Episodes
-
Raidījumā Grāmatai pa pēdām iepazīstam tuvāk nozīmīgākās bibliotēkas Latvijā 20. gadsimta sākumā. Kādos virzienos darbojās Valsts bibliotēka, Latvijas Universitātes bibliotēka un kad veidojās lasītavas bērniem? Stāstām arī par Rīgas pilsētas bibliotēkas degšanu 1941. gadā un to, kā daži cilvēki parūpējās, lai mēs savas vēstures liecības šajā ugunsgrēkā nepazaudētu pilnībā.
Kur grāmatas, tur bibliotēkas, tāpēc šajā raidījumu ciklā, jau kādu laiku rosoties pa 20. gadsimtu, esam nonākuši pie stāsta par šī gadsimta nozīmīgākajām bibliotēkām pirmajās desmitgadēs. Arī šajā reizē pārliecināsimies, ka stingru robežu no iepriekšējiem gadsimtiem nevarēsim novilkt, jo neapšaubāmi - tas, kas notiek 20. gadsimtā, saknes dzinis jau krietni agrāk.
Pa dažādām bibliotēkām šajā raidījumā paceļosim kopā ar Latvijas Nacionālās bibliotēkas Pētniecības un interpretācijas centra vadošo pētnieci Janu Dreimani un Aiju Taimiņu - Rokrakstu un reto grāmatu nodaļas vadītāju, kā arī vadošo pētnieci šī gada oktobrī jaunizveidotajā Latvijas Universitātes bibliotēkā. Tā izveidota, apvienojot līdzšinējo Latvijas Universitātes bibliotēku un Latvijas Universitātes Akadēmisko bibliotēku.
20. gadsimta sākums ir laiks, kad attīstās vairākas zinātniskās un publiskās bibliotēkas, taču uz mirkli metīsim laika cilpu atpakaļ uz 19. gadsimta otro pusi, kad aktīvi darbojas Krišjānis Valdemārs - cilvēks, kuram ir ļoti lieli nopelni publisko bibliotēku popularizēšanā latviešiem. Par viņa veidoto darbu “300 stāsti”, lai popularizētu lasīšanu, kā arī ilgstošo latīņu drukas aizliegumu Latgalē, kas būtiski arī šīs dienas raidījuma kontekstā, aicinām klausīties agrākās šī raidījuma sērijas mūsu arhīvā.
Ar kurām arī 20. gadsimtā strādājušām personībām mūs sasaista Krišjānis Valdemārs un kā mainās apstākļi bibliotēku pieejamībā gadsimtu mijā, par to atgādina Jana Dreimane. -
Raidījumā Grāmatai pa pēdām, turpinot izzināt Latvijas 20.gadsimta pirmās puses ietekmīgākos grāmatu apgādus, šoreiz uzmanības centrā – „Valters un Rapa”, kas izdevumu apjoma ziņā bija nepārspēts un kura monumentālie izdevumi joprojām ir goda vietā daudzos grāmatplauktos.
""Valters un Rapa" ir apgāds, kas savā samērā īsajā pastāvēšanas laikā paguvis iemantot lasītāju pilnu uzticēšanos," tā apgāda 25 gadu jubilejas izdevumā 1937. gadā raksta Jānis Jaunsudrabiņš.
Sakarā ar to," viņš turpina, "katra rakstnieka, bet jo sevišķi katra jauna rakstnieka karstākā vēlēšanās ir — iekļūt šī apgāda autoros. (..) Īsā atzīme "Valters un Rapa” uz vāka vai uz pirmās lapas gaiši pasaka, ka grāmata vērtīga, ka tā nebojās lasītāja literārisko gaumi, ka to var droši pirkt un ieteikt citiem, arī nepazīstot autoru."
Jānis Jaunsudrabiņš pats bija viens no "Valtera un Rapas" izdotajiem autoriem, un šis, protams, ir jubilejas izdevuma teksts. Taču Jaunsudrabiņš, tāpat kā Anna Brigadere, Vilis Plūdons, Edvarts Virza, Zenta Mauriņa un daudzi citi "Valtera un Rapas" izdotie latviešu literatūras lielie vārdi komentārus neprasa.
Raidījuma Grāmatai pa pēdām", turpinot izzināt Latvijas 20.gadsimta pirmās puses ietekmīgākos grāmatu apgādus un izdevējus, šoreiz kārta tieši "Valteram un Rapam" – vienam no neapšaubāmiem tirgus līderiem gan izdevumu skaita, gan grāmatu saturiskās un vizuālās kvalitātes un daudzveidības ziņā.
Raidījumā dzirdēsim gan Misiņa bibliotēkas vadītājas un ilggadējas "Valtera un Rapas" pētnieces Guntas Jaunmuktānes, gan Jāņa Rapas vedeklas Rasmas Rapas un ilggadējā LNB direktora Andra Vilka balsi. Bet saruna studijā ar grāmatzinātnieku un Latvijas Nacionālās bibliotēkas vadošo pētnieku Viesturu Zanderu.
Plašāk par projektu šeit: -
Iepriekšējā raidījuma Grāmatai pa pēdām izskaņā runājām par to, kā izdevēja Jāņa Rozes vārds dzīvo atjaunotajā Latvijā. Stāstu par apgādu "Zelta ābele" sākam tieši ar to, kā mūsdienās dzīvo "Zelta ābeles" simbols. Tas vairs nav apgāds, bet apgāda zīme, "Zelta ābele", kuru zīmējis Voldemārs Krastiņš. Šis simbols vieno Latvijas skaistākās grāmatas konkursā "Zelta ābele", turpinot Miķeļa Goppera ideju par grāmatas komponēšanu.
Stāsts par šo apgādu un izdevēju Miķeli Gopperu ir neparastāks, jo tam ir paveicies ar divu sējumu izdevumu – "Grāmata kā meistardarbs. Apgāda "Zelta ābele" ilustrēts bibliogrāfisks izdevumu katalogs" un monogrāfiju "Ideālists merkantilā pasaulē. Grāmatizdevēja Miķeļa Goppera dzīve". Tās autors ir Laimonis Osis, ķīmiķis ar kolekcionāra un bibliofila gēnu.
"Zelta ābelei" ir arī veicies ar bijušo līdzstrādnieku atmiņām - tulkotājs Voldemārs Kārkliņš, rakstnieks Anšlavs Eglītis, dzejniece un redaktore Ingrīda Vīksna, tulkotāja un redaktore Milda Grīnfelde. -
Raidījumā Grāmatai pa pēdām šoreiz sekojam līdzi grāmatizdevēja Jāņa Rozes dzīvesstāstam. Viņš bijis augstsirdīgs cilvēks, kura mūžs noslēdzās traģiski. Runājam par to, kāda bija Jāņa Rozes darbība pirms grāmatu izdošanas, kādu autoru un kādu žanru darbi bija viņa apgāda paspārnē un cik liela nozīme bija grāmatu mākslinieciskajam noformējumam.
Noteikti daudzi būs viesojušies “Jāņa Rozes” grāmatu veikalos, meklējot pēc konkrētas lasāmvielas, vienkārši ko pārlapojot un apskatot, kas nesen izdots, vai iegādājoties ikdienā nepieciešamās rakstāmlietas. Šoreiz raidījumā dosimies pa pēdām grāmatizdevējam Jānim Rozem. Pārliecināsimies, cik daudzpusīgs bijis šis grāmatizdevējs un kopīgi godināsim zīmolu “Jānis Roze” tā 110. gadadienā.
Atsaukt atmiņā dažus no Jāņa Rozes dzīves notikumiem sarunā palīdz uzņēmuma SIA “Jānis Roze” valdes priekšsēdētājs un arī Jāņa Rozes mazdēls Ainārs Roze, šī paša uzņēmuma izpilddirektore Ināra Beļinkaja un izdevniecības “Jānis Roze” vadītāja Renāte Punka.
Runājot par šī raidījumu cikla personībām, allaž šķiet interesanti saprast, kādi apstākļi un notikumi sekmē to, ka viens cilvēks pievēršas kādai nodarbei un velta tai savu mūžu. Jānis Roze ir dzimis 1878. gadā Vecpiebalgas pagastā, mācījies pie brāļiem Kaudzītēm, strādājis sava radinieka - grāmatu tirgotāja un izdevēja Jāņa Ozola - spiestuvē, tēlojis teātrī. Vai tas ir nozīmīgs atspēriena punkts grāmatizdevēja darbam nākotnē?
Plašāk par projektu šeit: -
Grāmatniecības uzplaukuma laiks – tā raksturojams Latvijas Republikas 20. – 30. gadu periods. Par jaunajām iespējām un tradīciju turpinājumu, par aizrautīgiem profesionāļiem un spēcīgu nozares arodbiedrību, arī par grāmatniecības tiesisko un poligrāfisko bāzi, stāsts raidījumā Grāmatai pa pēdām.
Iepriekš aplūkojām, kā latviešu grāmatniecība izdzīvoja Pirmā pasaules kara laikā. Šoreiz raidījumā interesējamies, kāda bija grāmatniecība Latvijas Republikas sākumposmā, kā attīstījās 30. gados līdz padomju okupācijas vara 1940. gadā nacionalizēja grāmatniecības uzņēmumus.
Raidījuma eksperti – poligrāfijas vēstures pētnieks Artis Ērglis un grāmatzinātnieks Viesturs Zanders izvadā cauri divām desmitgadēm, iezīmējot grāmatniecību Latvijas Republikā 20. – 30. gados, un nodēvējot šo periodu par grāmatniecības uzplaukuma laiku.
Vairāk par projektu šeit: -
Raidījumā Grāmatai pa pēdām aplūkojam, kā latviešu grāmatniecība un prese spēja izdzīvot Pirmā pasaules kara laikā un turklāt spēlēja izšķirošu lomu nācijas kopības saglabāšanā un ticībā savai valstīm. Skanēs arī Kārļa Skalbes kara reportiera piezīmes.
Pagājušajā nedēļā stāstījām par to, cik būtisks pavērsiena punkts šajā īsajā laikā bija jau Piektā gada revolūcija un tai sekojošās represijas, kam par spīti latviskā grāmatniecība tomēr turpināja augt un attīstīties. Taču 20. gadsimta otrās desmitgades vidū daudz kam svītru pārvilka Pirmais pasaules karš. Kā grāmatas un presi izdeva un lasīja kara laikā un cik liela bija to nozīme nācijas kopības saglabāšanā, pārrunājam ar vēsturniekiem Vitu Zelči un Mārtiņu Mintauru un grāmatzinātnieku Viesturu Zanderu.
Latviskās izdevējdarbības apstākļi nebija viegli jau 20. gadsimta sākuma rusifikācijas un cenzūras apstākļos. Taču karš nesa vēl smagāks pārbaudījumus. Sākot jau ar milzīgo bēgļu kustību. Pēc vēsturnieku aplēsēm, bēgļu gaitās Pirmā pasaules kara laikā, sākot ar 1915. gadu, no Latvijas teritorijas devās apmēram 600000 cilvēku. Par spīti smagajiem apstākļiem, grāmatu un preses izdošana latviešu valodā ne uz brīdi pilnībā neapstājas.
Grāmatu vēstures pētnieks Viesturs Zanders uz sarunu paņēmis vairākus kara laika izdevumus, kas parāda gan plašo izdošanas ģeogrāfiju, gan formu daudzveidību. Te ir, piemēram, 1916. gadā Rīgā "Valtera Rapas un biedru" apgādībā izdotās "Kara dziesmas" Kārļa Skalbes sakopojumā, Latviešu bēgļu apgādāšanas centrālkomitejas Pēterpilī izdotais "Bēgļu kalendārs 1917. gadam" un Viļa Plūdoņa "111 lirisku dziesmu", kas iznāk Pētera Stumpa izdevniecībā Limbažos 1918. gadā.
Vairāk par projektu šeit: -
Raidījums Grāmatai pa pēdām iesoļo 20.gadsimtā un pievēršas latviešu grāmatniecības un preses attīstībai jaunāko laiku vēsturē. Sezonas pirmajā raidījumā pētām, kā rakstīto vārdu latviešu valodā ietekmēja 1905.gada revolūcijas nestās pārmaiņas un laiks līdz Pirmajam pasaules karam.
Šajā raidījumā trīs erudītu stāstnieku vadībā vērsim durvis uz 20.gadsimta sākumu, kura nestās pārmaiņas gan ļāva dzimt daudz kam jaunam, gan daudz ko sagrāva. Bet tieši šis ārkārtīgi sarežģītais laiks lika pamatu vēlākajam latviešu grāmatniecības zelta laikmetam. Tāpēc šoreiz mūsu uzmanības centrā nebūs viena konkrēta grāmata, bet laikmetu maiņa un latviski rakstītā vārda grāmatās un presē ceļš cauri 1905.gada revolūcijai līdz Pirmajam pasaules karam. Bet izdevējdarbībai kara laikā veltīsim nākamo raidījumu.
Stāsta vēsturnieki Vita Zelče un Mārtiņš Mintaurs un grāmatzinātnieks Viesturs Zanders.
Vairāk par projektu šeit: -
Raidījumā Grāmatai pa pēdām piedāvājam 2. sēriju stāstam par veco un jauno druku. Turpinām sarunu ar Paulu Daiju, Pēteri Vanagu un Andu Baklāni un noskaidrojam, kā ortogrāfija grāmatām latviešu valodā mainījās 17. un 19. gadsimtā, kā to uztvēra sabiedrība, kādi notikumi vēsturē pielika punktu vecajai drukai un vai tā ir pavisam atstāta aizmirstībā.
Turpinām ceļojumu laikā, lai izprastu, kā gan Latvijā, gan citviet Eiropā iespiestajās grāmatās un rokrakstos veco druku nomainīja jaunā. Iepriekšējā raidījumā runājām, ka vecās un jaunās drukas saistībā vēl būtu jālieto virkne dažādu terminu, piemēram, gotiskais raksts jeb gotu burti un fraktūra, ja mēs runātu par veco druku, un antīkva, ja runātu par jauno druku, kaut jēdzienu ir vēl krietni vairāk.
Šoreiz pakavēsimies pie tām reformām, kas vecās drukas pierakstā Latvijas teritorijā pēc daudzajiem eksperimentiem un nekonsekvencēm ieviesa skaidrību 17. gadsimtā un pēc tam atkal radīja pilnīgu neskaidrību 19. gadsimtā. Kā pirmais pagrieziena punkts ir 1683. gads, kad Jelgavā pulcējās mācītāji un apsprieda Ernsta Glika vadībā sagatavoto Jaunās Derības tulkojumu. Mēs, protams, nezinām detalizēti, ko mācītāji toreiz izsprieda, taču Glikam viņa manuskripts tika atdots atpakaļ kā nederīgs, un viņam nācās vēl turpināt darbu, lai vienādotu rakstību. Zināms arī, ka Vidzemē iznākušajam Bībeles tulkojumam tika piemērota kurzemnieku rakstība.
Kopš Glika Bībeles laikiem stabila ortogrāfija pastāvēja līdz 19. gadsimta pirmajai pusei, kad atkal sākās eksperimenti. Bija neskaitāmi priekšlikumi, kā uzlabot ortogrāfiju, kā risināt garumzīmju jautājumu, piemēram, vai tā būs viena svītriņa virs burta, vai arī burtu kombinācija “a” un “h”, lai pateiktu “ā”. Tad arī, piemēram, vārds “ieiet” tiek rakstīts ar četriem “e” burtiem, tātad “eeeet”. Visa starpā notika arī koķetēšana ar kirilicu kā rakstības veidu.
Plašāk par projektu šeit:
-
Raidījumā Grāmatai pa pēdām ceļojam pa vairākiem gadsimtiem un vietām, jo stāstām par veco un jauno druku - jēdzieniem, kurus nereti vispārīgi attiecinām uz gotiskajiem burtiem senāk un mūsdienās lietoto antīkvu. Bet viss, protams, nav tik vienkārši - ne jēdzienos, ne arī paņēmienos, kā veco druku atšifrēt mūsdienās. Šoreiz stāsta 1. sērija.
Vai atminaties, kad pirmo reizi turējāt rokās grāmatu vecajā drukā un mēģinājāt izlasīt, kas tur rakstīts? Raidījumu cikla Grāmatai pa pēdām stāstos par grāmatniecības vēsturi esam nogājuši garu ceļu un šobrīd jau kādu laiku sasnieguši 20. gadsimtu. Bet visu šo laika posmu, runājot par grāmatām un autoriem, ar mums kopā ir bijis kāds plašāk neapspriests ceļa pavadonis, kas savā ziņā pat kļuvis pašsaprotams, ja reiz runājam par agrākiem gadsimtiem.
Šoreiz piedāvājam satikties ar mūsu uzticamo ceļabiedru, proti, pašu drukas veidu, kādā grāmatas ir iespiestas. Vecā druka un jaunā druka - tie ir jēdzieni, kurus lietojam, lai paši savā prātā ieviestu skaidrību, ka runājam par seniem izdevumiem ar, piemēram, gotiskajiem burtiem, un to rakstības veidu, kādu lietojam mūsdienās. Viss gan neaprobežas tikai ar šiem jēdzieniem, stāsts ir visai plašs un tajā iesaistās Latvijas Nacionālās bibliotēkas Pētniecības vadītājs Pauls Daija, Latvijas Nacionālās bibliotēkas Digitālās pētniecības pakalpojuma vadītāja Anda Baklāne un Latvijas Universitātes profesors Pēteris Vanags.
Video epizodē “Latviešu seno burtveidolu digitalizācija” Pauls Daija norādījis, ka vecās un jaunās drukas kultūras vēsture nav uzrakstīta, un šķiet, ka ikvienam, kam patīk skaidrība jēdzienos un lietu kārtība tā būtu patiesi interesanta lasāmviela.
Plašāk par projektu šeit: -
Raidījumā Grāmatai pa pēdām saruna par bērnu literatūru. Iepazīstam Andreja Jesena veikumu – viņš uzskatāms par pirmo ievērojamo augstvērtīgās bērnu un jaunatnes periodikas un daiļliteratūras izdevēju Latvijā. Kopā ar Viesturu Zanderu un Alīsi Nīgali noskaidrojam, kas jauniešus literatūrā interesēja pirms 100 gadiem un šobrīd.
Bērnība – laimīgā zeme. Tā bērnu dienas aprakstījuši vairāki literāti, stāstot par laiku dzīvē, kad valdījusi bezrūpība un priekpilnas čalas. Šim posmam mūsu katra dzīvē šodien cauri iesim arī raidījumā, stāstot par bērnu literatūru 20. gadsimta sākumā.
Ar saviem sarunu biedriem – Latvijas Nacionālās bibliotēkas vadošo pētnieku, Latvijas Universitātes profesoru Viesturu Zanderu, kā arī bērnu grāmatu izdevniecības “Liels un mazs” līdzīpašnieci un direktori Alīsi Nīgali tiekamies vietā, kas pati par sevi jau ir saules un gaišas atmosfēras pielieta, un tas ir Latvijas Nacionālās bibliotēkas Bērnu literatūras centrs.
Stāsta galvenais varonis šodien būs Andrejs Jesens – viņš uzskatāms par pirmo ievērojamo augstvērtīgas bērnu un jaunatnes periodikas un daiļliteratūras izdevēju Latvijā. Par viņa izdoto grāmatu sēriju un žurnāliem dažādu vecumposmu bērniem, par to, kas bērnus un jauniešus literatūrā interesēja pirms 100 gadiem un šobrīd un kā sekmēt bērnu interesi par grāmatām – šie ir daži no pieturas punktiem sarunā.
Bet tāpat kā raidījumā par enciklopēdijām un konversācijas vārdnīcām, kad Viesturam Zanderam jautājām, vai enciklopēdijas parādās tikai 19. gadsimtā, arī šoreiz būtiski noskaidrot, vai par bērnu literatūru patiešām varam sākt runāt tikai no 20. gadsimta sākuma. Izrādās, tā gluži nav.
Plašāk par projektu šeit: -
Pirms simtu desmit gadiem latviski iznāca pirmā bibliotekāru rokasgrāmata, kuras pamatprincipi ir pārsteidzoši aktuāli arī mūsdienās. Kas bija tās autors Teodors Līventāls un kāpēc bibliotēkas kļuva par šī sabiedriski un politiski rosīgā cilvēka mūža misiju?
„Grāmatai cilvēces attīstības gaitā lemts spēlēt sevišķi ievērojamu lomu. No tā laika, kamēr izgudrotas rakstu zīmes, grāmatā kristalizējas cilvēces piedzīvojumi un pārdzīvojumi, un tādā kārtā dod iespēju iet uz priekšu ātrākiem soļiem. Tomēr katram iegādāties vajadzīgās grāmatas nav iespējams. Tamdēļ rodas nepieciešamība ierīkot bibliotēkas…”
Tā sākas 1913.gadā izdota grāmata ar nosaukumu “Kā nodibināt un iekārtot bibliotēku?”, kuras autors ir viens no aktīvākajiem Latvijas 20.gadsimta sākuma bibliotekārās dzīves pārstāvjiem Teodors Līventāls. Viņš un viņa idejas par bibliotēku nozīmi tautas izglītībā ir raidījuma centrā. Saruna par pirmo bibliotekāru rokasgrāmatu un tās autoru ar Latvijas Nacionālās bibliotēkas vadošo pētnieci Janu Dreimani un Jēkabpils novada galvenās bibliotēkas bibliogrāfi Mārīti Cauni.
Plašāk par projektu šeit: -
Grāmata bija viņa svētdiena un darbdiena – šī frāze attiecas uz grāmatizdevēju Ansi Gulbi, kurš visu savu mūžu veltījis grāmatu izdošanai. Par nozīmīgākajiem izdevumiem, grāmatu sērijām un enciklopēdiju, par sadarbību un saraksti ar Raini stāsts raidījumā Grāmatai pa pēdām.
Šoreiz par grāmatizdevēju Ansi Gulbi – mūsu nacionālās grāmatniecības vienu no izcilākajām personībām. Tā kā viņa izdoto grāmatu skaits pārsniedz divus tūkstošus, šajā reizē izcelsim, mūsuprāt, svarīgāko – sēriju „Universālā bibliotēka” un sadarbību ar Raini, kā arī „Latviešu konversācijas vārdnīcas” izdošanu un sēriju „Lettische Literatur”. Taču stāstos un sarunās iekrāsosies arī viņa raksturs, dzīves veids un sarakste.
Izzināt Anša Gulbja devumu palīdzēs literatūrzinātniece, filoloģijas doktore Gundega Grīnuma un grāmatzinātnieks, Latvijas Nacionālās bibliotēkas vadošais pētnieks Viesturs Zanders.
Plašāk par projektu šeit: -
Raidījumā Grāmatai pa pēdām stāsts par sieviešu radīto literatūru 19. gadsimta beigās. Iepazīstam ceļojumu aprakstu autori Minnu Freimani, kuras vārds ilgi palicis aizmirstībā. Runājam arī par Aspazijas lugu "Zaudētās tiesības", kas izsauca viļņošanos sabiedrībā ar nepieņemamo vīrieša atveidojumu lugā.
19. gadsimts ir laiks, kas nesa jaunas idejas un kustības, un to radītās pārmaiņas mēs jūtam joprojām. Proti, 19. gadsimta otrajā pusē Eiropā veidojās tāda kustība kā sufražisms. Kustības mērķis bija panākt sieviešu vēlēšanu tiesību vienlīdzību ar vīriešiem, un cīņa par sieviešu emancipāciju jeb līdztiesību ienāca ne tikai politiskajā arēnā vien, šīs vēsmas bija sastopamas arī literatūrā un izglītībā.
Šīs dienas stāsta centrā būs divas sievietes - ceļojumu aprakstu autore Minna Freimane, kuras vārds ilgi pabijis aizmirstībā, un vienlaikus tik labi zināmā Aspazija, kuras luga “Zaudētās tiesības” 19. gadsimta beigās izsauca pamatīgu neizpratni sabiedrībā. Par abu sieviešu paveikto raidījumā saruna ar divām literatūrzinātniecēm, pētniecēm Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūtā Zitu Kārklu un Evu Eglāju-Kristsoni.
Sufražisms, protams, netapa vienā dienā, un arī literatūrā mēģinājumi norādīt uz nevienlīdzīgām sieviešu un vīriešu iespējām vērojami senāk. Piemēram, jau 18. gadsimta beigās britu rakstniece un filozofe Mērija Volstonkrafta (Mary Wollstonecraft) uzrakstījusi darbu “Sieviešu tiesību aizsardzība”, kurā viņa izklāstījusi sieviešu nedabisko apspiešanu no vīriešu puses, kas savukārt notiek tikai tāpēc, ka sievietēm galvenokārt ir zema izglītība. Kā centieni panākt labvēlīgāku situāciju sievietēm izpaudās Latvijā?
Vairāk par projektu šeit: -
Raidījuma uzmanības centrā – 19.gadsimta 80. – 90.gados uzplaukusī Jaunās strāvas kustība un tās centrālais izdevums – laikraksts „Dienas lapa”. Kopā ar vēsturniekiem Jāni Šiliņu un Vitu Zelči atgādinām par Jaunās strāvas izcelšanās sociālo un politisko fonu, tuvāk apskatām „Dienas lapas” darbību un caur to paustās idejas.
„Jaunā strāva” aktīvi vērsās pret provinciālismu un sentimentālismu latviešu literatūrā, uzsverot reālisma nozīmi un aicinot rakstniekus pievērsties sociāli aktuāliem tematiem.
Raidījumā pieskaramies arī bulvārpreses nosaukuma izcelsmei un apskatām, kā jauno Rīgas bulvāru mutuļojošā ikdienas dzīve aizpildīja „Dienas lapas” lielās lappuses līdzās jaunstrāvnieku idejām par līdztiesīgāku un sociāli taisnīgāku sabiedrību.
Plašāk par projektu šeit: -
Par Jāni Endzelīnu vai katrs būs dzirdējis kā par bargu valodas tīrības kopēju, taču, pirmkārt, viņš ir viens no Latvijas visu laiku izcilākajiem zinātniekiem. Par viņa devumu zinātnē, par stūrakmeņiem valodas attīstībā, par zinātnisko gramatiku „Lettische Grammatik” stāsts raidījumā Grāmatai pa pēdām.
„Unikāla personība”, „bargs valodas tīrības kopējs,” „salīdzināmās valodniecības meistars”, „izcils zinātnieks” - tā raksturo Jāni Endzelīnu.
Šoreiz par latviešu valodnieku, baltu valodu pētnieku, starptautiskā vērtējumā vienu no Latvijas visu laiku izcilākajiem zinātniekiem - Jāni Endzelīnu. Un ja reiz dodamies „Grāmatai pa pēdām”, tad īpašu uzmanību veltīsim Endzelīna zinātniskajai gramatikai „Lettische Grammatik” - baltu salīdzināmi vēsturiskās valodniecības stūrakmenim.
Filoloģijas doktore, Jāņa Endzelīna biogrāfijas un zinātniskās darbības pētniece Sarma Kļaviņa iezīmē svarīgāko Endzelīna tapšanā par valodnieku, dažas privātās dzīves lappuses, un, protams, zinātniskās gramatikas rakstīšanas un izdošanas ceļus. Savukārt Latvijas Universitātes Latvistikas un baltistikas profesore Andra Kalnača raksturo zinātniskās gramatikas nozīmi valodniecībā līdz mūsu dienām.
Plašāk par projektu šeit: -
Raidījumā Grāmatai pa pēdām iepazīsim jauno enciklopēdisko domāšanu 19. gadsimta beigās un Jēkaba Dravnieka nozīmīgo darbu “Konversācijas vārdnīcas” izveidē, ko vēlāk turpinās Rīgas Latviešu biedrība un Ansis Gulbis. Runāsim arī par Ausekļa, Gētes un citu autoru kopotajiem rakstiem un to attīstību no 19. gadsimta beigām līdz mūsdienām.
Plašāk stāsta Latvijas Nacionālās bibliotēkas vadošais pētnieks, Latvijas Universitātes profesors Viesturs Zanders un Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūta pētnieks Jānis Oga.
Mēs īpaši runāsim par dažādiem posmiem konkrētas enciklopēdijas, proti, “Konversācijas vārdnīcas” vēsturē Latvijā - kā šo darbu sāka Jēkabs Dravnieks, vēlāk, jau 20. gadsimtā, turpināja Rīgas Latviešu biedrība, bet trešo posmu īstenoja Ansis Gulbis.
Viens no jautājumiem, kas varētu rasties - vai tiešām 19. gadsimta nogale ir tas laiks, kad vispār sākam runāt par enciklopēdijām? Šajā raidījumu ciklā taču esam stāstījuši par Vecā Stendera “Augstas gudrības grāmatu” 18. gadsimtā, par ceļojumu aprakstiem un padomu grāmatām ar enciklopēdisku raksturu 19. gadsimtā jau agrāk. Tomēr - 19. gadsimta beigās parādās jaunā enciklopēdiskā domāšana.
Viens no mūsu sarunas galvenajiem varoņiem būs Jēkabs Dravnieks - pirmās latviešu enciklopēdijas izdevējs, grāmatu apgāda īpašnieks Jelgavā, kurš izdevis Rūdolfa Blaumaņa stāstu krājumu “Pie skala uguns”, Aspazijas drāmu “Vaidelote”, un arī Viljama Šekspīra “Hamlets” pirmo reizi latviešu grāmatniecībā iznācis tieši Dravnieka apgādā.
Savā “Konversācijas vārdnīcā” Dravnieks gribējis skart visplašāko tematu loku, vēloties iespēju robežās runāt arī par Latviju un latviešu personībām, bet impēriskās cenzūras politikas dēļ tajā laikā tas bija nosacīti iespējams. Tematu daudzveidību ir noteicis arī autoru loks, kas sagatavojis vārdnīcas šķirkļus. Pirmajās Dravnieka “Konversācijas vārdnīcas” burtnīcās vairāk nekā 100 šķirkļu sarakstījis Jānis Pliekšāns - Rainis, kurš tobrīd Jelgavā ir advokāta Stērsta Andreja palīgs. Taču Viesturs Zanders norāda, ka vēl svarīgāks aspekts par vārdnīcā ietvertajām nozarēm ir sabiedrības rezonanse par izdevumu. Savu dzirksteli te piešķiļ laikraksta “Dienas Lapa” veidotāji.
Plašāk par projektu šeit: -
Par latviešu dramaturģijas sākotni - par Ādolfu Alunānu un Mariju Pēkšēnu, kuras lugu "Ģertrūde" cenzūra neļāva iestudēt, par Blaumaņa kritikām un viņa pirmo lugu - raidījumā Grāmatai pa pēdām sarunas ar režisori Māru Ķimeli un literatūrzinātnieku Benediktu Kalnaču.
Par latviešu teātra tēvu Ādolfu Alunānu, kā mēs to esam pieraduši teikt, Arveds Mihelsons (Rutku tēvs) ir rakstījis teātra anekdotes, radio tās pagājušā gadsimta 80. gados ierunājis aktieris Ēvalds Valters. Protams, anekdote nav vēsturiska patiesība, bet, iespējams, arī tajā ir kāda kripata no Ādolfa Alunāna rakstura un izrīcībām.
Lai turētos vairāk pie literatūrzinātnes un teātra vēstures, kas dramaturģijas gadījumā ir cieši saistītas, par latviešu dramaturģijas sākumiem 19. gadsimta beigās runājam ar literatūrzinātnieku Benediktu Kalnaču, savukārt savas pārdomas par to, kāpēc Alunāna joku lugas noderēja skatuvei un priekam, bet mūsdienās – īpašam spēles stilam un arī muzikālām kuplejām, stāsta režisore Māra Ķimele.
Kad latvieši 19. gadsimtā sadomāja spēlēt teātri, tad vajadzēja, ko spēlēt. Vispirms bija tulkotas un pielāgotas lugas, bet tad jau gribējās kaut ko pašu - dzīvajā latviešu valodā. Par Ādolfu Alunānu, kas nācis no latviešu vācu ģimenes un kā aktieris piedalījies Vācu vasaras teātros Igaunijā, zinām salīdzinoši daudz, savukārt to, ka 1870. gadā Rīgas Latviešu biedrības rīkotajā lugu konkursā uzvar Marija Pēkšēna ar lugu „Gertrūde”, ko cenzūra tobrīd neatļauj izrādīt, par to jau mazāk zināms, bet, iespējams, vēl gaidāmi pētnieču raksti.
Plašāk par projektu šeit: -
Turpinot sekot latviešu romāna pirmsākumiem, šoreiz pētām brāļu Kaudzīšu romāna „Mērnieku laiki” nozīmi latviskās grāmatniecības attīstībā. Izzinām, kādas Eiropas literatūras ietekmes tajā samanāmas un kāpēc to nevar uzskatīt tikai par reālistisku laikmeta atspoguļojumu; kāpēc izdevēji sākotnēji bija skeptiski par „Mērnieku laiku” spēju iekarot lasītāju sirdis un kāpēc daļā latviešu sabiedrības to uzņēma ar sašutumu.
Meklējam arī atbildes uz to, kāpēc tieši „Mērnieku laiki” laika gaitā kļuvuši par kanonisku latviešu literatūras darbu un kā ietekmējuši tālāko oriģinālprozas attīstību. Un mazliet pieskaramies arī savulaik daudz apspriestajam jautājumam par to, vai brāļi Kaudzītes patiešām ir īstie „Mērnieku laiku” autori. Raidījuma viesi – literatūrzinātniece, Latvijas Universitātes (LU) Literatūras, folkloras un mākslas institūta vadošā pētniece Māra Grudule un vēsturnieks, LU profesors Kaspars Kļaviņš.
Ja vēlaties „Mērnieku laikus” šodien pārlasīt pastaigu laikā vai pie auto stūres un dzirdēt Kaudzīšu krāšņās valodas spēles, tādu iespēju dod gan Latvijas Radio mājaslapā atrodamais „Mērnieku laiku" simtgadē 1979. gadā veidotais radioteātra iestudējums, gan pavisam nesen, pandēmijas laikā, aktiera Kaspara Znotiņa ielasītā audiogrāmata.
Plašāk par projektu šeit: -
Par Latviešu romāna dzimšanu 19. gadsimta otrajā pusē liecina divi romāni. Sāksim ar Māteru Jura romānu „Sadzīves viļņi”, kurā muižas dzīves atspoguļojums savijies ar autora vērojumiem darba gaitās. Iepazīstam arī Māteru Jura temperamentīgo un apsviedīgo dabu.
Pirmie latviešu romāni – Māteru Jura „Sadzīves viļņi” un brāļu Kaudzīšu „Mērnieku laiki” - klajā nāca 1879. gadā. Katra romāna izpētei veltīsim savu raidījumu , šoreiz kopā ar literatūrzinātnieci Māru Gruduli izzinām, cik nozīmīgs laikmeta kultūrvēstures dokuments bija Māteru Jura romāns „Sadzīves viļņi”, par ko autors rakstīja un kāpēc par šo romānu zinām mazāk, nekā par Kaudzīšu „Mērnieku laikiem”.
Raidījuma gaitā uzzināsit arī to, cik nešpetnas un aizrautīgas dabas bijis romāna autors Juris Māters jeb Māteru Juris.
Raidījumu papildinās fragmenti no radioiestudējuma „Sadzīves viļņos”, ieraksts tapis 1991. gadā, dramatizējuma autors Arnolds Auziņš, režisors Andrejs Migla. Savukārt 1994. gadā apgādā „Zinātne” sērijā „Romāns – pagātnes liecinieks” atkārtoti iznāca Māteru Jura „Sadzīves viļņi”, priekšvārda un komentāru autore literatūrzinātniece Biruta Gudriķe, arī tas svarīgs izziņas avots raidījuma tapšanā.
„Sadzīves viļņi” nav vienīgais Māteru Jura romāns, viņam ir daži mēģinājumi īsprozā un romāns „Patriotisms un mīlestība” (1881), kur aprakstītas viņa attiecības ar laikabiedriem, darbs negūst atsaucību latviešu lasītāju vidū un to vērtē daudz zemāk arī mākslinieciskā līmenī nekā „Sadzīves viļņus”. Tomēr latviešu literatūras vēstures un kultūrvēstures kontekstā Jura Mātera vārds ir svarīgs.
Plašāk par projektu šeit: -
Raidījumā Grāmatai pa pēdām izsekojam bibliogrāfa un Misiņa bibliotēkas izveidotāja Jāņa Misiņa dzīves ceļiem. Kas sekmēja Misiņa mīlestību pret grāmatām, kā radās bibliotēkas aizmetņi un cik iespaidīgs ir šīs bibliotēkas krājums mūsdienās.
Šo sēriju veltām unikālai personībai - bibliofilam, bibliogrāfam, latviešu zinātniskās bibliogrāfijas pamatlicējam un galu galā Misiņa bibliotēkas izveidotājam Jānim Misiņam. Viņa dzīves gājums ir košs, tas daļēji aptver gan 19., gan 20. gadsimtu. Misiņa gaitas saistītas gan ar dzimto Tirzas pusi, gan Lejasciemu, gan vēlāk Rīgu, un arī viņa izveidotajai Misiņa bibliotēkai tās vēsturē bijuši dažādi pavērsieni un ģeogrāfisks novietojums.
Šajā reizē iepazīstam, kas Jānim Misiņam jau bērnībā sekmēja mīlestību pret grāmatām, kā veidojās aizmetņi viņa bibliotēkai un cik iespaidīgs Misiņa bibliotēkas krājums ir mūsdienās.
Pašlaik Misiņa bibliotēka ir Latvijas Universitātes Akadēmiskās bibliotēkas nodaļa, kur uz sarunu tiekos ar Misiņa bibliotēkas vadītāju Guntu Jaunmuktāni un Latvijas Nacionālās bibliotēkas vadošo pētnieku, Latvijas Universitātes profesoru Viesturu Zanderu. Sarunu sākam par Jāņa Misiņa izglītību un citiem faktoriem, kas radījuši vēlmi krāt grāmatas vēlāk dzīvē.
Plašāk par projektu šeit: - Montre plus
