Episoder
-
Dažādas medicīniskas manipulācijas – dūrienus, nododot asins analīzes vai ievadot kādu medikamentu, vai, piemēram, zobu labošana ir neizbēgamība arī bērniem, un ārstiem ir grūtāk veikt šīs manipulācijas, jo traucē bērnu bailes. Kā tās mazināt var mediķi un kā bērnu vecāki?
Ģimenes studijā sarunājas zobārste, grāmatas "Bailes ir OK" autore Māra Valdmane un Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas pārstāves: Sintija Siņica, Pacientu pieredzes daļas projektu vadītāja, un bērnu ārste Renāte Snipe. -
Lai katrs skolēns Latvijā saņemtu augstvērtīgu izglītību, tostarp mācību procesā nepieciešamo atbalstu, tiks ieviesta izglītības kvalitātes monitoringa sistēma. Ko tā paredzēs un kāpēc nepietiek ar jau esošajām, kas it kā ierauga katra skolēna un arī pedagoga individuālās vajadzības?
Ģimenes studijā analizē Edīte Kanaviņa, izglītības ministres padomniece, Malgožata Raščevska, Latvijas Universitātes profesore emeritus, vadošā pētniece, Helēna Vilkosta, Juglas vidusskolas direktore, un Inga Vanaga, Latvijas Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrības vadītāja.
Izglītības un zinātnes ministrijas mājaslapā var lasīt, kā izglītības kvalitātes monitoringa sistēma paredz darbu četros izglītības kvalitātes noteikšanai būtiskos virzienos, proti, individuālā skolēnu snieguma novērtējumu un atbalstu, regulārus skolēnu un pedagogu labbūtības mērījumus, praktisku rīku un izglītības datu pieejamības nodrošināšanu sabiedrībai, kā arī izglītības jomas profesionāļu datu pratības stiprināšanu. Lai īstenotu šos mērķus, tuvāko piecu gadu laikā iecerēts tērēt vairāk nekā 20 miljonus eiro. Kritiski par projekta dārdzību un arī lietderību ir gan politiķi, gan arī nozarē strādājošie, tostarp, piemēram, Latvijas Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrība, un arodbiedrības vārdā nosūtīta vēstule valsts priekšstāvjiem ar lūgumu apturēt šo projektu un vismaz daļu paredzētās naudas novirzīt kvalitatīvu obligāto mācību līdzekļu iegādei.
-
Mangler du episoder?
-
Gaidot nacionālās kino balvas "Lielais Kristaps" pasniegšanas ceremoniju un no sirds priecājoties par animācijas filmas "Straume" panākumiem, Ģimenes studija saruna par latviešu animāciju, vai tā domāta mūsdienu bērnam un cik viegli katram pašam kļūt par multfilmas autoru. Sarunājas datorgrafikas mākslinieks, arī animācijas filmas "Straume" vizuālo efektu mākslinieks Mārtiņš Upītis, animācijas filmu mākslinieks un režisors Edmunds Jansons, kinoteātra "Kino Bize" bērnu un jauniešu programmas vadītāja Janeta Henzele un Latvijas TV filmu iepirkšanas nodaļas vadītāja Zane Valeniece.
-
Kāda norūpējusies piecgadnieka mamma vēstulē Ģimenes studijai jautā, kā motivēt un ieinteresēt piecus gadus vecu bērnu iemācīties lasīt, jo, kaut arī vecāki lasa un grāmatu mājās netrūkst, tomēr bērnam pašam lasīt nepatīk, nav intereses un bērns saka, ka tas ir pārāk grūti.
Vēstules rosināti meklējam atbildes uz jautājumiem, kā bērns iemācās lasīt? Vai ir jāuztraucas, ja bērns piecos gados vēl nelasa? Un kā ieinteresēt ne tikai klausīties, ko priekšā lasa citi, bet lasīt pašam?
Diskutē Zane Skribanovska, Latvijas Universitātes Izglītības zinātņu un psiholoģijas fakultātes Pirmsskolas un sākumskolas izglītības nodaļas lektore, Ilze Blūmentāle, Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) Veselības un sporta zinātņu fakultātes studiju programmas "Audiologopēdija" vadītāja, Andra Vabale, RSU Psihosomatiskās klīnikas audiologopēde un Rehabilitācijas katedras docētāja, Ilze Nulle, bērnudārza "Creakids" pirmsskolas pedagoģe, un Urzula Skrastiņa, pirmsskolas izglītības iestādes "Ābeļzieds" logopēde un "Burtiņskolas" vadītāja.
-
Trīs zvaigžņu balvas pasniegšanas ceremonijā Latvijas olimpiskā komiteja kā 2024.gada ģimeni sportā cildināja Trepšu ģimeni. Norberts Trepša un viņa dēls desmit gadus vecais Rūdolfs šo balvu tiešām godam pelnījuši. Neskatoties uz to, ka Rūdolfam diagnosticēts autisms, zēns ik dienu vairākas stundas pavada uz ledus. Ne tikai spēlējot hokeju, arī mācoties izslidot sarežģītos daiļslidošanas soļus. Un tētis viņam vienmēr līdzās – treniņu laikā viņš nereti kāpj uz slidām un palīdz trenerim saskarsmē ar Rūdolfu, kā arī piepalīdz gados jaunākajiem sportistiem, bet skolā Norberts ir asistents, palīdzot skolas vidē iekļauties ne tikai savam dēlam, arī vēl diviem skolēniem ar īpašām vajadzībām.
Norberts var veltīt dēlam gandrīz visu savu laiku, jo strādājis iekšlietu un aizsardzības struktūrvienībās un var doties pensijā agrāk nekā citu profesiju pārstāvji. Darbu darījis pēc patiešām labākās sirdsapziņas - sarunas izskaņā viņš parāda neskaitāmos apbalvojumus par izcilu veikumu. Bet tikko saņemtais cildinājums kā gada sportiskākajai ģimenei šobrīd goda vietā, jo tas stāsta par varēšanu nepadoties arī situācijās, kad vieglāk būtu vienkārši atmest ar roku.
Trepšu ģimene dzīvo privātmājā Pierīga. Dabas tuvums ģimenei ļauj dzīvot aktīvi arī ārpus mācību iestāžu un treniņzāļu sienām. Rūdolfs var spēlēt hokeju ne tikai mājās, sitot bumbu nelielos vārtos, arī pie mājas izveidotā hokeja laukumā.
Tētis iepazīstina ar visai noslogoto un saspringto Rūdolfa dienas grafiku, kas ietver gan treniņus, gan mācības skolā, gan siltu buljonu pusdienās pie omes, gan arī dažādas ārstnieciskas terapijas. -
Mūsdienās ne mazums ļaužu savu popularitāti kaldina gan dažādos TV šovos un "dzeltenajā presē", gan arī izmantojot paši savus dažkārt visai populāros sociālo mediju kontus. Pieauguši cilvēki tur risina savas attiecības vai nu kameras priekšā, vai tiešsaistē, kas, protams, nevienam nav aizliegts. Taču aizvien biežāk kameru priekšā mūsdienās tiek izklāta arī ģimeņu ikdiena - ne tikai prieki, arī bēdas. Un šādos brīžos starmešu gaismā un sabiedrības apspriešanai tiek izvietoti arī bērni. Tā nav nedz viņu izvēle, nedz arī viņu šķietami labākās viņu intereses. Vai tas ir pieņemami un pieļaujami un kam būtu jārūpējas par šo bērnu tiesībām uz privātumu?
Ģimenes studijā diskutē Latvijas Universitātes profesore, klīniskā psiholoģe un ģimenes terapeite Baiba Martinsone, Bērnu aizsardzības centra Uzticības tālruņa nodaļas vadītāja Lāsma Lagzdiņa un vecāku organizācijas "Mammām un tētiem" vadītāja Inga Akmentiņa-Smildziņa.
"Gatavojoties raidījumam, es jau mērķtiecīgi paskatījos dažādas šovu pārraides un pievērsu uzmanību tam, kādā situācijā bērni tiek pozicionēti šajos raidījumos. Pieklājīgi izsakoties, drīzāk es jūtos satraukta par to, kas notiek, jo bērna intereses ir ne tikai uz privātumu, bet bērna intereses arī gūt stimulu sekmīgai attīstībai," analizē Baiba Martinsone. "Mēs varam runāt par divu veidu šoviem. Būtu tādi šovi, kas būtu, pieņemsim, bērnu talantu šovi, kuriem ir arī savi plusi un mīnusi, un tad ir tie šovi, kuros sevi parāda vecāki ar mērķi izcelt vai gūt atpazīstamību paši sev. Un bērni ir tur kā iesaistīti, kā fons vai vēl ļaunāk, kā aktīvi dalībnieki. Tas nes līdzi gan ilgtermiņa, gan arī īstermiņa sekas, kas bērniem nebūtu jāpiedzīvo."
Viņa norāda, ka vecāku uzdevums ir gādāt par bērnu labklājību, bet šajā gadījumā viss ir atgriezts kājām gaisā.
"Mērķis ir vecāku intereses, vecāka atpazīstamība, un es noteikti nelietotu vārdu popularitāte, jo tā ir, manuprāt, ilūzija, ka mēs kļūstam populāri vai slaveni tāpēc, ka šie cilvēki neiemanto respektu lielākoties vai cieņu. Viņi kļūst vienkārši atpazīstami un zināmi. Un līdz ar to bērns vai nu tiek mudināts spēlēt līdzi, un tas varbūt pat tiek pastiprināts, ka viņš kaut ko runā, šie vecāki smejas, lai uzturētu sarunu, bērns vēl vairāk piespēlē līdzi. Viņš veido tādu falšu identitāti sev. Viņš patiesībā neapzinās nemaz, ko viņš dara un kā viņš tiek provocēts," turpina Baiba Martinsone. "Jeb arī bērna klātbūtnē tiek runāts par pilnīgi nepiemērotām tēmām, par seksualizētām tēmām, kas attiecas uz vecākiem, pilnīgi sajaucot vai apgriežot sistēmas otrādi, ka bērni tagad ir ir sajaukti ar vecākiem.
Vai arī situācija, kur pieaugušie pastaigājas un mazulis ir ratiņos. Mazulītis skatās uz pieaugušajiem, un pieaugušie runā pilnīgas muļķības, taisa agresīvus jokus, lieto rupjus vārdus, grūstas, draud viens otram un paši par to smejas, bet bērns nespēj to novērtēt šādā veidā. Patiesībā pieaugušie ir tie, kas strukturē bērnu emocijas, kas palīdz bērnam izskaidrot, kas vispār notiek. Šajā gadījumā bērns ir vienkārši ierauts kā tādā gaļas mašīnā, kas, kas neveicina viņa attīstību." -
Pēc Bioloģiskās lauksaimniecības asociācijas iniciatīvas Zemkopības ministrija rosina pārtikas iegādes un ēdināšanas pakalpojumu iepirkumos par 10% paaugstināt esošo bioloģisko produktu iepirkuma slieksni pienam, kefīram, graudaugu produktiem, piemēram, auzu pārslām, kviešu miltiem, griķiem. Ja šis gūtu atsaucību, vai arī bērni Latvijas izglītības iestādēs saņemtu kvalitatīvākas maltītes? Un kā sokas ar to prasību izpildi, kas jau šobrīd paredz, ka noteiktam daudzumam produktu publiskos, tostarp izglītības iestāžu iepirkumos ir jābūt bioloģiskas izcelsmes?
Ģimenes studijā diskutē Raivis Bahšteins, Latvijas Bioloģiskās lauksaimniecības asociācijas priekšsēdētajs, Saiva Vītola, Līgatnes Jauno līderu vidusskolas direktore, un Jānis Meija, Izglītības iestāžu ēdinātāju asociācijas pārstāvis. -
Uz lejupslīdošo demogrāfijas skaitļu fona Ģimenes studijā runājam par atbalstu daudzbērnu ģimenēm: kādu to sniedz valsts, ko piedāvā 3+ karte, ko un vai plānots papildināt, kādi ir nevalstisko organizāciju centieni un vai šādi žesti vispār ir svarīgi? Analizē Lauris Liepiņš, Sabiedrības integrācijas fonda programmas "Ģimenei draudzīga pašvaldība" koordinators, Elīna Treija, Latvijas Daudzbērnu ģimeņu apvienības valdes priekšsēdētāja, un Ilze Kurme, Labklājības ministrijas Bērnu un ģimenes politikas departamenta direktore.
Pirms neilga laika „Facebook” platformā rezonansi guva kāda trīs bērnu tēta ieraksts, kurā viņš izklāstīja savu pieredzi un arī tādas kritiskas pārdomas par to, kāda ir mūsu kā sabiedrības attieksme pret daudzbērnu ģimenēm, tām piemērotajām atlaidēm un dažādām priekšrocībām. Ar ierakstu dalījās vairāk nekā 1300 lietotāju dažādās grupās, to pārpublicēja un komentēja vēl 100 citu cilvēku. Tas arī Ģimenes studiju mudināja aizdomāties par dažādām atbalsta formām tā sauktajām 3+ jeb goda ģimenēm un sabiedrības attieksmi pret līdzcilvēkiem, kas audzina kuplāku bērnu pulciņu. -
Vecāku sapulcēm ir tāds komēdijas potenciāls, ka tam pievērsies pat latviešu kinematogrāfs. Vai ar to esam kā unikāli? Varbūt klases vecāku sapulce ir novecojis vai neefektīvs komunikācijas formāts, un kāda saziņa un sadarbība starp skolu un vecākiem būtu vēlama un efektīva?
Ģimenes studijā vērtē filmas "Vecāku sapulce" scenārija autore Linda Rudene, aktrise Anta Aizupe, privātās pamatskolas "Domdaris" direktore Dace Jaundāldere-Dātava, Jaunciema pamatskolas pienākumu izpildītāja Anna Zaula un resursa "uzvediba.lv" vadītāja Līga Bērziņa. -
"Divi latvieši, Lote un Rihards, satikās un iemīlējās, studējot ASV. Tagad viņi ir divu meitu - Māras un Elzas - vecāki. Dzīvojuši arī Rīgā, bet tad, meklējot vairāk miera, pārcēlušies un jau vairākus gadus sauc sevi par cēsniekiem. Cēsis ir arī Riharda dzimtā pilsēta. Nesen pabeiguši savas mājas celtniecību un ģimenē lielā cieņā ir grāmatu lasīšana – tas viss raksturo Šteinu ģimeni, ar viņiem šoreiz tiekamies Ģimenes studijā.
Viņi ir arī pieredzējuši to, ko mēdz dēvēt par "divi zem divi", jo viņu meitām ir pavisam neliela gadu starpība. Taču tas ir bijis apzināts solis. Lai arī ne vienmēr ir viegli, tomēr Lote saka, ka tieši bērnu audzināšana ļauj tā pa īstam pieaugt, iepazīt sevi un virzīties aizvien labāku sevis versiju. -
Pēc tam, kad pērnā gada rudenī Bērnu slimnīcā no difterijas nomira bērns, aktualizējās diskusija par to, vai un kā valstij vajadzētu kontrolēt, vai patiesi visi bērni tiek vakcinēti. Šobrīd izstrādāti grozījumi Vakcinācijas noteikumos, kas paredz lielāku gan vecāku, gan ārstu atbildību.
Piemēram, vecākiem, atsakoties no bērnu vakcinācijas, būs jāparaksta veidlapa, kurā ir arī teksts: "apzinos, ja bērna nevakcinēšanai būs sekas, kas ietekmēs bērnu veselību vai dzīvību, man var iestāties kriminālatbildība".
Vai tas varētu vismaz šaubīgos vecākus motivēt vakcinēt savus bērnus, in vai minētais nav pretrunā ar vecāku tiesībām? Ģimenes studijā skaidro un analizē Jana Feldmane, Veselības ministrijas Sabiedrības veselības departamenta direktore, Ainis Dzalbs, ģimenes ārsts, Latvijas Lauku ģimenes ārstu asociācijas valdes loceklis, un Laila Grāvere, Tiesībsarga biroja Bērnu tiesību nodaļas vadītāja. -
Jau tradicionāli janvārī daudzi izvēlas pievienoties izaicinājumam "Neapēd zemeslodi!", kuras mērķis ir mazināt gaļas un citu dzīvnieku izcelsmes produktu patēriņu. Nereti arī uztura speciālisti norāda, ka būtu labi dažādot savu ēdienkarti un izvēlēties arī citus olbaltumvielu avotus. Vai šādi aicinājumi ir derīgi arī bērniem? Ko darīt, ja bērns pēkšņi vēlas kļūt par vegānu un kā veidot veselīgu ēdienkarti, lai tā nepietrūktu vajadzīgo uzturvielu ne lieliem, ne maziem ēdājiem?
Ģimenes studijā sarunājas Lilita Kenta, izaicinājuma "Neapēd zemeslodi" vadītāja, Olga Ļubina, Bērnu slimnīcas uztura speciāliste, Ilze Mežraupe, Bērnu slimnīcas psihiatre un psihoterapeite, kā arī Mairita un Marta Bičukas, mamma un meita. Marta jau ceturto gadu ir iesaistījusies izaicinājumā, neēdot dzīvnieku izcelsmes produktus. -
Ir skaidrs, kas izraisa dzemdes kakla vēzi, ir iespēja to agrīni diagnosticēt un ārstēt, un ir pieejama arī vakcīna, kas praktiski izslēdz iespēju saslimt ar šo slimību. Tomēr tas nozīmē, ka Latvijā vairs nesaslimst un arī nenomirst no dzemdes kakla vēža. Kā veicināt bērnu vakcināciju pret šo vīrusu un kā mudināt mammas atsaukties aicinājumam veikt skrīningu?
Ģimenes studijā diskutē Lāsma Līdaka, bērnu un pusaudžu ginekoloģe, Latvijas Ginekologu un dzemdību speciālistu asociācijas prezidente, Jana Žodžika, asociētā profesore, Rīgas austrumu klīniskās universitātes slimnīcas Ginekoloģijas klīnikas vadītāja, Jevgeņijs Bondins, ģimenes ārsts, klīnikas "Alma" vadītājs, un Signe Mežinska, Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātes asociētā profesore.
Jana Žodžika norāda, ka Pasaules Veselības organizācijas izvirzīts mērķis 2030. gadā izskaust dzemdes kakla vēzi visā pasaulē. Tas nozīmē sasniegt līmeni, kad saslimstība ar šo ļaundabīgo slimību ir mazāk kā četri gadījumus un 1000 iedzīvotājiem.
Vai tas ir reāli? Ir valstis, piemēram, Somija, Zviedrija, kas tuvojas šim skaitlim. Taču Latvijā 2023. gadā tie bija 17,7 gadījumi uz 100000 iedzīvotājiem, kas ir daudz vairāk nekā ir mērķis. Ceļš, lai izskaustu vēzi, vēl ir ļoti garš. Lai gan salīdzinot ar 2013. gadu, kur šī saslimstība bija 24 gadījumi uz 100000, tā ir pozitīva dinamika. Neraugoties uz to, tas ir trešais augstākais rādītājs Eiropā.
Dzemdes kakla vēzis var skart jebkuru sievieti vecumā no 25 gadiem līdz pat sirmam vecumam. Vislielākā saslimstība ir pēc 40 gadu vecuma. -
Piecgadnieka mamma Enija raksta Ģimenes studijai vēstuli, jo ir neziņā, kā palīdzēt savam bērnam, kuram ir trauksme un bailes, kas traucē ikdienā, jo nevar atļauties visu algu atdot par terapijām, nevar arī aizbraukt uz galvaspilsētu, lai saņemtu pakalpojumu, un nevar gaidīt, kad pienāks garumgarā rinda, lai tiktu pie speciālista. Šī mamma nav vienīgā. Vairāk nekā trešdaļai vecāku nav skaidrs, kur vērsties pēc palīdzības, ja bērnu piemeklējušas mentālās veselības problēmas. Kādi ir iespējamie risinājumi un kā saprast, pie kura speciāliste vērsties pēc palīdzības? Ģimenes studijā diskutē Ņikita Bezborodovs, psihiatrs, Bērnu slimnīcas
Metodiskās vadības centra vadītājs bērnu psihiskās veselības jomā, Elīna Rotbaha- Zaremba, Pusaudžu resursu centra Siguldas filiāles vadītāja, veselības un klīniskā psiholoģe, un Evita Karpoviča, Rīgas 84. vidusskolas izglītības un skolu psiholoģe.
-
Ģimenes studija dodas tikties ar Štillu ģimeni. Latviete Rita un albānis Albis iepazinās pirms 20 gadiem kādā vasarā kā studenti, piepelnoties Skotijas zemeņu laukos. Un kā viņi stāsta sarunā, tā bija mīlestība no pirmā acu skatiena. Un nevienu brīdi nav bijusi doma, ka kultūras atšķirības un dažādā dzīves uztvere vai tolaik nepilnīgās valodas zināšanas, kas ļautu bez pārpratumiem saprasties, varētu viņus šķirt. Ģimenē tagad aug trīs meitas, Štilli dzīvo Latvijā, bet saikne ar Albja ģimeni Albānijā nav zudusi - tā tiek uzturēta ikdienas sarunās ar albāniešiem un regulāri viesojoties viņa dzimtenē.
-
Digitālie bērni un digitālie mazuļi ir mūsdienu realitāte. Taču kādas ir viņu spējas un prasmes lietot tehnoloģijas praktiskām vajadzībām. Ko par to vēsta pētījumi pasaulē un ko datorikas stundās apgūst bērni Latvijas skolās?
Ģimenes studijā diskutē klīniskais psihologs Edmunds Vanags, Latvijas Informātikas skolotāju asociācijas valdes priekšsēdētājs Viesturs Vēzis, Rīgas Teikas vidusskolas direktores vietniece mācību darbā, datorikas skolotāja Ingrīda Priedīte, RTU Datorzinātnes, informācijas tehnoloģijas un enerģētikas fakultātes asociētais profesors Aleksejs Jurenoks un Valsts izglītības attistības aģentūras Izglītības satura departamenta direktore Diāna Šavalgina. -
Izvaicājam Ģimenes studijā speciālistus par aktualitātēm ziemas vīrusu infekcijās, kas apdraud ģimenes ar bērniem. Kas ir mikoplazmas pneimonija, kāpēc bērniem raksturīgā saslimšana daudz smagāk skar daudzus pieaugušos un kā šajā sezonā uzvedas gripa un Covid? Skaidro Rīgas Stradiņa universitātes profesore, Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas Ģimenes vakcinācijas centra vadītāja, Imunizācijas valsts padomes priekšsēdētāja Dace Zavadska un ģimenes ārste Alise Singha.
-
No februāra iznāks jauns žurnāls bērniem - "Lasis". Taču cik dažāds un kvalitatīvs ir periodikas piedāvājums bērniem? Vai bērni lasa drukātos medijus, vai tomēr svarīgāka ir krāsainā rotaļlieta, kas lielai daļai šo izdevumu pievienota? Un ko šajos izdevumos novērtē vecāki?
Ģimenes studijā diskutē Marita Zitmane, Latvijas Universitātes Ekonomikas un sociālo zinātņu fakultātes asociētā profesore, vadošā pētniece, Zane Blanka, topošā žurnāla "Lasis" galvenā redaktore, Ērika Bērziņa, rakstniece un žurnāla "Pūcīte" galvenā redaktore. Ierakstā uzklausām mammu Kitiju Balcari. -
Kad mēs augām, tā gan nebija - šo frāzi teju katra paaudze velta saviem pēcnācējiem. Taču, vai patiesi varam apgalvot, ka mūsdienu bērni ir nepaklausīgāki, nekā tas bija agrāk? Kas vispār ir paklausība un kā uz šo jēdzienu raugās speciālisti? Ģimenes studijā diskutē psiholoģe Iveta Aunīte un Talsu novada Laidzes pirmsskolas izglītības iestādes "Papardīte" pedagoģes Elīna Vērzemniece un Edīte Dzintare.
Vai jēdziens paklausība ir aktuāls vairs mūsdienu pedagoģijā un psiholoģijā un vai paklausība kā vērtība ir dzēšama vai pat jau pati izzudusi no mūsu vērtību skalas? Un kas tad ir liekams tās vietā?
Iveta Aunīte atzīst, ka kopš sarunas ar kādu mammu, ir ļoti uzmanīga lietojot vārdu paklausība, viņa atzīst, ka vārds sadarbība skan mūsdienīgāk un arī ir vairāk virzīts uz abu pušu vajadzību apmierināšanu. Paklausība vairāk izklausās, ka pieaugušais no savu gadu un varas pozīcijām būs tas, kurš lems. kā notiks lietas. Sadarbība būtu tad, kad rēķināmies ar abu pušu vajadzībām un tas vairāk ir par cieņu un par robežām. -
Jānis Aļeksejevs un Linda Liepiņa ir četru dēlu vecāki un kā paši atzīst – ģimenē tehnoloģiju entuziasti ir gan lielie, gan mazie. Tieši viņu kā vecāku pieredze likusi domāt un saprast, cik būtiska ir mūsdienīga pieeja mācībām un tieši tāpēc viņi savai dzīvesvietai tuvējā Siguldā atvēruši Latvijā pirmo STEAM izglītības centru, kas jau izskanējis ziņās.
Ģimenes studijā sarunā par to, kāpēc tas licies svarīgi? Kur viņi velk robežu starp mācīšanos un izklaidi? Un kāda ir dzīve un ikdiena ģimenē, kurā aug četri zēni no 2 līdz 15 gadu vecumam? - Se mer
