Episodes
-
Gada izskaņa ierasti atklāj lielo starptautisko kino balvu sezonu, un šogad tā ir Latvijai ļoti labvēlīga – Ginta Zilbaloža animētā filma "Straume" turpina iekarot skatītāju un kritiķu sirdis apbus okeānam. 7. decembrī Lucernā norisinājās Eiropas kino akadēmijas balvu pasniegšana, kurā "Straume" tika pasludināta par labāko Eiropas animācijas filmu.
Apbalvojumus saņēma arī citi Latvijā jau redzētiem kino darbi– Starptautiskā kino kritiķu asociācija FIPRESCI izcēla norvēģu drāmu "Armands", savukārt balva par vizuālajiem efektiem un operatora darbu nonāca pie izaicinošās ķermeņa šausmu filmas "Substance", par labāko skaņu celiņu – pie dāņu vēsturiskās drāmas "Meitene ar adatu", par grimu – pie islandiešu pieaugšanas filmas "Lauztā gaisma", par labākajiem kostīmiem – pie šveiciešu viduslaiku stāsta "Elles katls", bet īsts balvu birums – labākais scenārijs, aktierdarbs, režija, un labākā filma tika uz mūsu ekrāniem vēl tikai gaidāmajam Žaka Odijāra mūziklam "Emīlija Pereza".
Pāris dienu pēc EFA apbalvošanas ceremonijas tika izziņotas Amerikas prestižās kino balvas "Zelta globuss" nominācijas, kur atbalsojās arī Eiropas kino akadēmijas balsotāju izvēles: “Straume" ir starp piecām labākajām animācijas filmām, bet "Emīlija Pereza" pretendē uz balvu kā labākais mūzikls vai komēdija un kā labākā ārzemju valodas filma. Kategorijā "Labākā drāma" līdzās tādām filmām kā Džeimsa Mangolda biogrāfiskā drāma A Complete Unknown ar Timoteju Šalamē Boba Dilana lomā, un Denī Vilenēva "Kāpa: Otrā daļa", nominēta arī Ramela Rosa (RaMell Ross) debija pilnmetrāžā, Nickel Boys jeb "Niķeļa zēni", kas jau saņēmusi virkni dažādu kritiķu apvienību balvas.
Veidota pēc Pulicera balvu saņēmušā Kolsona Vaitheda romāna motīviem, filma vēsta par divu tumšādaino pusaudžu draudzību "Niķeļa akadēmijā", ārkārtīgi nežēlīgā uzvedības labošanas iestādē. Vaitheda romāns daļēji ir balstīts patiesos notikumos, kas norisinājušies Dozjē skolā Floridā. Bēdīgi slavenā Artūra Dž. Dozjē zēnu skola darbojās 111 gadus un nonāca ziņu virsrakstos 2000. gadu sākumā, kad simtiem vīriešu nāca klajā ar pirms vairākiem gadu desmitiem piedzīvoto tajā – fizisku un emocionālu vardarbību. Kad 2011. gadā labošanas iestāde tika slēgta, tajā notiekošajā izmeklēšanā tika atklāts, ka vairāk nekā 100 zēni bija miruši turpat, skolas teritorijā, un gandrīz puse no viņiem apbedīti neatzīmētās kapavietās.
Jaunie aktieri Ītans Heriss un Brendons Vilsons atveido Elvudu un Tērneru – par niecīgiem pārkāpumiem vai pārpratuma rezultātā iestādē nonākušus zēnus, kuru ciešā saikne palīdz saglabāt cerību pat tad, kad "Niķeļa akadēmijas" baisā realitāte kļūst nepanesama. Vaitheds savā romānā citē Mārtinu Luteru Kingu, kura teiktais segregācijas tumšākajos periodos Amerikas dienvidu štatos daudziem ļāva uzturēt gara spēku: "Mums dvēselē ir jātic, ka mēs esam kaut kas, ka mēs esam nozīmīgi, ka mums ir vērtība, un katru dienu mums jāiet pa dzīves ielām ar šo pašcieņas izjūtu un personības apziņu."
Ramels Ross ir ietērpis Vaitheda romānu nebūt ne konvencionālā formā, apvienojot subjektīvās kameras filmējumus ar lēniem vērojuma kadriem, sarežģītiem atspulgu filmējumiem un simboliskām detaļām.
Pateicoties neierastajam kameras izmantojumam, "Niķeļa zēnu" ekrāna realitāte ir tik taustāma un teju sajūtama, ka 1962. gada karstā vasara kļūst par skatītāja īstenību, un Elvuds un Tērners ir mums tepat blakus, rokas stiepiena attālumā.
Pāris dienu pirms "Zelta globusa" nomināciju izziņošanas Ramels Ross sarunā ar "Piejūras klimatu" stāstīja par to, kādēļ viņam tieši šobrīd bija būtiski uzņemt Vaitheda romānu, kādēļ filmā izmantotas arī dokumentālās foto liecības no dažādām tā sauktajām audzināšanas iestādēm, un kā notika filmas neparastā skaņu celiņa tapšana. -
Laimena Frenka Bauma grāmata “Brīnumainais burvis no Oza zemes” kļuva par negaidītu bestselleru, un tās autors ir radījis četrpadsmit Oza pasaulei veltītas grāmatas. Kad filmu studija “MGM” nolēma ķerties pie populārās bērnu grāmatas ekranizācijas, ceļš līdz ekrāniem nebija gludi klāts ar dzelteniem ķieģeļiem. Filmas tapšanā piedalījās četrpadsmit scenāristi, pieci režisori, tika mainīti aktieri un radīti 1939. gadam neticami specefekti.
Lai arī “Oza zemes burvis” nespēja konkurēt ar tā paša gada superhītu “Vējiem līdzi”, ar gadiem tas iemantoja arvien lielāku popularitāti, un šobrīd pieder pie Holivudas zelta fonda.
Turpretim Oza pasaules iedvesmotais Stīvena Švarca mūzikls “Ļaunā” jau kopš 2003. gada turpina iekarot Brodvejas un pasaules muzikālo teātru skatuves, ienesot nu jau vairāk kā vienu miljardu lielus kases ienākumus. 2024. gadā beidzot iznāk ilgi gaidītā Džona M. Ču režisētā mūzikla ekranizācija. Filma ir sadalīta divās daļās, un turpinājums gaidāms 2025. gadā. Taču jau šobrīd “Ļaunā” iekaro kinoteātrus visā pasaulē, apliecinot, ka Oza zemes maģiskais vilinājums nav zudis joprojām.
Par Viktora Fleminga filmas “Oza zemes burvis” tapšanu un mūziklu “Ļaunā” stāsta Marta Elīna Martinsone. -
Episodes manquant?
-
1.decembrī režisors Ivars Zviedris savu dzimšanas dienu nosvinēja ar dokumentālās filmas “Esi uzticīgs līdz nāvei” pirmizrādi. Pēc tās visa decembra garumā sekos vairāk nekā desmit speciālseansi Latvijas lielākajās pilsētās. Brīdī starp pirmizrādi un filmas tūri pa Latviju Ivars Zviedris paviesojās “Piejūras klimata” studijā, lai dalītos ar stāstiem par filmas tapšanu, novērojošā dokumentālā kino izaicinājumiem un arīdzan saviem novērojumiem par to, kādi mēs esam skatītāji.
“Esi uzticīgs līdz nāvei” ir pacietīgi tapis dubultportrets, kas dokumentē senioru Ivara un Māras dzīvi kopā pēc 24 gadiem, mīlestību, kas pāraugusi līdzatkarībā, piedzīvojot vēl jaunus pārbaudījumus brīdī, kad Ivars saslimst. Filma tiek raksturota kā traģikomisks stāsts par attiecībām, kas balstās vairs tikai uz nepieciešamību izdzīvot, katram pildot savas lomas ikdienišķajos pienākumos. Bet, tāpat kā varoņi filmā nav tikai divi, arī kopdzīves tēma nav vienīgā, kas veido filmas gaitu. Kaimiņiene Austra ar dziedinošajām rokām un dzelošu nātru pušķi ienesīs negaidītu dinamiku Ivara un Māras dienu vienlīdzībā un Kristīgais radio aizkadrā zinās, kā dzīvot ir pareizi.
-
Kārļa Lesiņa dokumentālais detektīvs “Nord Express” ir vairāku gadu garumā veidots darbs par 870 kilometrus garās ātrgaitas dzelzceļa līnijas “Rail Baltica” būvniecību, kas aizsākās ar sapni atkal savienot Baltijas valstis ar pārējo Eiropu, kad 1991. gadā Igaunija, Latvija un Lietuva atguva neatkarību no Padomju Savienības. Filmas režisors Kārlis Lesiņš uzsāka izmeklēšanu, lai noskaidrotu, kāpēc “Rail Baltica” dzelzceļa līnijas projekta attīstība ievērojami atpaliek no grafika un izmaksas krietni pārsniedz plānoto budžetu.
Filmas pamatjautājums, kas nepamet gan režisora Kārļa Lesiņa, gan skatītāju prātus ir - Vai “Rail Baltica” vispār tiks uzbūvēta? Un kas notiks, ja šis gadsimta projekts netiks realizēts?
Filmas “Nord Express” radošā komanda ir režisors Kārlis Lesiņš, pētniece Inese Braže, galvenais operators Ivo Skanstiņš, montāžas režisors Toms Krauklis, skaņu režisors Sīms Skepasts, tās producenti - Elīna Gediņa-Ducena un Gints Grūbe, kopprodcenti - Pille Rinka, Malgožata Staroņa un Reinharts Bētzs. Filma ir četru valstu – Latvijas, Vācijas, Polijas, Igaunijas – kopražojums.
Par filmas tapšanu, tās īpašo vizuālo ietvaru, kā arī to, kādi varētu būt iemesli, kāpēc “Rail Baltica” projekts Latvijā ir iestrēdzis, stāsta studijas viesi - režisors Kārlis Lesiņš un operators Ivo Skanstiņš. Sarunājas Marta Elīna Martinsone. -
No 15. novembra kinoteātros ir skatāma režisora Jura Kursieša jaunākā filma “Cildenie”. Kad starptautiski atzītā vācu ērģelniece Anna atgriežas mājās pie sava latviešu vīra Andra, viņš tiek iesaistīts korupcijas skandālā. Pieaugot preses spiedienam, laulātajam pārim ir jātiek galā ar uzticības krīzi savās attiecībās, un Anna ir spiesta ieraudzīt sava vīra iedragātās reputācijas spēcīgo ietekmi uz viņas kā mūziķes karjeru.
Filma “Cildenie” ir starptautisks projekts, kur galvenajās lomās ir vācu aktrise Johanna Vokaleka un latviešu pazīstamais aktieris Juris Žagars. Pārējās lomās redzami Judīte Hofmane un Hanna Hilsdorfa no Vācijas, Jorgs Pirpasopoloss no Grieķijas, Peka Strangs no Somijas, Katarīna Unta no Igaunijas, kā arī pašmāju aktieri - Egons Dombrovskis, Gerda Embure, Dainis Grūbe un Ērika Eglija-Grāvele.
Filmas “Cildenie” producējošās kompānijas ir “White Picture” (Latvija), “Stellar” (Igaunija) un “Asterisk” (Grieķija). Filmas operators ir Jura Kursieša vairākkārtējais sadarbības partneris Bogumils Godfrejovs no Polijas, bet montāžas režisors - Jorgs Mavropsaridis, kuram ir ilggadēja sadarbība ar slaveno grieķu režisoru Jorgosu Lantimosu.
Par filmas “Cildenie” tapšanu, starptautiska projekta veidošanas izaicinājumiem un to, kā veidot mūsdienīgu, sarkasma pilnu attiecību drāmu pieaugušajiem, stāsta studijas viesi - režisors un scenārija līdzautors Juris Kursietis un viena no filmas producentēm Alise Ģelze. -
Nupat kā pie skatītājiem nonācis apjomīgais režisores un producentes Ilzes Lasmanes-Brožes izlolotais starpmediju projekts “Misija latvietis” astoņās sērijās. Tie ir audiovizuāli stāsti par pagātnes, tagadnes un nākotnes latviešu spēju visdažādākajās jomās radīt pasaules mērogā apbrīnotas, bieži pat kulta statusu gūstošas lietas, arī tādas, bez kurām mūsdienu pasaules kārtība nebūtu iedomājama.Filmas “Misija latvietis” sērijas ir veltītas dizainam, medicīnai, arhitektūrai, mūzikai, datorspēļu un grafiskajam dizainam, robotikai un lidaparātu ražošanai, kā arī apģērbam. Seriāls tika filmēts Latvijā un ārzemēs, to papildina komiksu formātā veidotas animācijas un mākslīgā intelekta uzburtas vizualizācijas.Dizaina sērijas abi varoņi Germans Ermičs un Artis Nīmanis ir vieni no starptautiski novērtētākajiem latviešu dizaineriem. Ermiča “materiāla un krāsu maģija” rodas no stikla un marmora, apvienojot dizaina un vizuālās mākslas disciplīnas. Tikmēr Nīmanis zīmola “an&angel” paspārnē dekonstruē pašu ideju par stiklu.Raidījumā viesojas Ilze Lasmane-Brože, Germans Ermičs un Artis Nīmanis.
-
Uz kino ekrāniem Latvijas valsts svētku mēnesi svinēt sākam ar režisora Māra Martinsona un scenārija līdzautora Daiņa Īvāna vēsturiskās spēlfilmas "Zeme, kas dzied" pirmizrādi. Filmā ietvertas dažādas paralēlas stāsta līnijas laikā, kad notika gatavošanās Pirmajiem latviešu dziedāšanas svētkiem 1873. gadā. Ziemā, kurā Rīgas Latviešu biedrība piedzīvo finanšu un gara spēka panīkumu, tās vadītājiem, šūpojot dižās bārdas, kūpinot pīpes un strīdoties pie kamīna, dzimst ideja, kas pagājušogad svinēja jau savu simt piecdesmit gadi. Vienlaikus, tālu prom no Rīgas, dziedāt vēlas ne tikai puiši, bet arī meitas, draudot izjaukt vīru sanākšanas vakaru paražas. Filmas veidotāji stāsta – “Zeme, kas dzied” ir spēlfilma par Dziesmusvētku neizstāstītajiem stāstiem.
Lomās redzama spilgta aktieru izlase - Ainārs Ančevskis, Andris Bulis, Vilis Daudziņš, Nauris Brikmanis, Andris Keišs, Ģirts Ķesteris, Marta Lovisa Jančevska, operdziedātāja Marina Rebeka, igauņu aktieris Priit Pius, un daudzi citi.
Studijā viesojass filmas “Zeme, kas dzied” režisors un scenārists Māris Martinsons, kā arī tās producente Linda Krūkle un kostīmu māksliniece Katrīna Liepa. -
No 3. novembra kinoteātros nonāk jauna, bērniem domāta filma “Bum!”, ko veidojušas režisores Andra Doršs un Marta Selecka. Viņas Latvijas bērniem ir pazīstamas, pateicoties tādiem raidījumiem un seriāliem kā “Tutas lietas” un “Emī un Rū”, bet “Bum!” abām ir pirmā pilnmetrāžas spēlfilma.
Filmā “Bum!” skatītāji sastaps divus septītklasniekus - Hugo un Tomu, kuru draudzību apdraud negaidīts brīnums - superspēju iegūšana. Pēc Lotes Eglītes scenārija veidotā filma stāsta par patiesu draudzību, ticību brīnumiem un to, cik skolas laiks var būt reizē grūts un maģisks. Par to, kā veidot audiovizuālu saturu bērniem un pusaudžiem, kā arī to, kāda ir režisora un montāžas režisora sadarbība, stāsta studijas viesi - viena no filmas “Bum!” režisorēm Andra Doršs un montāžas režisors Andris Grants. Sarunājas Marta Elīna Martinsone. -
Rīgas starptautiskā kino festivāla "Ziemeļu gaismu" programmā šogad spēcīgi uzplaiksnījis Islandes kino - ar pieaugšanas stāstu “Lauztā gaisma”, niansēto psiholoģisko drāmu “Natatorija” un filmu “Saltums”, hibrīdu starp ziemeļu nuāru un šausmu kino. Šī filma veidota pēc pazīstamās islandiešu autores Irsas Sigurdardotiras romāna motīviem, un tajā redzams spožs aktieru sastāvs - ar Johannesu Hoiku Johannessonu no seriāla “Vikingi”, “Troņu spēle” un “Pēctecība”, ar Halldoru Geirharsdotiru, kas ir labi pazīstama no islandiešu filmām “Sievietes karā”, “Metāliste” un “Dārzā”, un Elinu Holu, kas redzama arī jau minētajā, Kannu kinofestivālā pirmizrādītajā filmā “Lauztā gaisma”.
Johannesons filmā “Saltums” atveido Odinu, dzīves apbružātu izmeklētāju, kurš uzņemas atšķetināt divu jauniešu nāves sociālās korekcijas iestādē, kas pirms vairākām desmitgadēm tā arī netika atklātas.
Bojāgājušie pusaudži bijuši teju tikpat veci, cik viņa meita Rūna. Atklājot arvien vairāk, Odins apjauš, ka pagātnes notikumi ir cieši saistīti ar nesenu traģēdiju paša ģimenē.
Filma ir veidota pēc islandiešu detektīvromānu autores Irsas Sigurdardotiras dižpārdokļa “Saltums” motīviem. Kā jūs nonācāt pie idejas ekranizēt šo darbu?
Irsu kā autoru zināju jau sen, viņa ir ļoti populāra Islandē. Jau biju lasījis dažas viņas grāmatas, bet laikā, kad sāku domāt par šo projektu, dzīvoju Ņujorkā. Tikko biju pabeidzis uzņemt savu otro pilnmetrāžas filmu ar nosaukumu “Rift”, un tā nupat kā bija sākusi savu ceļojumu festivālos. Tad "Rift" noskatījās islandiešu producents Sigurjons Sigvatsons, es gan nezinu kā, jo filma vēl īsti nebija iznākusi uz ekrāniem. Sigvatsonam piederēja tiesības uz dažām Irsas grāmatām, un tik tikko veiksmīgi islandē kinoteātros bija startējusi viņa producēta filma pēc grāmatas “Es tevi atceros” motīviem. Tāpēc viņš, manuprāt, gribēja jau diezgan ātri sākt darbu pie nākamās ekranizācijas. Viņš vienkārši piezvanīja un jautāja : "Hei, vai tev būtu interese izlasīt šo grāmatu un pateikt man, vai saredzi tajā filmu? “Saltums” tikai pavisam nesen tika izlaists, producents man atsūtīja grāmatas eksemplāru, ko izlasīju vienā dienā, saskatīju tajā filmas potenciālu, un tā viss aizsākās.
Mana karjera tobrīd, kad sākām darbu pie filmas, bija vēl tikai pašā sākumā, tādēļ es pat nebiju varējis iedomāties, ka ekranizēšu Sigurdardotiras romānu, tas bija savā ziņā mans sapņu projekts.
Šī nav pirmā reize, kad mēs redzam bērnu un jauniešu sociālās korekcijas iestādes islandiešu filmās, gan spēles, gan dokumentālajās, kā ļoti drūmu un nežēlīgu vietu, kā jūs to varētu izskaidrot – vai šis vēstures mantojums ir raisījis diskusijas Islandes sabiedrībā pēdējā laikā? Vai arī diskusijas nenotiek, un, lai tās raisītu, top šādas filmas?
Kad Irsa uzrakstīja šo grāmatu, manuprāt, 2012. gadā, tad diezgan daudz ziņās sāka parādīties šādi gadījumi. Tika aizsākta izmeklēšana par to, kas notika šajās mājās, un pēc atklātā bijušie audzināšanas iestāžu iemītnieki saņēma kompensācijas par pārdzīvoto, par to, ko bija tur pārcietuši.
Tādēļ, jā, var teikt, ka Irsa, rakstot savu jaunāko darbu, iedvesmojās no visa tobrīd ziņās atspoguļotā, īpaši no liecībām par trim nepilngadīgo iestādēm. Diemžēl joprojām tiek atklāts, ka bijis vēl vairāk šo bēdīgi slaveno māju un gadījumu tajās. Pat tikai pagājušonedēļ mēs uzzinājām par vēl kādu iestādi un notikumiem tajā 90-jos. Tātad tas nav tikai kaut kas, kas notika 60., 70. un 80. gados, un diemžēl dažviet, iespējams, joprojām notiek.
Ja kādam ir neierobežota vara pār jauniem, neaizsargātiem cilvēkiem, to ir viegli sākt izmantot ļaunprātīgi.
Nesaku, ka visi tā dara, bet diemžēl tā notiek. Un ne tikai Islandē, domāju, ka visur. Bet jā, ierosme filmām nāca no šīs sabiedrībā notiekošās diskusijas.
Kur notika nepilngadīgo audzināšanas iestādes filmēšana?
To nebija viegli atrast, jo daudzas no šīm mājām ir slēgtas. Tās vairs nepastāv vai ir pārveidotas par viesnīcām, kas šķiet nedaudz dīvaini. Piemēram, arī viena no visbēdīgāk slavenajām vietām tagad ir pārtapusi ļoti greznā viesnīcā Islandes rietumu fjordos. Kad mēs meklējām piemērotu vietu filmēšanai, bija divi faktori, kas jāpatur prātā – pirmkārt, lai tā neatrastos pārāk tālu, jo tad mums turp būtu jāpārvieto turp visa komanda un nepieciešamais filmas uzņemšanai, un otrkārt, ēkai jāatbilst noskaņai, jābūt atbilstošā izmērā un izskatā. Mēs uzņēmām filmu divās daļās, vispirms, vasarā – mūsdienu epizodes, tad sekoja apmēram sešu mēnešu pārtraukums, un pagātnes epizožu filmēšana ziemā. Bet, kamēr mēs filmējām vasaru, lokācija ziemas filmēšanai vēl tā arī nebija atrasta. Kāda vieta man ļoti patika, taču sarunas ievilkās ļoti ilgi, un tā arī netika pabeigtas, līdz beidzot nācās atgriezties pie pirmās noskatītās lokācijas, manas mīļākās vietas jau no paša meklējumu sākuma. Tā atrodas Islandes ziemeļrietumos, trīs stundu braucienā no Reikjavikas. Tāpēc sākumā bijām atmetuši to kā variantu, bet jau izmisumā pēc neveiksmīgajiem meklējumiem, nolēmām- labi, paskatīsimies, vai varam to īstenot finansiāli, un producentiem izdevās to atrisināt. Pēc tam jau mēs visi, aktieri un radošā grupa devāmies uz šo vietu, kas gan nebija jauniešu māja, bet gan bijušais alkohola un narkotiku atkarības ārstēšanas centrs, tāpēc kalpojis līdzīgam mērķim.
Šī šermuļus uzdzenošā māja atrodas burtiski nekurienes vidū, tur apkārt nekā nav, un daudzi no filmēšanas grupas piedzīvoja rēgainas parādības mājā.
Esmu diezgan pārliecināts, ka tur spokojās, kas mūsu vajadzībām atbilda ideāli, lai gan nakts filmēšanu laikā bija ne visai patīkami. Taču tā ir patiešām aizraujoša vieta.
Jūs līdz pašām filmas beigām esat saglabājis labu žanrisko līdzsvaru starp ziemeļu nuāra mistērijas noskaņu un spoku apsēsto māju filmu elementiem, vai kādā brīdī radās kārdinājums doties vienā vai otrā virzienā?
Tā bija tieši šī kombinācija, kas mani aizrāva, ka tā nav viena veida filma. Ja tā būtu bijusi tipiska skandi- nuāra drāma, es to nebūtu filmējis. Es nāku no šausmu kino vides, diezgan daudz esmu strādājis šausmu žanrā, un tās arī bija filmas, kas man bērnībā patika visvairāk, tāpēc man šķita ļoti aizraujoši šausmu elementus ievīt tradicionālā ziemeļu nuāra detektīvlfilmā. Tas padara to gan nedaudz atšķirīgu no citām, gan arī vienkārši aizraujošāku skatītājam, jo jūs nekad īsti nezināt, vai tas, ko redzat ekrānā, notiek kāda cilvēka iztēlē, vai tur patiešām notiek spokošanās.
Tāpat man šķita jautri, ka tā stāsta līnija, kas norisinās pagātnē, ir it kā tradicionāls spoku mājas stāsts, savukārt mūsdienu līnija vairāk līdzinās psiholoģiskai drāmai, līdz, filmas sižetam attīstoties, šīs stāsta līnijas sāk savērpties un mainīties tā, kā jūs varbūt nebijāt paredzējuši.
Režisora vēstījumā jūs rakstāt: "Jau romānā ir šī rotaļīgā sajūta, ka ik uz soļa lasītājs tiek atstāts bez pamata zem kājām, un es gribēju saglabāt šo garu arī romāna ekranizācijā" - jūsu filma patiesi nesniedz lielu drošību skatītājam, tā šķiet visai drūma, tādēļ es domāju par jūsu pieminēto rotaļīguma garu, kā tas parādās filmā?
Jā, piekrītu, filmas tēma, vairākas tēmas filmā ir diezgan drūmas, nomācošas, bet, kad es lasīju grāmatu, tajā nekad nebija smaguma sajūtas, tā attiecās nopietni pret attēloto, bet nekad nebija nomācoša. Un es gribēju saglabāt šo garu, jo, manuprāt, ja viss ir pārāk drūms, tā kļūst par cita veida filmu. Šāda pieeja padara filmu, es negribu teikt izklaidējošu, tas nav īstais vārds, bet skatītājiem tā šķiet vieglāka, kas liek pēc tam vairāk par redzēto aizdomāties. Tas bija izaicinājums, ko izmēģināt.
Filmā ir diezgan interesants aktieru sastāvs, ar Johannesu Hoiku Johannessonu, Halldoru Geirharsdotiru, un Elinu Holu, kurai iepriekš nebija liela filmēšanās pieredze, vai jūs redzējāt viņus kā lielisku ansambli jau no sākuma?
Man ļoti, ļoti paveicās ar aktieru atlasi, visi, ko gribēju redzēt filmā, uzreiz piekrita. Parasti jums ir jājautā kādiem četriem cilvēkiem, līdz kāds saka jā.
Es domāju, ka nostrādāja kombinācija – tas, ka tā ir “Irsas filma” un tā nedaudz atšķīrās no tā, pie kā cilvēki ir pieraduši Islandes kino, un arī mūsu producenti Islandē tiek augstu vērtēti, tāpēc aktieri, iepazīstoties ar projektu, ļoti aizrāvās ar šo ideju. Gandrīz visi pieaugušie aktieri uzreiz teica jā. Savukārt jaunākie aktieri man nebija tik pazīstami, tā kā es ilgu laiku biju dzīvojis Amerikā, pirms atgriezos mājās, lai uzņemtu šo filmu. Es vienkārši nebiju viņus nekur redzējis. Tāpēc paļāvos uz aktieru atlases vadītāju, kurš man palīdzēja atrast pusaudžu lomu atveidotājus. Piemēram, Elīnu es biju redzējis agrāk, filmā “Let me fall”, daudzus gadus agrāk, kad viņa bija tikai kādi septiņpadsmit gadi. Bet kopš tā laika, manuprāt, viņa vairs nebija filmējusies, tāpēc es par viņu aizmirsu, līdz saņēmu ierakstu ar aktierprovēm, un jau pēc desmit pirmajām sekundēm man bija skaidrs– ak, dievs, viņa ir īstā! Aktieru ansambļa izveide, kurā bija gan šie Islandē labi pazīstamie un cienītie aktieri, un mazpazīstamie, bet ļoti talantīgie jaunie cilvēki, bija patiešām aizraujoša filmas tapšanas daļa.
Jūsu filma ir būvēta kā strauju, negaidītu pavērsienu virkne, kā jūs strādājāt ar aktieriem? Vai viņi pirms filmēšanas izlasīja visu scenāriju?
Visi bija lasījuši scenāriju, vienīgais, ko teicu– nelasiet romānu. Scenārijs un romāns atšķiras, man nācās dažas lietas izmainīt, rakstot scenāriju. Dažu aktieru atveidotie tēli filmā nonāk savādākās situācijās, tādēļ teicu - nevajag pārāk iedvesmoties no romāna, nevēlos, lai jūs par savu varoni domātu citādāk. Bet manuprāt,
jo vairāk aktieri zina par visu stāstu, jo labāk. Lai viņi ne tikai veidotu savu varoni, bet arī aptvertu visa stāsta kontekstu. Tas var ietekmēt to, kā viens aktieris mijiedarbojas ar otru, pat ja viņi nekad neatrodas tajā pašā ainā, viņi savā ziņā ir ansamblis.
Notikumi filmā ir redzami arī zīmējumos, turklāt Odina meita, Rūna, uzņem nāves ainu fotogrāfijas, kāda ir šo zīmējumu un fotogrāfiju nozīme filmā?
Lielāko daļu filmas mēs redzam vienu Rūnas personības pusi, un tad, tikai beigās, otru. Mēs stāstam daudz kā šokējoša skatītājiem par viņu ļoti vēlu filmā, tāpēc zīmējumi bija labs veids, kā par to vēstīt jau agrāk. Tas ir tas, kas patiesībā notiek viņas prātā, un mums nav nepieciešams, lai kāds to pateiktu skaļi, ar zīmējumu palīdzību var ļoti vienkārši, viegli un ātri sniegt skatītājam nepieciešamo informāciju. Tas bija viens nolūks, bet otrs - Rūnas prātā notiek tik daudz kas, un tad viņa zīmē, lai šīs sajūtas uzliktu uz papīra, taču dažreiz tās kļūst pārāk intensīvas, un viņai ir jārīkojas atbilstoši šīm sajūtām. Šie divi skaidrojumi gāja roku rokā un bija attaisnojami filmas elementi. Grāmatā nav zīmējumu, tas tika radīts īpaši filmai. Galvenokārt, lai palīdzētu ar stāsta virzību, bet tas noderēja arī Rūnas tēlam.
Kā jūs sev definējat ļaunuma avotu un tā izpausmes veidus šajā stāstā - grāmatā un pēc tam savā filmā? Vai jūs ticat pārmantojamam ļaunumam?
Es nezinu, vai tam ticu.
Es domāju, ka dažas lietas noteikti tiek nodotas tālāk, bet dažas nē. Dažreiz šis process apstājas noteiktā brīdī, tas ne vienmēr tiek nodots no paaudzes paaudzē.
Tas bija galvenais Irsas romāna jautājums - vai šis ļaunums, kas ir prātā, tiek mantots, vai arī attīstās dzīves laikā. Tas, kas man ļoti simpatizēja romānā, un kas ir redzams arī filmā- pat ja Rūnas prāts nav vesels, vai tas, kā viņa rīkojas, nav vairāk saistīts ar to, kā viņa ir uzaugusi. Rūnas vecāki nav īsti bijuši viņai līdzās, nav pievērsuši pietiekami daudz uzmanības, un es domāju, ka, pat ar tik spēcīgiem garīgās veselības traucējumiem, audzinošākā vidē, aprūpēta, Rūna būtu varējusi izaugt par pavisam citu cilvēku. Tā ir sava veida atslēga uz šo stāstu, vai dvēseles saltumu nosaka prāta stāvoklis, vai arī tas, kādā vidē jūs esat uzaudzis. Nedomāju, ka pastāv viena atbilde, bet tas noteikti ir jautājums, ko es gribu uzdot skatītājiem filmas beigās.
Vai jūs ticat, ka audzināšana, apkārtējā vide var ietekmēt likteni?
Tas var noteikti ietekmēt cilvēka ceļu dzīvē.
Es vēlos tam ticēt, domāju, ka indivīds pieņem galīgo lēmumu par to, kurp doties.
Manuprāt, problemātiska audzināšana nenozīmē, ka bērns darīs visu to pašu, vai iekulsies pats savās nepatikšanās. Bet, ir iespējams, ka šāda vide veicina izvēlēties tādu dzīves modeli kā viņa vecākiem, jo tas ir tas, ko viņš pazīst. Tomēr es personīgi zinu cilvēkus, kuriem ir bijusi tāda pieredze, bet viņi ir pieņēmuši ļoti apzinātu lēmumu – es iešu citu ceļu, es darīšu kaut ko pavisam citu. Jums vienmēr ir izvēles iespējas. Lai gan audzināšanas ietekme pastāv, es nedomāju, ka tā kaut ko nosaka. Tā var kaut ko ietekmēt, bet nenosaka. -
Jau pēc pāris dienām Rīgas Starptautiskā kino festivāla pilnmetrāžas konkursa ietvaros pirmizrādes piedzīvos divas latviešu dokumentālās filmas - Lailas Pakalniņas “Gala punkti” un “Beigas”, ko režisējis Māris Maskalāns.
Režisores Pakalniņas jaunākā filma “Gala punkti”, kas tapusi kopā ar ilggadējiem domubiedriem, operatoru Gintu Bērziņu un skaņu režisoru Anriju Krenbergu, vēro kopīgo un atšķirīgo ļoti dažādos sabiedriskā transporta artēriju mezglos – maršrutu galapunktos Zolitūdē, Ziepniekkalnā, Rumbulā, Sužos, Juglā, Mežciemā un citviet.
Šīs “filmas forma ir kameras kustība, skatīšanās un ieraudzīšana neapstājoties – gluži kā pa autobusa, trolejbusa, vai tramvaja logu.”
Vairāk par ko, kurš no transporta līdzekļu veidiem ir viskinematogrāfiskākais, un kādēļ šajā filmā kamera ir kustīga, nevis statiska, kā to ierasts redzēt latviešu dokumentālistes darbos, stāsta Laila Pakalniņa un Gints Bērziņš.
Māra Maskalāna ilgi lolotā dokumentālā filma “Beigas” par lielo un par mazo uz dzīvības un nāves sliekšņa ieguļ veļu laika tēmu lokā. Filmā ar teju visām maņām ir sajūtama dabas cikla nepārejošā kustība. “Beigu” varoņi, mākslinieks, zoologs, dabas pazinējs un ar aitkopību iztiku pelnoša astronomijas entuziaste uz fizisko ķermeņu bojāeju mudina paraudzīties citām acīm.
Viņi ir nonākuši pie atskārtas, ka dzīvības un nāves mijas nestās pārvērtības ir metamorfozes, kas ar mums un mums visapkārt notiek nepārtraukti, it kā būtu daļa no kāda lielāka plāna.
Studijas viesi - filmas “Beigas” režisors un operators Māris Maskalāns, kā arī tās producents Uldis Cekulis.
-
17. oktobrī tiks atklāts jau vienpadsmitais Rīgas Starptautiskais kino festivāls, kas norisināsies līdz pat 27. oktobrim. Šogad festivāla atklāšanas filma ir Uģa Oltes mūzikas filma “Tesa man”, kurā uz ekrāna satiekas eksplozīvā grupas “Tesa” mūzika, Andra Eglīša veidots zemes amfiteātris brīvdabas mākslas telpā “Savvaļa” un Uģa Oltes mistiski poētiskais režisora skatījums.
Šī unikālā filma ir veltījums grupas “Tesa” radītajai mūzikai, kura izceļas ar savām kinematogrāfiskajām kvalitātēm un ir iedvesmojusi kino un teātra veidotājus ne reizi vien. Par filmas “Tesa man” izaicinošo tapšanu, filmēšanas grupas un mūzikas grupas cīņu ar dabu, kā arī par to, kas padara mūziku kinematogrāfisku stāsta studijas viesi - režisors Uģis Olte un viens no grupas “Tesa” dalībniekiem Dāvis Burmeisters. Sarunājas Marta Elīna Martinsone. -
22. septembrī Ivara Selecka 90. jubilejā kinoteātrī “Splendid Palace” pirmizrādi piedzīvoja dokumentālā filma “Turpinājums. Pieaugšana”, kuru autors veidojis kopā ar režisoru Armandu Začu.
Filma ir atgriešanās pie Simtgades filmas “Turpinājums” varoņiem - šobrīd viņiem jau ir 14 gadu, un autori kopā aplūko to, kā mainījušās jauno cilvēku dzīves un prioritātes. Filma ir emocionāls un lirisks grupas portrets, kas ļauj ieskatīties tajā, kāda ir jaunā paaudze, kura šobrīd aug Latvijā.
“Turpinājums. Pieaugšana” ir tapusi filmu studijas “Mistrus Media” paspārnē, tās producenti ir Elīna Gediņa-Ducena un Gints Grūbe, pētniece un izpildproducente Zane Ozoliņa, komponists - Kārlis Auzāns.
Par filmas tapšanu, to, kā veidot attiecības ar saviem dokumentālajiem varoņiem un ko varam mācīties no jaunās paaudzes, stāsta studijas viesi - viens no filmas “Turpinājums. Pieaugšana” režisoriem un montāžas režisors Armands Začs un operators Valdis Celmiņš. Sarunājas Marta Elīna Martinsone. -
Pavisam nesen sociālajos tīklos klejoja attēls no animācijas filmas “Straume” ar skaitli 50 000 uz tā – tieši tik skatītāji Latvijā jau bija noskatījušies Ginta Zilbaloža radīto, simbolu caurausto ekrāna pasaku par dzintaracu kaķa bailēm un to pārvarēšanas ceļojumu. Filmā, kas šogad tika izvirzīta kā Latvijas pieteikums "Oskaru" nominācijai, satiekas vienkāršs, bet jēgietilpīgs vēstījums, elpu aizraujoša, sapni atgādinoša postapokaliptiska pasaule un pārpasaulīga skaņu ainava, kas notur skatītājus savā varā no pirmās līdz pēdējai minūtei.
Raidījumā - sarunas ar filmas režisoru Gintu Zilbalodi, kurš skrējienā no viena kontinenta uz otru atrada brīdi, lai pastāstītu vairāk par filmas ieceres rašanos un tās skaniskā kažociņa veidošanos, un diviem studijas viesiem – filmas “Straume” producentu Matīsu Kažu un komponistu Rihardu Zaļupi, kurš kopā ar Gintu Zilbalodi radīja filmas mūziku.
-
No 12. septembra kinoteātros skatāma režisoru Lienes Lindes un Alises Zariņas daudzsēriju mākslas filma “Asistente” - dramēdija par to, ko nozīmē “glābt pasauli” un kāda ir jaunas sievietes dzīve mūsdienu Latvijā.
Stāsta centrā ir Lulū (Elizabete Lielmane), kura pamet darbu nekustamā īpašuma firmā, lai sāktu strādāt NVO. Viņa kļūst par asistenti dažādiem grūtībās nonākušiem cilvēkiem, mēģinot izglābt pasauli ar pavisam maziem solīšiem un lielu entuziasmu. Līdzās Elizabetei Lielmanei uz ekrāna redzami tādi aktieri kā Baiba Broka, Silvija Bitere, Ilze Ķuzule-Skrastiņa, Elīza Dombrovska, Kaspars Gods, Andris Keišs un daudzi citi. “Asistentes” operators ir Ivo Skanstiņš, bet komponists - Artūrs Liepiņš.
Seriāls “Asistente” būs redzams arī platfromā TET+ un tapis filmu studijā “Ego Media”, un tā producents ir Guntis Trekteris. Scenārija autores ir Liene Linde, Alise Zariņa un Anete Konste, kuras viesojas raidījumā “Piejūras klimats”, lai pastāstītu, kā radās ideja “Asistentei”, kā ir rakstīt vienu darbu trijatā un kādi ir mūsdienīgi stāsti. Sarunājas Marta Elīna Martinsone. -
Rudens sezonas pirmajā raidījumā ielūkojames Daugavpilī, Rotko muzejā, atvērtajā Jana Švankmajera izstādē “Disegno Interno: Padodies savām apmātībām” un atskāmiess uz augustā aizritējušo Norvēģijas starptautisko kinofestivālu Haugesundā, kur jau 40. gadu notika arī Norvēģijas Nacionālās kino balvas “Amanda” pasniegšana.
Ainaviskās zvejnieku pilsētiņas karogā uz zila fona redzamas trīs sniegbaltas kaijas, bet ostā slejas koši dzeltens četrkāju milzis kā teiksmains dzīvnieks no Mijadzaki filmām- tā ir DolWIN EPSILON, 23 tonnas smaga augstsprieguma līdzstrāvas pārveidotāja platforma, kam no jūras vēja parkiem jāpārvada saražoto elektroenerģiju uz sauszemes tīklu.
1973. gadā izveidotais festivāls ir vadošais valstī, kur līdztekus plašai publikai pieejamai filmu programmai noris arī viens no ziemeļvalstu reģiona nozīmīgākajiem kino kopprodukciju tirgiem.
No svelmainā Latvijas augusta ierodoties Haugesundā, lieti noderēja līdzpaņemtais lietusmētelis un šalle, bet mazāk – lietussargs, kuru spēcīgie vēji uzveica vienā mirklī. Pilsētiņas ielās festivāla klātbūtni var manīt visai maz, ja neskaita plakātus veikalu skatlogos. Festivāla viesi un apmeklētāji kā skudras min ierastās taciņas uz kinoteātri Edda, kurā tad sajūtama īstā festivāla noskaņa.
Valdošajā demokrātiskajā gaisotnē kino industrijas norises iemājojušas ne tikai ierastākās vietās - kā viesnīcas konferenču zāle, bet arī Haugesundas centrālajā bibliotēkā.
Tajā noritēja dažādas lekcijas, semināri un tikšanās ar topošo kino projektu pārstāvjiem, kur savu sarunu partneri nācās meklēt starp grāmatu plauktu labirintiem.
Norvēģijas nacionālās kinobalvas “Amanda” nomināciju un arī saņemto balvu skaita līderos šogad izvirzījās Tēas Vīstendāles režisētā šausmu pasaka “Sadzīvot ar mirušajiem”, un Dāga Juhana Heugerūda filma “Sekss”. “Sadzīvot ar mirušajiem” saņēma balvu par labāko grimu, skaņas dizainu un balvu filmas māksliniekam, apbalvots tika arī operators Pols Ulviks Roksets, savukārt no “Seksa” radošās komandas “Amanda” tika pasniegta Janam Gunāram Roizem par labāko aktierdaru, Sirijai Forbergai par otrā plāna lomu, un pats Dāgs Juhans Heugerūds tika atzīts par labāko scenāristu un režisoru.
Sandensas kinofestivālā pirmizrādītā, labākās oriģinālmūzikas balvu saņēmusī “Sadzīvot ar mirušajiem” ir filma, kuras sižetiskie akcenti var radīt mānīgu iespaidu par piederību žanra kino.
Lai gan tajā pa Oslo ielām klīst dzīvie miroņi, šī nav šausmu filma, drīzāk viens no gada izcilākajiem un jutīgākajiem kinodarbiem, kas pievēršas skumju un zaudējuma tēmai. Pēc zviedru rakstnieka Jona Aivides Lindkvista godalgotā romāna motīviem veidotās filmas galvenajās lomās redzami Renāte Reinsve un Anderss Dānielsens Lī. Tās centrā ir trīs ģimenes, kuru tuvinieki atgriežas dzīvē pēc tam, kad kādā vasaras naktī neizskaidrojams notikums atmodina mirušos. Neizpratne un satraukums mijas ar cerībām par jaunu sākumu.
Dāga Juhana Heugerūda, kurš ir ne tikai rakstnieks, scenārists un režisors, bet arī bibliotekārs, pirmā filma no triloģijas “Sekss”, “Sapņi” un “Mīlestība” tika pirmizrādīta šī gada sākumā, Berlīnes kinofestivālā.
Četras “Amandas” saņēmušās filmas “Sekss” varoņi ir divi vīri pusmūžā, divi skursteņslauķi, kas, rāmi sēžot uz jumta kores, ar Oslo panorāmu fonā, pusdienpauzē ļaujas garum garām pārdomām par dzimumu lomām un seksuālo identitāti.
Viens no vīriešiem domā, kā reaģēt uz nesen redzētu sapni, kurā Bovijs uz viņu skatījies tā, "it kā [viņš] būtu sieviete", bet otrs iepriekšējā vakarā ļāvies seksuālai pieredzei ar vīrieti, un nolēmis par šo gadījumu pastāstīt arī savai sievai. Heugerūda filmas jau ierasti pierāda savu spēku tieši dialogos, un arī “Seksa” galvenie varoņi visu notikušo, sapņoto un izjusto izrunā vissīkākajās detaļās, valodai kļūstot par rāmu visaptverošu vidi, kurā prātam pieķerties negaidītām detaļām un niansēm.
“Amandu” par labāko dokumentālo filmu saņēma Silje Evensmū Jākobsena, kuras iejūtīgais ģimenes portrets “Jauna savvaļa” precīzi fiksē to šaubu vektoru starp harmonisku dzīvi mežu un pļavu ielokā un pilsētas kņadu, kas reizē sola socializācijas prasmju apguvi mazākajiem.
Šoruden “Amandu” čempioni būs skatāmi arī tepat, Latvijā, Rīgas starptautiskā kino festivāla programmā.
“Sadzīvot ar mirušajiem”, “Sekss” un “Jauna savvaļa” ne vien atspoguļo balvas komisijas augstākos vērtējumus, bet arī veido pilnīgu laikmetīgā Norvēģijas kino ainavu.
Atgriežoties pie kino aktualitātēm Latvijā, nupat kā veras vaļā izstāde Rotko muzejā, kas veltīta leģendārajam čehu radošajam tandēmam – kinorežisoram, māksliniekam Janam Švankmajeram un viņa sievai, māksliniecei Evai Švankmajerovai, kas radījusi būtisku daļu tās maģiskās pasaules, ko esam redzējuši viņu filmās. Godinot Švankmajera 90. gadskārtu un apritot 100 gadiem, kopš mākslā ienācis sirreālisms, Rotko muzejā līdz pat nākamā gada februārim būs apskatāma izstāde “Disegno Interno: Padodies savām apmātībām”, kurā iekļauti grafikas darbi, kolāžas, instalācijas, brīvās rokas zīmējumi, teksti, objektu māksla un kino. Švankmajera pilnmetrāžu un īsmetrāžu skates notiks kā Daugavpilī, tā arī kinoteātrī Splendid Palace, Rīgas Starptautiskā kino festivāla ietvaros.
“Padodies savām apmātībām. Tā vai citādi nekā labāka tev nav. Apmātības ir bērnības relikvijas. Un tieši bērnības dzīlēs ir atrodami vislielākie dārgumi”, savu redzējumu atklāj režisors Jans Švankmajers, kurš uzskata, ka animēta filma ir kā maģija: “Tas ir veids, kā maģija kļūst par ikdienas sastāvdaļu.”
Par animāciju, maģiju, par kino un sirreālismu uz Latviju atceļojušajā izstādē tūdaļ sarunā ar Rotko muzeja kuratoru Aivaru Baranovski. -
Nupat kā noslēdzies 77. Kannu kinofestivāls, sadalītas balvas, saritināts sarkanais paklājs, un Kruazetes bulvāris kļuvis krietni tukšāks. Galvenā konkursa skatē balva par labāko režiju tika piešķirta portugāļu režisoram Migelam Gomešam par filmu “Grand Tour”, skaistu, melnbaltu kameras gleznojumu, ceļojumu laikā uz pagājušā gadsimta sākumu Burmā, kur britu civildienesta ierēdnis aizbēg no līgavas kāzu dienā, līdz ceļojuma gaitā viņa pirmskāzu paniku aizstāj melanholija. Žūrijas balvu saņēma franču autors Žaks Odijārs, kura filmā, kriminālu noskaņu muzikālā numurā “Emīlija Pereza” redzams izcilu aktrišu ansamblis – arīdzan novērtēts ar Kannu balvu. Grand Prix nonāca pie indiešu režisores Paijalas Kapadijas pieklusinātās drāmas “Viss, ko iedomājamies kā gaismu”. Bet "Zelta palmas zaru" žūrijas priekšsēdētāja, režisore Grēta Gerviga pasniedza amerikāņu režisoram Šonam Beikeram, kura filma “Anora” ir savdabīgs mīlas stāsts starp eksotisko dejotāju un krievu oligarha atvasi.
Viens no spēcīgākajiem konkursa pieteikumiem, pirmizrādīts jau pašā festivāla sākumā, bija dāņu vēsturiskā kostīmdrāma “Meitene ar adatu”, vērienīgs, vizuāli izteiksmīgs darbs ar slaveno dāņu aktrisi Trīnu Dīrholmu vienā no galvenajām lomām.
Dīrholma ir labi pazīstama arī Latvijas kinoskatītājam, ar lomām Tomasa Vinterberga filmās “Svinības” un “Komūna”, Susannes Bīras “Labākā pasaulē”, Maija el-Toukija “Siržu karaliene”, un daudzās citās - viņas filmogrāfijā atrodami 73 ieraksti. Poļu izcelsmes dāņu režisors Magnuss von Horns kļuva starptautiski plašāk atpazīstams ar savu iepriekšējo filmu “Sviedri”, dinamisku, mūsdienīgu drāmu par sociālajiem medijiem un fitnesa influenceru industriju. “Meitene ar adatu” ir filma no pavisam cita laikmeta – tās darbība notiek Pirmā Pasaules kara beigās, Kopenhāgenā, kur bagātos no trūcīgajiem škir nepārvarams sociālais atstatums. Vikas Karmenas Sones atveidotās Karolīnas, jaunas rūpnīcas strādnieces, vīrs ir pazudis karā, un viņa ļaujas dēkai ar šķietami tik saprototošo rūpnīcas vadītāju. Kad visas cerības uz jaunu, skaistu dzīvi sabrukušas, Karolīna satiek Dagmāru, harizmātisku sievieti, kas konfekšu veikalā vada slēptu adopcijas aģentūru, palīdzot nabadzīgajām mātēm atrast audžuģimenes viņu nevēlamajiem bērniem. Starp abām sievietēm veidojas spēcīga saikne, līdz atklājas Dagmāras biznesa patiesā daba. Filmas aprakstā teikts lakoniski: “Meitene ar adatu” ir pasaka par šausmīgu patiesību. Tā arī ir, filmas pamatā ir šausminoša vēstures lappuse par Dagmāru Overbī, kuras 20. gadsimta sākumā paveikto baiso noziegumu virkne satricināja sabiedrību.
Vairāk kā trīs gadus strādājot pie filmas stāsta attīstīšanas, režisors sapratis, ka raksta izkropļotu pasaku, kurā iezīmējas it kā atpazīstami, tomēr pārveidoti tēli - “nabaga sieviete, kas dzīvo bēniņos, princis baltā zirgā, kurš izrādās gļēvulis, briesmonis bez sejas, bet ar zelta sirdi, un ragana saldumu veikalā.
Fragmentā no filmas preses konferences “Kannu kinofestivālā” - Magnuss von Horns un Trīna Dīrholma.
“Meitene ar adatu” atškiras no van Horna iepriekšējiem darbiem arī ar izteiktu mūzikas lietojumu. Sadarbībā ar dāņu avangarda mūziķi un komponisti Frederiki Hoffmeijeru ir radīta partitūra, kas pastiprina epizožu dramatismu, citreiz izraisot pat fiziloloģisku baiļu sajūtu. "Viņa rada tik daudz interesantu skaņu, kas gandrīz neškiet kā mūzika," par Hofmeijeru saka von Horns, "un viņas skaņdarbi ir ļoti drosmīgi."
Kannu kinofestivāla paralēlā sadaļa, 1969. gadā izveidotā “Režisoru divnedēļa” Quinzaine des realisateurs, ierasti pulcē laikmetīgas formas kino. Šogad līdztekus amerikāņu un Kanādas autorkino –Tailera Taorminas un Metjū Renkina filmām, melni baltai fantāzijai no Ēģiptes “Uz austrumiem no pusdienslaika” un Šantalas Akermanes “Amerikas stāsti: pārtika, ģimene un filozofija” programmā bija iekļautas arī divas filmas no Japānas, dzīvespriecīgais anime “Spoku kaķis Anzu”, un Joko Jamanakas attiecību drāma “Namībijas tuksnesis”, kas skar ne tikai divu cilvēku attiecības, bet mūsdienu sabiedrības spēju komunicēt kopumā. Jamanakas otrās pilnmetrāžas filmas centrā ir 21-gadīga japāniete ar svārstīgu un neparedzamu humoru, kas maina savus draugus vienu pēc otra.
Bez vēlēšanās kaut ko sasniegt ne karjerā, ne dzīvē, viņa dažreiz var būt nežēlīga un agresīva, bet varbūt vienkārši bērnišķīga, dzīva. Jamanakas filma veido jaunas sievietes, kas nespēj iekļauties stingri patriarhālā sabiedrībā, portretu.
Saruna ar filmas “Namībijas tuksnesis” režisori Joko Jamanaku un aktrisi Jūmi Kavai.
Jūs par filmas ieceri sakāt: “Mīlestība nozīmē sāpināt savu partneri, bet galu galā arī radīt sāpes sev. Ikviens reizēm kļūdās, īpaši jaunieši, un tajā nav nekā nepareiza”. Vai tā bija filmas stāsta galvenā ideja? Kāpēc jums bija svarīgi izstāstīt šo sarežģītās mīlestības stāstu?
Man šobrīd ir 27 gadi, es piedzimu 1997. gadā, un kopš dzimšanas dienas līdz šim brīdim esmu jutusi, ka mūsu paaudze ir dzimusi laikā, kad nav cerības, mēs to neredzam.
Japāna ir sasniegusi savu virsotni ekonomikā un citos aspektos, no šī brīža sāksies lejupslīde, tāpēc manai paaudzei šķiet, ka viņi dzīvo ar vienu un to pašu domu prātā, kļūst arvien noslēgtāki un nevar izpaust, ko vēlas. Viņi nevar pateikt, un nevar izdarīt to, ko vēlas. To es gribēju attēlot, rakstot šīs filmas stāstu.
Filmas galvenajai varonei, Kanai ir ļoti raksturīga gaita, gandrīz kā lupatu lellei, šūpojot rokas un sperot lielus soļus, kā jūs attīstījāt šo viņas kustību stilu, un kāda bija tā nozīme?
Iedziļinoties stāstā, jūs saprotat, ka Kana dzīvo ļoti nestabilu dzīvi, arī fiziski, un tas kļūst izteiktāk redzams tieši filmas pēdējā daļā. Stāstam attīstoties, jūs saprotat viņas raksturu, bet Joko vēlējās šo nestabilitāti parādīt jau pašā sākumā, ar gaitas palīdzību. Tikai vērojot viņu pastaigā vien, auditorija redz, ka Kanai neklājas vienkārši, viņa nedzīvo gluži vienkāršu dzīvi.
Jūsu filma lielā mērā ir balstīta uz tās varoņu fizisku saskarsmi, spraigu cīņu, pieskārieniem, tuvību, kā noritēja mēģinājumu process, kā jūs panācāt to, lai aktieri pierastu viens pie otra un apgūtu visai intensīvo cīniņu prasmes?
Tā kā filmā notiek daudz cīņu gan verbālu, gan fizisku, mēs piesaistījām atbildīgo par šīm kustībām, un viņa vadībā notika daudz mēģinājumu. Tajā, kā Kana atkal un atkal vardarbīgi uzbrūk draugam, ir atkārtošanās elements, tas kļūst par rutīnu.
Daudz kustību mēģinājumu notika jau pirms filmēšanas un šīs epizodes tika rūpīgi horeografētas, tādēļ arī filmā katrreiz, kad izraisās abu galveno varoņu konflikts, tiek atkārtotas vienas un tās pašas kustības.
Filma sākas gandrīz kā viegls mīlas stāsts un pēc tam lēnām tā kļūst daudz tumšāka un vardarbīgāka. Tomēr jau diezgan vēlu filmas gaitā mēs uzzinām, ka Kanai ir garīgās veselības problēmas, iespējams, bipolārie traucējumi.
Mūsu mērķis nebija attēlot meiteni ar kāda veida traucējumiem, par to nav filmas stāsts. Pat terapeits tiešsaistē, ar kuru runā Kana, ir it kā neīsts, mēs neesam pārliecināti, vai sesija notiek pa īstam, vai nē. Kanas garīgā veselība nav filmas stāsta centrā, tādēļ mēs tai pieskārāmies jau diezgan vēlu. Filma vēsta nevis par bipolāriem traucējumiem, bet gan par komunikācijas spēju trūkumu. Tāpēc arī sarunā ar terapeitu Kana piešķir tam lielāku nozīmi.
Filmas struktūra uz tās beigām kļūst sarežģītāka, viena epizode īpaši izceļas arī vizuāli, tā notiek koši rozā telpā ar skrejceliņu, vai šī aina norisinās Kanas iztēlē? Vai tā bija paralēlā realitāte?
Tā ir Kanas iztēle.
Kamēr notiek viņas un drauga cīniņš, viņa uz mirkli it kā piedzīvo ko līdzīgu smadzeņu satricinājumam, uz sekundi zaudē samaņu, it kā no malas redzot ikdienas dzīvē piedzīvoto, cerības un sapņus. Tas viss ir apkopots vienkopus, šajā sekundē, šajā rozā epizodē. Tā es to iedomājos, kad atveidoju lomu, un, kā teica režisore, jā, tā ir bezsamaņa, bezsamaņas vīzijas, kas vizuāli ir ievietotas vēl mazākā, skrejceliņa ekrānā.
Kā pie jums atnāca filmas nosaukums, “Namībijas tuksnesis”? Jo tikai beigu titru laikā mēs ekrānā redzam ainas, kas atgādina tuksnesi.
Pats vārds Namib nāk no nama valodas un nozīmē “plaša, bezgalīga vieta”, bet to režisore atklāja tikai vēlāk, saprotot, ka tas labi sasaucas ar filmas stāstu. Kana īsti nerūpējas par saviem draugiem vai mīļotajiem, viņa pret tiem izturas ļoti vēsi. Bet, skatoties savā tālrunī un redzot dažādus video (ar Namībijas tuksnesi), lai gan Kana nenojauš, kur tas filmēts un kas tur notiek, redzētais atstāj uz viņu dziedinošu, terapeitisku iespaidu. Arī ar kaimiņieni, par kuru viņa neko īsti nezina, Kana var ļoti viegli komunicēt, un tas nozīmē, ka viņa var rezonēt ar cilvēkiem un vietām, kas atrodas tālu, ne tuvumā. Mums visiem ir tāda pieredze, tādēļ arī šāds nosaukums filmai.
Kannu kinofestivāla oficiālā konkursa „otrā” programma, Īpašais skatiens, kurā ik gadu tiek demonstrētas aptuveni 20 filmas no visas pasaules ar neparastu, oriģinālu māksliniecisko redzējumu, kļuva par svinību iemeslu Latvijai. Tajā pirmizrādi piedzīvoja režisora Ginta Zilbaloža jaunā animācijas filma “Straume”, kļūstot par pirmo Latvijas pilnmetrāžas animācijas filmu, kas iekļauta Kannu festivāla konkursā. Latvijas filma Un Certain Regard programmā līdz šim bijusi tikai vienreiz – tā bija Lailas Pakalniņas spēlfilma "Kurpe" 1998. gadā. Zilbaloža filma ir saņēmusi cildinošus vērtējumus starptautiskajā prese, tostarp arī iedvesmojošu komentāru no ievērojamā šausmu pasaku režisora Giljermo del Toro, kurš atzinis, ka tieši tādu viņš iedomājas izskatāmies nākotnes animāciju.
Kannas ir aizvadītas, “Straume” tūdaļ jau turpinās savu festivālu ceļojumu pasaules izcilākā animācijas festivāla “Ansī” konkursā. Tikmēr “Piejūras klimata” komanda dodas vasaras atpūtā, lai rudenī atgrieztos ēterā ar jauniem iespaidiem par kino, festivāliem un personībām. -
Šogad vienai no Rīgas Kinostudijas ražīgākajām režisorēm Adai Neretniecei apritētu 100 gadi. Šī Sergeja Eizenšteina skolniece savas karjeras laikā ir radījusi 18 pilnmetrāžas spēlfilmas, no kurām pazīstamākās noteikti ir “Vārnu ielas republika” (1970), “Rita” (1957) un “Zīlēšana uz jēra lāpstiņas” (1988), par kuru režisore saņēma “Lielā Kristapa” balvu. Tai pat laikā Adas Neretnieces vārds netiek bieži minēts starp pazīstamākajiem latviešu kino klasiķiem. Kāpēc tā?
Par to, kas raksturo Adas Neretnieces daiļradi, par viņas filmām, kuras nebaidījās aplūkot neērtas un padomju laikiem novatoriskas tēmas un to, kādi varētu būt iemesli viņas daiļrades nepietiekamajam novērtējumam mūsdienās, stāsta kino pētniece, Rīgas Kino muzeja vadītāja Inga Pērkone un producente, publiciste un Adas Neretnieces daiļrades entuziastiska pētniece Elvita Ruka. Sarunājas Marta Elīna Martinsone. -
Jau pavisam drīz grāmatu veikalu plauktos parādīsies ilggaidīts jaunums, izcilās teātra un kino zinātnieces, leģendārās personības Valentīnas Freimanes atmiņu grāmata "Antigones likums", kas veidota kā turpinājums 2010. gadā iznākušajai "Ardievu, Atlantīda!”.
Otrās grāmatas manuskriptu Valentīna Freimane sāka veidot kopā ar redaktori Jolantu Treili, kura pie šī izdevuma strādājusi astoņus gadus – vispirms, ilgstoši un regulāri tiekoties, uzklausīja un ierakstīja diktofonā atmiņu stāstus, bet pēc Valentīnas aiziešanas mūžībā no šiem daudzu stundu ierakstiem ilgi un rūpīgi būvēja grāmatu.
"Ardievu, Atlantīda!” ievadā Valentīna Freimane iezīmēja: „Paveroties atpakaļ, savā mūžā varu saskatīt tikpat kā septiņas dažādas dzīves, citu no citas tik atšķirīgas, ka šķiet kompilēti dažādu scenāriju fragmenti, kurus vieno tikai centrālais protagonists.”
“Antigones likums” sākas ar Valentīnas Freimanes „trešo dzīvi” – jeb pirmajiem pēckara gadiem Rīgā –, kam seko arī visas pārējās „dzīves”, tajās ietilpst nozīmīgi dzīves posmi, laikabiedri un kultūras personības Liepājā, Maskavā, Rīgā un Berlīnē.
“Antigones likuma” māksliniece ir Ilze Kalnbērziņa-Prā, bet to izdošanai sērijā "Kino Rakstu bibliotēka" sagatavojusi biedrība "Ekrāns".
Raidījumā viesojas izdevuma līdzautore Jolanta Treile, kā arī tā producente un fotoredaktore Agnese Zeltiņa. Klausāmies arī nelielu fragmentu no Valentīnas Freimanes stāstītā par Kinolektoriju. -
16. aprīlī komponistam, aranžētājam un diriģentam Henrijam Mansīni apritētu 100 gadi. Viņa slavenās kino melodijas ir kļuvušas par daļu no kolektīvās atmiņas - piemēram, asprātīgā tēma no filmu “Rozā pantera” sērijas vai sentimentālā balāde “Moon river”, ko filmā “Brokastis “Tifanijā”” izpilda leģendārā Ordija Hepbērna. Henrijs Mansīni ir viens no ražīgākajiem kino komponistiem, kurš iepazīstināja filmu skaņu celiņus ar jauniem veidiem, kā izmantot džeza mūziku. Henrijs Mansīni savas ilgās radošās darbības laikā ir saņēmis 20 “Grammy” balvas un 4 “Oskara” balvas.
Par komponista dzīvi un karjeru stāsta Marta Elīna Martinsone. -
Valsts svētkos jau 20. reizi notiks Nacionālā Kino centra rīkotais 4. maija Latvijas filmu maratons, kas nu jau vairākus gadus tiek rīkots divos paralēlos formātos – klātienē kinoteātrī „Splendid Palace” un visā pasaulē tiešsaistē, portālā filmas.lv. Abās programmās uzmanība veltīta divdesmitgadei kopš Latvija uzņemta Eiropas Savienībā.
Nacionālā Kino centra portāla filmas.lv svētku programmā būs iekļauta dokumentālu īsfilmu antoloģija ES (2004), kuru veidojuši 12 režisori, filmējot katrs kādu ļoti atšķirīgu varoni dažādās Latvijas malās, bet vienā un tajā pašā dienā – 2003. gada 20. septembrī, kad Latvijā notika tautas nobalsošana par vai pret iestāšanos Eiropas Savienībā.
Šo filmu veidojis plašs autoru kolektīvs - Ivars Zviedris, Inese Kļava, Krišs Ozols, Andis Mizišs, Dainis Kļava, Baiba Lagzdiņa, Arta Biseniece, Roberts Vinovskis, Aija Bley, Kristīne Želve, Antra Cilinska un Edmunds Jansons. Starp filmas varoņiem ir izbijis jūrnieks Ēriks Baltgalvis, mākslinieces Kristīne Briede un Agnese Bule, Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga un viņas preses sekretāre Aiva Rozenberga, apcietinātā Maira Asare, politologs Nikolajs Neilands, pensionārs Alberts Daudzgalvis un citi, cilvēki, kas veido Latvijas sabiedrības mozaīku, tai stāvot uz Eiropas sliekšņa.
Studijā viesojas filmas idejas autors un režisors Ivars Zviedris, kā arī 4. maija Latvijas filmu maratona programmas kuratore Kristīne Matīsa.
- Montre plus
