エピソード
-
Šovasar plašsaziņas līdzekļu un sociālo tīklu lietotāji nevarēja nepamanīt, ka Saulkrastu pusē radīts brīnišķīgs dārzs, kurā zied vairāk nekā 75 dažādu šķirņu hortenzijas. Tagad, rudenī, zied arī dālijas un verbenas un citas skaistules. Un dabas krāšņumu akcentē dārza saimnieces Lauras Dances veidota akmens dārza mandala vai, piemēram, Lauras rokām veidoti stikla dekori. Laura dārzu sauc par "Augustes iedvesmas dārzu" un te ar iedvesmu strādā viņa pati un iedvesmoties brauc ļaudis no visas Latvijas.
Laura neslēpj, ka dārza uzturēšana un pilnveidošana prasa visu viņas laiku, šovasar Laura strādājusi bez brīvdienām un neskaitot tajā pavadīto stundu skaitu. Un tas noteikti nebūtu iespējams, ja viņu neatbalstītu viņas vīrs Egils un arī bērni, kuri lielāko vasaras daļu pavadījuši dārzā, palīdzot, kā vien spējuši. -
Grozījumi Civilprocesa likumā no 2024. gada 1. oktobra paredz mainīt ieturējuma apmēru no parādnieku darba algas un tai pielīdzinātajiem maksājumiem. Tas skars arī vecākus, kas nemaksā uzturlīdzekļus saviem bērniem. Diemžēl Latvijā tādu ir liels skaits. Tas izveidots ar mērķi veicināt iznākšanu no ēnu ekonomikas un alimentu parādu nomaksu. Vai kā tas veicinās atbildīgāku attieksmi pret saviem bērniem?
Ģimenes studijā diskutē Tieslietu ministrijas parlamentārā sekretāre Lauma Paegļkalna, Zvērinātu tiesu izpildītāju padomes priekšsēdētāja Iveta Kruka un Uzturlīdzekļu garantijas fonda administrācijas direktors Edgars Līcītis.
-
Kā šobrīd darbojas pedagoģiski medicīniskās komisijas? Kāpēc vienas skola pieprasa bērniem ar mācību grūtībām iegūt speciālās izglītības programmu kodus, citas to vairs nedara? Vai kods "apzīmogo" bērnu, vai tas atbilst bērna labākajām interesēm mūsdienīgā izglītībā, skaidrojam Ģimenes studijā. Analizē Izglītības un zinātnes ministrijas Izglītības departamenta direktora vietniece iekļaujošas izglītības jautājumos Olga Ozola un Siguldas novada pašvaldības Pedagoģiski medicīniskās komisijas priekšsēdētāja Kristīne Karnīte.
Par to, kādas izmaiņas būtu nepieciešamas pedagoģiski medicīnisko komisiju darbā, ierakstā vērtē Valsts izglītības satura centra Izglītības satura departamenta Iekļaujošās un speciālās izglītības nodaļas vadītāja Anita Falka.
Ierakstā viedokli izsaka arī Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas Bērnu un jaunieši psihiskas centra vadītājs, bērnu psihiatrs Ņikita Bezborodovs.
Uzklausām arī vecāku pieredzes stāstus.
Iepriekšējo reizi Ģimenes studijā par pedagoģiski medicīnisko komisiju darbības principiem runājām 2021. gada raidījumā, jo identificējam problēmas redakcijai uzticētajos vecāku stāstos. -
Pēc kādiem principiem notiek pirmais jaundzimušā veselības izvērtējums? Kas ir Apgares skala un kas jaundzimušo vecākiem jāzina par visagrīnākajām mazuļu veselibas pārbaudēm, skaidrojam Ģimenes studijā. Sarunājas Rīgas Dzemdību nama neonatoloģe Jeļena Rusakova, P.Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcas vecmāte, zīdīšanas konsultante Sanita Šidlovska un PEP mamma un programmas "Piedzimstot bērniņam" vadītāja Ramona Treilona. Ierakstā uzklausām ģimenes ārstu, klīnikas "Alma" vadītāju Jevgeņiju Bondinu.
-
Pēdējās nedēļās īpaši aktuāls kļuvis jautājums par bērnu un vecāku tiesībām un to savstarpējo mijiedarbību. Cik plašs vai tieši pretēji ļoti konkrēts ir bērnu labāko interešu jēdziens, vai un kādās situācijās tas saduras vecāku varu un tiesībām lemt par bērna izglītību, veselību vai pat dzīvību? Diskutējam par jēdzienu bērna labākās intereses. Ģimenes studijā analizē Bērnu aizsardzības centra vadītāja Gunita Kovaļevska, Satversmes tiesas tiesnese Veronika Krūmiņa, Bērnu slimnīcas Bērnu slimību klīnikas vadītāja, Rīgas Stradiņa universitātes profesore Dace Gardovska.
-
Edgars un Ilze Samīši audzina trīs bērnus un viņu ģimenes dzīves nogrieznis dalās divās daļās - pirms un pēc. Pirms diviem gadiem pēkšņi smagi saslima viņu vidējā meita, tobrīd brīnišķīga un aktīva septiņgadniece. Tagad viņi kopā iet garu, grūtu un lēnu rehabilitācijas ceļu, terapijai ārvalstīs vākti arī ziedotāju līdzekļi, bet, kā uzsver vecāki, Elīza šai maratonā izrāda cienījamu cīņassparu.
Sarunā ar Ilzi un Edgaru, par spīti lielām skumjām, izskan arī daudz labu vārdu, gan par tuvākiem un tālākiem līdzcilvēkiem, gan vienam par otru.
Vecāki arī atklāti runā par meitas slimību. 2021. gada ziemā viņi pamanīja, ka meita ir daudz vairāk nogurusi, sāka sūdzēties, ka sāp roka. Sākumā domājuši, ka varbūt traumēta, braucot pa kalniņu.
"Kad tev bērns ir ļoti enerģisks, visu grib darīt un piedalīties, pēkšņi saka, es esmu nogurusi, ejam mājās, es nevaru uzvilkt ragaviņas, nāc man palīgā. Tas mums lika aizdomāties, jo mums ar Edgaru parasti ir tā, ja bērni paliek mierīgi, zini, ka tūlīt būs slims," stāsta Ilze.
Izmeklējumi atklājuši, ka meitai ir audzējs smadzenēs. "Tas nav onkoloģisks, bet viena šūna, kas turpinājusi augt tad, kad viņai jābeidz augt. Līdz ar to iepriekš to nevarēja konstatēt, bija uzaudzis tik liels, ka sāka ietekmēt nervu sistēmu," skaidro Ilze.
Audzēju izoperēja, bet sākās blaknes, kuru novēršanai bija vairākas operācijas, taču vienā naktī meitai bijuši divi insulti.
"Rezultāts, ar kuru mēs šobrīd dzīvojam un ar kuru Elīžuks ļoti labi cīnās, ir insulta sekas," turpina Ilze. ".. Man kā cilvēkam sprinterim smadzenēs, tagad ir cilvēks, kurš māca maratonu. Tas ir lēns process, bet es esmu bezgala laimīga, ka medicīniskais stāvoklis ir stabils un visā ikdienā, kurā domājam par viņas labbūtību, mums vēl nav jādomā, ka medicīniski kaut kas būtu jārisina. Tas daudz ko atvieglo."
Stāstot par savām vecāku sajūtām, Ilze atzīst, ka tad, kad meitai bijuši insulti, viņa fiziski jutusi sevī, kā salūzt viņas sirds. Sāp fiziski, ne tikai emocionāli. Protams, uzreiz domas, vai pati kaut ko izdarījusi nepareizi, varbūt nepamanījusi, par vēlu reaģējusi... Nākamā doma - ja viņa aizies, vai es biju laba mamma. Tad sāc vainot Dievu... un paralēli sāc meklēt risinājumus, lai situāciju uzlabotu, tad Dievu vainot pārstāj un sāc meklēt risinājumus un lēnām pielāgoties.
"Tagad ir pagājuši divarpus gadi, var teikt, ka es sāku to lēnām pieņemt un tās zaudējuma skumjas, kas uznāk, vairs nav katru dienu. Varbūt ir reizi nedēļā, kad ir jāparaudas, bet tās skumjas nekad nepāries," uzskata Ilze.
"Mēs zaudējām Elīzu, kāda viņa bija iepriekš, gan arī kaut kādas domas, kāda dzīve varētu būt pēc tam. Mums vairs nav ne tas, ne tas. Mēs esam ar trešo bērnu savādāk, bet nav tā, ka varētu par to runāt bez briesmīgajām skumjām. Pieļauju, ka tās skumjas pāries, kad viņa atgūs prasmi runāt un kad atkal būs klatesoša. Varbūt.
Esmu pieņēmusi, kamēr Elīza būs te un gribēs cīnīties, mēs būsim viņai blakus un darīsim visu, ko varam palīdzēt un piedāvāt - terapijas, dakteri, ikdienas rūpes. Neskatoties, ka katru dienu daudz mīļojam. Mīlestība ir puse no panākumu atslēgas. ja viņai to vajag, mums te ir jābūt."
Edgaru Samīti kādreiz vairāk pazinām kā aktieri, Covid laikā viņš apguvis arborista amatu un tagad hobijs kļuvis par pamatdarbu, bet teātris par hobiju.
Ilze atzīst, ka pirmais viņa ir mamma trim bērniem, strādā fondā "Dots". Kādreiz domājusi, ka viņai būs sava izdevniecība, kur izdos klasisko literatūru. Dzīve visu sakārtoja citādi.
Ilze un Edgars ir trīs bērnu vecāki: Alise mācās vidusskolā, Elīzei ir deviņi gadi, jaunākais ir Matīss Vilhelms.
Ilze stāsta, kopš Elīza saslima, ir izveidota vesela komanda, kas palīdz veseļoties. VIņa ir priecīga un gandarīta, ka cilvēki, kas palīdz veseļoties meitai, ir ļoti atsaucīgi, jūt līdzi un patiesi grib palīdzēt.
Ilze atklāj, ka sākumā mēģinājusi dalīt, ka trīs dienas strādā un pārējās ir mājās, bet sapratusi, ka tas neder, ka labāk ir strādāt un arī izvēdināt galvu, būt arī kādā citā lomā, ne tikai mammai.
"Tas man ļauj saglabāt veselo saprātu un vairot izdzīvošanas instinktu. Plus vēl es esmu daudz adekvātāka un mierīgāka, kad atgriežos mājās un varu pilnvērtīgi pieslēgties tam," stāsta Ilze.
-
Aizvien biežāk sievietes par grūtniecēm kļūst vecumā, kas vismaz agrāk skaitījās jau riskants un automātiski paredzēja papildus uzmanību un lielāku sarežģījumu risku. Vai šobrīd grūtniecība pēc 35 gadiem ir jau norma? Kādas ir jaunākās zinātniskās atziņas par grūtnieces vecuma saistību ar sekmīgu augļa attīstību? Ģimenes studijā diskutē ginekoloģe - reproduktoloģe Marta Slaidiņa, Rīgas Stradiņa Universitātes profesore, Sabiedrības veselības institūta vadošā pētniece Gunta Lazdāne un ginekoloģe, dzemdību speciāliste Natālija Bērza.
-
Iespēja uzlabot mācību kvalitāti un skolēnu emocionālo stabilitāti, kā arī palīdzēt aizsargāt bērnus no kiberhuligānisma - tie ir būtiskākie iemesli, kāpēc aizvien vairāk skolu Latvijā paziņo par dažādiem ierobežojumiem saistībā ar viedtālruņu lietošanu izglītības iestādēs. Arī Izglītības un zinātnes ministrija strādā pie vienotas politikas saistībā ar viedtālruņu lietošanu skolās. Vai nākamgad arī Latvija varētu pievienoties tam pasaules valstu sarakstam, kur viedtālruņi skolās ir aizliegti? Ģimenes studijā diskutē UNESCO Latvijas nacionālās komitejas Izglītības sektora vadītāja Elīna Bērziņa, Rīgas 49. vidusskolas direktors Imants Mednis, Ādažu vidusskolas direktore Solvita Vasiļevska un Izglītības un zinātnes ministrijas Izglītības departamenta direktore vietniece iekļaujošais izglītības jautājumos Olga Ozola.
UNESCO dati rāda, ka aizliegumi vai ierobežojumi skolā izmantojot viedierīces, viedtālruņus, mobilās ierīces nav reti, tie ir aptuveni ceturtajā daļā pasaules valstu. Iespējas ir dažādas - no viegliem ierobežojumiem līdz tam, ka skolā ir aizliegts ienest mobilos tālruņus vispār, tos nedrīkst izmantot arī skolotāji. Tendence noteikt šādus ierobežojumus pieaug. -
Kurš gan neilgojas būt tādās attiecībās kā tajā pasakā - dzīvot ar otru ilgi un laimīgi. Šodien sarunā uzsvars uz laimīgi, jūtot, ka otrs tevi mīl, ka esi viņam tiešām svarīgs cilvēks dzīvē, pat tad, kad rozā brilles nokritušas un izrādās, ka otrs ir cilvēks parastais ar personības gaišajām un ne tik pozitīvajām šķautnēm, ka tam otram ir kaut kādi kaitīgie ieradumi un vispār, ka tas otrs citādi skatās uz pasauli.
Vai un kā mēs saprotam, kas otru patiesi iepriecina? Kā iemācīties mīlestības valodu un kas to palīdz tulkot? Ģimenes studijā sarunājas mācītājs, sistēmiskais ģimenes terapeits apmācībā Edgars Mažis un ārsts, psihoterapeits Jānis Vītiņš. -
Aizvien vairāk skaitļu un faktu rāda: bērnu un jauniešu vispārējais veselības stāvoklis kļūst aizvien sliktāks. Kāpēc? Un vai ir atpakaļceļš? Ģimenes studijā vērtē Rīgas Stradiņa universitātes Sporta un uztura laboratorijas vadītāja Dace Reihmane, Slimību profilakses un kontroles centra Neinfekciju slimību datu analīzes un pētījumu nodaļa Vecākā sabiedrības veselības analītiķe Iveta Pudule un Valmieras Valsts ģimnāzijas sporta skolotāja Maija Priedīte. Ierakstā uzklausām Nacionālo bruņoto spēku majoru Rihardu Rozenbaumu. Viņš stāsta, kāpēc reizēm jaunieši, kuri vēlētos kļūt par profesionāliem karavīriem, saņem atteikumu.
Pludmales volejbolists Aleksandrs Samoilovs, šovasar, stājoties Izglītības un zinātnes ministrijas Sporta departamenta direktora amatā, norādīja, ka būtiska problēma sabiedrībā ir mazkustīgums. Viņš apstiprināja teikto ar faktiem, proti, ka praktiski katram ceturtajam Latvijas bērnam vecumā līdz 11 gadiem ir problēmas ar lieko svaru, ka vecumā līdz 11 gadiem to aktivitātes normu, kas jāizpilda, puiši izpilda apmēram 25% apjomā, bet meitenes tikai 15 - 17%; kopumā Latvijā vienu reizi nedēļā aktīvi sporto tikai 37% cilvēku, kamēr Zviedrijā un Vācijā tie ir 70%. Tāpēc daudz lielāka uzmanība jāpievērš bērnu un jauniešu sporta attīstībai. Vai tiešām situāciju var raksturot kā satraucošu, kādu kaitējumu mazkustīgums nodara bērnu veselībai un kā bērniem nodrošināt aktīvu pieaugšanu?
Iveta Pudule norāda, ka Pasaules Veselības organizācijas ieteikto minimālo fizisko aktivitāšu daudzumu bērniem, kas viena stundu dienā, sasniedz tikai 18% Latvijas bērnu vecumā no 11 līdz 15 gadiem.
"Labāka situācija ir zēniem, kur šis īpatsvars pārsniedz 20 procentus. Bet tā arī ir piektā daļa zēnu," atzīst Iveta Pudule. "Bet meitenēm tas ir pavisam dramatiski - zem 15%, un īpaši 15 gadu vecumā, varētu teikt, 12% piecpadsmitgadīgo meiteņu ir aktīvas vienu stundu dienā."
Jaunāki bērni ir aktīvāki.
"Viņi nav tik iegrimuši elektroniskajos medijos. Bet lielāki bērni, skatāmies, ka stundu skaits, ko viņi pavada pat pie televizora, pie datora, vispār elektroniskajos medijos nekustīgi, ir dramatisks," skaidro Iveta Pudule. "Arī mani nošokēja trīs galvenās aktivitātes pēc skolas, ko dara bērni savā brīvajā laikā.
Agrāk viņi tikās ar draugiem un spēlējās, tā teikt, tagad centrālā aktivitāte ir gulēšana uz dīvāna ar mobilo telefonu rokās. Nākošais ir pastaigas lielveikalos, un trešais ir sēdēšana pie mājām uz soliņa un atkal komunicēšana ar draugiem mobilajā telefonā. Un tad nāk pārējās aktivitātes, kas ir daudz, daudz zemākas īpatsvara ziņā.
Manuprāt, tas ir vienkārši dramatiski."
Tās ir bērnu un jauniešu sniegtās atbildes SPKC veiktajā pētījumā. Ir arī liels īpatsvars bērnu, kas piedalās gan komandu sportā, gan individuāli nodarbojas ar sportu. Bet šie treniņi nav katru dienu.
Arī liekais svars ir tiešs rezultāts gan nesabalansētam uzturam, gan īpaši mazajam fizisko aktivitāšu daudzumam. Latvijā bērnu īpatsvars ar lieko svaru un aptaukošanos pieaug pa gadiem un to nav izdevies apturēt, īpaši Covod dēļ.
"Vismaz ceturtajai daļai bērnu ir liekais svars un aptaukošanās, tad viņiem arī ir apgrūtināta šī fiziskā aktivitāte, bet no skolotājiem esam dzirdējuši, ka ļoti populāri ir atbrīvojumi no fiziskās aktivitātes, pilnīgs atbrīvojums uz visu gadu, un bērns nemaz nepiedalās sporta stundā. Kaut kaut ko viņš noteikti varētu darīt varbūt ar mazāku slodzi, bet..." norāda Iveta Pudule.
-
Ģimenes studija dodas ciemos pie Līvas un Andra Dzenīšiem. Andris ir komponists, pedagogs un mūzikas publicists, bet Līva pašreiz studē Mākslas akadēmijā. Kopā viņi ir četrus gadus un jau gadu aprūpē un audzina savu dēliņu Vari. Andris izmantojis valsts piedāvāto iespēju paņemt bērna kopšanas atvaļinājumu un tagad atzīst, ka tā bijusi nenovērtējama pieredze - diendienā patiešām būt kopā ar savu mazuli, nevis apskatīt viņu tikai vakaros, atgriežoties no darba. Tagad viņa un bērna starpā izveidojusies emocionāla saikne un Andris ar pārliecību saka: jūt, ka bērnam ir tikpat svarīgs kā viņa mamma Līva.
-
Gan senāk, gan mūsdienās viens no ģimeņu modeļiem bijis, kad viens no partneriem īsāku vai garāku laiku atrodas fiziski attālināti no ģimenes savu profesionālo pienākumu dēļ. Kādas iespējas un grūtības veidojas šādā situācijā? Kā tiek veidota komunikācija ar ģimeni, kā tiek koptas ģimenes tradīcijas un kā - sadalīti pienākumi, it īpaši tad, ja ģimenē ir bērni, kuriem nepieciešama palīdzība skolas gaitās? Diskutējam raidījumā ar dažādu profesiju pārstāvjiem.
Ģimenes studijā sarunājas: psihoterapijas speciālists Sandis Ratnieks, "airBaltic" lidmašīnu kapteinis Matīss Veiss, bioloģijas zinātņu doktore, Rīgas Stradiņa universitātes vadošā pētniece un docente Inese Čakstiņa-Dzērve un Sauszemes spēku Mehanizētās kājnieku brigādes karavīrs Ilmārs Rešņa un sieva Eva Rešņa.
Ierakstā uzklausām Ilzes pieredzes stāstu. -
Augusta nogalē Bērnu slimnīcas fonds rīkoja diskusiju par skolēniem ar izaicinošu uzvedību izglītības iestādēs. Tapis arī pētījums, kurā analizēta citu valstu pieredze un prakse, sniedzot atbalstu bērniem ar uzvedības grūtībām izglītības sistēmā. Tikmēr Izglītības un zinātnes ministrija nesen valdībā sniegusi ziņojumu par vardarbības mazināšanu un novēršanu izglītības vidē. Šķetinot abās iniciatīvās pausto, nevilšus nonākam pie iekļaujošās izglītības jēdziena un jautājuma, kā tas, kas rakstīts teorijā vai normatīvajos aktos, darbojas realitātē Latvijas skolās? Vai idejas, kas attiecībā uz iekļaujošo izglītību pie mums ir spēkā ne pirmo gadu, darbojas arī praksē un vai tās iespējams iedzīvināt ar skolu rīcībā esošajiem resursiem?
Desmitiem un simtiem īpašo bērnu vecāku neminstinoties teiktu, ka iekļaujošā izglītība Latvijā pastāv tikai uz papīra, un viņiem oponēs, iespējams, vēl lielāks skaits citu vecāku un arī pedagogu, kas uzskata, ka mācību procesu un izglītības vidi pārāk spēcīgi ietekmē tas, kādus satricinājumus skolas ikdienā rada mācību vai uzvedības grūtībās neatbalstīti bērni. Kur un kā šajā visā ir iespējams rast kādu līdzsvaru vai kopsaucēju, vai tāds vispār ir iespējams Latvijas izglītības vidē un situācijā?
Ģimenes studijā diskutē Mārupes pamatskolas direktors Kristaps Purviņš, izglītības psiholoģe Sanita Liepiņa, Bērnu slimnīcas fonda vadītāja Liene Dambiņa, Izglītības kvalitātes valsts dienesta Kvalitātes nodrošināšanas departamenta direktora vietnieks Ivans Jānis Mihailovs. Ierakstā uzklausām Līvānu 1. vidusskolas direktoru Gati Pastaru. -
Katru gadu septembra otrajā sestdienā pasaulē atzīmē Pirmās palīdzības dienu, un šāda diena kalpo par pamatu, lai uzsvērtu pirmās palīdzības nozīmi dzīvību glābšanā. Šajā dienā pārstāvji no vietējām un globālām organizācijām veicina izpratni par pirmās palīdzības pamatprasmju nepieciešamību un to būtisko lomu ārkārtas situācijās. Cik lielā mērā pirmā palīdzība ir daļa no Latvijas izglītības sistēmas? Vai mācību saturā pirmās palīdzības mācībām ir vieta un cik efektīvi tā tiek izmantota? Un kā šobrīd, kad vidējās izglītības iestādēs par obligātu sastāvdaļu kļuvusi valsts aizsardzības mācība, par reaģēšanu krīzēs iespējams runāt ar jaunāko klašu skolēniem?
Ģimenes studijā diskutē Valsts izglītības satura centra Izglītības iestāžu profesionālā atbalsta departamenta direktore Inta Ozola, biedrības "Latvijas Sarkanais Krusts" Pirmās palīdzības un ārkārtējo situāciju programmas koordinatore Evita Semule, Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta pārstāvis, Pirmās palīdzības apmācības sistēmas organizēšanas nodaļas galvenais speciālists Miķelis Puķītis un Jaunsardzes centra Plānošanas un izglītības departamenta direktore Zita Rukšāne. Ierakstā uzklausām Saldus vidusskolas skolotāju Eviju Lasmani. -
Septembris tradicionāli ir dzejas mēnesis, un literatūru, protams, aicināti lasīt arī bērni un jaunieši. Šoreiz Ģimenes studijā pievēršamies bērnu literatūrai, kas runā par smagiem tematiem. Kā bērnu un jauniešu grāmatās stāstīt par vecmāmiņu ar demenci, par brālīti vai māsiņu, kuri no dzemdību nama netiek sagaidīti mājās, vai par tēti, kuram ir alkoholisms? Vai grāmatas palīdz bērniem izprast slimības un sociālas problēmas un vai tās palīdz arī bērnu vecākiem?
Analizē bērnu grāmatu izdevniecības "Liels un mazs" līdzīpašniece un direktore Alīse Nīgale, tulkotāja Jolanta Pētersone, grāmatu apskatniece, bērnu literatūras entuziaste, Ogres centrālās bibliotēkas pārstāve Aija Bremšmite un Ziemeļvalstu ģimnāzijas latviešu valodas, literatūras un teātra mākslas skolotāja Aija Rozenkopfa. Ierakstā uzklausām rakstnieci Andru Manfeldi. -
Jānis Padēls un Linda Roga ir trīs meitu vecāki, jaunākās ir dvīnes Aleksandra un Rūta. Meitenēm piedzimstot tika konstatēta augstas pakāpes vājdzirdība, kas ģimenei licis krietni mobilizēties un daudz darīt, lai attīstītu māsiņu dzirdi un runas spējas. Nu jau vairākus gadus meitenes dzīvo ar kohleārajiem dzirdes implantiem un viss šķiet nokārtojies, taču līdz rezultātam noiets garš un ne vienmēr viegls ceļš. Šobrīd viņu mājās skan gan raitas sarunas, gan dzirdi smiekli un Linda un Jānis gatavi padalīties savā pieredzē. Sarunā piedalās arī abas dvīnītes, vecākā māsa Grēta ir devusies atpūsties pie jūras.
"Viss ir kā visiem citiem, bet mēs esam īpašāki, jo mazās dvīnes piedzima vājdzirdīgas", ģimeni raksturo mamma Linda.
Viņa arī atklāj, ka domas un risinājumu meklējumi, kā attīstīt meiteņu runu un dzirdi, ir novedis arī līdz ģimenes uzņēmuma izveidei.
"Esam lepni vecāki, ka ir iespēja un misija palīdzēt viņam un vest cauri dzīvei, jo tajos bērnos ir potenciāls," atzīst Linda.
Tētis Jānis sevi ģimenē raksturo kā loģistikas speciālistu, jo visas trīs meitas ir jāizvadā uz bērnudārzu, skolu un pulciņiem. -
Gatavojoties Tēvu dienai, raidījumā Ģimenes studija tiekamies ar tēviem, kuri šo lomu piedzīvojuši dažādos vecumos. Kur nu jau atkal "jaunie tēti" rod sajūtu par to, kā būt labam tēvam, ja ar vecākajiem bērniem nav bijis tik daudz zināšanu par bērnu aprūpi, un tas arī nav bijis tik ļoti pieņemts - tēviem diendienā rūpēties par bērniem? Kā tas ir - pašam mazliet jau nosirmot un izbaudīt tēva lomu citādi - pavadīt laiku divatā ar bērnu, vest uz dārziņu un veikt vēl citas lietas kopā?
Raidījumā sarunājas četri tēti: A/S "Radio SWH" galvenais vadītājs Jānis Šipkēvics (seniors), Liepājas teātra aktieris Edgars Pujāts, rakstnieks Jānis Joņevs, sociālantropologs, Latvijas Nacionālā vēstures muzeja Etnogrāfijas nodaļas galvenais krājuma glabātājs Jānis Šabanovs.
Ierakstā uzklausām Andreju Reini Zitmani, grupas "Sudden Lights" mūziķi. -
Šonedēļ "Baltijas jūras dokumentālo filmu forumā" tiks demonstrēta filma "Mūžīgi mūžos". Tas ir stāsts par jaunuzņēmumu piedāvātu inovatīvu produktu – iespēju attīstīt mirušo digitālus dubultniekus. Sabiedrībā aizvien pieaug pieprasījums pēc šādiem produktiem. Cik lielā mērā šie dubultnieki patiešām būs mūsu tuvinieki, vai tas sniegs mierinājumu palicējiem un vai mūsdienu steidzīgajā laikmetā vispār ir vieta sērošanai, īpaši ilgākām sērām par mūsu tuvākajiem?
Savukārt kāda Ģimenes studijas klausītāja dalījās pieredzē, cik grūti viņai pieņemt sava vīra nāvi, atgūties no notikušā un dzīvot atkal savu dzīvi - ne tikai strādāt, arī noticēt, ka var just mieru un ir iespējams priecāties un būt laimīgai. Viņa mēģina, bet tas neizdodas, tāpēc jautā, kas var palīdzēt?
Ģimenes studijā analizē Latvijas Universitātes profesors, Latvijas Universitātes Matemātikas un informātikas institūta Mākslīgā intelekta laboratorijas vadošais pētnieks Guntis Bārzdiņš, Rīgas Stradiņa universitātes Psihosomatiskās medicīnas un psihoterapijas klīnikas galvenais ārsts, psihoterapeits Ernests Pūliņš-Cinis, speciālais pedagogs, psihologa asistents, Latvijas SOS Bērnu ciematu asociācijas programmas "Kalniem pāri" ģimenes sēru terapiju terapeits Kristaps Orups un Austrumu slimnīcas Kapelānu dienesta vadītāja, kapelāne Inese Lūse. Uzklausām arī Evijas pieredzes stāstu.
-
Augustā Rīgā notikusi "Junior Achievement Latvia" rīkota izglītības konference "Izaugsmes kods". Daudzu pedagogu interesi raisījis konferencē aplūkotais temats par vārda brīvību un cieņu izglītībā. Kā skolēna tiesības samērot ar pienākumiem un atbildību un kā vārda brīvību nepārvērst par visatļautību? Par to diskutējam raidījumā. Vērtē Rīgas Hanzas vidusskolas sociālo zinību skolotājs Aleksandrs Lange, Cēsu Valsts ģimnāzijas vācu valodas skolotāja Dace Vainio, Tukuma E. Birznieka-Upīša 1. pamatskolas sociālā pedagoģe Dita Gaigala un Tiesībsarga biroja Bērnu tiesību nodaļas vadītāja Laila Grāvere. Ierakstā uzklausām Sanitu Osipovu, Latvijas Universitātes profesori, Augstākās tiesas Civillietu departamenta senatori.
Ir sācies jaunais mācību un šķiet, šobrīd visi ir atpūtušies un skolā pārsvarā valda pozitīvas emocijas, tomēr neskaitāmi pētījumi un aptaujas liecina, ka nereti skolēni skolā jūtas slikti un visvairāk skolēnu pašsajūtu ietekmē savstarpējās attiecības ar draugiem, klases biedriem, arī ar skolotājiem un skolas personālu. Visbiežāk jautājums ir par to, kā notiek savstarpēja komunikācija, vai tā ir cieņpilna, vai arī joprojām ir skolēni, kuri uzskata, ka var teikt un darīt visu, kas ienāk prātā. -
Daugavpils Saskaņas pamatskola (bijusī Eksperimentālā pamatskola) ir dibināta 1989. gadā. Pašlaik skola turpina augt, attīstīties un pilnveidoties, un tā veic reālu mazākumtautību izglītojamo skolēnu dabisku integrāciju latviskā vidē. Jau no sākumskolas mazākumtautību programmā izglītojamie apgūst visus mācību priekšmetus latviešu valodā (izņemot dzimto valodu un literatūru).
Skolas pastāvēšanas laikā ir dzimušas tradīcijas, kas tiek svinētas gadu no gada, piemēram, Ziemassvētki, Lieldienas, 18. novembris, Tēvu diena, Māmiņu diena un citi svētki. Skola ir ieguvusi Veselību veicinošas izglītības iestādes statusu un saņēmusi arī Starptautisko Zaļo karogu, nodrošinot izglītojamo ekoloģisko audzināšanu. Šeit strādā idejām bagāti un radoši pedagogi un mācās audzēkņi, kuri gūst labus panākumus mācību priekšmetu olimpiādēs.
Zinību dienā tiekamies ar cilvēkiem, kuri veido Daugavpils Saskaņas pamatskolas vidi. Ar 1. septembra emocijām dalās un par skolas dzīvi stāsta direktore Jeļena Vucēna, direktores vietnieces izglītības jautājumos Dace Plociņa un Ļubova Iliško, 2. klases audzinātāja Ieva Skoromko, matemātikas skolotāja 4.-9. klasēm Benita Malaja, skolas bibliotekāre Lolita Ratkeviča, tautas deju pulciņa vadītāja Natālija Krivoguza, māmiņa Tatjana Jakupenko, kuras bērni mācās mācās 4. un 8. Klasē šajā skolā, 9. klases skolnieces Elza Korsiete un Anastasija Kralika, kuras arī darbojas arī skolēnu pašpārvaldē. - もっと表示する
