Episodes
-
Noslēdzot raidījumu ciklu Gadsimts ar savu valsti, lūkojamies nevis uz pagātni, bet uz šodienu un nākotni. Raidījuma viesi četri jauni cilvēki, kurus vieno tas, ka viņi ir dzimuši 1991.gadā, tātad ir de facto atjaunotā valstiskuma vienaudži. Sarunā piedalās Linda, kas uzaugusi ārpus Latvijas, bet audzināšana bijusi ar spēcīgu piederības apziņu Latvijai un arī pati apzināti atgriezusies Latvijā, Ieva Zeiza, Latvijas Radio žurnāliste, dzimusi un augusi Latvijā, mazliet pablandījusies pa pasauli un atgriezusies, Jānis Gedušova, reemigrējis latvietis, jo pēc vidusskolas devies uz ārzemēm un pēc astoņiem gadiem tagad ir atgriezies Latvijā un Jānis Krīvēns, mārketinga nozares profesionālis, brīvajā laikā mūzikas grupas „Singapūras satīns” dalībnieks.
-
Ciklā, kurā mēs skatāmies uz pagājušo simtgadi, saruna ar Eiropas Komisijas viceprezidentu Valdi Dombrovski.
-
Missing episodes?
-
Laiks no 90. gadu vidus līdz 2000. gadu pirmās desmitgades nogalei – lielu pārmaiņu, cerību un zināmā mērā uzrāviena laiks Latvijai. Par šo laiku saruna ar Andreju Žagaru, aktieri, režisoru, uzņēmēju.
90. gadi tas bija laiks, kad tas teātris, kas bija izveidojies padomju laikā, cīnījās par izdzīvošanu, katram bija jāpieņem lēmums, vai viņš paliek teātrī vai ne. Andrejs Žagars aizgāja no teātra, kas ir viņa pirmā profesija.
Aktiera mēnešalga tajā laikā bija ekvivalenta apmēram 1,5 minūšu reklāmlaika ierakstam – 65 lati. Žagars nolēma riskēt un pievērsties kafejnīcu biznesa. Viņš pats atzīst, ka tas bijis iespēju laiks, tas bijis reibinoši, kad vienlaicīgi pavērās iespēja braukt uz Rietumiem un Latvija deva iespējas sākt nodarboties ar uzņēmējdarbību, ielekt citā vilcienā. Teātrī bija tāds kā samulsums. -
Laika posms, kuru aplūkojam raidījumā Gadsimts ar savu valsti, ir laiks pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas 90. gadu sākumā. Saruna ar cilvēku, kurš lielā mērā šo atjaunošanu īstenoja, - pēdējais atkarīgās valsts vadītājs, pirmais neatkarīgās Latvijas ministru prezidents, arī vēlāk aktīvs politiķis – Ivars Godmanis.
-
Trešā Atmoda – process, kas grāva PSRS okupācijas varu un tuvināja Latviju valstiskuma de facto atjaunošanai. Uz tā laika notikumiem atskatāmies kopā ar publicistu, laikraksta „Atmoda” krievu versijas redaktoru un par Latvijas neatkarību balsojušo Augstākās Padomes deputātu Alekseju Grigorjevu.
-
Pieskaramies pagājušajām gadsimta, raugoties uz to caur nozīmīgu personību prizmu. Viens no viņiem noteikti ir Jānis Streičs, kino režisors, publicists, gleznotājs un sabiedrisks darbinieks. Sarunā pirmām kārtām tiek aplūkots Padomju Savienības pēdējās pāris desmitgades – stagnācija, Brežņeva laiki. Jānis Streičs arī piemin to laiku, kad izvēlējās savu dzīves ceļu – tas saistās ar 1958. gadā notikumu – Latgales kultūras nedēļu Rīgā.
-
Vizma Belševica – viena no izcilākajām figūrām 20. gadsimta otrās puses latviešu literatūrā un arī viena no tām personībām, kas visvairāk saistās ar opozīciju padomju režīmam. Par Vizmu Belševicu stāsta literatūrzinātniece Anda Kubuliņa.
Pateicoties nule kā uz ekrāniem iznākušajai filmai “Bille”, populārā līmenī šobrīd visvairāk ir zināms par Vizmas Belševicas bērnību, jo filmas pamatā ir rakstnieces autobiogrāfisku darbu triloģijas pirmā daļa. Kino kritiķis Dmitrijs Rancevs par filmu rakstījis, ka “no filmas kļūst pilnīgi skaidrs, kā tapusi izcilās dzejnieces personība”.
Anda Kubuliņa norāda, ka romānā Belševica vairāk attēlo māti, tāpēc filma tomēr nesniedz pilnvērtīgu priekšstatu par dzejnieces personības tapšanu. Belševicas sirds, ētiskais uzstādījums un sašķeltā pasaules uztvere saistīta ar to, ka viņas tēvs bija krasi citāds cilvēks nekā māte. Viņš nāk no laukiem un nebija piemērots pilsētas dzīvei. -
Raksturojot Latvijas drūmākos atkarības laikus, padomju gadus, raidījumā Gadsimts ar savu valsti stāsta par Voldemāru Kalpiņu, kultūras darbinieku, padomju nomenklatūras pārstāvi, bet arī cilvēku, kuru ļoti daudzi atceras ar labu vārdu joprojām. Runājot par Voldemāru Kalpiņu, jāsāk ar to, ka viņš darbojās visu savu profesionālo mūžu, cik tas pagāja padomju laikā, šīs sistēmas ietvaros vadošos amatos. Bet arī jāpiebilst, ka viņš pieder tai latviešu kompartijas darbinieku grupai, kuri 50. gadu beigās tika ieskaitīti nacionālkomunisku kategorijā, kā to dēvējam šodien. Viņš zaudēja vietu padomju Latvijas varas virsotnē, no kultūras ministra kļūstot par toreizējā Raiņa literatūrās un mākslas vēstures muzeja direktoru. Stāsta Literatūrvēsturnieks Andrejs Grāpis.
Analizējot Voldemāra Kalpiņa veikumu kultūras ministra amatā, Grāpis min Dzintaru koncertzāli, Rīgas Doma ērģeles, Mežaparka lielo estrādi, pirmās runas par jaunas valsts bibliotēkas ēkas (Nacionālās bibliotākas) celšanu un aizsākts Dailes teātra jaunās ēkas projekts.
"Tika izveidota Dzintaru koncertzāle. Otrs punkts - Doma ērģeles. Ne 50. gadu beigās, ne šodien draudze nespēj veikt šo ērģeļu restaurāciju, ja vara būtu Arvīdam Pelšem, ne Doma baznīcas, ne ērģeļu Latvijā nebūtu. Nākamais punkts Dziesmusvētku estrāde. Tagad mēs pārbūvējām šo estrādi par tādu, kurai līdzīgas var atrast arī citur. Bet šī Kaupiņi laika estrāde, protams, ar sava laika zīmogiem bija atšķirīga un patiešām tikai mūsu. No tā laika kultūras ministrijas iecerēm beidzamā piepildījās tikai dažus gadus atpakaļ. Un tā bija jauna valsts bibliotēkas, kas tagad saucas Nacionālā bibliotēka, ēka. Pirmās runas un pirmie aizmetņi ir tajos gados. Jaunais dailes teātris arī tika aizsākts projektēt tajos gados, visnotaļ dzīvu līdzdalību ņemot Smiļģim," stāsta Andrejs Grāpis -
Valentīne Lasmane – Triju zvaigžņu ordeņa virsniece, Otrā pasaules kara laikā Nacionālās pretošanās kustības dalībniece, piedzīvojusi apbrīnojami ilgu un bagātīgu mūžu. Dzimusi 1916. gada 16. maijā Ukrainā ukraiņu skolotājas un latviešu mērniecības speciālista ģimenē. Valentīnes kundze šobrīd mīt Stokholmas priekšpilsētā Tēbijā. Raidījumā Gadsimts ar savu valsti Valentīnes Lasmanes atmiņas par vidusskolas un augstskolas laiku, Valentīnes kundzei pagāja Rīgas 2. ģimnāzijā un Latvijas Universitātes Filoloģijas un filozofijas fakultātē.
Studijas universitātē Valentīni Lasmani saveda kopā ar vienu no Nacionālās pretošanās kustības aktīvistiem Leonīdu Siliņu, ar kura līdzdalību viņa nonāca savā pirmajā darba vietā – aģentūrā LETA. Tas notika 1940. gadā, kad neatkarīgās Latvijas informācijas aģentūra tika pārveidota par padomju režīma institūciju. Tad arī sākās Valentīnes Lasmanes dalība Nacionālās pretošanās kustībā.
Pēdējā darba dienā LETĀ Valentīnei Lasmanei pienāca 1941. gada 30. jūnijā. Ar šo dienu saistās arī epizode, kuru viņa pati dēvē kā bīstamāko savā mūžā.
Pēc vācu okupācijas spēku ienākšanas Rīgā Valentīne Lasmane vairs neatgriezās darba telegrāfa aģentūrā, bet kļuva par latviešu valodas un literatūras skolotāju Malnavas lauksaimniecības skolā. Tomēr sakari ar Leonīdu Siliņu nepārtrūka un kad 1944. gadā Latvijas Centrālā padome, nodibinot sakarus ar rietumu izlūkdienestiem, organizēja laivu kustību starp vācu okupēto Kurzemi un Zviedriju, šajā darbā iesaistījas arī Valentīne Lasmane. Viņa veica ierakstās sakarnieces funkcijas. Vēlāk, kad starp Kurzemi un Zviedriju tika nodibināti radio sakari, kļuva par radiogrammu šifrētāju. Laivu kustība, kuru zviedru valdība un amerikāņu izlūkdienests atbalstīja galvenokārt informācijas iegūšanas nolūkā, ļāva vairākiem simtiem latviešu nokļūt Rietumos. Lieki piebilst, ka šāda darbošanās nacistu okupētajā Kurzemē draudēja ar visai nopietnām sekām.
Vēlāk izrādījās, ka Valentīnes Lasmanes darbība Centrālajā padomē nebija palikusi nepamanīta arī padomju iestādēm. Pirmais signāls par to bija kļūšana par prototipu latviešu padomju rakstnieka Arvīda Griguļa romānā “Kad lietus un vēji sitas logā” un arī pēc romāna tapušajā Aloiza Brenča filmā.
Taču patiesos padomju drošības iestāžu intereses mērogus Valentīne Lasmane novērtēja tikai 1970. gadā, kad viņai ar ģimeni uzturoties Rīgā, par pretpadomju darbību tika arestēta viņas vīra māsa Lidija Doroņina-Lasmane, un gan pašai Valentīnei, gan viņas vīram Albertam nācās 10 dienas pavadīt Stūra mājas izmeklētāju sabiedrībā. -
Alfrēds Bērziņš (1899–1977), viens no ietekmīgākajiem cilvēkiem Kārļa Ulmaņa autoritārā režīma darbinieku starpā un arī vienas no visvairāk lasītajām šim Latvijas vēstures posmam veltītajām memuārgrāmatām “Labie gadi” autors. Raidījumā Gadsimts ar savu valsti par šo personību stāsta vēsturnieks Artūrs Žvinklis.
Runājot par Alfrēda Bērziņa pirmajām dzīves desmitgadēm, tas ir tipisks un no tā laika procesa viedokļa raugoties pozitīvs jauna cilvēka attīsības ceļš. Bērziņš dzimis Ziemeļvidzemē mežsarga ģimenē, nāk no zemniecības vides, iesaistījies Brīvības cīņās, kā pats raksta, cīnījies ar pārliecību un gana lielu drosmi.
Jau pēc Brīvības cīņām viņš strādā žurnālistu un iesaistās Aizsargu kustībā, kur ieņem arī dažus organizatoriskus amatus. Bērziņa politiskā karjera sākas ar 30. gadu sākumu, kad Latvijas atradās politiskās krīzes situācijā, kuras iemesls bija pasaulē uzliesmojusī saimnieciskā krīze. Bērziņu viņu ievēl 4. Saeimā no Latviešu zemnieku savienības.
Kā jauns deputāts viņš īpaši neizcēlās. Taču no Zemnieku savienības puses viņš bija pirmais parakstītājs likumprojektam par Satversmes reformu, kas paredzēja pāreju uz prezidentālu republiku. Viņš nebija šī projekta autors, bet arī tas bija nozīmīgs politisks pieteikums
Uzskatu, ka Latvija nepieciešama stingra roka, vadonis un ka vadonis ir jāgodā un jāciena, viņš pauda krietni pirms 1934. gada 15. maija apvērsuma.
Vēlākos gados Bērziņš bija Latvijas Aizsargu organizācijas vadītājs, sabiedrisko lietu ministrs, Latvijas Olimpiskās komitejas priekšsēdētājs.
Attēlā: Viceministra Alfrēda Bērziņa uzstāšanās strādniekiem vienā no cehiem Liepājas Kara ostas darbnīcās. -
Pauls Šīmanis – vācbaltiešu izcelsmes Latvijas politiķis, jurists, publicists, minoritāšu tiesību autoritāte starpkaru periodā ne vien Latvijā, bet arī Eiropā. Baltais zvirbulis jeb melnā avs vācbaltiešu kopienā, tā par viņu izsakās kino zinātniece Valentīna Freimane. Tas attiecināms uz viņa uzskatiem par latviešu prioritātes atzīšanu šajā valstī, kas daudziem viņa tautiešiem Latvijā un Baltijā nebija pieņemams.
Dzimis 19. gadsimta otrajā pusē Jelgavā jurista ģimenē un tas, ka arī pats Pauls Šīmanis kļūst par juristu ir zīmīgi tā laika vācbaltiešu tā sauktai literātu nošķirai, kad dēls ir tēva pēdās. Par Paulu Šīmani stāsta vēsturnieks Raimonds Cerūzis.
Pauls Šīmanis bija arī viens no Satversmes autoriem, Saeimas un Rīgas domes deputāts, kā arī Latvijas pārstāvis Tautu Savienībā. Viņš izveidoja teorijas par savstarpējām attiecībām starp minoritātēm un valsti, kas vēl šobaltdien ir vērtīgākas par daudzu Latvijas un pārējās Eiropas politiķu devumu šajā jomā. -
Simtgadei veltīto raidījumu ciklu Septiņi gadsimti līdz valstij, kurā raugāmies uz aizvadīto laiku caur nozīmīgu personību prizmu, 2018. gadā aizsāk stāsts par dzejnieku Edvardu Treimani-Zvārguli, cilvēku, kura mūžs un darbība savieno divus gadsimtus un vairākus laikmetus mūsu tautas liktenī. Stāsta dzejnieka biogrāfijas pētnieki - literatūrzinātniece Eva Eglāja-Kristsone un dzejnieka Treimaņa-Zvārguļa mazmazdēli Atis Treimanis un Oskars Treimanis.
Edvards Treimanis-Zvārgulis (1866—1950) bija latviešu dzejnieks, ierēdnis, politiķis un grāmatizdevējs. Krievijas impērijas Otrās Valsts domes deputāts (1907). Viņš dzimis 1866. gada 2. oktobrī Priekuļu pagasta Rauguļos krodzinieka Jāņa Treimaņa ģimenē. Attiecības ar tēvu bijušas visnotaļ grubuļainas ar visādiem konfliktiem. Mācījās kopā ar Eduardu Veidenbaumu Cēsu draudzes skolā un Cēsu apriņķa skolā, pēc kuras beigšanas strādāja Cēsīs par ierēdni. No 1890. gada bija arhivāra palīgs Rīgas apgabaltiesā, līdztekus piedalījies sabiedriskajā darbā un teātra izrādēs kā aktieris un kuplejists.
Pirmā pasaules kara laikā devās bēgļu gaitās uz Krieviju, tad uz Kaukāzu. Latvijā atgriezās 1917. gadā un savās mājās „Leukādijā” turpināja nodarboties vienīgi ar rakstniecību. -
Raidījumā Septiņi gadsimti līdz valstij stāsts par vēl vienu personību, kas saista divus Latvijas vēstures laikmetus – laikmetu pirms Latvijas valstiskuma un Latvijas valstiskuma laikmetu. Tas ir jurists, politiķis, viens no Latvijas veidotājiem Voldemārs Zāmuels (1872-1948). Viņš pieder pie neatkarīgās Latvijas politiķu vecākās paaudzes, pie tās, kurā Jānis Čakste, Gustavs Zemgals - cilvēki, kuri valstiskuma tapšanas brīdī ir ar diezgan nopietnu dzīves pieredzi, labu izglītību, jo šī ir pirmā akadēmiski izglītotā latviešu paaudze. Stāsta Valkas novada domes priekšsēdētājs, Valkas vēstures izpētes entuziasts Vents Armands Krauklis.
-
Raidījuma Septiņi gadsimti līdz valstij stāsts par publicistu, juristu, politiķi diplomātu Miķeli Valteru (1874. -1968.). Viņš ir cilvēks, kurš pirmais piesauca neatkarīgas Latvijas valsts iespēju. Miķeļa Valtera mūžs aptver teju gadsimtu, viņš nodzīvojis garu un raženu dzīvi.
Miķelis Valters dzimis ostas strādnieku ģimenē Liepājā, mācījies Liepājas Sv. Annas baznīcas elementārskolā, Liepājas pilsētas skolā un reālskolā. 1894. gadā M. Valters dodas uz Vāciju, kur Berlīnes Universitātē klausījies ievērojamo tautsaimnieku Šmollera, Vāgnera un Zimmela lekcijas. No strādnieku vidē dzimuša zēna viņš kļūst par vīru, kuru ciena un uzklausa Eiropas diplomātijas vidē, Eiropas akadēmiskajā vidē. Stāsta vēsturnieks Nacionālās enciklopēdijas galvenais redaktors Valters Ščerbinskis. -
Andrievs Jūrdžs, latgalietis, 19. gadsimta literāts. Cilvēks, kurš nodzīvojis garu, bagātu, bet arī smagu mūžu un atstājis ļoti nozīmīgu un interesantu mantojumu Latgales un visas Latvijas kultūrvēsturē. Par Andrievu Jūrdžu (1845-1925) zināms, ka viņš ir viens no rokrakstu literatūras veidotājiem, viņš ir zināmākais grāmatu pārrakstītājs Latgalē drukas aizlieguma gados. Skolu nav apmeklējis, lasīt iemācījusi māte. Pašmācības ceļā iemācījies rakstīt un apguvis vairākas svešvalodas. Iespējams viņa teksti publicēti barona Gustava Manteifeļa Tērbatā izdotajos latgaliešu kalendāros jeb „Lajkagromota”. Viss lielākais Andrieva Jūrdža veikums ir palicis rokrakstos un tie arī kalpojuši kā lasāmviela. Par to, cik tālu darbi klejojuši no Andrieva Jūrdža mājām, kādos apstākļos tas noticis, raidījumā Septiņi gadsimti līdz valstij stāsta valodniece, Andrieva Jūrdža novadniece Anna Stafecka.
-
Kokrūpnieks Augusts Dombrovskis, viens no pirmajiem ievērojamiem latviešu rūpniekiem – miljonārs, mecenāts, atturības veicinātājs un latviskās pašapziņas veidotājs. Viņa darbības redzamie rezultāti joprojām ir skatāmi Rīgas ainavā, proti, Vecmīlgrāvī, kur atrodas Burtnieku nams, Ziemeļblāzmas biedrības nams – tā laika spilgti arhitektūras paraugi. Arī paraugs tam, kā šis cilvēks veidoja ap sevi pozitīvu, apkārtējos rosinošu viņu dzīvi sakārtojošu vidi. Par viņu jāsaka kā par cilvēku, kā angliski mēdz teikt „self-made man” – cilvēks, kurš ticis pie savas turības, ticis pie sava tam laika ievērojama kapitāla paša pūlēm. Raidījumā Septiņi gadsimti ceļā līdz valstij par Augustu Dombrovski stāsta literatūrvēsturnieks Andrejs Grāpis un vēsturnieks Mārtiņš Mintaurs.
Andrejs Grāpis atzīst, ka Augusts Dombrovskis ir latviešu nacionālās uzņēmējdarbības otrās paaudzes pārstāvis, pirmajai paaudzei viņš pieskaita Augusta Dombrovska tēvabrāli Jēkabu ar sievu Katrīnu. Viņu uzņēmums Ķengaragā bija viens no veiksmīgākajiem uzņēmumiem, kas no ruku darba pārgāja uz mehanizētu. Arī tas deva iespēju nodarboties ar mecenātismu. Viņš arī norāda, ka Augusts Donbrovskis, kas bija veiksmīgi izvēlējies vietu savai rūpnīcai, par turīgu cilvēku nekļuva uzreiz. Lai Augustu Dombrovski varētu saukt par miljonāru, bija vajadzīgi apmēram 30 darba gadi. -
Jēkabs Lautenbahs (1847—1928) – viens no pirmajiem latviešiem, kas īstenojis pilnvērtīgu akadēmisko karjeru. Par Tērbatas Universitātes, vēlāk Latvijas Universitātes mācībspēku, folkloristu un literatūras vēsturnieku raidījumā Septiņi gadsimti ceļā uz valsti stāsta literatūras zinātnieks Ojārs Lāms.
Jēkabs Lautenbahs kā dzejnieks pazīstams arī kā Jūsmiņš, viņš pētījis latviešu mitoloģiju, daudz rakstījis par citttautu mitoloģiju. 1896. gadā J. Lautenbahs aizstāvēja maģistra disertāciju par lietuviešu un latviešu folkloras vēsturi. Bijis pasniedzējs gan Tērbatas Universitāte, gan Tērbatas augstākajos sieviešu kursos, mūža nogalē.
Laikā no 1919. gada līdz 1928. gadam J. Lautenbahs bija Latvijas Universitātes Filoloģijas un filozofijas latviešu literatūras un vispārīgās literatūras profesors. 1924. gadā viņu ievēlēja par Latvijas Universitātes baltu filoloģijas goda doktoru. -
Vēsturnieks un publicists Kārlis Širrens (1826–1910) kļuvis par simbolisku figūru vācbaltiešu kopienas vēsturē. 19. gs. vidū viņš iestājās par Baltijas provinču (Kurzemes, Vidzemes un Igaunijas) tiesībām uz kulturālu un administratīvu autonomiju, uz savu īpatnēju identitāti iepretim Krievijas impērijas unificējošajām tendencēm. Tiesa, šo autonomiju viņš skatīja no tīri vāciskām pozīcijām, ignorējot latviešu un igauņu nacionālo pašapziņu, kas tieši tobrīd dzima šajā teritorijā. Saruna par Kārli Širrenu ar Hamburgas universitātes Ziemeļaustrumeiropas vācu vēstures un kultūras institūta pētnieku Detlefu Henningu.
-
18. gadsimta rīdzinieks, ceļotājs, kolekcionārs Nikolauss jeb Nikolajs fon Himzels. Kas bija Himzels stāsta grāmatniecības pētnieks Artis Ērglis un vēstures zinātņu doktors Edgars Ceske.
Dzimis Rīgā, viņa tēvs bijis Rīgas pirmais ārsts, kas bija ļoti augsts tituls, savukārt vectēvs no tēva puses – naudas meistars Rīgā. Arī viņa mātes Katrīnas tēvs arī bijis ārsts Rīgā. Vecāki vēlējušies, lai dēls kļūst par aptiekāru un studēja Getingenē. Taču par aptiekāru viņš nekļuva, arī bija ārsts, kura uzdevums bija arī apmeklēt ne visai turīgus rīdziniekus. Viņa aiziešana mūžībā ir saistīta ar slimību, viņš saslima, iespējams, ar difteriju, apmeklējot slimniekus.
Himzels nodzīvoja ne pārāk ilgu mūžu, viņš dzimis 1729. gadā un jau 1764. gadā devies mūžībā, taču 35 dzīves gados paspējis paveikt salīdzinoši daudz. Ar viņa vārdu saistās trīs Latvijas muzeju pirmsākumi un viņš atstājis ievērojamu kultūrvēsturisko mantojumu – savas ceļojumu dienasgrāmatas.
Himzelu sauc par Latvijas muzejniecības tēvu, jo Nikolauss fon Himzels bija arī kolekcionārs un priekšmeti no viņa kolekcijas mūsdienās ir redzami gan muzejā “Rīgas birža”, gan Rīgas vēstures un kuģniecības muzejā, gan Latvijas Dabas muzejā.
Kolekciju sāka veidot jau Himzela vectēvs no mātes puses, turpināja arī tēvs un pārņēma Nikolauss fon Himzels. Kolekciju viņš papildināja savu ceļojumu laikā. -
Turpinot ieskatu aizgājušo gadsimtu Latvijas izcilu personību dzīves gaitā, raidījumā Septiņi gadsimti līdz valstij esam nokļuvuši jau līdz 18. gadsimta otrajai pusei. Šodienas raidījumā stāsts par Ķikuļu Jēkabu, amatnieku, aktīvu hernhūtieti un pirmo latviešu laicīgo dzejnieku. Pirmais, kura rakstītie teksti ir arī saglabājušies. Stāsta literatūrvēsturniece Māra Grudule un vēsturnieks Gundars Ceipe.
Ķikuļu Jēkabs dzīvojis no 1740. līdz apmēram 1777. gadam, jo precīzs viņa nāves datums nav zināms. Viņš aiziet no dzīves spēka gados, lai arī tā laika cilvēka vidējais dzīves ilgums ir nedaudz vairāk nekā 40 gadi. Ievērojot to, ka viņa dzīve rit salīdzinoši labklājīgi, viņa mūžs varēja būt arī krietni ilgāks. Diemžēl laikmeta situācija un viņa paša izvēles ir tādas, ka Ķikuļu Jēkaba mūžs apraujas brieduma vecumā.
- Show more
