Episoder
-
Ar mērķi veicināt latviešu vēsturisko zemju izdzīvotāju identitāti un piederību, kā arī lai garantētu latviešu vēsturisko zemju kultūrtelpu saglabāšanu un attīstību, pirms trīs gadiem - 2021.gada jūnijā Saeimā pieņēma vēsturisko zemju likumu, kur starp pārējām vēsturiskajām zemēm - Vidzemi, Latgali, Kurzemi un Zemgali, kartē iezīmēja arī Sēliju.
Kultūrvēsturiskajā iedalījuma kartē Sēlija ir gara un izstiepta teritorija Latvijas dienvidaustrumos. Gar Daugavu tās kreisajā krastā Sēlija stiepjas no Jaunjelgavas līdz par Baltkrievijas robežai Krāslavas novadā, visā tās garumā robežojoties ar Lietuvu. Sēlijas vēsturiskajā zemē ietilpst daļa Aizkraukles, Jēkabpils, Augšdaugavas, Krāslavas novadu un arī daļa Daugavpils valstspilsētas.
"Sēlijai jau vienmēr laika gaitā bijis tāds vēsturiskais novads, kuru paši šeit dzīvojošie iedzīvotāji atzīst un vienmēr bija pieminējuši. Var būt vairāk agrāk tā ir skanējusi kā augšzeme. Un mēs esam ļoti priecīgi, ka Levita kungs šo te dabūja gatavu un šo kultūrvēsturisko latvju zemju likumu apstiprināja. Un, ka Sēlija beidzot ir kā atsevišķs, oficiāls kultūrvēsturiskais novads parādījusies kartē," saka īstena sēliete, bebreniete, Dvietes senlejas informācijas centra “Gulbji” darbiniece un arī Bebrenes apvienības pārvaldes vadītāja Benita Štrausa.
"Tas mums dod lielāku pašapziņu, lielāku spītu turpināt un saglabāt visas šīs tradīcijas un vērtības."
Vēl pirms pēdējās administratīvi teritoriālās reformas tika nodibināta Sēlijas novadu apvienība, tajā tolaik apvienojot - Aknīstes, Ilūkstes, Jaunjelgavas, Jēkabpils, Neretas, Salas un Viesītes pašvaldības. Un cerot teritoriālajā reformā uz savu atsevišķu kopīgu novadu. Tomēr reforma Sēliju nav saudzējusi, to sašķeļot un pievienojot citiem novadiem, un šobrīd nav nevienas pašvaldības, kas būtu tikai un vienīgi Sēlijas vēsturiskajā zemē. Sēlijas novadu apvienība izjuka. Tagad izveidota Sēlijas asociācija, tomēr valstiska līmeņa pārstāvniecības šai vēsturiskajai zemei joprojām nav.
Kā šodien attīstās sēļu identitāte un kultūrpolitika un kas ir Sēlija šodien, par to plašāk raidījumā. -
„Ļoti akmeņains krasts, ir ļoti grūti ieiet ūdenī, tāpēc bērni lec no pontona. Tā kā mums šī nav oficiāla peldvieta, tad ūdens tīrība regulāri te netiek pārbaudīta, nav šo boju," Agita Grīnvalde – Iruka ir divu pusaudžu mamma. Viņu uztrauc, ka Aizkrauklē nav nevienas oficiālas peldvietas.
"Ja tu dzīvo pie Daugavas, nu, kur gan citur lai es iet atpūsties, ja ne pie upes.”
Gada siltākie mēneši ir laiks, kad notiek visvairāk nelaimes gadījumu uz ūdens. Aizvadītajās brīvdienās glābēji no ūdenstilpēm izcēla trīs bojāgājušos un šogad noslīkuši jau 37 cilvēki. Glābēji dežūrē galvenokārt pludmalēs, kas saņēmušas Zilo karogu un Latvijā tādas ir tikai 12. Bet ko var izdarīt pašvaldība, lai peldēšanās tās teritorijā būtu drošāka? -
Mangler du episoder?
-
Pirms astoņiem gadiem Liepājas pusē, Grobiņas atkrituma poligona „Ķīvītes” teritorijā sāka darboties atkritumu šķirošanas komplekss. Šo gadu laikā jūtams būtisks progress, īpaši dalīti vākto atkritumu jomā
„Ja pirms astoņiem gadiem mums mēnesī ienāca kādas 24 tonnas dalīti vākto atkritumu, tad tagad tās ir vairāk nekā 200 tonnas. Progress ir, cilvēki šķiro vairāk. Protams, ar apjomu, kaut kādā ziņā cieš arī kvalitāte.
Jo, ja sākumā šķiroja paši apzinīgākie un rūpīgākie, tad tagad šķiro vairāk cilvēku. Kāds kaut ko nav sapratis, vai kam neinteresē tik ļoti, kas notiek tālāk ar to materiālu, tad arī piejaukumu ir vairāk,” situāciju iezīmē SIA „Eco Baltia Vide” šķirošanas kompleksa ražošanas vadītājs Jānis Višņevskis.
Turpat netālu Grobiņas atkritumu poligonā atrodas arī jaunā bioloģisko atkritumu rūpnīca, kas darbojas jau aptuveni pusgadu. Bioloģisko atkritumu apjoms, kaut arī tam bijuši piejaukumi, jau šajā laikā ir bijis pietiekošs, lai varētu notikt gāzes ražošanas process.
„Viss jau no mums atkarīgs - kā paši šķirosim, lai bioloģiju tīrāk atšķirotu.
[..] jo sliktāks materiāls, jo vairāk sadārdzina procesu un apgrūtina komposta iegūšanu,” stāsta SIA „Liepājas RAS” ražošanas tehniskais speciālists Pēteris Dovgvillo.
Šajā Kurzemes atkritumu poligonā joprojām tiek noglabāti aptuveni 40% no saražotajiem atkritumiem, tomēr par iespēju sasniegt mērķi līdz 2035. gadam atkritumu poligonā noglabāt tikai 10% no atkritumiem, uzņēmumā vērtē cerīgi. Progress ir jūtams, taču joprojām cilvēkiem ir ļoti dažāda izpratne par šķirošanu. -
"Grāmatas, te internets iespējams, te klientei vajadzēs apdrošināšanas polisi uztaisīt. Te kopē veselības dokumentus, analīzes, piemēram. Nu viskaut ko prasa,"
lauku bibliotēkas ikdienu atklāj Limbažu novada Bīriņu bibliotēkas vadītāja Broņislava Keiša.
Pavasara sākumā publiskajā telpā izskanēja informācija, ka Limbažu novada pašvaldība plāno slēgt septiņas bibliotēkas. Šajās dienās arī izšķiras šo lasītavu liktenis.
Pirms tam Latvijas Nacionālā bibliotēka un tās Atbalsta biedrība aicināja Kultūras ministriju, Latvijas Bibliotēku padomi un Limbažu novada domes deputātus, pieņemot lēmumus šajā jautājumā, darīt to sociāli un valstiski atbildīgi. Limbažu novada pašvaldībā norāda - ka tieši tā šis jautājums arī tiek skatīts, jo dažos gadījumos saglabāt bibliotēkas nebūtu saimnieciski. Pie tam - kā norāda Limbažu novada pašvaldība - sešos gadījumos netiks slēgtas bibliotēkas, bet gan Limbažu bibliotēkas struktūtvienības, pie tam - katrā novada pagastā bibliotēkas pakalpojumi būšot pieejami.
Lauku mazo bibliotēku nozīmi un turpmāko likteni plašāk skaidro Solvita Stara. -
Cilvēku tūkstoši dodas gājienā, dziesmas, Krievijas karogi, georga lentes, jaunieši tumšzaļās kara uniformās un runas, kas kultivē Krievijas propagandu, – visi tie Krievijas agresiju slavinošie simboli, kas šobrīd Latvijā ir aizliegti, bija Daugavpils realitāte 9. maijā daudzu gadu garumā.
Vairāk kā divus gadus pēc Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā un pēc padomju armiju slavinošo pieminekļu demontāžas Latvijā, 9. maija kults Daugavpilī joprojām nav miris, bet gan pārcēlies uz Dubrovina parku pilsētas centrā, kur atrodas Padomju karavīru memoriāls. Obligāti demontējamo pieminekļu sarakstā tas nebija iekļauts, jo šeit esot apbedījumi. Lai gan bez kopīgas pulcēšanās un mazākā skaitā nekā pērn, arī šogad te ieradās daudzi proklemliski politiķi un iedzīvotāji, kuri joprojām šo dienu neuzskata par Latvijas okupācijas sākumu.
„Kad pa visu centru gāja cilvēku straumes ar uzplečiem, ziediem, dažādu simboliku, tā vairs nav. Lielākā daļa iedzīvotāju ir gatavi lietot valodu un sapratuši, ka nāksies integrēties Daugavpils un Latvijas sabiedrībā. Es nevaru pateikt par tām sarunām, kas notiek virtuvē pie tējas tases, bet gadi iet uz priekšu un paaudzes mainās,” saka Daugavpils domes deputāte Līvija Jankovska („Mūsu partija”).
Ja paaudžu maiņa varētu mainīt 9.maija tradīcijas Daugavpilī, tad īsti neskaidrs jautājums paliek, par kādu naudu tiek uzturēts cits padomju mantojums – mūžīgā uguns pilsētas centrā Dubrovina parkā? Par to plašāk raidījumā. -
Latvija piedzīvojusi vairākus emigrācijas viļņus. Pēc Latvijas iestāšanās ES 2004. gadā sākās brīva darbaspēka kustība Eiropā, nākamais, vēl lielāks emigrācijas vilnis bija pēc globālās finanšu un ekonomikas krīzes 2008. gadā, kad Latvijā plīsa arī nekustamā īpašuma burbulis. Kā liecina CSP dati, ja kopumā Latvijā pēdējos gados atgriezās četri līdz pieci tūkstoši remigrantu gadā, tad pēc pandēmijas – 2021. gadā atgriezās gandrīz 7000, 2022. gadā – virs 9300.
Konkrēti Zemgalē pērn atgriezās 118 Latvijas iedzīvotāji, kas pirms tam dzīvoja un strādāja ārzemēs, galvenokārt Anglijā, Vācijā, Īrijā un Norvēģijā. Visbiežāk atgriežas ģimenes ar bērniem. Kas, atgriežoties Latvijā, sagādā lielākās problēmas – dzīvesvieta, darbs vai izglītības iespējas bērniem - par to plašāk raidījumā.
-
Vietā, kur padomju laikā atradās tanku poligons, tikai tagad, pēc daudziem gadu desmitiem Ventspils brīvostas teritorijā izdevies gandrīz pilnībā atbrīvoties no vēsturiskā naftas produktu piesārņojuma, kas apdraudēja Baltijas jūru. Tas ir viens no miljoniem eiro vērtajiem sanācijas projektiem, kas tiek īstenots Kurzemē. Savukārt Liepājā jau no deviņdesmito gadu sākuma sākās Karostas kanāla piesārņojuma izpētes, vēlāk arī laikietilpīgs un sarežģīts sanāciju projektu stāsts. Tā pilnīgai attīrīšanai būtu vajadzīgi vēl desmitiem miljonu eiro.
Kādu padomju armijas mantojumu glabā abas lielākās Kurzemes ostas un kāda ir situācija šobrīd, par to plašāk raidījumā. -
Latvijā netrūkst skaistu un nostāstiem apvītu piļu un muižu gan ar vēsturisko, gan arhitektonisko vērtību. Uzturēt šīs ēkas, kas mērāmas simtos, nav vienkārši. Daudzas ir pieejamas apskatei, tās arī piedāvā dažādas aktivitātes, bet daļa aiziet nebūtībā. Pamatā jau finanšu trūkuma dēļ. Kāda nākotne sagaida Vidzemes pilis un muižas, par to plašāk raidījumā interesējusies žurnāliste Solvita Stara.
-
„Nu jā, dažreiz ir tāda sajūta, ka tu neesi Liepnā, jo tur ir viens liepnenietis un desmit svešzemnieki.”
„Pirmoreiz mūžā dzīvē redzēju, kā afrikāņi nesa uz galvas pilnu maksimas maisiņu. Mierīgi iet, uz galvas maisiņš.”
Šādas eksotiskas ainas var redzēt Alūksnes novada Liepnā, kur jau septiņus mēnešus darbojas patvēruma meklētāju izmitināšanas centrs. Šeit tiek nogādātas personas, kuras, šķērsojot Latvijas robežu vai jau atrodoties Latvijā, pieprasījušās patvērumu, un tagad gaida lēmuma pieņemšanu. Iepriekš visi patvēruma meklētāji uzturējās Muceniekos, taču, pieaugot migrantu skaitam, pagājušā gada augustā līdzīgs centrs atvērts arī Liepnā. Kā vietējie sadzīvo ar jaunajiem kaimiņiem, kāda ir patvēruma meklētāju ikdiena, gaidot bēgļa statusa piešķiršanu vai atteikumu, un kas ar viņiem notiek pēc tam, par to plašāk raidījumā. -
Vairākās Latgales pilsētās uzrunātie cilvēki ikdienā lielākoties informāciju saņem no radio, televīzijas un interneta ziņu portāliem. Vien tad, ja viņu pilsētā notiktu kāda krīzes situācija, skatītos arī pašvaldības mājaslapu un sociālos tīklos. Taču, vai iedzīvotāji tur atradīs meklēto? Dabas kataklizmas, robežas stiprināšana un hibrīdkarš - krīzes, ar ko saskaras pašvaldības, ir dažādas. Kā uz tām reaģē vietvaras, kurš krīzē ir galvenais runātājs un vai iedzīvotāji uz šo informāciju var paļauties?
Marta sākumā komunikācija par Latvijas ārējās robežas stiprināšanu parādīja – reizēm pat nevajag ārēju krīzi, lai būtu nepieciešams iedarbināt krīzes komunikāciju. 5.martā Ministru kabinets apstiprināja austrumu robežas militārās stiprināšanas un pretmobilitātes plānu. Tajā pašā dienā, vēstot par robežas stiprināšanu, aizsardzības ministrs Andris Sprūds no „Progresīvajiem” savā profilā sociālajā tīklā X ievietoja video. Tajā viens no tekstiem bija „Gatavība uzstādīt mīnu laukus”. Zīmīgie vārdi par mīnu laukiem, izrauti no konteksta, radīja auglīgu zemi spekulācijām.
Līdz ko nav pieejama pilnīga un skaidra informācija, tā rodas vieta interpretācijai un dezinformācijai, skaidro Latvijas Transatlantiskās organizācijas ģenerālsekretāre Sigita Strūberga. "Efektīva stratēģiskā komunikācija ir labākais ceļš.
Šobrīd mēs redzam, ka daudzas institūcijas joprojām mācās nodrošināt maksimālo caurskatāmību, tomēr tas, ko mēs redzam, ka joprojām tas atgādina tādas padomju tradīcijas, ka iedzīvotāji varētu arī iztikt bez informācijas."
Tikmēr Valsts kanceleja un Latvijas Transatlantiskā organizācija jeb LATO šajā pavasarī rīko darbnīcu ciklu #DrošaLatvija. Simulācijas spēle aprīlī un maijā notiks vairākās Latvijas pilsētās. Tas ļaus iepazīties un mācīties sastrādāties pašvaldību darbiniekiem, drošības iestādēm un nevalstiskajām organizācijām. Eksperti uzsver – jau šobrīd esam uz informatīvā kara frontes līnijas, tāpēc atlikt krīzes komunikācijas apmācības vairs nav laika. -
Laikā, kad daudzas pašvaldības domā, kā samazināt izdevumus, Jelgavas novadā septiņiem esošajiem jauniešu centriem martā pievienojās vēl divi. Arī Jelgavas pilsētā no 1.marta sācis darboties jauns sabiedriskais centrs jauniešiem Pakāpiens. Kāds ir jauniešu centru izveidošanas mērķis - brīvā laika pavadīšana, neformālā izglītība, brīvprātīgais darbs vai sociālā riska grupu jauniešu iesaistīšana, un kādu auditoriju sasniedz, plašāk raidījumā.
-
Valka ir neliela pilsēta Ziemeļvidzemē, tā ir arī Valkas novada centrs, un te dzīvo 4,5 tūkstoši cilvēku. Kopš 2014. gada Valkā vairs nav savas slimnīcas, te darbojas ģimenes ārsti, bet pēc plašākiem veselībai nepieciešamajiem pakalpojumiem, Valkas iedzīvotāji spiesti braukt uz 50 kilometrus attālo Vidzemes slimnīcu Valmierā. Tikmēr blakus esošajā tā sauktajā kaimiņvalsts dvīņu pilsētā Valgā slimnīca ir. Un tā atrodas pat ar kājām sasniedzamā attālumā. Valkas novada pašvaldība ar Nacionālo veselības dienestu ir izstrādājusi atvieglotu kārtību, kādā Valkas novada iedzīvotāji var saņemt atmaksu par Valgas slimnīcā saņemtajiem pakalpojumiem. Un arī informācijas novada mājaslapā internetā liecina - valcēnieši tiek aicināti izmantot veselības aprūpes pakalpojumus Valgā. Tomēr izrādās, iedzīvotāji šo iespēju nemaz nesteidz izmantot. Kādi ir šķēršļi un iespējamie risinājumi plašāk skaidro žurnāliste Solvita Stara.
-
Zaļais kurss pašvaldību pārvadājumu jomā ir nosprausts, tas nozīmē, ka nākotnē arī uz skolu novados bērnus aizvien vairāk vedīs elektroautobusi. Bažas par to izsaka pašvaldības ar plašām lauku teritorijām, tostarp Augšdaugavas novads Latgalē, kur kopumā ir 19 izglītības iestādes, uz kurām no tuvākas un tālākas apkārtnes kopumā skolēnus uz skolu šobrīd ved 47 ar dīzeli darbināmi skolēnu autobusi, dienā nobraucot ap 4 tūkstošiem kilometru. Pašvaldību autoparks noveco un tā atjaunošanā pašvaldības aizvien vairāk tiek aicinātas izvēlēties zaļos jeb bezemisju transporta līdzekļus, jo tieši tam atvēlēti Eiropas fondu līdzekļi.
Par to, kas šobrīd attur pašvaldības no aizvien plašākas elektroautobusu izmantošanas skolēnu pārvadāšanā un ar kādām problēmām pašvaldības saskaras, plašāk raidījumā. -
Otrdien pie Ministru Kabineta pulcējās mežu īpašnieki un kokrūpniecības uzņēmumu darbinieki, lai pievērstu uzmanību problēmai par kompensācijām mežu īpašniekiem, kuru meža zemes tiek nodotas dabas aizsardzībai un tiek ierobežota vai aizliegta saimnieciskā darbība. Mežsaimniekiem vakar pievienojās arī lauksaimnieki, kuri jau februārī protesta akcijās runāja par birokrātijas pieaugumu lauksaimniecības nozarē.
Raidījumā plašāk, ko par birokrātiju un zaļā kursa prasībam domā Zemgales zemnieki. -
„Noteikti ronis izēdis. Paskaties, kas par caurumiem. Baigi nodīrājis, domā, ka zirgs būtu izbraucis cauri,"
piekrastes zvejnieks Artis Adamovičs no Bērzciema ir viens no biedrības „Mazjūras zvejnieku” saimes. Viņš tīra tīklus no ūdenszālēm un rāda, cik ļoti tīklus saplosījuši roņi. "Likvidēt nedrīkst, tikai audzināt drīkst. Tīkls maksā 30 līdz 50 eiro, nu tas ir norakstāms, jāstrādā, lai varētu nopirkt jaunu tīklu."
Šobrīd piekrastes zvejniekiem ne tikai jādomā, kā dažādot savu darbību, pievēršoties arī tūrismam, taču vienlaikus jādomā ko darīt ar roņiem jūrā, kas nodara kaitējumu kā lomiem, tā tīkliem. Tāpat šobrīd tiek spriests arī par zvejas limitiem un paredzēts liegums zušu zvejai.
Engurē izveidotā biedrība „Mazjūras zvejnieki” dibināta pirms četriem gadiem un šobrīd aktīvi pārstāv piekrastes zvejnieku intereses un maina spēles noteikumus zvejas likumdošanā. Viens no virzieniem, kurā līdz šim strādāts - ES finansējuma piesaiste.
Raidījumā plašāk par piekrastes zvejnieku izaicinājumiem un pieejamo atbalstu. -
Jau divus gadus esam liecinieki Krievijas pilna mēroga iebrukumam Ukrainā. Pa šo laiku cilvēki sev uzdevuši jautājumu – ko es darītu šādā situācijā, kas notiktu ar manu ģimeni, vai par mani kāds parūpēsies?
"Daudzi cilvēki nezina, ko darīt krīzes situācijā, tas patiesībā mani ļoti uztrauc.
Es domāju, ka jāstrādā pašvaldībai, jāmeklē kaut kādi veidi, varbūt pat jāorganizē kaut kāda kustība, biedrība un jārunā ar cilvēkiem," spriež kāda cēsiniece.
Tuvojoties Krievijas iebrukuma Ukrainā gadadienai raidījumā žurnāliste Solvita Stara pētījusi, cik gatavi ir iedzīvotāji reģionos dažādām krīzes situācijām, vai zina, ko darīt apdraudējuma gadījumā. Tāpat skaidros, cik aktīvi pašas pašvaldības komunicē ar iedzīvotājiem par šiem jautājumiem un kurš tad ir atbildīgs par gatavību rīkoties X stundā. -
Janvāra sākumā Latviju pāršalca ziņa, ka Rēzeknē trīs nepilngadīgie aizturēti aizdomās par divu vīriešu slepkavību un vēl viena cilvēka smagu savainošanu. Divi no aizdomās turētajiem mācījās Rozentovas pamatskolā Rēzeknes novada Maltā.
„Mums visiem tā bija negaidīta ziņa.
Bija viņiem skolā problēmas ar uzvedību, bet tās vairāk bija tādas, ka varbūt ar vārdiem viņš varēja kaut ko pateikt nejauku, bet ne tik ļoti lai rezultāts būtu tāds,”
saka skolas sociālais pedagogs Svetlana Zepa.
Rozentovas pamatskola nav parasta skola. Te mācās bērni ar dažāda smaguma garīgās veselības un attīstības traucējumiem. Un vēl līdz janvārim tās nosaukumā bija vārds „speciālā”. Šādas skolas visā valstī pēc tiesībsarga ieteikuma tiek pārsauktas lai mazinātu diskrimināciju un absolventu dokumenti darba tirgū būtu līdzvērtīgi vispārējo skolu beidzējiem.
Šoreiz raidījumā iepazīsim speciālās skolas ikdienu un skaidrosim, kādas ir šādu skolu iespējas un cik lielā mērā mācību vide var ietekmēt riska jaunieša izvēles. -
Deviņdesmitajos gados darbu Latvijā uzsāka Nīderlandes fonds KNHM. Tā mērķis bija atbalstīt nelielus, vietējo iedzīvotāju izstrādātus projektus, kas uzlabotu viņu dzīves vidi. Viens projekts varēja piesaistīt finansējumu līdz 1000 eiro un tā rezultātam bija jābūt brīvi pieejamam plašai sabiedrībai. Nīderlandes fonds darbu Latvijā beidzis, bet viņu aizsākto iniciatīvu – ar nelielu finansējumu atbalstīt pašu iedzīvotāju izstrādātus projektus, daļa pašvaldību turpina arī šobrīd. Par projektiem, kas pērn īstenoti Dobeles un Jelgavas novadā un ko tas dod kā pašvaldībai, tā iedzīvotājiem un vietējai kopienai, plašāk raidījumā skaidro žurnāliste Daina Zalamane.
-
„Mums ir Eiropā lielākā elektropulēšanas līnija nerūsējošam tēraudam, otra tāda ir tikai otrpus okeānam Amerikā. Tādus izmērus uztaisīt nekur citur Eiropā nevar. Mēs esam vienīgie un inovatīvi izdomājuši šo tehnoloģiju. Līdz šim to nebija iespējams izdarīt,”
par gadu mijā ekspluatācijā nodotās vienas no jaunākajām ražotnēm Liepājā - SIA „ICS Property” stāsta uzņēmuma ražošanas vadītājs Ingus Sudmalis. Jaunā ražotne atrodas salīdzinoši netālu no bijušā „Liepājas metalurga” un tās būvniecībā ieguldīti 2,5 milj. eiro. Septiņu gadu laikā Liepājā uzbūvētas 24 jaunas rūpnīcas, pilsēta piedzīvo metalurģijas ēras beigas, strauji attīstās industriālie parki. Liepājā Speciālās ekonomiskās zonas teritorijā ražotnes attīsta gan pašmāju, gan ārvalstu uzņēmēji.
Kā transformējusies biznesa vide Liepājā un ko šobrīd te ražo plašāk raidījumā „Reģioni krustpunktā”. -
Veselības aprūpe un kvalitāte dzīves smagajos brīžos nav mērāma tikai medikamentos vai medicīniskajos palīglīdzekļos. Būtiska loma ir arī cilvēka emocionālajai pašsajūtai. Smagi slimiem, nedziedināmiem vai vientuļiem pacientiem ne vienmēr pilnvērtīgu psihoemocionālo atbalstu spēj sniegt medicīnas personāls laika un cilvēkresursu trūkuma dēļ. Tad talkā nāk brīvprātīgie, kuri atslogo jau tā aizņemto mediķu ikdienu.
”Mūsu vecie cilvēki ir ļoti vientuļi. Kādam nav bērnu vai tie ir ārzemēs, vīrs vai sieva nomirusi. Viņi tiešām ir neiedomājami vientuļi. Un tad es devos pie Cēsu klīnikas vadības, kurai arī nebija tāda pieredzes, bet vadība bija ļoti atsaucīga. Un mēs mēģinājām,"
saka cēsiniece Gunita Bārda. Viņas ikdiena saistīta ar radošo sfēru, ne medicīnu, bet viņa ik nedēļu dodas uz Cēsu klīniku pie pacientiem, lai sarunātos, uzklausītu un lasītu priekšā.
Bet vai nesagatavotam cilvēkam šis darbs nebūs par smagu, un kā brīvprātīgajiem tikt pie apmācības, to plašāk pētījusi Solvita Stara. - Se mer
