Episodes
-
Vai brīnumi pastāv un brīnums beidzas brīdī, kad atklāts brīnuma skaidrojums? Tas ir jautājums, kas cilvēku prātus nodarbinājis jau izsenis. Nereti dzirdām sakām, ka izskaidrojot brīnumaino mums apkārt, šis brīnums zūd. Varbūt ir tieši otrādi? Varbūt negaidīti brīnumi pastāv mums līdzās, un mēs tos ikdienā nemanām, tiem paejam garām un tos patiesībā iepazīt ļauj tieši zinātne un mūsu zināšanas? Vai zinātnieki brīnās? Vai viņi tic brīnumiem? Un vai pasaules izpēte ļauj labāk novērtēt sarežģīto pasauli, kurā dzīvojam?
Ziemassvētku laikā par šādiem jautājumiem saruna raidījumā Zināmais nezināmajā. Sarunājas trīs pētnieki, kuri katrs savā veidā ikdienā redz brīnumaino: Latvijas Universitātes tenūrprofesors fizikā, fiziķis Vjačeslavs Kaščejevs, Latvijas Universitātes tenūrprofesore precīzijas medicīnā, medicīnas zinātņu doktore Una Riekstiņa un Latvijas Hidroekoloģijas institūta vadošā pētniece, hidrobioloģe Ingrīda Andersone.
Mums brīnumu kļūst vairāk vai gluži otrādi mazāk? Šķiet, jo vairāk zinām, jo vairāk ir nezināmā un arī brīnumu?
Vjačeslavs Kaščejevs: Jo vairāk tu zināmo esi izstaigājis, jo lielāks tev saskarsmes lauks ar to nezināmo. Saproti, cik patiesībā maz mēs zinām, cik daudz to nostūrīšu un īpatnību, un fantastiski skaistu veidu, kā nebeidzamajos, bezgalīgajos musturos tie likumi un parādības, un radības savienojas un iemiesojas. Noteikti brīnuma sajūta tikai pastiprinās.
Ingrīda Andersone: Jo vairāk es skatos, jo vairāk es atrodu viskautko un daudz kas man liekas vēl izpētāms un skatāms, un vēl pētāms, un vēl atkal nākamgad jābrauc. Diez vai mana mūža pietiks, lai es to visu izbrauktu un apskatītos.
Una Riekstiņa: Tas ir kā ceļš, ko tu ej, un katrs jauns jautājums, ko tu atbildi, rada atkal jaunu jautājumu, un tu atkal meties pētīt to, un tas ved un ved. Tas prāts, kas meklē vai kas ierauga un grib uzzināt, kā šis brīnums... Ieraudzīt, man liekas, jāspēj ieraudzīt to, kas ir tas interesantais, un mēs jau uz to ļoti trenējamies. Mēs cik gadus studējam un ko citi pētnieki ir darījuši un kas jau ir zināms, lai spētu ieraudzīt to - tas nav vēl zināms un to vajag izpētīt!
Ir dzirdēts, ka cilvēks paliek vecs tad, kad viņš ir zaudējis spēju brīnīties. Jāvēl nezaudēt spēju brīnīties par pasauli, kurā dzīvojam.
Vjačeslavs Kaščejevs: Noteikti var novēlēt nezaudēt spēju brīnumu ieraudzīt un pieņemt. Lai mums visiem ir spēja saglabāt, piedzīvot brīnumus un turpināt tos uztver!
Una Riekstiņa: Gribētu novēlēt, lai mums ir katram tāda droša radoša vide, jo arī ir jābūt pietiekami apkārt sakārtotai videi, lai tev rastos iespēja atbrīvot prātu mazliet un pavērot, kas notiek apkārt. Ieteiktu varbūt pavērot, kā snieg sniegpārsliņa, kā iedegas egle, kā smaržo piparkūka šogad un kas brīnumains ir izdevies tāds šajos Ziemassvētkos, kas nav bijis citu reizi.
Ingrīda Andersone: Nebaidīties arī doties pēc jauniem brīnumiem, bet skatīties apkārt, kas ir jauns vēl apkārt bez tā, ko mēs jau pazīstam.
Brīnumi ir, brīnumi ir arī zinātnē un zinātnieku prātos. Pateicoties varbūt tieši tiem brīnumu ķērājiem mums ir, par ko runāt un par ko brīnīties arī mūsu ikdienas dzīvē. -
Viena no kontraversālakajām metodēm psihiatrijā ir hipnoze, metode, kurai ir daudz noliedzēju un daudz atbalstītāju. Šis stāvoklis starp nomodu un miegu kalpojis par impulsu un iedvesmu neskaitāmām mākslas filmām un radījis sap sevi misticisma auru. Kā īsti norisinās hipnozes seanss? Vai tā ir efektīva un objektīva metode cilvēka psihes izzināšanai? Kā hipnoze uzsāka savu uzvaras gājienu vēsturē un kāpēc ar to vairs plaši nenodarbojas mūsdienās? Raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Rīgas Stradiņa universitātes Anatomijas muzeja vadītāja, medicīnas vēsturniece Ieva Lībiete un ārste psihiatre, medicīnas zinātņu doktore Natālija Bērziņa.
Kā nomērīt kaut ko tik netaustāmu kā sāpes?
Viena no biežākajām pacientu sūdzībām, apmeklējot teju jebkuru ārstu, ir sāpes. Hroniskas vai pēkšņas, asas vai trulas, sāpēm cilvēks radījis bagātīgu epitetu buķeti, bet kā no tā visa ārstam saprast - cik ļoti tad sāp? Kā nomērīt sāpes, lai saprastu, kad sāp par daudz? Un, vai cilvēks var izjust sāpes arī tad, ja visi rādījumi liecina, ka cilvēks ir vesels?
Subjektīvu sajūtu - sāpes - pārvērst objektīvos rādītājos, piemēram, skaitļos vai attēlos, noteikti nav tas vieglākais uzdevums, un tomēr sāpju ārstu jeb algologu ikdiena ar to ir saistīta. Mēģināsim mazliet tuvāk saprast, ar kādiem paņēmieniem mediķi var izmērīt cilvēka jutību pret sāpēm, un vai sāpes, piemēram, galvassāpes, var arī kaut kā ieraudzīt. Skaidro Linda Zvaune, neiroloģe, algoloģe, Rīgas Stradiņa universitātes lektore un klīniskā ārste Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcā “Gaiļezers” Galvassāpju vienībā.
Lai taptu skaidrāki sāpju mērījumi, nepieciešams vispirms pieskarties arī tam, kāda tad vispār ir sāpju fizioloģija - kā noris process, kad, piemēram, uzdurot pirkstu asai adatai, ātri saprotam, ka sāp un pirksts ir jāatrauj?
Sadzīvē sāpju gadījumā kāds mums būs ieteicis vai arī paši būsim aicinājuši citiem nedomāt tik ļoti par sāpēm, pārslēgt uzmanību uz kaut ko citu, un tas tad varētu mazināt sāpes. Izrādās - šāda uzmanības pārslēgšana vai stimulu variēšana patiešām ir pamatota. Ar pārslēgšanos ir saistīta tā saucamā “vārtu teorija”, proti, mūsu smadzenes saņem nemitīgus impulsus, un sāpju gadījumā vienu signālu varam nomākt, it kā aizvērt tam vārtus, dodot smadzenēm cita veida stimulu. -
Episodes manquant?
-
"Pasaules zilās plaušas" - lielie okeāni un jūras, lielā mērā regulē visu planētas klimatu. Laikā, kad klimats mainās, pētnieki meklē veidus, kā daba pati parūpējusies par siltumnīcas efekta gāzu uzkrāšanu. Un viens no veidiem ir meklējams tepat piekrastē. Ir zināms, ka piekrastes biotopi spēj uzglabāt oglekli un tājedādi palīdz planētai pielāgoties klimata pārmaiņām. Par oglekli piekrastes ūdeņos, par dzīvsudraba piesārņojumu un to, kā atmofizika var palīdzēt to visu nomērīt, saruna raidījumā Zināmais nezināmajā. Skaidro Latvijas Hidroekoloģijas institūta vadošās pētnieces Anda Ikauniece un Rita Poikāne.
Balasta ūdeņu tvertnes - neaizvietojams sektors uz kuģa
Balasta ūdeņi aizņem 20 % no visa kuģa kravnesības un tie tiek uzpildīti ostā. Šie ūdeņi var būt no jūras, gan okeāna, gan pilsētas notekūdeņi. Kā tiek kontrolēts tas, kas tiek ievadīts un izvadīts ārā no balasta ūdeņu tilpnēm un ko izmantoja kuģu balastam senāk, stāsta Rīgas Tehniskās universitātes Latvijas Jūras akadēmijas pasniedzēja Ieva Demjanenko.
No dažiem simtiem līdz vairāk nekā 10 miljoniem litru uz vienu kuģi, atkarībā no peldošā transporta līdzekļa izmēra - tik daudz tiek iepildīti balasta ūdeņi kuģos. Milzīgas tvertnes, kas domātas šiem ūdeņiem, tiek izvietotas kuģu sānos vai apakšdaļā un vienlaikus ar kravas iekraušanu ūdeņi tiek pumpēti ārā, vai otrādi, tos iepilda, kad krava tiek izkrauta. Sīkāk šo procesu mums skaidro Ieva Demjanenko.
Agrākos laikos kuģa stabilitātei neizmantoja ūdeni, bet gan smilšu maisus vai akmeņus, un Rīgā par šo vēsturi mums atgādina Ķīpsalā esošais Balasta dambis, kur 18. gadsimtā Rīgā iebraukušie buru kuģi izkrāva lieko balastu (kas tolaik pārsvarā bija laukakmeņi). Vēlāk šo dambi sabojāja plūdi, bet ap 1870.gadu to atjaunoja, un šobrīd redzamais Balasta dambja akmeņu krāvums ir saglabājies no 1885. gada.
Citviet pasaulē šie balasta akmeņi tika izmantoti ēku celtniecībā, piemēram, Kanādas pilsētas Monreālas namos ir iemūrēti akmeņi, ko 19. gs. pilsētas ostā atstāja kravas kuģi no Eiropas.
Balasta saturs mainījās, kad kuģu korpusus sāka būvēt no metāla un aizvien vairāk parādījās tvaika dzinēji, kas kustināja peldošo transportu uz priekšu. Tad ūdeni pasāka izmantot ne tikai tvaika mašīnu darbināšanai, bet arī kuģa stabilizācijai.
Tik daudz par balasta vēsturi, bet turpinājumā pievēršamies mūsdienām, kad liela problēma ir balasta ūdeņos esošie invazīvie organismi – aļģes, baktēriju, kāpuri, zivis, krabji. Lai novērstu šādu nevēlamu radību ieceļošanu, balasta ūdeņi tiek filtrēti. Tāpēc jau vairākus gadus darbojas starptautiskā konvencija par kuģu balasta ūdens un nosēdumu kontroli un pārvaldību. -
Jau daudzas desmitgades un, ja lūkojamies vēl dziļāk pagātnē, jau kopš industriālās revolūcijas sākuma iedzīvotāji aizvien vairāk ir pārcēlušies uz dzīvi pilsētās. Arī Latvijā ik pa laikam runājam par lauku reģionu nākotni un to, ko šāda migrācija nozīmē mazajiem pagastiem, ciemiem un viensētām. Ik pa laikam dzirdam sakām, ka Latvijas lauki izmirst. Taču varbūt tas mainās? Gan Vācijā, gan Amerikā aizvien vairāk novēro cilvēku atgriešanos atpakaļ laukos. Kas mudina pieņemt šādu lēmumu un ko par to saka pētnieki? Raidījumā Zināmais nezināmajā analizē Latvijas Universitātes Ģeogrāfijas un zemes zinātņu fakultātes asociētais profesors Māris Bērziņš,Latvijas Biozinātņu un tehnoloģiju universitātes Sociālo un humanitāro zinātņu institūta asociētā profesore Ženija Krūzmētra un sociologs, Rīgas Stradiņa universitātes tenūrprofesors Miķelis Grīviņš.
Bet vispirms par eglītēm: par Latvijas egļu skuju īpašo smaržu, ko rada tās sveķi, un citu zemju šķirņu izturību. Stāsta dendrologs Andrejs Svilāns.
Kā arī par to, kā Rīgas attīstību ietekmējusi Rīgas ģeogrāfija
Tautasdziesmā vēstīts, ka Rīgai visapkārt ir smilšu kalni, bet pati Rīga ir ūdenī. Kā šīs rindas būtu skaidrojamas no ģeogrāfijas viedokļa? Kādi dabas procesi veidojuši mūsdienu Rīgas un Pierīgas reljefu?
Latvijas galvaspilsēta Rīga ir unikāla no ģeoloģiskā viedokļa, tās reljefs daudzu tūkstošu gadu laikā ir mainījies un mainās joprojām. Šajā reizē palūkosimies tuvāk, kā ir iespējams pētīt pilsētas ļoti senu ģeogrāfiju un ko tad zinām par Rīgas reljefa veidošanos. Stāsta Latvijas Universitātes Eksakto zinātņu un tehnoloģiju fakultātes vadošā pētniece, ģeogrāfijas zinātņu doktore Laimdota Kalniņa.
Sen to Rīgu daudzināja,/ Nu to Rīgu ieraudzīju.
Visapkārt(i) smilšu kalni,/ Pate Rīga ūdenī.
Laimdota Kalniņa piekrīt - tautasdziesma patiešām atspoguļo, kā Rīga senāk izskatījusies, un par kalniem un lejām kopš pēdējā leduslaikmeta (tātad pirms 12 tūkstošiem gadu) mūsdienu Rīgas un tās apkārtnes teritorijā pētniece pagājušajā gadā uzstājusies ar lekciju Rīgas vēstures un kuģniecības muzejā. Kā senatnē veidojās reljefs, kad mainījās jūru un upju līmeņi, kad vietas pārplūda un aizauga - šie jautājumi attiecināmi uz paleoģeogrāfiju, kas pēta Zemes ģeogrāfiskās izmaiņas pagātnē. Savukārt klimatu pagātnē apraksta paleoklimatoloģija, un par šo tad Laimdotas Kalniņas komentārs.
-
Sērijas "Latvijas vēstures mīti un versijas" astotā grāmata "Krievi Latvijas vēsturē. Kad, kā un kāpēc?". Grāmatā aplūkoti ceļi, kādus veidojuši senāk austrumslāvi, mūsdienās krievi Latvijas teritorijā; kādas bijušas saiknes, ietekmes un intereses šajā reģionā.
Skaidrs, ka viena raidījuma ietvaros par visiem laikmetiem izrunāt nespēsim, tāpēc esam nolēmuši pievērsties kādam Latvijas vēsturē mazāk zināmam periodam Krievijas kontekstā – pašiem pirmsākumiem līdz pat skaidri redzamai Krievijas ekspansijai 19. gadsimtā.
Vai līdz 18. gadsimtam Latvijā vispār bija manāma krievu kopiena un kurā brīdī Krievijas ekspansija Baltijā sāka vērsties plašumā. Skaidro vēsturnieki: Andris Šnē, Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes asociētais profesors, un Gvido Straube, Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes profesors.
Grāmatas tapšanā piedalījušies vēsturnieki Andrejs Gusačenko, Mārtiņš Mintaurs, Nadežda Pazuhina, Gvido Straube, Andris Šnē un žurnālists Māris Zanders, tā veltīta latviešu kā nācijas un Latvijas kā teritorijas attiecībām ar krieviem (sākotnēji – austrumslāviem) un Krieviju no viduslaikiem līdz padomju okupācijai, atsevišķas nodaļas veltot vecticībai un pareizticībai Latvijā un krievu baltajiem emigrantiem starpkaru posmā.
Izdevusi izdevniecība "Aminori". -
Socioloģe, Latvijas Universitātes tenūrprofesore Inta Mieriņa tuvākos piecus gadus vadīs starptautisku pētnieku grupu, kas pētīs imigrantu uzņemšanu Centrālajā un Austrumeiropā pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā, kas izraisīja lielāko bēgļu krīzi Eiropā pēc Otrā pasaules kara.
Latvijas zinātniece Inta Mieriņa šo pētījumu vadīs, jo ieguvusi Eiropas prestižāko un nozīmīgāko pētniecības grantu, ko piešķir Eiropas Pētniecības padome. Pēdējo reizi Latvijā to saņēma profesors Andris Ambainis pirms desmit gadiem.
Pētniece vēlas saprast, kāpēc pret Krievijas uzsāktā kara bēgļiem sabiedrības attieksme bijusi daudz labvēlīgāka nekā, piemēram, pret imigrantiem no Āfrikas un Āzijas valstīm. Pētījumam atvēlētais finansējums ir teju divi miljoni eiro. -
Milzīgs ūdens patēriņš, augsnes degradācija, liels pieprasījums - tas viss apgrūtina litija iegūšanu laikā, kad pasaule virzās uz ilgtspējīgāku saimniekošanu. Turklāt izskan arī prognozes, ka litija baterijas būs mazāk pieejamas nākotnē pasaules tirgū milzīgā pieperasījuma dēļ. Kādas ir alternatīvas litijam baterijām un vai galda sāls varētu būt jauns efektīvs risinājums? Raidījumā Zināmais nezināmajā vērtē Latvijas Universitātes Cietvielu fizikas institūta Enerģijas materiālu laboratorijas vadītājs un vadošais pētnieks Gints Kučinskis un institūta vadošais pētnieks Gunārs Bajārs.
„Ir jāmeklē citi enerģijas avoti. Nav tā, ka rīt vajadzēs citu elementu, bet jādomā ir,” bilst Gunārs Bajārs, vērtējot litija pieejamību pasaulē. Eiropā litija nav daudz, lai apmierinātu vajadzību pēc litija, arī ģeopolitiskā nestabilitāte var radīt problēmu.
Sava loģika tajā, ka galda sāls varētu aizstāt litiju ir.
"Tā loģika ir tāda, ka galda sālī ir nātrijs. Galda sāls ir principā nātrija hlorīds. Tas ir plaši izplatīts uz zemeslodes, septītais pieejamākais materiāls Zemes garozā. Nātriju var izmantot litija vietā baterijās. Un praktiski liekas, ka daudzi no tiem materiāliem un procesiem, ko izmanto, lai veidotu un ražotu litija baterijas, ka tie paši strādā arī ar nātrija baterijām," atzīst Gints Kučinskis.
Taču pētnieks atzīst, ka baterija ir diezgan sarežģīta ķīmiskā sistēma un nav tik vienkārši, ka izvilkt visu litiju un ielikt nātriju atpakaļ.
"Nātrijs kā atoms vai jons ir lielāks, (..) līdz ar to tie materiāli, starp kuriem viņi pārvietojas un kuros viņi, tā teikt, ielien ir jābūt arī ar lielākām pozīcijām, vakancēm, kur nātrijs var būt. Ar to saistās, protams, tas, ka materiālu izmērs mainās, respektīvi, materiāla tilpums mainās, nātrijam ievietojoties tajos un tiekot izvilktam. Tās izmaiņas ir stipri lielākas, materiāli var kristāla mērogā saplaisāt, var mainīties struktūra, tas var nebūt tik stabili. Nu, līdz ar to nav tik vienkārši," skaidro Gints Kučinskis.
Bet attīstība šajā virzienā ir. Gunārs Bajārs piebilst, ka nātrija jona baterijas vairāk domā izmantot stacionārās enerģijas uzglabāšanas vietās.
Bet vispirms par to, kā cilvēka organisms uzglabā enerģiju
Tauku šūnas ir patiesi interesantas, tās nebūt nav tikai pasīva enerģijas uzkrāšanās vieta. Tā atzīst Līga Ozoliņa-Molla, Latvijas Universitātes Medicīnas un dzīvības zinātņu fakultātes Cilvēka un dzīvnieku fizioloģijas katedras vadītāja, asociētā profesore, vadošā pētniece.
Tauku šūnas zinātniski dēvē par adipocītiem, un visticamāk arī tie, kuri nav saskārušies ar pētījumiem, zinās, ka tauki mums organismā dod kādas rezerves, no kurām gan mēs ik pa laikam paši mēģinām atbrīvoties. Kādas tad kopumā ir adipocītu funkcijas, skaidro Līga Ozoliņa-Molla. -
Rīgas vēstures un kuģniecības muzejā no 13. decembra līdz 2025. gada 30. decembrim būs aplūkojama izstāde “Dzīvnieki Rīgā: lietot un lolot?”
Cilvēks un dzīvnieks izsenis ir saistīti dažādām saitēm, kas laika gaitā mainījušās. No prakstiska palīga līdz mājas mīlulim - tā īsumā var raksturot to, kāda loma dzīvniekiem bijusi līdzās cilvēkam, taču, ja šo stāstu izvērš plašumā, tad tajā atklājas nianses, kurās vērts ieklausīties. Kādi dzīvnieki apdzīvojuši Rīgas ielas senatnē un kāda bija cilvēku ikdiena sadzīvē ar tiem? Stāsta Rasa Pārpuce-Blauma, kuratore un izstādes līdzautore, muzeja Vēstures nodaļas vēsturniece, Margarita Barzdeviča, izstādes līdzautore, muzeja Vēstures nodaļas vadītāja, un vēsturniece Zita Pētersone.
Lietot vai lolot? Šādu jautājumu uzdod izstāde, kas veltīta dzīvnieka un cilvēka attiecībām laiku lokos Rīgas vēsturē. Sākot ar viduslaikiem, līdz pat mūsdienām izstāde ļauj izsekot tam, kā mainījusies sabiedrības attieksme pret dzīvniekiem un lomas, kāda dažādiem dzīvniekiem bijusi cilvēku dzīvēs.
Autori piedāvā apmeklētājiem kļūt par laika detektīvu un, izvēloties sev aktuālas vai tuvas tēmas, meklēt Rīgas pilsētas vēsturē saknes mūsdienu priekšstatiem par dzīvniekiem. Stāsts veidots vēstures izstādei neierastā formā – hronoloģiski atpakaļejošā secībā: no mūsdienām līdz pilsētas pirmsākumiem.
Izšķirošie faktori mājas mīluļa dzīvildzē
Pretēji ilgu laiku izplatītajam uzskatam, ka suņu vidū ilgdzīvotāji ir bezšķirnes pārstāvji, šī gada sākumā publicētajā britu zinātnieku pētījumā atklājies, ka ilgdzīvotāji ir maza un vidēja izmēra šķirnes suņi ar gariem purniem. Taču ne tikai purna garums ir izšķirošais mājas mīluļu dzīvildzē. Nozīme arī ir gēniem un dzīvnieka turēšanas apstākļiem. Par kurām suņu šķirnēm var sacīt, ka tās ir cilvēku iegribu sabojātas, kādas ir šķirnes dzīvnieku slimības un kas izskaidro to, ka mazāku izmēru suņi dzīvo ilgāk, saruna ar veterinārārsti Litu Konopori.
Šī gada sākumā interneta žurnālā „Nature” tika publicēts Lielbritānijas veterinārmedicīnas zinātnieku raksts par dažādu suņu šķirņu dzīves ilgumu. Šajā pētījumā tika skatīti 584 tūkstoši suņu no vairāk kā 150 šķirnēm. Lai gan runa ir par Apvienotajā Karalistē mītošajiem dzīvniekiem, tomēr, ja neskatām suņu labturību, to dzīves apstākļus un katra indivīda veselības stāvokli, tad vispārīgi varam aplūkot tematu, kas atteicas uz šķirnēm ar garāku vai īsāku mūžu. Kāpēc liela auguma un īspurnaniem suņiem ir īsāks mūžs, to, atsaucoties uz minēto publikāciju, skaidro Veterinārārstu biedrības Mazo dzīvnieku veterinārārstu sekcijas pārstāve Lita Konopore.
Vidējais suņu dzīves ilgums ir no 9 līdz 13 gadiem. Skatot Lielbritānijā veikto pētījumu, ir konstatēts, ka jaukteņi dzīvo aptuveni 12 gadus, bet par šķirnēm runājot, ilgdzīvotāji ir pundurtakši ar 13 dzīvildzes gadiem, savukārt īsākais mūžs - deviņi gadi - ir jau minētajiem īso purnu īpašniekiem - mopšiem un buldogiem. Daudzu lielizmēra šķirņu suņu dzīvi saīsina sirds un asinsvadu problēmas, dažādas onkoloģiskās kaites un locītavu slimības.
Vēl jāatceras, ka mūsu mājas mīluļiem novecošana nav tik pamanāma kā cilvēkiem, jo tādā vilnainā purnā krunkas neredz un ne visi suņi kaķi arī nosirmo, teic veterinārārste Lita Konopore
-
Kopš senseniem laikiem cilvēce ir centusies pakļaut sev ūdeņus, lai audzētu jūras augus un veiksmīgāk noķertu lomu. Pasaules ūdeņos mazinās zvejas apjomi, tāpēc aizvien vairāk tiek spriests par zivju audzēšanu. Kāda šobrīd ir akvakultūru situācija pasaulē? Mūsdienās zivjaudzētavas ne tikai gatavo produkciju pircējiem, bet veic arī izpēti un atjauno zivju dabiskos krājumus. Kādi ir izaicinājumi un iespējas akvakultūru jomā pasaulē un ar ko atšķiras nebrīvē augusi zivs no savvaļas zivs? Raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro zivju veterinārārste, zivjaudzētavas "Peiči" darbiniece Olga Revina un zinātniskā institūta BIOR Zinātniskās padomes priekšsēdētājs Aivars Bērziņš.
Zinātnes ziņās trīs jaunumi:
Galvas ādas pagaidu tetovējumu var izmantot, lai reģistrētu smadzeņu darbību.
Atklājot 1,5 miljonus gadu vecas pēdas, redzams, ka divi dažādi cilvēku senči dzīvoja viens otram līdzās.
Pēc ugunsgrēka Parīzes Dievmātes katedrālē atrasti pārsteidzoši dārgumi. -
Bagātīgie Latvijas arhīvi ļauj ielūkoties Rīgas ielu vēsturē un izsekot tam, kā viduslaiku pilsēta izpletusies un kļuvusi par mūsdienīgu Eiropas galvasspilsētu. Sākot ar padomju radītiem mikrorajoniem, līdz pat Vecrīgas mazajām ieliņām - katras ielas stāsts ir zināms. To stāsta jauna grāmata “Rīgas ielas. Labais krasts”.
Nav noslēpums, ka vēl pirms simts gadiem tur, kur šobrīd slejas daudzdzīvokļu mājas Rīgas mikrorajonos, bija meži, pļavas, ganības un pat viena otra muiža. Kā Rīgas labais krasts ieguva sev šodien raksturīgo apbūvi, kā ielas vairākkārtīgi tika pārsauktas un kāpēc Vecrīgā ir, piemēram, Mazā Monētu iela, bet nav Lielās Monētu ielas, raidījumā Zināmais nezināmajā atklāj grāmatas autors Edgars Lecis un grāmatas redaktors, karšu izdevniecības "Jāņa sēta" pārstāvis Jānis Barbans.
Pēdējo 200 gadu laikā Rīga izpletusies un kļuvusi par pilntiesīgu Eiropas lielpilsētu. Kā jau pilsētai ar senu vēsturi, tās sejā rakstītas neskaitāmas pārmaiņas - to visu izzina Rīgas labajam krastam veltīta grāmata.
Grāmata iepazīstina ar 1196 Daugavas labā krasta ielām, laukumiem un tiltiem Rīgā, to veidošanās vēsturi, nosaukumu izmaiņām un ievērojamiem objektiem, kas tur atrodas. Tāpat lasītāji gūs plašāku ieskatu dažādo Rīgas apkaimju un to ielu tīkla rašanās vēsturē. Ielu aprakstus papildina stāsti par interesantiem notikumiem, kas tur norisinājušies, kā arī mūsdienu un vēsturiskās kartes. Savukārt vizuālu ieskatu Rīgas ielu pagātnē un tagadnē sniedz ap 500 vēsturisko un mūsdienu fotogrāfijas.
Oskars Otomers pēta iesaukas, kādas savulaik dotas automašīnām
Pēdējos gadsimtus kopā ar cilvēkiem veiksmīgi attīstījušies motorizēti transportlīdzekļi - automašīnas, motocikli, motorolleri un mopēdi, un visiem šiem transporta līdzekļiem iespējams dot neparastus apzīmējumus. Zefīrs, Raudošais Emīls, Čigānu Ferari - tie ir tikai daži no nosaukumiem, ar kuriem savā pētniecībā saskāries Oskars Otomers. Kādi faktori nosaka to, ka automašīnu var nosaukt par govi, begemotu vai citu dzīvnieku vai augu?
“Autobraucēju dziesmiņu”, kas skan sižeta ievadā, saistām ar Rīgas kinostudijas mākslas filmu “Dāvana vientuļai sievietei”, kur autozagļu banda mēģina lauku mājas saimniecei Kņopienei nozagt volgu. Braucot ar auto, noteikti var dungot dziesmas, un, sēžot sastrēgumos, prātā var ienākt arī pētniecisko darbu tēmas. Tā notika ar Latvijas Universitātes doktora studiju programmas “Valodu un kultūru studijas” doktorantu Oskaru Otomeru.
Pirms diviem gadiem, tajā brīdī noslēdzot savas bakalaura studijas baltu filoloģijā, viņa pētnieciskais darbs pēc profesores Andras Kalnačas iedrošinājuma tapis par automašīnu un motociklu žargoniem latviešu valodā, rezultātā apzinot aptuveni 250 dažādus nosaukumus. Lielo transportlīdzekļu - kuģu un lidmašīnu - nosaukumus Oskars šobrīd turpina pētīt doktorantūrā. Ja runājam par apzinātajiem nosaukumiem, šie vārdi nav pierakstīti vārdnīcās, tie ir kādu reizi kādā garāžā pateikti, tāpēc tā ir gaistoša leksika, gandrīz kā folkloras materiāls. Konkrētus autorus gan šiem transportlīdzekļu žargoniem neuzzināsim.
Oskara Otomera darbu papildina atraktīvas Renāra Tutiņa karikatūras ar aprakstītajiem transportlīdzekļiem. Pēc bakalaura darba uzrakstīšanas to iegādājusies Latviešu valodas aģentūra, kas jau tālāk savā rakstu krājumā iekļāvusi rakstu par transportlīdzekļiem veltīto pētījumu. -
Nav noslēpums, ka ikdienas saskaramies ar dažādām vielām, par kuru ietekmi uz mūsu organismu aizvien nav vienprātības. Laika gaitā cilvēkā sakrājas buķete ar metāliem, pesticīdu atliekvielām un noturīgiem piesārņotājiem. Jautājums, kāda tieši un kādas problēmas tā var radīt? Tāpēc Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) Darba drošības un vides veselības institūts aicina piedalīties biomonitoringa pētījumā, lai noskaidrotu šādu ķīmisko vielu iedarbību uz cilvēkiem, ar to saistītos veselības riskus, kā arī uzlabotu ķīmisko vielu risku pārvaldību. Par pētījumu raidījumā Zināmais nezināmajā stāsta RSU Darba drošības un vides veselības institūta direktors Ivars Vanadziņš un RSU Darba drošības un vides veselības institūta vadošā pētniece Linda Matisāne.
"Biomonitorings ir tāda pieeja vai process, kur mēs mēģinām sekot, saprast, kas notiek tajos mūsu ķermeņos ar dažādām ķīmiskajām vielām, svarīgi piebilst, ar tādām ārējas izcelsmes ķīmiskajām vielām, kuras mēs vai nu ieelpojam, vai apēdam, vai caur ādu uzņemam, dažādos veidos kas nonāk mūsu organismā," skaidro Ivars Vanadziņš.
"Mērķis faktiski ir, pirmkārt, pasekot līdzi, vai kaut kas tur nav slikts un kaitīgs un par daudz.
Līdzīgi kā cilvēks iet taisīt regulāri pie ārsta kaut kādas analīzes, teiksim, asins aina, dzelzs līmenis vai kaut kāds joda saturs, vēl kaut ko. Būtībā tas pats apmēram ir, tikai biomonitorings būtu daudz plašāks un skartu vielas, kuras mēs ikdienā tā nemēdzam noteikt, jo mēs par viņām pat neaizdomājamies, ka viņas ir būtiskas."
Pirms aicināt cilvēkus iesaistīties pētījumā, zinātnieki veikuši mājasdarbu, izvēloties aptuveni 25 vielas, kuras Latvijai būtu aktuālākas un kurām ir augstāks risks. Tās var iedalīt trīs grupās: smagie metāli, pesticīdi un noturīgie organiskie piesārņotāji.
"Vai nu tās ir kaitīgākas, kurām ir kaut kādas ilgtermiņa sekas, kur varbūt ir pierādīta zināma informācija, ka viņas var izraisīt ļaundabīgos audzējus, vai viņām negatīva ietekme grūtniecības laikā. Tad ņēmām vērā arī sabiedrības viedokli vai kaut kādu informāciju par to, cik var būt, ka tā viela Latvijā tiek lietota, piemēram, pesticīdu pārdošanas apjomus," norāda Linda Matisāne.
Lai pētījumu veiktu, nepieciešams, lai pieteiktos vismaz 400 cilvēku. Pieteikties līdzdalībai biomonitoringā var pētījuma mājaslapā.
"Mēs priecātos arī par nedaudz lielāku skaitu," aicina Ivars Vanadziņš. "Tas, ko mēs sagaidām un uz ko mēs aicinām, ir cilvēki, kuri gatavi nodot asins un urīna paraugu. Par to nebūs jāmaksā, cilvēks arī saņems rezultātus. Tā kā viena pragmātiskā interese ir ārkārtīgi pilnīgi un super plaša asins un urīna analīze pilnīgi par brīvu. Un otra lieta, kāpēc mums varbūt būtu forši, ja to cilvēku būtu drusku vairāk, līdz ar to mēs neatradīsim nevienu, ir anketa, kas mēģina noskaidrot tos dzīves, ēšanas, darba, izklaides paradumus."
Anketa palīdzēs noskaidrot lietas, kas varētu ietekmēt to, kāpēc kādas vielas koncentrācija ir kāda cilvēka organismā. Anketa ir ļoti plaša un tā ietver jautājumus par dzīvesvietu, par paradumiem, par kaitīgiem ieradumiem, par hobijiem.
"Piemēram, daļa hobiju arī var radīt ekspozīcijas. Varbūt, ka kādam kungam ir garāža mājās, kur viņš ķimerējas un metina. Vai kādam hobijs ir šaušana, kur izmanto svina skrotis," norāda Linda Matisāne. ""Anketa ir gana gara, un cilvēkiem, kas piesakās, ir jābūt gataviem ne tikai doties līdz laboratorijai un nodot asins analīzes un urīna analīzes, bet arī veltīt kādu laiku, atbildot uz tiem jautājumiem gan par smēķēšanu, gan par ēšanu, gan uztura iegādi.
Viens no svarīgākajiem šī pētījuma uzdevumiem ir nevis "uztaisīt fotogrāfiju" par to vai noskaidrot konkrēto situāciju, kādas ir tā vielu koncentrāciju cilvēka asinīs, bet arī mēģināt izskaidrot tos cēloņus, kāpēc, lai varētu varbūt valsts politiku pamainīt un kaut kādā jomā, kur ko atļaut, aizliegt, kā var būt kādas informēšanas kampaņas veidot."
Dzeramā ūdens sastāvs
Kā zināms, vistīrākais ūdens ir destilēts, bet vienlaikus tas ir „tukšs” ūdens, jo nesatur nekādas citas vielas, kā vien ūdeni un gaisu, tāpēc dzeršanai šāds šķidrums nav ieteicams. Normālā dzeramā ūdenī jau dabiski ir klāt dažādas organiskās vielas, taču, ja šo vielu dabā nav, tad ūdenim pievieno citus tā bagātinātājus. Par dzeramā ūdens sastāvu stāsta Rīgas Tehniskās universitātes Ūdens sistēmu un biotehnoloģiju institūta vadošais pētnieks Sandis Dejus.
Ūdens, kā tautā saka, nevar būt „pliks”, jo ir pilns ar mikroorganismu populāciju jeb „mazajiem zvēriņiem” – kā saka Sandis Dejus.
Līdztekus mikroorganismiem ūdenī ir sastopami daudz un dažādi sāļi un minerāli, taču zināms, ka cilvēku veselības un drošības labad dzeramajam ūdenim pievieno vēl kādas citas viela, piemēram, fluoru un hloru, tāpēc skaidrojam, cik lielā mērā tie ir sastopami mūsu teritorijas ūdeņos un citviet pasaulē un kas vēl atrodams dzeramajā ūdenī.
Tā ir liela privilēģija gan Eiropas, gan visas pasaules kontekstā, ka varam dzert ūdeni no krāna, noslēdzot sarunu, atzīst Sandis Dejus. -
Ja mežs būtu māja, tad tai noteikti būtu daudz stāvu un ļoti raiba iedzīvotāju kopiena. Kas svarīgāk - jo dažādāka šī meža māja, jo raibāka sabiedrība tajā mīt. Kritalas, krūmāji pie mežmalas, kāds strautiņš un liela koka dobums - dabiskos mežos katrā stūrī kūsā dzīvība. Vajag pacietību un zināšanas, lai saskatītu, kas apdzīvo šķietami tukšu, klusu mežu. Kāpēc mežam jābūt raibam kā dzeņa vēderam un ko no tā iegūst dzīvnieki mežā? Kas mūsu acīm ir slēpts un kāda ir "meža māja", raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro ornitologs, Latvijas Ornitoloģijas biedrības vadītājs Viesturs Ķerus un Latvijas Universitātes Bioloģijas fakultātes pasniedzējs, entomologs Kristaps Vilks.
Ko pēta dendrohronologi?
Pievēršamies arī kokiem un konkrēti to gredzeniem, proti, tam - kā dendrohronologi spēj noteikt precīzu informāciju par koku vecumu, klimata tendencēm un ļoti seniem notikumiem pagātnē. Kā tika uzzināts Āraišu ezerpils precīzs celšanas laiks, kā vijolei var noteikt izgatavošanas laiku un kā dendrohronoloģijas metode nedaudz attaisnoja Huņņu Atilas uzbrukumu iemeslu, stāsta Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūta Dendrohronoloģijas laboratorijas vadītājs dendrohronologs Māris Zunde.
Dendrohronoloģija jeb koka vecuma un tā augšanas īpatnību noteikšana pēc gadskārtām stumbra šķērsgriezumā ir zinātniska metode, ar kuras palīdzību var noteikt gan ugunsgrēku vēsturi, gan klimata izmaiņas, koku stumbrā iestrēgušas lodes stāsta par seniem militāriem konfliktiem un koku gadskārtu pētnieki ar šo metodi datē arī mūzikas instrumentus. Visbiežāk, lai noteiktu, piemēram, kādas vijoles vecumu, eksperti skatās, kāds ir vijoles korpusa nodilums, ar kādu laku tas pārklāts, un pēta, vai instrumenta korpusa iekšpusē nav rakstīts meistara vārds. Bet kā noteikt, vai tā tiešām tā ir Stradivari vai Amati darināta vijole un tas nav viltojums? To skaidro Māris Zunde.
-
Mēneša saruna novembrī raidījumā Zināmais nezināmajā veltīta vientulībai. Svētku tuvošanās, pelēcīgais drūmais laiks aiz loga no jauna mudina domāt par tiem, kuriem gada nogale paiet vientulībā. Kāpēc baidāmies būt vieni kosmosā un izmisīgi meklējam citas būtnes? Kā dzīvnieku pasaulē uztver kopā būšana un vienpatība; vai nākotnē roboti palīdzēs mums aizvietot sociālo kontaktu ar līdzcilvēkiem? Kas notiek mūsu prātos, kad ilgstoši esam vieni? Kāpēc tiecamies viens pēc otra un kāpēc būšana kopā ir vērtīga izdzīvošanas stratēģija kā cilvēkam, tā dzīvniekam? Kāpēc arī vienatne ir veselīga, bet vientulība bīstama? Sarunājas zooloģe Inta Lange, psiholoģe Kristiāna Lapiņa, "StarSpace" observatorijas saimniece, astronomijas entuziaste Anna Gintere un RTU Datorzinātnes un informācijas tehnoloģijas fakultātes Mākslīgā intelekta un sistēmu inženierijas katedras asociētais profesors Agris Ņikitenko.
-
Par klimata pārmaiņām un to ietekmi uz dabu un apkārtējo vidi kopumā, ir runāts daudz. Vētru un plūdu radītie postījumi nozīmē papildu finanšu ieguldījumus, visbiežāk neparedzētus. Retāk uzmanības lokā klimata pārmaiņas nonāk ar sekām, ko tās rada ekonomiskā izteiksmē. Par to ir veikti vairāki pētījumi un arī Latvijā šī tematika nav sveša. Kā pielāgoties šiem dabas postījumiem finansiāli gudri? Kā šobrīd apsaimniekojam esošos līdzekļus un kā pati daba mums varētu palīdzēt mazināt tēriņus klimata pārmaiņās?
Raidījumā Zināmais nezināmajā analizē Kristīne Petrovska, Latvijas Bankas Finanšu stabilitātes analīzes daļas vecākā ekonomiste, un biologs Valters Kinna, biedrības "Zaļā Brīvība" pārstāvis.
Ir veikts pētījums par klimata katastrofu ietekmi uz Latvijas ekonomiku līdz 2050. gadam. Tas parāda, ka šajā laikā varam sagaidīt divas gadsimta vētras, sešus lietus plūdus un septiņus pavasara palu plūdus, kas katrs radīs zaudējumus Latvijas ekonomikai. Tas ir daudz.
"Ja sakrīt, ka visas trīs katastrofas notiek vienā gadā, zaudējumi Latvijas ekonomikai var būt 7,6 % no iekšzemes kopprodukta," skaidro Kristīne Petrovska
Tā ir ekonomikas vērtība, ko varam pazaudēt. Bet ir arī iespējas samazināt iespējamos zaudējumus.
Valters Kinna apstiprina, ka pieaugot klimata pārmaiņām, pieaugs arī katastrofu skaits visā Eiropā.
"To cilvēku skaits, kuru mājas var skart plūdi, var trīskāršoties. Tas, cik liela būs šo katastrofu ietekme, zināmā mērā būs atkarīgs no tā, vai pasaulei vismaz kaut kādā mērā izdosies sasniegt klimata mērķus. Būtisks ne tikai pielāgošanās aspekts, bet arī pārmaiņu mazināšana," norāda Valters Kinna.
Komentārs pēc Klimata konferences noslēguma
Nule noslēgusies Apvienoto Nāciju Organizācijas Klimata konference, kas noritēja Azerbaidžānas galvaspilsētā Baku. Kā zināms, tā ieilga, jo konferences dalībnieki nevarēja vienoties par summu, ko pasaules rūpnieciski attīstītās valstis maksās nabadzīgāko valstu atbalstam. 24. novembra rītā tika panākta vienošanās par vismaz 300 miljardiem dolāru lielu atbalstu, kas tiks piešķirts jaunattīstības valstīm, lai palīdzētu tām samazināt siltumnīcefekta gāzu izmešus un pārvarēt klimata krīzes sekas.
Savu komentāru par konferencē pieņemtajiem lēmumiem un kā tie ietekmēs Latviju, sniedz Pasaules dabas fonda direktors Jānis Rozītis.
Bet vispirms jautājums par izvēlēto klimata konferences norises vietu, proti, Azerbaidžānas galvaspilsētu, jo iepriekš vairāku valstu vadītāji iebilda pret konferences norisi valstī, kura vēl arvien ražo, patērē un eksportē lielu daudzumu fosilās enerģijas. Kā uzskata Jānis Rozītis, no vienas puses, tas nav labais tonis šādā valstī diskutēt par globālu zaļo kursu, bet, no otras puses, kāpēc gan nerunāt par klimata pārmaiņām vietās, kur šai problēmai būtu jāpievērš pastiprināta uzmanība. -
Interese par savas dzimtas vēsturi vienmēr pavadījusi cilvēku tā mūžā - senču likteņi, radu rakstu pinumi, dzimtas koku veidošana un savu sakņu meklējumi ir dabiska cilvēka dziņa, lai meklētu atbildes uz fundamentālo jautājumu - kas es esmu un kādā pasaulē esmu ienācis.
Vairāku autoru kopums lasītājam piedāvā rakstu krājumu, kurā pētīta savstarpējā mijiedarbība starp valsts un radniecības jēdzieniem. Par pētījumu stāsta Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) Sociālo zinātņu fakultātes pētnieki, sociālantropologi Klāvs Sedlenieks un Agita Lūse.
Izdots RSU sociālās antropoloģijas un citu nozaru pētnieku rakstu krājums "Radniecība un valsts īstenošana mūsdienu Latvijā". Grāmatā pētīta savstarpējā mijiedarbība starp valsts un radniecības jēdzieniem, analizējot, kā tā ietekmē mūsdienu Latvijas valsts veidošanu.
Grāmatas pirmajās nodaļās RSU SZF pētnieki Klāvs Sedlenieks un Agita Lūse sniedz vispārēju pārskatu par latviešu radniecības jēdzienu un tā līdzšinējo pētniecību.
Savukārt nākamajās nodaļās radniecība tiek aplūkota no vēstures un tiesību zinātnes skatupunkta. Bez antropologiem grāmatas tapšanā tika pieaicināta arī vēsturniece Vija Stikāne un juriste Dita Plepa, kuru rakstos zināmā mērā tiek analizēts valsts veidotais juridiskais ietvars radniecības jautājumiem, tādējādi nostiprinot viedokli, ka mūsdienu Eiropā radniecība ir cieši saistīta ar valsti.
Noslēdzošajā rakstu grupā antropoloģiski analizēta radniecības nozīme valsts īstenošanā dažādās jomās mūsdienu Latvijā. Pētnieki Anna Žabicka, Kristīne Rolle, Andris Saulītis, Diāna Kišcenko un Andris Šuvajevs apskata dažādas valsts jomas un funkcijas, kuras ietekmē un kurās mijiedarbojas pieņemtās un valsts noteiktās radniecības formas, priekšstati un aizspriedumi.
Grāmata demonstrē, ka pretēji plaši izplatītajiem uzskatiem valsts un radniecība gan vēsturiski, gan mūsdienās kā Latvijā, tā citur pasaulē ir nevis savstarpēji konkurējošas sabiedrības organizācijas formas, bet gan drīzāk jāuzskata par vienas monētas divām pusēm. -
Padomju savienībā homoseksuālas attiecības netika atzītas, tās izpelnījās īpašu uzraudzību, kontroli un dažkārt arī represijas, un tomēr cilvēki dzīvoja savas privātās dzīves ar dažādām lomām sabiedrībā. Arhīvu materiāli, intervijas - tas viss rezultējies rakstu krājumā ar nosaukumu "Klusumā. Kvīri, padomju vara un sabiedrība Latvijā, 1954–1991. gads". Kāda bija varas uzraudzība un represijas pret šiem cilvēkiem, un kāda ir kvīru personīgā pieredze par dzīvi Padomju Savienībā? Saruna ar pētījuma autoriem - vēsturniekiem Inetu Lipšu un Kasparu Zelli.
Kolektīvās monogrāfijas mērķis ir (re)konstruēt kvīru pieredzes, kādas tās izveidojās padomju sociālās kontroles sistēmā. Grāmata ir veltīta Baltajai Māsai (viņš arī Baroniete, viņš arī Jānis Grīnbergs (1912–1992)).
Neskatoties uz varas īstenoto kvīru uzraudzību, ko nodrošināja pārsvarā partijas, iekšlietu, tieslietu, kā arī veselības aizsardzības institūciju darbinieki, Grīnbergs dzīvoja, to ignorējot. Par četru gadu kopdzīvi viendzimuma attiecībās padomju tautas tiesas tiesnesis 1960. gadā viņu sodīja ar ieslodzījumu cietumā. Tomēr Baroniete arī pēc atbrīvošanas dzīvoja pēc sava prāta, baudot attiecības un iekuļoties dažādos piedzīvojumos līdz mūža nogalei. Darba laikā – strādnieks, ārpus tā – azartisks tautas vīru kora dziedonis un aizrautīgs savējais kvīru satikšanās vietās. Cilvēks ar neapšaubāmu rīcībspēku.
Monogrāfija ir viens no vēsturnieku Inetas Lipšas un Kaspara Zeļļa, literatūrzinātnieku Kārļa Vērdiņa un Jāņa Ozoliņa un politikas pētnieces Elizabetes Elīnas Vizgunovas-Vikmanes darba rezultātiem Latvijas Zinātnes padomes Fundamentālo un lietišķo pētījumu programmas zinātniskajā projektā nr. lzp-2021/1-0167 “Starp valsts iestāžu uzraudzību un neiejaukšanos: viendzimuma seksuālo subkultūru prakses padomju Latvijā, 1954–1991”, kas īstenots LU, Latvijas vēstures institūtā no 2022. gada.
Audumu dizaineru centieni realizēt savas idejas padomju gados
Skaista, kolorīta ideja uz papīra un tās realizācija uz auduma. Krāsu laukumi, kas aizsedza nekvalitatīvo tekstila materiālu - tā bija apģerbu dizaineru ikdiena tekstilrūpniecībā Latvijas PSR laikos. Vairāk par audumu apdrukām un dizainu tolaik stāsta gleznotāja Sandra Krastiņa, kura ir pētījusi, kā notika audumu apdruka Latvijā padomju gados.
«Rīgas auduma» ražojumi saista uzmanību ar savu košo kolorītu, zīmējumu savdabīgumu un audumu smalko struktūru. Autoritatīva komisija, kuras sastāvā ir ievērojami mākslinieki, kā arī rūpniecības un tirdzniecības organizāciju pārstāvji, pēc audumu apskates un apspriešanas dod savu novērtējumu.«Ar daudzveidīgu sortimentu un bagātīgu koloristisko apdari.» «Reprezentējās kombināta «Rīgas audums» ražojumi. Zīmējumi un kolorīts harmonē ar auduma struktūru un faktūru.».
Šādas rindas var lasīt 1957. gadā izdotajā grāmatā par rūpniecības uzņēmumu „Rīgas audums” – tas ir laiks, kad tikko ir sācies Hruščova atkusnis un visā plašajā Padomju Savienībā ar lielu sparu darbojas vieglās rūpniecības uzņēmumi un plašsaziņas līdzekļos un vissavienības skatēs redzam krāsainus stilīgus porcelāna, interjera un tekstila izstrādājumus, bet, ieskatoties tuvāk, var pamanīt, ka nereti aiz košām apdrukām slēpjas nekvalitatīvs materiāls. Gleznotāja Sandra Krastiņa savulaik ir iztaujājusi fabrikas „Rīgas audums” mākslinieces un pētījusi, kā tolaik notika audumu apdruka.
Sandra Krastiņa rāda grāmatu „Desmitgades ikdiena” par 20.gadsimta 60. gadu dizainu Latvijā, kur tuvplānā var redzēt kā negludā auduma faktūra ir noklāta ar pelēcīgas nokrāsas dzeltenu zilu un zaļu ziedu apdruku. Lai arī zīmējums ir kolorīts un moderns, tomēr gala iznākums rāda tā laika ierobežoto tehnisko varēšanu mākslinieka iecerētās košās idejas realizēšanā.
60. - 70. gadi ir arī sintētisko audumu uzvaras gājiens – neburzīgās krimplēna kleitas, ūdens necaurlaidīgās neilona jakas, un par pēdējām runājot, domāju, tagadējie piecdesmitgadnieki atcera neglīti brūnās vai pelēkās vai zilāsm žargonā runājot „kurtkas”. Kā teic gleznotāja Sandra Krastiņa, tad jau pāris desmitgades agrāk tika ražoti tikpat nepievilcīgu krāsu un arī materiāla lietusmēteļi.
Padomju gadi arī bija laiks, kad skolās bija vienotas formas – tumši zili sarafāni, vēlāk kleitas, bluzoni un svārki meitenēm un uzvalki zēniem, un svītraini krekli. Gleznotāja Sandra Krastiņa atceras, ka arī tolaik visā šajā unificētajā izglītības sistēmā tomēr skola no skolas atšķīrās ne tikai pedagoģiskās pieejas ziņā, bet arī formās.
Atgriežoties pie padomju gadu dizaina, citāts no Arhitektūras muzeja direktores mākslas zinātnieces Ilzes Martinsones raksta minētajā grāmatā par 20.gadsimta 60. gadu dizainu Latvijā: „Tā laika radošajām personībām nācās lekt pār galvu divkārt, cīnoties kā ar informācijas, tā materiālu un tehnoloģiju deficītu.”
Tam, ka tolaik māksliniekiem vajadzēja žonglēt starp ierobežotajām tehniskajām iespējām un savu ideju realizāciju, piekrīt arī Sandra Krastiņa. -
Vai vietā, kur nepastāv valstu robežas, starptautiskām attiecībām ir citāda seja? Tā gribas vaicāt, domājot par to, kā dažādas valstis sadarbojas Kosmosa izpētē. Tomēr Kosmosa izpēte izsenis ir vadīta ar politisku aprēķinu, sākot ar Aukstā kara sacensību, beidzot ar lielām starptautiskām sadarbībām mūsdienās. Kāda ir diplomātijas loma kosmosā? Kāpēc krievu kosmonauti aizvien turpina darbu Starptautiskajā kosmosa stacijā un vai šajā jomā ir citi spēles noteikumi starpvalstu attiecībās? Raidījumā Zināmais nezināmajā analizē atvaļināts vēstnieks, Latvijas Universitātes un Rīgas Juridiskās augstskolas vieslektors Gints Jegermanis un informācijas tehnoloģiju speciālists, amatierastronoms Raitis Misa.
Starptautiskos līgumus ratificē daudzas valstis, bet tādu, kas reāli spēj kaut ko darīt kosmosā ir krietni mazāk. Mūsdienās valstu skaits strauji aug, kas kaut ko dara saistībā ar kosmosu.
"Kaut kādiem spēles noteikumiem ir jābūt," atzīst Gints Jegermanis. "Bet skatoties uz pēdējā laika notikumiem, pat ja tos līgumus ratificē, nedz Krievija, nedz Ķīna, varbūt arī citas valstis nemaz netaisās viņus tā nopietni ievērot. Šobrīd var teikt: ja pagājušajā gadsimtā bija cīņa par to, kā nokļūt kosmosā, kā tur nogādāt kaut ko, tagad ir sākusies jauna vēl nevar teikt, ka cīņa, bet principā ir doma par kosmosa kolonizāciju."
Raitis Misa piekrīt, ka plāni jau ir sazīmēti un par Mēness kolonizāciju ir konkrēti plāni, par resursu iegūšanu. Varētu būt, ka ir kādas sacensības, bet ne tā, kā tas bija 20. gadsimta 60. gados.
Ierasts ir domāt par kosmosu kā par vietu, kas īsti nepieder nevienai no valstīm. Vai nākotnē saglabāsies šis princips un tiešām, piemēram, Mēness netiks sadalīts starp Ķīnu, Ameriku vai vēl kādiem no spēlētājiem?
"Ļoti grūti, protams, paredzēt nākotni. Bet šobrīd, ko mēs zinām, ir ka jau nākamgad ir plānoti amerikāņu ekspedīcija uz Dienvidpolu, uz Mēnesi, jo Dienvidpols nav tik labi pazīstams, un tur runā par to, ka tur esot ūdens vai vismaz tur ir ledus," komentē Gints Jegermanis. "Es neesmu kodolfizikas speciālists, taču, ja mēs domājam par to, kā vajadzētu risināt Zemes..., visa šī sasilšana un pārējās klimata problēmas, tad viena no jomām ir kodolenerģija. Un
daudzi zinātnieki šobrīd strādā pie tā sauktās kodolsintēzes. Ja izdosies, tad tā būs ļoti lēta un iedarbīga, ļoti jaudīga enerģija, kas dos visiem labumu. Bet, lai tā attīstītos, ir vajadzīgs hēlijs trīs. Uz Zemes tā nav tik daudz, bet uz Mēness ir. Līdz ar to noteikti, ka būs cenšanās apgūt šos resursus.
Bet ne tikai, jo arī mēs runājam par retajiem metāliem, un, ja mēs gribam veikt pāreju uz zaļo enerģiju, tīro enerģiju, baterijas, saules baterijas, citas lietas, ir vajadzīga retie metāli. Un tas apjoms, kas būs vajadzīgs tuvākajās desmitgadēs, ir nenormāli liels pret to, kas ir līdz šim izrakts un apstrādāts. Mēness arī varētu būt viens no resursiem."
Kā juridiski sakārtot, kurš paņems un kura īpašumā nonāks resursi, kas ir uz Mēness?
"Uz šo atbildes šodien nav. Visticamāk, kas pirmais brauc, tas pirmais maļ," vērtē Gints Jegermanis. "Patlaban ir arī runas par to, ka, piemēram, ja amerikāņi, viņi ir noskatījuši kaut kādus padsmit laukumus, teiksim, 15 reiz 15 kvadrātkilometru lielumā, kur varētu nosēdināt kādu ierīci. Un kas notiek, ja Ķīna arī grib nosēdināt šo ierīci kaut kur tuvumā? Šobrīd šī ir galīgi pelēkā zona, bet skaidrs, ka tur cīkstēšanās notiks, jo visur, kur skaties, ir ASV un Ķīnas sacensība, un kosmosā tieši militārajā jomā tā ir šobrīd, es teiktu, ļoti, ļoti agresīva un izvērsta.
Ja kādreiz vismaz kodolieroči kontekstā bija ASV un Krievijas, nu PSRS, bet es to sauktu par Krievijas sacensību, tad šobrīd ir trīs spēlētāji, un tā arī pasaulē pilnīgi jauna situācija, kad ir ASV plus Ķīna un Krievija vai atsevišķi Ķīna un Krievija. Un tas pats arī ir kosmosa. Ļoti daudz šobrīd tiek runāts par visādiem pretsatelītu ieročiem, ko Ķīna ir spērusi milzīgus soļus uz priekšu." -
Uzlūkot lietas perspektīvā noteikti ir vērtīgi visos gadījumos, bet, jo īpaši, ja plānojam saimniekot dabas vidē. Perspektīva burtiskā un pārnestā nozīmē ļauj mums vienu hektāru zemes ielikt kopējā ekosistēmā un ainavā un tieši šādam mērķim tapis "Latvijas digitālais ainavu atlants". Ar ko ainavu atlants atšķiras no parastas kartes un kā tas varētu palīdzēt gan saimniekojot, gan sargājot vērtīgo dabā? Raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Latvijas Biozinātņu un Tehnoloģiju Universitātes asociētā profesore un vadošā pētniece Ilze Stokmane un Viedās administrācijas un reģinolās attīstības ministrijas Telpiskās plānošanas politikas nodaļas vadītāja Kristīne Kedo.
"Latvijas digitālais ainavu atlants" ir pieejams ikvienam interesentam.
Un arī raidījuma viešņas to aicina pētīt un iepazīt ikdienu. Katrs interesents var skatīt, kas ir viņam tuvākajā apkārtnē un salīdzināt ar to, kas ir kaimiņos, jo ainava nemēdz būt laba vai slikta, tā var būt dažāda, daudzveidīga.
Tāpat atlants būs noderīgs teritoriju plānotājiem, izvērtējot, kuras teritorijas saglabāt, kuras - attīstīt, kā arī pētniecībā.
LIDAR tehnoloģija palīdz atklāt tūkstošiem gadu senas apraktas pilsētas
2024. gada oktobrī starptautiskajā žurnālā „Nature” tika publicēts raksts par divām senām pilsētām, kuru pētījumi sākās jau 2011. gadā, bet tagad, pateicoties lāzerskenēšanas metodei LIDAR, pētnieki ir ieguvuši datus par Tugunbulaku un Tašbulaku – vietām, kas atradās viduslaiku tirdzniecības ceļu krustojumā.
Pētniekus pārsteidzis tas, ka iegūtie attēli ir atklājuši ļoti detalizētu skatu par pilsētu struktūru. Ar LIDAR palīdzību iegūtajās kartēs ir redzamas vairāk nekā 300 būves, tostarp sargtorņi, aizsardzības sienas, laukumi, ielas, dzīvojamās ēkas un centrālais cietoksnis, kas, pēc pētnieku domām, bija daļa no lielākas pils vai citadeles kompleksa.
Senās pilsētas gadsimtiem ilgi bija apslēptas zem augsnes kārtas. Lielākā pilsēta Tugunbulaka aptvēra 120 hektāru lielu platību, padarot to par vienu no lielākajām viduslaiku pilsētām šajā augstkalnu reģionā, jo abas pilsētas atradās aptuveni 2200 m virs jūras līmeņa. Šo Zīda ceļa augstkalnu apmetņu atklājums ir iezīmējis jaunus punktus pilsētu attīstības kartē viduslaiku Āzijā.
Pirms mēs uzzinām kādus objektus Latvijas dabā var noteikt ar šo metodi, Latvijas Universitātes Eksakto zinātņu un tehnoloģiju fakultātes docents, ģeoloģijas doktors Aivars Markots sniedz īsu ieskatu kā darbojas LIDAR (Light Detection and Ranging) jeb atrašana un attāluma noteikšana ar gaismu.
Atšķirībā no droniem, kas lido nelielā augstumā un ir paredzēti nelielu teritoriju datu iegūšanai, šī attālinātā noteikšanas metode ļauj iegūt detalizētu zemes virsmas reljefu un arī Latvija pirms pāris gadiem tika kartēta ar LIDAR palīdzību.
Ne tikai senpilsētu, bet arī vēsturiski daudz jaunāku objektu atklāšanai noder LIDAR metode. Kā stāsta ģeoloģijas doktors Aivars Markots, tad attālinātā skenēšana noder arī abu pasaules karu atstāto pēdu noteikšanai Latvijas teritorijā un nu tiek sperts arī nākamais solis- liekot mākslīgajam intelektam apstrādāt šādus LIDAR iegūtos datus. -
Ja detektīvs var atklāt noziegumu ar pirkstu nospiedumu palīdzību, ārsts var uzstādīt diagnozi ar dažiem mililitriem laboratorijā izpētītu asiņu. Ikviens no mums nododot asins analīzes, laboratorijas darbiniekam ļaujam sevi iepazīt kā atvērtu grāmatu. Daži pilieni asins mikroskopā var pastāstīt gan par mūsu ikdienas dzīvi, iedzimtību, ar kādiem patogēniem ikdienā saskaramies un esošām vai draudošām saslimšanām. Ko mums priekšā pačukst mūsu bioloģisko šķidrumu izpēte? Kā tas notiek, ko laboratorijā redz mūsu asinīs, urīnā vai siekalās un ko tālāk no tā secina ārsti? Raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Jeļena Storoženko, Rīgas Stradiņa universitātes Infektoloģijas katedras asociētā profesore, Centrālās baboratorijas padomes locekle, un reanimatoloģe, anestezioloģe, internās medicīnas ārste Inga Orelāne.
Pilna asins aina - vai tās ir analizēs, kas ļauj mediķiem lasīt mūs kā atvērtu grāmatu, vai tās tomēr ir analizēs, kas nemaz tik daudz par mums nepasaka?
"Visām analīzēm ir mērķis. Mēs kaut ko ar katru analīzi mēģinām analizēt. Nav tādas universālas analīzes, kas pasaka visu - tu esi vesels absolūti," skaidro Inga Orelāne. "Bieži vien man liekas tā paradoksāla situācija, ka atnāk cilvēks un viņam taisa analīzes, un tās analīzes ir absolūti normālas. Teiksim, tās visas skrīninga analīzes. Bet reālajā situācijā viņš ir smagi slims, pieņemsim, ar onkoloģiju. Mēs neesam ņēmuši ļoti specifiskus onkomarķierus, lai šo slimību diagnosticētu. Bet primāri mēs atkal atgriežamies pie tā skrīninga.
Ja runājam par pilnu asins ainu, tā atspoguļo reālo mūsu ikdienu, jo tas, kas ir pamatfunkcijās - mūsu skābekļa patēriņš, mūsu vielmaiņa, mūsu, teiksim, aktivitātes līmenis, mūsu atbilde uz infekciju - tajā pilnajā asins ainā mēs viņu redzam. Bet atceramies ka pilna asins principā neatspoguļo iekšējo orgānu darbību un funkcijas. Tāpēc, lai izvērtētu šos parametrus, mēs nosakām citus parametrus, tās jau ir bioķīmiskās analīzes, un tur katra analīze atbild par konkrēto orgānu vai par konkrētu orgānu funkciju. Nav tā, ka mēs varam nozīmēt vienu analīzi un mēs uzreiz visu redzēsim."
Tad kuri laboratotiskie izmeklējumi palīdz noteikt diagnozi precīzāk?
"Praktiski mēs tos paraugus saucam - bioloģiskie paraugi. Tie ir visi paraugi, ko var iegūt no cilvēka. Tātad asinīs urīns, fēcēs, krēpas, siekalas, dažādas uztriepes un tā tālāk. Kaut kādi nokasījumi no ādas, piemēram, sēnīšu diagnostikai. Ja paskatās uz cilvēka organismu, vienkārši uz dzīvu būtni, tad organismā bez pārtraukuma notiek dažādu vielu maiņa, tātad vielmaiņa vai metabolisms. Metabolisms - tas ir grieķu vārds, tā ir transformācija. Mēs uzņemam ar uzturu dažādas vielas, kuras tālāk metabolizējas un tālāk tie produkti ir nepieciešami mūsu orgānu funkcionēšanai," norāda Jeļena Storoženko.
Kā neuzķerties uz viltīgiem piedāvājumiem internetā, veicot ģenētiskās analizēs?
„Pilns internets ar krāpnieciskiem piedāvājumiem nodot DNS analīzes, lai pateiktu, kas ir mūsu senči. Kur reāli šādas analīzes var sūtīt?” tā pirms kāda laika mums vaicāja kāds klausītājs. Vairāk par to, kas jāņem vērā, sūtot savus siekalu paraugus uz kādu no daudzajām gēnu laboratorijām visā pasaulē un ko šīs analīzes var pateikt par mūsu senčiem,skaidro Latvijas Biomedicīnas pētījumu un studiju centra vadošais pētnieks Jānis Kloviņš. -
Raidījumā pievēršamies tematikai, kas pavisam drîz ieskanēsies šī gada labdarības maratonā "Dod pieci!" un tā ir tūlītēja palīdzības sniegšana cilvēkiem, kuri saskārušies ar smagām saslimšanām. Pasaulē ir zināmas vairāk nekā 7000 retas slimības, lielākā daļa no tām ir ģenētiskas. Kā tās atklāj? Kā ārsti un ģenētiķi saliek kopā šo puzli ar simptomiem un ģenētiskām analīzēm, lai atrastu skaidrojumu pacienta stāvoklim? Kā atklāj jaunas slimības un kā tās nosauc, raidījumā Zināmais nezinājamā skaidro Inna Iņaškina, bioloģijas zinātņu doktore, Latvijas Universitātes Biomedicīnas pētījumu un studiju centra vadošā pētniece, un Ieva Mičule, Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas Medicīniskās ģenētikas un prenatālās diagnostikas klīnikas ārste, ģenētiķe.
- Montre plus
