Episoder
-
Esi mīļi sveicināts, vecais draugs Kalpakieti! Tā pagājušā gadsimtā, laika posmā no 1948. līdz 1977. gadam savstarpējā sarakstē cits citu uzrunāja "Savienības Pulkveža Kalpaka bataljons" trimdā dzīvojošie cīņu biedri.
Šajā raidījumā kopā ar pulkveža Oskara Kalpaka muzeja "Airītes" vadītāju Robertu Sipenieku ielūkosimies šajā sarakstē, kā arī uzzināsim pulkveža un citu "Airītēs" kritušo karavīru pieminekļu tapšanas stāstu, to likteni padomju laikos un kā pieminekļi pirms vairākiem gadiem tika atrasti. -
Tam galdam četras kājas,
Bet nabagam nav mājas;
Un sievas māte rājās,
Un tā tas rīmējas.
Jā, arī šī ir folklora, kas pieder pie Latviešu folkloras krātuves bērnu dziesmu kolekcijas, ko sāka vākt pagājušā gadsimta 20. gadu sākumā un turpina vēl apkopot šodien. Pieminot Krišjāņa Barona 189. dzimšanas dienu, kas bija 31. oktobrī, raidījumā kopā Latvijas Folkloras krātuves (LFK) pētnieci un fondu glabātāju Māru Vīksnu šķirstām bērnu tautas dziesmas, ticējumus, parunas un spēles gan no senākiem pierakstiem, gan digitālā arhīva.
Savukārt fragmentus no šiem vākumiem ir ierunājusi folkloriste, raidījumu „Laika ritu raksti” un „Greizie rati” vadītāja Iveta Medene.
Latviešu folkloras krātuve ir dibināta 1924. gadā un uzskatāma par senāko akadēmisko pētniecības iestādi Latvijas Republikā. Šī krātuves izveidošanā liela nozīme tolaik bija skolotājai un kā rakstīts Nacionālajā enciklopēdijā - pirmās profesionāli izglītotās latviešu folkloristu paaudzes pārstāvei Annai Bērzkalnei. Par krātuves pirmsākumiem, un tieši bērnu folkloras vākumu tajā stāsta Māra Vīksna.
Aplūkojam vairāk to vākumu, kas veidots pagājušā gadsimta 20. gados, kad, kā bilda Māra Vīksna, skolēni aizrautīgu skolotāju iedvesmoti pierakstīja tautas dziesmas, ticējumus, teikas, parunas.
Šobrīd LFK digitālajā arhīvā pieejami pāri miljonu digitalizēto failu ar tautasdziesmām, pasakām, ticējumiem, rotaļu aprakstiem, attēliem. Un vēl aizvien folkloras vācēji turpina apzināt nemateriālo tautas kultūras mantojumu. -
Mangler du episoder?
-
27. oktobrī, pieminot dzejnieku Aleksandru Čaku 123. dzimšanas dienā, viesosimies viņa muzejā Rīgā, Lāčplēša ielā 48, kas ierīkots dzejnieka pēdējā dzīvesvietā. Tur uzklausām stāstus par A. Čaka tēvu, šuvēju Jāni Čadaraini, un viņa darinātajām drēbēm dēlam, par viņa draugu, mākslinieku biedrības „Zaļā vārna" dibinātāju, gleznotāju Jāni Plasi un par dzejnieka darbistabas mēbelēm.
Skatot Aleksandra Čaka muzejā fotogrāfijas, kur dzejnieks redzams nevainojami pašūtos uzvalkos un mēteļos, labi pieguļošās platmalēs un spodros apavos, var viegli iztēloties Čaku ormaņa ratos dodoties uz kādu krogu vai draugu un kolēģu rīkotu saietu. Bet varbūt vieglāk iedomāties, kā draugi kāpj pa daudzdzīvokļu nama kāpnēm Lāčplēša ielā 48, zvana pie durvīm, apsveicinās ar dzejnieka tēvu, kurš turpat pirmajā istabā novāc drēbnieka piederumus no darba galda… Un te arī pagaidām apstāsimies, lai sāktu stāstu par Aleksandra Čaka tēvu – šuvēju Jāni Čadaraini un viņa darinātajām drēbēm dēlam. Tātad 8.dzīvoklis Lāčplēša ielā 48. Pirmā istaba, kur savulaik kungu uzvalkus šūdinājis Jānis Čadarainis.
Muzeja dārgumu sarakstā ir saglabājušies apģērbi, kurus savulaik ir darinājis Jānis Čadarainis un daži no šiem apģērbiem ir izlikti apskatei arī šī ieraksta laikā. Līdzās drēbniekmeistara diplomiem var aplūkot tumšu vesti ar zīda oderdrānu un paīsu jaku, kas sadiegta kopā no diviem brūnas krāsas vilnas audumiem.
Nākamā saruna par Čaku noris viesistabā pie neliela apaļa galda, kas tāpat kā visas citas mēbeles šeit ir saglabājušās no tiem laikiem, kad te mita dzejnieks kopā ar tēvu. Galdu klāj mātes izšūta balta sedziņa un muzeja vadītāja ļauj pārlapot senu biezu fotoalbumu, kur uz labu laimi uzšķiru fotogrāfiju ar dzīru ainu – smaidošs Čaks treju jaunu daļu sieviešu ielokā.
Un te seko muzeja galvenās krājuma glabātājas Solvitas Elertas stāstījums par vienu no biedrības „Zaļā vārna” jampampiem, jeb kā tolaik presē rakstīja – "jampamps ir zaļvārniska dzīves prieka izpausme", un par vienu no šīs biedrības dibinātājam gleznotāju Jāni Plasi.
Līdzas viesistabai ir pati galējā, izmēros neliela ar vienu diagonālu sienu – dzejnieka guļam- un darbistaba. Vienkāršs grāmatplaukts, pašaurs dīvāns, neliels Art Deco stila galdiņš, drēbju kumode, bet rakstāmgalds smagnējām virpotām kājām šķiet iespaidīgākā šīs istabas mēbele. -
„Pirmie plosti Gaujā tika laisti ap 1850. gadu. Vēl pēc 1960. gada Rīgas kokzāģētavām, kokmateriālus izmantojošām fabrikām un ostai ik gadus pa Gauju piegādāja vairāk nekā 100 tūkstošus kubikmetru baļķu no Vidzemes mežiem. Pludināšanu pa šo upi pārtrauca 1970. gadā." Tā raksta Māris Mitrevics, atceroties savas plostnieka gaitas Gaujā.
Siguldā viesojamies ekspozīcijā, ko pirms vairāk nekā diviem gadiem izveidoja Māris Mitrevics, lai cilvēki labāk iepazītu plostnieka amatu un darbarīkus. Pats ekspozīcijas saimnieks stāsta par ķekšiem, plenēm, astes plostiem, drigalkām, kā arī atklāj Plostnieku zupas recepti.
Saulē iededzis sirms stalts vīrs ar garu kārti rokā (kā vēlāk uzzināšu, tas ir ķeksis – plostnieku galvenais darbarīks) sagaida Siguldā, Gaujas malā, kur pirms diviem gadiem atklāja brīvdabas ekspozīciju par Gaujas plostniekiem. Ekspozīcijas idejas autors un tās saimnieks ir Māris Ansis Mitrevics, ilggadīgs Gaujas Nacionālā parka dabas aizsardzības inspektors un izbijis plostnieks, kurš nolēma šo seno sen izzudušo amatu iedzīvināt minētajā ekspozīcijā.
Sākam ar paša Māra Mitrevica stāstu par viņa plostnieka gaitām, tās viņš aprakstījis grāmatā „Gaujas plostnieka stāsts”, bet ekspozīcijā tās ir aplūkojamas plostnieka mājā gar sienām izliktās fotogrāfijās.
"Šodien man ir svarīga diena. Es sāku strādāt uz Gaujas – pie plostniekiem. Man nepieciešama nauda, un uz Gaujas tā ir – vajag tikai ar ķeksi bakstīt baļķus un tad nauda nāks. Mums šodien vakara maiņa, tas nozīmē, ka jāstrādā no diviem dienā līdz desmitiem vakarā. Pirmās pāris stundas strādāju ar sajūsmu. Saule spīd spilgti un svilinoši, bet, tā kā pats darbs prasa brīžam līdz ceļiem, brīžam līdz kaklam atrasties ūdenī, tad jūtos lieliski. Vēlāk sāku just nogurumu, bet vakarā jūtos salauzts. Man riebjas baļķi, saule, galīgi riebjas ūdens un citreiz tik kolosāli skaistie Siguldas skati. Es gribu tikai ēst un pampt. Vakarā pamatīgi saēdos zupu, ko pa diviem rubļiem var nopirkt uz plosta. To uz plosta arī gatavo." -
Valsts Stendes selekcijas stacija dibināta 1922.gadā un pirmais stacijas vadītājs un zinātniskā darba organizators vairāk nekā 20 gadus bija Jānis Lielmanis, agronoms un praktiskās selekcijas pamatlicējs Latvijā.
Lielā, senā skapī, mantotā no Stendes muižas baroniem Brigeniem, glabājas Jāņa Lielmaņa pieraksti. Šķirstām tos, kā arī skatām senus herbārijus, sēklu paraugu traukus, augu slimību kartotēku un vēl citas lietas, kas vēstī par Stendes selekcijas stacijas vēsturi un Jāņa Lielmaņa darbu.
Uzsakot saimniekošanu ar vienu vecu traktoru, 17 zirgiem, 3 vēršiem, vienu sivēnu, 21 slaucamo govi un 11 teļiem, agronoms Jānis Lielmanis spēja sakārtot tā laika ietekmīgākās zinātniskas iestādes darbību. 1923. gadā kapitāli izremontēja muižas veco govju kūti, strādnieku dzīvokļus. Muižas pils ēku pielāgoja agroķīmiskās laboratorijas, darba kabinetu un zinātnisko darbinieku dzīvokļu vajadzībām.
Tāds bija sākums pirmajai valsts dibinātajai selekcijas stacijai Stendē, kuru izveidoja un ilgus gadus vadīja agronoms un praktiskās selekcijas pamatlicējs Jānis Lielmanis, pilnajā vārdā Jānis Hilarijs Lielmanis. Stacijā arī šodien speciālisti nodarbojas ar graudaugu selekciju, tik tagad tās nosaukums ir Agroresursu un ekonomikas institūta Stendes pētniecības centrs. Bet vēstures liecības ir apkopotas centra bibliotēkā.
Ar Latvijas lauksamniecības vēstures lappusi iepazīstina Agroresursu un ekonomikas institūta vadošā pētniece Sanita Zute.
Jānis Lielmanis ir gan selekcijas pamatlicējs Latvijā, gan autors un līdzautors daudzām rudzu, kviešu, miežu, auzu un āboliņa šķirnēm. Viņa vadībā un tiešā līdzdalībā Stendes selekcijas stacijā izaudzētas augstvērtīgas auzu, sarkanā āboliņa un zirņu šķirnes.
Līdzās skapim ir izveidota neliela ekspozīcija, kurā var apskatīt priekšmetus, ko senāk izmantoja selekcijas stacijas darbinieki.
Atgriežoties pie agronoma un selekcionāra Jāņa Lielmaņa darbības Stendē, tie, kuri kopā ar viņu ir strādājuši, atceras Lielmani kā pieklājīgu, nedaudz atturīgu, bet bezgala labestīgu cilvēku. Ja vajadzēja kādam darbiniekam izteikt kritiku, tad Jānis Lielmanis to nekad nedarīja publiski, bet vainīgajam izteica piezīmes zem četrām acīm, savukārt kolēģu vidū nekad neskopojas ar uzslavām. No viņa laikabiedru stāstītā Sanita Zute atceras arī citas Jāņa Lielmaņa darba metodes.
„Zinātnieka idejas un veiktais darbs kalpo cilvēces progresam un paliek viņas zelta fondā.”
Šis Jāņa Liemaņa sacītais tagad rotā Stendes pētniecības centra bibliotēku līdzās selekcionāra portretam, un tagadējie centra darbinieki aizvien piemin un atceras šī dižā vīra iekopto un padarīto Latvijas lauksaimniecības vēsturē. -
Dantes krūšutēls, muižas kalpotāja izdotā literatūra un "ceļojošās grāmatas" no Vidrižu muižas bibliotēkas. Pieminot Latvijas Nacionālās bibliotēkas (LNB) ēkas desmito gadadienu, viesosimies Gaismas pils "Retumu pasaulē", kur kopā ar vēsturnieci un bibliotēkzinātnieci Kristīni Zaļumu iepazīstam liecības no Jaungulbenes muižas bibliotēkas, klausāmies stāstu par Liepupes pagasta grāmatu tirgotāju, izdevēju un grāmatsējēju Mārtiņu Elksni un uzzinām, kā atpakaļ Latvijā no Krievijas un Vācijas nonāca Vidrižu muižas bibliotēkas grāmatas.
LNB 5. stāvā telpā „Retumu pasaule” ir izvietota ikvienam interesentam pieejama ekspozīcija: grāmatas, periodika, priekšmeti, kas ir daļa no bibliotēkas reto rokrakstu un grāmatu krājuma.
Kristīne Zaļuma pieved pie stiklota skapja, atver durvis un saudzīgi izņem nelielu brošūriņu – garīgu dziesmu apkopojumu, ko savulaik atdzejojis Baumaņu Kārlis, bet šoreiz stāsts nebūs par mūsu valsts himnas mūzikas un vārdu autoru, bet gan par cilvēku, kas šo grāmatu izdevis.
Izburtojušas pāris rindas vecajā drukā rakstītos pantus, dodamies tālāk telpas dziļumā, kur Kristīne ir sagatavojusi citus uzskates materiālus par grāmatas izdevēju Mārtiņu Elksni, kurš spēka gadus pavadīja, strādājot par muižas mežsargu un grāfa Duntena ķieģeļu cepļa pārvaldnieku, bet pēcāk pievērsās savam sirdsdarbam – grāmatu iesiešanai, izdošanai un pārdošanai.
Nākamais stāsts ir par Jaungulbenes muižas bibliotēku, kur Tranzē-Rozeneku dzimtas pārstāvji līdzās grāmatu plauktiem novietoja arī tam laikam bibliotēku interjeram ierastus priekšmetus – dižu personu krūšutēlus. Jaungulbenes muižas bibliotēkas galdu rotāja viduslaiku dzejnieka un filozofa Dantes Aligjēri biste. Tāda pati, kas 1919. gadā, nodibinot Latvijas Valsts bibliotēku, te atrada mājvietu līdz šai baltai dienai, tiesa, bibliotēkā nonākot ar šautu caurumu galvā. Par Dantes krūšutēlu stāsta vēsturniece un bibliotēkzinātniece Kristīne Zaļuma.
Vēl viens stāsts ir Vidrižu muižas bibliotēkas liecības. Pāris nelielas grāmatas, kur uz vāka iekšpusē redzams baronu Budbergu dzimtas ģerbonis – uz sarkana vairoga kopā savīti pieci zeltīti gredzeni, ieraksts „Vidrisch” un ciparu kods. Šīs grāmatas ir ievērojamas ar to, ka tās piedzīvojušas vairākus īpašniekus, izglābtas no iznīcības Otrā pasaules kara laikā un veikušas garu ceļu līdz atgriezās Latvijā. -
Naujenes novadpētniecības muzejā apbrīnojam musturdeķi - vairāk nekā 500 metrus garu no gabaliņiem darinātu segu, kas savienoja Daugavas abus krastus; uzzinām, kas ir rušņiks un kā šajā pusē izšuva dvieļus; aplūkojam arī tēlnieces Valentīnas Zeiles darināto vecmāmiņas portretu un uzzinām, kādas vecticībnieku dzimtas šujmašīnas stāstu.
Augšdaugavas novada Naujenes ciemā esošajā novadpētniecības muzejā kopā ar muzeja vecāko speciālisti Māru Kampāni apbrīnoju izrakstītus linu dvieļus, bet šie nav vienīgie rokdarbi, kuriem šajā raidījumā pievērsīsim uzmanību.
Ikviens, ienākot muzejā, noteikti kā pirmos pamanīs pamatīgus krāsainus rituļus, tā, it kā kāds būtu siena ruļļus noadījis vai notamborējis. Tā ir Ginesa rekordu cienīga sega, tiesa, pagaidām vēl šis darinājums nav pieteikts rekordu grāmatā, bet tas ir Lielā Augšdaugavas musturdeķa darinātāju plānos. Šī sega vairakkārt ir pieminēta plašsaziņas līdzekļos, tāpēc atskatāmies uz tās tapšanas datiem un uzzinām tās patieso garumu šobrīd.
Par saknēm runājot, nebaidīšos apgalvot, ka pasaulē zināmākā naujeniete ir tēlniece Valentīna Zeile, dzimusi Naujenes pagasta Viļušu ciemā, pagājušā gadsimta 50. gadu vidū ienāca pašmāju tēlnieku saimē kā spilgta un radoša personība un 80. gados pārcēlās uz dzīvi Francijā, un līdz šai baltai dienai Parīzē turpina darboties tēlniecības jomā, radot darbus pati un skolojot topošos māksliniekus.
Naujenes muzejā tēlniecei ir veltīta atsevišķa ekspozīcija, kur atvērtajā krājumā var redzēt Valentīnas Zeiles darbus. Māra Kampāne pieved pie ģipsī veidota portreta; skatos uz krunkainu sieviņu, cieši sakniebtām lūpām, lakatiņu ap galvu.
No adītiem, tamborētiem un arī mālā, ģipsī un bronzā darinātiem rokdarbiem esam nonākuši pie izšuvumiem. Muzeja otrajā stāvā var apskatīt izrakstītus dvieļus, sarkaniem krustdūrieniem etnogrāfiski raksti, košiem diegiem ziedu vijumi, bārkstaini un vienkārši nebalināta lina gabali. Te ir stāsts par vecticībnieku rušņikiem.
Naujenē jau izsenis darbojas šūšanas kursi, ciemā bija drēbnieku darbnīca un šujmašīnas bija daudzās mājās, tostarp arī vecticībnieku saimēs, kur sievietes ar rokām darināja ne tikai minētos dvieļus, bet šuva arī apģērbu. Sākotnēji ar plaši pazīstamo „Singer” firmas šujmašīnu un padomju laikos jau ar elektriskajām mašīnām, ražotām Krievijas rūpnīcās. Māra Kampāne aizved uz krājuma telpām, lai parādītu īpašu hibrīdu – Skotijas un Krievijas pilsētas Podoļskas ražojumu. -
Pirms 85 gadiem darbu sāka Ķeguma HES. Atskatoties gan uz Ķeguma stacijas darbību, gan senākiem un arī jaunākiem Latvijas elektrifikācijas vēstures lieciniekiem, apciemojam AS "Latvenergo" Enerģētikas muzeju, kur kopā ar muzeja vadītāju Inu Lastovecku iepazīstam senāko muzeja eksponātu - 19. gadsimta nogalē ražoto ampērmetru strāvas stipruma mērīšanai, skatām Rīgas ielu elektriskā apgaismojuma laternu projektu un lūkojam Ķeguma spēkstacijas celtniecības gaitu, kas fiksēta Eduarda Krauca fotogrāfijās.
Kopā ar AS "Latvenergo" Enerģētikas muzeja vadītāju Inu Lastovecku stāvam pie turbīnas, kas atgādina kuģa dzenskrūvi – pamatīgs cilindrs ar četrām grozāmām lāpstiņām. Muzeja pagalmā ir daudz lielizmēra objektu – elektrosadales skapji, kompresori, transformatori, jaudas slēdži un citādas pamatīgu apmēru iekārtas, kas saistītas ar elektroenerģiju. Bet pati iespaidīgākā ir līdzās muzejam esošā Ķeguma HES – būve pāri Daugavai, kas savu darbību sāka pirms 85 gadiem.
Apgājušas goda apli ap turbīnu, kopā ar muzeja vadītāju dodamies iekšā muzejā, lai skatītu dažas no vērtībām, kas vēstī par enerģētikas vēsturi Latvijā. Ina Lastovecka pieved pie eksponāta – pamatīga modinātājpulksteņa izmēra apaļa metāla priekšmeta ar skalu no 0 līdz 500 . Eleganti vijīgi burti uz metāla virspuses vēstī, ka tas ir ampērmetrs, kas ražots Nirnbergā, bet šī iekārta ir saistīta ar elektriskā tramvaja ieviešanu Liepājā.
Skatot elektroenerģijas attīstību Latvijā, noteikti jāmin pagājušā gadsimta pirmās puses lielākais projekts mūsu valsts, tā teikt, „apgaismošanā”, proti, Ķeguma HES būve. Vieta spēkstacijai jau tika noskatīta 30.gadu sākumā un 1936. gadā Latvijas valdība noslēdza līgumu ar Zviedrijas firmu „Sentab” par šīs būves celtniecību. Visu procesu no 1936. - 1940. gadam ar fotokameru fiksēja kinooperators un fotogrāfs Eduards Kraucs, kura fotonegatīvi uz stikla platēm 2009. gadā tika iekļauti Apvienoto Nāciju Izglītības, zinātnes un kultūras organizācijas UNESCO programmas “Pasaules atmiņa” Latvijas nacionālajā reģistrā. -
17. gadsimta bronzas sakta ar iekaltām ozolzīlēm, tās atrašanas stāsts un Kārļa Ādolfa Veinberga fotoplates, kas atklāj Kandavas ainavu un cilvēkus 20. gadsimta 20.-30. gados. Ar šīm vērtībām mūs iepazīstina Kandavas novadpētniecības muzeja vēsturniece Aksilda Petrevica.
Saulainā vasaras nogalē mēroju ceļu uz Kandavas novada muzeju, gaišu divstāvu ēku, kas jau daudzus gadus iemājojusi bijušajā bankas ēkā, ”Paskaties uz tiem kandavniekiem, kas nāk no veikala ar pilniem maisiem, tāds sports viņiem katru dienu!”- teju ar apbrīnu bilst radio mašīnas šoferis Andis, norādot uz diviem vietējiem, kuri apņēmīgi ar iepirkumu saiņiem rokās dodas augšup pa stāvajām pilsētas ielām.
„Jā, un iedomājies, ka ziemā te tā iešana,” mēs, divi plakanielu rīdzinieki, turpinām brīnīties, braucot ar busiņu pa Kurzemes „Alpu” ieliņām. Tāpēc vietā ir citāts no laikraksta „Mūsu Mājas Viesis” kur 1939. gadā kāds žurnālists rakstīja: „Kandavas kalnainās ielās veselīgi pastaigāties tiem, kas vēlas attaukoties.” Tā rakstītājam ir paskaidrojusi kāda kandaviete.
Bet raidījuma stāsts šoreiz nebūs par veselīgu dzīvesveidu gleznaino Kandavas ielu kāpējiem, bet pievērsīsimies muzeja dārgumiem – īpašai saktai un unikālām fotogrāfijām. -
Krišjānis Pliekšāns - "liels augumā, fiziski spēcīgs, enerģisks, praktisks, stingrs, asprātīgs, stipras gribas cilvēks, izglītots, gudrs, ar daudzpusīgu interešu loku" - tā vēstī uzraksts pie dzejnieka Raiņa (Jāņa Pliekšāna) tēva portreta Raiņa muzejā "Tadenava" izstādē, kas veltīta dzejnieka tēvam.
"Tadenavas" šķūnī kopā ar muzeja speciālisti Agnesi Timofejevu iepazīstam Krišjāni Pliekšānu caur izstādē redzamajiem priekšmetiem - zirglietām, galdniecības rīkiem un seniem laikrakstiem.
Raiņa muzeja "Tadenava" vecākā speciāliste Agnese Timofejeva visai naski darbojas ap ēvelsolu, kas izlikts liela šķūņa pašā vidū. Šis eksponāts kopā ar galdniecības darbarīkiem un zirglietām ir daļa no šopavasar atvērtās izstādes, kur var labāk iepazīt
Sēlijā, Dunavas pagastā aizritēja Raiņa dzīves pirmie trīs gadi - „saules gadi”, „saules perēklis” - tā dzejnieks vēlāk dēvēja Tadenavas pusmuižā pavadīto laiku. Par to posmu, kad šeit dzīvoja Pliekšānu ģimene - vecāki Krišjānis un Dārta un tolaik viņu divi bērni vecākā meita Līze un dēls Jānis saukts par Žaniņu, stāsta Agnese Timofejeva.
Grīvā, tagadējā Daugavpils pilsētas daļā, Daugavas kreisajā krastā 1878. gada vasarā tika sarīkota lauksaimniecības izstāde, kurā piedalījās trīs no Pliekšānu ģimenes – tēvs Krišjānis ar saviem zirgiem un māte Dārta ar meitu Līzi ar rokdarbiem. Kā var lasīt tolaik iznākušajā laikrakstā „Baltijas Zemkopis”, godalgu piešķiršana noritēja svinīgā atmosfērā Kurzemes gubernatora Paula fon Lilienfelda klātbūtnē. Izstādes komitejas priekšsēdētājs, Ilūkstes apriņķa muižniecības maršals barons fon Engelharts vispirms nolasīja godalgas piešķiršanas rakstu, to pasniedza godalgotajam, tad orķestris katram prēmētajam par godu spēlēja tušu, bet apskatei uz tribīnes veda arī godalgoto zirgu.
"Dzejnieka tēvs Krišjānis Pliekšāns jaunībā nodarbojies ar galdnieka amatu. Viņš dzīvojis Stelpes muižā kā galdnieks, un šis amats devis viņam iespēju atsvabināties no kara klausības," par Krišjāni raksta Raiņa biogrāfs Antons Birkerts.
Sākotnēji Krišjānis Pliekšāns maizi pelna kā amatnieks, bet kļūst par plaša vēriena uzņēmēju: nomājis muižas un viņa darba dienas aizritējušas, meklējot jaunas rentes vietas, strīdoties ar aizdevējiem un aizņēmējiem, dodoties darījumu braucienos uz pilsētām. Saimniekot Krišjānis prata, ģimene bija turīga. Pliekšānu ģimene mēdza nomāt divas vietas vienlaikus, tādēļ māte ar Jāni un jaunāko meitu Doru dzīvoja vienā pusmuižā, bet tēvs ar vecāko meitu Līzi otrā. Varbūt meitu kaprīzes uz jaunam kleitām un cepurēm nebija ļautas, bet to vietā nauda tika atvēlēta labai izglītībai.
Par Krišjāņa Pliekšāna darba gaitām var spriest pēc meitas Līzes vēstulēm, ko viņa raksta savam jaunākajam brālim Jānim ap 1880. gadiem. Lūk, daži citāti: "Mūs apmeklēja Dinaburgā slavenais mūziķis Pogovs: viņš brauks uz ārzemēm un bija pie papiņa pēc ceļa zīmes, kuras vērtība pie tam ir 800 rbļ."
Citā vēstulē Līze min: "Šorīt agri papiņš aizbrauca uz Kurzemi okcionā. Papiņam gan negribējās braukt , bet tur taču būs lieliska rentnieku un pameščiku tas ir muižu zemju īpašnieku sapulce, tad tik vajag parādīties, ka ir svešā malā ļaudis vēl dzīvo."
1886. gada 16. martā Līze raksta Jānim: "Papiņam nav vaļas gulēt - nāk ļaudis pirkt sienu, buļbas, labību, viņam jābraukā uz gorodu."
Kā vecāki izbaudījuši Rīgā Baltijas Lauksaimniecības izstādi un 2. Vispārīgos latviešu dziedāšanas svētkus 1880. gada jūnijā, par to savukārt Jānis raksta māsai Līzei: "…Papiņš un mammiņa visu šo nedēļu Rīgā krietni izpriecājās un gandrīz negribēja atgriezties mājās. Gāja uz izstādi, apmeklēja latviešu dziesmu svētku ēku, bija teātrī, cirkā, vārdu sakot, visur, kur tikai bija kas redzams un dzirdams… un papiņš atkal slavē un apbrīno kādu alus darītavu, kas arī bijusi izstādīta.” Viņi redzējuši daudz skaista un laba: visu Latviešu biedrības svētku gājienu ar tā krāšnajiem karogiem, brīnišķīgo dzidāšanu,lielo dalībnieku skaitu un labo kārtību, tā ka pie visa tā lielā ļuažu daudzuma pat nebija nekādas grūstīšanās; bet krietni viņi arī iztērējās - ap 65 rubļus, jo viss bijis ārkārtīgi dārgs, piemēram, mammiņa, remdējot slāpes, izdzērusi glāzi zeltera un samaksājusi par to 10 kapeikas." -
„Lietas raksturo cilvēku, tādēļ es tās krāju. Lietas runā. Runā labāk nekā cilvēka mute. Vajag mācēt tā nostādīt, lai nedzīva lieta runātu. Tā es domāju." Šie vārdi pieder ļoti aizrautīgam pedagogam, muzejniekam un literātam Jānim Grestem.
Uzsākot jauno mācību gadu, skatām lietas no Jāņa Grestes skolu muzeja un derīgo izrakteņu kolekcijām.
Par Grestes pedagoģisko darbu un viņa vākumu stāsta Ģ. Eliasa Jelgavas vēstures un mākslas muzeja galvenais krājuma glabātājs Aldis Barševskis un Latvijas Nacionālā dabas muzeja ģeoloģijas un paleontoloģijas nodaļas vadītāja, mineraloģe Sanita Lielbārde.
"Neatlaidīgais kalnā kāpējs, pelēkais akmens, kas prot stāstīt, "rūcošs akmens kalnā un strautā" (R.Blaumanis) … ar šādiem epitetiem Jāni Gresti ir raksturojuši laikabiedri.
Šis ir cilvēks, kura vākums bijis par pamatu Skolu muzejam, Rakstniecības un mūzikas muzejam, Derīgo izrakteņu muzejam. Viņš kolekcionēja daudz un dažādus priekšmetus, sākot no zīmuļa, kas reiz piederējis Rainim, līdz divarpus metru lielam krokodilam (beigtam), no Pēterburgas vestam. Un tas viss tik ar vienu mērķi –iepazīstināt un izglītot citus ar dabas bagātībām un kultūrvēsturi.
13 gadus no sava darbīgā mūža Greste pavadīja Jelgavā, kad viņu tur uzaicināja pedagoga darbā uz toreizējo pilsētas 2. vidusskolu. Un par to laiku vēstī priekšmeti, ka tagad glabājas Ģ. Eliasa Jelgavas vēstures un mākslas muzejā. Vairāk par Grestes devumu stāsta šī muzeja galvenais krājuma glabātājs Aldis Barševskis.
Kopā ar Aldi Barševski dodamies uz muzeja krājuma telpām, kur krājuma glabātājs ir izlicis apskatei burtnīcas, piezīmes, fotogrāfijas, minerālu kolekciju un Jāņa Grestes personīgās lietas – spieķi, maku, kā arī kastīti ar pincetēm, skalpeļiem. Mēs abi mēģinām saburtot uz kastītes iegravēto veltījumu.
Starp dažādiem ar pedagoģiju saistītiem rakstiem un izdevumiem skatām arī aprakstītas lapas un lapeles, kur dažos vārdos muzejnieks ir fiksējis iespaidus no ceļojuma pa Itāliju.
"Ja Jūs iegriezīsities pie viņa, viņš jūs paņems aiz svārku pogas, vadās gar nebeidzamām minerālu kolekcijām un stāstīs par nedzīvajiem akmeņiem tik daudz dzīvu un interesantu lietu, ka jūs stāvēsit un klausīsities kā visaizrāvīgākajā romānā." Tā 1947. gadā žurnālā "Bērnība" par Jāni Gresti raksta dzejnieks Valdis Grēviņš.
Mūsu zemes akmeņi bija vēl viena Grestes kaislība, kas rezultējās daudzveidīgās minerālu kolekcijās, tās bija daļa no Jāņa Grestes darba Zemes bagātību pētīšanas komitejā, vēlāk komiteja pārtop par institūtu. Tur skolotājs, muzejnieks un mineralogs izveido Latvijas derīgo izrakteņu muzeju. Daļa no Grestes minerālu kolekcijām tagad glabājas Latvijas Nacionālajā dabas muzejā. Šo vākumu lūkoju kopā ar muzeja Ģeoloģijas un paleontoloģijas nodaļas vadītāju, mineraloģi Sanitu Lielbārdi. Viņa stāsta, kā sākās mūsu zemes bagātību popularizēšana.
Pateicoties Jāņa Grestes aktīvai vietējo apdares materiālu popularizēšanai 1936. gadā Tiesu pils būvniecībā (tagad zināma kā Augstākā tiesa) tika apšūta ar Latvijas laukakmeņiem, teic Sanita Lielbārde un turpina izrādīt muzeja krājumā ievietotos dārgumus, tai skaitā pagājušā gadsimta 30. gados gatavotas piespraudes no kvarca porfīra.
-
Vienas no pirmajām skaņuplatēm Latvijā un latviešu valodā, unikāli eksemplāri ar balss ierakstiem no 20. gs 30. gadiem, īpaši skaņu nesēji no papīra un alumīnija – to lūkojam Rakstniecības un mūzikas muzeja izstādē „SAN", savukārt audio krājumā klausāmies stāstu par Leonīda Vīgnera magnetofona lenšu kolekciju, kad slavenais diriģents tajās ierakstīja mūziku no radiopārraidēm un koncertiem.
Ieraksta sākuma dzirdam plati no 1931. gadā Helmāra Rudzīša dibinātās skaņuplašu rūpnīcas „Bellacord Electro” ražojumiem, un tā ir viena no vairākiem tūkstošiem skanošo vērtību Rakstniecības un mūzikas muzeja (RMM) krājumā.
Ar izstādē „SAN” redzamajām un dzirdamajām skaņuplatēm mūs iepazīstina RMM audio/video krājuma glabātājs Juris Lubējs.
RMM krātuvē šobrīd tiek restaurētas un pārvērstas ciparu formātā magnetofona lentes, kurās savulaik mūziku ierakstīja diriģents un komponists Leonīds Vīgners.
Stāsts ir par pagājušā gadsimta 50. gadu vidu, kad maestro iegādājies Gorkijas rūpnīcā ražotu lenšu magnetofonu – smagnēju, dizainiski nepievilcīgu kasti, korpuss apdarināts ar alumīniju, un uz šī aparāta līdz pat pagājušā gadsimta 80. –90. gadiem pats Vīgners vai viņa ģimenes locekļi ierakstīja koncertus un mūzikas pārraides.
Ja Jura Lubēja pārziņā ir vairāk šo lenšu tehniskā apstrāde, tad ierakstīto saturu šifrē un analizē RMM mākslas un mūzikas speciālists Dzintars Gilba.
Leonīda Vīgnera mantinieki muzejam ir nodevuši aptuveni 600 šādus ierakstus, un šobrīd norit darbs pie to digitalizācijas.
Noslēdzot raidījumu par skanošām vērtībām, mūzikas vēsturnieks Dzintars Gilba raksturo Leonīda Vīgnera lenšu magnetofonu un atminas, kā pirms aptuveni 60., 70. gadiem operas prīma Milda Brehmane-Štengele novērtēja šo tolaik inovatīvo mūzikas ierakstu aparātu. -
Antona Šmulāna māla velniņu stāsts, dzejnieka Joņa Silkāna dzejoļu krājums brāļu mājas bēniņos, Vulfa Franka fiksētie kadri no lielā ugunsgrēka 1938. gadā, kādi bija Ludzas igauņi un kā skan to mantojums – to visu uzzinām Ludzas Novadpētniecības muzejā.
„Šīs vējdzirnavas ir celtas 1891. gadā. Tā kā to īpašnieka senči ieceļojuši Ludzas rajonā no Igaunijas, iespējams, šo mazo vējdzirnavu variants uz Barisu sādžu aizgūts no igauņiem, jo Igaunijas salās un ziemeļrietumu daļā bija daudz šādu izmērā mazu vējdzirnavu,” – teikts Ludzas muzeja interneta vietnē. Ludzas igauņu kultūru gan iepazīsim nedaudz vēlāk, kad Ludzas novadpētniecības muzeja krājuma glabātāja Ieva Bite aizvedīs uz lučiem (tā dēvē šeit dzīvojošos igauņus) veltīto ekspozīciju. Vispirms uzklausām stāstus par dzejnieka Joņa Silkāna dzejoļu krājumu.
Vietnē literatura.lv lasām, ka pēc izglītības Joņs Silkāns bijis pedagogs, strādājis par skolotāju dažādās Ludzas apriņķa skolās. 1922. gadā sācis presē publicēt dzejoļus, fabulas un publicistiskus rakstus par izglītības jautājumiem. Otrā Pasaules kara laikā devies trimdā un līdz mūža beigām dzīvojis Kanādā. Trimdas periodikā publicētajos rakstos Silkāns kategoriski vērsies pret latgaliešu valodas noliedzējiem un ierobežotājiem.
„…2000 Ludzas iedzīvotāju palikuši bez pajumtes. Milzīga ugunsgrēkā nopostīta trešdaļa pilsētas Zaudējumi ir ārkārtīgi lieli, turpmāk Ludzas pilsēta būs jābūvē no jauna…” – tā 1938. gada vasarā rakstīja presē par ugunsgrēku, kas pilsētā izcēlās 11. jūnija vakarā.
Muzeja krājumā glabājas gan raksti no tā laika avīzēm, gan Ludzas fotogrāfa Vulfa Franka uzņemtie kadri
Kā toreiz rakstīja „Jaunākas ziņas”: „Braucot no Rēzeknes, jau 15 kilometru no Ludzas var redzēt biezus dūmu mākoņus pāri pilsētai.
Pa ielu nāk pretī cilvēki saraudātām sejām. Vienības laukumā atklājas neaprakstāmi un satricinoši skati, kādus varēja redzēt tikai lielā pasaules kara laikā.”
Bez ievērojamā kinorežisora Herca Franka tēva Vulfa Franka, toreiz Ludzas fotogrāfa, uzņemtajām fotogrāfijām atmiņas par Ludzas ugunsgrēku iedzīvotāji tolaik saglabāja, krājot laikrakstu izgriezumus. Tā arī muzeja krājumā ir nonākusi viena mape, uz pabalējušā zilā vāka uzlīmēti Latvijas un Polijas karogi un iekšā sarindotas avīžu lapas, kur vēstīts par minēto uguns nelaimi.
Noslēdzot atskatu uz to, kā 1938. gada vasarā tika atspoguļots Ludzas pilsētas ugunsgrēks, vēl viens vienīgs citāts, kas, lasot par briesmīgo postažu, liek pasmaidīt: „Kāds pilsonis paspējis izglābt tikai bikses, bet vēlāk izrādījies, ka tās pat nav viņa, bet svešas.”
Skatot tālāk Ludzas novadpētniecības muzeja krātuves plauktus, sastopam velniņus – vairākos plauktos sarindotas māla figūriņas, kas ir Ludzas apriņķī dzimušā keramiķa Antona Šmulāna darinājumi.
Mālu meistars savā 45 gadus ilgajā mūžā uztapināja ap 5000 keramikas velnu un neviens no tiem nav atkārtojies. Ludzas muzeja krājuma plauktos ir vairāki simti šo darinājumu.
„Šmulāna velniņi ir rada tai ragaiņu pasaulei, kas dzīvo tautas pasakās un teiksmās. Labsirdīgo lutausi, lētticīgo vientiesi, lācīgo neveikli var izjokot pat acīgs ganu zēns. Taču ir arī citi velni – niknāki, bezkaunīgāki, ar lielākiem un asākiem ragiem,” tā savulaik par keramikas meistara darinājumiem rakstījis mākslas zinātnieks un Latgales keramikas pētnieks Jānis Pujāts.
Šmulāna ragaiņi bija populāri un meistara darbības laikā tika filmēti, dāvināti kultūras aprindu ļaudīm, tirgoti mākslas salonos, un sen jau meistara nav šai saulē, bet māla figūras ir ieņēmušas stabilu vietu, tā teikt, Latgales keramikas kultūras kanonā.
Dziesma ir par Jānu, kas gribēja iet pie večiņas, bet iekrita māla bedrē. Smējās par viņu gan putni, gan vecā večiņa: "Ak, tu, vecais Jāns!"
– tā Ciblas folkloras kopas „Ilža” dalībnieki ir iedziedājusi un iztulkojuši šo Ludzas igauņu dziesmu.
Ludzas igauņu jeb lucu izcelsme nav precīzi zināma.
Uzskata, ka igauņu zemnieki uz Ludzas novadu pārcēlušies vai nu 17. vai 18. gadsimta sākumā un kļuvuši par katoļiem. Laika gaitā viņi pamazām pārlatviskojās vai pārkrievojās.
Mūsdienās liecības par šiem igauņiem saglabājušās vienīgi vietvārdos un pagastos pierakstītajās pasakās un teikās. Muzejā šai etniskajai kopienai ir veltīta ekspozīcija, kur apmeklētāji iepazīt lucu valodu, vēsturi un kultūru.
Muzejā ir arī iespēja paklausīties vienu senāku ierakstu, kas tapis 1938. gadā, kad igauņu valodnieki ierakstīja Tjapšu ciema iedzīvotāju Meikulu Jarošenko. Meikuls runā tautasdziesmu „Kurp,tu iesi, ubag?”, un, kā lasāms ekspozīcijā rodamajā informācijā, tad šis Meikuls bija pēdējā Ludzas igauņu valodas runātāja vecvectēvs. -
Indiāņa figūra - Ventspils Piejūras brīvdabas muzeja nosacītais simbols. Sarkanbaltsarkanais karogs, ko kuģa kuģa "Dzintarjūra" komanda pacēla mastā 1991. gadā, un pamatīgs bišu koks, kas atceļojis uz muzeju no Pāces mežiem. Triju Ventspils muzeja priekšmetu stāsti.
Šajā pavasarī tika atvērta jaunā Ventspils Piejūras brīvdabas muzeja ēka un tur izveidotā ekspozīcija, bet pie jaunās būves izejas uz pagalma pusi, ceļā uz brīvdabas ekspozīciju apmeklētājus sagaida bargu seju ļoti košs indiānis krāsainos spalvu brunčos. Kā teic Ventspils muzeja direktora vietnieks un vadošais pētnieks Armands Vijups, tad patiesībā šai krāšņajai kokā darinātajai figūrai ir visai mazs sakars ar brīvdabas ekspozīciju, bet indiānis gadiem ilgi bija un ir viens no apmeklētāju iecienītākajiem muzeja eksponātiem. Šo neparasto it kā kuģa priekšgala figūru muzeja izveidotājam Andrejam Šulcam savulaik nodevis Pauls Stradiņš.
Pētot jau mūsdienās atklāts, kā tā ir veikala zīme, ko kopš 18. gadsimta sākuma plaši jau izmantoja Lielbritānijā. Tā reklāma tabakas un koloniālpreču tirdzniecībai, tāpēc arī iesauka "tabakas indiānis".
Tā kā tabakas lapu lietošanas vēsture saistās ar abiem Amerikas kontinentiem, tad likumsakarīgi, ka spāņu un portugāļu jūrasbraucēji šo vielu pārveda uz Eiropu. Līdz 17. gadsimta sākumam tabaka bija kļuvusi par vienu no galvenajām Amerikas koloniju eksporta precēm, un tieši Amerikas pamatiedzīvotāju tēls tika izmantots kā tabakas produktu simbols.
Kā var lasīt internetā rodamās vietnēs par šiem tabakas indiāņiem, tā kā Eiropas kokgriezēji nekad nebija redzējuši Amerikas pamatiedzīvotājus, šie agrīnie cigāru veikala indiāņi vairāk izskatījās pēc afrikāņiem ar spalvu galvasrotām, lūku brunčiem un citām Eiropas kokgriezēju iztēlē radītām eksotiskām iezīmēm. Mūsdienās šādi tēli vairs netiek darināti, lai neaizskartu Amerikas indiāņu kopienu iedzīvotājus un nereklamētu šādus nepareizus priekšstatus par minēto kontinentu pamatiedzīvotājiem.
Tālāk pārceļamies uz jaunākiem laikiem un kopā ar Ventspils muzeja vēsturnieci Daci Kamelu iepazīsim karogu, ko lepnumā par atkal atgūto neatkarību pagājušā gadsimta 90. gadu sākumā kuģa „Dzintarjūra” mastā uzslēja šī kuģa komanda. Pats kuģis jau sen sagriezts metāllūžņos, bet karogs kā liecinieks Trešajai atmodai nodots glabāšanai muzejā.
Droši vien pirms vairāk nekā 100 gadiem neviens neiedomājās, ka kāds bišu koks mūsdienās varētu tikt apbrīnots un izstādīts muzejā. Tāda ir Kaziņu priede ar trim dorēm, jeb kokā izcirstām bišu ligzdām. Kopā ar Daci Kamelu dodamies no muzeja krājuma telpām uz brīvdabas ekspozīciju aplūkot seno bitenieku veikumu. -
Viena sala, divas jūras, trīs valodas - tā par dārgumiem, kas rodami Kolkas Lībiešu saieta namā saka Kolkas gide Dženeta Marinska. Viņas pavadībā iepazīstam lībiešu tautastērpu, Kolkas raga un bākas vēsturi un uzzinām, kādus konservus agrāk ražoja šeit esošajā fabrikā.
Lai arī saieta namu par muzeju nenosauksim un atsevišķu krājumu te neatradīsim, tomēr Kolkas centrā esošajā, moderni pārbūvētajā ēkā, kur senāk atradās skola, pasta kantoris, noliktava, krogs, jau piecus gadus ir ierīkots minētais saieta nams, kur ikviens var gūt ieskatu par Ziemeļkurzemes lībiešiem un pašu Kolku. -
„… Esmu šo ziemu pirmo reizi nopietni gleznojis un daudz strādājis, manīdams pie tam, ka darbs man dar prieku un ved pie kā. Neesmu sev vēl nebūt skaidrībā par savu nākotni un mērķi, bet tagad bieži jūtu to - gribētos gleznot." Tā 1913. gada pavasarī dienasgrāmatā raksta Jāzeps Grosvalds.
Latvijas Nacionālā mākslas muzeja (LNMM) krātuvē lapojam šī gleznotāja, modernisma aizsācēja glezniecībā dienasgrāmatas pierakstus, kas tapuši Parīzē no 1912. gada oktobra līdz 1913. gada maijam. Gleznotāja dzīve lielpilsētā, draugu loks un tā laika mākslas un kultūras notikumi. Plašs laikmets vienā nelielā dienasgrāmatā.
"Bieži uznāk tie acumirkļi, kad gribētos sadedzināt visas šīs aprakstītās lapas, jo cik tur jau, neskatoties uz paškontroli, nav melu un nieku iekšā! Bet žēl būtu tērētā darba un bez tam šī Story of Vanity (iedomības stāsts) būs vēlāk pamācošs. Tā labi mācās saprast daudzu mērķu niecīgumu un griezt vērību uz svarīgāko un paliekamo."
Tā raksta gleznotājs Jāzeps Grosvalds savā dienasgrāmatā, dzīvojot un mācoties Parīzē 1912. gadā. Šajā raidījumā laposim vienu dienasgrāmatu no visām 23 pēc skaita, kas atrodas LNMM krājumā. Uzzināsim par gleznotāja dzīvi lielpilsētā, viņa draugu loku un tā laika mākslas un kultūras notikumiem. Plašs laikmets vienā nelielā dienasgrāmatā.
Pat tāds cilvēks, kas īpaši neinteresējas par vizuālo mākslu pēdējā gada laikā būs dzirdējis plašsaziņas līdzekļos pieminēto izstādi „Esmu tagad noņēmies dzīvot mākslai”, kas bija skatāma LNMM no pagājušā gada novembra līdz šī gada aprīlim. Izstādes nosaukums ņemts no Jāzepa Grosvalda dienasgrāmatas, ko 21 gadu vecais jauneklis rakstījis, mācoties Parīzē glezniecību. Gan par izstādi, gan Grosvalda dienasgrāmatām var atrast daudz informācijas, gan manu kolēģu veidotajos raidījumos „Kultūras rondo” un radio „Klasika”, gan portālā lsm.lv tika publicēti fragmenti no jaunā gleznotāja pierakstiem.
„Es piedāvāju vienu konkrētu dienasgrāmatu, rakstītu Parīzē no 1912. gada oktobra līdz 1913. gada maijam, kurā atklājas pilnasinīga un radošu impulsu pilna dendija dzīve Eiropas mākslas metropolē. Dienasgrāmatas lapās lasāms par mākslinieka izglītošanās ceļu Parīzē, viņa draugu un domubiedru loku, un pastāstīšu kā dienasgrāmata nonāca līdz mūsu muzejam,” atbildēja LNMM Jāzepa Grosvalda kolekcijas glabātāja Aija Zandersone, kad viņai skeptiski vaicāju, ko gan lai vēl klausītājiem pastāsta par šo personību – modernisma aizsācēju glezniecībā, dendiju, strēlnieku, kurš savā īsajā mūžā ir atstājis tādus spilgtus mākslas darbus kā gleznu ciklus par Pirmā pasaules kara bēgļiem, latviešu strēlniekiem, Tuvo Austrumu ainas un Parīzes izklaidi? Ķeramies klāt un veram vaļā neliela formāta burtnīcu akurāti noformētu un skaidrā rokrakstā lasāmu.
26.11.1912. "Esmu šinī nedēļā iesācis strādāt priekš māsiņas ilustrētu modes žurnālu, kuru domāju viņai uzdāvāt Ziemsvētkos. Manīju ar lielu brīnēšanos, ka ideju nebūt netrūkst un vecā “garša” t.i. zīmējuma kompozīcija un sastādīšana atkal sāk darboties. Nē – nav vērts mest šo ilgiem gadiem sakrāto formu un garšas materiālu pār malu un gleznot Mattiss garā: mēģināšu drusciņ sevi pašu atrast. Esmu palicis tīri priecīgs un drošs."
"Šī sējuma resumé būtu sekojošs. Esmu šo ziemu pirmo reizi nopietni gleznojis un daudz strādājis, manīdams pie tam, ka darbs man dar prieku un ved pie kā. Neesmu sev vēl nebūt skaidrībā par savu nākotni un mērķi, bet tagad bieži jūtu ”to gribētos gleznot”. Citādi šis gads manī pastiprinājis saprašanu, ka neesmu priekš “dzīves”, bet ražošanas radīts." -
Koka divriteņu ērtums, pirmie Rīgā ražotie velosipēdi un jaunieguvums no Polijas – Leitnera fabrikā gatavotais dāmu velosipēds. Kopā Saulkrastu velosipēdu muzeja dibinātāju un vadītāju Jāni Sereginu ielūkosimies šo braucamo vēsturē un iepazīstam dažus spilgtus eksponātus.
Kolekcionāra prieks un dedzība skan Jāņa Seregina balsī, stāstot par kārtējo iegūto velosipēdu, kas drīz tiks salikts kopā un nonāks muzeja ekspozīcijā pie pārējiem minamratiem, kurus tēvs un dēls Jānis un Guntis Seregini jau vairākus gadu desmitus meklē, krāj un restaurē. Saulkrastu velosipēdu muzejā interesenti var iepazīties ar retiem, unikāliem braucamajiem un to detaļām un, protams, uzklausīt stāstus par velosipēdiem.
Izzinām, kāpēc dāmu divriteņiem agrāk izgatavoja krāsainus tīkliņus, bet vispirms dodamies uz darbnīcu, kur iepazīstam nule iegūto jaunumu - ražojumu vārdā „Varšavjanka”, kas tapis pirmajā velosipēdu fabrikā Baltijā.
Aplūkojuši jaunieguvumu, dodamies atpakaļ uz muzeja telpām, kur Jānis Seregins iepazīstina ar Leitnera fabrikas citiem izstrādājumiem un stāsta par vācbaltu uzņēmēja dibināto ražotni, kuras uzrakstu vēl šobaltdien var redzēt Rīgā.
Leitnera fabrikā ražotie velosipēdi tolaik ne visiem bija pa kabatai, to cena bija pāri par 100 rubļiem un izmanīgākie tad uzmeistaroja sev paši braucamos. Viens tāds eksemplārs, izgatavots no koka, redzams arī Saulkrastu muzejā. Tādu pagājušā gadsimta sākumā izgatavoja Ramatas pagasta amatnieka dēls Tenis Nuķis.
Runājot par koka velosipēdiem, tie tika un vēl tagad tiek izgatavoti. Kā stāsta Jānis Seregins, tad šobrīd Latvijā bāzētais uzņēmums „Materia bikes” ražo šādus koka braucamos pārsvarā eksportam un uzņēmuma vadītājs Martins Zemītis iedvesmu saviem koka divriteņiem ir guvis no konkrētā Saulkrastu muzejā esoša Kārļa Irbīša konstruētā modeļa. Bet mēs turpinām iepazīt citus arī Leitnera fabrikā tapušus eksemplārus, kas arī ir uzieti ārpus Latvijas. -
„Jānīts sēde kalniņā
Zāļu nasta mugurā
Kāp, Jānīti lejiņā
Došu siera gabaliņ' "
Tā skan vecākā, 1777. gadā, pierakstītā līgo dziesma. Svētku noskaņās viesojamies Latvijas Nacionālas bibliotēkas (LNB) krātuvēs, kur lapojam dažādu gadu Jāņu dziesmu izdevumus, kā arī aplūkojam plakātus, ko drukāja pagājušā gadsimta 40.–50. gados atbilstoši padomju iekārtas valdošajai ideoloģijai.
„Kopumā ir apzinātas 1200 līgotņu melodijas un 28 tūkstoši latvju dainu par vasaras saulgriežu svētkiem,” teic LNB Mūzikas krājuma galvenā bibliogrāfe Liena Teterovska, atsaucoties uz nelielu kabatas formāta izdevumu, ko 2005. gadā laida klajā laikraksts „Diena”. Tā nosaukums – „Jāņu nakts dziesmas.” Šis izdevums rindojas bibliotēkā mūzikas lasītavā pie Jāņu tematiskās ekspozīcijas, kur šiem svētkiem par godu ir izlikti dažādu gadu izdevumi ar un par Jāņu svinēšanas dziesmām un tradīcijām.
Poļu tautības etnogrāfe un folkloras vācēja Stefānija Uļanovska 19. gs. nogalē dzīvoja Viļānu muižā. Viņa Viļānu apkaimē ir savākusi un apkopojusi tautasdziesmas, pasakas, ticējumus un ierašas. Kā lasāms tīmekļa vietnē, Balvu reģiona kultūrvēstures datu bāzē, iespējams, viņa dzimusi Marienhauzenas (Viļakas) draudzē 1839. gadā Edmunda un Jozefas Bolevsku ģimenē. Maz zināms par viņas bērnību un jaunību, bet dzīves laikā Uļanovska kļuva par aizrautīgu etnogrāfi un visaptverošu publikāciju autori. Viņas darbs par latviešu-latgaliešu dzīvi Poļu Livonijā, kur viņa apkopoja informāciju par apģērbiem, valodu, ēšanas paradumiem, ticību, rituāliem un burvestībām, tika iespiests Krakovas zinātņu akadēmijas izdevumā „Ziņu krājumā par novada antropoloģiju’’.
*
Kas tu laukiem pāri gāja
Kalnus lejas tricināja?
Tur dzied dziesmas skaņi, brīvi
Pašdarbības kolektīvi
Šāda stila jaunas līgodziesmas pagājušā gadsimta 40. gadu beigās tapināja latviešu dzejnieki Aleksandrs Čaks, Mirdza Ķempe, Laimonis Vāczemnieks, Jūlijs Vanags, Monta Kroma un vēl daudzi citi spalvas meistari. Tagad grūti izsvērt, kurš ar smīnu, kurš ar entuziasmu, kurš – piespiedu kārtā.
Kā zināms, padomju varas laikos Jāņi sākotnēji tika svinēti, tad aizliegti, tad atkal atļauti.
Tāpēc nākamais ieraksts top LNB Mākslas krājumā, kur šī krājuma eksperts Toms Herings ir izvēlējies apskatei Jāņu plakātus darinātus minētajā laika posmā.
Paiet daži gadi, un atkal Jāņi tiek proponēti kā nevēlami svētki. Par to varam pārliecināties, uzšķirot 1961. gada 24. marta galveno tā laika komunistiskās propagandas laikrakstu „Cīņa”, kur pirmajā lapā rakstītas šādas rindas:
„Partija māca mūs rūpīgi vērtēt pagātnes mantojumu, izmantot visu to, kas ir progresīvs un veicina mūsu augšupeju. Tas, kas neatbilst šim prasībām, nav mums vajadzīgs, tas jāatmet.
Par novecojušu, laika garam neatbilstošu ieražu atzīstama Līgo svētku jeb Jāņu svinēšana. Laikmetā, kad padomju cilvēks liek pamatus dižajai komunisma celtnei, nepareizi un nelietderīgi būtu celt godā pagānu ieražas.
Darbaļaužu audzināšanai ir izmantojamas tikai progresīvās tradīcijas. Protams, ko svinēt un nesvinēt, ir katra pilsoņa personiskā darīšana. Bet valsts un sabiedrības atzinumu un atbalstu var izpelnīties tikai progresīvi jauna laika svētki un svinības.”
Ja cilvēks nav piedzīvojis šo laikmetu, tad minētas rindas izklausās vairāk pēc starpkaru Latvijas rīmju lielmeistara Jāņa Dreslera pantiņiem par Jefiņu, Sprukstiņu un Slīmestu. Pieņemam, ka daudzi dzejnieki, kuri bija spiesti rīmēt šīs kolhoznieku dainas, šos pantus tā arī rīmēja, iesmaidot par uzspiesto padomju ideoloģiju.
Turpinot lūkot piemērus, ka Jāņi tika aizliegti, Toms Herings noliek priekšā pavārgrāmatu. Jā! Pat šādā izdevumā tika ieviestas korekcijas!
Bibliotēkas mākslas krājuma eksperte Līga Goldberga pēc šī ieraksta arī atsūta saiti ar Imanta Ziedoņa publikāciju par tradīciju kopšanu un modināšanu 1994. gada augustā tajā pašā laikrakstā, tikai nu jau ar citu nosaukumu un citu vēstījumu.
Ziedonis toreiz rakstīja: "Jāņi jau ir viss kopā, tā nav atsevišķa lieta – ne siers, ne alus, ne ozollapu zari vien aiz mašīnu mirdzošajiem buferiem, –
Jāņi ir pļavas, griezes dziesma, lauku smaržas, simpātijas, patikšana, kaitēšanās, atraisītība, brīvība. Dieva dota lieluma sajūta, bet galu galā dzimtas būšana, gribēšana būt Latvijā.
Prasība pēc Latvijas – teiksmaini zilā krāsā, oranži sarkanā ugunī. Kad tev ļauts ir sareibt vasaras kūleņa naktī. Tikai atceries, ka tā ir liela lieta, liels vakars, lielas radības priecāšanās. Tu esi viens no lielajiem. Tā tev jābrauc tieši Jāņos iekšā.” -
Kā var padzerties no caurumotas māla krūzes, kur atrasts mamuta ilknis, ievērojami Matīsu dzimtas pārstāvji, Balvu iedzīvotāji fotogrāfes Intas Rukas darbos un dīķī nogremdēta bufete - stāsti, kas ierakstīti Balvu novada muzejā.
Vispirms ieskats krājuma dārgumos, kas eksponēti nesen atvērtā izstādē. Turp dodos ar Balvu novada muzeja galveno krājuma glabātāju Janīnu Vīksnu un pirmais priekšmets, pie kā aizķeras mana acs – paliela cilindriska māla krūze augšpusē sacaurumota kā siets.
Interesants ir fakts, ka minētās krūzes autors savulaik ir cildināts kā Cēsu puses podniecības meistars. Tā piemēram, 1983. gada februāra laikrakstā „Padomju Druva” rakstīts par pazīstamu un iecienītu podnieku, Balvu pusē dzimušo Jāni Baltiņu, kurš uz Cēsīm atnācis 1929. gadā un sācis veidot dažādu stilu un formu traukus, kuros parādās Latgales keramikas elementi.
Janīna Vīksna vadā mani par zāli, kur aplūkojami gan militāriem mundieri, gan apbalvojumi, gan dzimtas fotogrāfijas. Valdis Matīss dzimis Rugājos skolotāju Ādolfa un Alīnas Matīsu ģimenē. Jau skolas gados viņš zināja, ka grib savu dzīvi saistīt ar militārām lietām .Pēc vidusskolas Valdis devās uz Ļeņingradas artilērijas skolu vēlāk turpināja izglītoties Ļeņingradas Artilērijas akadēmijā. Gribējis mācīties tālāk, taču Ģenerālštāba akadēmija viņam bija slēgta, jo tēvs bija pretpadomju elements un radi dzīvoja ārzemēs. Taču Maskavas Frunzes kara akadēmijas aspirantūrā viņu pieņēma, un tur četru gadu laikā Valdis Matīss izstrādāja disertāciju, saņēma militārā docenta grādu un strādāja par katedras vadītāju.
Tūlīt pēc 1991.gada militārā puča Valdis Matīss uzrakstīja iesniegumu par atvaļināšanos no armijas. Jau rudenī viņu uzaicināja uz Latvijas Republikas Augstāko Padomi un lūdza gatavot priekšlikumus Latvijas Bruņoto Spēku un Latvijas Nacionālās Aizsardzības akadēmijas izveidei. Vēlāk Valdis Matīss bija militārā atašejs ASV un Kanādā, un no 2003.gada - LR Aizsardzības ministrijas militārais atašejs Krievijā. 2010. gadā viņš devās mūžībā un tad viņa atraitne Īrisa Elvīra Matīsa nodeva vīra piederīgās lietas muzejam.
Valda Matīsa atstātais mantojums izstāsta veselas dzimtas stāstu un tikpat nozīmīgs tik citā rakursā ir fotogrāfes Intas Rukas devums muzeja krājumam – viņas melnbaltajās fotogrāfijās tvertie balvu apkaimes ļaudis, kurus viņa trīs gadu garumā šeit ciemojoties, iemūžināja fotokadros.
Noslēgumā stāsts par vēl vienu priekšmetu no bagātīga muzeja mantojuma, ko savulaik atvēlējis Kārlis Ozoliņš. Dzimis pirms 120 gadiem, strādājis par skolotāju, bet līdztekus pedagoga amatam nodarbojies ar novadpētniecību, pats dziedājis korī un arī vadījis vietējos korus. Kā par viņu rakstīts Balvu reģiona kultūrvēstures datu bāzē, tad jauktajā korī dziedāt viņš sāka ap 1920.gadu, kad pēc Pirmā pasaules kara Balvos tika organizēts koris Polfandera vadībā. Kārlis ar māsu katru svētdienu kājām gāja 13 kilometrus uz mēģinājumu. Vēlāk pēc kara Kārlis ar sievu dziedājis Balvu Kultūras nama korī, pēc tam – arī rajona skolotāju korī. Pēdējie viņa Dziesmusvētki, kuros viņš piedalījās 86 gadu vecumā bija 1990.gadā. Muzejā tagad ir iekārtota istaba, kuras interjers komplektēts ar priekšmetiem, kurus savā laikā izmantojis skolotājs un Janīna Vīksna mani pieved pie gaišas masīvkoka bufetes. -
Ģimenes fotogrāfijas, komēdijas, to kritika un dzīvesvietas Rīgā - ieskats rakstnieka Andreja Upīša dažos viņa dzīves pieturpunktos. Pretrunīgi vērtētais un viens no ražīgākajiem latviešu rakstniekiem. Marksisma ideju pārņemts visa mūža garumā, daudziem manas paaudzes lasītājiem saistās ar obligātās literatūras biezo, tā teikt, „ķieģeli” – romānu „Zaļā zeme”.
Šajā raidījumā viesojamies Andreja Upīša memoriālajā muzejā, viņa dzīvoklī Brīvības ielā, un kopā ar muzeja Izglītības programmu kuratori Lauru Tabūnu aplūkojam ģimenes foto pagājušā gadsimta sākumā, uzzinām, kā savulaik rakstnieks iepazina komunisma idejas un kā starpkaru Latvijā tika vērtēta viņa komēdija "Peldētāja Zuzanna".
Sēžam Upīšu dzīvokļa bijušajā guļamistabā, kas tagad pārveidota par izstāžu zāli un Laura Tabūna uz galda ir izlikusi senas fotogrāfijas. Rakstniekam paticis fotografēties.
“No Ernestīnes ielas 1909. gada 24. martā pārcēlāmies uz patstāvīgu dzīvi Skrīveros. Skolotāja darbs prasīja daudz laika un enerģijas, bet vēl jo vairāk rakstniecība. Abus amatus savienot kļuva aizvien grūtāk. Tāpēc nostrādājis Rīgā par skolotāju septiņus gadus (bet kopā ar Mangaļiem pavisam divpadsmit!), nolēmu šo profesiju pilnīgi atmest. Man likās, ka rakstnieka darbu vislabāk spēšu pastrādāt lauku klusumā. Pirms došanās uz Skrīveriem 1909. gada agrā pavasarī mēs visi trīs vēl nofotografējāmies pie toreiz iecienītā Rīgas fotogrāfa M. Lapiņa.”
Turpinājumā muzeja speciāliste Laura Tabūna mūs iepazīstina ar pirmo Upīša sarakstīto lugu „Pilsoņi”, kas tika izdota 1905. gada revolūcijas gadā, laikā, kad sāk šķobīties Krievijas impērija, kuras sastāvā toreiz atradās arī Latvijas teritorija.
Arī tas, ka tajā laikā Skrīveros nelegāli uzturējās no Rīgas atbraukušie vēlākās lielinieku partijas propagandisti, ar kuriem iepazinās Andrejs Upīts ietekmēja rakstnieka pasaules uzskatus sociālisma virzienā. Vēlāk, jau 1917. gadā, viņš sāk darboties Rīgas Strādnieku deputātu padomē, kad pie varas nāk Pētera Stučkas vadītā lielinieku valdība, tajā Andrejs Upīts neilgu laiku vadīja Izglītības komisariāta Mākslas departamentu. Kad Latvija jau ir neatkarīga republika, tad par sadarbošanos ar padomju varu Andreju Upīti 1920. gadā apcietina un viņam draud pat nāves sods. Pateicoties vairākiem latviešu kultūras darbiniekiem, rakstnieks tiek paglābts no nāves soda un izlaists no cietuma. Turpmākos gadus viņš kopā ar ģimeni pavada Rīgā tajā laikā ražīgi strādādams.
Andrejs Upīts bija ražīgs rakstnieks. Laura Tabūna bilst, ka pēc dažu pētnieku aprēķiniem, būtu vajadzīgi apmēram 60 sējumi, lai aptvertu visu Upīša radošo mantojumu. Pagājušā gadsimta 20.-30. gados literāts kopā ar literatūrzinātnieku un draugu Rūdolfu Egli laiž klajā “Latviešu rakstniecības vēsturi” četros sējumos, tulko ārzemju romānus, raksta noveles, romānus, stāstus un arī lugas. - Se mer
