Episódios
-
Nupat kā noslēdzies 77. Kannu kinofestivāls, sadalītas balvas, saritināts sarkanais paklājs, un Kruazetes bulvāris kļuvis krietni tukšāks. Galvenā konkursa skatē balva par labāko režiju tika piešķirta portugāļu režisoram Migelam Gomešam par filmu “Grand Tour”, skaistu, melnbaltu kameras gleznojumu, ceļojumu laikā uz pagājušā gadsimta sākumu Burmā, kur britu civildienesta ierēdnis aizbēg no līgavas kāzu dienā, līdz ceļojuma gaitā viņa pirmskāzu paniku aizstāj melanholija. Žūrijas balvu saņēma franču autors Žaks Odijārs, kura filmā, kriminālu noskaņu muzikālā numurā “Emīlija Pereza” redzams izcilu aktrišu ansamblis – arīdzan novērtēts ar Kannu balvu. Grand Prix nonāca pie indiešu režisores Paijalas Kapadijas pieklusinātās drāmas “Viss, ko iedomājamies kā gaismu”. Bet "Zelta palmas zaru" žūrijas priekšsēdētāja, režisore Grēta Gerviga pasniedza amerikāņu režisoram Šonam Beikeram, kura filma “Anora” ir savdabīgs mīlas stāsts starp eksotisko dejotāju un krievu oligarha atvasi.
Viens no spēcīgākajiem konkursa pieteikumiem, pirmizrādīts jau pašā festivāla sākumā, bija dāņu vēsturiskā kostīmdrāma “Meitene ar adatu”, vērienīgs, vizuāli izteiksmīgs darbs ar slaveno dāņu aktrisi Trīnu Dīrholmu vienā no galvenajām lomām.
Dīrholma ir labi pazīstama arī Latvijas kinoskatītājam, ar lomām Tomasa Vinterberga filmās “Svinības” un “Komūna”, Susannes Bīras “Labākā pasaulē”, Maija el-Toukija “Siržu karaliene”, un daudzās citās - viņas filmogrāfijā atrodami 73 ieraksti. Poļu izcelsmes dāņu režisors Magnuss von Horns kļuva starptautiski plašāk atpazīstams ar savu iepriekšējo filmu “Sviedri”, dinamisku, mūsdienīgu drāmu par sociālajiem medijiem un fitnesa influenceru industriju. “Meitene ar adatu” ir filma no pavisam cita laikmeta – tās darbība notiek Pirmā Pasaules kara beigās, Kopenhāgenā, kur bagātos no trūcīgajiem škir nepārvarams sociālais atstatums. Vikas Karmenas Sones atveidotās Karolīnas, jaunas rūpnīcas strādnieces, vīrs ir pazudis karā, un viņa ļaujas dēkai ar šķietami tik saprototošo rūpnīcas vadītāju. Kad visas cerības uz jaunu, skaistu dzīvi sabrukušas, Karolīna satiek Dagmāru, harizmātisku sievieti, kas konfekšu veikalā vada slēptu adopcijas aģentūru, palīdzot nabadzīgajām mātēm atrast audžuģimenes viņu nevēlamajiem bērniem. Starp abām sievietēm veidojas spēcīga saikne, līdz atklājas Dagmāras biznesa patiesā daba. Filmas aprakstā teikts lakoniski: “Meitene ar adatu” ir pasaka par šausmīgu patiesību. Tā arī ir, filmas pamatā ir šausminoša vēstures lappuse par Dagmāru Overbī, kuras 20. gadsimta sākumā paveikto baiso noziegumu virkne satricināja sabiedrību.
Vairāk kā trīs gadus strādājot pie filmas stāsta attīstīšanas, režisors sapratis, ka raksta izkropļotu pasaku, kurā iezīmējas it kā atpazīstami, tomēr pārveidoti tēli - “nabaga sieviete, kas dzīvo bēniņos, princis baltā zirgā, kurš izrādās gļēvulis, briesmonis bez sejas, bet ar zelta sirdi, un ragana saldumu veikalā.
Fragmentā no filmas preses konferences “Kannu kinofestivālā” - Magnuss von Horns un Trīna Dīrholma.
“Meitene ar adatu” atškiras no van Horna iepriekšējiem darbiem arī ar izteiktu mūzikas lietojumu. Sadarbībā ar dāņu avangarda mūziķi un komponisti Frederiki Hoffmeijeru ir radīta partitūra, kas pastiprina epizožu dramatismu, citreiz izraisot pat fiziloloģisku baiļu sajūtu. "Viņa rada tik daudz interesantu skaņu, kas gandrīz neškiet kā mūzika," par Hofmeijeru saka von Horns, "un viņas skaņdarbi ir ļoti drosmīgi."
Kannu kinofestivāla paralēlā sadaļa, 1969. gadā izveidotā “Režisoru divnedēļa” Quinzaine des realisateurs, ierasti pulcē laikmetīgas formas kino. Šogad līdztekus amerikāņu un Kanādas autorkino –Tailera Taorminas un Metjū Renkina filmām, melni baltai fantāzijai no Ēģiptes “Uz austrumiem no pusdienslaika” un Šantalas Akermanes “Amerikas stāsti: pārtika, ģimene un filozofija” programmā bija iekļautas arī divas filmas no Japānas, dzīvespriecīgais anime “Spoku kaķis Anzu”, un Joko Jamanakas attiecību drāma “Namībijas tuksnesis”, kas skar ne tikai divu cilvēku attiecības, bet mūsdienu sabiedrības spēju komunicēt kopumā. Jamanakas otrās pilnmetrāžas filmas centrā ir 21-gadīga japāniete ar svārstīgu un neparedzamu humoru, kas maina savus draugus vienu pēc otra.
Bez vēlēšanās kaut ko sasniegt ne karjerā, ne dzīvē, viņa dažreiz var būt nežēlīga un agresīva, bet varbūt vienkārši bērnišķīga, dzīva. Jamanakas filma veido jaunas sievietes, kas nespēj iekļauties stingri patriarhālā sabiedrībā, portretu.
Saruna ar filmas “Namībijas tuksnesis” režisori Joko Jamanaku un aktrisi Jūmi Kavai.
Jūs par filmas ieceri sakāt: “Mīlestība nozīmē sāpināt savu partneri, bet galu galā arī radīt sāpes sev. Ikviens reizēm kļūdās, īpaši jaunieši, un tajā nav nekā nepareiza”. Vai tā bija filmas stāsta galvenā ideja? Kāpēc jums bija svarīgi izstāstīt šo sarežģītās mīlestības stāstu?
Man šobrīd ir 27 gadi, es piedzimu 1997. gadā, un kopš dzimšanas dienas līdz šim brīdim esmu jutusi, ka mūsu paaudze ir dzimusi laikā, kad nav cerības, mēs to neredzam.
Japāna ir sasniegusi savu virsotni ekonomikā un citos aspektos, no šī brīža sāksies lejupslīde, tāpēc manai paaudzei šķiet, ka viņi dzīvo ar vienu un to pašu domu prātā, kļūst arvien noslēgtāki un nevar izpaust, ko vēlas. Viņi nevar pateikt, un nevar izdarīt to, ko vēlas. To es gribēju attēlot, rakstot šīs filmas stāstu.
Filmas galvenajai varonei, Kanai ir ļoti raksturīga gaita, gandrīz kā lupatu lellei, šūpojot rokas un sperot lielus soļus, kā jūs attīstījāt šo viņas kustību stilu, un kāda bija tā nozīme?
Iedziļinoties stāstā, jūs saprotat, ka Kana dzīvo ļoti nestabilu dzīvi, arī fiziski, un tas kļūst izteiktāk redzams tieši filmas pēdējā daļā. Stāstam attīstoties, jūs saprotat viņas raksturu, bet Joko vēlējās šo nestabilitāti parādīt jau pašā sākumā, ar gaitas palīdzību. Tikai vērojot viņu pastaigā vien, auditorija redz, ka Kanai neklājas vienkārši, viņa nedzīvo gluži vienkāršu dzīvi.
Jūsu filma lielā mērā ir balstīta uz tās varoņu fizisku saskarsmi, spraigu cīņu, pieskārieniem, tuvību, kā noritēja mēģinājumu process, kā jūs panācāt to, lai aktieri pierastu viens pie otra un apgūtu visai intensīvo cīniņu prasmes?
Tā kā filmā notiek daudz cīņu gan verbālu, gan fizisku, mēs piesaistījām atbildīgo par šīm kustībām, un viņa vadībā notika daudz mēģinājumu. Tajā, kā Kana atkal un atkal vardarbīgi uzbrūk draugam, ir atkārtošanās elements, tas kļūst par rutīnu.
Daudz kustību mēģinājumu notika jau pirms filmēšanas un šīs epizodes tika rūpīgi horeografētas, tādēļ arī filmā katrreiz, kad izraisās abu galveno varoņu konflikts, tiek atkārtotas vienas un tās pašas kustības.
Filma sākas gandrīz kā viegls mīlas stāsts un pēc tam lēnām tā kļūst daudz tumšāka un vardarbīgāka. Tomēr jau diezgan vēlu filmas gaitā mēs uzzinām, ka Kanai ir garīgās veselības problēmas, iespējams, bipolārie traucējumi.
Mūsu mērķis nebija attēlot meiteni ar kāda veida traucējumiem, par to nav filmas stāsts. Pat terapeits tiešsaistē, ar kuru runā Kana, ir it kā neīsts, mēs neesam pārliecināti, vai sesija notiek pa īstam, vai nē. Kanas garīgā veselība nav filmas stāsta centrā, tādēļ mēs tai pieskārāmies jau diezgan vēlu. Filma vēsta nevis par bipolāriem traucējumiem, bet gan par komunikācijas spēju trūkumu. Tāpēc arī sarunā ar terapeitu Kana piešķir tam lielāku nozīmi.
Filmas struktūra uz tās beigām kļūst sarežģītāka, viena epizode īpaši izceļas arī vizuāli, tā notiek koši rozā telpā ar skrejceliņu, vai šī aina norisinās Kanas iztēlē? Vai tā bija paralēlā realitāte?
Tā ir Kanas iztēle.
Kamēr notiek viņas un drauga cīniņš, viņa uz mirkli it kā piedzīvo ko līdzīgu smadzeņu satricinājumam, uz sekundi zaudē samaņu, it kā no malas redzot ikdienas dzīvē piedzīvoto, cerības un sapņus. Tas viss ir apkopots vienkopus, šajā sekundē, šajā rozā epizodē. Tā es to iedomājos, kad atveidoju lomu, un, kā teica režisore, jā, tā ir bezsamaņa, bezsamaņas vīzijas, kas vizuāli ir ievietotas vēl mazākā, skrejceliņa ekrānā.
Kā pie jums atnāca filmas nosaukums, “Namībijas tuksnesis”? Jo tikai beigu titru laikā mēs ekrānā redzam ainas, kas atgādina tuksnesi.
Pats vārds Namib nāk no nama valodas un nozīmē “plaša, bezgalīga vieta”, bet to režisore atklāja tikai vēlāk, saprotot, ka tas labi sasaucas ar filmas stāstu. Kana īsti nerūpējas par saviem draugiem vai mīļotajiem, viņa pret tiem izturas ļoti vēsi. Bet, skatoties savā tālrunī un redzot dažādus video (ar Namībijas tuksnesi), lai gan Kana nenojauš, kur tas filmēts un kas tur notiek, redzētais atstāj uz viņu dziedinošu, terapeitisku iespaidu. Arī ar kaimiņieni, par kuru viņa neko īsti nezina, Kana var ļoti viegli komunicēt, un tas nozīmē, ka viņa var rezonēt ar cilvēkiem un vietām, kas atrodas tālu, ne tuvumā. Mums visiem ir tāda pieredze, tādēļ arī šāds nosaukums filmai.
Kannu kinofestivāla oficiālā konkursa „otrā” programma, Īpašais skatiens, kurā ik gadu tiek demonstrētas aptuveni 20 filmas no visas pasaules ar neparastu, oriģinālu māksliniecisko redzējumu, kļuva par svinību iemeslu Latvijai. Tajā pirmizrādi piedzīvoja režisora Ginta Zilbaloža jaunā animācijas filma “Straume”, kļūstot par pirmo Latvijas pilnmetrāžas animācijas filmu, kas iekļauta Kannu festivāla konkursā. Latvijas filma Un Certain Regard programmā līdz šim bijusi tikai vienreiz – tā bija Lailas Pakalniņas spēlfilma "Kurpe" 1998. gadā. Zilbaloža filma ir saņēmusi cildinošus vērtējumus starptautiskajā prese, tostarp arī iedvesmojošu komentāru no ievērojamā šausmu pasaku režisora Giljermo del Toro, kurš atzinis, ka tieši tādu viņš iedomājas izskatāmies nākotnes animāciju.
Kannas ir aizvadītas, “Straume” tūdaļ jau turpinās savu festivālu ceļojumu pasaules izcilākā animācijas festivāla “Ansī” konkursā. Tikmēr “Piejūras klimata” komanda dodas vasaras atpūtā, lai rudenī atgrieztos ēterā ar jauniem iespaidiem par kino, festivāliem un personībām. -
Šogad vienai no Rīgas Kinostudijas ražīgākajām režisorēm Adai Neretniecei apritētu 100 gadi. Šī Sergeja Eizenšteina skolniece savas karjeras laikā ir radījusi 18 pilnmetrāžas spēlfilmas, no kurām pazīstamākās noteikti ir “Vārnu ielas republika” (1970), “Rita” (1957) un “Zīlēšana uz jēra lāpstiņas” (1988), par kuru režisore saņēma “Lielā Kristapa” balvu. Tai pat laikā Adas Neretnieces vārds netiek bieži minēts starp pazīstamākajiem latviešu kino klasiķiem. Kāpēc tā?
Par to, kas raksturo Adas Neretnieces daiļradi, par viņas filmām, kuras nebaidījās aplūkot neērtas un padomju laikiem novatoriskas tēmas un to, kādi varētu būt iemesli viņas daiļrades nepietiekamajam novērtējumam mūsdienās, stāsta kino pētniece, Rīgas Kino muzeja vadītāja Inga Pērkone un producente, publiciste un Adas Neretnieces daiļrades entuziastiska pētniece Elvita Ruka. Sarunājas Marta Elīna Martinsone. -
Estão a faltar episódios?
-
Jau pavisam drīz grāmatu veikalu plauktos parādīsies ilggaidīts jaunums, izcilās teātra un kino zinātnieces, leģendārās personības Valentīnas Freimanes atmiņu grāmata "Antigones likums", kas veidota kā turpinājums 2010. gadā iznākušajai "Ardievu, Atlantīda!”.
Otrās grāmatas manuskriptu Valentīna Freimane sāka veidot kopā ar redaktori Jolantu Treili, kura pie šī izdevuma strādājusi astoņus gadus – vispirms, ilgstoši un regulāri tiekoties, uzklausīja un ierakstīja diktofonā atmiņu stāstus, bet pēc Valentīnas aiziešanas mūžībā no šiem daudzu stundu ierakstiem ilgi un rūpīgi būvēja grāmatu.
"Ardievu, Atlantīda!” ievadā Valentīna Freimane iezīmēja: „Paveroties atpakaļ, savā mūžā varu saskatīt tikpat kā septiņas dažādas dzīves, citu no citas tik atšķirīgas, ka šķiet kompilēti dažādu scenāriju fragmenti, kurus vieno tikai centrālais protagonists.”
“Antigones likums” sākas ar Valentīnas Freimanes „trešo dzīvi” – jeb pirmajiem pēckara gadiem Rīgā –, kam seko arī visas pārējās „dzīves”, tajās ietilpst nozīmīgi dzīves posmi, laikabiedri un kultūras personības Liepājā, Maskavā, Rīgā un Berlīnē.
“Antigones likuma” māksliniece ir Ilze Kalnbērziņa-Prā, bet to izdošanai sērijā "Kino Rakstu bibliotēka" sagatavojusi biedrība "Ekrāns".
Raidījumā viesojas izdevuma līdzautore Jolanta Treile, kā arī tā producente un fotoredaktore Agnese Zeltiņa. Klausāmies arī nelielu fragmentu no Valentīnas Freimanes stāstītā par Kinolektoriju. -
16. aprīlī komponistam, aranžētājam un diriģentam Henrijam Mansīni apritētu 100 gadi. Viņa slavenās kino melodijas ir kļuvušas par daļu no kolektīvās atmiņas - piemēram, asprātīgā tēma no filmu “Rozā pantera” sērijas vai sentimentālā balāde “Moon river”, ko filmā “Brokastis “Tifanijā”” izpilda leģendārā Ordija Hepbērna. Henrijs Mansīni ir viens no ražīgākajiem kino komponistiem, kurš iepazīstināja filmu skaņu celiņus ar jauniem veidiem, kā izmantot džeza mūziku. Henrijs Mansīni savas ilgās radošās darbības laikā ir saņēmis 20 “Grammy” balvas un 4 “Oskara” balvas.
Par komponista dzīvi un karjeru stāsta Marta Elīna Martinsone. -
Valsts svētkos jau 20. reizi notiks Nacionālā Kino centra rīkotais 4. maija Latvijas filmu maratons, kas nu jau vairākus gadus tiek rīkots divos paralēlos formātos – klātienē kinoteātrī „Splendid Palace” un visā pasaulē tiešsaistē, portālā filmas.lv. Abās programmās uzmanība veltīta divdesmitgadei kopš Latvija uzņemta Eiropas Savienībā.
Nacionālā Kino centra portāla filmas.lv svētku programmā būs iekļauta dokumentālu īsfilmu antoloģija ES (2004), kuru veidojuši 12 režisori, filmējot katrs kādu ļoti atšķirīgu varoni dažādās Latvijas malās, bet vienā un tajā pašā dienā – 2003. gada 20. septembrī, kad Latvijā notika tautas nobalsošana par vai pret iestāšanos Eiropas Savienībā.
Šo filmu veidojis plašs autoru kolektīvs - Ivars Zviedris, Inese Kļava, Krišs Ozols, Andis Mizišs, Dainis Kļava, Baiba Lagzdiņa, Arta Biseniece, Roberts Vinovskis, Aija Bley, Kristīne Želve, Antra Cilinska un Edmunds Jansons. Starp filmas varoņiem ir izbijis jūrnieks Ēriks Baltgalvis, mākslinieces Kristīne Briede un Agnese Bule, Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga un viņas preses sekretāre Aiva Rozenberga, apcietinātā Maira Asare, politologs Nikolajs Neilands, pensionārs Alberts Daudzgalvis un citi, cilvēki, kas veido Latvijas sabiedrības mozaīku, tai stāvot uz Eiropas sliekšņa.
Studijā viesojas filmas idejas autors un režisors Ivars Zviedris, kā arī 4. maija Latvijas filmu maratona programmas kuratore Kristīne Matīsa.
-
Tradicionālā 4. maija Latvijas kino maratonā kinoteātrī “Splendid Palace” pirmizrādi piedzīvos Dzintras Gekas dokumentālā filma “Juris Jurjāns. Septiņas dienas ar gleznošanu, runāšanu un klusēšanu”. Režisore kopā ar savu komandu - operatoru Viktoru Grībermani, montāžas režisori Sandru Alksni un komponistu Arturu Maskatu - ir izveidojusi radošu un saistošu portretu par latviešu mākslinieku un pedagogu Juri Jurjānu.
-
No 25. līdz 28. aprīlim kinoteātrī “Kino Bize” norisināsies Rīgas Pasaules filmu festivāls. Tā pamatprogrammā ar nosaukumu “Dzīve” ir iekļautas filmas, kas interesējas par to, kā būt dzīviem. Filmas, kurās tiek pavērts logs uz kādas personas vai grupas sadzīvi, kas pievērš uzmanību ikdienā svarīgajam, fokusējas uz pieredzi, sensitivitāti un ziņkāri. Šīs programmas ietvaros tiks reflektēts nevis par jautājumiem, kas mēs esam, bet drīzāk – kas mums ir svarīgi un kas dod sparu dzīvot.
Līdztekus pilnmetrāžas filmu izlasei festivālā iekļautas arī vairākas īsfilmu programmas. "Starp paaudzēm" tiks apskatīta dzīve no dažādu paaudžu skatupunkta, īpaši brīžos, kad tās mijiedarbojas sadzīves situācijās vai darbā, bet programmu "Transformācijas" veido īsfilmas, kurās galvenā uzmanība pievērsta mūsdienu cilvēka dzīvei un tās sekām, radītajiem atkritumiem un dabai.
Pēc trīs gadu desmitiem Rīgā atgriezīsies slavenais amerikāņu cinéma vérité dokumentālā kino režisors Ross Makelvijs, festivālā gaidāma viņa darbu retrospekcija, kā arī meistarklase. Ar stāstiem par filmām un to veidotājiem raidījumā viesojass festivāla rīkotājs Māris Prombergs.
-
No 11. aprīļa platformā TET+ un no 12. aprīļa Latvijas kinoteātros skatāma režisora Andreja Ēķa daudzsēriju mākslas filma “Dumpis”, kas balstīta patiesos notikumos. 1975. gadā uz padomju karakuģa notiek sacelšanās mēģinājums, kura priekšgalā ir naivais ideālistists - kuģa politvadītājs Špagins, kuru atveido aktieris Dainis Grūbe. “Dumpis” septiņās sērijās atveido drūmo Brežņeva laika ikdienu, cīņu par ideālismu un mēģina salauzt jebkādas ilūzijas un nostalģiju pēc “labajiem padomju laikiem”.
Seriāla “Dumpis” radošā komanda ir režisors Andrejs Ēķis, operators Gatis Grīnbergs, scenārija autori - Ivo Briedis, Vitālijs Dokolenko un Andrejs Ēķis, filmas māksliniece - Maija Dzene, kostīmu māksliniece Sandra Sila, komponists - Rihards Zaļupe. Līdzās Dainim Grūbem seriālā spēlē aktieri Elīna Hanzena, Inga Tropa, Agnese Budovska, Andris Keišs, Egons Dombrovskis un vēl daudzi citi.
Par seriāla “Dumpis” tapšanu, padomju armiju un stāsta aktualitāti mūsdienu politiskajā kontekstā stāsta studijas viesis - režisors, kā arī viens no seriāla scenārija autoriem un producentiem Andrejs Ēķis. Sarunājas Marta Elīna Martinsone. -
No 5. līdz 11. aprīlim norisināsies jau 28. Rīgas Starptautiskais īsfilmu festivāls 2ANNAS, kura virstēma šogad ir “Prāts”, aplūkojot cilvēka prāta nebeidzamo konfliktu ar sevi, tā spējas un radošo potenciālu. 2ANNAS savā programmā atskatīsies uz īsmetrāžas kino vēsturi, kā arī piedāvās aktuālā īsmetrāžas kino izlasi no vairāk kā 90 valstīm, tai skaitā filmas bērniem un jauniešiem. Šogad festivāla programmai piepulcējusies jauna sadaļa “Tīri kvīrs”. Tās ietvaros tiks izrādītas vairākas īsfilmu programmas, kā arī norisināsies diskusijas un pasākumi, akcentējot kvīru kopienu. Nosaukums “Tīri kvīrs” izvēlēts gan, lai iezīmētu programmas tematisko lauku, gan lai ironizētu par kino iespējām palikt “tīrās kategorijās”.
Programmas “Tīri kvīrs” kurators Žulijens Nuhums Kulibali stāsta:
“Ar šo festivāla sadaļu vēlos izaicināt skatītājus atvērt savu prātu plašākam krāsu spektram kino pasaulē. Šīs sadaļas programma fokusējas uz LGBTQ+ kopienas un filmdaru stāstiem, pētot mākslinieciskas stratēģijas, kas tiek izmantotas, lai norādītu uz atšķirīgo no pamatstraumes kino stāstiem, vai tieši otrādi – akcentētu līdzības un caur to uzsāktu kritisku dialogu”.
Industrijas dienu programma “2ANNAS FORUMS: Apziņas labirintos” šogad, izrietot no festivāla fokusa tēmas, arī pievērsīsies prātam, atmiņai un zemapziņai. Tiks pētīts un diskutēts par mākslīgā intelekta (MI) potenciālu filmu veidošanā un tā ietekmi uz radošumu, tostarp dodot iespēju interesentiem ar MI palīdzību izveidot savu īsfilmas scenāriju.
Raidījumā viesojas festivāla 2ANNAS programmu direktore Laima Graždanoviča un Industrijas dienu vadītāja Diāna Trope. -
19. martā pirmizrādi piedzīvoja režisoru Dāvida Ernštreita un Ineses Kļavas dokumentālā filma “Patrīcija”, kura stāsta par visu laiku labāko Latvijas slēpotāju Patrīciju Eiduku. Filmas centrā ir jaunas sievietes gribasspēks un smagās izvēles, kuras jāpieņem profesionālā sporta dēļ.
Taču vēl viena svarīga tēma, par kuru filma runā, ir ģimenes atbalsta nozīme, sekojot savam sapnim.
Gan Dāvids Ernštreits, gan Inese Kļava ir veidojuši vairākas dokumentālās filmas, un filma “Patrīcija” bija nominēta Nacionālajai kino balvai “Lielais Kristaps” kategorijās “Labākā pilnmetrāžas dokumentālā filma”, bet Inese Kļava bija nominētā kategorijā “Labākais montāžas režisors”.
Dokumentālā filma “Patrīcija” ir tapusi filmu studijā “Mistrus Media”, tās producenti - Elīna Gediņa-Ducena un Gints Grūbe, galvenais operators Normunds Pavlovskis, komponists - Otto Auniņš.
Par filmas ceļu pie skatītājiem, svarīgākajām atziņām, kas gūtas tās tapšanas laikā un to, kā ir filmēt sportu, stāsta raidījuma viesi - režisori Dāvids Ernštreits un Inese Kļava. Sarunājas Marta Elīna Martinsone. -
No 18. marta kinoteātros startēs Antras Cilinskas un Annas Vidulejas režisētā dokumentālā filma “Podnieks par Podnieku. Laika liecinieks” par izcilo režisoru un operatoru Juri Podnieku. Tā veidota, izmantojot viņa rakstītās dienasgrāmatas un retus kā arī vēl nekad neredzētus audiovizuālus materiālus, tai skaitā - intervijas, fotogrāfijas, ārpus filmām palikušus kino un video fragmentus.
Juris Podnieks, viens no ievērojamākajiem latviešu dokumentālistiem, sāka savu karjeru kino kā operators, kopā ar Hercu Franku strādājot pie filmām "Aizliegtā zona" (1975) un "Desmit minūtes vecāks" (1978). Podnieka debija pilnmetrāžā bija 1982. gada filma "Strēlnieku zvaigznājs", kam sekoja "Vai viegli būt jaunam?" (1986), filma, kuru gada laikā noskatījās 28 miljoni skatītāju. Vēlāk to demonstrēja vairāk nekā 80 valstīs.
1991. gada 20. janvārī Podnieks kopā ar operatoriem Andri Slapiņu un Gvido Zvaigzni izgāja Rīgas ielās, lai filmētu padomju spēku uzbrukumu barikāžu laikā. Abi kinooperatori tika nošauti. Nākamajā dienā Podnieks nāca klajā ar paziņojumu: "Mēs devāmies kaujas laukā, lai ar kameras palīdzību meklētu patiesību ‒ tas bija mūsu vienīgais ierocis." Juris Podnieks gāja bojā nelaimes gadījumā 1992. gada 23. jūnijā 41 gada vecumā.
Raidījumā viesojas Antra Cilinska un Anna Viduleja.
“Podnieks par Podnieku. Laika liecinieks” soli pa solim izseko dokumentālista mūža un karjeras pieturpunktiem, ļaujot par ekrānā redzamo un arī aizkadrā palikušo vēstīt pašam Podniekam- caur viņa dienasgrāmatas ierakstiem.
Režisore Anna Viduleja par filmu saka:“Mēs nevaram pretendēt uz tiešu portretu, jo Jura vairs nav, bet šis ir mūsu mēģinājums ieklausīties un ieskatīties Jura kinovalodā un personīgajā izteiksmē.” Savukārt Antra Cilinska, kura Jura Podnieka komandā strādāja kopš 1983. gada un vēlāk pārņēma “Jura Podnieka studijas” vadību, papildina: “Filma ir unikāla iepēja iepazīt Juri kā personību, kā kinocilvēku, atklāt laiku un sajust, ko nozīmē būt radošam cilvēkam, kurš skaudri izjūt esošo laiku un domā par nākotni.”
Raidījumā viesojas Antra Cilinska un Anna Viduleja.
-
26. februārī savu pirmizrādi piedzīvoja daudzsēriju mākslas filma “Padomju džinsi”, kas jau uzsākusi savu ceļu Latvijas kinoteātros. Seriāla scenārija autori ir Staņislavs Tokalovs, Teodora Markova un Valdemars Kalinovskis, režisori - Staņislavs Tokalovs un Juris Kursietis, bet galvenajā lomā redzams aktieris Kārlis Arnolds Avots.
Seriāls stāsta par pagrīdes “biznesa” iespējām Padomju savienībā - Renārs nodarbojas ar kontrabandu, negribīgi sadarbojas ar VDK un, meklējot ceļu uz savu brīvību, nonāk sistēmas gūstā - viņu iesloga psihiatriskajā slimnīcā. Taču arī tur Renārs atrod veidu, kā turpināt iesākto - slimnīcas šūšanas cehs kļūst par Rietumu džinsu pakaļdarinājumu ražotni.
Par to, kā radās ideja seriālam “Padomju džinsi”, kā tapa scenārijs un kāpēc mūsdienās ir tik svarīgi atgādināt par totalitāru režīmu kontroles mehānismiem, stāsta studijas viesi - režisors un viens no scenārija autoriem Staņislavs Tokalovs, režisors Juris Kursietis un aktieris Kārlis Arnolds Avots. Sarunājas Marta Elīna Martinsone. -
24. februāra vakarā tika pasniegtas jau 74. Berlīnes starptautiskā kinofestivāla balvas. Galvenā balva "Zelta lācis" nonāca pie režisores Mati Diopas par dokumentālo filmu “Dahomeja”. Šī hibrīdfilma apvieno dokumentālu materiālu, kurā fiksēta divdesmit sešu Dahomejas karalistes dārgumu pārvešana no Parīzes atpakaļ uz Beninu. Aizkadrā dzirdams suģestējoši zemas balss aizkadra stāstījums, kas it kā pieder vienai no grandiozajām skulptūrām, kas saudzīgi tiek ievietotas konteineros garajam ceļojumam.
Pēc tam, kad vairāk kā pirms simts gadiem franču karaspēka no valsts izvestā dārgā krava ir atgriezusies Beninas republikā, kādreiz pazīstamā kā Dahomejas karaliste, Abomejas-Kalavi universitātē sākas garas un karstas debates par to, kā reaģēt uz sakrālo figūru atgriešanos mājās.
Vai tā ir nozīmīga uzvara pār koloniālisma apēnoto pagātni, vai tomēr maznozīmīgs solis, ņemot vērā to, ka vēl vairāki tūkstoši mākslas darbu palikuši nepārvesti. Savā runā Diopa teica, ka šī balva ir pagodinājums ne tikai viņai, bet arī visai redzamajai un neredzamajai kopienai, ko filma pārstāv.
Lielo žūrijas balvu "Sudraba lāci" saņēma korejiešu režisors Hons Sansū (Hong Sangsoo), par savu liegi komisko filmu “Ceļotāja vajadzības”, kurā Seulā klīstošu franču valodas skolotāju atveido Izabella Ipēra. Žūrija apbalvoja arī franču autorkino klasiķi Bruno Dimonu par apokaliptisko zinātniskās fantastikas komēdiju “Impērija”.
Dimons savas pateicības runas vietā no telefona atskaņoja lakonisku mākslīgā intelekta vēstījumu: “Kino nav dzimuma, kino nav ādas krāsas, kino ir kino”.
Berlināles filmas vērtē arī neatkarīgās žūrijas, kurās šogad bija klātesošas arī Latvijas pārstāves. Starptautiskās kino kritiķu asociācijas FIPRESCI žūrijas sastāvā filmas vērtēja kinokritiķe Dārta Ceriņa, bet Ekumeniskajā žūrijā Latviju pārstāvēja producente Marta Romanova.
Berlinale Series Market bija iekļauta režisoru Staņislava Tokalova un Jura Kursieša daudzsēriju filma "Padomju džinsi", kas nupat kā startējusi kinoteātros, bet Foruma skatē, kuras programmā īpaša uzmanība tiek pievērsta pārdomām par kino mediju, sociāli māksliniecisko diskursu un īpašu estētikas izjūtu,
pasaules pirmizrādi piedzīvoja un Ekumeniskās žūrijas balvu saņēma režisora Dāvja Sīmaņa jaunākā spēlfilma "Marijas klusums".
Latvijas (Mistrus Media) un Lietuvas (Broom Films) kopražojumā tapusī filma ir vēsturiska drāma, kas veidota pēc Eiropā strādājušās teātra un kino aktrises Marijas Leiko dramatiskā dzīvesstāsta motīviem un vēsta par viņas dzīves pēdējiem gadiem, kad aktrise no Vācijas dodas uz Padomju Savienību, lai parūpētos par savu mazmeitu, un kļūst par Staļina iniciētās latviešu iznīcināšanas akcijas liecinieci un upuri.
Vēl pirms brauciena uz Berlināli režisors Dāvis Sīmanis viesojās “Piejūras klimata” studijā, sniedzot ieskatu “Marijas klusuma” kino pasaulē. -
19. februārī pirmizrādi piedzīvoja Lienes Lindes pirmā pilnmetrāžas spēlfilma "Melnais samts", kas stāsta par trīsdesmitgadnieci Martu Blūmu, kura cīnās ar ikdienas izaicinājumiem, depresiju un vēlmi radīt mākslu apstākļos, kas radīšanai nav piemēroti.
Filmā "Melnais samts" galveno lomu atveido Inga Tropa, ar kuru kopā spēlē arī neprofesionāli aktieri - Kaspars Beķeris un Gatis Ungurs. Par filmas tapšanu, tās svarīgākajām tēmām un savu saliedētās komandas darbu stāsta studijas viesi - režisore un scenārija autore Liene Linde, aktrise Inga Tropa un operators Dāvids Smiltiņš. Sarunājās Marta Elīna Martinsone. -
Pirmais plašākais kino notikums Eiropā ik gadu ir Roterdamas Starptautiskais festivāls, kurā februāra pirmajās dienās tiek pasniegtas balvas. Šogad tika izrādītas pavisam 424 filmas, tostarp 183 pasaules pirmizrādes, un to apmeklēja 253 500 skatītāji, apstiprinot to, ka festivāli ir teju pilnībā atgriezušies pirmspandēmijas režīmā.
Tā centrālā - Tīģera konkursa skate jeb Tiger Competition - īpašu vērību mēdz pievērt jauno kino veidotāju novatorismam un piedzīvojumu garam. Šogad Tīģera konkursā tika iekļautas 14 filmas no plaša valstu areāla – Austrālijas, Indijas, Ukrainas, Irānas, Somijas, Brazīlijas, un citām valstīm. Galvenā balva aizceļoja pie japāņu režisora Tanakas Tošihiko par filmu “Rei”. Preses paziņojumā lasāms, ka “žūrija ir lēmusi piešķirt balvu daudzsološam kinorežisoram, kura debijas filmas spēcīgākie elementi ir aktieri, deklamācijas spēks un performatīvas sekvences, kas darbojas kā diskrētas vienības kopējā struktūrā. Filmas fināls rada iespaidu, ka cilvēki dzīvo pastāvīgos draudos no ārpasaules. Tomēr, esot kopā, viņi varētu turpināt dzīvot.”
Tošihiko ir ne tikai šīs filmas, kuras komanda ir lielākoties neprofesionāļi un studenti, režisors, bet arī producents, montāžas režisors, kā arī redzams vienā no lomām.
Trīs stundu garās filmas centrā ir nepierasti pieklusināti un drīzāk introverta dramatisma caurvīti notikumi. Kino izdevumam Variety Tošihiko atzīst, ka pat viņam ir vajadzīga drosme, lai noskatītos trīs stundas garu filmu. Tomēr jau pašā sākumā viņš ir pieņēmis apzinātu lēmumu par publiku vispār nedomāt. Kā iedvesmas avotu režisors piemin Rjusukes Hamaguči filmu “Happy Hour”, kas ir vairāk nekā piecas stundas gara. Pavadot tik daudz laika ar varoņiem, šķitis, ka piedzīvots kopīgs ceļojums.”
Tīģera konkursa laureātes nosaukums “Rei” ir rakstzīme, kurai bez saistības ar citām rakstzīmēm nav jēgas, viena pati tā neko nenozīmē. Filmas galvenā varone ir jauna sieviete, uzņēmuma darbiniece, kuras dzīve ir stabila un šķietami bez raizēm, pēc darba viņa satiekas ar draudzeni, bieži apmeklē teātri un ar aizrautību seko trupas jauniestudējumiem. Tomēr, novērojot savus līdzcilvēkus, un īpaši- to savstarpējās attiecības, viņa aizvien izteiktāk apjauš vientulību un līdzsvara trūkumu savā dzīvē. Cenšoties sevi izprast, Matsušita dodas ceļojumā uz Hokaido kalniem, kur sastop nedzirdīgo ainavu fotogrāfu Masato. Šī sastapšanās, kas notiek bez vārdiem, izvēršas ceļā, kas pārveidos Matsušitas esības izjūtu un saikni ar pasauli.
Žūrijas specbalvu saņēma indiešu režisora Midhuna Murali filma “Kiss Wagon”. Žūrijas izvēles pamatojums: “Hipnotiski – mulsinoši – sirdi plosoši. Brauciens ar ātrvilcienu, kurā tiek reanimētas mūsu vientulības. Žūrijas īpašā balva tiek piešķirta dīvaini skaistai un skaisti dīvainai filmai. “Kiss Wagon” saņēma arī FIPRESCI- starptautiskās kino kritiķu federācijas žūrijas balvu. Šīs žūrijas ietvaros bija arī Latvijas pārstāve, Dārta Ceriņa.
Midhuns Murali, neatkarīgais filmdaris no Keralas Indijā savu kino ceļojumu sāka 15 gados ar īsfilmu DAWN, kam sekoja vēl virkne abstraktu īsdarbu.
Neraugoties uz kaislību pret kino veidošanu, viņam nācās īslaicīgi pievērsties karjerai jūrniecībā. Tomēr 2015. gadā viņš atteicās no burāšanas, lai turpinātu uzņemtu neatkarīgas filmas, kuros filmēties tika pieaicināti Murali draugi. Viņa debijas pilnmetrāža un arī tai sekojošā filma palika nepamanītas. Līdz beidzot trešā filma — KISS WAGON — eksperimentāla animācija, kuras pabeigšanai vajadzēja trīs gadus, tika izvēlēta Roterdamas konkursam.
Mauntlendas valstībā Islas kundze pārrauga labirintveida sūtījumu piegādes sistēmu. Tā ir vienīgā kārtības forma šajā haotiskajā pasaulē. Tuvojoties Atkabas reliģiskajiem svētkiem, viņai tiek uzticēts piegādāt neparastu sūtījumu no kādas svarīgas personas. Islas kundzi šis uzdevums dara nemierīgu, tomēr reputācija ir svarīga, tādēļ viņa dodas bīstamajā ceļojumā.
Murali pašreflektīvais politiskais trilleris ir veidots, iedvesmojoties no tradicionālā ēnu teātra un izmantojot dažādus jauktus medijus, efektus un stilus. Filmā apvienojas vairāki stāstījuma pavedieni, kā arī daudzslāņaina vizuālā estētika. Festivāla mājaslapā par filmu teikts: “Tas ir saviļņojošs, brīžiem viscerāls un ieskaujošs naratīva filmu veidošanas piemērs, kas atkāpjas no konvencijām par labu radikālākai pieejai stāstu stāstīšanai — veidots tā un vēlas to, lai mēs justu, nevis tikai sekotu līdzi notikumiem. “Kiss Wagon”, trīs stundu kino odiseja ir vizuāli valdzinošs un aizraujošs pētījums par varas būtību.”
Otro žūrijas specbalvu ieguva austrāļu filma “Flathead”. Džeidona Mārtina debija pilnmetrāža apvieno spēles kino un dokumentālo, veidojot iejūtīgu Austrālijas zilo apkaklīšu dzīves portretējumu. Žūrija norādīja: “Šī filmas centrā ir tie ļaudis, kuri devuši ieguldījumu sabiedrības attīstībā, nodrošinot tās pamatvajadzības, bet kuriem pašiem nav tikusi pievērsta pietiekama uzmanība un rūpes.”
Katru gadu Roterdamas kinofestivāls izvērš savu programmu arī ārpus kino teritorijas, iekļaujot tajā instalācijas, imersīvus medijus, izstādes, mūziku un performances.
Festivāla laikā notiek Mākslas virzienu pastaiga - Art Directions Walk, kuras ietvaros gida pavadībā tiek izstaigātas mākslas galerijas un sabiedriskās telpas, kā šogad- centrālā dzelzceļa stacija, lokācijas, kur izvietoti programmai izvēlētie mākslas darbi. Šogad pastaiga aizsākās tieši dzelzceļa stacijā, kur Annes Fērsas un Lūka Konroja mākslas darbs piedāvāja aizceļot uz 2070. gadu, katapultējoties absurdā, tomēr ārkārtīgi ticamā jogas nodarbībā. Mākslinieku izvēlētā metodoloģija pārsniedza ierastās kino robežas, apvienojot vizuālo stimulāciju, humora šķipsniņu, un aktuālu tēmu, skatītājus, jeb drīzāk, pieredzētājus iegremdējot pārdomās par cilvēces, dabas un labsajūtas industrijas mijiedarbību.
Vienu no spēcīgākajiem Art Directions Walk iekļautajiem darbiem, ar garu bet zīmīgu nosaukumu “Mēs noteikti par to parunāsim pēc pēdējā uzlidojuma trauksmes signāla izskanēšanas”, bija radījuši ukraiņu mākslinieki, Jurijs Jefanovs, mākslinieks un filmdaris, sadarbībā ar mūziķi Dmitro Avksentjevu. Zaporižjā dzimušā Jefanova darbi ir tematiski cieši saistīti ar Ukrainas mūsdienu realitāti. Arī plašāk pazīstamais viņa darbs “Kubs”(Cube) tika filmēts Krimas dienvidu piekrastē, 2013. gadā. Filma tika uzņemta pludmalē, kurā Jefanovs pavadīja savu bērnību, tajā ir fiksēts viens, konkrēts skata leņķis uz lielu betona kubu, kas uzstādīts uz krasta nocietinājumu drupām. Kopš 2014. gada “Kubā” redzamā piekraste ir lieguma zona, no tās vairs nav redzamas garām braucošas laiviņas un jahtas. Rekontekstualizācijā šis mākslas darbs ir kļuvis par politiskās dienaskārtības liecinieku, vēsturisku, globālā ģeopolitiskā kontekstā zaudētu skatu punktu.
Roterdamā redzamais Jefanova darbs iedziļinās pasaulē, kurā daba vairs nav skatāma atrauti, tā atkal kļūst par mūsu eksistences neatņemamu sastāvdaļu. Neonkrāsu utopiskā vīzija norisinās kādā pēckara pilsētā, kur cilvēce ar rekultivācijas programmu tiecas pēc harmonijas ar dabu. Cilvēku radītās pasaules un dabas pretnostatījuma vietā šajā video tiek izsapņota sabiedrība, kurā individuālie mērķi sakrīt ar citu labklājību, neatkarīgi no tā, vai tie ir cilvēki, koki, upes vai sēnes.
Šis audiovizuālais ceļojums pēta iztēlotu, līdzāspastāvēšanā ar dabu balstītu pasauli, kas atbrīvota no novecojušiem ekspluatācijas mehānismiem un ekoloģiskām problēmām.
Tajā apvienojas pēckara spēcīgā tiecība pēc atjaunotnes un kultūras pārmaiņām. Skatītājs tiek vadīts virtuālā ekskursijā pa guļamrajoniem, kas pārtapuši mežos un krūmājos, rotātos ar krāšņiem ziediem, ap kuriem lidinās teiksmaina izskata putni. Tā ir harmoniska un atjaunota pasaule bez kara ēnām.
Futūristiskais video, kurš tika demostrēts uz trijām telpas sienām, tapa jau Krievijas iebrukuma Ukrainā laikā. Režisors Jefanofs stāstīja, ka mākslinieks, kurš šim darbam veidojis 3D grafikas, sākotnēji strādājis no mājām, tad, kad radās elektrības padeves traucējumi, no pilsētas municipalitātes ēkas, līdz beidzot nolēmis pats doties uz fronti.
Lielā ekrāna konkursā bija iekļauta somu režisora Villes Suhonena dokumentālā filma “Kara un miera bērni”. Filma veidota, apkopojot iespaidīgu daudzumu vēsturisko dokumentu, kas ietver arhīvu materiālus, fotogrāfijas, radio raidījumus, grāmatas, žurnālus un daudzus propagandas materiālus, kā arī bērnu un jauniešu, kuri auga, pakļauti stingram, disciplināram režīmam, atmiņas un dienasgrāmatu ierakstus. Nesen pārdzīvotā Pirmā pasaules kara iespaidā, apzinoties potenciālā iebrukuma draudus, jaundibinātās Somijas valdība ieviesa skarbu un drakonisku audzināšanas politiku jaunākajām paaudzēm. Visiem bērniem un jauniešiem bija jāizprot disciplīnas, taisnīguma un nacionālisma nozīme. Bez izņēmumiem. Visas šīs aktivitātes bija vērstas uz militāro gatavību, kad pienāks laiks. No bērniem un jauniešiem sagaidīja bezierunu paklausību, lojalitāti un godīgumu, kā arī personīgo vajadzību un emociju apspiešanu. Suhonena darbam nepiemīt tendenciozitāte, tie ir skrupulozi, bet attieksmē neitrāli atlasīti, ēstētiski ļoti skaisti fragmenti no visai agresīva optimisma notī veidotajām reklāmfilmām, kuru vēstījums ir iedarbīgs arī gadsimtu pēc veidošanas.
“Kara un miera bērni”, filma, kuru veidojot izmantoti vairāk kā simts gadus seni arhīva materiāli, ir biedējoša savā laikmetīgumā.
Teju uz to pašu vēsturisko periodu atskatās filma no pavisam citas kino pasaules, franču režisores Annas Fonteinas izjustā vēsturiskā drāma “Bolero”. Fonteina, kura kļuva plašāk pazīstama ar “Coco pirms Chanel”, veidojusi savu jauno filmu, iedvesmojoties no franču muzikologa un žurnālista Marsela Marnē sarakstītās monogrāfijas par Morisu Ravelu. Fonteina nāk no mūziķu ģimenes, viņas tēvs bija ērģelnieks, un bērnībā klasiskā mūzika skanējusi tik daudz, ka to bijis grūti izturēt. Vēlāk, apgūstot deju, liels atklājums Fonteinai bijis horeogrāfa Morisa Bežāra “Bolero “ iestudējums. Viņa ātri atradusi personīgu pieeju tam, kā vēstīt par Ravelu. Noderējusi arī viņas vājība pret “varoņiem, kuri slēpj savas mīlas ciešanas”. Fonteinas filmas notikumi sākas brīdī, kad sabiedrības lauvene, dejotāja Ida Rubinšteina (ko atveido Žanna Balibāra), Ravēlam pasūta jaunu skaņdarbu, materiālu baletam. Ravēls, kura lomā redzams Rafaels Personazs, ilgojas pēc savas patroneses, precētās Misijas Sertas ( tās lomā redzama Doria Tiljē), bet viņš tā arī nespēj ļauties emocijām. Līdz tās eksplodē “Bolero”.
Fonteina ir izvēlējusies visai klasisku, pieklusinātu formu Ravela portretfilmai, radot telpu komponista jūtu dzīvei un radošajiem pārdzīvojumiem, kuri pavada “Bolero” tapšanas posmu, kā arī tā pirmizrādi, ko Ravels sagaida ar dalītām izjūtām.
Aleksandrs Taro, pianists, kurš filmā izpilda franču komponista skaņdarbus, režisorei atzinis – “spēlējot Ravelu, var sajust viņa jūtīgumu un personību. Viņš bija tik noslēpumains, ka Ravelu varam satikt tikai caur viņa mūziku. Jūs domājat, ka pazīstat slavenus cilvēkus, tomēr tā nav. “Coco pirms Chanel” filmēšanas laikā es koncentrējos uz viņas jaunību kā atslēgu. Bet šoreiz es pievērsos filmas tēla emocijām. Tas bija iekšējs ceļojums.”
Lielā ekrāna būtībai pilnībā atbilda arī Džastina Andersona filma “Peldmāja” jeb “Swiming Home”, kas bija iekļauta Tīģera konkursā. Andersons sākotnēji studējis glezniecību, bet vēlāk sācis strādāt ar video un režisēt reklāmas, kā arī īsfilmas, kas guvušas ievērību. “Peldmāja” ir Andersona debija pilnmetrāžā, kas veidota pēc Deboras Levijas atzītā romāna ar tādu pat nosaukumu motīviem.
Kad kara žurnāliste Izabella un viņas vīrs, melanholiskais dzejnieks Džo, ierodas savā vasaras mājā, spožas Grieķijas saules izkarsētā ainavā, viņu peldbaseinā peld sveša, kaila sieviete. Neraugoties uz neparasto situāciju, Izabella uzaicina sievieti pievienoties vasarniekiem. Karstums pieņemas spēkā, tāpat kā saspīlējums starp visiem mājas iemītniekiem. Izabellas (ko atveido Makenzija Deivisa) un Džo (kura lomā redzams Kristofers Abots) laulība ir uz iziršanas robežas, tas ir pāris, kas tik tikko turas pie savu attiecību trauslajiem pavedieniem. Svešinieces (tās lomā redzama Āriana Labeda), kas stādās priekšā kā botāniķe, un mēdz nogaršot pa indīgam augam, izteikti seksualizētā, ķermeniskā klātbūtne padara ik situāciju un sarunu sprādzienbīstamu.
Tāpat kā romāns, arī Džastina Andersona iespaidīgā debijas filma šķērso žanru robežas, disfunkcionālas ģimenes portretu veidojot ar psihodrāmas, šausmu un detektīva paņēmieniem.
Mistērija, mitoloģija, ekspresīvi laikmetīgās dejas numuri, šie elementi raisa asociācijas gan ar dīvaino grieķu vilni, kura redzamākais pārstāvis ir Jorgs Lantims, viņš arī Labedas dzīvesbiedrs, gan ar Angelas Šanelekas pagājušā gada filmu “Mūzika”, kurā dekonstruēta Edipa mīta darbība bija pārnesta uz mūsdienu Grieķiju. Andersona filmas skaņu celiņu radījis itāļu- grieķu mūziķis, komponists, instalāciju mākslinieks un ierakstu producents Coti K., viņa mūzika dzirdama arī šīsdienas raidījumā.
Līdztekus filmu un izstāžu programmai Roterdamā notika arī sarunas ar kinoveidotājiem jeb IFFR Talks, kuru viesi bija vācu aktrise Sandra Hilere, itāļu režisors Marko Belokio, jau šodien raidījumā minētā franču režisore Anna Fonteina, un amerikāņu režisore Amanda Krāmere kopā ar mūzikas kulta personību Debiju Heriju, kura uzsvēra, ka "filmu festivāli ir tik svarīga teritorija kino veidotājiem, jo īpaši attiecībā uz to neatkarību", šim vēstījumam sasaucoties ar Roterdamas festivāla misiju iestāties par neatkarīgajiem režisoriem un māksliniekiem, tā radot telpu dialogam un paplašinot cilvēku uzskatus par pasauli un vienam par otru.” -
18. janvārī savu 120. dzimšanas dienu atzīmētu viena no Holivudas zelta laikmeta ikonām - aktieris Kerijs Grānts. Bristolē dzimušais Arčibalds Līčs uzauga nabadzībā un savas ar neatlaidības un dzelzs gribasspēka palīdzību kļuva par vienu no Holivudas vadošajiem aktieriem, kurš savas karjeras laikā nofilmējies 72 filmās. Kerijs Grānts ir bijis izcils komiķis, romantisks mīlētājs, kā arī Alfrēda Hičkoka mīļākais aktieris. Par to, kā veidojās Kerija Grānta tēls, karjera un dzīve, raidījumā “Piejūras klimats” stāsta Marta Elīna Martinsone.
Katrīna Hepbērna: “Viņš bija sapnis, kā jau visi mākslas darbi. Visi mākslas darbi ir vēlmju un cerību fiziska manifestācija, un nav iespējams par cerēt uz ko skaistāku, izklaidējošāku un jaukāku kā Kerijs Grānts. Neviens nekustējās tā, kā viņš - gludi, teju virs zemes. Viņš bija liels, bet viņš kustējās kā vējš. Un tie smiekli, tie muļķīgie smiekli. Un nevainojamās manieres. Viņam izdevās mani apreibināt labāk, nekā šampanietim. Viņš bija lieliska un spēcīga narkotika - gan kā cilvēks, gan uz ekrāna” -
Februāris ir Nacionālās kino balvas "Lielais Kristaps" mēnesis. Šogad laikposmā no 1. līdz 4. februārim mūs gaida divas pirmizrādes, nominēto filmu seansi kinoteātros "Splendid Palace" un "K.Suns", kā arī visā pasaulē pieejama filmu programma tiešsaistē.
2. februāra vakarā, sadarbībā ar studiju "Griffonmark", gaidāma pirmizrāde Reiņa Ūbeļa psiholoģiskajai šausmu filmai "Dragūni". Reinis ir režisors animācijas īsfilmai “Cerība dzīvot” (2017), kas tika apbalvota Brazīlijas starptautiskajā animācijas festivālā “Stop Motion”, spēles īsfilmai “Bezķermenis” (2021) un dokumentālajām īsfilmām “Valērijs ir mūžīgs” (2022), kā arī “Mans kaimiņš nosita manu kaķi” (2022), kas ieguva Nacionālo kino balvu kā labākā studentu filma. “Dragūni”, pilnmetrāžas filma, ar kuru Reinis absolvēja Latvijas Kultūras akadēmiju, ir saņēmusi “Lielā Kristapa” labākās debijas nomināciju. Šogad uz ekrāniem gaidāma arī viņa īsfilma “Manas ādas nolobīšanās”, kas tika izveidota papildus “Dragūniem”.
Filmas "Dragūni" notikumu centrā ir topošo vecāku, Pāvela un Sabīnes, nonākšana kādā veca meža ieskautā muižā, kurā saimnieko noslēpumainie Dragūnu dzimtas pārstāvji.
Pēc neveiksmīga mēģinājuma tikt no groteskā meža prom, abi atkal attopas muižā brīdī, kad Sabīnei ir sākušās dzemdības. Režisors atsaucas uz Viktorijas laikmeta un arī vēlāka perioda gotisko literatūru, šausmu stāstiem kā iedvesmas avotiem šīs filmas tapšanā. Tie ir Edgara Alana Po "Fakti mistera Valdemāra lietā"(1845), Šarlotes Pērkinsas Gilmenas jeb Stetsones “Dzeltenās tapetes” (1892) un Aldžernona Blekvuda “Vītoli”(1907), stāsti, kuros būtiska loma ir vides mijiedarbībai ar cilvēka psihes mehānismiem.
Raidījumā arī uzzinām vairāk par to, kas sagaida Nacionālās kino balvas apbalvošanas ceremonijas dalībniekus un skatītājus. Raidījuma viesi - ceremonijas režisors Matīss Kaža un filmas "Dragūni" režisors Reinis Ūbelis. -
Tuvojas Nacionālā kino balva “Lielais Kristaps”, kuru 1. februārī atklās animācijas klasiķes Rozes Stiebras jaunākā filma “Sirds likums”. Filma tapusi pēc Jāņa Ezeriņa noveles “Jaunais likums” motīviem, kuru scenārija vajadzībām pielāgojis Matīss Gricmanis. Filmas mākslinieks ir gleznotājs Aleksejs Naumovs, kura izstāde “Uzgleznotā arhitektūrā” šobrīd skatāma Rīgas Trehniskās universitātes Arhitektūras un dizaina institūta telpās.
Krāsainā un košā pasaka stāsta par Princesi, kurai paredzēts laulāties ar Princi, bet, saņemot īpašu dāvanu no Svešinieka, viņa pārdomā.
“Sirds likums” lomas ierunājuši Telma Auziņa, Jānis Ēriks Grūtups, Ritvars Logins, Gerds Lapoška un daudzi citi, un filmā skan Valta Pūces mūzika. Filma tapusi studijas “Lokomotīve” paspārnē, producents - Roberts Vinovskis.
Par animācijas filmas “Sirds likums” tapšanu stāsta studijas viesi - mākslinieks Aleksejs Naumovs un Prinča balss īpašnieks - aktieris Jānis Ēriks Grūtups. Sarunājas Marta Elīna Martinsone. -
Jau pavisam drīz pirmizrādi piedzīvos daudzsēriju filma “Pansija pilī”, kas tapusi pēc rakstnieka Anšlava Eglīša populārā romāna motīviem un atspoguļo vienas vasaras notikumus 30. gadu sākumā, kad rakstnieks Viktors Eglītis no valsts dāvanā saņem vācbaltu barona muižu ar visiem tās kalpotājiem.
Filmu studijai „Mistrus Media” pēc “Emīlija, Latvijas preses karaliene” šis ir jau otrais daudzsēriju projekts, veltīts starpkaru Latvijai un tās kultūras un mākslas personībām. Humora cauraustais Anšlava Eglīša autobiogrāfiskais romāns, kuru viņš uzrakstīja trimdā, jau ar laika distanci – 1962. gadā Amerikā, ir pārtapis septiņās aktierkino sērijās, kuru režisori ir Andis Mizišs, Marta Elīna Martinsone un Dāvis Sīmanis, un astotā ir Ginta Grūbes veidota dokumentālā sērija, kas vēstīs par rakstnieka Eglīša dzimtas likteni un vēsturisko Inciema muižu.
Daudzsēriju filmas, kas tiek pieteikta kā vēsturiska komēdija, tēlos iejuties izcils aktieru ansamblis - rakstnieku Viktoru Eglīti atveido Gundars Āboliņš, Anšlavu Eglīti – jaunais aktieris Rihards Zelezņevs, muižas ļaudis filmā - Juris Strenga, Lāsma Kugrēna, Kaspars Znotiņš, Dace Everss, Jānis Jarāns, nomnieku ģimeni atveido Guna Zariņa un Vilis Daudziņš, lomās redzami arī Olga Dreģe, Ģirts Jakovļevs, Ivars Kalniņš, Alise Dzene, Kaspars Dumburs, Artūrs Skrastiņš un daudzi citi.
“Pansijas pilī” operators ir Andrejs Rudzāts, scenāriju veidojuši Tabita Rudzāte un Ivo Briedis, filmas mākslinieki ir Kristīne Jurjāne un Jānis Kalniņš, kostīmu mākslinieces – Kristīne Jurjāne un Rūta Kuplā.
Par filmēšanas norisi Padures muižā, saglabātajām un no jauna ieviestām stāsta līnijām scenārijā, kā arī amizantiem aktierdarbiem seriālā stāsta raidījuma viesi - producente Inese Boka Grūbe, scenāriste Tabita Rudzāte un režisors Andis Mizišs. -
11. janvārī pirmizrādi piedzīvoja jaunākā Elzas Gaujas spēlfilma - mīlasstāsts “Pastkarte no Romas”, kas ir arī režisores maģistrantūras studiju diplomdarbs. Filma stāsta par pastnieku pāri, kuriem tuvojas sudrabkāzas, kad viņu dzīvē ienāk Alcheimera slimība. Tas ir traģisks, bet reizē dzīvi apliecinošs stāsts par to, cik reizē grūti un viegli ir mīlēt.
Filmā “Pastkarte no Romas” galvenās lomas atveido Indra Burkovska un Jānis Jarāns, un tā ir saņēmusi četras nominācijas nacionālajai kino balvai “Lielais Kristaps”. Filmas scenārija autores ir Elza Gauja un Elizabete Lukšo-Ražinska, operators - Aleksandrs Grebņevs, mūzikas autors un viens no producentiem - Andris Gauja.
Par to, kā tapa šī aizkustinošā filma, kā par smagām tēmām runāt ar vieglumu un ko jaunu var iemācīties par mīlestību, stāsta studijas viesi - režisore Elza Gauja, scenārija līdzautore Elizabete Lukšo-Ražinska un aktieris Jānis Jarāns. Sarunājas Marta Elīna Martinsone. - Mostrar mais
