Episodes
-
Trimdas bibliotēku un kultūras vērtību krātuvju likteņi. Šoreiz par latviešu bibliotēkām Anglijā, par Oto Bonga Baltijas Centrālo bibliotēku un citām krātuvēm. Raidījumā Grāmatai pa pēdām izzinām, kā iegūt vērtīgus materiālus palīdzējis sauklis: „Nesvied prom, svied uz manu pusi”.
Turpinām sekot latviešu bibliotēkām ārpus Latvijas (iepriekšējā raidījumā vieosjāmies Minsterē), šoreiz arī par kultūras vērtību krātuvēm. Neklātienē viesojamies Lielbritānijā un stāstām par Daugavas Vanagu fonda Latviešu kultūras vērtību krātuvi „Straumēnos”, ielūkojamies rakstnieka Gunara Janovska fondā, arī par bibliofilu, vācbaltu krājēju Oto Bongu un viņa veidoto Baltijas Centrālo bibliotēku šoreiz stāsts, kā arī ieskats vēl citās krātuvēs.
Šī raidījuma zinošie šajā ir Lielbritānijas Latviešu dokumentācijas centra un arhīva vadītāja Inese Auziņa-Smita, literatūrzinātniece Inguna Daukste-Silasproģe un grāmatzinātnieks Viesturs Zanders.
Iesākumā plašāks skats uz latviešu bibliotēkām ārpus Latvijas un trimdas bibliotēku tīklojumu pasaulē, kāds tas ir bijis un kā mainās. -
Grāmatai pa pēdām sekojam arī trimdā, jo tur nācās doties latviešiem un viņu grāmatām. Šoreiz raidījumā sarunas Minsterē un Rīgā – kopā ar literatūrzinātniekiem Māru Gruduli un Jāni Ogu, bibliotekāri Dinu Krastiņu un Minsteres ēkas namzini Viktoru Kangeru.
Viena no lielākajām latviešu bibliotēkām ārpus Latvijas meklējama Minsterē. Otrā pasaules kara laikā Minsterē nonāca daudz latviešu, dažiem tas bija tikai pieturas punkts trimdas laikā, bet daudzi arī tur palika. Latviešu centrs Minsterē dibināts 1982. gadā. Ēka savu pagātni saista ar Minsteres Latviešu ģimnāziju. Kopš ģimnāzijas slēgšanas 1998. gadā, Latviešu centrs darbojas kā saieta nams Minsteres un tās apkārtnē esošiem latviešiem, nedēļas nogales skola, dziedātāju un dejotāju kopas, amatierteātris, trimdas arhīvs, piemiņas istabas vairākiem rakstniekiem un jau pieminētā bibliotēka.
Vairākiem Latvijas pētniekiem Minstere ir arī ļoti svarīga vieta pētniecībai. Digitalizācija, katalogs un autortiesības – svarīgas lietas, kuras Minsteres intelektuālos krājumus un laikmeta liecības padarītu pieejamākas.
Leģendāra persona Minsteres sakarā ir Austra Rudzīte – literāte un bibliotekāre, kas izveidoja bibliotēku Minsterē, dienasgrāmatās fiksēja norises Minsterē un arī ārpus tās, Jāņa Jaunsudrabiņa un Zentas Mauriņas gaitas.
Neparasts ir arī pašas Austras Rudzītes dzīvesstāsts. Studijas Latvijas Universitātes Lauksaimniecības fakultātē, darbs Zemkopības ministrijā, bēgļu gaitas Vācijā, studijas Bonnas universitātē, doktora grāds agronomijā, studijas teoloģijā. Vadījusi Annabergas latviešu sestdienas skolu. No 1957. līdz 1978. gadam bijusi ticības mācības un bioloģijas skolotāja Minsteres latviešu ģimnāzijā, līdz 1989. gadam bibliotēkas vadītāja, līdz 1991. gadam – bibliotēkas arhivāre. Austra Rudzīte bibliotēku kārtojusi pēc Jēgera kataloga (Benjamiņa Jēgera “Latviešu trimdas izdevumu bibliogrāfija”).
Tagad bibliotēku vada Dina Krastiņa – pēc izglītības arhitekte, kas mākslas institūciju pārvaldību studējusi jau Vācijā.
-
Episodes manquant?
-
Raidījumā Grāmatai pa pēdām stāsts par mūsu tautiešiem, kuri Otrā pasaules kara laikā devās bēgļu gaitās. Kādas grāmatniecības tradīcijas turpinājās Vācijā un citās zemēs, kāpēc nozīmīgi bija kalendāri un kāpēc bēgļu laika literatūru sākotnēji visspilgtāk apliecina dzeja? Runājam arī par izdevējiem, kuri turpināja un uzsāka savu darbību.
1944. gadā, Otrā pasaules kara laikā, daudzi latvieši bija spiesti pamest dzimteni un doties bēgļu gaitās - vispirms lielā mērā uz Vāciju un arī citām Eiropas zemēm, bet no 1950. gada sākās “lielā izklīšana” plašajā pasaulē. Kā ceļa pavadonis tautiešiem visā šajā laikā līdzi bija arī grāmatas. Šajā raidījumā trimdas literatūru izzinām kopā ar Latvijas Nacionālās bibliotēkas vadošo pētnieku, grāmatzinātnieku Viesturu Zanderu, literatūrzinātnieci Ingunu Dauksti-Silasproģi un Latvijas Okupācijas muzeja Krājuma glabātāju, direktores vietnieci Taigu Kokneviču.
Bēgļu laiks un vēlāk trimda ir atšķirīgi posmi gan ilguma ziņā, gan iespēju un dažādu grūtību ziņā, tāpēc lūdzu Viesturam Zanderam un Ingunai Daukstei-Silasproģei iezīmēt šiem posmiem raksturīgo grāmatniecības jomā.
Latvijas Okupācijas muzeja krājumā par bēgļu laiku stāsta dažādas liecības. Vācijas periods izceļas ar ziņu lapām, ar periodiskiem izdevumiem, jo bēglim primāri ir nepieciešama informācija, tostarp par piederīgajiem Vācijā. Taiga Kokneviča ir gatava iepazīstināt ar kalendāru, kas sākas ar A5 izmēra lapu un uzrakstiem ar zīmuli, bet tālāk paveras jau krāšņāka aina.
Kāpēc šāda periodika, īpaši kalendāri, bēgļu laikā bija tik nozīmīgi? Taiga Kokneviča skaidro, ka cilvēkiem dzīve bija sagriezusies kājām gaisā, tomēr laika ritējums gāja uz priekšu. Un tas arī bija vienīgais, ko cilvēki varēja paredzēt, - ka pēc pirmdienas nāks otrdiena, pēc otrdienas trešdiena, pēc marta aprīlis, tālāk maijs. Šādi atskaites punkti deva cerību. Šķirstot Sidrabenes kalendāru, pārliecināmies par papīra trūkumu bēgļu posmā - tas, kas bija pieejams, to arī izmantoja kalendāra veidošanā, tostap veidlapas vācu valodā, aprakstot tās no otras puses. Tas pats vērojams arī Altgarges nometnē, kur veidlapas, apzīmējot tās, piemēram, ar latviskām rakstu zīmēm, tika vizuāli pārvērstas par koncertu programmiņām.
Sarunā ar Viesturu Zanderu un Ingunu Dauksti-Silasproģi interesējamies arī, vai iezīmējās kādas atšķirības grāmatniecībā Vācijā un, piemēram, Skandināvijā. Skaidrs ir tas, ka ar ikdienišķām un eksistenciālām problēmām grāmatnieki saskārās visur - gan Vācijā, gan citās Eiropas zemēs. Šajā reizē izcelsim vēl Dāniju, jo tajā grāmatizdevēja darbību uzsāka Imants Reitmanis, kurš pats bija gājis leģionāra ceļus. -
Izdzīvošana, pielāgošanās - vārdi, kas raksturo grāmatniecības, tās darbinieku un autoru situāciju Otrā pasaules kara gados. Par grāmatniecību laikā, kad viena okupācijas vara nomaina otru, stāsts raidījumā Grāmatai pa pēdām. Latviešu grāmatniecības sovjetizēšana 1940.-1941. gadā un nacionālā grāmatniecība nacistiskās okupācijas laikā
Grāmatniecības izpētē esam nonākuši līdz 1940.gadam. Jau iepriekšējos raidījumos, stāstot par brīvvalsts lielākajām izdevniecībām un to vadītājiem un darbiniekiem, esam uzsvēruši gan grāmatniecības uzņēmumu nacionalizāciju, gan minējuši traģiskus dzīves noslēgumus, kas saistās ar Padomju Savienības īstenoto okupāciju. Šajā raidījumā skaidrojam, kāda bija latviešu grāmatniecības situācija padomju un tai sekojošās nacistiskās okupācijas laikā.
Skaidro Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes Filozofijas un socioloģijas institūta vadošais pētnieks, vēsturnieks Kasparu Zellis un Latvijas Nacionālās bibliotēkas vadošo pētnieks, grāmatzinātnieks Viesturs Zanders.
Plašāk par projektu šeit: -
Raidījumā Grāmatai pa pēdām pakavēsimies divu neparastu vīru kompānijā, kuri atstājuši mazāk zināmus, bet ne mazāk interesantus nospiedumus starpkaru Latvijas grāmatniecībā. Varētu teikt, ka viņi abi pirms teju simt gadiem „kartēja” Latviju: Pēteris Mantnieks gluži praktiski, izdodot kartes un atlantus, bet Atis Freinats – apceļojot tūkstoš Latvijas grāmatnieku un zīmējot Latviju caur viņiem.
Pētera Mantnieka kartogrāfijas institūts un Ata Freināta apgāds – nelielas izdevniecības, kurām bija sava vieta un nozīme Latvijas grāmatniecības kopainā.
„Ošiņa un Mantnieka Kartogrāfijas institūts” starpkaru periodā bija vienīgā Latvijas izdevniecība, kuras fokuss bija tikai kartogrāfiskie izdevumi. Vispirms dodamies pa pēdām Pēterim Mantniekam. Stāsta Latvijas Nacionālās bibliotēkas (LNB) Letonikas un Baltijas centra krājuma eksperts Reinis Vāvers.
Bet otrajā raidījuma daļā dodamies ciemos pie bijušā LNB direktora Andra Vilka, kurš starp daudziem starpkaru Latvijas grāmatniecībā svarīgiem personāžiem aicina atcerēties arī izdevēju, rakstnieku un ceļojošu grāmatu tirgotāju jeb kolportieri vārdā Atis Freinats un viņa neparasto izdevumu „Grāmatnieki” ar bagātīgām Latvijā pazīstamu mākslinieku ilustrācijām.
Plašāk par projektu šeit: -
Raidījumā Grāmatai pa pēdām iepazīstam tuvāk nozīmīgākās bibliotēkas Latvijā 20. gadsimta sākumā. Kādos virzienos darbojās Valsts bibliotēka, Latvijas Universitātes bibliotēka un kad veidojās lasītavas bērniem? Stāstām arī par Rīgas pilsētas bibliotēkas degšanu 1941. gadā un to, kā daži cilvēki parūpējās, lai mēs savas vēstures liecības šajā ugunsgrēkā nepazaudētu pilnībā.
Kur grāmatas, tur bibliotēkas, tāpēc šajā raidījumu ciklā, jau kādu laiku rosoties pa 20. gadsimtu, esam nonākuši pie stāsta par šī gadsimta nozīmīgākajām bibliotēkām pirmajās desmitgadēs. Arī šajā reizē pārliecināsimies, ka stingru robežu no iepriekšējiem gadsimtiem nevarēsim novilkt, jo neapšaubāmi - tas, kas notiek 20. gadsimtā, saknes dzinis jau krietni agrāk.
Pa dažādām bibliotēkām šajā raidījumā paceļosim kopā ar Latvijas Nacionālās bibliotēkas Pētniecības un interpretācijas centra vadošo pētnieci Janu Dreimani un Aiju Taimiņu - Rokrakstu un reto grāmatu nodaļas vadītāju, kā arī vadošo pētnieci šī gada oktobrī jaunizveidotajā Latvijas Universitātes bibliotēkā. Tā izveidota, apvienojot līdzšinējo Latvijas Universitātes bibliotēku un Latvijas Universitātes Akadēmisko bibliotēku.
20. gadsimta sākums ir laiks, kad attīstās vairākas zinātniskās un publiskās bibliotēkas, taču uz mirkli metīsim laika cilpu atpakaļ uz 19. gadsimta otro pusi, kad aktīvi darbojas Krišjānis Valdemārs - cilvēks, kuram ir ļoti lieli nopelni publisko bibliotēku popularizēšanā latviešiem. Par viņa veidoto darbu “300 stāsti”, lai popularizētu lasīšanu, kā arī ilgstošo latīņu drukas aizliegumu Latgalē, kas būtiski arī šīs dienas raidījuma kontekstā, aicinām klausīties agrākās šī raidījuma sērijas mūsu arhīvā.
Ar kurām arī 20. gadsimtā strādājušām personībām mūs sasaista Krišjānis Valdemārs un kā mainās apstākļi bibliotēku pieejamībā gadsimtu mijā, par to atgādina Jana Dreimane. -
Raidījumā Grāmatai pa pēdām, turpinot izzināt Latvijas 20.gadsimta pirmās puses ietekmīgākos grāmatu apgādus, šoreiz uzmanības centrā – „Valters un Rapa”, kas izdevumu apjoma ziņā bija nepārspēts un kura monumentālie izdevumi joprojām ir goda vietā daudzos grāmatplauktos.
""Valters un Rapa" ir apgāds, kas savā samērā īsajā pastāvēšanas laikā paguvis iemantot lasītāju pilnu uzticēšanos," tā apgāda 25 gadu jubilejas izdevumā 1937. gadā raksta Jānis Jaunsudrabiņš.
Sakarā ar to," viņš turpina, "katra rakstnieka, bet jo sevišķi katra jauna rakstnieka karstākā vēlēšanās ir — iekļūt šī apgāda autoros. (..) Īsā atzīme "Valters un Rapa” uz vāka vai uz pirmās lapas gaiši pasaka, ka grāmata vērtīga, ka tā nebojās lasītāja literārisko gaumi, ka to var droši pirkt un ieteikt citiem, arī nepazīstot autoru."
Jānis Jaunsudrabiņš pats bija viens no "Valtera un Rapas" izdotajiem autoriem, un šis, protams, ir jubilejas izdevuma teksts. Taču Jaunsudrabiņš, tāpat kā Anna Brigadere, Vilis Plūdons, Edvarts Virza, Zenta Mauriņa un daudzi citi "Valtera un Rapas" izdotie latviešu literatūras lielie vārdi komentārus neprasa.
Raidījuma Grāmatai pa pēdām", turpinot izzināt Latvijas 20.gadsimta pirmās puses ietekmīgākos grāmatu apgādus un izdevējus, šoreiz kārta tieši "Valteram un Rapam" – vienam no neapšaubāmiem tirgus līderiem gan izdevumu skaita, gan grāmatu saturiskās un vizuālās kvalitātes un daudzveidības ziņā.
Raidījumā dzirdēsim gan Misiņa bibliotēkas vadītājas un ilggadējas "Valtera un Rapas" pētnieces Guntas Jaunmuktānes, gan Jāņa Rapas vedeklas Rasmas Rapas un ilggadējā LNB direktora Andra Vilka balsi. Bet saruna studijā ar grāmatzinātnieku un Latvijas Nacionālās bibliotēkas vadošo pētnieku Viesturu Zanderu.
Plašāk par projektu šeit: -
Pavērsiens latviešu grāmatniecībā – Helmāra Rudzīša apgādā „Grāmatu draugs” grāmatas par 1 latu. Pētām, kādus biznesa paņēmienus Rudzītis izmantoja, arī to, kā izdevās dibināt skaņuplašu fabriku "Bellacord – Electro" un kādas atbildes pētnieki meklē joprojām.
Iepriekšējos raidījumos esam stāstījuši par izdevējiem Jāni Rozi, Miķeli Gopperu, pirms tam arī par Ansi Gulbi, šoreiz kārta Helmāram Rudzītim un viņa apgādam „Grāmatu draugs”, viņš arī skaņuplašu fabrikas „Bellacord – Electro” dibinātājs.
Grāmatizdevējs Helmārs Rudzītis, kā minēts Nacionālajā enciklopēdijā, radīja pavērsienu latviešu grāmatniecībā. Intriga dota, atliek sekot šīsdienas stāstam. Uzklausām literatūrzinātnieci Ingunu Dauksti- Silasproģi, grāmatzinātnieku Viesturu Zanderu un Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas pētnieku Albertu Rokpelni.
Helmārs Rudzītis pirms 40 gadiem Amerikā publicējis atmiņu grāmatu „Manas dzīves dēkas”, kas ar komentāriem izdota arī Latvijā 90. gados. – to pētnieki pieminēs.
Plašāk par projektu šeit: -
Iepriekšējā raidījuma Grāmatai pa pēdām izskaņā runājām par to, kā izdevēja Jāņa Rozes vārds dzīvo atjaunotajā Latvijā. Stāstu par apgādu "Zelta ābele" sākam tieši ar to, kā mūsdienās dzīvo "Zelta ābeles" simbols. Tas vairs nav apgāds, bet apgāda zīme, "Zelta ābele", kuru zīmējis Voldemārs Krastiņš. Šis simbols vieno Latvijas skaistākās grāmatas konkursā "Zelta ābele", turpinot Miķeļa Goppera ideju par grāmatas komponēšanu.
Stāsts par šo apgādu un izdevēju Miķeli Gopperu ir neparastāks, jo tam ir paveicies ar divu sējumu izdevumu – "Grāmata kā meistardarbs. Apgāda "Zelta ābele" ilustrēts bibliogrāfisks izdevumu katalogs" un monogrāfiju "Ideālists merkantilā pasaulē. Grāmatizdevēja Miķeļa Goppera dzīve". Tās autors ir Laimonis Osis, ķīmiķis ar kolekcionāra un bibliofila gēnu.
"Zelta ābelei" ir arī veicies ar bijušo līdzstrādnieku atmiņām - tulkotājs Voldemārs Kārkliņš, rakstnieks Anšlavs Eglītis, dzejniece un redaktore Ingrīda Vīksna, tulkotāja un redaktore Milda Grīnfelde. -
Raidījumā Grāmatai pa pēdām šoreiz sekojam līdzi grāmatizdevēja Jāņa Rozes dzīvesstāstam. Viņš bijis augstsirdīgs cilvēks, kura mūžs noslēdzās traģiski. Runājam par to, kāda bija Jāņa Rozes darbība pirms grāmatu izdošanas, kādu autoru un kādu žanru darbi bija viņa apgāda paspārnē un cik liela nozīme bija grāmatu mākslinieciskajam noformējumam.
Noteikti daudzi būs viesojušies “Jāņa Rozes” grāmatu veikalos, meklējot pēc konkrētas lasāmvielas, vienkārši ko pārlapojot un apskatot, kas nesen izdots, vai iegādājoties ikdienā nepieciešamās rakstāmlietas. Šoreiz raidījumā dosimies pa pēdām grāmatizdevējam Jānim Rozem. Pārliecināsimies, cik daudzpusīgs bijis šis grāmatizdevējs un kopīgi godināsim zīmolu “Jānis Roze” tā 110. gadadienā.
Atsaukt atmiņā dažus no Jāņa Rozes dzīves notikumiem sarunā palīdz uzņēmuma SIA “Jānis Roze” valdes priekšsēdētājs un arī Jāņa Rozes mazdēls Ainārs Roze, šī paša uzņēmuma izpilddirektore Ināra Beļinkaja un izdevniecības “Jānis Roze” vadītāja Renāte Punka.
Runājot par šī raidījumu cikla personībām, allaž šķiet interesanti saprast, kādi apstākļi un notikumi sekmē to, ka viens cilvēks pievēršas kādai nodarbei un velta tai savu mūžu. Jānis Roze ir dzimis 1878. gadā Vecpiebalgas pagastā, mācījies pie brāļiem Kaudzītēm, strādājis sava radinieka - grāmatu tirgotāja un izdevēja Jāņa Ozola - spiestuvē, tēlojis teātrī. Vai tas ir nozīmīgs atspēriena punkts grāmatizdevēja darbam nākotnē?
Plašāk par projektu šeit: -
Grāmatniecības uzplaukuma laiks – tā raksturojams Latvijas Republikas 20. – 30. gadu periods. Par jaunajām iespējām un tradīciju turpinājumu, par aizrautīgiem profesionāļiem un spēcīgu nozares arodbiedrību, arī par grāmatniecības tiesisko un poligrāfisko bāzi, stāsts raidījumā Grāmatai pa pēdām.
Iepriekš aplūkojām, kā latviešu grāmatniecība izdzīvoja Pirmā pasaules kara laikā. Šoreiz raidījumā interesējamies, kāda bija grāmatniecība Latvijas Republikas sākumposmā, kā attīstījās 30. gados līdz padomju okupācijas vara 1940. gadā nacionalizēja grāmatniecības uzņēmumus.
Raidījuma eksperti – poligrāfijas vēstures pētnieks Artis Ērglis un grāmatzinātnieks Viesturs Zanders izvadā cauri divām desmitgadēm, iezīmējot grāmatniecību Latvijas Republikā 20. – 30. gados, un nodēvējot šo periodu par grāmatniecības uzplaukuma laiku.
Vairāk par projektu šeit: -
Raidījumā Grāmatai pa pēdām aplūkojam, kā latviešu grāmatniecība un prese spēja izdzīvot Pirmā pasaules kara laikā un turklāt spēlēja izšķirošu lomu nācijas kopības saglabāšanā un ticībā savai valstīm. Skanēs arī Kārļa Skalbes kara reportiera piezīmes.
Pagājušajā nedēļā stāstījām par to, cik būtisks pavērsiena punkts šajā īsajā laikā bija jau Piektā gada revolūcija un tai sekojošās represijas, kam par spīti latviskā grāmatniecība tomēr turpināja augt un attīstīties. Taču 20. gadsimta otrās desmitgades vidū daudz kam svītru pārvilka Pirmais pasaules karš. Kā grāmatas un presi izdeva un lasīja kara laikā un cik liela bija to nozīme nācijas kopības saglabāšanā, pārrunājam ar vēsturniekiem Vitu Zelči un Mārtiņu Mintauru un grāmatzinātnieku Viesturu Zanderu.
Latviskās izdevējdarbības apstākļi nebija viegli jau 20. gadsimta sākuma rusifikācijas un cenzūras apstākļos. Taču karš nesa vēl smagāks pārbaudījumus. Sākot jau ar milzīgo bēgļu kustību. Pēc vēsturnieku aplēsēm, bēgļu gaitās Pirmā pasaules kara laikā, sākot ar 1915. gadu, no Latvijas teritorijas devās apmēram 600000 cilvēku. Par spīti smagajiem apstākļiem, grāmatu un preses izdošana latviešu valodā ne uz brīdi pilnībā neapstājas.
Grāmatu vēstures pētnieks Viesturs Zanders uz sarunu paņēmis vairākus kara laika izdevumus, kas parāda gan plašo izdošanas ģeogrāfiju, gan formu daudzveidību. Te ir, piemēram, 1916. gadā Rīgā "Valtera Rapas un biedru" apgādībā izdotās "Kara dziesmas" Kārļa Skalbes sakopojumā, Latviešu bēgļu apgādāšanas centrālkomitejas Pēterpilī izdotais "Bēgļu kalendārs 1917. gadam" un Viļa Plūdoņa "111 lirisku dziesmu", kas iznāk Pētera Stumpa izdevniecībā Limbažos 1918. gadā.
Vairāk par projektu šeit: -
Raidījums Grāmatai pa pēdām iesoļo 20.gadsimtā un pievēršas latviešu grāmatniecības un preses attīstībai jaunāko laiku vēsturē. Sezonas pirmajā raidījumā pētām, kā rakstīto vārdu latviešu valodā ietekmēja 1905.gada revolūcijas nestās pārmaiņas un laiks līdz Pirmajam pasaules karam.
Šajā raidījumā trīs erudītu stāstnieku vadībā vērsim durvis uz 20.gadsimta sākumu, kura nestās pārmaiņas gan ļāva dzimt daudz kam jaunam, gan daudz ko sagrāva. Bet tieši šis ārkārtīgi sarežģītais laiks lika pamatu vēlākajam latviešu grāmatniecības zelta laikmetam. Tāpēc šoreiz mūsu uzmanības centrā nebūs viena konkrēta grāmata, bet laikmetu maiņa un latviski rakstītā vārda grāmatās un presē ceļš cauri 1905.gada revolūcijai līdz Pirmajam pasaules karam. Bet izdevējdarbībai kara laikā veltīsim nākamo raidījumu.
Stāsta vēsturnieki Vita Zelče un Mārtiņš Mintaurs un grāmatzinātnieks Viesturs Zanders.
Vairāk par projektu šeit: -
Raidījumā Grāmatai pa pēdām piedāvājam 2. sēriju stāstam par veco un jauno druku. Turpinām sarunu ar Paulu Daiju, Pēteri Vanagu un Andu Baklāni un noskaidrojam, kā ortogrāfija grāmatām latviešu valodā mainījās 17. un 19. gadsimtā, kā to uztvēra sabiedrība, kādi notikumi vēsturē pielika punktu vecajai drukai un vai tā ir pavisam atstāta aizmirstībā.
Turpinām ceļojumu laikā, lai izprastu, kā gan Latvijā, gan citviet Eiropā iespiestajās grāmatās un rokrakstos veco druku nomainīja jaunā. Iepriekšējā raidījumā runājām, ka vecās un jaunās drukas saistībā vēl būtu jālieto virkne dažādu terminu, piemēram, gotiskais raksts jeb gotu burti un fraktūra, ja mēs runātu par veco druku, un antīkva, ja runātu par jauno druku, kaut jēdzienu ir vēl krietni vairāk.
Šoreiz pakavēsimies pie tām reformām, kas vecās drukas pierakstā Latvijas teritorijā pēc daudzajiem eksperimentiem un nekonsekvencēm ieviesa skaidrību 17. gadsimtā un pēc tam atkal radīja pilnīgu neskaidrību 19. gadsimtā. Kā pirmais pagrieziena punkts ir 1683. gads, kad Jelgavā pulcējās mācītāji un apsprieda Ernsta Glika vadībā sagatavoto Jaunās Derības tulkojumu. Mēs, protams, nezinām detalizēti, ko mācītāji toreiz izsprieda, taču Glikam viņa manuskripts tika atdots atpakaļ kā nederīgs, un viņam nācās vēl turpināt darbu, lai vienādotu rakstību. Zināms arī, ka Vidzemē iznākušajam Bībeles tulkojumam tika piemērota kurzemnieku rakstība.
Kopš Glika Bībeles laikiem stabila ortogrāfija pastāvēja līdz 19. gadsimta pirmajai pusei, kad atkal sākās eksperimenti. Bija neskaitāmi priekšlikumi, kā uzlabot ortogrāfiju, kā risināt garumzīmju jautājumu, piemēram, vai tā būs viena svītriņa virs burta, vai arī burtu kombinācija “a” un “h”, lai pateiktu “ā”. Tad arī, piemēram, vārds “ieiet” tiek rakstīts ar četriem “e” burtiem, tātad “eeeet”. Visa starpā notika arī koķetēšana ar kirilicu kā rakstības veidu.
Plašāk par projektu šeit:
-
Raidījumā Grāmatai pa pēdām ceļojam pa vairākiem gadsimtiem un vietām, jo stāstām par veco un jauno druku - jēdzieniem, kurus nereti vispārīgi attiecinām uz gotiskajiem burtiem senāk un mūsdienās lietoto antīkvu. Bet viss, protams, nav tik vienkārši - ne jēdzienos, ne arī paņēmienos, kā veco druku atšifrēt mūsdienās. Šoreiz stāsta 1. sērija.
Vai atminaties, kad pirmo reizi turējāt rokās grāmatu vecajā drukā un mēģinājāt izlasīt, kas tur rakstīts? Raidījumu cikla Grāmatai pa pēdām stāstos par grāmatniecības vēsturi esam nogājuši garu ceļu un šobrīd jau kādu laiku sasnieguši 20. gadsimtu. Bet visu šo laika posmu, runājot par grāmatām un autoriem, ar mums kopā ir bijis kāds plašāk neapspriests ceļa pavadonis, kas savā ziņā pat kļuvis pašsaprotams, ja reiz runājam par agrākiem gadsimtiem.
Šoreiz piedāvājam satikties ar mūsu uzticamo ceļabiedru, proti, pašu drukas veidu, kādā grāmatas ir iespiestas. Vecā druka un jaunā druka - tie ir jēdzieni, kurus lietojam, lai paši savā prātā ieviestu skaidrību, ka runājam par seniem izdevumiem ar, piemēram, gotiskajiem burtiem, un to rakstības veidu, kādu lietojam mūsdienās. Viss gan neaprobežas tikai ar šiem jēdzieniem, stāsts ir visai plašs un tajā iesaistās Latvijas Nacionālās bibliotēkas Pētniecības vadītājs Pauls Daija, Latvijas Nacionālās bibliotēkas Digitālās pētniecības pakalpojuma vadītāja Anda Baklāne un Latvijas Universitātes profesors Pēteris Vanags.
Video epizodē “Latviešu seno burtveidolu digitalizācija” Pauls Daija norādījis, ka vecās un jaunās drukas kultūras vēsture nav uzrakstīta, un šķiet, ka ikvienam, kam patīk skaidrība jēdzienos un lietu kārtība tā būtu patiesi interesanta lasāmviela.
Plašāk par projektu šeit: -
Raidījumā Grāmatai pa pēdām saruna par bērnu literatūru. Iepazīstam Andreja Jesena veikumu – viņš uzskatāms par pirmo ievērojamo augstvērtīgās bērnu un jaunatnes periodikas un daiļliteratūras izdevēju Latvijā. Kopā ar Viesturu Zanderu un Alīsi Nīgali noskaidrojam, kas jauniešus literatūrā interesēja pirms 100 gadiem un šobrīd.
Bērnība – laimīgā zeme. Tā bērnu dienas aprakstījuši vairāki literāti, stāstot par laiku dzīvē, kad valdījusi bezrūpība un priekpilnas čalas. Šim posmam mūsu katra dzīvē šodien cauri iesim arī raidījumā, stāstot par bērnu literatūru 20. gadsimta sākumā.
Ar saviem sarunu biedriem – Latvijas Nacionālās bibliotēkas vadošo pētnieku, Latvijas Universitātes profesoru Viesturu Zanderu, kā arī bērnu grāmatu izdevniecības “Liels un mazs” līdzīpašnieci un direktori Alīsi Nīgali tiekamies vietā, kas pati par sevi jau ir saules un gaišas atmosfēras pielieta, un tas ir Latvijas Nacionālās bibliotēkas Bērnu literatūras centrs.
Stāsta galvenais varonis šodien būs Andrejs Jesens – viņš uzskatāms par pirmo ievērojamo augstvērtīgas bērnu un jaunatnes periodikas un daiļliteratūras izdevēju Latvijā. Par viņa izdoto grāmatu sēriju un žurnāliem dažādu vecumposmu bērniem, par to, kas bērnus un jauniešus literatūrā interesēja pirms 100 gadiem un šobrīd un kā sekmēt bērnu interesi par grāmatām – šie ir daži no pieturas punktiem sarunā.
Bet tāpat kā raidījumā par enciklopēdijām un konversācijas vārdnīcām, kad Viesturam Zanderam jautājām, vai enciklopēdijas parādās tikai 19. gadsimtā, arī šoreiz būtiski noskaidrot, vai par bērnu literatūru patiešām varam sākt runāt tikai no 20. gadsimta sākuma. Izrādās, tā gluži nav.
Plašāk par projektu šeit: -
Pirms simtu desmit gadiem latviski iznāca pirmā bibliotekāru rokasgrāmata, kuras pamatprincipi ir pārsteidzoši aktuāli arī mūsdienās. Kas bija tās autors Teodors Līventāls un kāpēc bibliotēkas kļuva par šī sabiedriski un politiski rosīgā cilvēka mūža misiju?
„Grāmatai cilvēces attīstības gaitā lemts spēlēt sevišķi ievērojamu lomu. No tā laika, kamēr izgudrotas rakstu zīmes, grāmatā kristalizējas cilvēces piedzīvojumi un pārdzīvojumi, un tādā kārtā dod iespēju iet uz priekšu ātrākiem soļiem. Tomēr katram iegādāties vajadzīgās grāmatas nav iespējams. Tamdēļ rodas nepieciešamība ierīkot bibliotēkas…”
Tā sākas 1913.gadā izdota grāmata ar nosaukumu “Kā nodibināt un iekārtot bibliotēku?”, kuras autors ir viens no aktīvākajiem Latvijas 20.gadsimta sākuma bibliotekārās dzīves pārstāvjiem Teodors Līventāls. Viņš un viņa idejas par bibliotēku nozīmi tautas izglītībā ir raidījuma centrā. Saruna par pirmo bibliotekāru rokasgrāmatu un tās autoru ar Latvijas Nacionālās bibliotēkas vadošo pētnieci Janu Dreimani un Jēkabpils novada galvenās bibliotēkas bibliogrāfi Mārīti Cauni.
Plašāk par projektu šeit: -
Grāmata bija viņa svētdiena un darbdiena – šī frāze attiecas uz grāmatizdevēju Ansi Gulbi, kurš visu savu mūžu veltījis grāmatu izdošanai. Par nozīmīgākajiem izdevumiem, grāmatu sērijām un enciklopēdiju, par sadarbību un saraksti ar Raini stāsts raidījumā Grāmatai pa pēdām.
Šoreiz par grāmatizdevēju Ansi Gulbi – mūsu nacionālās grāmatniecības vienu no izcilākajām personībām. Tā kā viņa izdoto grāmatu skaits pārsniedz divus tūkstošus, šajā reizē izcelsim, mūsuprāt, svarīgāko – sēriju „Universālā bibliotēka” un sadarbību ar Raini, kā arī „Latviešu konversācijas vārdnīcas” izdošanu un sēriju „Lettische Literatur”. Taču stāstos un sarunās iekrāsosies arī viņa raksturs, dzīves veids un sarakste.
Izzināt Anša Gulbja devumu palīdzēs literatūrzinātniece, filoloģijas doktore Gundega Grīnuma un grāmatzinātnieks, Latvijas Nacionālās bibliotēkas vadošais pētnieks Viesturs Zanders.
Plašāk par projektu šeit: -
Raidījumā Grāmatai pa pēdām stāsts par sieviešu radīto literatūru 19. gadsimta beigās. Iepazīstam ceļojumu aprakstu autori Minnu Freimani, kuras vārds ilgi palicis aizmirstībā. Runājam arī par Aspazijas lugu "Zaudētās tiesības", kas izsauca viļņošanos sabiedrībā ar nepieņemamo vīrieša atveidojumu lugā.
19. gadsimts ir laiks, kas nesa jaunas idejas un kustības, un to radītās pārmaiņas mēs jūtam joprojām. Proti, 19. gadsimta otrajā pusē Eiropā veidojās tāda kustība kā sufražisms. Kustības mērķis bija panākt sieviešu vēlēšanu tiesību vienlīdzību ar vīriešiem, un cīņa par sieviešu emancipāciju jeb līdztiesību ienāca ne tikai politiskajā arēnā vien, šīs vēsmas bija sastopamas arī literatūrā un izglītībā.
Šīs dienas stāsta centrā būs divas sievietes - ceļojumu aprakstu autore Minna Freimane, kuras vārds ilgi pabijis aizmirstībā, un vienlaikus tik labi zināmā Aspazija, kuras luga “Zaudētās tiesības” 19. gadsimta beigās izsauca pamatīgu neizpratni sabiedrībā. Par abu sieviešu paveikto raidījumā saruna ar divām literatūrzinātniecēm, pētniecēm Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūtā Zitu Kārklu un Evu Eglāju-Kristsoni.
Sufražisms, protams, netapa vienā dienā, un arī literatūrā mēģinājumi norādīt uz nevienlīdzīgām sieviešu un vīriešu iespējām vērojami senāk. Piemēram, jau 18. gadsimta beigās britu rakstniece un filozofe Mērija Volstonkrafta (Mary Wollstonecraft) uzrakstījusi darbu “Sieviešu tiesību aizsardzība”, kurā viņa izklāstījusi sieviešu nedabisko apspiešanu no vīriešu puses, kas savukārt notiek tikai tāpēc, ka sievietēm galvenokārt ir zema izglītība. Kā centieni panākt labvēlīgāku situāciju sievietēm izpaudās Latvijā?
Vairāk par projektu šeit: -
Raidījuma uzmanības centrā – 19.gadsimta 80. – 90.gados uzplaukusī Jaunās strāvas kustība un tās centrālais izdevums – laikraksts „Dienas lapa”. Kopā ar vēsturniekiem Jāni Šiliņu un Vitu Zelči atgādinām par Jaunās strāvas izcelšanās sociālo un politisko fonu, tuvāk apskatām „Dienas lapas” darbību un caur to paustās idejas.
„Jaunā strāva” aktīvi vērsās pret provinciālismu un sentimentālismu latviešu literatūrā, uzsverot reālisma nozīmi un aicinot rakstniekus pievērsties sociāli aktuāliem tematiem.
Raidījumā pieskaramies arī bulvārpreses nosaukuma izcelsmei un apskatām, kā jauno Rīgas bulvāru mutuļojošā ikdienas dzīve aizpildīja „Dienas lapas” lielās lappuses līdzās jaunstrāvnieku idejām par līdztiesīgāku un sociāli taisnīgāku sabiedrību.
Plašāk par projektu šeit: - Montre plus
