Episódios
-
Raidījuma uzmanības fokusā Ukraina, pareizāk sakot, karš Ukrainā un tas, kas notiek ap to. 19. novembrī pagāja jau 1000 dienas, kopš sākās Krievijas pilna mēroga iebrukums.
Aktualitātes analizē Zemessardzes štāba virsnieks, majors Jānis Slaidiņš un Austrumeiropas politikas pētījumu centra pētniece, Rīgas Stradiņa universitātes Sociālo zinātņu fakultātes lektore Elīna Vrobļevska. Ierakstā uzklausām Dmitro Levus, politologu, sociālo pētījumu centra „Ukrainas meridiāns” direktoru.
Asiņainais krievu gliemezis
Uzlūkojot Krievijas sagrābtās Ukrainas teritorijas platības izmaiņu grafikus visu pagājušo tūkstoš dienu periodā, jāsecina – turpinās pozīciju kara fāze, kas iestājās 2022. gada ziemas sākumā līdz ar Krievijas karaspēka atkāpšanos no Dņepras labā krasta pie Hersonas. Kopš tā laika frontes līnija kustējusies nedaudz, pie kam laikā starp 2023. un 2024. gada februāri kvantitatīvā izteiksmē pušu kontrolēto kvadrātkilometru apjoms vispār praktiski nav mainījies.
Tomēr pēc tam iezīmējusies neiepriecinoša tendence – Krievijas bruņotajiem spēkiem ar smagiem pūliņiem un zaudējumiem vietām izdevies atspiest ukraiņus. Tāda virzīšanās gliemeža gaitā, atstājot aiz sevis plātu asiņainu sliedi. Šo virzību nespēja nozīmīgi ietekmēt arī Ukrainas augustā īstenotais pēkšņais un sekmīgais iebrukums Krievijas Federācijas Kurskas apgabalā. Kopumā šī gada laikā Krievija palielinājusi tās kontrolēto Ukrainas teritorijas daļu par apmēram diviem tūkstošiem kvadrātkilometru, pie tam apmēram ceturtā daļa no šiem ieguvumiem panākti pēdējo pāris nedēļu laikā. Tas licis dažiem medijiem izteikt apgalvojumus, ka Ukrainas bruņoto spēku fronte daudzviet brūkot.
Visaktīvākais Krievijas spiediens joprojām ir Doņeckas apgabalā, kā arī Krievijas Kurskas apgabalā, no kurienes krievi mēģina izspiest tur nostiprinājušos Ukrainas spēkus.
Kā zināms, šī gada jūnijā Krievijas vadonis Putins pirmoreiz izvirzīja Ukrainai konkrētas teritoriālas pretenzijas – Krievija vēlas atņemt Ukrainai pilnā apjomā Luhanskas, Doņeckas, Zaporižjes un Hersonas apgabalus. Pagaidām, arī ievērojot jaunāko attīstību, šādu mērķu sasniegšana militāriem līdzekļiem ir grūti iedomājama. Krievijas rokās gan ir teju viss Luhanskas apgabals, taču vairāk nekā trešdaļa Doņeckas apgabala joprojām ir Ukrainas kontrolē, tāpat nozīmīga daļa Zaporižjes un Hersonas apgabalu līdz ar abām apgabalu galvaspilsētām. Grūti pat aplēst, cik dzīvā spēka un tehnikas Kremlim vajadzētu sagādāt, lai ar līdzšinējo taktiku aizrāptos līdz tās vadoņa alktajam mērķim.
Sagatavoja Eduards Liniņš.
Trampa miera plāns
Ukrainai šajā karā ir jāuzvar – tā ir sacījuši gandrīz visu Rietumvalstu vadītāji, atbalstot Ukrainu cīņā pret agresoru. Tomēr realitātē palīdzība ir bijusi nepietiekama, un daudzi analītiķi saka, ka patiesībā vairākās valstīs nemaz negrib, lai Ukraina uzvarētu. Atbalsts ir sniegts vien tik daudz, lai Ukraina nezaudētu, un tāpēc turpinās gara un nogurdinoša asinsizliešana.
Tomēr izskatās, ka līdz ar ASV prezidenta vēlēšanām situācija mainīsies. Donalds Tramps ir teicis, ka viņa primārais mērķis ir apturēt karu. Un ASV ir ietekmes sviras, lai to izdarītu. Kopš vēlēšanām nerimst spekulācijas, kas būs ASV piedāvājuma pamatā. Kā ticamākais scenārijs tiek minēts ultimāts abām pusēm sēsties pie sarunu galda un vienoties par pamiera nosacījumiem, pretējā gadījumā solot vai nu jebkādas palīdzības pārtraukšanu Ukrainai, vai arī dodot tai tādu palīdzību, kādu tā līdz šim nav nekad saņēmusi. Abām pusēm būtu septiņkārt jāpārdomā pirms pateikt Donaldam Trampam nē.
Šis iespējamais tālāko notikumu scenārijs Eiropā raisa ļoti pretrunīgas emocijas. Pirmkārt, tas nozīmēs, ka Ukrainai, visticamāk, var nākties piekāpties un atstāt Krievijas kontrolē daļu, ja ne visas līdz šim Krievijas iekarotās teritorijas. Tas var raisīt ļoti saspringtu iekšpolitisko situāciju Ukrainā.
Otrkārt, uguns pārtraukšana ļautu atgūties un nostiprināties Krievijai. Un tas savukārt rada milzīgu drošības risku visai Eiropai nākotnē. Tādēļ daudzas Eiropas valstis turpina sacīt, ka darīs visu iespējamo, lai Ukraina uzvarētu.
17. novembra vakarā pasauli pāršalca ziņa, ka arī aizejošais, bet vēl joprojām amatā esošais ASV prezidents Džo Baidens beidzot ir devis atļauju izmantot tālas darbības raķetes, lai Ukraina var apšaudīt militāros mērķus dziļāk Krievijas teritorijā. Tomēr, kā saka daudzi analītiķi, Rietumu palīdzība līdz ar kara sākšanos ir pastāvīgi bijusi pārāk novēlota. Arī šis ASV lēmums tika gaidīts ļoti ilgi, un diez vai vairs spēs būtiski mainīt notiekošo frontē. Jau pēc diviem mēnešiem Baltajā namā sāks saimniekot Donalds Tramps, turklāt viņš savu politiku ir apņēmies uzsākt realizēt vēl pirms inaugurācijas ceremonijas.
Sagatavoja Aidis Tomsons.
-
Aktualitātes pasaulē komentē Ģeopolitikas pētījumu centra direktors Māris Andžāns un Latvijas Nacionālās Aizsardzības akadēmijas pasniedzējs Jānis Kapustāns. Sazināmies ar Hamburgā dzīvojoša latvieti
Alīnu Āboliņu- Lindermani.
Vācu „luksofors” pagalam!
6. novembra vakarā, pasaulei atgūstoties no Savienoto Valstu prezidenta vēlēšanu stresa, savu eksistenci beidza līdzšinējā Vācijas vēsturē vienīgā t.s. „luksofora koalīcija” – sociāldemokrātu, zaļo un brīvo demokrātu alianse. Pēc sarunas ar Brīvo demokrātu partijas līderi un līdzšinējo finanšu ministru Kristiānu Lindneru kanclers Olafs Šolcs paziņoja, ka lūgs valsts prezidentu Franku Valteru Šteinmeieru atbrīvot Lindneru no amata. Tas arī notika nākamajā dienā, kam sekoja atlaistā ministra partijas biedru – tieslietu ministra Marko Bušmaņa un izglītības un pētniecības ministres Betīnas Štarkas-Vacingeres – demisijas pieteikumi. Vēl viens brīvo demokrātu kabineta loceklis – digitālo lietu un satiksmes ministrs Folkers Visings – paziņoja, ka paliek amatā, izstājoties no partijas. Kanclers uzticējis Visingam arī atbrīvojušos tieslietu ministra portfeli, izglītības un pētniecības ministra amatu savienošanas kārtā uzņēmies pārtikas un lauksaimniecības ministrs, zaļo pārstāvis Džems Ozdemirs. Finanšu ministra portfelis ticis kanclera partijas biedram un līdzšinējam viņa biroja valsts sekretāram Jērgam Kukīsam.
Līdz ar to Šolca kabinets ir kļuvis par divu partiju mazākuma valdību. Par šādas attīstības iespēju runāja jau labu laiku, bet jo sevišķi intensīvi kopš Saksijas un Tīringenes landtāgu vēlēšanām septembra sākumā, kurās visām valdošās koalīcijas partijām bija graujoši vāji rezultāti. Brīvajiem demokrātiem klājās vissliktāk, kas, jādomā, ir rezultāts šīs izteikti liberālās partijas darbībai vienā valdībā ar krietni kreisākajiem sociāldemokrātiem un zaļajiem.
1. novembrī Kristiāns Lindners publiskoja astoņpadsmit lappušu memorandu ar saviem finanšu politikas uzstādījumiem, kuru būtība ir nodokļu un, attiecīgi, valdības tēriņu mazināšana, kurpretim valdības kopējais kurss orientēts uz budžeta deficīta palielināšanu, tā iegūstot līdzekļus zaļās ekonomikas izaugsmei un citām vajadzībām. Lindnera solis, partneru nodēvēts par provokāciju, arī bija pēdējā nagla „luksofora koalīcijas” zārkā. Faktiski vienīgā domājamā attīstība šādā situācijā ir Bundestāga balsojums, izsakot kancleram neuzticību, kam sekos ārkārtas vēlēšanu izsludināšana.
Vakar mediji izplatīja ziņu, ka lielākās Vācijas partijas jau vienojušās par ārkārtas vēlēšanu datumu 2025. gada 23. februārī. Spriežot pēc reitingiem, ja vēlēšanas notiktu šodien, tad tajās vislabākie panākumi būtu lielākajam opozīcijas spēkam – kristīgajiem demokrātiem, savukārt ar pieticīgāku rezultātu sekotu galēji labējā „Alternatīva Vācijai”, sociāldemokrāti un zaļie. Vēl Bundestāgā iekļūtu kreisi populistiskā Zāras Vāgenknehtas savienība, savukārt brīvie demokrāti un radikālie „Kreisie”, ļoti iespējams, paliktu ārpusparlamenta opozīcijā.
Maralago „klusie telefoni”
Nedēļā, kas pagājusi kopš Savienoto Valstu prezidenta vēlēšanām, pasaule uzmanīgi lasījusi soctīklu ierakstus un ausījusies pēc telefona zvaniem, tverot signālus, kas varētu ļaut nojaust nākamā Baltā nama saimnieka ārpolitikas kursu.
Pēcvēlēšanu dienā Kremļa runasvīrs Peskovs paziņoja, ka Vladimirs Putins nedomājot apsveikt ar ievēlēšanu Krievijai naidīgas valsts līderi. Tomēr jau nākamajā dienā, 7. novembrī, tiekoties ar ārpolitikas ekspertiem t.s. Valdaja diskusiju kluba konferencē Melnās jūras kūrortā Sočos, agresorvalsts vadonis izteica Trampam komplimentu par vīrišķīgu uzvedību, atentātā gūstot vieglu ievainojumu, un, it kā starp citu, arī apsveica.
Svētdien, 10. novembrī, laikrakstā „The Washington Post” parādījās raksts ar apgalvojumu, ka tai pašā 7. novembrī Tramps un Putins sazvanījušies un runājuši par Ukrainas kara problemātiku. Īstu skaidrību par to, vai jau sākta solītā miera panākšana triecientempos, laikraksta anonīmais avots gan nevieš, no sarunas satura atklājot vien to, ka jaunievēlētais prezidents ieteicis savam daudzreiz pārvēlētajam sarunbiedram pārāk neaizrauties ar agresijas eskalāciju. Kremlis Peskova personā sarunas faktu noliedzis, un to nav apstiprinājis arī neviens no republikāņu līdera komandas. Galu galā tiek minēts, ka no Savienoto Valstu likumu viedokļa šāda pašdarbība starpvalstu attiecībās amatu vēl oficiāli neieņēmušai personai varot sagādāt kārtējo kriminālapsūdzību.
Toties jau oficiāli tiek atzīta Donalda Trampa telefonsaruna ar Volodimiru Zelenski, kas esot bijusi visumā laipnā tonī ieturēta. Kādā brīdī dialogam kā trešais pievienojies arī multimiljardieris Īlons Masks, kurš šobrīd pastāvīgi uzturoties Trampu ģimenes rezidencē Marelago Floridā, kur notiekot jaunās administrācijas konstruēšana. Pašam Maskam pārī ar vēl vienu spilgtu politisko biznesmeni Viveku Ramasvami tikšot uzticēta jaunveidojamas valsts struktūras – Valdības efektivitātes departamenta – vadība ar uzdevumu nojaukt traucējošo birokrātiju, likvidēt nevajadzīgus regulējumus, apcirpt pārmērīgos tēriņus un pārstrukturēt valsts aģentūras.
Nav apstiprinājusies agrāk izskanējusī informācija, ka ārlietu resoru nākamajā administrācijā atkal varētu vadīt Ukrainai simpatizējošais Maiks Pompeo; tāpat Trampa komandā nav atradusies vieta agrākajai Savienoto Valstu pārstāvei ANO Nikijai Heilijai. Valsts sekretāra portfeli Tramps nolēmis piešķirt senatoram no Floridas Marko Rubio, kuram līdz šim bijusi globāli aktīvas, pat agresīvas amerikāņu ārpolitikas aizstāvja reputācija, tomēr viņš bija starp tiem senatoriem, kuri bloķēja palīdzības piešķiršanu Ukrainai.
Ietekmīgais nacionālās drošības padomnieka amats, domājams, tiks armijas un nacionālās gvardes veterānam, Floridas kongresmenim Maiklam Volcam, kurš pazīstams ar savu Ķīnai nedraudzīgo viedokli. Krievijas un Ukrainas sakarā viņš paudis, ka šim karam būtu jābeidzas diplomātiska risinājuma ceļā, taču atzīmējis arī, ka Savienotās Valstis varot visai ātri dabūt Putinu pie sarunu galda, panākot naftas produktu strauju palētināšanos.
Tuvie Austrumi – būs labāk vai tikai citādāk?
Kā atzīmējuši daudzi pasaules mediji, Izraēlas premjerministrs Benjamins Netnjahu bija viens no pirmajiem, kurš soctīklu ierakstā sveica Donaldu Trampu ar otrreizējo ievēlēšanu prezidenta amatā. Ne mazāk bija to, kuri pieminēja iepriekšējās vēlēšanas, pēc kurām Izraēlas līderis esot, Trampaprāt, pārāk steidzīgi apsveicis ar ievēlēšanu Džo Baidenu. Egocentriskais Donalds esot to ņēmis ļaunā, kas tagad varot atsaukties uz starpvalstu attiecībām. Tomēr Izraēlas bažas šai sakarā varētu kliedēt jau pieteiktais nākamais Savienoto Valstu vēstnieks Izraēlā – tai nepārprotami simpatizējošais bijušais Arkanzasas gubernators Maiks Hakebijs.
Iespējams, Trampa ievēlēšana radījusi fonu arī Kataras lēmumam pārtraukt savu starpniecību Izraēlas un „Hamās” sarunās, kas risinājās tās galvaspilsētā Dohā, un pieprasīt „Hamās” biroja slēgšanu, kas tur darbojās kopš 2012. gada.
Izraēlai par Trampa pirmās prezidentūras periodu būtu grēks sūdzēties: lai atceramies kaut vai tikai amerikāņu vēstniecības pārcelšanu uz Jeruzalemi, Izraēlas suverenitātes atzīšanu pār Golānas augstienēm un līdzdalību t.s. Ābrama vienošanos panākšanā, kas pēc desmitgadēm normalizēja Izraēlas attiecības ar Apvienotajiem Arābu emirātiem, Bahreinu, Maroku un Sudānu. Tomēr, kā pieļauj laikraksta „The Washington Post” citētais Kalifornijas universitātes Izraēlas studiju profesors Dovs Vaksmans, no Trampa administrācijas varot sagaidīt arī aktīvāku atbalsta samazināšanu, ar kuru Baidens Izraēlu līdz šim tikai biedējis. Pēdējais brīdinājums tika izteikts pirms mēneša, prasot uzlabot humānās palīdzības piegādi Gazas joslas civiliedzīvotājiem, bet 12. novembrī Valsts departaments nāca klajā ar paziņojumu, ka Izraēla esot veikusi dažus pasākumus vēlamajā virzienā.
Tikmēr no ANO institūciju puses izskan gluži cita retorika, piesaucot „starptautiskus noziegumus” un „neizbēgamu badu”. Pirms dažām dienām publicētā ANO Cilvēktiesību biroja ziņojumā pausts, ka 70% no pēdējo sešu mēnešu laikā Gazas sektorā bojāgājušajiem esot sievietes un bērni. Tāpat ANO atzīst par ticamiem teroristiskā grupējuma Hamas vadītās Gazas Veselības ministrijas datus, kas kopējo bojāgājušo skaitu kopš kara sākuma sektorā lēš uz vairāk nekā 43 000 cilvēku. Izraēla pēdējā mēneša laikā izvērsusi intensīvāku karadarbību Gazas joslas ziemeļdaļā, norādot, ka tur pārgrupējušies un aktivizējušies „Hamās” spēki. Aktīva karadarbība turpinās arī Libānā, kur Izraēla dod triecienus grupējumam „Hezbollah”. Vakar bombardētas galvaspilsētas Beirutas dienvidu priekšpilsētas, kur atrodas „Hezbollah” vadības centri un noliktavas, kā arī vairāki ciemi Libānas kalnos, uz ziemeļaustrumiem no Beirutas. Tiek ziņots par vairākiem desmitiem bojāgājušo. „Hezbollah” atbildējusi ar raķešu un lidrobotu triecienu Izraēlas ziemeļdaļai, nogalinot divus civiliedzīvotājus.
Sagatavoja Eduards Liniņš. -
Estão a faltar episódios?
-
ASV turpinās balsu skaitīšana pēc vēlēšanām, kas noteiks, kurš no kandidātiem nākamos četrus gadus ieņems ASV prezidenta amatu. Vēlēšanu uzvarētāju noteiks balsu sadalījums Elektoru kolēģijā, un šajā cīņā pārliecinošā vadībā izvirzījies republikāņu kandidāts Donalds Tramps. Viņš jau nodrošinājis sev vismaz 270 elektoru balsis. Demokrātu kandidātei Kamalai Harisai vairs nav nekādu cerību uz uzvaru.
Diskutē Latvijas Ārpolitikas institūta direktors Kārlis Bukovskis un Latvijas Radio ziņu dienesta vadītājs Uģis Lībietis, Latvijas Radio žurnālists Artjoms Konohovs, "Re:Baltica" žurnāliste Inga Spriņģe un Māršala fonda vecākā pētniece Kristīne Bērziņa.
Viņš ir atpakaļ…
Kā zināms, oficiālā Savienoto Valstu prezidenta vēlēšanu rezultātu pasludināšana notiks nākamā gada 6. janvārī. Neoficiāli gan šīs visas pasaules vērotās sacīkstes iznākums parasti tiek pasludināts jau dažas stundas pēc iecirkņu slēgšanas, un šī funkcija piekrīt „ceturtajai varai” – amerikāņu telekanāliem.
Kā rekordātras pasludināšanas gadījums tiek minēta Baraka Obamas atkārtotā ievēlēšana, kuru 2012. gadā izziņoja vēl pirms vēlēšanu dienas pusnakts. Džo Baidena gadījumā 2020. gadā nervus kutinošā pauze ieilga uz četrām dienām, savukārt 2000. gadā, kad republikānis Džordžs Bušs jaunākais sacentās ar demokrātu Elu Goru, rezultāta noskaidrošana prasīja piecas nedēļas un Savienoto Valstu Augstākās tiesas iesaisti. Toreiz sākotnējais kandidātu iegūto balsu skaits Floridā atšķīrās par nieka 537 balsīm jeb deviņām procenta tūkstošdaļām un iedarbināja balsu pārskaitīšanas mehānismu, par kura rezultātiem joprojām nav absolūti drošas pārliecības. Tolaik Florida bija t.s. svārstīgā pavalsts, proti tāda, kurā rezultāts nav iepriekš droši prognozējams par labu demokrātu vai republikāņu kandidātam.
Šajās vēlēšanās šādas pavalstis ir vien septiņas: Džordžija, Ziemeļkarolīna, Pensilvānija, Mičigana, Viskonsina, Arizona un Nevada. Kas attiecas uz šo vēlēšanu reizi, tad lielāko amerikāņu telekanālu rezultātu grafiki piesardzīgi nogaidīja vēl teju stundu pēc tam, kad pats Donalds Tramps jau bija pasludinājis savu triumfu un saņēma pasaules līderu apsveikumus.
Viņš tiešām daudzējādā ziņā ir pirmais. Pirmais Savienoto Valstu prezidents, kuram pēc amata pamešanas tikušas izvirzītas kriminālapsūdzības, pirmais, kurš divreiz pakļauts impīčmenta procedūrai un kandidējis atkārtoti pēc impīčmanta.
Nākamā gada janvārī, kad Tramps, pēc visa spriežot, nodos prezidenta zvērestu, viņš kļūs par vecāko jebkad ievēlēto ASV valsts vadītāju. Vēl var piebilst, ka viņš ir tikai otrais Savienoto Valstu prezidents, kurš ticis ievēlēts atkārtoti pēc pārtraukuma. Pirmais bija demokrāts Grovers Klīvlends, kurš pirmoreiz tika ievēlēts 1885. un pēc tam 1893. gadā.
Vēl der atcerēties, ka līdz ar prezidenta vēlēšanām tiek ievēlēti arī visi 435 Pārstāvju palātas kongresmeņiem un 34 no 100 senatoriem. Džo Baidena prezidentūras cikls spilgti rādīja, cik grūti var nākties prezidentam, kura partijai nav vairākuma kādā no Kongresa palātām. Šobrīd jau ir skaidri zināms, ka republikāņi ir ieguvuši vairākumu Senātā, kur līdz šim trausls pārsvars bija demokrātiem. Pārstāvju palātas mandāti vēl tiek dalīti, līdz ar to jautājums, cik plašs būs jaunā Baltā nama saimnieka žests, piepildot priekšvēlēšanu laikā piesolīto, vēl paliek atbildams.
Sagatavoja Eduards Liniņš. -
Kopš 2021. gada aprīļa, kad aizsākās joprojām ilgstošais politiskās nestabilitātes periods Bulgārijā, valsts iedzīvotāji devušies pie parlamenta vēlēšanu urnām septiņas reizes; pēdējoreiz – pagājušajā svētdienā, 27. oktobrī. Oficiālie 26. oktobrī notikušo Gruzijas parlamenta vēlēšanu rezultāti vēsta, ka ar apmēram 54% balsu uzvaru tajās guvusi arī līdz šim pie varas bijusī partija „Gruzijas sapnis”.
Aktualitātes analizē Latvijas Radio Ziņu dienesta žurnālists Rihards Plūme, sabiedrisko mediju portāla LSM.lv ārzemju ziņu redaktors Ģirts Kasparāns un Austrumeiropas politikas pētījumu centra Valdes priekšsēdētājs, direktors Māris Cepurītis.
Bulgārija – vēlēšanu karuseļa kārtējais aplis
Bulgārija ir Eiropas Savienības locekle, kas lielākoties ieņem pēdējo vietu savienības valstu iekšzemes kopprodukta proporcionālo rādītāju tabulās, parasti arī korupcijas līmeņa un preses brīvības reitingos. Pēdējos gados tai pieder vēl viens apšaubāms „rekords” – lielākais parlamenta vēlēšanu biežums.
Kopš 2021. gada aprīļa, kad aizsākās joprojām ilgstošais politiskās nestabilitātes periods, bulgāri devušies pie parlamenta vēlēšanu urnām septiņas reizes; pēdējoreiz – pagājušajā svētdienā, 27. oktobrī. Pirms tam Bulgārijas varas virsotnē gandrīz divpadsmit gadus atradās partija „Pilsoņi par Bulgārijas eiropeisku attīstību” jeb GERB, kuras līderis Boiko Borisovs teju nemainīgi ieņēma premjera amatu. Partija sevi pozicionē kā labēji centrisku un konservatīvu, kam politikas vērtētāji parasti pievieno arī apzīmējumu „populistiska”. Borisova ēras beigas bija smagu korupcijas skandālu un plašu protestu aptumšotas, un noslēdzās ar parlamentārā vairākuma zaudēšanu, gan saglabājot lielāko frakciju.
Smagu popularitātes kritumu piedzīvoja arī lielākais opozīcijas spēks – Sociālistiskā partija. Atbrīvojušos nišu ieņēma vairākas tā dēvētā „Antikorupcijas bloka” partijas ar liberālāku vai konservatīvāku, taču kopumā ar izteikti proeiropeisku ievirzi.
Savas pozīcijas pamatā saglabāja vēl viens opozīcijas spēks – centriskā un minoritātes pārstāvošā partija „Kustība par tiesībām un brīvībām”, kura tikusi raksturota kā pamatīgs korupcijas perēklis; viens no tās līderiem, preses magnāts Deļans Pejevskis iekļauts amerikāņu un britu Magņitska sankciju sarakstā. Visu šo spēku savstarpējās attieksmes korupcijas problēmas kontekstā un ideoloģiskās pretrunas radīja situāciju, kad ārkārtas vēlēšanas un īslaicīgas pagaidu valdības kļuva par Bulgārijas politikas ikdienu.
2021. gada novembra vēlēšanās uz politiskās skatuves parādījās jauns spēlētājs – ultranacionālistiskā, antirietumnieciskā un prokremliskā partija „Atdzimšana”, kas kopš tā laika tikai pieņēmusies spēkā. Pēc 2023. gada aprīļa vēlēšanām tika panākta vienošanās starp divu antikorupcijas partiju „Mēs turpinām pārmaiņas” un „Demokrātiskā Bulgārija” apvienību un partiju GERB par rotācijas valdības izveidi. Pirmos deviņus mēnešus premjera amatā būtu apvienības pārstāvis Nikolajs Denkovs, bet vicepremjeres un ārlietu ministres amatā – GERB pārstāve Marija Gebriela. Pēc tam viņi uz deviņiem mēnešiem samainītos amatiem. Taču pēc pirmā cikla vienošanās izjuka, tas noveda pie kārtējām ārkārtas vēlēšanām šī gada jūnijā, kuras jau atkal nedeva koalīciju veidot spējīgu parlamentu.
Un, jāteic, arī 27. oktobris nav nesis kvalitatīvas izmaiņas likumdevēja sastāvā. Daža partija mandātu vai divus ieguvusi, cita – zaudējusi, taču kopumā GERB saglabā stabilu pirmo pozīciju, divu antikorupcijas partiju apvienība – otro, „Atdzimšanas” ultranacionālisti – trešo.
Politikas vērotāji spriež, ka vienīgais, kas varētu piespiest bulgāru politiķus tomēr izveidot kādu darboties spējīgu valdību, ir apstākļu spaids: ieilgušais nestabilitātes periods apdraud valsts piekļuvi Eiropas Savienības fondiem, kā arī jau divreiz licis pārcelt pievienošanos eiro zonai un pilnvērtīgu Bulgārijas dalību Šengenas līgumā.
Vai Gruzija iet Krievijas pēdās?
Oficiālie 26. oktobrī notikušo Gruzijas parlamenta vēlēšanu rezultāti vēsta, ka ar apmēram 54% balsu uzvaru tajās guvusi arī līdz šim pie varas bijusī partija „Gruzijas sapnis”.
Oligarha Bidzinas Ivanišvili dibinātais politiskais spēks valda Tbilisi kopš 2012. gada, tai skaitā kā vairākuma valdība – kopš 2016. g. Tiesa, nav sasniegts dažu partijas pārstāvju deklarētais priekšvēlēšanu mērķis – konstitucionālais vairākums, kas ļautu pēc patikas aizliegt opozīcijas partiju darbību. Šādi motīvi tikai vēlreiz apliecina, ka pamatotas ir bažas par „Gruzijas sapņa” un tā līdera, oligarha un miljardiera Bidzinas Ivanišvili tieksmi pārvērst Gruziju par autoritāru valsti ar orientāciju uz Kremli un tā īstenotajām politiskajām praksēm. Par to liek runāt līdzšinējie procesi, pieņemot Krievijas ārvalstu ietekmes aģentu likumam radniecīgo Likumu par ārvalstu ietekmes caurskatāmību un gluži nesen arī seksuālo minoritāšu tiesības ierobežojošu likumdošanu.
Pēc ārvalstu ietekmes caurskatāmības likuma pieņemšanas Eiropas Savienība apturēja Gruzijas iestāšanās procedūru. Tāpēc šīs vēlēšanas, kas var dot „Gruzijas sapnim” mandātu līdzšinējās politikas turpināšanai, tiek uzlūkotas kā izšķirošas valsts turpmākajai ģeopolitiskajai virzībai – uz integrāciju Eiropas Savienībā, vai uz Krievijas satelīta orbītu.
Valdošās partijas priekšvēlēšanu aģitācija bija piesātināta ar antieiropeiskiem un antirietumnieciskiem motīviem, ar biedēšanu, ka Rietumos pastāvot slepena kara kurinātāju partija, kas to vien gaidot, lai ievilktu Gruziju karā pret Krieviju.
Kas attiecas uz vēlēšanu norisi, tad starptautiskie vēlēšanu novērotāji teju visi kā viens piesauc aizdomas par balsu pirkšanu, vēlētāju iebiedēšanu un valdošās partijas organizētus viltojumus – vairākkārtēju balsošanu un vairāku biļetenu mešanu urnās.
Svētdien Gruzijas prezidente Salome Zurabišvili pielīdzināja notikušās vēlēšanas Krievijas speciālajai operācijai un aicināja opozīcijas atbalstītājus iziet ielās. Pirmdienas vakarā desmiti tūkstošu pildīja Rustaveli prospektu pie parlamenta ēkas mierīgā protesta akcijā, pieprasot vēlēšanu rezultātu atcelšanu, respektīvi, atkārtotas vēlēšanas. Toties Ungārijas premjers Viktors Orbans, kurš pirmdien ieradās Tbilisi sveikt līdzīgi domājošos gruzīnu politikāņus ar uzvaru, visu notikušo slavēja, atkārtojot „Gruzijas sapņa” vēstījumus.
29. oktobrī Gruzijas Centrālā vēlēšanu komisija paziņoja, ka organizēs balsu pārskaitīšanu pēc nejaušības principa izraudzītos vēlēšanu iecirkņos – pa pieciem katrā no astoņdesmit četriem vēlēšanu apgabaliem.
Sagatavoja Eduards Liniņš.
Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.*
* Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu. -
Šodien raidījumā Divas puslodes daudz runājam par Krieviju, par tās veiksmēm un neveiksmēm, mēģinot savā pusē iegūt vairāk sabiedroto kā pretpolu Rietumu demokrātijai. Šobrīd tā jau ir ierasta lieta, ka, runājot par notiekošo pasaulē, ir jāpiemin arī Krievija. Aktualitātes analizē Latvijas Radio Ziņu dienesta žurnālists Uldis Ķezberis un politologs Veiko Spolītis. Viedokli izsaka bijušais ANO Kišiņevas biroja darbinieks Oskars Kastēns.
Moldova – līdz ar nagiem Eiropā
20. oktobra vakars, jādomā, daudziem proeiropeiski noskaņotiem Moldovas pilsoņiem kļuva par pārbaudījuma brīdi. Balsu skaitīšanai ejot uz beigām, izskatījās, ka uz jautājumu „Vai atbalstāt izmaiņas Konstitūcijā ar nolūku Moldovai iestāties Eiropas Savienībā?” vairums balsojušo ir atbildējuši ar „Nē”.
Prezidente Maija Sandu sasauca ārkārtas preses konferenci, kurā runāja par „ārēju spēku” bezprecedenta iejaukšanos balsošanas procesā. Nevienam nebija ne mazāko šaubu, ka ar „ārējiem spēkiem” jāsaprot Kremlis un tā pakalpiņi.
Krievija devusi patvērumu Moldovas partijām un politiķiem, kuri pretdarbojas proeiropeiski orientētās valdības centieniem. Šī gada aprīlī piecas šādas partijas Maskavā nodibināja aliansi ar nosaukumu „Uzvara”; tās politiskais mugurkauls ir Šora partija – kopš pagājušā gada jūnija Moldovā aizliegts politisks spēks, kura dibinātājs ir aizmuguriski par smagiem ekonomiskiem noziegumiem notiesātais, Krievijā mītošais miljonārs Ilans Šors.
Saskaņā ar Moldovas drošības iestāžu pausto, mēnešos pirms referenduma caur Šora organizētu shēmu apmēram 130 000 vēlētāju saņēmuši naudu par attiecīgu balsojumu, kā arī par eiroskeptisku viedokļu izplatīšanu sociālajā tīklā „Telegram”. Grūti spriest, cik no šiem līdzekļiem ir paša Šora sarūpēti, cik – Kremļa sponsorējums. Eiroskeptiskā vēstījuma centrā bija tēzes, ka virzīšanās uz Eiropas Savienību izraisīšot tiešu konfliktu ar Krieviju, ka tā sola Moldovas ļaudīm vien dzīves dārdzības pieaugumu, kamēr draudzība ar Kremli – lētu gāzi un degvielu.
Vēl viens motīvs ir bažas, ka eirointegrācija nozīmēs vēl ciešākas saites ar Moldovai etniski un vēsturiski ļoti tuvo Rumāniju, kas kaitēs apmēram astoņpadsmit procentiem nemoldāvu iedzīvotāju. Sevišķi izplatīti šādi noskaņojumi ir Gagauzijas autonomijā, kur dzīvo apmēram 125 000 tjurku valodu saimei piederīgās gagauzu valodas runātāju. Šeit pret konstitūcijas izmaiņām balsojušo proporcija pārsniedza 90%, savukārt krieviskajos valsts ziemeļu rajonos un separātiskajā Piedņestrā tā ir no sešdesmit pieciem līdz astoņdesmit procentiem.
Savukārt par iestāšanos Eiropas Savienībā vairākums balsojis galvaspilsētā Kišiņevā un tai tuvākajos valsts centra rajonos. Kā izrādījās pirmdienas rītā, Moldovas eiropeisko kursu par mata tiesu glāba ārzemēs dzīvojošie pilsoņi, kuru balsis deva pozitīvu iznākumu ar nepilniem 50,4%.
Līdztekus referendumam notika arī Moldovas prezidenta vēlēšanas, kurās Maija Sandu ieguva labāko rezultātu – vairāk nekā 42% balsu, kas nozīmē, ka otrajā kārtā viņa sacentīsies ar agrāko ģenerālprokuroru, Moldovas Sociālistu partijas atbalstīto gagauzu izcelsmes politiķi Aleksandru Stojanoglo, kurš ieguvis vairāk nekā 26%. Arī šajā gadījumā par proeiropeiskās prezidentes panākumiem nav pilnīgi drošas pārliecības, jo vēl vairāki viņas konkurenti pārstāv Aleksandram Stojanoglo tuvus uzskatus un varētu aicināt savu vēlētājus balsot par viņu.
„Rietumu kapraču” saiets Kazaņā
Šajās dienās Krievijas Federācijas autonomās republikas Tatarstānas galvaspilsēta Kazaņa uzņem BRICS organizācijas valstu vadītāju sešpadsmito samitu. Tāda mēroga un līmeņa starptautisks forums Krievijā nav pieredzēts ne vien pēdējos izolācijas un sankciju gados, bet pat pēdējās pāris desmitgadēs.
Dibināšanas brīdī 2009. gadā organizācijā bija četras dalībvalstis – Brazīlija, Krievija, Indija un Ķīna. Gadu vēlāk pievienojās Dienvidāfrikas Republika. Visbeidzot šogad organizācijā iestājušās Apvienotie Arābu Emirāti, Ēģipte, Etiopija un Irāna; savu pievienošanos, kas arī tika plānota ar šo gadu, joprojām apsver Saūda Arābija. Attiecīgi visnotaļ reprezentatīvajā kompānijā, kas pulcējusies Kazaņā, ir Ķīnas prezidents Sji, Indijas premjerministrs Modi, Dienvidāfrikas prezidents Ramafosa, Apvienoto Arābu Emirātu prezidents al Nahajans, Irānas prezidents Pezeškiāns, Ēģiptes prezidents el Sisi un Etiopijas premjerministrs Ahmeds. Tāpat ieradušies vairāki citi reģionāli nozīmīgi vadītāji – tādi kā Turcijas prezidents Erdogans un Vjetnamas premjerministrs Tiņs –, kuru valstis arī izrāda interesi par dalību BRICS. Brazīlijas prezidents Lula da Silva savu ierašanos atcēlis, taču, cik var noprast, ne politisku, bet medicīnisku iemeslu dēļ – viņš esot nelaimīgi traumējis galvu.
Skaidrs, ka šis notikums ir īsta medusmaize Rietumu sankcijām pakļautajam, starptautiskos noziegumos apsūdzētajam Krievijas vadonim Vladimiram Putinam. Pretstāve ar reitumvalstīm kopš plaša mēroga iebrukuma Ukrainā ir viņa politikas vadmotīvs, savukārt BRICS jau savas dibināšanas brīdī bija organizācija, kas pretendēja veidot Rietumiem, īpaši G7 grupas valstīm, alternatīvu ekonomiskās aprites un sadarbības struktūru. Līdz ar jaunajām dalībvalstīm tagad organizācija pārstāv apmēram 45% pasaules iedzīvotāju un apmēram trešdaļu ekonomikas apjoma, un Kremļa saimnieks var demonstrēt savu „iztiksim bez Rietumiem” stāju.
Tiesa, kā ar smīnu norāda Rietumu mediji, var jau deklarēt, piemēram, mērķi atkratīties no ASV dolāra un eiro savstarpējos norēķinos, taču norādījumos samita apmeklētājiem minēts, ka līdzi ieteicams ņemt skaidru naudu, un to pašu, ļoti vēlams, dolāros un eiro, jo globāli izmantotās maksājumu kartes lepnajā Krievzemē nedarbojas, savukārt ne visas turienes bankas varētu labprāt pieņemt Indijas rūpijas vai Etiopijas birus.
Kas attiecas uz Putina politiskajiem ieguvumiem, tad tādi, protams, būs – sevišķi jau Krievijas iekšējam patēriņam. Daudz pieticīgāk vērtējama samita ietekme uz Kremļa starptautiskajām pozīcijām.
Korejiešu kājas krievu zābakos
21. oktobrī Krievijas vēstnieks Dienvidkorejā tika izsaukts uz ārlietu ministriju Seulā, kur ministra pirmais vietnieks viņam izteica savas valsts visstingrāko protestu par Ziemeļkorejas karavīru ierašanos Krievijā, acīmredzot, lai balstītu agresorvalsti tās kara pret Ukrainu. Saskaņā ar Dienvidkorejas izlūkdienesta pausto, pagaidām ieradusies pirmā grupa – apmēram 1500 īpašo uzdevumu vienības kareivju, taču, pēc tās pašas aģentūras ziņām, kopējais nosūtāmo skaits varētu sasniegt 12 000.
Tāpat pirmdien Ukrainas Stratēģiskās komunikācijas un informācijas drošības centrs publiskoja video, kurā redzami it kā korejieši, kuri saņem Krievijas armijas aprīkojumu un formastērpus. Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis, uzstājoties ar videouzrunu svētdienas vakarā, pauda atzinību tiem Ukrainas partneriem, kuri „nepiever acis un runā atklāti par šo sadarbību, kas vērš plašumā karu”. Tas ir zināms mājiens Savienotajām Valstīm, kuras pagaidām izvairīgi komentējušas publiskoto informāciju par ziemeļkorejiešu specvienību potenciālo izmantošanu karā pret Ukrainu. Jāpiebilst, ka vismaz formāli Ziemeļkorejas īpašo uzdevumu spēku apjoms ir milzīgs – tuvu pie 200 tūkstošiem, taču šis lielais skaitlis liek nedaudz šaubīties par šo karavīru sagatavotības līmeni.
Tiek lēsts, ka pat šo it kā elitāro vienību kareivji ir vāji apgādāti, sagatavoti un motivēti, salīdzinot ar rietumvalstu armiju profesionāļiem. Apšaubāma ir viņu motivācija karot par savu totalitāro tēvzemi un tās vadoni, sevišķi tad, ja padošanās gadījumā viņiem tiks piesolīta iespēja pārceļot uz Dienvidkoreju.
Ja ir runa par notiekošā politisko efektu, tad tas ir visai demonstratīvs žests, kam jāapliecina Putina iespējas būvēt globālu „totalitāro varmāku aliansi” savas agresijas atbalstam.
Sagatavoja Eduards Liniņš.
Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.*
* Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu. -
Lietuvā ir noslēgusies parlamenta vēlēšanu pirmā kārta. Ķīnas un Eiropas Savienības attiecības turpina saasināties, it sevišķi tirdzniecības jomā. Reģiona līderu tikšanās Turkmenistānā.
Aktualitātes analizē laikraksta "Diena" ārpolitikas komentētājs Andis Sedlenieks, Latvijas Transatlantiskās organizācijas ģenerālsekretāre Sigita Struberga. Sazināmies ar Latvijas TV žurnālisti Paulu Koškinu un RSU Politikas zinātnes doktorantūras vadītāju, Ķīnas Studiju centra direktori, Latvijas ārpolitikas institūta Āzijas programmas direktori Unu Aleksandru Bērziņu-Čerenkovu.
Lietuva griež pa kreisi
Pēc 13. oktobrī notikušās Lietuvas Seima vēlēšanu pirmās kārtas ir skaidrs, ka aptauju rādītāji nav melojuši un mūsu kaimiņvalsti gaida valdošo spēku nomaiņa un politikas pagrieziens vairāk vai mazāk pa kreisi. Pārliecinošās līderpozīcijas, kuras 2020. gada vēlēšanās ieguva konservatīvā partija Tēvzemes savienība – Lietuvas kristīgie demokrāti, sāka šķobīties jau drīz pēc vēlēšanām, un ap 2021. gada vidu valdošos konservatorus popularitātē apsteidza Lietuvas Sociāldemokrātiskā partija. Daudz labāk neklājās arī premjerministres Ingrīdas Šimonītes vadītās koalīcijas mazākajiem partneriem – Liberālajai kustībai un Brīvības partijai. Tajā pašā laikā turpināja kristies arī līdz 2020. gadam valdošās Zemnieku un zaļo savienības reitingi, un ja vēlēšanu laikā šī partija vēl bija otrā, tad 2022. gada vidū – tikai ceturtā. Šīm partijām zudušais politiskais kapitāls tika ne vien sociāldemokrātiem, bet arī 2022. gada sākumā kādreizējā premjerministra Sauļus Skverneļa dibinātajai kreisi centriskajai partijai Demokrātu savienība „Par Lietuvu!”.
Visbeidzot šī gada sākumā Lietuvas politiskajā skatuvē uznāca vēl viens spēks – partija „Nemunas rītausma”, kura pati sevi raksturo kā kreisi centrisku, liberālu un kristīgu, taču politikas novērotāju apzīmēta visbiežāk kā nacionālistiski populistiska. Pavasarī piedzīvojusi strauju popularitātes kāpumu, kas, visticamāk, panākts, piesaistot līdz šim politiski inerto elektorāta daļu, vēlēšanu priekšvakarā „Nemunas rītausma” jau nepatīkami cepināja valdošo konservatīvo pakausi.
Lietuvas vēlēšanu sistēma ir jaukta. 70 no 141 Seima deputāta ievēl proporcionālā balsojumā, savukārt atlikušo septiņdesmit vienu – vienmandāta apgabalos. Pirmajā kārtā šais apgabalos mandātu iegūst kandidāts, par kuru nobalsojusi vairāk nekā puse no balsojušajiem, kas pie tam ir ne mazāk kā piektdaļa no reģistrētajiem vēlētājiem. Šādi apgabali šoreiz ir astoņi, tādējādi pēc pirmās kārtas ir ievēlēti 78 tautas priekšstāvji – 20 sociāldemokrāti, 18 no „Tēvzemes savienības”, 15 no „Nemunas rītausmas”, astoņi no „Par Lietuvu!”, astoņi no Liberāļu kustības, divi no partijas „Lietuvas poļu vēlēšanu akcija” un viens neatkarīgais deputāts. Pārējo 63 mandātu liktenis izšķirsies otrajā kārtā 27. oktobrī.
Tiek lēsts, ka šī kārta diezin vai glābs valdošos konservatīvos no zaudējuma, ciktāl pēc pirmās kārtas viņi teju par divām trešdaļām atpaliek no sava snieguma iepriekšējās vēlēšanās. Tas pats sakāms par „zemniekiem un zaļajiem”, kuru rezultāts šobrīd šķiet katastrofāls – iegūti vien seši mandāti, respektīvi, apmēram piektā daļa no iepriekšējās vēlēšanās savāktajiem. Sociāldemokrātu līdere Vilija Blinkevičūte jau paziņojusi, ka konservatīvo līdera Gabrieļus Landsberģa aicinājumi veidot plašu varavīksnes koalīciju, nelaižot pie varas „Nemunas rītausmu”, viņu jau nogurdinājuši – koalīcija ar konservatīvajiem sociāldemokrātiem nav domājama. Toties kā nākamās iespējamās koalīcijas kodols iezīmējas sociāldemokrātu un „Par Lietuvu” centristu kombinācija.
„Literatūras mīļotāju” tikšanās
Šogad Turkmenistāna atzīmē trīssimto gadadienu kopš sava izcilā literāta, dzejnieka Mahtimguli dzimšanas. Šai literatūrvēsturiskajā sakarā pagājušās nedēļas nogalē Ašgabatā uz saietu pulcējās visai reprezentatīva reģiona līderu kompānija. Turkmenistānas līderi Serdaru Berdimuhamedovu bija pagodinājuši nesen ievēlētais Irānas prezidents Masuds Pezeškiāns, Kazahstānas prezidents Kasimžomarts Tokajevs, Kirgizstānas prezidents Sadīrs Džparovs, Tadžikistānas prezidents Emomali Rahmons, Uzbekistānas prezidents Šavkats Mirzijojevs un Armēnijas prezidents Vahagns Hačaturjans. Un, kur gadījies, kur ne – respektīvi, iepriekš nepieteikts – Ašgabadā piezemējās arī Krievijas režīma vadonis Vladimirs Putins. Uzstājoties foruma atklāšanā, viņš paziņoja, ka Krievija tagad būvējot „jaunu pasaules kārtību” un pulcēšot ap sevi antirietumniecisku valstu sadraudzību.
Par nozīmīgāko saieta notikumu, attiecīgi, kļuva tā pamatprogrammā neietilpstošā Kremļa saimnieka tikšanās ar savu Irānas kolēģi Pezeškiānu, kas iezīmēja tālāku tuvināšanos starp šiem diviem mūsdienu pasaules izraidītajiem. Abi vadoņi slavēja savstarpējo sadarbību, kas, Irānas līdera vārdiem runājot, ik dienu nostiprinās kā ekonomiski, tā kulturāli. Kā zināms, viena no spilgtākām šo „ekonomiski kulturālo” saišu izpausmēm ir Irānas Krievijai piegādātās tuvā rādiusa ballistiskās raķetes „Fath 360”.
Domājams, ka Ašgabadas tikšanās ir prelūdija nolīgumiem, kas varētu tikt slēgti „BRICS” samitā, kuru nākamnedēļ prezidējošā valsts Krievija uzņem Kazaņā. Atšķirībā no šī „literatūras cienītāju” salidojuma, kur Putins varēja justies kā centrālā figūra, Tatarstānas galvaspilsētā klātesoši būs tādi globālie smagsvari kā Ķīnas līderis Sjī un Indijas premjers Narendra Modi.
Elektroauto un konjaks uz grauda tirdzniecības karā
Kopš pagājušās nedēļas pasaules preses virsrakstos piesauc teju neizbēgamu tirdzniecības karu starp Eiropas Savienību un Ķīnu. Viss sākās ar to, ka aizpagājušajā piektdienā Eiropadome ar balsu vairākumu apstiprināja papildu muitas nodevu noteikšanu no Ķīnas importētajiem elektroauto. Savienība uzlūko kā negodīgu konkurenci Ķīnas subsīdijas šai ražošanas nozarei, kas aktīvi iespiežas ar savu produkciju salīdzinoši nepiesātinātajā Eiropas tirgū. Kopš 2020. gada Eiropas Savienībā pārdoto ķīniešu elektromobiļu tirgus daļa pieaugusi no nepilniem 4% līdz 25%. Pret savienības sankcijām balsoja Vācija, kuras autoindustrijas kompānijas daļu produkcijas ražo Ķīnā, kā arī Ungārija, tradicionāli darbojoties kā Pekinas interešu aģents Eiropā.
Ķīna, protams, nodēvēja savienības rīcību par nepieņemamu protekcionismu un dažas dienas vēlāk nāca klajā ar pretpasākumu – ievedmuitas noteikšanu Eiropā ražotajam konjakam un brendijam, kas pakļaujot dempingam Ķīnas tirgu. Šo Ķīnas lēmumu Eiropas Savienība savukārt grasās apstrīdēt Pasaules Tirdzniecības organizācijā. Ķīnas pārstāvji jau izteikušies, ka viņu pretenzijas varētu izpelnīties arī Eiropas gaļas produkcija un auto ar lieljaudas benzīna dzinējiem. Kā norāda eksperti, elektromobiļi un konjaks ir īlens, kas izlīdis no apvienotās Eiropas un Ķīnas ekonomisko sakaru maisa. Ķīna pēdējos gados piedzīvojusi iekšējā tirgus pieprasījuma kritumu un, attiecīgi, pārvirza nepieprasīto produkciju ārējā tirgū. Tās eksports uz Eiropas Savienību sasniedzis rekordaugstu līmeni, tāpat kā savienības negatīvā bilance tirdzniecībā ar Āzijas superlielvalsti.
Eiropu pārpludina ne vien ķīniešu elektromobiļi, bet arī akumulatori un saules paneļi, vēja turbīnas, tērauds, vecāko modifikāciju mikroshēmas un citi izstrādājumi. Ķīnas valdības mēģinājumi aktivizēt iekšējo patēriņu līdz šim nav devuši rezultātus. Šobrīd starp Briseles un Pekinas pārstāvjiem rit sarunu process ar mērķi vienoties par minimālās cenas slieksni Ķīnas izstrādājumiem un tā izvairīties no pārāk agresīvas konkurences, kas draud ar tirdzniecības karu. Notikušas gan tehnisko ekspertu konsultācijas, gan tikšanās starp komisāru ekonomikas jautājumos Valdi Dombrovski un Ķīnas tirdzniecības ministru Vanu Ventjao.
Sagatavoja Eduards Liniņš.
Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.*
* Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.
-
Galēji labējie triumfē Austrijā parlamenta vēlēšanās. Pilsoņu karš Sudānā. Priekšvēlēšanu laiks ASV. Aktualitātes komentē žurnāla "IR" žurnālists Pauls Raudseps un atvaļināts vēstnieks, vieslektors Latvijas Universitātē un Rīgas Juridiskajā augstskolā Gints Jegermanis.
Sudāna – piemirstā asinspirts
Pilsoņu karš Sudānā ilgst kopš pagājušā gada aprīļa, un, Gazas un Ukrainas karu aizēnots, palicis pasaules uzmanības perifērijā. Tajā pat laikā šis konflikts jau prasījis ne mazāk kā 20 000 dzīvību (lai gan tiek minēti arī krietni lielāki skaitļi), padarījis par bēgļiem apmēram desmit miljonus cilvēku, no kuriem divi miljoni pametuši valsti. Tiek lēsts, ka šobrīd karadarbība un ar to saistītā vardarbība, pārtikas un medicīniskās palīdzības trūkums tiešā veidā apdraud vairāk nekā miljona civiliedzīvotāju dzīvības. Konflikta pamatā ir cīņa par varu starp militāro huntu ar ģenerāli Abdelu Fatāhu al-Burhānu priekšgalā un tā sauktajiem Ātrā atbalsta spēkiem, kas ir savulaik no valdībai lojālām paramilitāristu grupām saformēta struktūra, faktiski – paralēla armija. Ātrā atbalsta spēku varas bāze ir Sudānas dienvidrietumi – Dārfūras provinces dienviddaļa, kur šīs vienības sākotnēji radās no turienes arābu iedzīvotājiem un darbojās kā valdības spēku sabiedrotās, apspiežot neārābu iedzīvotāju pretošanās kustību. Līdzšinējās kaujas pierādījušas, ka agrākie paramilitāristi lielākoties pārspēj regulāro armiju motivētībā un kaujas spējās, ko valdības spēki pamatā cenšas kompensēt ar pārsvaru aviācijas un artilērijas ziņā.
Jau kopš kara sākuma Ātrā atbalsta spēku rokās ir lielākā daļa galvaspilsētas Hartūmas aglomerācijas, kas atrodas valsts centrā, Zilās Nīlas un Baltās Nīlas satekā. Tāpat tiem izdevies arī sagrābt Zilās Nīlas lejteci uz dienvidiem no galvaspilsētās, tā sašķeļot divās daļās armijas kontrolēto teritoriju valsts dienvidos. Pēdējās nedēļās valdības spēki mēģina paplašināt savu teritoriju galvaspilsētā, laužoties pāri Nīlas tiltiem, tomēr pagaidām nav ziņu par kādiem nozīmīgiem panākumiem. Otrs šī pilsoņkara degpunkts šobrīd ir Fašīras pilsēta – pēdējais valdības armijas atbalsta punkts Dārfūras reģionā, kuru cenšas ieņemt Ātrā atbalsta spēki.
Pilsētā, kur pirms kara dzīvoja apmēram pusmiljons, saplūdis vēl vairāk nekā miljons bēgļu no apkārtējiem apgabaliem. Pilsētā katastrofāli trūkst pārtikas, pie tam ir pamatotas bažas, ka, ieņēmuši Fašīru, valdības pretinieki izvērsīs pret šiem nearābu iedzīvotājiem genocīdu. Viss liecina, ka pašreiz valdošās huntas un tās pretinieku spēki ir apmēram līdzsvarā, un, cerot uz uzvaru, abas puses nav motivētas uzklausīt starptautiskās sabiedrības aicinājumus pārtraukt konfliktu.
Vai būs uzvara „par purna tiesu”?
Šobrīd, kad mazāk nekā mēnesis atlicis līdz Savienoto Valstu prezidenta vēlēšanām, novērotāji spriež, ka tās var sagādāt spraigu cīņu līdz pašām beigām un uzvaru, tā sacīt, „par purna tiesu”. Ne eksprezidentam Trampam, ne viceprezidentei Harisai joprojām nav pamanāma pārsvara kā kopsummā, tā svārstīgajās pavalstīs. Prognožu kausos tiek svērti dažādi faktori, pie kam lielākoties tādi, kas varētu vienam no kandidātiem laupīt kādus vēlētāju atbalsta procentus – antireitingu sacīkste, tā sacīt! Kā riska faktors demokrātiem tiek piesaukta viesuļvētras Helēna plosīšanās Savienoto Valstu dienvidaustrumos, kas, pēc pašreizējiem datiem, prasījusi vairāk nekā divsimt dzīvību. Tā skārusi arī divas svārstīgās pavalstis – Džordžiju un Ziemeļkarolīnu; un, kā zināms, ja nelaimē nonākušie nesaņem pietiekami ātru un pilnīgu palīdzību, tad vainīgi pie tā ir pie varas esošie.
Tramps jau paguvis izteikties, ka palīdzība katastrofā cietušajiem esot nepietiekama, jo valsts šķiežot naudu migrantu uzturēšanai, un droši vien lielum lielajam vairumam eksprezidenta mērķauditorijas lieki skaidrot, ka izdevumi vienai un otrai vajadzībai nāk no dažādām budžeta sadaļām, attiecīgi, tiešas saistības te nevar būt. Runājot par starptautisko politiku, fokusā ir Gazas karš, kas nupat jau šķiet pāraugam plašākā reģionālā konfliktā. Arī šai ziņā nozīmīgāki riski ir demokrātiem, jo viņu elektorātā pamatā ietilpst divas nozīmīgas grupas, kurām esošās administrācijas politika šķiet pārāk labvēlīga Izraēlai, proti – arābu izcelsmes amerikāņi un kreisi orientētā akadēmiskā vide. Tomēr ir arī labās ziņas Kamalas Harisas nometnei: darba tirgus uzrāda necerēti pozitīvas tendences, pēc pēdējiem datiem bezdarba līmenis tikai nedaudz pārsniedz četrus procentus, un ir izdevies novērst arī doku strādnieku streiku, kas draudēja apturēt preču plūsmu četrpadsmit Atlantijas okeāna un Meksikas līča ostās, izraisot patēriņa cenu kāpumu.
Tiesa, gaidot Izraēlas atbildi uz neseno Irānas raķešu triecienu, pie apvāršņa atkal parādījies degvielas cenu kāpuma bieds. Republikāņu kandidātam, savukārt, kā žvadzoša ķēde līdzi velkas viņa pirmā termiņa fināla izraisītā tiesvedība. Federālā tiesneša pirms nedēļas publiskots ziņojums atklāj jaunas detaļas par eksprezidenta lomu 2021. gada 6. janvāra notikumos, ar to argumentējot, ka viņam nav piešķirama prezidentālā imunitāte šai lietā.
Galēji labējie triumfē Austrijā
29. septembrī notikušās Austrijas parlamenta – Nacionālās Padomes – vēlēšanas apstiprināja tendenci, kas iezīmējās jau pirms pāris gadiem: radikāli labējās, nacionālkonservatīvās Brīvības partijas popularitātes kāpumu uz valdošās liberālkonservatīvās Tautas partijas reitingu krituma fona. Rezultātā līdzšinējā kanclera Karla Nehammera Tautas partija zaudējusi teju trešdaļu mandātu un palikusi otrajā vietā, savukārt Brīvības partija ieguvusi labāko rezultātu un savas frakcijas lielumu Nacionālajā Padomē bezmaz dubultojusi. Herberta Kikla vadītajiem nacionālistiem tagad būs 57 deputātu vietas no 183, Tautas partijai – 51. Sociāldemokrātiem, kuru rezultāts, salīdzinot ar iepriekšējām vēlēšanām, praktiski nav mainījies, būs 41 mandāts; savu sniegumu nedaudz uzlabojušajai liberālajai partijai NEOS – 18 mandāti, bet Nehammera valdības mazākajam partnerim – zaļajiem, kas arī piedzīvojuši pamatīgu kritumu, – 16 mandāti.
Var piebilst, ka šī nebūt nav pirmā reize, kad Brīvības partija izlaužas līdz Austrijas varas virsotnei. 1999. gadā, harizmātiskā līdera Jerga Heidera vadīta, partija ieguva labāko rezultātu vēlēšanās un izveidoja valdošo koalīciju ar Tautas partiju. Tas izraisīja bezprecendenta reakciju Eiropas Savienībā – sankcijas un daļēju diplomātisku boikotu no pārējo dalībvalstu puses.
Tiesa, sankcijas ātri izplēnēja, kad kļuva skaidrs, ka tās drīzāk veicinās eiroskeptiskus noskaņojumus Austrijā, savukārt politiski nepieredzējušajai Brīvības partijai varas nasta izrādījās par smagu, un partija sašķēlās, zaudējot ietekmi un pēc tam arī varas pozīcijas. Tomēr partija pamazām atkopās, kam visnotaļ līdzēja jauns tās politikas stūrakmens – antimigrācijas politika. 2017. gada vēlēšanās Brīvības partija tika pie apmēram 20% balsu un Tautas partija kopā ar to izveidoja valdību – Sebastiana Kurca kabinetu. Tas pastāvēja apmēram pusotru gadu, līdz tā dēvētajam Ivisas skandālam – atklātībā nonācis videoieraksts atklāja, ka Brīvības partijas līderis Haincs-Kristiāns Štrāhe ar savu partijas biedru apspriež sadarbību ar krievu biznesmeni Igoru Makarovu, kā arī Austrijas mediju vides „sakārtošanu” pēc Ungārijas līdera Orbana receptēm. Notikušā rezultāts bija 2019. gada ārkārtas vēlēšanas. Nav brīnums, ka pirms šīm vēlēšanām praktiski visas partijas deklarēja nevēlēšanos sadarboties ar Brīvības partiju.
Arī Austrijas prezidents Aleksandrs Van der Bellens izteicās, ka, par spīti nerakstītam likumam, varot arī neuzticēt kā pirmajam veidot valdību lielākās frakcijas līderim Kiklam. 7. un 8. oktobrī prezidents tikās ar partiju pārstāvjiem, notika arī sarunas starp Tautas partiju un sociāldemokrātiem, un, iespējams, jau šodien tiks nominēts pirmais kanclera kandidāts.
Sagatavoja Eduards Liniņš.
Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.*
* Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu. -
Pēc Izraēlas veiktajām apšaudēm Libānā un uzsāktās sauszemes operācijas Irāna veikusi raķešu uzbrukumi Izraēlai. Eskalējas konflikts Tuvajos Austrumos.
Notikumus analizē bijušais Satversmes aizsardzības biroja vadītājs Jānis Kažociņš, politologs Andis Kudors un atvaļināts vēstnieks, vieslektors Latvijas Universitātē un Rīgas juridiskajā augstskolā Gints Jegermanis.
Jau pāris nedēļas par Gazas sektoru pasaules medijos tikpat kā nerunā. Kopš peidžeru uzspridzināšanas uzmanības fokuss Tuvajos Austrumos pilnībā pārvirzījās uz Izraēlas ziemeļiem Libānas virzienā. Tieši peidžeru operācija bija sākums tālākajiem notikumiem. Vispirms sekoja mērķtiecīgi uzlidojumi kaujas bāzēm Libānas dienvidos, spiežot vietējos iedzīvotājus steigā pamest mājvietas un doties bēgļu gaitās. Baidoties no tehnoloģiskajiem riskiem, „Hizbullāh” vadība pagājušajā nedēļā aizliedza saviem kaujiniekiem izmantot jebkādus sakaru līdzekļus, lai nepieļautu tālākas provokācijas un ienaidniekam nebūtu iespējams saraksti vai sarunas izspiegot. Protams, grupējuma līderi to attiecināja arī uz sevi. Un tas viņiem maksāja vēl dārgāk.
Lai varētu koordinēt tālāko rīcību, kustības vadītāji kopā ar Irānas pārstāvjiem sapulcējās Beirūtas piepilsētā uzbūvētajā „Hizbullāh” vadītāja štābā, kas bija ierīkots pazemē zem dzīvojamiem namiem. Taču Izraēlai ir savi spiegi it visur. Saņemot informāciju no informatoriem, 27. septembrī Izraēla negaidīti veica ļoti jaudīgu triecienu pa lēmumu pieņemšanas štābu, pilnībā iznīcinot vairākas mājas, bet sagraujot arī pazemes bunkerus. Triecienos bojā gāja gan „Hizbullāh” ilggadējais līderis Hasans Nasralla, gan vairāki grupējuma komandieri un arī viens Irānas ģenerālis.
Bet uzlidojumi ir turpinājušies arī nākamajās dienās. Vēl pēc pāris dienām tika nogalināts kustības „Hamas” līderis Libānā ar visu ģimeni. 30. septembra vakarā Izraēla paziņoja, ka tā uzsāk ierobežotas sauszemes operācijas kaimiņvalstī. 1. oktobra rītā Savienoto valstu izlūkdienests brīdināja, ka saskaņā ar tā rīcībā esošo informāciju savu atbildes triecienu gatavo Irāna, un tas vairs nav novēršams. Šīs dienas vakarā no Irānas tika palaistas ap 200 ballistiskās raķetes, vēršot tās pret dažādām Izraēlas pilsētām. Tā saucamais Dzelzs kupols gan lielās pilsētas ir nosargājis, un nokritušās raķetes lielākoties ietriecās zemē neapdzīvotajās teritorijās. Tāpat kā iepriekš, arī šoreiz savu palīdzību raķešu notriekšanā sniedza gan Jordānija, gan ASV. Tomēr līdz ar šo ir būtiski pieaugusi iespēja kara tālākai eskalācijai. Izraēla nekavējoties paziņoja, ka tā neatstās notikušo bez atbildes. Savukārt Irāna brīdinājusi, ka tad arī tā turpinās savus triecienus, tos vēršot pret Izraēlas infrastruktūru.
Tikmēr Libānā jau vairāk nekā miljons iedzīvotāju ir pametuši savas mājas, dodoties bēgļu gaitās. Bet galvaspilsētā Beirūtā dzīvojošie libānieši daudzi baidās uzturēties savos namos, jo nezina, kurā brīdī uz tiem var krist kāda Izraēlas raidīta raķete.
Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.*
* Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu. -
Ņujorkā ir pulcējušies pasaules valstu līderi, lai tiktos ANO Ģenerālajā asamblejā. Protams, ne no visām valstīm ir ieradušies prezidenti. Vladimirs Putins tur nevar doties, neriskējot ar savu brīvību. Tajā pašā laikā Ukrainas prezidenta Zelenska braucienam ir pievērsta īpaša uzmanība. Viņš grasās prezentēt gan esošajam, gan iespējamajiem ASV prezidentiem savu "miera plānu".
Skaidrs, ka šajā asamblejā galvenā uzmanība veltīta diviem lielajiem kariem, gan Krievijas agresijai, gan tam, kas notiek Tuvajos Austrumos. Pēc intensīvajiem gaisa triecieniem Libānā, kas turpinās un kuros bojā gājuši vairāk nekā 500 cilvēku, arvien lielāka ir iespējamība, ka karš izplatīsies plašākā reģionā.
Aktualitātes analizē Latvijas Radio ziņu dienesta žurnālists Uldis Ķezberis, Austrumeiropas politikas pētījumu centra pētnieks Armands Astukevičs un Nacionālo bruņoto spēku pārstāvis, majors Jānis Slaidiņš.
Pieaug saspīlējums starp Izraēlu un grupējumu „Hizbullāh”
Vismaz pustūkstoša bojāgājušo, no kuriem 50 ir bērni, un tūkstošiem ievainoto Libānā, - tā ir statistika kopš pirmdienas, kad Izraēla uzsāka ļoti intensīvus uzlidojumus, vērstus pret grupējumu „Hizbullāh”. Kā pagājušajā nedēļā paziņoja Izraēlas aizsardzības ministrs, karš ir iegājis jaunā stadijā, un tagad fokuss vairāk būšot pievērsts ziemeļiem. Jauno stadiju iezīmēja peidžeru uzspridzināšana, kas nogalināja vairākus desmitus, bet savainoja tūkstošiem kaujinieku.
Līdz ar šīsnedēļas uzlidojumiem Libānas slimnīcas ir pārpildītas, un tas Libānas medicīnai ir milzīgs izaicinājums. Taču runa nav tikai par veselības aprūpes sistēmu. Tūkstošiem ģimeņu ir devušās bēgļu gaitās, bēgot no Izraēlas apšaudītajiem rajoniem. Valstī, kas jau līdz šim ir cīnījusies ar pamatīgu ekonomisko krīzi, tas ir liels izaicinājums. Kā no Beirutas ziņo žurnālisti, Libānā aug gan dusmas, gan bailes par tālākajiem notikumiem.
Šodien, 25. septembrī, ANO sasaukta drošības padomes sēde, lai spriestu par notiekošo. „Libāna ir bezdibeņa kraujas malā. Libānas tauta, Izraēlas tauta, visi pasaules iedzīvotāji nedrīkst pieļaut, ka Libāna kļūst par otro Gazu,” tā izteicies ANO ģenerālsekretārs Antonio Gutērešs. Arī valstu vadītāji, kas pulcējušies uz ANO Ģenerālo asambleju, aicina darīt visu iespējamo, lai apturētu pilna mēroga karu Tuvajos Austrumos. Daudzi gan uzskata, ka tikai ASV var ietekmēt Izraēlu. Pentagons pirmdien ziņoja, ka Amerikas Savienotās valstis, reaģējot uz pieaugošajiem draudiem, nosūtīs uz Tuvajiem Austrumiem papildus savus karavīrus, tomēr to skaits nebūšot liels.
Noslēpumainais Ukrainas „Uzvaras plāns”
„Mēs nekad neesam atbalstījuši Krievijas agresiju pret Ukrainas teritoriju,” tā, ierodaties uz ANO Ģenerālo asambleju Ņujorkā, sarunā ar žurnālistiem apgalvoja Irānas nesen ievēlētais prezidents Masuds Pezeškiāns. Kopš viņš esot prezidents, uz Krieviju neesot nosūtītas Irānas raķetes. Tāpēc viņš vēloties sarunas ar Rietumvalstu vadītājiem, kā izbeigt karu Ukrainā.
Lai gan Irānas vadības teiktajam daudzi netic, tomēr viņa teiktais par Krievijas agresiju un aicinājums uz sarunām ir interesants. Karš Ukrainā ir otrs lielais izaicinājums, kam Ņujorkā pievērsta īpaša uzmanība. To paspilgtina Ukrainas prezidenta Volodimira Zelenska vizīte, kas ir plašāka nekā tikai uzstāšanās ANO mītnē. Viņš ASV ieradās jau 22. septembrī. Zelenskim ir ļoti saspringts darba grafiks, un kulminācija ir ne tik daudz uzstāšanās asamblejā, cik viņa tikšanās ar ASV prezidentu Džo Baidenu un abiem prezidenta amata kandidātiem – gan Kamalu Harisu, gan Donaldu Trampu. Pēdējais jau ir paspējis pavīpsnāt par Zelenska ierašanos, nosaucot viņu par labāko pārdevēju vēsturē, tomēr tikšanās, jādomā, notiks.
Galvenā uzmanība ir pievērsta Ukrainas prezidenta teiktajam par viņa atvesto miera plānu. Medijos nerimst spekulācijas, ko šis plāns paredz. Līdz šim izskanējusī informācija ir ļoti pretrunīga, un ņemot vērā to, ka tas drīz tiks publiskots, daudzi eksperti negaida tur ieraudzīt ko nezināmu vai neparastu. Iespējams, ka publiskajā telpā būs redzams kas cits nekā tas, ko patiešām Ukraina ir iecerējusi. Jebkurā gadījumā ziņas, kas pienāk no Kijivas, ir uzmanību raisošas.
No vienas puses, Ukrainas armija joprojām izmisīgi cenšas aizstāvēt savas teritorijas, vietumis piekāpjoties ienaidnieka pārspēka priekšā. No otras puses, tā cenšas pastiprināt ofensīvu Kurskas apgabalā Krievijas teritorijā. No trešās, tiek izteikti neslēpti mājieni, ka tuvākajos mēnešos ir gaidāmi notikumi, kas varētu būtiski ietekmēt kara gaitu. Par kādiem notikumiem ir runa, var tikai minēt.
Arī Zelenskis intervijā šonedēļ izteicās, ka kara noslēgums varētu būt tuvāk nekā daudziem tas šķiet.
Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.*
* Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu. -
Eksprezidents un Republikāņu partijas kandidāts ASV prezidenta amatam Donalds Tramps ir piedzīvojis jau otro atentāta mēģinājumu - šoreiz tā līdz īstai šaušanai iespējamais slepkava netika, bet beigties varēja visādi. Par ko šie mēģinājumi liecina?
Ir zināma jaunā Eiropas Komisija - Valdis Dombrovskis būs ekonomikas un ražīguma komisārs, vēl viņam uzticēti īstenošanas un vienkāršošanas komisāra pienākumi, savukārt atbildīgā par ārējo politiku būs Igaunijas ekspremjere Kaja Kallasa. Ko mēs varam sagaidīt no nākamās Eiropas valdības?
Jau vairākas naktis nerimst mēģinājumi šturmēt robežu pie Spānijai piederošā Suetas pilsētas. Marokas policija un specvienības aizturējušas simtiem cilvēku. Tikmēr Eiropā Vācija ir atjaunojusi robežkontroli uz visām savām robežām, lai cīnītos pret migrantu ierašanos valstī.
Vēl arī dabas stihijas raisījušas daudz satraukumu Eiropā un Āzijā, bet klimata pārmaiņu dēļ šī būs arvien biežāka realitāte. Nevar arī nepieminēt 17. septembrī notikušo Libānā, kur "Hezbollah" kaujinieku kabatās uzsprāga tūkstošiem peidžeru (nelielas ierīces ziņojumu saņemšanai).
Aktualitātes pasaulē analizē politologs Andis Kudors un Latvijas Nacionālās Aizsardzības akadēmijas pasniedzējs Jānis Kapustāns. Sazināmies ar Latvijas TV žurnālisti Ilzi Naglu.
Otrais mēģinājums
15. septembrī netālu no Donaldam Trampam piederošā golfa kluba Vestpalmbīčā, Floridā, atskanēja šāvieni. Tramps tobrīd spēlējis golfu. Kā vēlāk tika ziņots – ASV Slepenā dienesta aģenti atklāja uguni, ieraugot personu ar šaujamieroci netālu no golfa kluba. Aģenti, kas apsargāja Trampu, esot redzējuši aizdomīgu bruņotu personu, kas, kā izskatījies, gatavojies šaut. Aizdomīgajai personai izdevās aizbēgt ar automašīnu, bet vietējā policija viņu vēlāk notvērusi kaimiņu apgabalā. Trampa kampaņas cilvēki un Slepenais dienests pēc incidenta paziņoja, ka Tramps atrodas drošībā. Arī vietējā policija ziņoja, ka neviens cilvēks šajā incidentā nav cietis.
Aizturēts tika Raiens Veslijs Rouss, nelielas būvniecības kompānijas īpašnieks Havaju salās. Viņš tiek raksturots kā stingrs Ukrainas atbalstītājs un sociālajos tīklos aktīvi komentējis politiskos notikumus, kritizējot Trampu. ASV mediji vēsta, ka aizturētajam pagaidām izvirzītas divas apsūdzības – par nelikumīgu šaujamieroča glabāšanu, neskatoties uz sodāmību, kā arī par šaujamieroča ar dzēstu numuru glabāšanu. Tas ļauj viņu paturēt apcietinājumā, kamēr tiek pētīti pierādījumi. Izmeklēšanas gaitā viņam var izvirzīt arī nopietnākas apsūdzības.
Tikmēr Tramps un viņa viceprezidenta amata kandidāts Venss jau atkal steiguši izmantot notikušo savā labā. Abi centušies vainot prezidentu Džo Baidenu un viceprezidenti Harisu notikušajā, kā argumentu piesaucot, ka aizdomās turamais ticējis Baidena un Harisas retorikai un tāpēc rīkojies saskaņā ar to.
Jāatgādina, ka pirms diviem mēnešiem Tramps tika ievainots vēlēšanu kampaņas mītiņā Pensilvānijas štata Batleras pilsētā. Viņam tika sašauta auss. Savukārt, uzbrucēju, kurš atradās uz līdzās esošās ēkas jumta, nošāva Slepenā dienesta aģenti. Šī atentāta laikā tika nošauts arī 50 gadus vecs ugunsdzēsējs un nopietni ievainoti divi mītiņa dalībnieki.
Nosaukts nākamās Eiropas Komisijas sastāvs
Ir pagājusi visa vasara kopš Eiropas Parlamenta vēlēšanām, un vien 17. septembrī Eiropas Komisijas prezidente Urzula fon der Leiena paziņoja iecerēto nākamās komisijas jeb valdības sastāvu. Protams, pirms tam bija jāvienojas, vai Leienai pašai varētu būt nepieciešamais mandāts turpināt darbu komisijas vadītājas amatā. Paralēli valstīm bija jāizvirza savi pārstāvji darbam komisijā.
Eiropas valdību veido 27 komisāri, katrai valstij izvirzot vienu. Šis process nebija bez šķēršļiem. Pēc tam, kad valstis bija paziņojušas savus kandidātus, prezidente aicināja veikt izmaiņas – viņa gribēja, lai komisijā būtu vīriešu un sieviešu līdzsvars. Pilnībā to nodrošināt neizdevās, taču, ja sākumā proporcija bija viens pret pieci, tad, dažām valstīm nomainot savus kandidātus, tagad komisijā būs 40 procenti sieviešu un 60 procenti vīriešu.
Latvija savu kandidātu nemainīja, atstājot nominācijā Valdi Dombrovski. Viņš ir saņēmis atbildīgo ekonomikas komisāra posteni, ko iekāroja ne viena vien valsts, taču līdz ar to zaudējis viceprezidenta amatu. No sešiem viceprezidentiem četras būs sievietes. Fon der Leiena uzsvēra, ka šie visi ir jauni viceprezidenti, un starp tiem viena no ietekmīgākajām būs Igaunijas ekspremjere Kaja Kallasa, kas turpmāk būs atbildīgā par ārlietām. Vispār Baltijas valstis ir saņēmušas nozīmīgus posteņus. Lietuvas ekspremjers Andrjus Kubiļus ieņems jaunizveidoto, bet šajā brīdī ļoti būtisko aizsardzības ministra jeb komisāra amatu, turklāt viņa pārziņā būs arī kosmosa politika.
Vēl gan jaunā komisija nav sākusi darbu, tā ir tikai nominēta, jo priekšā tagad gaidāma apspriešana Eiropas parlamentā, un parlamentam būs jānobalso par jauno komisijas sastāvu.
Vācija atjauno robežkontroli
No 16. septembra uz Vācijas robežas ir atjaunota robežkontrole, kas tiks īstenota vismaz pusgada garumā. Savulaik līdz ar Šengenas zonas izveidi vecie robežkontroles punkti valstī tika nojaukti un daudzviet par robežas šķērsošanu informēja vien neliela zīme. Tagad uz ceļiem izvietoti mobili robežposteņi, un ikvienam, kurš grib iebraukt Vācijā, ir jārēķinās, ka viņš varētu tikt apturēts un tiks pārbaudīti viņa dokumenti. Mērķis ir apturēt nelegālo migrantu iekļūšanu valstī. Vācija daudziem ir viens no iekārotākajiem galamērķiem. Tiesa, zinot par dokumentu pārbaudi, migranti varētu izvēlēties arī citus ceļus.
Tomēr ne jau tikai Vācija saskaras ar pieaugošajiem migrācijas izraisītajiem izaicinājumiem. Britu premjers nedēļu mijā devās uz Romu, lai apspriestu sadarbību ar savu Itālijas kolēģi cīņā pret nelegālo migrāciju. Kaut arī Itālijā pie varas ir labējie, bet Britu salās kreisie, tomēr mērķis mazināt migrantu plūsmu abiem ir viens. Gan Itālijas, gan Apvienotās Karalistes krastus labākas dzīves meklētāji mēģina sasniegt ar visdažādākajiem peldlīdzekļiem, un bieži vien tie ir pārāk nedroši, lai tiktu pāri sabangotajiem ūdeņiem. Pēdējās nedēļās ir bijušas vairākas traģēdijas, par kurām mediji plaši ziņojuši.
Arī citas valstis piedzīvo līdzīgas problēmas. Jau vairākas naktis ļoti nemierīgi ir pie Marokas robežas netālu no Spānijas pilsētas Seutas. Seuta ir viens no diviem anklāviem, kas atrodas Gibraltāra šauruma otrajā pusē un kur Eiropas savienībai ir vienīgās sauszemes robežas ar Āfrikas kontinentu. Izmantojot sociālos tīklus, pie robežas pulcējušies tūkstošiem migrantu, kas jau kopš svētdienas mēģina kopā to šturmēt. Uz robežas ir uzbūvēti divi 10 metrus augsti žogi, tāpēc tiem tikt pāri nav tik viegli. Marokas policijai, piesaistot specvienību, vien ar milzīgām pūlēm pagaidām izdodas apturēt pūļa virzīšanos.
Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.*
* Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.
-
Raidījumā runājam par NATO dalībvalstīs nokritušajiem Krievijas droniem, par situāciju Ukrainā un pirmajām televīzijas debatēm starp Kamalu Harisu un Donaldu Trampu. Trīs temati mūsu uzmanības fokusā. Aktualitātes pasaulē analizē Latvijas Radio Ziņu dienesta žurnālists Rihards Plūme un politologs Veiko Spolītis.
Nelūgtie viesi
Kādas padsmit stundas pēc tam, kad Krievijas lidrobots, šķērsojis Baltkrievijas teritoriju, bija piezemējies Rēzeknes novadā, par līdzīgu savas gaisa telpas pārkāpumu ziņoja arī Rumānija. 8. septembra pirmajās stundās divi Rumānijas gaisa spēku iznīcinātāji novēroja gaisa telpu valsts austrumos, kur otrpus robežupei Donavai atrodas Ukrainas ostas pilsēta Izmaila, kas tobrīd piedzīvoja Krievijas lidrobotu uzbrukumu. Pierobežas rajonu iedzīvotājiem tika izsūtīti brīdinoši ziņojumi, kas ir standarta procedūra gadījumos, kad Rumānijas robežas tuvumā notiek Krievijas uzbrukumi Ukrainas teritorijai. Tiek ziņots, ka Rumānijas robežas pusē atrastas vismaz viena lidrobota atlūzas. Rumānijas Ārlietu ministrijas izplatītā paziņojumā pausts stingrs protests pret valsts gaisa telpas pārkāpumu un tā raksturojusi Krievijas uzbrukumus Ukrainas civilajiem objektiem kā bezatbildīgu eskalāciju, aicinot tos izbeigt.
Tā nu apmēram diennakts laikā Krievijas kaujas lidaparāti pārkāpuši veselu divu NATO valstu gaisa telpas robežas, un ja Latvijai šis ir pirmais šāds gadījums, tad Ukrainas robežvalstu Polijas, Rumānijas un Moldovas gaisa telpa Krievijas uzbrukumu laikā pārkāpta jau vairakkārt, tajā ielidojot gan lidrobotiem, gan raķetēm. 2022. gada novembrī no kursa novirzījusies Ukrainas pretgaisa aizsardzības raķete nokrita Polijas teritorijā, nogalinot divus civiliedzīvotājus. Sevišķi bieži Krievijas lidroboti pēdējā laikā pārkāpuši Maskavas sabiedrotās Baltkrievijas gaisa telpu, kā tas noticis arī gadījumā ar Latvijā nokritušo „šahedu”. Pie tam tiek ziņots, ka 5. septembrī Baltkrievijas gaisa spēku iznīcinātāji divus šādus lidaparātus notriekuši. Tas izraisījis spekulācijas par saspīlējumu Kremļa un tā līdzšinējā uzticamākā sabiedrotā – Baltkrievijas autoritārā līdera Lukašenko – starpā, kura izpausme bijusi arī Baltkrievijas sauszemes spēku atvilkšana no Ukrainas ziemeļu robežas.
Varas figūru pārstatīšana Kijivā
Pagājušajā nedēļā notikušās izmaiņas Ukrainas valdībā ir nozīmīgākās kopš Krievijas plaša mēroga iebrukuma sākuma. Savus amatus pametuši ārlietu ministrs Dmitro Kuleba, par ieroču ražošanu atbildīgais stratēģisko rūpniecības nozaru ministrs Oleksandrs Kamišins, premjerministra vietniece eirointegrācijas jautājumos Olga Stefanišina, nekontrolēto teritoriju reintegrācijas ministre Irina Vereščuka, tieslietu ministrs Deniss Maļusjka un vides ministrs Ruslans Streļcovs. Daļa no amatus pametušajiem jau saņēmuši jaunus posteņus. Tā Vereščuka kļuvusi par Prezidenta biroja vadītāja vietnieci, Kamišins – par prezidenta ārštata padomnieku stratēģijas jautājumos, Dmitrijam Kulebam esot paredzēts koncentrēties uz Ukrainas un NATO saikņu stiprināšanu.
Daudzi notikušo raksturo kā darbinieku apmaiņu starp divām varas struktūrām Ministru kabinetu un Prezidenta biroju, jo Kulebas vietā ārlietu resoru turpmāk vadīs līdzšinējais Prezidenta biroja vadītāja vietnieks, diplomātiskā dienesta veterāns Andrejs Sibiga. Daudzi Ukrainas politikas eksperti pauž viedokli, ka šīs amatpersonu nomaiņas mērķis varētu būt viņu motivācijas paaugstināšana, kas esot prezidenta Zelenska iecienīta metode.
Vēl viens ticams motīvs – vēlme mazināt negatīvo noskaņojumu sabiedrībā, liekot „aizgājējiem” paņemt līdzi uzkrāto negāciju bagāžu. Tiek norādīts, ka paša prezidenta reitingi kopš gada sākuma ir manāmi kritušies, noslīdot no sešdesmit deviņiem līdz četrdesmit pieciem procentiem. Par spīti Ukrainas spēku negaidītajam iebrukumam Krievijas Kurskas apgabalā, krievu spiediens uz ukraiņu pozīcijām ap Pokrovskas pilsētu turpinās, pie tam jau kādu laiku cirkulē ziņas, ka Ukrainas spēku pozīcijas Donbasā neesot kā nākas izbūvētas, jo daļa līdzekļu tikuši piesavināti.
Kurš kuru ēdīs?
Pusotru stundu ilgais debašu raunds starp Savienoto Valstu prezidenta amata kandidātiem – viceprezidenti Kamalu Harisu un eksprezidentu Donaldu Trampu –, kas 10. septembra vakarā notika Nacionālajā Konstitūcijas centrā Filadelfijā, būs arī vienīgais, ja vien kāds no kandidātiem nevēlēsies sarīkot „revanša maču”. Pēc visa spriežot, tāds varētu būt vajadzīgs republikāņu kandidātam, taču nav īpaša iemesla domāt, ka atkārtotā piegājienā Trampa sniegums būs labāks.
Pēc vairuma novērotāju domām, Kamala Harisa debatēs attaisnoja viņas atbalstītāju cerības, protot cienījami pasniegt sevi un savu programmu. Tikmēr Donalds Tramps bija savā ierastajā ampluā ar visām attiecīgajām, un uz oponentes fona vēl jo pamanāmākajām īpatnībām. Un, kā secina izdevums „Politico”, ja arī tas nemainīs viņa popularitātes rādītājus, tad tas apliecinās, ka viņa elektorātam ierastās, tradicionālās politikas kritēriji nav svarīgi.
Kamalas Harisas vēstījuma smagumpunkts bija viņas ekonomikas programma ar konkrēta atbalsta apsolījumiem mājokļu iegādei, jaunajiem vecākiem, mazajam un vidējam biznesam – viss, ko viņa nodēvēja par „iespēju ekonomiku”. Par atbildi skanēja eksprezidenta pašslavinājumi par sasniegumiem viņa administrācijas laikā, ko Baidena valdība esot tikai sabojājusi.
Trampa visvairāk pedalizētais motīvs, kā jau varēja paredzēt, bija „miljoni” nelegālo imigrantu, kuri pārpludinot Savienotās Valstis, taču līdzās jau ierastajām variācijām par noziedzības grandiozu kāpumu, parādījās jaunas nianses. Piemēram, eksprezidents pilnā nopietnībā apgalvoja, ka imigranti atsevišķās pilsētās ķerot un ēdot vietējo iedzīvotāju suņus, kaķus un citus mājas mīluļus. Debašu rīkotājkomanda operatīvi sazinājās ar attiecīgo pilsētu varas institūcijām un noskaidroja, ka nekas tamlīdzīgs tur neesot konstatēts.
Vēl viena groteska detaļa: nez kur rautais apgalvojums, ka Rietumvirdžīnijas gubernators esot izteicies, ka jaundzimušos ar iedzimtām kroplībām būtu jānogalina.
Runājot par mūsu reģionam visnozīmīgāko tēmu – karu Ukrainā – debašu moderatoriem tā arī neizdevās izspiest no eksprezidenta atzinumu, ka Ukrainas uzvara būtu Savienoto Valstu interesēs. Tā vietā viņš divkārt atkārtoja, ka galvenais esot pārtraukt karu, un viņš ar savu sarunvedēja prasmi to izdarīšot viens un divi. Neiztika arī bez kārtējās samuldēšanās oponentes sakarā: Kamala Harisa esot sūtīta kā emisāre pie Putina, lai novērstu karu, bet izgāzusi šo misiju. Demokrātu kandidāte nepalika parādā, aizrādot uz Trampa koķetēriju ar, citējot, „diktatoru, kurš jūs notiesātu launagā”.
Sagatavoja Eduards Liniņš.
Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.*
* Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu. -
Francijā neveicas ar valdības izveidi. Radikāļi triumfē Tīringenes landtāgā Vācijā. Protestētāji ģenerālstreikā Izraēlā prasa panākt "Hamās" gūstekņu atbrīvošanu.
Aktualitātes pasaulē analizē Austrumeiropas politikas pētījumu centra valdes priekšsēdētājs, direktors Māris Cepurītis. Sazināmies ar kultūrpētnieku Denisu Hanovu un Latvijas Ārpolitikas institūta direktora vietnieci un Tuvo Austrumu pētniecības programmas vadītāju Sintiju Broku.
Ko atpūtīs Elizejas virpuļviesulis?
„Makrona jaunā premjerministra meklējumu virpuļviesulis ved franču politiku neprātā” – tādu virsrakstu savai 3. septembra publikācijai likusi izdevuma „Politico” Francijas korespondente Klea Kolkuta. Nepiepildījās daudzu cerētais, ka prezidents nominēs valdības vadītāju pirmdien, un dažādas prominences līmeņa un pieredzes politiķi un ierēdņi cauri Elizejas pilij šais dienās zibējuši kā karuselī. Šo politisko šovu Francijai nodrošinājušas pēdējās Nacionālās asamblejas vēlēšanas, radot parlamentu, kurā kreiso, centrisko un labējo spēku pozīcijas ir tik līdzvērtīgas, ka neviens nav disponēts kompromisam. Tikām arvien tuvāk nāk 1. oktobris, kad likums liek valdībai iesniegt parlamentam nākamā gada budžeta projektu.
Kreiso spēku bloks „Jaunā Tautas fronte”, kurai ir lielākā frakcija parlamentā, jau jūlija nogalē izvirzīja savu premjera kandidāti – līdzšinējo Parīzes Mērijas finanšu un iepirkumu direktori, 37 gadus veco Lūsiju Kastē. Prezidents Makrons līdz šim noraidījis viņas kandidatūru, norādot, ka kreiso mazākuma valdībai nav cerību uz parlamenta vairākuma uzticības balsojumu. Kā atbilde sekoja galēji kreiso – partijas „Nelokāmā Francija” – uzsāktā kampaņa prezidenta atstādināšanas procedūru. Pirmdienas rītā kā vadošais pretendents tika uzlūkots agrākais premjerministrs Bernārs Kaznovs; līdz 2022. gadam Sociālistiskās partijas biedrs, tagad – paša nesen dibinātās kustības „Konvencija” līderis. Tomēr jau pusdienlaikā tika minēts cits – līdz šim politikā mazpazīstams sociālekonomisko jautājumu eksperts, likumdevējus konsultējošas organizācijas Ekonomikas, sociālo lietu un vides padome prezidents Tjerī Bodē; bet otrdienas rītā viņu šai kvalitātē nomainīja kādreizējais ministrs, šobrīd – Odefrānsas reģiona prezidents, konservatīvās Republikāņu partijas pārstāvis Ksavjē Bertrāns.
Pēdējo divu dienu laikā uz Elizejas pili tikuši aicināti ne vien parlamenta augšpalātas Senāta līderis Žerārs Laršē un Republikāņu parlamenta frakcijas līderis Lorāns Vokjē, bet arī bijušie Francijas prezidenti Nikolā Sarkozī un Fransuā Olands, kas licis kādreizējam Olanda publiskās saziņas pārstāvim Gaspāram Gantdzēram pajokot, ka sekošot Francijas Kinoakadēmijas balvas „Cēzars” ieguvēji un valobrauciena „Tour de France” uzvarētāji. Jādomā gan, ka prezidentam Makronam par šādiem jokiem smiekli nenāk, ciktāl izeja pašreizējai politiskajai krīzei, kā šķiet, joprojām nav samanāma.
Radikāļi triumfē
„Pirmoreiz kopš Otrā pasaules kara kādā Vācijas zemē pie varas ir galēji labējie,” – šāda konstatācija šais dienās sastopama ne viena vien pasaules medija slejās.
Runa ir par svētdien, 1. septembrī, notikušo Tīringenes landtāga vēlēšanu rezultātiem, kas nesuši graujošu sagrāvi šīs Vācijas federālās zemes līdzšinējai kreisajai koalīcijai un uzvaru labēji radikālajai, antikonjunktūras partijai „Alternatīva Vācijai”. Divi no līdz šim pie varas Tīringenē bijušajiem spēkiem – brīvie demokrāti un zaļie – vispār palikuši aiz jaunā landtāga borta, Kreisā partija zaudējusi vairāk nekā pusi mandātu, savukārt sociāldemokrātiem, kuriem arī līdz šim te nav bijuši spoži rezultāti, šis esot vājākais sniegums visā pēckara federālo zemju vēlēšanu vēsturē. Savukārt „Alternatīva Vācijai”, kuru šajā zemē vada viens no odiozākajiem tās pārstāvjiem Bjerns Heke, ieguvusi lielāko frakciju ar 32 no 88 mandātiem. Visai pārliecinoši Tīringenē debitējusi arī šī gada sākumā nodibinātā kreisi populistiskā partija „Zāras Vāgenknehtas savienība”, iegūstot trešo lielāko frakciju landtāgā.
No tradicionālajām konjunktūras partijām vienīgi kristīgajiem demokrātiem izdevies noturēt un pat nedaudz uzlabot savas pozīcijas, taču kopējais iznākums ir tāds, ka Tīringenes landtāgā stabils vairākums tagad būs radikāļiem – „Alternatīvai Vācijai” un „Zāras Vāgenknehtas savienībai”, nemaz jau nerunājot par to, ka arī partija „Kreisie” līdz šim tikusi uzskatīta par radikālu spēku.
Kas attiecas uz abiem pirmajiem – alternatīvistiem un vāgenknehtiešiem – tad, kaut vieni ir labējie, bet otri kreisie radikāļi, viņiem netrūkst kopīgā: vispārējā populistiskā ievirze, migrantu tēmas ekspluatācija un negatīva attieksme pret atbalstu Ukrainai. Līdzīga un tāpat neiepriecinoša tradicionālajām konjunktūras partijām ir politiskā ainava arī otrā federālajā zemē, kur svētdien notika landtāga vēlēšanas, proti – Saksijā. Arī te vissmagāko sakāvi piedzīvojuši „Kreisie” un zaļie, vienīgi sociāldemokrāti noturējušies savās līdzšinējās, gan ne pārāk spožajās pozīcijās. Kristīgie demokrāti zaudējuši nedaudz, kas ļāvis tiem palikt lielākajai frakcijai Saksijas landtāgā, taču otro un trešo pozīciju šeit ieņem „Alternatīva Vācijai” un „Zāras Vāgenknehtas savienība”. Kopējais balsu sadalījums ir tāds, ka līdzšinējai koalīcijai – kristīgajiem demokrātiem, sociāldemokrātiem un zaļajiem – vairs nepietiek vairākuma valdības izveidei, tādā nolūkā būtu jāpiepulcina radikālā partija „Kreisie”. Taču ja pēdējie spētu vienoties ar pārējiem radikāļiem – „Alternatīvu” un „Vāgenknehtas savienību” – arī Saksijā varētu tapt radikāļu valdība.
Kanclers Olafs Šolcs reaģējis uz notikušo ar aicinājumu būvēt demokrātisko partiju ugunsmūri, lai nepielaistu „Alternatīvu Vācijai” pie varas. Tikām daudzi politikas komentētāji norāda, ka šie vēlēšanu rezultāti, kas tik neiepriecinoši pašreizējās valdošās koalīcijas partijām un samērā pozitīvi kristīgajiem demokrātiem, pastiprinās spiedienu uz Šolca valdību no lielākā opozīcijas spēka – Kristīgi demokrātiskās savienības puses.
Atved viņus mājās!
Sestdien, 31. augustā, Izraēlas Aizsardzības spēku karavīri kādā tunelī zem Rafahas pilsētas Gazas sektorā atrada nogalinātus sešus no „Hamās” teroristu pagājušā gada 7. oktobrī sagrābtajiem izraēliešu ķīlniekiem. Pēc visa spriežot, viņi bija nošauti dienu vai divas iepriekš, kad teritorijai tuvojušies izraēliešu spēki.
Pirmdien „Hamās” pārstāvis paziņoja, ka ķīlniekus apsargājošajiem kaujiniekiem doti jauni norādījumi – nogalināt gūstekņus, ja ir risks, ka izraēliešu spēki viņus varētu atbrīvot. Sešu pagājušonedēļ noslepkavoto liktenis, acīmredzot, ir šīs jaunās taktikas sekas. Šovasar Izraēlas Aizsardzības spēkiem izdevās atbrīvot vairākus ķīlniekus, un premjerministrs Netanjahu acīmredzami bija noskaņots pārliecināt Izraēlas sabiedrību, ka ir viņa spēkos gan sagraut „Hamās” militāriem līdzekļiem, gan atbrīvot ķīlniekus.
Svētdien tūkstoši protestētāju pildīja ielas Jeruzalemē, Telavivā, Haifā un citās Izraēlas pilsētās, pieprasot no valdības panākt vienošanos par joprojām gūstā esošo apmēram simt ķīlnieku atbrīvošanu. Pirmdien Izraēlu teju paralizēja vispārējais streiks, protesti turpinājušies arī nākamajās dienās. Tomēr tas viss joprojām nepārliecina premjerministru mainīt savu pieeju. To viņš apliecināja arī pirmdien, kad savā pirmajā komentārā pēc baisā atklājuma Rafahā solīja vien tālāku cīņu un atriebi „Hamās”, turpinot nogalināt tās līderus.
Nav noslēpums, ka partijas „Likud” partneri valdībā – radikāli konservatīvie spēki – draud gāzt viņa kabinetu, ja Izraēla neturpinās karu „līdz galīgajai uzvarai”. Tomēr analītiķi spriež, ka sabiedrības spiediens galu galā varētu likt viņam piekāpties – arvien vairāk Izraēlā ir to, kuriem šķiet, ka premjerministrs upurē ķīlnieku dzīvības savas varaskāres dēļ. Avoti valdībā ziņo, ka premjerministram bijusi visai asa vārdu pārmaiņa ar aizsardzības ministru Joavu Galantu. Pašreiz galvenais šķērslis sarunu uzsākšanai ir „Hamās” prasība Izraēlas spēku pilnīga atvilkšana no Gazas joslas, kamēr Netanjahu uzstāj, ka izraēliešu spēkiem jāpaliek t.s. Filadelfu koridorā – zemes strēmelē gar Gazas un Ēģiptes robežu. Ministra Galanta ieskatā šāda kontrole nav militāri lietderīga, jo koridorā, kas šķērso blīvi apbūvētas teritorijas, izraēliešu karavīri ir ļoti pateicīgs mērķis uzbrukumiem. Prasību par pilnīgu Izraēlas spēku atvilkšanu no Gazas sektora uztur arī tās galvenais stratēģiskais sabiedrotais – Savienoto Valstu administrācija.
Sagatavoja Eduards Liniņš.
Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.*
* Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu. -
Aktualitātes pasaulē analizē "Tvnet" žurnālists, politologs, starptautisko attiecību speciālists Artūrs Bikovs un Biznesa augstskolas "Turība" Juridiskās fakultātes dekāns Ivo Krievs.
Pirmdien Francijas varasiestādes oficiāli apstiprināja informāciju, ka 24. augustā Parīzes Leburžē lidostā apcietināts ziņapmaiņas platformas Telegram radītājs un līdzdibinātājs, reizumis par „krievu Īlonu Masku” dēvētais Pāvels Durovs. Saskaņā ar izdevuma "Forbes" sniegtajiem datiem, Durovs šobrīd ir simtdivdesmitais bagātākais cilvēks pasaulē ar aktīvu kopvērtību apmēram piecpadsmit ar pusi miljardu ASV dolāru. Viņam tika izvirzītas apsūdzības divpadsmit punktos, tai skaitā saistībā ar bērnu pornogrāfijas izplatīšanu, narkotiku tirdzniecību, naudas atmazgāšanu, būtiskas informācijas noklusēšanu izmeklēšanai un citām noziedzīgām darbībām. Lietas būtiskais iemesls ir platformas Telegram saturs, kas ir teju nekontrolēts un varas iestādēm nepieejams un tādējādi, pēc apsūdzības domām, padara Pāvelu Durovu līdzvainīgu noziedzīgās darbībās, kurām platforma tiek izmantota.
Pāvels Durovs dzimis 1984. gadā toreizējā Ļeņingradā, filoloģijas profesora, senās Romas vēstures un literatūras pētnieka Valērija Durova ģimenē. Pāvela vecākais brālis Nikolajs ir izcils matemātiķis un programmētājs, un tiek izteikti pieņēmumi, ka viņa ieguldījums abu brāļu kopīgi radītajos tīmekļa produktos ir bijis izšķirošais. 2006. gadā Pāvels ar izcilību pabeidza Sanktpēterburgas Valsts universitāti angļu filoloģijas un tulkošanas specialitātē, jau studiju laikā sevi apliecinājis arī programmēšanas, dizaina un tīmekļa projektu vadības jomā. Tūlīt pēc Pāvela studiju beigām, iedvesmojoties no nesen tapušā Marka Cukerberga garabērna Facebook, radās brāļu Durovu izveidotais sociālais tīkls VKontakte, līdz 2010. gada nogalei piesaistot vairāk nekā simts miljonus lietotāju, lielākoties Krievijā, Ukrainā un citās postpadomju zonas valstīs. Tad pienāca 2013. gada nogale ar dramatiskajiem notikumiem Kijivā, un Krievijas Federālais drošības dienests pieprasīja VKontakte vadībai nodot tā rīcībā datus par „Eiromaidana” kustības organizētājiem. Dažus mēnešus vēlāk, pārdevis savas daļas uzņēmumā, Pāvels Durovs pameta Krieviju. Drīz pēc tam viņš un brālis ieguva Karību salu pundurvalsts Sentkitsas un Nevisas pilsonību. Sākās viņa dzīves otrais posms ar jauno, vēl grandiozāko projektu – vairākplatformu ziņapmaiņas sistēmu Telegram. Tāpat kā VKontakte gadījumā Pāvels uzņēmās organizatoriskās struktūras vadītāja lomu. Sistēmas darbības centrs atrodas Dubaijā, Apvienotajos Arābu Emirātos, un kopš 2021. gada Pāvels Durovs ir šīs Persijas līča valsts pavalstnieks, kā arī Francijas pilsonis. Tiek minēts, ka pēdējos gados viņš Francijā un vispār Eiropā gan uzturējies reti, it kā vairīdamies no šīs pasaules daļas. Līdz ar to viņa privātās lidmašīnas nosēšanās Laburžē un tai sekojošais arests strauji apaudzis ar versiju un pieņēmumu gūzmu.
Kas vainas Telegram?
Pirms trīs gadiem, 2021. gada augustā, ziņapmaiņas programmatūras Telegram lejupielāžu skaits pārsniedza miljardu, aktīvo lietotāju daudzums, ja ticam paša Pāvela Durova publiskotajam, pirms mēneša bija apmēram 950 miljoni. Lielākā „telegramistu” kopiena ir Indijā, tāpat to plaši lieto Krievijā, Irānā, Ukrainā un citur. Kā lielāko Telegram priekšrocību min tās hibrīdo raksturu – platforma lieti der ne vien lietotāju saziņai, bet arī dažāda multimediāla satura publiskošanai. Sistēmas līdzautors un vadītājs Pāvels Durovs to allaž pozicionējis kā tādu, kuras lietotāji var droši paļauties – viņu informācija nenonāks nevienas trešās personas, tai skaitā varasiestāžu, rokās. Viņa paša – režīma spiediena rezultātā Krieviju pametuša censoņa – reputācija šķiet kalpojam kā papildu arguments šim pieteikumam. Tomēr nu pienācis brīdis, kad jājautā – vai Telegram spožums nekļūs par tās radītāja un vadītāja postu? Platformas politika, visai nosacīti kontrolējot tur ievietoto saturu, padarījusi to par siltumnīcu, kurā zeļ visdažādākā veģetācija. No vienas puses, Krievijā un Irānā Telegram tiešām kalpo kā vārda brīvības kanāls. No otras – tikpat netraucēti tur līdz šim savu saturu varējuši izplatīt visu sugu politiskie radikāļi un citi margināļi, ieroču un narkotiku tirgotāji, bērnu pornogrāfijas izplatītāji un citu noziedzīgu nodarbju piekopēji. Lielā skaitā tur ganās arī Kremļa propagandisti, un, kā apgalvo daudzi novērotāji, ziņapmaiņas sistēmu iemanījušies izmantot arī krievu militāristi, ar tās palīdzību saņemot izlūkošanas ziņas un pat koriģējot artilērijas un raķešu triecienus. Vai par to visu var padarīt atbildīgu platformas radītāju un īpašnieku? Sniedzot atbildi uz šo jautājumu, Durova lieta nenoliedzami kļūs par nozīmīgu juridisku precedentu. Kā, komentējot situāciju izdevumā Politico [politiko], norāda nīderlandiešu žurnāliste Eva Hārtoga, Durovs varot rēķināties ar diviem faktoriem savā labā. Pirmkārt, ka Francijā tiesa būs taisnīga, otrkārt, ka process risināsies arī publiskajā un informācijas telpā. „Spriežot pēc viņa pagātnes, šai arēnai šovmenis Durovs ir gatavojies visu savu apzinīgo mūžu,” raksta Hārtiga.
Sagatavoja Eduards Liniņš.
Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.*
* Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu. -
Šodien Čikāgā turpinās pirmdien startējušais Demokrātiskās partijas Nacionālais konvents – priekšvēlēšanu sanākšana, kam oficiāli jāapstiprina partijas kandidāts ASV prezidenta vēlēšanām. Šīs nedēļas sākumā Savienoto Valstu ārlietu resora vadītājs Entonijs Blinkens jau atkal ieradās Tuvajos Austrumos, lai censtos panākt uguns pārtraukšanu. Bet, turpinoties intensīvai kaujas darbībai frontē, kura kopš nesena laika šķērso ne vien Ukrainas, bet arī agresorvalsts Krievijas teritoriju, ne mazāk spilgtas kolīzijas risinājušās arī šī kara aizmugurē.
Ārvalstu aktualitātes pārrunājam ar politologiem Arni Latišenko un Kārli Daukštu, kā arī Māršala fonda vecāko pētnieci Kristīni Bērziņu.
*
Uz tramplīna zem stikla griestiem
Šodien Čikāgā turpināsies pirmdien startējušais Demokrātiskās partijas Nacionālais konvents – priekšvēlēšanu sanākšana, kam oficiāli jāapstiprina partijas kandidāts nākamajām prezidenta vēlēšanām. Savulaik šie partiju konventi tiešām bija izšķirošās sacīkstes starp valsts galvas amata pretendentiem, taču pagājušā gadsimta pirmajā pusē Savienoto Valstu politikas praksē pamazām nostiprinājās partiju priekšvēlēšanu balsošanas sistēma. Pēdējie prezidenta amata kandidāti, kuri tika izraudzīti partiju nacionālajos konventos, bija republikānis Dvaits Eizenhauers un demokrāts Edlejs Stīvensons 1952. gadā. 1972. gadā priekšvēlēšanu balsojumi visās pavalstīs tika noteikti kā obligāti kā Demokrātiskās, tā Republikāniskās partijas statūtos. Tiesa, šis konvents demokrātiem varēja kļūt par ārkārtas gadījumu, jo, prezidentam Baidenam izstājoties no priekšvēlēšanu cīņas, viņam garantētās pavalstu delegātu balsis automātiski netika ieskaitītas viceprezidentei Harisai. Tomēr jūlija beigās notikušajā kandidātu izvirzīšanas balsojumā viņa bija vienīgā, kas savāca nepieciešamo delegātu balsu minimumu kandidēšanai, savukārt augusta pirmajās dienās notikušajā virtuālās nominēšanas procedūrā viņu atbalstīja gandrīz simts procenti delegātu.
Raidsabiedrības BBC reportiere Madlēna Helperte savā vēstījumā pēc konventa pirmās dienas akcentēja šo politiskās stafetes nodošanas izjūtu. Visi runātāji, kuri līdz beidzamajam atbalstīja prezidenta Baidena kampaņas turpināšanu, tagad pauž nepārprotamu atbalstu Harisai; visi tie, kuri tika mudinājuši Baidenu izstāties, tagad neskopojas ar pateicības vārdiem viņam. Paša prezidenta uzstāšanās, kurā viņš vēlreiz atzīmēja savas administrācijas paveikto un vēlreiz piesauca iespējamās Donalda Trampa ievēlēšanas bīstamību, izpelnījās visgrandiozākās auditorijas ovācijas. Konventa kulminācija – par kandidātu nodoto delegātu balsu skaitīšanas procedūra – šoreiz bija gluži formāla augusta sākumā veiktās virtuālās nominēšanas dēļ. Tad nu partijas vadība šo norisi pārvērta krāšņā šovā, kuru vadīja ne vien moderators, bet arī dīdžejs, un kurā delegācijas prezentēja katra savu pavalsti. Savukārt otrās dienas gaidītais vaiņagojums bija eksprezidenta Baraka Obamas un viņa dzīvesbiedres Mišelas Obamas uzstāšanās. Kā eksprezidenta runas nozīmīgākais motīvs tiek uzsvērta nepieciešamība mobilizēties un smagi strādāt, jo demokrātiem uzvara vēl nepavisam neesot rokā. Pamanāmu disonansi konventa visumā festivālsikajā atmosfērā radījuši palestīniešu atbalstītāji Čikāgas ielās. Lielākoties demonstrācijas ir mierīgas, taču daži, laužoties cauri policijas kordonam pie konventa norises vietas un Izraēlas konsulāta, izpelnījušies arestu.
Tilti vai mirāžas?
Šīs nedēļas sākumā Savienoto Valstu ārlietu resora vadītājs Entonijs Blinkens jau atkal ieradās Tuvajos Austrumos, lai censtos panākt uguns pārtraukšanu. Pēc tikšanās ar Izraēlas premjerministru Benjaminu Netanjahu viņš paziņoja, ka Izraēla esot piekritusi Savienoto Valstu, Kataras un Ēģiptes kopīgi izvirzītajam plānam, kam, Blinkena vārdiem runājot, jāceļ tilti pāri puses šķirošajām plaisām. Kā norādījis Blinkens, tagad izšķiršanās par pamiera sarunu atsākšanu esot grupējuma Hamas pusē, un, iespējams, vienošanās varētu tikt panākta jau nedēļas laikā. Pašreizējā sarunu procesa pamatā ir trīs posmu plāns, kuru ASV prezidents Baidens publiskoja maija beigās, un kas paredz pakāpenisku Gazas sektorā joprojām gūstā turēto izraēliešu atbrīvošanu, Izraēlai paralēli atvelkot spēkus no ieņemtajām teritorijām un atbrīvojot daļu tās cietumos turēto palestīniešu kaujinieku. Pēc Izraēlas ziņām, 111 izraēliešu gūstekņi joprojām atrodas Hamas rokās, lai gan trešdaļa no viņiem varētu vairs nebūt starp dzīvajiem. Iekšpolitiski iespējamā vienošanās ir Netanjahu valdībai abpusgriezīgs zobens, jo, no vienas puses, pastāvīgi pieaug sabiedrības spiediens panākt atlikušo gūstekņu atbrīvošanu, no otras – radikāli labējās partijas pašreizējā valdībā draud ar tās galu, ja premjerministrs pārlieku piekāpsies Hamas. Pēdējās nedēļās Izraēla ir izvirzījusi jaunus nosacījumus spēku atvilkšanai. Tā vēlas paturēt savā kontrolē joslu gar Gazas sektora dienvidu robežu, lai nepieļautu ieroču kontrabandu no Ēģiptes, kā arī joslu, kas sadala sektoru pa vidu. Palestīnieši, kuri no sektora dienviddaļas atgrieztos savās agrākajās mājvietās ziemeļdaļā, šai joslā tiktu pārbaudīti, lai nepieļautu kaujinieku un ieroču pārvietošanu. Līdz šim Hamas šīs Izraēlas prasības atteicies akceptēt, savukārt pieprasot garantijas, ka Izraēla, panākusi daļas gūstekņu atbrīvošanu, neatsāks karadarbību. Pie tam nav īsti skaidrs, cik operatīva varētu būt saziņa ar Hamas pusi iespējamajā sarunu procesā, ciktāl Jahja Sinvars, kustības līderis, kas pārņēmis varas grožus pēc Ismaila Hanijas nogalināšanas jūlija beigās, rūpīgi slēpjas Gazas tuneļos un ir sazināms vien ar vairāku dienu starplaiku.
Ukrainas un Krievijas aizmugures kolīzijas
Turpinoties intensīvai kaujas darbībai frontē, kura kopš nesena laika šķērso ne vien Ukrainas, bet arī agresorvalsts Krievijas teritoriju, ne mazāk spilgtas kolīzijas risinājušās arī šī kara aizmugurē. 14. augustā izdevums "The Wall Street Journal" publicēja rakstu ar versiju par to, kā īsti notikusi gāzes vada "Nord Stream" saspridzināšana Baltijas jūrā 2022. gada septembrī. Kā apgalvo izdevums, ideja par šo diversiju Ukrainas militāristu un uzņēmēju aprindās radusies drīz pēc Krievijas plaša mēroga iebrukuma Ukrainā, pie kam biznesa ļaudis apņēmušies segt operācijas materiālo pusi. Sākotnēji plānam piekritis arī prezidents Zelenskis, taču tad no Vašingtonas, kur arī kļuvis zināms par plānu, pienācis uzstājīgs lūgums no tā atteikties. Prezidents esot mēģinājis operāciju apturēt, taču armijas pavēlnieks ģenerālis Zalužnijs, kura pakļautībā darbojusies diversiju grupa, neesot pakļāvies, un tā nu gāzes vads uzgājis gaisā. Kā apgalvots publikācijā, daļēji šie fakti zināmi arī Vācijas izmeklēšanas iestādēm. Raksts "The Wall Street Journal" parādījās teju sinhroni ar informāciju Vācijas presē par to, ka "Nord Stream" lietas sakarā izdots orderis kāda Polijā dzīvojoša Ukrainas pilsoņa arestam, taču minētā persona paguvusi laikus pamest valsti. Tikmēr Vācijas un Polijas specdienestu pārstāvji vairākiem avotiem norādījuši, ka apšaubot Ukrainas atbildību un drīzāk sliecoties domāt par Krievijas specdienestu operāciju nolūkā diskreditēt Ukrainu.
Otrs vienādojums ar vairākiem nezināmajiem ir tēma par sarunām, kuras, iespējams, tikušas plānotas starp Krieviju un Ukrainu ar Kataras starpniecību. Sarunu rosinātāja esot bijusi tieši Katara, izvirzot ideju, ka abas puses varētu vienoties turpmāk atturēties no triecieniem pa pretinieka enerģētikas infrastruktūru. Interese bijusi abpusēja, taču sarunas pajukušas neilgi pirms paredzētā sākuma, kad Ukrainas spēki iebrukuši Krievijas Kurskas apgabalā. Tomēr viss vēl neesot zaudēts, iespējams, procesu izdosies atjaunot.
Toties notikušas sarunas Azerbaidžānas galvaspilsētā Baku starp tur ieradušos Krievijas vadoni Putinu un viņa azerbaidžāņu kolēģi Ilhamu Alijevu. Acīmredzami ukraiņu spēku operācijas Krievijas teritorijā nav pietiekams iemesls, lai Kremļa saimnieks mainītu savu ārvalstu vizīšu programmu. Oficiāli tikšanās saturs pamatā bijis saistīts ar Krievijas lomu Aizkaukāza reģiona stabilitātes nodrošināšanā, kā arī abu pušu tirdznieciskajiem sakariem. Kā zināms, Krievija īsti neiesaistījās, kad Azerbaidžāna pagājušogad rudenī ar militāru spēku savā labā atrisināja gadu desmitus ilgušo teritoriālo strīdu ar kaimiņvalsti Armēniju par Kalnu Karabahas teritoriju. Putins nu solījis sazināties ar Armēnijas premjerministru Nikolu Pašinjanu, acīmredzot lai mudinātu viņu slēgt mieru ar Azerbaidžānu. Tāpat šīs vizītes sakarā izskanējuši pieņēmumi, ka spriests ticis arī par iespējamu Krievijas naftas tirgošanu uz Eiropu, uzdodot to par Azerbaidžānā iegūtu, un, iespējams, pat par kādu militāru resursu piegādi Maskavai.
Sagatavoja Eduards Liniņš.
Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.*
* Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu. -
Ukrainas karavīru ieiešana Krievijas teritorijā ir radījusi apjukumu Krievijā un raisījusi jaunas cerības pašā Ukrainā. Arī Ukrainas sabiedrotie ar interesi seko līdzi notikumu attīstībai. Savukārt Amerikas Savienotajās Valstīs apgriezienus uzņem gaidāmo prezidenta vēlēšanu priekšvēlēšanu kampaņa, demokrātu kandidāta maiņa ir devusi jaunu impulsu politiskajai cīņai.
Aktualitātes pasaulē analizē bijušais Ģeopolitikas pētījumu centra vecākais pētnieks Jānis Kažociņš un Austrumeiropas politikas pētījuma centra pētnieks Armands Astukevičs.
Ukraina turpina
Šobrīd nav īsti skaidrs, cik plaša Krievijas Federācijas teritorija kopš pagājušās otrdienas nonākusi Ukrainas bruņoto spēku kontrolē. Pirmdien, 12. augustā, publiskotā videoierakstā no Ukrainas valdības sēdes armijas virspavēlnieks ģenerālis Oleksandrs Sirskis paziņoja, ka Ukrainas spēki šobrīd kontrolējot apmēram tūkstoš kvadrātkilometru Krievijas teritorijas. Vakar prezidenta Volodimira Zelenska kontā X platformā bija teikts, ka Ukraina kontrolē jau 74 apdzīvotas vietas Krievijas teritorijā. Savukārt Kurskas apgabala gubernatora pienākumu izpildītājs Aleksejs Smirnovs atzinis, ka ieņemta pierobežas teritorija 40 kilometru platumā un 12 kilometru dziļumā, kas tad, attiecīgi, veido nepilnus 500 kvadrātkilometrus. Tiek minēts, ka līdz pat divsimt tūkstošiem Krievijas Kurskas un Belgorodas apgabali iedzīvotāju pametuši savas dzīvesvietas vai evakuēti.
Katrā ziņā līdz šim nozīmīgākais Ukrainas teritoriālais ieguvums ir Sudžas pilsētiņa ar tur esošo gāzes plūsmas mērījumu staciju, caur kuru Krievijas dabasgāze joprojām tiek piegādāta Eiropai. Tiek ziņots, ka gāzes plūsmu nav apturējusi arī pašreizējā karadarbība, tomēr jāšaubās, vai tā turpināsies, ja par Sudžu sāksies tādas cīņas, kādas līdz šim piedzīvojušas pilsētas Ukrainas austrumos.
Bet, protams, nozīmīgāki par teritoriālajiem ir Kijivas morālie ieguvumi. Pirmo reizi kopš Otrā pasaules kara vairākus simtus kvadrātkilometru liela Krievijas teritorija atrodas svešas valsts karaspēka rokās. Protams, no Kremļa atskan apņēmīga retorika, ka ukraiņu iebrukums teju teju tikšot apturēts, taču pagaidām nav informācijas, ka tas būtu izdevies. Tiek ziņots, ka Krievija pret ukraiņu spēkiem vērsusi raķešu, lidrobotu un aviācijas triecienus, taču par nozīmīgāku sauszemes spēku pretuzbrukumu ziņots netiek. Jādomā, ka šādam uzbrukumam Krievijai nāktos pārdislocēt uz Kurskas virzienu kādas kaujas spējīgākas daļas no frontes Ukrainā.
Pagaidām gan Kurskas operācijas ietekme uz karadarbību citur frontē nav jūtama, Krievijai turpinot uzbrukt vairākos sektoros, bet pie Pokrovskas pat kāpinot uzbrukuma intensitāti. Kas attiecas uz reakciju ārpus Ukrainas, viskonkrētākā tā šoreiz bijusi Vācijā. Uz Krievijas pārmetošo retoriku par Ukrainas rietumu partneru atbildību Vācijas ārlietu resors atbildējis, ka Ukrainai ir tiesības izmantot tai piegādātos vācu ieročus, kur vien tā uzskata par vajadzīgu, un ka Ukrainas aizsardzības karam pret agresoru nav jāaprobežojas tikai ar valsts teritoriju. Identisku viedokli paudis arī Bundestāga Aizsardzības komitejas priekšsēdētājs Markus Fābers.
Harisas kampaņas augšupejošā līkne
Kā rāda aptauju rezultāti, viceprezidentes Kamalas Harisas reitingi ir pamanāmi labāki, nekā tie bija prezidentam Baidenam, kad viņš pagajušomēnes nolēma izstāties no cīņas par nākamo prezidentūras termiņu. Kā liecina vairākās pavalstīs veiktās aptaujas, salīdzinājums ir par labu viceprezidentei visās elektorāta grupās, bet jo sevišķi Latīņamerikas izcelsmes, melnādaino un par 45 gadiem jaunāko vēlētāju vidū.
Nacionālā līmenī Baidens, izbeidzot kampaņu, atpalika no Trampa par trīs procentpunktiem, toties Harisa tagad ir par diviem procentpunktiem priekšā konkurentam. Taču, kā zināms, nacionālā līmeņa rādītāji ir otršķirīgi, prognozējot vēlēšanu iznākumu. Daudz nozīmīgāk uzmanības fokusā ir t.s. svārstīgās pavalstis, kurās nevienam no kandidātiem nav izteikta pārsvara, un kuras, tātad, visdrīzāk arī izšķirs vēlēšanu likteni. Šajā reizē par tādām uzskata septiņas – Arizonu, Džordžiji, Mičiganu, Nevadu, Ziemeļkarolīnu, Pensilvāniju un Viskonsīnu. Visur demokrātu kandidāta pozīcijas uzlabojušās vismaz par pāris procentpunktiem, un ja Baidena uzvaru kā iespējamu eksperti prognozēja vien trijās no septiņām, tad Harisai esot izredzes visās. Tiesa gan, pašreiz piecās no svārstīgajām pavalstīm labāki reitingi joprojām ir Trampam. Tātad demokrāti nekādā ziņā nedrīkst atslābt un iedomāties, ka uzvara viņiem jau rokā.
Tiesa gan, pēc visa spriežot, Donalds Tramps īsti nespēj pārorientēties jaunajai kampaņas situācijai, kur viņa pretspēlētājs vairs nav gadu nastas acīmredzami saliektais Baidens, bet gan enerģiskā Harisa un viņas viceprezidenta amata kandidāts, Minesotas pavalsts gubernators Tims Volzs, kuru daudzi dēvē par perfektu izvēli. Droši vien republikāņu kandidāta priekšvēlēšanu štābā šobrīd drudžaini meklē motīvus, ar kuriem taranēt demokrātu kandidātes reputāciju, bet, kamēr meklē, Tramps izlīdzas ar ierasto apsaukāšanos un no gaisa grābtiem apgalvojumiem, piemēram, ka Harisa izplatot viltotus fotoattēlus, uzpūšot viņas kampaņas pasākumu dalībnieku skaitu.
Savu artavu Donalda Trampa priekšvēlēšanu kampaņā nupat devis arī par pasaules bagātāko cilvēku uzskatītais Īlons Masks, kurš nu kļuvis par republikāņu kandidāta kaismīgu atbalstītāju. Pirmdien abi sarunājās Maska īpašumā esošajā platformā X. Notikums tika pieteikts kā intervija, taču, kā to raksturo, piemēram, raidsabiedrība BBC, patiesībā bija čomiska, abpusējiem komplimentiem piebārstīta aprunāšanās.
Sagatavoja Eduards Liniņš.
Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.*
* Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu. -
Bangladešas premjerministre ir pametusi valsti un lūgusi politisko patvērumu Lielbritānijā. Visas šīs dienas nemierīgi ir bijis arī Lielbritānijā, kur sašutumu izraisīja traģēdija Sautportā, kas savukārt raisījis ļaužu dusmas pret migrantiem, jo slepkavas vecāki savulaik ieradušies no Ruandas. Bet Latvijā visvairāk apspriesta ir cietumnieku apmaiņa starp Rietumiem un Krieviju.
Vēl interesantas ziņas pienāk no Krievijas, kur Ukrainas karavīri, šķiet, ieņēmuši daļu no Kurskas apgabala. Pieminam arī ziņu no ASV, kur Demokrāti ir izvirzījuši Kamalu Harisu cīņai par prezidenta amatu un viņa izraudzījusies viceprezidenta amatam Timu Volzu.
Aktualitātes pasaulē analizē Austrumeiropas politikas pētījumu centra valdes loceklis, pētnieks Mārcis Balodis. Vērtējot notikušo Lielbritānijā, sazināmies ar Latvijas TV žurnālisti Ilze Kalvi Lielbritānijā, savukārt runājot par ukraiņu triecienu Krievijas teritorijā, uzklausām ar majoru Jāni Slaidiņu.
Samainītie
„Lielākā ieslodzīto apmaiņa kopš Aukstā kara laikiem,” – tā daudzviet preses virsrakstos raksturots notikums, kas 1. augustā risinājās Ankaras lidostā, vaiņagojot vairākus mēnešus ilgušu sarunu procesu. Sausu skaitļu valodā runājot, Krievija un tās satelīts Baltkrievija uz rietumiem nosūtījušas sešpadsmit to cietumos turētas personas, pretī saņemot astoņus, kuri uzturējušies Savienoto Valstu, Vācijas, Norvēģijas, Slovēnijas un Polijas ieslodzījuma vietās.
Pieminot vien zināmākos vārdus, brīvība uz Rietumiem šādi tikuši Kremļa režīma kritiķi, sabiedriskās organizācijas „Atvērtā Krievija” darbinieki Vladimirs Kara-Murza un Andrejs Pivovarovs, Kremlim opozicionārais politiķis Iļja Jašins, Krievijā par spiegošanu notiesātie Savienoto Valstu pilsoņi Pols Vilans un Evans Gerškovičs, tāpat vācietis Riko Krīgers, kuram Baltkrievijas tiesa jūnija nogalē piesprieda nāvessodu par it kā veiktām teroristiskām darbībām.
Savukārt starp tiem, kuri aizceļoja pretējā virzienā, spilgtākā persona, nenoliedzami, ir Vācijā ar mūža ieslodzījumu notiesātais Vadims Krasikovs, kurš 2019. gadā Berlīnē noslepkavoja čečenu pretošanās kustības kaujinieku virsnieku Zeļimhanu Hangošvili.
Spilgts gadījums ir arī Krievijas Ārējās izlūkošanas dienesta aģentu Duļcevu laulātais pāris, kuri ar viltotu Argentīnas pilsoņu identitāti dzīvoja Slovēnijā, taču tika atklāti un arestēti. Abu bērniem līdz nesenam laikam nebija ne jausmas, ka viņi ir krievi.
Tomēr lielāks svars nekā jebkuram no piesauktajiem šajā procesā ir cilvēkam, kura vārds varēja būt, tomēr nu jau vairs nekad nenonāks kādā apmaināmo sarakstā – šī gada februārī cietumā mirušajam Aleksejam Navaļnijam. Šobrīd vairs netiek slēpts tas, kas tolaik vēl cirkulēja tikai kā versija, proti – ka sākotnēji šīs apmaiņas centrālais elements bija: Navaļnijs pret Krasikovu. Daudzi pauž pārliecību, ka Kremļa niknākā un pamanāmākā kritiķa likteni izšķīrusi tieši Rietumu ieinteresētība viņa apmaiņā. Putins neesot bijis gatavs laist brīvībā Navaļniju, kurš viņam šķitis daudz bīstamāks nekā jebkurš cits opozicionārs, tāpēc izšķīries potenciāli apmaināmo noslepkavot. Tas, ka pēc tam maiņa tomēr notikusi, apliecinot, ka Kremļa saimniekam izdevies visu izkārtot pa savam. Krasikova izdabūšana uz Krieviju, kurai droši vien sekošot apbalvojumi un pagodinājumi, esot iedvesmojošs piemērs citiem, kurus Kremlis sūtīs uz rietumiem nodarīt līdzīgus netīrus darbiņus.
Ielu un klaviatūru „varoņi”
29. jūlijā nepilnus astoņpadsmit gadus vecais Aksels Muganva Rudakubana, bruņojies ar nazi, ieradās bērnu deju studijā Anglijas ziemeļrietumu pilsētā Sautportā, un uzbruka tur esošajiem. Viņš sadūra vienpadsmit bērnus un divus pieaugušos, pie tam divas meitenes, sešus un septiņus gadus vecas, mira notikuma vietā, viena, deviņus gadus veca, vēlāk slimnīcā. Seši no ievainotajiem bērniem un abi ievainotie pieaugušie tika nogādāti slimnīcā kritiskā stāvoklī.
Tas, kādi bijuši uzbrucēja motīvi, vēl ir jānoskaidro, taču pagaidām nav iemesla domāt, ka tie bijuši teroristiski. Jaunieša vecāki ieradušies Lielbritānijā no Āfrikas valsts Ruandas, bet gan viņš, gan viņa vecākais brālis dzimuši Anglijā. Taču jau drīz pēc notikušā sociālajos tīklos tika aktīvi izplatītas viltus ziņas par to, ka noziegumu pastrādājušais ir patvēruma meklētājs, kā arī – ka viņš ir musulmanis, kas neatbilst patiesībai. Var piebilst, ka apmēram 94% Ruandas iedzīvotāju sevi identificē kā kristiešus.
Telekanāls „Al Jazeera” citē Dohas universitātes mācībspēka Marka Ouvena Džonsa teikto, ka jau dienu pēc notikuma sociālajos tīklos līdzīga rakstura publikācijas saņēmušas divdesmit septiņus miljonus skatījumu. Šajos ierakstos dominēja motīvi „Cik ilgi mēs to pieļausim?!” 31. jūlijā notika pirmās nekārtības, kuras nākamajās dienās vērsās plašumā un aptvēra visu Angliju, kā arī Belfāstu Ziemeļīrijā. Rasistiski noskaņots pūlis uzbruka mošejām un viesnīcām, kurās izmitina patvēruma meklētājus. Divas viesnīcas Roterhemas pilsētā Anglijas ziemeļos uzbrucējiem izdevās aizdedzināt. Policiju, kura centās uzturēt kārtību, apmētāja ar ķieģeļiem, plankām un citiem smagiem priekšmetiem, dažos gadījumos arī ar degmaisījuma pudelēm.
Par atbildi šiem uzbrukumiem aktivizējās arī pretējā puse – imigrantu kopienu pārstāvji un kreisie protestētāji. Tiek lēsts, ka ar šāda mēroga nekārtībām Lielbritānija saskaras pirmoreiz kopš 2011. gada, kad no Londonas policijas darbinieka lodes mira kāds melnādains jaunietis. Valdība paziņojusi par apmēram sešiem tūkstošiem papildus norīkotu policijas spēku un piecsimt sagatavotām vietām cietumos. Premjerministrs Kīrs Stārmers izteicies, ka nekārtībās iesaistītie stāšoties tiesas priekšā nedēļas laikā, savukārt iekšlietu ministre Iveta Kūpere solījusi, ka sveikā netikšot cauri arī „klaviatūras varoņi”, respektīvi – tie, kuri kūdījuši un kurinājuši naidu sociālajos tīklos.
Kad vara „pazūd gaisā”
5. augusta pusdienlaikā no Bangladešas premjerministra rezidences galvaspilsētā Dakā pacēlās helikopters, kurā atradās valdības galva Hasīna Vazeda, viņas māsa un viens no viņas vadītās partijas „Avami Līga” ietekmīgākajiem deputātiem. Neilgi pirms tam premjerministre bija parakstījusi demisijas paziņojumu. Helikopters nogādāja trijotni tuvējā kara aerodromā, no kurienes armijas transportlidmašīnā viņi pameta Bangladešu, dodoties uz kaimiņvalsti Indiju. Drīz pēc tam premjera rezidenci ieņēma nemiernieku pūlis. Tā noslēdzās piecpadsmit gadus ilgušais Hasīnas Vazedas varas laiks Bangladešā, kura fināla fāzi iezīmēja asiņaini nemieri, upuru skaita ziņā nežēlīgākie kopš Bangladešas Neatkarības kara 1971. gadā.
Notikušais var šķist pat paradoksāls, ievērojot, ka pēdējās desmitgadēs Bangladešas ekonomika ir viena no straujāk augošajām pasaulē un daudzu miljonu valsts iedzīvotāju dzīves līmenis ir nozīmīgi uzlabojies. Tomēr ir arī miljoniem tādu, kuriem ir iemesli neapmierinātībai. Pirmkārt,runa ir par augstskolu studentiem un absolventiem, kuru vidū bezdarbs ir lielāks nekā vidēji valstī. Tam viens no iemesliem ir valsts institūcijās pastāvošā kvotu sistēma, kas lielu daļu no štata vietām rezervē dažādām īpašām pretendentu kategorijām.
Sevišķi apšaubāma ir t.s. Neatkarības kara dalībnieku kvota, kas aptver 30% štata vietu. Karš noslēdzās pirms vairāk nekā pusgadsimta, joprojām strādājošu brīvības cīnītāju tikpat kā vairs nav, taču kvota tagad tiek attiecināta uz viņu bērniem un mazbērniem. 2018. gadā kvotu pretiniekiem – Studentu Antidiskriminācijas kustībai – izdevās panākt, ka sistēma vairs neattieksies uz augstākā un vidējā līmeņa vadītāju vietām, taču šī gada jūnijā Bangladešas Augstākā tiesa lēma, ka atjaunojama vecā sistēma. Uzbangoja jauns protestu vilnis. Šajā brīdī premjerministres Hasīnas valdība rīkojās aplami, mēģinot apspiest protestus ar spēku. Pret sākumā mierīgi protestējošajiem studentiem tika raidīti ne tikai policijas spēki, bet arī valdošās „Avami līgas” studentu organizācijas kaujinieki, kuri bija bruņojušies ne vien ar dažādiem sitamajiem, bet dažos gadījumos arī ar šaujamieročiem. Arī policija arvien biežāk sāka lietot pret protestētājiem kaujas munīciju, un attiecīgi arī protestētāji kļuva arvien vardarbīgāki, pie tam studentiem sāka pievienoties arī citas iedzīvotāju grupas.
Visdrīzāk situāciju varēja līdzsvarot pēc 18. jūlija, kad Augstākā tiesa lēma par radikālu darbavietu kvotu apjoma samazināšanu. Taču valdība turpināja protesta arestēt protesta kustības līderus un ierosināt pret viņiem krimināllietas. 3. augustā Studentu Antidiskriminācijas kustības vadība izziņoja visaptverošas nesadarbošanās akciju ar vienu prasību – premjeres demisiju – un aicināja ļaudis pirmdien doties uz galvaspilsētu. No dažādām valsts malām sāka pienākt ziņas, ka armijas un policijas spēki sāk apvienoties ar nemierniekiem, kas lika armijas vadībai arvien uzstājīgāk aicināt Hasīnu Vazedu atkāpties.
Šorīt tika paziņots, ka Bangladešas pagaidu valdību vadīs ekonomists un baņķieris, Nobela Miera prēmijas laureāts Muhammads Junuss.
Sagatavoja Eduards Liniņš.
Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.*
* Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu. -
Venecuēlas līdera Maduro uzvaras pasludināšana izraisa plašus protestus. Saasinās attiecības starp Izraēlu un šiītu kaujinieku grupējumu "Hizbullāh". Krievijas algotņi no grupējuma "Vagner" ir cietuši ievērojamus zaudējumus kaujās ar nemierniekiem Mali.
Aktualitātes pasaulē analizē Atvaļināts vēstnieks, vieslektors Latvijas Universitātē un Rīgas juridiskajā augstskolā Gints Jegermans, politologs Veiko Spolītis un Ģeopolitikas pētījumu centra direktors Māris Andžāns.
Raķešu un vārdu triecieni
Jau nākamajā dienā pēc kustības "Hamās" teroristiskā iebrukuma Izraēlā pagājušā gada 7. oktobrī raķešu un lidrobotu triecienus pret Izraēlas ziemeļdaļu uzsāka arī Libānā bāzētā kustība "Hizbullāh", uz ko Izraēla atbildēja ar prettriecieniem. Pēc jūlija sākumā Izraēlas publiskotām ziņām šī karadarbība prasījusi apmēram simts Libānas civiliedzīvotāju dzīvības, nogalināti arī vairāk nekā 350 "Hizbullāh" kaujinieku. Savas mājvietas nācies pamest apmēram deviņdesmit tūkstošiem libāniešu, evakuēti apmēram sešdesmit tūkstoši Izraēlas ziemeļdaļas iedzīvotāju.
27. jūlijā no "Hizbullāh" kontrolētās teritorijas raidīta raķete, domājams – Irānas ražojuma "Falak-1", trāpīja sporta laukumā Madždal-Šamsas ciematā Golānas augstienēs, Izraēlas okupētajā Sīrijas teritorijā. Šī trieciena rezultātā gājuši bojā divpadsmit bērni un pusaudži, jaunākajam no kuriem bija desmit, vecākajam – sešpadsmit gadi. Izraēlas atbilde sekoja vakar, kad tās lidrobotu triecienā tika daļēji sagrauta ēka Libānas galvaspilsētas Beirutas dienvidu priekšpilsētā, kur atrodas kustības "Hizbullāh" vadības mītne. Trieciena mērķis esot bijis Fuads Šukrs – viens no kustības militārā atzara līderiem, tās raķešu spēku organizators, kaujinieks ar apmēram četrdesmit gadu ilgu stāžu. "Hizbullāh" gan apgalvo, ka Šukrs esot dzīvs.
Pasaules medijiem savos virsrakstos piesaucot iespējamu eskalāciju Izraēlas un Libānas islāmistu spēku starpā, eļļu ugunij pielēja Turcijas prezidents Radžips Taijips Erdoans, kad svētdien, 28. jūlijā, uzstājoties savas Taisnīguma un attīstības partijas saietā, paziņoja, ka Turcija varētu iejaukties Izraēlas un "Hamās" karā tāpat, kā tā jau iejaukusies Lībijas pilsoņkarā un Armēnijas un Azerbaidžānas konfliktā par Kalnu Karabahu. Uz to Izraēlas ārlietu ministrs Israels Kacs atbildējis ar ierakstu platformā "X", aicinot izslēgt Turciju no NATO, kā arī salīdzinājis Erdoanu ar kādreizējo Irākas diktatoru Sadamu Huseinu, atgādinot, ar ko beidzās viņa pret Izraēlu vērstā darbība.
Kā vaiņagojums šīm spriedzes kāpinājumam ir pirms dažām stundām pasauli aplidojusī vēsts, ka šonakt Teherānā ar precīzu raķetes trāpījumu likvidēts par "Hamās" augstāko līderi uzskatītais Ismails Hanija. Irānas galvaspilsētā teroristiskā grupējuma vadonis bija ieradies uz islāma republikas jaunievēlētā prezidenta Masuda Pezeškjana inaugurāciju. Irāna jau pasludinājusi nelaiķi par mocekli, kura asinis nebūšot velti izlietas; Turcija, Krievija un Katara nosodījušas nogalināšanu.
Nav teju nekādu šaubu, ka šo operāciju īstenojusi Izraēla, tā apliecinot savas iespējas atriebties ikvienam pāridarītājam vismaz pāris tūkstošu kilometru rādiusā. Izskan viedokļi, ka atentāts apliecinot Izraēlas valdības nevēlēšanos tuvināt pamieru Gazā, taču ir arī tādi, kas uzsver, ka šis trieciens "Hamās" vadībai dod lielākas iespējas premjerministram Netanjahu attaisnot uguns pārtraukšanu Izraēlas sabiedriskajai domai.
Joprojām Maduro…
29. jūlijā Venecuēla notika prezidenta vēlēšanas, kurās vajadzēja izraudzīties valsts galvu uz sešu gadu termiņu ar sākumu nākamā gada janvārī.
Notikuma priekšvēsture ir nu jau vairāk nekā vienpadsmit gadus ilgstošais prezidenta Nikolasa Maduro varas periods, kura laikā katastrofāli krities iedzīvotāju dzīves līmenis, vairakkārt izcēlušies plaši protesti, opozīcijai mēģinot panākt varas maiņu, savukārt prezidents turējies varas virsotnē ar politisku manipulāciju un spēka struktūru palīdzību.
Četrus gadus ilga pretstāve starp Maduro un alternatīvo prezidentu Huanu Gvaido tomēr noslēdzās ar Gvaido vadītās trimdas pagaidu valdības atlaišanu pērnā gada janvārī, atzīstot, ka tā nespēj panākt reālas izmaiņas valstī. Oktobrī tika panākta vienošanās starp valdību, opozīciju un Savienoto Valstu pārstāvjiem, ka vara garantē nākamo prezidenta vēlēšanu brīvību un godīgumu, pretim saņemot Venecuēlas naftas eksportam noteikto amerikāņu sankciju mīkstināšanu. Tomēr šī gada janvārī varas kontrolētā Venecuēlas Augstākā tiesa liedza dalību vēlēšanās spēcīgākajai opozīcijas bloka kandidātei Marijai Korinai Mačado. Vēl vairāki opozīcijas līderi tika apsūdzēti noziegumos pret valsti, izdodot aresta orderus. Tas viss lika Savienotajām Valstīm atjaunot sankcijas.
Galu galā apvienoto opozīcijas bloku „Vienotā demokrātiskā platforma” vēlēšanās pārstāvēja tā priekšsēdētājs, bijušais diplomāts Edmundo Gonsaless. Kaut arī ne tik pārliecinošs kā daži diskvalificētie kandidāti, spriežot pēc aptaujām vēlēšanu dienā, viņš krietni apsteidza Maduro. Tomēr nākamajā dienā publicētie oficiālie rezultāti vēstīja, ka ar nelielu pārsvaru esot uzvarējis esošais prezidents. Lielākā daļa Eiropas, Ziemeļamerikas un Dienvidamerikas valstu, tāpat Japāna un Austrālija, atteikušās atzīt vēlēšanu rezultātus, savukārt savu atzīšanu Nikolasam Maduro jau dāvājušas Ķīna, Krievija, Irāna, Ziemeļkoreja, Baltkrievija, Sīrija, Serbija, Kuba, Bolīvija un vēl dažas citas valstis.
Jau drīz pēc oficiālās rezultātu pasludināšanas Venecuēlas galvaspilsētas Karakasas ielās izgāja protestētāji, un lai arī protesti bija mierīgi, varas iestādes tos sagaidīja ar asaru gāzi, gumijas lodēm un arestiem. Tomēr demonstrācijas nav rimušās joprojām. Pēc visa spriežot, Maduro valdībai vairs nav lojāla liela daļa t.s. čavistu – viņa priekšgājēja, 2013. gadā mirušā Ugo Čavesa sekotāju. Pastāvīgi izskan aicinājumi varas struktūru pārstāvjiem pāriet tautas, respektīvi, opozīcijas pusē, taču pagaidām trūkst nozīmīgu apliecinājumu, ka šie saucieni rod dzirdīgas ausis.
Āfrikā "Vāgneram" karsti
Pēc privātās militārās kompānijas „Vāgnera grupa” pērngad sarīkotā dumpja un tās līdera Jevgeņija Prigožina un dažu citu komandieru likvidēšanas pieklusa arī ziņas par „vāgneriešu” darbību Āfrikā. Tomēr, kā liecina pēdējo dienu informācija, šie karotāji ekvatora tuvumā joprojām ir sastopami.
28. jūlijā Mali ziemeļos operējošās tuaregu separātistu vienības paziņoja, ka ir smagi sakāvušas valdības spēku vienību, kuras liela daļa bijuši krievu algotņi no „Vāgnera grupas”. Tuaregiem izdevies nogalināt vai sagūstīt vairākus desmitus „vāgneriešu”, pie tam sagrābt nozīmīgu daudzumu Krievijā ražotu ieroču. Dienu vēlāk sakāves fakts tika apstiprināts arī ar „Vāgnera grupu” saistītos platformas „Telegram” kanālos. Vēlāk par sekmīgu uzbrukumu tai pašai kolonai ziņoja vēl viens Mali režīmam naidīgs spēks – ar teroristisko grupējumu „Al-Qaeda” saistītā islāma džihādistu grupa. Savukārt oficiālajos režīma paziņojumos par „vāgneriešu” piedalīšanos nekas nav sacīts, ziņots vien par valdības karaspēka vienības sekmīgu izlaušanos no nemiernieku spēku ielenkuma.
Režīms nenoliedz krievu militārpersonu klātbūtni valstī, taču apgalvo, ka tie nav vis „Vāgnera grupas” algotņi, bet Krievijas regulāro spēku instruktori, kuri palīdz Mali armijai apgūt Maskavas piegādāto kara tehniku.
Vēl viena interesanta nianse šai stāstā ir Ukrainas Militārās izlūkošanas dienesta pārstāvja Andrija Jusova izteikumi intervijā Ukrainas sabiedriskajai raidorganizācijai „Suspiļne”, ka nepieciešamo informāciju tuaregiem piegādājis viņa resors. Šī, starp citu, nav pirmā ziņa par Ukrainas slepeno dienestu pretdarbību Krievijas ietekmei Āfrikā.
Kā zināms, militārā hunta nāca pie varas Mali divos apvērsumos 2020. un 2021. gadā. Līdzīgi procesi pēdējos gados notikuši arī divās Mali kaimiņvalstīs – Nigērā un Burkinafaso. Pagājuša gada septembrī šīs trīs valstis, kuras huntu uzkundzēšanās rezultātā pametušas Rietumāfrikas Valstu ekonomisko apvienību, noslēdza savstarpējas aizsardzības paktu, kas vērsts pret kaimiņvalstu, kā arī bijušās reģiona koloniālās virsvaras – Francijas – iespējamu iejaukšanos. Jūlija sākumā trīs huntu līderi – Nigēras ģenerālis Abdūrahmane Čiani, Burkinafaso kapteinis Ibrahims Traore un Mali pulkvedis Asimi Goita – parakstīja trīs valstu konfederācijas līgumu.
Sagatavoja Eduards Liniņš.
Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.*
* Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu. -
Pagājušās nedēļas nogalē ar skaļu paziņojumu klajā nāca pašreizējais ASV prezidents Džo Baidens, izstājoties no turpmākas cīņas par pārvēlēšanu amatā, un tas notiek vien mēnesi pirms Demokrātu nacionālā konventa. Baidens savu atbalstu paudis savai līdzgaitniecei Kamalai Harisai. Ap viņu jau sākuši apvienoties arī demokrātu vadošie politiķi, arī sponsori pauž atbalstu. Bet vai Kamala Harisa būs pietiekami spēcīga konkurente republikāņu virzītajam Donaldam Trampam?
Vēl tikai dažas dienas atlikušas līdz 2024. gada Parīzes olimpisko spēļu atklāšanai. Šīs spēles noteikti var saukt par vienām no politizētākajām pēdējā gadsimta laikā, jo Ukrainas kara dēļ tajās ir liegts piedalīties agresorvalstu Krievijas un Baltkrievijas sportistiem. Īpaša uzmanība tiek pievērsta arī Izraēlai un tās sportistu drošībai, jo Izraēlas virzienā plūst kritika par karadarbību Gazā. Cik ļoti sports ir saistīts ar politiku un vai mēģinājumi izolēt agresoru sasniedz savu mērķi?
Ārpolitikas aktualitātes analizē Latvijas Transatlantiskās organizācijas ģenerālsekretāre Sigita Struberga un ārpolitikas eksperts Andis Sedlenieks.
Labāk vēlāk, nekā par vēlu
„Vislielākais gods manā mūža bija pildīt jūsu prezidenta amatu. Un lai arī mans nolūks bija censties pēc atkārtotas ievēlēšanas, mana pārliecība ir tāda, ka manas partijas un valsts būtiskajās interesēs man jāpārtrauc priekšvēlēšanu cīņa un atlikušajā termiņā jākoncentrējas tikai uz manu prezidenta pienākumu pildīšanu.” Šīs rindas no prezidenta Džo Baidena svētdien, 21. jūlijā, izplatītā paziņojuma noteikti tiks citētas nākotnes vēstures grāmatās.
Situācija, kad amatā esošais Savienoto Valstu prezidents izstājas no cīņas par otro prezidentūras termiņu, ir samērā reta – šis būs astotais gadījums vēsturē. Pieci no šiem precedentiem iekrita 19. gadsimtā, divi – pagājušajā gadsimtā: Harijs Trumens 1952. un Lindons Džonsons 1968. gadā. Abos gadījumos bija acīmredzams popularitātes deficīts, taču nevienā no gadījumiem nebija klātesošs motīvs par ļoti cienījamu vecumu un, attiecīgi, psihofizioloģisko kondīciju, kas varētu izrādīties šķērslis varas pienākumu pildīšanai. Kā tiek norādīts, lēmumu par izstāšanos no priekšvēlēšanu cīņas varēja pieņemt tikai pats prezidents. Teju četriem tūkstošiem Demokrātiskās partijas delegātu priekšvēlēšanās tika dots mandāts apstiprināt viņu kā partijas oficiālo kandidātu kongresā, kas 19. augustā sanāks Čikāgā. Taču šiem pašiem delegātiem nav pienākuma balsot par prezidenta Baidena izvirzīto viņa kampaņas pārņēmēju, viceprezidenti Kamalu Harisu. Līdz ar to, ja partijā atrastos vēl kāds pietiekami spēcīgs kandidāts, viss izšķirtos pretendentu sacensībā kongresa laikā, kas ir apmēram tikpat rets gadījums kā esošā prezidenta izstāšanās no priekšvēlēšanu cīņas. Pēdējoreiz kas līdzīgs notika, jau atkal, 1968. gadā, kad pēc prezidenta Džonsona izstāšanās vēlēšanu cīņā iesaistījās Roberts Frensiss Kenedijs, taču tika nogalināts atentātā, pirms bija paguvis noslēgt priekšvēlēšanu procesu.
Atbalstu Kamalai Harisai jau izteikuši vairāki ietekmīgi Demokrātiskās partijas pārstāvji, t.sk. bijusī Kongresa Pārstāvju palātas priekšsēdētāja Nensija Pelosi, Senāta un Pārstāvju palātas Demokrātu frakciju vadītāji Čaks Šumers un Hākīms Džefrīzs, bijušais prezidents Bils Klintons un bijusī valsts sekretāre un prezidenta kandidāte Hilarija Klintone, vēl vairāki štatu gubernatori, senatori un kongresmeņi. Tiek gan atzīmēts, ka skaidru atbalstu viceprezidentei Harisai pagaidām nav pauduši tādi ietekmīgi demokrāti kā eksprezidents Baraks Obama, senators Bērnijs Sanderss un Ņujorkas mērs Maikls Blūmbergs.
Olimpiskā lāpa dūmo politiski
Pārfrazējot visiem zināmo parunu, var teikt: „Nav olimpiskās uguns bez politikas dūmiem!” Dažādos laikos starpvalstu attiecību kolīziju ietekme uz olimpisko kustību bijusi ar dažādu intensitāti, taču nenoliedzami var teikt, ka Trīsdesmit trešās vasaras olimpiskās spēles, kuras 26. jūlijā startēs Parīzē, ir ar smagāko politisko spriedzi šajā gadsimtā un vienu no smagākajām spēļu vēsturē vispār.
Salīdzināma šai ziņā varētu būt 1936. gada vasaras olimpiāde toreizējā nacistu reiha galvaspilsētā Berlīnē, un, protams, 1980. gada vasaras olimpiāde Maskavā, kuras vairākas nozīmīgas brīvās pasaules valstis boikotēja pēc padomju iebrukuma Afganistānā, un tam sekojošā olimpiāde Losandželosā 1984. gadā, kuru savukārt boikotēja Padomju Savienība un tās satelītvalstis. Atšķirībā no Maskavas un Losandželosas precedentiem, šoreiz aktuāls ir nevis boikots, bet piedalīšanās liegums, kuru Starptautiskā Olimpiskā komiteja noteikusi Krievijai un Baltkrievijai kā agresijas kara īstenotājām. Tomēr – viss nav tik vienkārši.
Parīzē gan neplīvos agresorvalstu karogi, taču atsevišķi sportisti tomēr būs manāmi. Viņiem ļauts startēt t.s. neitrālā sportista statusā, kam gan arī ir vairāki papildu noteikumi. Proti, spēlēm netiek pielaisti tādi sportisti, kuri pārstāv ar attiecīgo valstu spēka struktūrām saistītus klubus, ir piedalījušies agresijas karu propagandējošos sporta pasākumos vai individuāli pauduši atbalstu šai agresijai, tai skaitā sociālajos tīklos.
Nesen organizācija „Global Rights Complience” publiskoja sarakstu ar 17 potenciālajiem olimpiešiem no Krievijas un Baltkrievijas, kuri manīti tā vai citādi paužot šādu atbalstu. Sarakstā ir, piemēram, riteņbraucēja Aļona Ivančenko, kura savulaik atzīmējusi ar „patīk” kādu „Instagram” publikāciju no konta, kura noformējumā bijis padomju diktatora Staļina portrets un viņa citāts: „Pamiers ar ienaidnieku iespējams tikai pēc tā iznīcināšanas.” Daudzi, sevišķi Ukrainas pārstāvji, norāda, ka ir grūti iedomāties krievu sportistu, kurš tā vai citādi neatbalstītu savu valsti un tās režīmu pašreizējā agresijas karā, un līdz ar to individuālās un „neitrālās” līdzdalības princips esot tikai vēl viens apliecinājums tam, ka olimpiskās kustības pamatvērtībām šīs kustības funkcionāru acīs ir visai relatīvs svars. Konkrēto agresorvalstu pārstāvju dalības problēma ir tikai īlens – izlīdis no maisa, kas pildīts ar jautājumiem par lielas naudas un lielas varas klātbūtni notikumā, kura deklarētās vērtības ir sportiskā izcilība, cieņa un draudzība.
Sagatavoja Eduards Liniņš.
Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.*
* Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu. -
Vārda vistiešākajā nozīmē par auss tiesu no nopietna dzīvības apdraudējuma šajā nedēļā izvairījās ASV Republikāņu partijas kandidāts cīņā par valsts prezidenta amatu Donalds Tramps. Pret viņu veikts atentāta mēģinājums. Tas noticis vien dažas dienas pirms Republikāņu nacionālā kongresa.
Bet uz pirmo plenārsesiju pulcējās jaunais Eiropas Parlamenta sasaukums. Par tā trešo lielāko grupu kļuvuši jaunizveidotie "Eiropas patrioti". Tajā apvienojušies labējie spēki no 12 Eiropas Savienības valstīm, arī no Latvijas. Tie sola pārskatīt Eiropas "zaļo kursu", vērsties pret migrāciju un kopt tradicionālās vērtības. Lai arī ietekmīgu amatu jaunajai grupa parlamentā nav, ar labējo balsi Eiropā tomēr būs jārēķinās.
Aktualitātes analizē Ģeopolitikas pētījumu centra direktors Māris Andžāns un portāla "Delfi" žurnālists Toms Ģigulis.
Eiroparlamenta jaunās tonalitātes
Vakar, 16. jūlijā, Strasbūrā uz savu pirmo plenārsēdi pulcējās jaunievēlētais Eiropas Parlaments. Tā politiskā struktūra ir nedaudz citāda, nekā tika lēsts vēl pirms mēneša. Proti, ir beigusi pastāvēt 2019. gadā dibinātā politiskā grupa „Identitāte un demokrātija”, kas veidoja parlamenta galēji labējo spārnu. Vairumu tās locekļu pie sevis pārvilinājusi jaundibinātā „Eiropas patrioti”, par kuras veidošanu pagājušomēnes paziņoja Ungārijas premjers un partijas „Fidesz” līderis Viktors Orbāns, Čehijas ekspremjers un partijas Neapmierināto pilsoņu akcija jeb ANO 2021dibinātājs Andrejs Babišs un Austrijas Brīvības partijas pārstāvji Herberts Kikls un Haralds Vilimskis.
„Fidesz” savulaik bija labēji centriskās Eiropas tautas partijas, Austrijas Brīvības partija – labējās Konservatīvo un reformistu, savukārt ANO 2021 – liberālās „Atjaunot Eiropu!” sastāvā. Tagad šie trīs spēki veidoja platformu, kuras stūrakmeņi ir savienības centrālo institūciju ietekmes vājināšana, t.s. „Zaļā kursa” revidēšana, migrācijas bremzēšana un tradicionālistisku vērtību kopšana. Šim kodolam izrādījās pamatīga gravitācija, un jūlija pirmajā nedēļā tam pievienojās daudzas no līdzšinējām grupas „Identitāte un demokrātija” dalīborganizācijām. Process kulminēja 8. jūlijā, kad „Eiropas patriotos” pierakstījās Francijas „Nacionālā apvienība” un Itālijas „Līga”, attiecīgi – Marinas Lepēnas un Mateo Salvini lolojumi. Līdz ar to šī grupa kļuva par trešo lielāko Eiroparlamentā, atpaliekot tikai no Eiropas Tautas partijas un Sociālistiem un demokrātiem un atbīdot ceturtajā pozīcijā savus mērenākos kolēģus – „Eiropas Konservatīvos un reformistus”.
No Eiropas prominetākajiem labējiem populistiem ārpusē pagaidām šķiet palikusi „Alternatīva Vācijai”, kura kopā ar vairākām mazākām partijām veidos Eiroparlamenta mazāko grupu „Suverēno nāciju Eiropa”. Parlamenta pirmais nozīmīgais balsojums bija par parlamenta priekšsēdētāja ievēlēšanu. Ar pārliecinošu balsu vairākumu savu amatu saglabāja līdzšinēja priekšsēdētāja, Maltas Nacionālās partijas pārstāve Roberta Metsola. Tika ievēlēti arī četrpadsmit viņas vietnieki, starp kuriem nav nedz „Eiropas patriotu”, nedz „Suverēno nāciju Eiropas” pārstāvju.
Vēsturisks šāviens
Pagājusī nedēļa ASV politikā bijusi notikumiem piesātināta. Sestdien, 13. jūlijā, priekšvēlēšanu mītiņā Pensilvānijā notika atentāta mēģinājums pret bijušo ASV prezidentu Donaldu Trampu. Uzbrucējs atklāja uguni pret Trampu, trāpot viņam ausī, kā arī ievainojot vairākus un nogalinot vienu mītiņa dalībnieku. Burtiski daži centimetri šīs lodes lidojumā ietekmējuši vēsturi un daudzi jau steidz pavēstīt, ka šis uzbrukums nobruģējis Trampam ceļu uz Balto namu.
Uzbrucējs bija 20 gadus vecais Tomass Metjū Krukss. Slepenā dienesta aģenti uzbrucēju nošāva, tāpēc informāciju par viņa motīviem izmeklēšanas gaitā būs iespējams iegūt tikai netieši. Šobrīd zināms, ka viņš ir bijis republikāņu atbalstītājs, kas kādreiz ziedojis nelielu summu demokrātu organizācijai, un uzbrukumā izmantojis sava tēva legāli iegādāto pusautomātisko ieroci.
Uzbrukumu Trampam nosodījuši kā citu valstu līderi, tā esošais ASV prezidents Džo Baidens, sakot, ka amerikāņi strīdus risina pie balsošanas urnām, nevis ar lodēm.
Pats Donalds Tramps jau pirmdien ieradās Milvoki uz Republikāņu konventu, kur oficiāli pieņēma prezidenta amata kandidāta nomināciju un nosauca savu partneri vēlēšanās uz viceprezidenta amatu – Džeimsu Deividu Vensu. Tieši Vensam iepriekš bija būtiska loma Ukrainas palīdzības likumprojekta kavēšanā ASV Kongresā, un Eiropā jau pieaugušas bažas par to, kā Tramps un Venss varētu ietekmēt atbalstu Ukrainai, ja tiks ievēlēti.
Kamēr Donalds Tramps savā kampaņā izskatās arvien spēcīgāks un, šķiet, gatavs ar paceltu dūri iet līdz pat Baltajam namam, viņa konkurents Džo Baidens turpina galvenokārt cīnīties ar spiedienu atteikties no iespējas kandidēt vēlreiz. Izdevuma „Politico” avoti ziņo, ka arī Nensija Pelosi, bijusī Pārstāvju palātas spīkere, domā, ka Baidenam no cīņas vajadzētu izstāties. Demokrātu rindās Pelosi redz kā pēdējo cerību parādīt Baidenam, ka viņam jāmācās no viņas piemēra un jādod vieta jaunākai demokrātu paaudzei.
Sagatavoja Eduards Liniņš un Ieva Zeiza.
Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.*
* Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu. -
Starptautiskās aktualitātes analizē Latvijas Universitātes profesore Žaneta Ozoliņa, Latvijas nacionālās aizsardzības akadēmijas Drošības un stratēģiskās pētniecības centra pētnieks Toms Rostoks un Māršala fonda vecākā pētniece Kristīne Bērziņa.
Trauksmainā jubileja
Vakar, 9. jūlijā, trīsdesmit divu Ziemeļatlantijas Līguma organizācijas jeb NATO dalībvalstu delegācijas pulcējās samitā Vašingtonā. NATO samitiem nav regulāra grafika, un alianses pastāvēšanas pirmajā ceturtdaļgadsimtā vispār notika tikai viena šāda augstākā līmeņa tikšanās. Pēc tam samiti notika biežāk, reizēm ar gada, reizēm ar dažu gadu intervālu, reizumis arī divreiz vienā gadā. 2022. gadā notika veseli trīs, no tiem viens, 25. februārī, notika tiešsaistē.
Kā zināms, šogad apritēja 75. gadskārta, kopš tobrīd divpadsmit valstis Vašingtonā noslēdza alianses dibināšanas līgumu, un šim jubilejas samitam līdz ar to ir īpaša noskaņa. Frāze „NATO šobrīd ir stipra kā nekad,” pastāvīgi izskan uzrunās un intervijās, un biežuma ziņā to pārspēj vien solījumi aizsardzības budžeta apjoma ziņā un paustā apņemšanās atbalstīt Ukrainu tās cīņā pret Krievijas agresiju. Kas attiecas uz diviem procentiem no iekšzemes kopprodukta aizsardzības tēriņiem, tad lielākais vairums dalībvalstu šo kritēriju izpilda. Atpalicējos pagaidām ir Spānija, Beļģija, Turcija, Kanāda, Slovēnija un Luksemburga.
Skaļie solījumi nodrošināt Ukrainai vairāk pretgaisa aizsardzības līdzekļu izskan kā drūma rezonanse kārtējam raķešu un vadāmo aviobumbu triecienam, kuru agresorvalsts raidīja pret Ukrainu pirmdien, nogalinot vairāk nekā četrdesmit un ievainojot vairāk nekā 170 cilvēkus, tai skaitā daļēji sagraujot valsts lielāko specializēto bērnu slimnīcu Kijivā. Lielais skaits krievu raķešu, kuras šai uzlidojumā sasniedza mērķus, nepārprotami ir rezultāts Ukrainas aizsardzības spēju izsīkumam, pie kura noveda Rietumu, pirmām kārtām amerikāņu palīdzības ilgstošā kavēšanās, Trampa atbalstītājiem bloķējot finansējuma apstiprināšanu Kongresā. Atkārtotās prezidentūras pretendents visai pamanāmi met savu plato ēnu pāri NATO samita norisei. Joprojām trūkst skaidra priekšstata par to, kā viņš varētu rīkoties Ukrainas un visas NATO alianses sakarā, ja novembrī atkal tiks ievēlēts, bet teksti, kurus producējušas Trampam tuvas drošības ekspertu aprindas vedina uz domām, ka Kijivu mēģinātu piespiest sēsties pie sarunu galda un atzīt Krievijas kontroli pār sagrābtajām teritorijām, kā arī atteikties no plāniem drīzā nākotnē iestāties NATO.
Prezidenta Baidena uzstāšanos, uzrunājot dalībvalstu vadītājus, prese visai nepārprotami traktēja kā mēģinājumu reabilitēties pēc izgāšanās priekšvēlēšanu debatēs ar Donaldu Trampu. Jāteic, šoreiz Baidenam netrūka spara un stingrības nedz stājā, nedz formulējumos, atgādinot jau zināmās tēzes par karu Ukrainā kā cīņu par demokrātiskās pasaules nākotni. Tomēr, kā vēsta mediji, Demokrātu partijas iekšienē nerimst diskusijas par to, vai esošajam prezidentam vajadzētu turpināt sacīksti par Balto namu. Pirmdien vēl viens prominents demokrātu politiķis, senators no Vašingtonas pavalsts Adams Smits aicinājis Džo Baidenu pārtraukt savu vēlēšanu kampaņu.
Miera balodis Viktors
Ungārija nule bija sākusi pildīt Eiropas Savienības Padomes prezidējošās valsts funkcijas, kad tās premjerministrs Viktors Orbans 2. jūlijā negaidīti ieradās Kijivā, kur, būdams amatā jau četrpadsmit gadus, pēdējoreiz viesojās vairāk nekā pirms desmitgades. Pēc tikšanās ar prezidentu Zelenski viņš paziņoja, ka aicinājis Ukrainas vadītāju apsvērt uguns pārtraukšanu, lai uzsāktu sarunas ar agresoru. Zelenskis šos izteikumus nekomentēja.
Nākamajās dienās sekoja paziņojumi no teju visām nozīmīgākajām Eiropas Savienības amatpersonām – norādot, ka Orbanam nav nekāda savienības pilnvarojuma jebkādu sarunu vešanai. Tas nekavēja jaunizšķīlušos miera balodi turpināt lidojumu pa savu trajektoriju, piektdien piezemējoties Kremlī, kur viņa un Krievijas vadoņa publiskajās izpausmēs netrūka savstarpējas labvēlības apliecinājumu. Tai skaitā Putins nodēvēja savu viesi neeksistējošā titulā – par „Eiropas Savienības Padomes prezidentu”. Prezidenta Zelenska administrācija komentējusi, ka Kijivā Orbanam neesot sniegts nekāds jauns vēstījums, kuru viņam vajadzētu nodot Putinam. Savukārt kāds anonīms Eiropas Komisijas pārstāvis paziņojis, ka šī „miera tūre” varētu maksāt Ungārijas līderim agrāk plānoto komisijas vizīti Budapeštā.
Taču Orbana pašiecerētajā „miera misijā”, kā izrādās, bija paredzēts vēl viens pieturpunkts: šopirmdien viņš ieradās Pekinā un spieda roku Ķīnas līderim Sjī Dziņpinam. Arī šeit kā viesis, tā namatēvs veltīja dažu labu vispārīgu un nogludinātu frāzi miera centieniem un izcilajai lomai, kuru šai ziņā lemts spēlēt Pekinai. Kāds ir visas šīs tūres „sausais atlikums”? Pēc Orbana Maskavas vizītes Eiropadomes prezidents Šarls Mišels un pārējie padomes locekļi esot saņēmuši no viņa vēstījumu, kura saturs kļuvis zināms izdevumam „Politico”. Tas licis izdevuma žurnālistiem nodēvēt Ungārijas valdības vadītāju par Kremļa runasvīra Dmitrija Peskova līdzinieku – tik ļoti viņa vēstījums šūts pēc agrsorvalsts mēriem. Krievijas izšķirošais pārsvars kaujas laukā iestāšoties jau tuvākajos mēnešos, tāpēc esot pēdējais brīdis piedabūt Ukrainu pie sarunu galda. Kā izteicies kāds anonīms Briseles diplomāts: „Šeit neatspoguļojas nekas, nu pilnīgi nekas no visiem Eiropadomes pēdējo divarpus gadu centieniem.”
Francijai netīk koalīcijas
Pēc Francijas parlamenta vēlēšanu otrās kārtas prezidents Makrons var pielaikot Napoleona trijstūreni – viņa riskantais politiskais manevrs, izsludinot šīs vēlēšanas, ir attaisnojies. Ja pēc pirmās kārtas pagājušonedēļ radikāli labējie no Nacionālās apvienības jau juta valdības grožus sev rokā, tad 7. jūlija vakarā šīs cerības izrādījās izkūpējušas vasarīgajās Parīzes debesīs. Marinas Lepēnas un Žordāna Bardellas partijai, par spīti diezgan nozīmīgam pieaugumam, būs vien trešā lielākā frakcija Nacionālajā Asamblejā.
Pirmajā vietā ir Jaunā tautas fronte – plašs kreiso bloks ar samērā mērenajiem sociālistiem vienā un jau krietni radikālākajiem komunistiem un partiju „Nelokāmā Francija” otrā spārnā. Prezidenta Makrona pārstāvētais liberāli centriskais bloks „Kopā”, kaut zaudējis apmēram trešdaļu deputātu vietu, tomēr noturējies otrajā pozīcijā. Tāpat apmēram trešdaļu no savas jau tā nelielās frakcijas zaudējusi liberālkonservatīvā Republikāņu partija, Piektās republikas pamatlicēja prezidenta de Golla idejiskā mantiniece. Rezultātā Francijas parlamentā tagad ir trīs apmēram vienāda lieluma frakcijas, kuras šķir visai pamatīgas ideoloģiskās plaisas. Un vispār – koalīcijas valdība, kas šķiet gluži pašsaprotams risinājums vairumā Eiropas valstu, Francijai ir kaut kas teju svešs.
Pēc klasiski parlamentārās Ceturtās republikas bēdīgajām beigām smagā politiskā krīzē, Piekto republiku franči būvēja gluži citādu – ar stipru prezidenta varu un vēlēšanu sistēmu, kas gandrīz vienmēr nodrošina viena politiskā spēka noteicošu pārsvaru. Šoreiz ir citādi, un nav īsti skaidrs, kā Francija varētu tikt pie darboties spējīgas valdības. Labākās izredzes veidot kādu plašu koalīciju būtu prezidenta Makrona blokam, kā jau centriskam spēkam. Tomēr šādā koalīcijā grūti iedomāties lielāko daļu no Jaunās tautas frontes, kur pārsvarā ir radikāli kreisie. Ietekmīgais spēks te ir „Nelokāmā Francija” ar tās līderi Žanu Liku Melanšonu priekšgalā. Viņš un viņa līdzgaitnieki jau paziņojuši, ka nesaredz iespēju būt vienā valdībā ar centristiem vai republikāņiem, un saņēmuši pretī līdzīgus izteikumus.
Pagaidām visai miglainas izskatās arī perspektīvas uzbūvēt koalīciju ar mēreni kreisajiem sociālistiem un mēreni labējiem republikāņiem; katrā ziņā pret šādu iespēju jau diezgan kategoriski izteicies republikāņu līderis Lorāns Vokjē. Kā izdevumam „The Guardian” izteikusies Francijas Nacionālā zinātniskās izpētes centra eksperte Izabella Ginodū: „Vai nu franču partiju vadītāji iemācīsies vest sarunas un veidot jauna tipa koalīcijas, vai arī mums ir lielas iespējas pieredzēt [..] institucionālu krīzi.”
Sagatavoja Eduards Liniņš.
Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.*
* Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu. - Mostrar mais
