, ka cilvēki, kuri savulaik par viņiem balsoja, arī ir vīlušies. Kaut arī viņiem ir pietiekams atbalstītāju skaits. Nevajag iedomāties, ka viņi netiks parlamentā. Viņi viennozīmīgi tiks. Jautājums ir par to, vai viņi dabūs vairākumu.
Un, tā kā šīs šaubas ir jau radušās partijas iekšienē, viņi saprot, ka šo vairākumu viņi varbūt arī neiegūs, līdz ar to ir nepieciešams steidzami apklusināt šīs neatkarīgās balsis Gruzijā, kas ir mediji un sabiedriskās organizācijas.
Opozīcija Gruzijā ir ļoti vāja un sašķelta, līdz ar ko šie mediji un sabiedriskās organizācijas, gribot negribot spēlē tādu sava veida arī politiskās opozīcijas lomu, tāpēc ka viņi ir šīs kritiskās balsis, viņi ir tie, kas var arī mobilizēt sabiedrību. Un tad, viņus apklusinot, būtībā vēl jo vairāk veicot represijas, kuras, kā mēs zinām, ir jau sākušās arī šo protestu laikā tādā tiešām Baltkrievijas stilā, kad tiek izskaitļoti un smagi piekauti aktīvisti, cilvēkiem zvana no nezināmiem numuriem un draud. Tie ir signāli, kas parāda, ka Gruzija jau ir sākusi iet to Baltkrievijas ceļu, kas attiecas uz valdošo partiju. -
Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar sengrieķu valodas filoloģi, antīko zinātņu doktori un kultūrkritikas portāla "telos.lv" Agnesi Irbi par nogalināšanas ļaunumu un kara dilemmu kopienas aizsardzības kontekstā, par vēstures gaitu un cilvēka spēju to ieraudzīt.
“Par ko es uztraucos visvairāk un kāpēc es klausītos gan tajā, no kā Špenglers brīdināja, gan tajā, no kā Žozefs de Mestrs Franču revolūcijas laikā brīdināja, proti,
mums veidojas neveselīga domāšanas atmosfēra, un, ja meklētu tam kādu konkrētu izpausmi, es teiktu, ka dzimstības krīze ir slikts rādītājs. Tā liecina par vitalitātes trūkumu un spēka trūkumu. Saproti? Tā, ka nav spēka.
Ir spēks sevi pašizpaust savā seksualitātē, seksuālajā identitātē, ir spēks sevi izpaust varbūt arī tajā, ko tagad meklē, es nezinu, dzimuma identitātē vai kaut kur citur, bet nav spēks dot dzīvību," vērtē Agnese Irbe.
Karš vienmēr kaut kādā ziņā kļūst arī par statistiku un cipariem. Mediji skaita kara dienas, un kaut kādā brīdī nevar saprast, vai tas ir daudz, vai tas ir ļoti daudz? Un kas ir tas, kā šiem skaitļiem uz mums būtu jāiedarbojas? Arī statistika par bojāgājušajiem ukraiņiem un krieviem raisa atšķirīgas emocijas. Skaitļiem, kā nojaušams, nav iemesla karu apstādināt. Putins bija iecerējis trīs dienu "blickrieg" vai karu, kas izauga vairāk par 800 dienām? Ko mēs no tā varam saprast, neatrodoties karā tieši? Un ko var saprast tie, kuri tajā tieši atrodas? Par to saruna ar Agnesi Irbi.
Kādā ziņā tam, kas notiek šobrīd, ir noderīgas, piemēram, Senās Romas kara stratēģijas, vai vēl senāki kari? Kā arī kādā veidā tas palīdz mums kaut ko analizēt un saprast par to, kas notiek tagad? Mums ir kaut kāda nepārvarama vēlme pēdējā laikā šos visus karus salīdzināt? Arī tu to darīji savā grāmatā.
Agnese Irbe: Jā, manā grāmatā “Principiāla dzīvības aizsardzības ētika”, kas iznāca 2023. gada nogalē un kuru izdeva Žaņa Lipkes memoriāls, es pārstāvu to tradīcijā, kurā ir ķēniņš Zālamans, Platons un tā tālāk, un tā joprojām arī līdz mūsdienām. Viņi saka ar lielu pārliecību, ka nav nekā jauna zem saules. Cilvēks, kādu mēs viņu pazīstam, kāds viņš ir aprakstīts pašos senākajos, pagarākos tekstos, kas nonākuši līdz mums, no senās Divupes, man liekas, 16., 17. gadsimtā pirms mūsu ēras, kur ir tādi garāki teksti, gudrības literatūra. Tas ir tas pats cilvēks, kurš sēž šeit, tas pats cilvēks, kurš dzīvoja antīkajā Grieķijā, kurš dzīvoja Jeruzalemē, kurš dzīvoja Romā, kurš dzīvo šobrīd Latvijā. Cilvēka iedaba ir viena un noteikta, nemainīga. Senāk pagātnē mēs netiekam, par neandertāliešiem vai kaut kādām senākām sugām mēs nevaram to pateikt.
Bet, kopš mums parādās uz skatuves cilvēces vēsturē cilvēks, viņš ir tāds, kāds viņš ir, viņa daba, tas, kas viņam ir labs, uz ko viņam ir jātiecas, no kā viņam ir jāizvairās, kas nosaka labas cilvēku kopienas, kas savukārt viņas grauj, iznīcina un tā tālāk, tas viss visu laiku ir viens un tas pats. Tā ir tradīcija, kurā es domāju kopā ar daudziem citiem.
Un tādējādi 5. gadsimtā pirms mūsu ēras sengrieķu vēsturnieks Tūkidids aprakstīja leģendāri skaisti, brīnišķīgi, dziļi, arī nedaudz ciniski un sāpjpilni peloponēziešu karu, kurā sadūrās demokrātiskās Atēnas ar oligarhisko Spartu un kur Atēnas galu galā zaudēja. Šis apraksts un visa kara gaita, visas sadursmes un visas tās runas, kas tika teiktas, vilšanās, sāpes un atkal neprātīgas cerības, tas viss lielā mērā, var teikt, ir attiecināmas arī uz 20. un 21. gadsimta militārajiem konfliktiem, neskatoties uz to, ka izmantotie ieroči ir atšķirīgi.
Agnese Irbe ir sengrieķu valodas filoloģe, antīko zinātņu doktore. Izdevusi dzejoļu krājumu "Tā gaisma", krājumu "Hipokratiskie raksti" un bilingvālu krājumu "Epikūra tekstu tulkojumu Vēstules. Atziņas. Fragmenti". Darbojas publicistikā kopš 1996. gada, līdzdibinājusi konservatīvismam un kultūras kritikai veltītu tīmekļa portālu "telos.lv". Pagājušajā gadā iznāca Agnes Irbes grāmata "Principiāla dzīvības aizsardzības ētika" par nogalināšanas ļaunumu un cilvēka dzīvības neaizskaramību. -
Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar vēsturnieku Jāni Šiliņu par to, vai un kā pētīt Krieviju un Krievijas impēriskuma vēsturi šobrīd, par latviešu vēsturisko kreisumu un mūsdienām, kā arī vēstures cikliskuma ideju un Latvijas vēstures stāsta popularizēšanu pasaulē.
Kamēr Krievijas propaganda turpina iekļaut Baltijas un Latvijas vēsturi savos hibrīdkara naratīvos, atvērts ir jautājums, kādu naratīvu par savu vēsturi mēs veidojām paši vai kā mēs zinām to, kas notiek Krievijā, un kā to izpētīt? Par to šoreiz saruna ar vēsturnieku Jāni Šiliņu.
Kāda ir tava attieksme pret tādu samērā populāra ideju un kura arī pēdējos 2-3 gados arvien biežāk ir parādījusies, par vēstures cikliskumu?
Jānis Šiliņš: Vēstures filozofijā tā ir viena no populārām pieejām, kā skaidrot makrosociālos procesus pagātnē, ka notiek atkārtošanās. Es šim jautājumam pieeju vairāk skeptiski, bet, protams, pagātnē var redzēt kaut kādas līdzības ar mūsdienu procesiem, bet tā nav laba ziņa mums. Tāpēc ka es tur vairāk saskatu tādu individuālu psiholoģisko momentu: ja tu pamani, ka tu visu laiku dari vienas tās pašas kļūdas, tad, iespējams, tev jāiet pie terapeita. Ja tu visu laiku appreci kādus alkoholiķus...
Tu domā, ka no kļūdām mēs mācāmies?
Jānis Šiliņš: Es nedomāju, ka mēs mācāmies. Ir kaut kādi faktori vēsturē, kas mūs virza noteiktās sliedēs, noteiktā vagā. Un bieži vien, ja tu nezini savu pagātni, tu nemaz nevari pamanīt, ka esi atkal iebraucis tajā grāvī, kur jau tava iepriekšējā paaudze, aiziepriekšējā, un tu nemaz nezini tos faktorus, kas tevi tur aizved.
Populārajā vēstures literatūrā, kas ir vairāk kā beletristika, ļoti bieži mēģina salīdzināt lietas, kuras notiek vienlaikus. Ja mēs paņemtu šobrīd, tad Putina tā saucamā inaugurācija, Ķīnas prezidents dodas uz Eiropu, tiekas ar Makronu, Vācijas kanclers Šolcs apmeklē Baltijas valstis, vai mēs varam no kaut kāda nākotnes aspekta aplūkot šo kā vēsturisku laika sprīdi?
Jānis Šiliņš: Nākotnes vēsture tiek rakstīta šodien. To, vai tie tiešām būs vēsturiski notikumi, droši vien pateiks nākamās paaudzes. Tāpēc ir vēsturnieki vai politiķi, citi aktori, vai mākslinieki, kuri izvēlas kaut kādu noteiktu vēsturisko notikumu, atsevišķus faktus vai notikumus vai personas, kuri pasaka - jā, tas cilvēks ir bijis nozīmīgs vai svarīgs. Piemēram, nākotnē varbūt cilvēki brīnīsies, kāpēc mēs Napaleonu tā izcēluši, lai gan viņš tik daudzus cilvēkus ir nogalinājis. Kāpēc mēs neesam uzskatījuši par vēsturiski nozīmīgākām personām cilvēkus, kas, piemēram, ļoti daudz dzīvību ir izglābuši, kādi ārsti vai zinātnieki?
Tas būs nākotnes paaudzes jautājums, vai viņiem tiešām tas liksies svarīgi, ka Sjī Dziņpins tikās ar Makronu vai Putinam bija inaugurācija. Tas ir mums varbūt šobrīd liekas svarīgi, jo mums ir noslēpums, par ko viņi tur runā. Varbūt pēc tam vēsturnieki paskatīsies arhīva dokumentos un redzēs, ka tur bija varbūt pilnīgi kaut kādas bezjēdzīgas sarunas, nenozīmīgas.
Nesen žurnālā "Domuzīme" bija diskusija par to, kā mēs reaģējam uz šiem Krievijas naratīviem. Tur cita starpā juristes Inetas Ziemeles apgalvojums, ka lielā mērā mēs vēl aizvien dzīvojam ar tādiem uzspiestiem vēstures naratīviem, un tie ir gan krievos, gan latviešos, un vairāk pat viņa teica, ka tie ir ieprogrammēti tādā latviešu pašizpratnē. Krievijas informācijas kara naratīvi ļoti bieži mēģina pierakstīt un ierakstīt dažādos kontekstos Latviju un Baltiju kā piederīgu Krievijas vēsturiskajai telpai, un tas šobrīd rada diezgan lielus apdraudējuma riskus, ka mēs par šiem saviem naratīviem skaļi nerunājam.
Jānis Šiliņš: Labā ziņa ir tāda, ka Krievijā ļoti vāji pēta Baltijas valstis. Manuprāt, tā viņu īstenotā propaganda, kas tiek īstenota caur šiem vēstures naratīviem, ka tā nav īpaši efektīva. Ja tu esi pietiekami izglītots cilvēks, kurš daudz maz interesējas par vēsturi, tad viņa tevi īsti neskar. Efektīva būtu tad, jaja varētu ietekmēt mūsu akadēmisko vidi.
No otras puses, protams, no mūsu puse raugoties, mums ir ļoti daudz problēmu. Pirmkārt, vēstures zinātne ir tur, kur viņa ir, tāpat kā gandrīz visa Latvijas zinātne, ka tā disproporcija starp to, cik Eiropā ir zinātnieku un cik Latvijā, man liekas, ka vēsturnieku vēl ir stipri vien mazāk. It sevišķi ņemot vērā mūsu šī brīža apstākļus, vēstures aktualitāti, mūsu vēstures bagāto materiālu, vēsturnieku ir ļoti maz.
Valsts kaut kādas vēstures politikas, manuprāt, nav. Mūsu publiskā vēsture ir atsevišķi projekti, un daudzi projekti ir ļoti pozitīvi, interesanti un populāri. Mēs, vēsturnieki, arī daudz sadarbojamies dažādiem medijiem, arī šī saruna, dažādi projekti televīzijā un dokumentālās filmas, grāmatas. Un mēs vienmēr redzam, ka tie ir ļoti lasīti, ļoti skatīti projekti. Cilvēkus ļoti interesē vēsture. Bet nav publiskās vēstures sfēra sakārtota, nav kaut kādu skaidru noteikumu.
Protams, mēs esam runājuši savā starpā, cik ļoti valstij būtu jāseko līdzi, kā viņas piešķirtā nauda tiek tērēta publiskās vēstures produktos. Piemēram, ja valsts piešķir naudu dokumentālajai filmai, vai viņai ir jāseko līdzi, kas tajā dokumentālā filmā īsti tiek teikts? Mums ir daudz dažādi piemēri, es varbūt nesaukšu nevienu vārdā, bet vienā no nesenajām dokumentālām filmām bija skaidri redzams, ka tiek atkārtota vienkārši padomju Staļina laika propagandas klišeja, tāpēc ka cilvēki nav iedziļinājušies Ziemas kara norisēs, ka jāatbīda robeža no Ļeņingradas, tāpēc Padomju Savienība uzbruka Somijai. Vai vēl bija 2017. gadā viena filma, ko es ļoti labi atceros, dokumentālā filma, kur režisors, tā kā viņam vajadzēja sarkanbaltsarkanos karogus vēsturiskā fotogrāfijā, viņš nevis paņēma vēsturisku fotogrāfiju, mēs zinām, ka ir tādas vēsturiskās fotogrāfijas, kur ir sarkanbaltsarkanie karogi 1917. Gadā. Viņš vienkārši paņēma vienu no 1917. gada 1. maija mītiņa un sarkanos karogus pārkrāsoja sarkanbaltsarkanus. Tā ir vēl vēstures falsifikācija. Manuprāt, vajadzētu būt kaut kādiem mehānismiem, kas seko līdzi no valstiskā viedokļa, ja kāds tiešām grib vēsturi izmantot kaut kādos informācijas karos, tad šādus ieročus var pēc tam pret tevi pašu vērst.
Jānis Šiliņš ir Latvijas Nacionālā arhīva Latvijas Valsts vēstures arhīva Dokumentu pieejamības un popularizēšanas nodaļas vadošais pētnieks, Vidzemes augstskolas Sociālo, ekonomisko un humanitāro pētījumu institūta pētnieks, kā arī Latvijas vēstures izpētes un popularizēšanas biedrības valdes loceklis. Savu doktora disertāciju 2012. gadā Jānis Siliņš ieguva, aizstāvot darbu par tēmu Padomju Latvijas militārā un politiskā attīstība laika posmā no 1918. gada decembra līdz 1919. gada jūnijam. - Montre plus
