Episódios
-
Stāsta mākslinieks Krišs Salmanis
Vai zini, cik Latvijā ir laikmetīgās mākslas centru? Es arī nezinu, jo ne visi mākslas centri sevi tā dēvē, pat ja pilda mākslas centra funkcijas. Protams, pazīstam Latvijas Laikmetīgās mākslas centru, kas rīko ikgadējo, plaši apmeklēto festivālu "Survival Kit", bet ir vēl krietna sauja dažādu laikmetīgās mākslas organizāciju. Šoreiz pastāstīšu par vienu no vecākajām un vienlaikus jauneklīgākajām – RIXC.
Mana pirmā sastapšanās ar jauno mediju kultūras centru RIXC notika, pirms vēl tas bija nodibināts. Uzsākot mācības Latvijas Mākslas akadēmijā, brīdī, kad mūs iepazīstināja ar pasniedzējiem, aiz muguras dzirdēju jūsmīgus čukstus: "Reku, pats Šmitiņš!" Tolaik man nebija ne jausmas, kas ir kas Latvijas laikmetīgās mākslas dzīvē, bet pēc intonācijas sapratu, ka tas strauji jālabo. No tiesas,
Raitis Šmits un Rasa Šmite ir atlanti, kas joprojām tur jaunāko tehnoloģiju un atklājumu iedvesmotas mākslas latiņu pasaules līmenī.
Uz deviņdesmito gadu vidū izveidotā Elektroniskās mākslas un mediju centra E-LAB bāzes veidotais Jauno mediju kultūras centrs RIXC ir dibināts 2000. gadā. E-LAB strauji guva starptautisku atzinību kā interneta radio un jauno mediju mākslas celmlauži. Viņu "Xchange interneta radio globālais tīkls" 1998. gadā saņēma "Ars Electronica" balvu. RIXC specialitāte ir plašāka, to raksturo tādas tēmas digitālajā mākslā kā atjaunojamā enerģija, tehnoekoloģija, māksla kā pētniecība, atjaunojamā nākotne un atklātie lauki.
RIXC ir viens no galvenajiem Liepājas Universitātes Mākslas pētniecības laboratorijas un jauno mediju mākslas izglītības programmas dibinātājiem un izveidotājiem.
Liepājas Universitātē jauno mediju mākslas programmu var apgūt bakalaura, maģistra un kopš 2013. gada arī doktorantūras līmenī.
Centram ir bagātīga tīklošanās un sadarbības pieredze starptautiskā mērogā. Šobrīd Šmiti ar komandu attīsta Baltijas, Ziemeļvalstu un citu Eiropas valstu sadarbības tīklu "Renewable Network", kas strādā ar mākslas un atjaunojamās enerģijas ilgtspējību, kā arī organizē starptautisku mākslinieku rezidenču programmu.
RIXC producē mediju mākslas darbus, izstādes, starptautisku mākslas un zinātnes festivālu, kas līdz 2015. gadam bija pazīstams ar nosaukumu "Māksla + Komunikācija", kā arī izdod mediju teorijas un mediju vēstures publikācijas. Šogad RIXC mākslas un zinātnes festivāls norisināsies oktobrī "Kim?" Laikmetīgās mākslas centra telpās.
Viena no neparastākajām RIXC darbības jomām ir tīkla mākslas vēsture. Ar Kultūras ministrijas atbalstu RIXC veido Latvijas tīkla mākslas arhīvu, restaurē tīkla mākslas darbus un rūpējas par to pieejamību.
No RIXC aisberga redzamākā un pieejamākā daļa man šķiet mākslas centra galerija Lenču ielā 2. Vienmēr ir vērts iegriezties nelielajā telpā, jo tajā allaž gaida kāds pārsteigums. RIXC izstādēs vairāk nekā citās mākslas telpās tiek nodarbinātas ar mākslas uztveri tradicionāli nesaistītās maņas – tauste, oža, dzirde. Dažkārt te var ieraudzīt skaņu, vai piedalīties tās radīšanā ar eksperimentāliem instrumentiem.
Citkārt pats jūtos kā māksla, kad izstādes darbi sāk mani vērot, nolasīt temperatūras, gaismas un trokšņu līmeņa izmaiņas vai, piemēram, alkohola molekulu klātbūtni gaisā.
Te var gadīties, ka mākslas darbiem ir jāpiezvana no sava tālruņa, lai tie atklātos, vai jāparunājas ar kokiem, vai vienkārši jāpaklausās purva radio. Laikmetīgā māksla mēdz atstāt nepieejamības iespaidu, bet pat pirmo reizi verot RIXC galerijas durvis, nebūs ilgi jājūtas apjukušam, jo darbinieki māk saprotami izstāstīt izstādes būtību un sniegt atslēgu tālākai darbu atkodēšanai.
RIXC darba lauks var šķist diezgan specifisks, bet laikā, kad klimata pārmaiņas un mākslīgais intelekts kļūst par neatņemamu jebkuras garākas sarunas sastāvdaļu, RIXC zinātniski mākslinieciskie pētījumi kļūst aizvien nozīmīgāki un saprotamāki mums visiem.
-
Stāsta Latvijas Nacionālās operas un baleta izrāžu vadītāja Ieva Kārkliņa.
Pie Latvijas Nacionālās operas un baleta bieži sastopami operas kolēģi, kuri īpaši smaidīgi izkāpj no tramvaja iepretim opernamam. Sabiedriskajā transportā atskaņotais operas zvans publikai ir samulsinājis. Šie zvani ir rekordisti, jo izrādes vakarā izskan pat līdz 24 reizēm, ja kopā saskaitām visus starpbrīža zvanus.
To radītājs, komponists Arturs Maskats, strādājot pirms daudziem gadiem operā un esot nemierā ar atstāto mantojumu, lēmis, ka jāķeras klāt pie šī žanra mūzikas rakstīšanas. Pieaicinātais mūziķis Edgars Saksons atklāj daudzveidīgo zvanu krāsu pielietojuma mākslu. Komponists spēlēto pārklāj ar spainī birstoša stikla lausku glazūru. Kā uz puantēm pastiepies Do mažora sekstakords, kas atspēries uz augšējo skaņu, vēja zvanu noglāstīts, rosina skatītāju doties zālē, lai, gaismām izdziestot, ienirtu mākslas pasaulē.
Publikas pusē melodiskos zvanus atskaņo 32 maskēti skaļruņi. Skaņas pastiprinātāju kopējā jauda ir 1000 vatu.
Zvanu atskaņo ar speciālu digitālu atskaņotāju. Ja gadās kāda tehniska kļūme, ir iespēja publiku aicināt arī ar vienkāršu vibrozvanu signāliem.
Operas gaiteņos klīst teiksmains pastāsts:
Salāgojot operas vēsturiskās ēkas zvanu sistēmu ar jauno operas piebūvi, sanācis misēklis, un publikas zvanus nav varējuši atskaņot. Attapība zelta vērtē. Rekvizitoru noliktavā, kur mājo dārgumi un raritātes, atrasts glābējzvans. Izrāžu vadītājs, skandējot zvanu, izstaigājis visus stāvus un aicinājis viesus doties uz skatītāju zāli. Jādomā, ka daudzi operas apmeklētāji tovakar kavējās arī tālajās skolas laika atmiņās, kad uz klasēm skolēnus mudinājis doties skolotāja ieskandināts zvans.
Teātra ēkās svarīga ir translācija, Tā ir iespēja māksliniekiem dzirdēt gan orķestra mūziku savās ģērbtuvēs un gaiteņos, gan atsaukties izrāžu vadītāja aicinājumam doties uz skatuvi. Ja šī iespēja liegta, teātrī valda zināms satraukums. Dažkārt translācijā dzirdamas viļņu šalkas vai čerkstoņa, tātad ir klāt vadu nomaiņas pasākums.
Kad Verdi operā “Aīda” Ramfisa vietā kulisēs ierodas Radamess, steidzamības kārtā ierīko arī “ausu saspicēšanas” – brīdinājuma signālu, tad nu ir droši, ka ieklausīsies runātājā.
Ir zvans, ko respektē visi izrādes dalībnieki – „uzmanību, gatavību…” aicinājums piecas minūtes pirms izrādes sākuma.
Tā iedarbības spēks ir milzīgs, visiem uzrunātajiem jādodas uz starta pozīcijām. Tas ir arī bīstams, jo zvanam piemīt īpašas atmodināšanas spējas un tieksme ielauzties arī publikas pusē.
Zvans, kuru operas darbinieks vai viesis nevēlētos dzirdēt, ir brīdinājums par ārkārtas situāciju ēkā. Šos zvanus un brīdinājuma ierakstu sevišķi rūpīgi pārbauda visas sezonas garumā.
Pārbaudes tiek veiktas vēlos pirmdienu vakaros, kad teātrī rimusi kņada un iestājies naktsmiers.
Kad jautā kolēģiem, kā tad tie skan, atbilde pārsteidz – kā drūmi kapu zvani, šķiet, citējot kādu literatūrklasiķi. Gluži vai baznīcas zvanu sauciens, Vecrīgas gotikai piestāvošs, bet rokmūzikas mīļotājiem atgādina grupas “Metallica” kāda episka hita ievadu.
Sava dziesma ir arī operas dzelzs priekškaram. To kustinot, atskan nepārtraukts, uzmanību piesaistošs signāls, līdz cēlais bruņnesis savu darāmo paveicis. Par visu šo plašo skaņu signālu valstības labklājību rūpējas opernama signālsistēmu tehniķi Vilnis Straume un Aivars Lukovskis.
Tā opernamā it visur skan mūzika, un pat zvaniem ļauj dziedāt! -
Estão a faltar episódios?
-
Stāsta muzikoloģe, Latvijas Nacionālā rakstniecības un mūzikas muzeja mākslas eksperte Inese Žune.
Pēc mācībām Limbažu draudzes skolā Baumaņu Kārlis 1848. gadā nodots Limbažu vācu elementārskolā, kur mācības notika tikai vācu valodā un pat starpbrīžos audzēkņiem bija stingri aizliegts savā starpā sarunāties latviski. Sākumā Kārlim tas sagādāja grūtības, jo viņš iepriekš bija mācījies tikai latviešu valodā. Par kļūdīšanos ne reizi vien bija jāsaņem sāpīgs sitiens pa pirkstiem ar lineālu, bet pēc pusgada zēns jau brīvi lasīja un rakstīja vāciski.
Pārsvarā vācu valodā mācības noritēja arī Vidzemes skolotāju seminārā, tā ka drīz vien tā kļuva par jaunekļa galveno valodu, jo tajā viņš gan domāja, gan rakstīja savas dienasgrāmatas un piezīmes, lai arī vienmēr jutās kā latvietis (Goluba, G. Baumaņu Kārlis. Rīga: Liesma, 1990).
Paradoksāli, bet tieši vācu valoda vēlāk nodrošināja Baumaņu Kārļa materiālo pamatu, pavēra daudzas aristokrātu durvis un deva iespēju strādāt ievērojamākajās mācību iestādēs. Arī par sievu Baumaņu Kārlis apņēma vācieti, grāfu cilts atvasi Mariju fon Viti (Maria Caroline Elisabeth von Witte, 1850–1907), un nu arī viņa ģimenes valoda bija vācu.
Kad jaunais censonis 23 gadu vecumā ieradās Pēterburgā, izrādījās, ka Vidzemes semināra atestāts tam nepiešķir tiesības tur strādāt skolotāja darbu. Ar Jāņa Cimzes jaunākā brāļa Dāvida Cimzes (1822–1872) atbalstu viņš spēja pāris mēnešos sagatavoties mājskolotāja eksāmenam Pēterburgas Universitātē, ko nokārtoja izcili un saņēma par to arī apliecību.
Dabas dotais pedagoga talants un perfektās vācu valodas zināšanas vairoja Kārļa reputāciju un pavēra privātskolotāja iespējas augstmaņu ģimenēs. Viņš bija arī Tautas izglītības ministrijas Pirmā departamenta direktora Nikolaja Rebindera (Николай Ребиндер, 1813–1865) bērnu mājskolotājs, kura mājās iepazinās ar Pēterburgas ievērojamiem cilvēkiem, māksliniekiem un valstsvīriem, tai skaitā ar vācu Otto fon Bismarku (Otto Eduard Leopold von Bismarck-Schönhausen, 1815–1898).
1860. gadā Baumaņu Kārlis iegūst arī ģimnāzijas skolotāja tiesības un sāk darbu par vācu valodas, zīmēšanas, kaligrāfijas un citu priekšmetu skolotāju Reformātu baznīcas skolā (Reformierte Kirchenschule), kas turpinās 21 gada garumā. Tā bija augsta līmeņa mācību iestāde ar ļoti plašu bibliotēku. Ideālu pārpilnajam skolotājam galvenās grūtības sagādāja muižnieku dēliņi, un viņam bija jāvalda pār sevi, lai nezaudētu darbu. Augstdzimušo atvases, tikušas prom no vecākiem, gribēja dzīvot brīvā vaļā un kāpt skolotājiem uz galvas. Tā laika piezīmēs Baumaņu Kārlis raksta, ka šie muižnieku dēliņi brauc tikai karietēs un var atļauties vai katru vakaru skriet uz operu vai teātri, bet naktis pavadīt vienās izpriecās. No rīta skolotājam tad sagurušie jaunekļi bija jādabū pie dzīvības, lai var atkal mācīties, „ko viņi, protams, tomēr nespēj” (Gailīte, Zane. Mūsu Baumaņu Kārlis. Rīga: Zvaigzne ABC, 2015).
Reformātu baznīcas skolā Baumaņu Kārlim izveidojusies īpaša draudzība ar tās direktoru Dāvidu Margo, kurš pamudinājis talantīgo skolotāju ķerties pie vācu valodas mācību grāmatas rakstīšanas. 1865. gadā tika laista klajā Baumaņu Kārļa sastādītā grāmata „Elemente deutscher Schrift un Sprache” (Vācu rakstības un runas elementi).
Baumaņu Kārlis Pēterburgā dzīvojis turīgi, jo skolotāja darbs tur bija prestižs un labi apmaksāts. Materiālie apstākļi ļāva apmeklēt teātrus, koncertus, pašizglītoties un baudīt Pēterburgas daudzveidīgo mākslas dzīvi.
Turklāt Baumaņu Kārlis tika atzīts par izcilu vācu valodas skolotāju, par ko saņēmis divus ordeņus no Krievijas valdības: 1873. gadā Svētās Annas ordeni, bet 1878. gadā par panākumiem pedagoģiskajā darbā apbalvots ar Svētā Staņislava ordeni. Viņa jaunākās meitas Martas Pivovarunas (dz. Baumane, 1875–1965) dienasgrāmatā minēts, ka reiz pats cars Aleksandrs II esot apmeklējis Baumaņu Kārļa vadīto vācu valodas stundu Smoļnija Dižciltīgo jaunavu institūtā (Смольный институт благородных девиц), kur Baumanis strādājis no 1870. gada un bijis ar skolotāju ļoti apmierināts. Tādēļ Baumaņu Kārlis dažreiz aicināts pasniegt stundas arī cara tuviniekiem – lielkņazu ģimeņu atvasēm (Goluba, G. Baumaņu Kārlis. Rīga: Liesma, 1990).
Savādi, bet savu latvietību Baumanis sajutis tieši caur vāciskumu, kurā viņš dzīvoja, jo Pēterburgā 60. gadu sākumā izveidojās latviešu progresīvās domas centrs. Te tautas labā varēja izdarīt daudz ko tādu, kas Baltijā tobrīd nebija iespējams (Goluba, G. Baumaņu Kārlis. Rīga: Liesma, 1990). Baumaņu Kārlis rosīgi iesaistījās Pēterburgas latviešu sabiedriskajā dzīvē. Viņa plašais dzīvoklis 19. gadsimta 60. un 70. gados bija radikālās latviešu inteliģences pulcēšanās un diskusiju vieta, iebraukušo latviešu salons un pajumte. Pats viņš bija Pēterburgas latviešu Lasāmās biedrības biedrs (1862–1865), “Pēterburgas Avīžu” līdzstrādnieks un piedalījās literārā Almanaha “Dunduru” tapšanā, kur vēršoties pret tumsonību, bizmaņiem un kārklu vāciešiem, lietojis visai spēcīgus izteicienus. Arī par savu galveno uzdevumu dziesmu sacerēšanā, viņš uzskatījis pievēršanos sava laika aktuālām, sabiedriski nozīmīgām un patriotiskām tēmām. Viņa dziesmas, atšķirībā no pierakstiem, ir tikai latviešu valodā.
Lai arī lielāko daļu savas dzīves Baumaņu Kārlis pavadījis vāciskajā kultūrvidē, viņš vienlaikus ir bijis cīnītājs par savas tautas pašvērtības un latviskās kultūras apzināšanos. Ādolfs Alunāns, raksturojot Baumaņu Kārli teicis, ka “viņa sirds karsti pukstēja priekš tēvijas un priekš visa, kas latvietim dārgs un svēts” (Alunāns, Ā. Baumaņu Kārlis. Ievērojami latvieši. Rīga/Jelgava, 1887). -
Stāsta mākslas vēsturniece, Latvijas Mākslas akadēmijas Mākslas vēstures institūta vadošā pētniece un Nacionālā kultūras mantojuma pārvaldes arhitektūras un mākslas daļas vadītāja Anna Ancāne.
Ēkai Mārstaļu ielā 6 ir bijuši vairāki būvperiodi, un tās arhitektonisko vērtību veido dažāda laika oriģinālā substance un sekundāri uzslāņojumi. Tomēr neskatoties uz notikušiem pārveidojumiem, ēkai ir augsta oriģinālās substances saglabātības pakāpe. Kā īpašas vērtības izceļamas labi saglabājušās oriģinālās jumta konstrukcijas, interjeru gleznojumu fragmenti, akmens portāls, viduslaiku ķieģeļu mūra fragmenti u. c.
Periods pēc Ziemeļu kara, blokādes un mēra epidēmijas bija viens no smagākajiem periodiem pilsētas vēsturē – šie faktori negatīvi iespaidoja arī kultūras procesus, samazinājās iedzīvotāju skaits, saruka tirdzniecības aprite.
Kara postītājā teritorijā, īpaši Rīgā, galvenokārt notika dzīvojamo un sabiedrisko ēku atjaunošanas darbi.
Mainoties ekonomiskajai situācijai un aktivizējoties būvniecībai, sākot ar 18. gs. otro ceturksni Rīgas dzīvojamo ēku arhitektūrā iezīmējās jaunas stilistiskās pazīmes un mainījās telpu plānojuma principi.
Gadsimta pirmo pusi vēl raksturo baroka ekspresivitāte, krāsu piesātinājums un tam sekojošā rokoko ornamentikas izplatība, kamēr 18. gs. pēdējais ceturksnis jau pilnā mērā reprezentē klasicismam piemītošos atturīgo eleganci un krāsu paleti. 18. gs. vidū pirmie fiksētie nozīmīgākie pārveidojumi saistīti ar ēkas fasādi.
Senākais ēkas attēls pirms 19. gs. pārbūvēm ir redzams 1823. gada Vecrīgas fasāžu notinumos podporučika Kļimenkova izpildījumā: logu gabarīti liecina, ka tolaik vēl eksistēja baroka periodam raksturīgais kārtojums divos stāvos ar noslēdzošo pusstāvu – noliktavas vai kalpotāju telpām. Jumtā redzamas septiņas nelielas izbūves bēniņu stāvu ventilācijai.
Fasādei trūkst klasiskā ordera kompozicionālajai sistēmai nepieciešamā loģiskā noslēguma – frontona centrālajā asī.
Iespējams, sākotnēji tas ir eksistējis, tomēr praktisku apsvērumu dēļ nojaukts un tā vietā vēlāk ierīkots bēniņu logs. Vēlāko pārbūvju laikā augšējā stāva logailu proporcijas mainītas, tās paplašinot. Pēc arhitektūras rakstura ēka ierindojama patriciāta dzīvojamo namu tipoloģiskajā grupā, kas Rīgā plaši pārstāvēta 17. gs. otrajā pusē.
1823. gada fasāžu notinumos otrā stāva logiem redzami liektas formas sandriki, bet fasādes simetrijas asī novietoto portālu vainagoja atvērtais frontons ar liektām slīpnēm. Šāda tipa arhitektoniskas detaļas bija populāras Rīgas namu fasādēs un portālos ap 18. gs. vidu; tipoloģiski līdzīgs piemērs, kas pārvietots no zudušas ēkas, ir saglabājies Smilšu ielā 6 iekšpagalmā (datēts ar 18. gs. 60. gadu vidu).
Avoti nesniedz precīzas ziņas, kad ēka Mārstaļu ielā 6 ieguva savu reprezentatīvo portālu. Vēsturnieka Jāņa Strauberga apkopotie arhīvu izraksti par Vecrīgas gruntsgabalu īpašniekiem sniedz informāciju, ka 1766. gadā nams Mārstaļu ielā 6 (gruntstgabals 3/113) piederējis Frīdriham Francenam.
Šajā laikā nama vērtība lēsta 4682 sudraba rubļu apmērā un 1785. gadā joprojām palika nemainīga, kamēr 1797., 1804. un 1808. gadā tā pacēlās attiecīgi līdz 11976, 12083 un 16403 sudraba rubļiem. Vērtības pieauguma dinamika liecina par tolaik notikušām plašākām pārbūvēm vai remontdarbiem.
1804. gadā nomainījās ēkas īpašnieks – to ieguva tirgotāja Andreasa Zēzemaņa (Andreas Seesemann) dzimta. Skaitļi norāda, ka pārveidojumi uzsākti jau iepriekšējā īpašnieka laikā, bet tieši 19. gs. pirmajā desmitgadē būvdarbi noritējuši visaktīvāk, tā iezīmējot jaunu būvperiodu ēkas vēsturē. Ja monogrammu “S” kartušas centrā saista ar Zēzemaņu vārdu, tas nozīmētu pārāk ievērojamu laika nobīdi rokoko dekoratīvās sistēmas izmantošanā un būtu traktējams drīzāk kā anahronisks izņēmums, nevis likumsakarība. Iespējams, portālu pasūtīja kāds no iepriekšējiem īpašniekiem, jo tas atbilst 18. gs. 60.–70. gados aktuālajai estētikai un izpratnei par modernu arhitektūru.
Tiek uzskatīts, ka pirmā nozīmīgākā pārbūve ēkā Mārstaļu ielā 6 notikusi 1785.–1797. gadā, kas ir hipotētiskais portāla tapšanas laiks, tās gaitā arī pielāgojot telpas jaunajām prasībām. Mainījās arī fasāžu apdares estētika. Pirms atjaunošanas veiktās zondāžas parādīja, ka fasāde tikusi vairākkārt remontēta.
Noteikt sākotnējo krāsu sistēmu bija sarežģīti, jo ēkai vairākkārt klāts jauns apmetums un senākais slānis gandrīz pilnībā zudis.
Atsevišķās zonās – ieejas durvju portālā un zem logailām – konstatēti trīs vēsturiskā kaļķa krāsas krāsojuma slāņi. Gan portāla pilastriem, gan plastiskajiem dekoriem un dzegām kā pirmais krāsojuma tonis uz kaļķa apmetuma konstatēts monohroms krāsojums zaļgani pelēcīgā tonī; analogs tonis konstatēts arī logu aplodām un palodžu dzegām zonās, kur bija saglabājušies vecie apdares slāņi. Otrais slānis ir veikts ar gaišu, smilškrāsas toņa kaļķa krāsu, bet trešais – ar tumši pelēku. Savukārt fasādes plaknē konstatētais senākais krāsojuma slānis bijis gaiši zilganā tonī, to nomainījis dzeltens okers un visbeidzot – tumši pelēks krāsojums. Pirmais no tiem atbilst 18. gs. beigu klasicisma estētikai un krāsojuma sistēmai. -
Stāsta mākslas muzeja „Rīgas birža” vadītāja Daiga Upeniece.
Gemmas ir gravēti dārgakmeņi – tā sauktās intaljas – ar iegrieztiem, iedobtiem attēliem. Tādas ir dokumentētas jau Mezopotāmijā, taču īstu uzplaukumu sīko formu griezumi akmenī piedzīvoja hellēnisma periodā, sākot ar trešo gadsimtu pirms Kristus. Par izcilāko šī žanra piemēru uzskatāms t. s. Farnēzes kauss (Tazza Farnese), kas izgatavots Aleksandrijā, Ēģiptē, bet mūsdienās glabājas Nacionālajā arheoloģiskajā muzejā Neapolē.
Gemmas tika veidotas no kalnu kristāla, ametista, jašmas, karneola un halcedona un tās apstrādāja intaljas tehnikā.
Savukārt, kamejās attēls ir reljefs/cilnis, kas izvirzīts no plaknes.
Kamejas visbiežāk izgatavoja no tādiem dārgakmeņiem kā ahāts, sardonikss vai onikss. Mākslinieki prasmīgi izmantoja šo akmeņu slāņoto struktūru, lai radītu dažādu krāsu figurālus atveidus.
Senākajos aprakstos par šo tēmu var atrast pirmajā gadsimtā Plīnija Vecākā darbā “Historia Naturalis” 37. grāmatā, kur norādīts, ka akmeņus apstrādāja ar metāla kaltiem, dzeļiem, urbīšiem ar lodveida galu un miezeriem, pulēšanai izmantojot abrazīvus pulverus. Īpašu popularitāti gemmas un kamejas iemantoja imperatora Augusta laikā (44. gadā pirms Kristus – 14. gadā pēc Kristus ).
Nozīmīgāko darbu vidū ir “Lielā Francijas kameja”, piecslāņu sardoniksa meistardarbs ar Romas imperatoru dzimtas figūru attēliem, kas darināta laikposmā no 25. līdz 50. gadam pēc Kristus un mūsdienās glabājas Medaļu kabinetā Parīzē, kā arī “Gemma Claudia” – piecslāņu oniksa kameja ar diviem pāru portretiem, kuros, iespējams, attēloti Klaudijs un Agripīna Jaunākā iepretim Germānikam un Agripīnai Vecākajai. Tā datēta ar 49. gadu pēc Kristus un atrodas Vīnes Mākslas vēstures muzejā.
Starp gemmām gadsimtiem kolekcionāru iekārojamākais objekts ir bijis t. s. Nerona zīmogs (Sigillum Neronis) ar Apolona, Olimpa un Marsija attēliem, kas datēts ar 1. gadsimta sākumu. Šī Dioskurīdam piedēvētā karneola gemma glabājas Nacionālajā arheoloģijas muzejā Neapolē.
Renesanses laikā par galveno gemmu izgatavošanas centru kļuva Itālija. Izcilākie meistari strādāja Milānā, Florencē un Romā.
Šajās pilsētās veidojās arī ļoti nozīmīgas gliptikas (t. i., miniatūrtēlniecības, sīkformu griezumu akmenī) kolekcijas, kuras bija izveidojuši prinči un ievērojami prelāti, kas uzskatīja gemmas, kamejas par nozīmīgiem gaumes un bagātības simboliem.
Viņu vidū bija tādas personības kā Pjetro Barbo (vēlākais pāvests Pāvils II), kurš bija savācis 820 gemmu kolekciju un sūtīja savus emisārus pa visu Eiropu, lai to paplašinātu; Ludoviko Trevizāns, kurš no 1437. līdz 1439. gadam bija Florences arhibīskaps, pēcāk kardināls Romā; Alfonso IV, Aragonas, Katalonijas un Neapoles karalis, kā arī, protams, Mediči ģimene Florencē.
Mediči kolekciju, kuru aizsāka Kozimo, būtiski paplašināja Lorenco Lieliskais. Viņš ne tikai meklēja un iegādājās tādus senus dārgumus, kā slaveno Nerona zīmogu, kas iedvesmoja daudzus 16. gadsimta atdarinājumus bronzā, bet pasūtīja arī sava laika meistaru darbus.
18. gadsimta beigās un 19. gadsimta sākumā kameju mode kā viena no klasicisma izpausmēm izplatījās visā Eiropā, un šie izstrādājumi bija ļoti pieprasīti kolekcionāru vidū. Daudzi privātkolekcionāri, kas nevarēja atļauties nopirkt īstas gemmas, iegādājas un kolekcionēja antīkā perioda darbu atlējumus ģipsī. -
Mākslinieks Krišs Salmanis stāsta, ka viņš arī nezinot, jo nokavējis iespēju to noskaidrot 2013. gada laikmetīgās mākslas festivālā „Survival Kit”. Toreiz veselu nedēļu 24 stundas diennaktī pirātiskajā radiostacijā 104,8 megahercu frekvencē varēja dzirdēt tekstgrupas „Orbīta” sagatavotos dažādu Latvijas un pasaules dzejnieku lasījumus.
Dzejnieku apvienību „Orbīta” 1999. gadā startēja Artūrs Punte, Semjons Haņins, Vladimirs Svetlovs, Sergejs Timofejevs un Žoržs Uaļļiks. Viņi vēlējās atrauties no literatūras lauka un apvienot dzeju ar vizuālo mākslu. Dzejas lasījumi tika saistīti ar performanci, elektronisko mūziku un video. Vēlāk parādījās arī instalācijas, objekti un izstādes.
Varētu teikt, ka "Orbītu" raksturo nopietna dauzīšanās ar vārdiem un jēgu.
Piemēram, Artūrs Punte un latviešu dzejnieku grupa reiz ielauzās televīzijas SMS čatā, pārvēršot televīzijas kastē skrienošo rindiņu straumi estētiskā, jēgpilnā vēstījumā. Savukārt Semjons Haņins pats ielīda nelielā kastē, kas bija aprīkota ar miniatūru teātra priekškaru un apgaismojumu. Tādējādi skatītāji redzēja teātra skatuvi, ko aizpildīja milzīga dzejnieka galva.
Projekta performances ir attīstījušās arī dramaturģijas un videodzejas žanrā. Artūrs Punte kopā ar Zani Volkinšteini izdomājuši “Dirty Deal Teatro” izrādi-spēli „Diena pēc naftas“, Sergejs Timofejevs ieguvis ”Spēlmaņu nakts“ balvu par Kristapa Pētersona operas “Mihails un Mihails spēlē šahu“ libretu kā arī radījis libretu Edgara Mākena kameroperai „Kontakts“, savukārt „Orbītas“ videodzeja joprojām ir skatāma gan tīmeklī, gan laikmetīgās mākslas izstādēs.
“Orbītu” interesē tehnoloģijas un to mākslinieciska uzlaušana.
Audiodzejas instalācija “Radiosiena” veidota no 90 radiouztvērējiem pie 20 metrus garas sienas.
Aparāti radīja skaņas panorāmu – vietējo radiostaciju pārraides mijās ar “Orbītas” dzejnieku lasītiem dzejoļiem, dažādu pilsētu trokšņiem un komponistes Lindas Leimanes īpaši sagatavotiem muzikāliem fragmentiem.
“Orbītas” izstāde “2020: Mūžības perspektīva” Latvijas Nacionālajā bibliotēkā pētīja informācijas nesēju trauslumu. Tā kļuva par sava veida laika mašīnu: skatītājiem bija iespēja palūkoties uz jaunākajām tā gada grāmatām, kino biļetēm, programmiņām, kalendāriem u. tml. it kā no 100 gadu distances.
Citādu laika mašīnu “Orbīta” radīja par godu Brīvības un Miera ielas stūrī nojauktai ēkai. Manā bērnībā pie tās bija garas rindas pēc svaigi ceptas maizes.
“Orbītas” instalācija “Maiznīcas spoks” izplatīja svaigas maizes aromātu kā atgādinājumu par zudušo Rīgas fragmentu.
Šajos un daudzos citos radošos kūleņos “Orbīta” izskatās kā normāla mākslinieku apvienība. Bet savos šī mēneša stāstos gribēju pievērsties laikmetīgās mākslas centriem, t. i., vienībām, kas veicina ne tikai savu, bet arī apkārtējo radošo darbību. Manuprāt, arī “Orbīta” ir uzskatāma par tādu.
Bez videodzejas festivāla un dažādu sadarbības projektu rīkošanas visplašākajam interesentu lokam “Orbīta” pazīstama kā grāmatu apgāds. Tajā ir gan divvalodīgi dzejas almanahi un individuālu autoru dzejas krājumi, gan arī spēcīga fotogrāmatu sērija. “Orbītas” izdevumus vieno izsmalcināta dizainiska delverība. Te atrodams divu ar magnētiem savienotu grāmatu konvolūts, dzejoļi, kurus 10 Latvijas mākslinieki atdzejojuši vizuālajā valodā kā arī kolāžu grāmata, kas veidota no fotogrāfijām un tekstiem trīs valodās.
Iespējams, ietekmīgākā apgāda līnija ir dizainiski nepretenciozā “Orbītas bibliotēka”.Tā ir mēteļa kabatas izmēra grāmatu sērija ar aktuālo latviešu literatūru un tulkojumiem.
To vidū arī superhits “Kalendārs mani sauc” un ukraiņu dzejas latviskojumi.
Autoru, dizaineru, mūziķu un mākslinieku loks, ar ko sadarbojas “Orbīta”, ir ļoti plašs un sasaucas ar Latvijas kultūras aktualitātēm. Balvu un nomināciju klāsts tikai apstiprina tekstgrupas “Orbīta” ieņemto vietu mūsu laikmetīgās mākslas dzīves centrā. -
Stāsta Latvijas Nacionālās operas un baleta izrāžu vadītāja Ieva Kārkliņa
Reizēm man ir vēlme paskatīties kādu no "Midsomeras slepkavībām". Vienā no filmām, kas risinājās angļu teātrī amatierizrādes laikā, skatuves aizkulisēs pamanu personāžu, kurš ik pa brīdim, neizlaižot no rokām adīkli, ielūkojas lugas eksemplārā.
Tas ir izrāžu vadītājs. Tā šo amatu dēvē Latvijā. Angliski runājošajās zemēs viņu sauc par "stage manager", savukārt vācieši pārliecinoši pieturas pie stingrā "Inspizient".
Mūsdienās profesionālajā teātrī paveras pavisam cita aina – izrāžuu vadītājs ir koncentrējies amata lietpratējs, kurš, aprīkojies ar dažādām saziņas ierīcēm, gatavs lidojumam izrādes garumā, gandrīz vai pacelt gaisa kuģi un maigi nosēdināt!
Izrāžu vadītāja darbs ir saikne starp iestudējuma māksliniecisko un tehnisko norisi. Katrā teātrī viņa pienākumi ir dažādi. Mūsu operteātrī izrāžu vadītājs pārliecinās par pilnīgu un drošu skatuves uzbūvi, kā arī par izrādē iesaistīto klātbūtni, informē dalībniekus un organizē izrādes gaitu. Pats svarīgākais uzdevums ir precīzi novadīt visus tehniskos procesus, vadoties pēc klavierizvilkumā ieliktajām atzīmēm, tā, kā iecerējis režisors vai horeogrāfs.
Latvijā šo amatu apgūst prakses ceļā, savukārt Lielbritānijā un citviet pasaulē – īpašās Drāmas skolās.
Operas un baleta teātrī izrāžu vadītājam ir muzikālā izglītība, jo jālasa notis. Piemēram, mana kolēģe Gundega Maizīte ir diplomēta muzikoloģe, es pati esmu beigusi Liepājas mūzikas vidusskolas klavieru nodaļu, pēc tam apgūstot režijas mākslu Latvijas Valsts konservatorijā. Mums ir jāstrādā ne tikai ar orķestra partitūrām, bet arī ar komponista roku rakstītu nošu materiālu, ar lielu bijību izpētot gan labojumus, gan remarkas.
Mūzikā "jāiesēdina" ne tikai dažādi skaņu efekti, bet arī muzikālas fonogrammas, pat atsevišķi instrumenti vai solistu balsis.
Priekškara muzikāla atvēršana un aizvēršana ir iekļaujama izrāžu vadītāju mūžizglītības sarakstā. Te jāpiemin mūsu opernama priekškaru meistars, "Aldara" balvas laureāts, orķestra mūziķis un izrāžu vadītājs Andris Dalbiņš.
Dodoties viesizrādēs uz Itāliju, kur vēsturiskajos teātros priekškara vēršana vēl notiek manuāli – ar virves palīdzību, var atviegloti uzelpot, atliek vien bilst vietējiem meistariem: tagad lūdzu "allegro" vai "andante".
Mūsu darbs ir īsta stresa noturības pārbaude. Ja izrāde novirzījusies no maršruta, jāspēj tā "iegriezt" pareizajā trajektorijā. Te palīgā tad traucas teju viss teātris. Kolēģu atsaucība, pieredze, zināšanas ir neatsveramas.
Kā gan izskanētu "Traviatas" izrāde, ja diriģents Farhads Stade laicīgi nebūtu izdzirdējis izrāžu vadītāja izmisuma pilno balsi, saucot Violetu – Kristīni Gailīti, kura ģērbtuvē, kolēģes nejauši ieslēgta, prāto, kā aizkļūt līdz skatuvei?
Radoša pieeja problēmsituācijām vienmēr bijusi lielā cieņā. Izrādē "Džanni Skiki" uz skatuves nolūst atzveltnes krēsla kāja. Galvenajam varonim, tur sēžot, svarīga mizanscēna. Izrāžu vadītājs, pieplacis dekorācijām, lūdz citam solistam krēslu "salabot|, izmantojot scenogrāfijā iekļautās grāmatu kaudzes.
Izrādes laikā dažkārt nākas aizrāpot līdz videoprojektora slēdzim, jo kāds to nejauši atvienojis, bet jaunais kolēģis darbā ieradies žilbinoši baltā kreklā. Tieši tāpēc izrāžu vadītājiem garderobē dominē tumšas krāsas apģērbs.
No scenogrāfijas viedokļa raugoties, izrādes mūsdienās ir kļuvušas sarežģītas. Iestudējuma laikā uz skatuves gan pamanāmas, gan neredzamas risinās neskaitāmas dekorāciju pārbūves, kuras jāveic īsā laikā. Izrāžu vadītājs kopā ar savu tehnisko komandu izdarīs visu, lai skatītājiem dāvātu mākslas brīnuma sajūtu.
Un tieši tāpēc Dmitrijs Hvorostovskis pēc tehniski sarežģītās "Jevgēņija Oņegina" izrādes Londonas "Covent Garden" saņemt aplausus uz skatuves aicināja izrāžu vadītāju. -
Stāsta muzikoloģe, Latvijas Nacionālā rakstniecības un Mūzikas muzeja mākslas eksperte Inese Žune
Baumaņu Kārlis (1835–1905) nācis no daudzbērnu ģimenes. Bijušā Limbažu valsts ģimnāzijas direktora Ādama Reimaņa (1868–1943) 1935. gadā sarakstītajā Baumaņu Kārļa biogrāfijā teikts, ka viņa tēvam, drēbniekam Jēkabam Baumanim (1797–1870) un mātei, moderei Annai Baumanei (dz. Feldmane, 1804–1871) bijuši 12 bērni – 8 dēli un 4 meitas, no kuriem divas meitas un dēls miruši agri. Baumaņi jau vairākās paaudzēs bijuši amatnieki – arī dzimtas uzvārds iedots pēc vectēva Teņa (1770–1823) nodarbošanās, kurš bijis namdaris, tikai vāciskots par Baumann.
Baumaņu Kārlis ģimenē bijis 9. bērns, un, atšķirībā no pārējiem, kuri apguvuši skrodera, kurpnieka, galdnieka vai maiznieka amatus, viņš jau kopš bērnības interesējies tikai par grāmatām un daiļajām mākslām.
Taisnības labad gan jāsaka, ka arī divi viņa vecākie brāļi Tenis (1823 –?) un Mārtiņš (1830–?) kādu laiku bijuši profesionālu gleznotāju mācekļi.
Abu vecāko brāļu iespaidā arī Kārlis jau kā mazs zēns izmēģinājis roku gan zīmēšanā, gan gleznošanā – tas viņam labi padevies.
Apkārtējā daba un cilvēki devuši iedvesmu dažādiem sižetiem, nelielām skicēm, zīmējumiem, vinjetēm vai izdomātiem plāniem. Par papīra “apķēpāšanu” viņš ne reizi vien iemantojis vecāko brāļu dusmas un rāšanos.
Arī skolās un vēlāk Jāņa Cimzes (1814–1881) vadītajā Vidzemes skolotāju seminārā Kārļa daiļdarbi izpelnījušies visaugstāko novērtējumu. 1953. gada 24. februārī viņš savā dienasgrāmatā raksta: “Uzcītīgi strādāju pie zīmējumiem. Gleznu “Daugmales ūdensdzirnavas” nosūtīju Šarlotei.” Var teikt, ka zīmēšana zēnam sākumā bijusi pat stiprāka aizraušanās par mūziku un palikusi mīļa nodarbe līdz pat mūža beigām.
Kā izpētījusi mūzikas vēsturniece Zane Gailīte (1952–2019), jauneklis šajā mākslā ievingrinājies tik labi, ka vēlāk “pieaugušos gados nereti ar to nopelnījis, skicējot plānus, nelielas ainavas, arī portretus” (Gailīte, Zane. Mūsu Baumaņu Kārlis. Rīga: ZvaigzneABC, 2015, 29. lpp.). Pēc pieprasījuma var spriest, ka cilvēkiem viņa darbi patikuši.
Protams, par profesionālu mākslinieku Baumaņu Kārli nevar saukt, bet tomēr ļoti noderīga bijusi saņemtā atlīdzība naudā vai graudā.
Nelielas portretskices un glezniņas Baumaņu Kārlis kā jauku piemiņas lietu dāvinājis draugiem un paziņām jubilejās, par ko liecina viņa ieraksti piezīmju blociņos. Līdz mūsu dienām gandrīz nekas no tā visa nav saglabājies, ja neskaita skolas gadu burtnīciņu no 12 gadu vecuma ar smalki izzīmētiem ēku un baznīcu siluetiem, kas glabājas Latvijas Universitātes Misiņa bibliotēkas Rokrakstu un reto grāmatu nodaļā. Arī savā pedagoģiskajā darbā viņš mācījis kaligrāfiju un zīmēšanu un ir saglabājušies vairāki viņa audzēkņu darbi.
Baumaņu Kārlis kā satīriskā almanaha “Dunduri” līdzstrādnieks un izdevējs (kopā ar Pēteri Gūtmani (1848–1916) un Ausekli (dz. Miķelis Krogzemis, 1850–1879)), bijis arī tā ilustrators – karikatūrists.
Viņš zīmējis titullapas saviem dziesmu krājumiem, piemēram, Kronvalda Ata piemiņai veltītajam četru dziesmu krājumam “Mortuos plango” (“Mirušo apraudu”).
Dziesmu krājuma “Līgo” titullapā ir Jurgensa litografēts Baumaņu Kārļa zīmējums – Vaidelotis ar ozola zaru rokā, ziedojot Līgo dievībai.
Pašus no Pēterburgas atvestos krājumus kurā ietverta arī patriotiskā dziesma “Dievs, svētī Latviju” (vēlākā Latvijas Valsts himna), toreizējais Baltijas ģenerālgubernators Pjotrs Bagrations (Пётр Романович Багратион, 1818—1876) deva rīkojumu konfiscēt un turpat ostā sadedzināt.
Saglabājušies tikai daži eksemplāri un viens no tiem ir Latvijas Nacionālā rakstniecības un mūzikas muzeja krājumā. Nav zināms, kā tas paglābies no iznīcības, bet kā liecība šim notikumam, uz tā redzamas degšanas pēdas.
Pastāv versija par komponista iespējamo līdzdalību arī Līgo karoga tapšanā Pirmajiem vispārējiem latviešu dziedāšanas svētkiem, jo abos izmantots līdzīgs Vaideloša motīvs.
Tomēr “karoga un dziesmu krājuma ienākšana publiskajā telpā – attiecīgi 1873. un 1874. gads – liek domāt, ka karoga zīmējums tomēr varētu būt bijis pirmais, kas savukārt noved pie secinājuma, ka Baumaņu Kārlis vāka zīmējuma tēmu varētu būt aizguvis no karoga”. Lai nu kā, bet šis jautājums vēl līdz galam nav noskaidrots.
-
Stāsta mākslas vēsturniece, Latvijas Mākslas akadēmijas mākslas vēstures institūta vadošā pētniece un Nacionālā kultūras mantojuma pārvaldes arhitektūras un mākslas daļas vadītāja Anna Ancāne
Vēstures avotos bieži pieminētais 1677. gada ugunsgrēks nopostīja lielu daļu iekšpilsētas – nodega Sv. Jāņa un Sv. Pētera baznīca, gandrīz visas Grēcinieku, Peldu un Audēju ielas ēkas, arī puse Mārstaļu ielas māju. Līdzās atradās 17. gs. otrajā pusē celtas, taču 18. gs. gaitā pārveidotas ēkas – Reiterna nams Mārstaļu ielā 2, ēka Mārstaļu ielā 4, kuru pēc Paula Kampes leksikona datiem pilsētas mūrniekmeistars Heinrihs Henike 1686. gadā bija uzcēlis birģermeistaram Hermanim Samsonam, kā arī ēka Mārstaļu ielā 6, kur vērojamas stilistiskas transformācijas vēlāku pārveidojumu rezultātā.
1823. gada Vecrīgas fasāžu notikumos fiksēti atsevišķi ielu posmi, kuros jaunā tipa nami bijuši lielākā koncentrācijā: Svērtuves ielā pie Rātslaukuma, Mārstaļu, Grēcinieku, Audēju, Tirgoņu un Lielajā Mūku ielā (Doma laukumā) pretī Rīgas Doma baznīcai.
Senākās ziņas par ēku Mārstaļu ielā 6, kur šobrīd mājvietu guvis Latvijas Nacionālais rakstniecības un mūzikas muzejs, attiecināmas uz 16. gadsimtu. No senākajiem būvvēstures periodiem saglabājušies atsevišķu sienu un ēku fragmenti, kas ir redzami pagrabā, bēniņu stāvā un pagalma korpusā. Poļu restauratoru darbības laikā 20. gs. 80. gados ēkas pagrabā tika atklāta senāka struktūra – gotikas laika apbūves daļas: 15. un 16. gs. gaismas nišas, dažādu 17.–19. gs. pārsegumu liecības, kā arī pašreizējais pārsegums – ar 1905./1906. gadu datētas mūrētas ķieģeļu segmentveida velves.
Ēka Mārstaļu ielā 6 sastāv no divām daļām – ielas korpusa un pagalma daļas. Senākās daļas – ielas korpusa – arhitektoniskajā veidolā dominē klasicisma izteiksme ar vēlīna rokoko akcentiem un 19. gs. historisma laika uzslāņojumiem. Tā ir apmesta ķieģeļu mūra būve ar trim logu asīm trīs stāvos un mansarda izbūvi; centrālā ass izcelta ar plakanu rizalītu un flankējošām lizēnām. Ēku sedz augsts mansarda jumts ar izbūvēm. Otrā stāva logus vainago horizontāli sandriki, kurus balsta stilizēta akanta konsoles. Fasādi katrā pusē ierāmē šaura lizēna ar apakšējā daļā reljefi veidotu spārnotu kaduceju – tirgotāju aizstāvja Merkura atribūtu – un rokaja gliemežnīcām, bet augšdaļā noslēdz klasiska profilēta dzega.
Periods pēc Ziemeļu kara, blokādes un mēra epidēmijas bija viens no smagākajiem periodiem pilsētas vēsturē – šie faktori negatīvi iespaidoja arī kultūras procesus, samazinājās iedzīvotāju skaits, saruka tirdzniecības aprite. Kara postītājā teritorijā, īpaši Rīgā, galvenokārt notika dzīvojamo un sabiedrisko ēku atjaunošanas darbi.
Mainoties ekonomiskajai situācijai un aktivizējoties būvniecībai, sākot ar 18. gs. otro ceturksni Rīgas dzīvojamo ēku arhitektūrā iezīmējās jaunas stilistiskās pazīmes un mainījās telpu plānojuma principi.
Senākais ēkas attēls pirms 19. gs. pārbūvēm ir redzams 1823. gada Vecrīgas fasāžu notinumos podporučika Kļimenkova izpildījumā: logu gabarīti liecina, ka tolaik vēl eksistēja baroka periodam raksturīgais kārtojums divos stāvos ar noslēdzošo pusstāvu – noliktavas vai kalpotāju telpām. Jumtā redzamas septiņas nelielas izbūves bēniņu stāvu ventilācijai. Fasādei trūkst klasiskā ordera kompozicionālajai sistēmai nepieciešamā loģiskā noslēguma – frontona centrālajā asī. Iespējams, sākotnēji tas ir eksistējis, tomēr praktisku apsvērumu dēļ nojaukts un tā vietā vēlāk ierīkots bēniņu logs. Vēlāko pārbūvju laikā augšējā stāva logailu proporcijas mainītas, tās paplašinot.
Pēc arhitektūras rakstura ēka ierindojama patriciāta dzīvojamo namu tipoloģiskajā grupā, kas Rīgā plaši pārstāvēta 17. gs. otrajā pusē.
-
Stāsta mākslas muzeja "Rīgas birža" vadītāja Daiga Upeniece
Renesanse ir bagātās tirgotāju pilsētas Venēcijas īpašais uzplaukuma laiks. Te bija iepērkamas ne tikai no Āzijas atvestās garšvielas, zīda un brokāta audumi, dārgakmeņi, porcelāns un ziloņkauls, bet tikpat slaveni bija pašu venēciešu amatnieku darinājumi.
Un tas bija ne tikai Murāno stikls, bet arī ādas iesējumi, emalja, spoguļi, audumi - viss, kas žilbināja un iekārdināja Eiropas galmus, tajā skaitā arī visskaistākās mežģīnes.
Mežģīņu veidotāju amata prasmes tika nodotas no meistara meistaram vai arī iegūtas no paraugu grāmatām. Pirmo knipelēto mežģīņu parauggrāmatu "Le Pompe" publicēja Venēcijā 1557. gadā. Tajā bija raksti, kas piedēvēti Mateo Pagāno, kurš jau bija ieguvis slavu ar saviem šūto mežģīņu rakstiem.
Vairākus gadsimtus venēcieši savas aroda prasmes veiksmīgi sargāja un mežģīnēm bija labs noieta tirgus gan Itālijā, gan Francijā, gan arī citās Eiropas zemēs. Bet – kur ir manta, ko grūti iegūt, tur var sākties arī viltības, kā to dabūt.
17. gadsimtā, konkrēti – 1665. gada vasarā – trīsdesmit pieredzējuši Venēcijas mežģīņu darinātāji slepenībā atstāja Venēciju, no kurienes viņus uz Franciju aizveda Luija XIV finanšu ministra Žana Baptista Kolbēra aģenti.
Līdzi viņi veda vērtīgas zināšanas, proti, point de Venise mežģīņu darināšanas māku.
Tās bija Eiropas tirgū pieprasītākās un dārgākās šūtās jeb adatiņu mežģīnes. Vairākus gadu desmitus franču aristokrātija un buržuāzija bija izdevusi milzu summas par mežģīnēm, ko sūtīja no Venēcijas.
Lai apturētu šos finansiālos zaudējumus un pavērstu situāciju Francijai par labu, Kolbērs veicināja nacionālo mežģīņu manufaktūru dibināšanu zem karaļa protekcijas vairākās Francijas pilsētās, kur toreiz jau tika darinātas zemākas kvalitātes mežģīnes.
Un – kāda sakritība! – 1665. gada 14. augustā, tajā paša gadā un tajā pašā vasarā, kad slepus aizceļoja venēciešu meistari, Luijs XIV, kurš sevi uzskatīja ne tikai par Saules, bet arī modes karali, oficiāli nodibināja "Manufacture des Points de France",
lai tur izgatavotu adatiņu un knipelētās mežģīnes, kas atdarinātu slavenos Venēcijas un Dženovas meistardarbus, kā arī vairāku flāmu centru izstrādājumus, kas bija pazīstami ar knipelēto mežģīņu augsto līmeni.
Bet nu atgriežamies pie Francijā strādājošajiem venēciešiem.
Nākamajās desmitgadēs t. s. "point de France" mežģīņu darinātāji attīstīja tieši Luija XIV laikam raksturīgus motīvus un kompozīcijas.
Izsmalcināto franču mežģīņu panākumus patiesībā nodrošināja Venēcijas mežģīņu darinātāji, jo tieši viņi iemācīja saviem franču kolēģiem "point de Venise" noslēpumus, savukārt Brabantes mežģīņu darinātāji turpināja pilnveidot knipelēto mežģīņu tehnikas.
Paskatieties uz Luiju XIV gleznās – mežģīnes ir visur: aprocēs, žabo, zīda kaklasaitēs, cepuru rotājumos un pat kurpju pušķos. Luijs XIV Francijā ieviesa sezonālo modi, kas mainījās divas reizes gadā un apģērbs bija izteikti svarīgs personas prestiža rādītājs.
Francijas karalis Luijs XIV 17. gadsimtā aizsāka īstu apģērba revolūciju, kas uz visiem laikiem mainīja modes pasauli.
Kā izcils estēts Luijs koncentrējās uz izsmalcinātību un greznību, nemanāmi iekļaujot savas idejas apģērbā, interjeros, arhitektūrā un ainavu veidošanā, pārvēršot Versaļas pili par apburošu baroka sapni. Pieprasot augstākos apģērba standartus gan sev, gan savai galmam, viņš ieviesa stingru ģērbšanās etiķeti ar uzsvaru uz greznām, nevainojamām detaļām, tostarp mežģīnēm, volāniem, lentēm un dārgakmeņiem.
Pirms Luijs kāpa tronī, Eiropas stilu noteica Spānija. Taču,
laikam ejot, karalis Luijs kopā ar finanšu ministru Žanu-Baptistu Kolbēru veica radikālas pārmaiņas Francijas tekstilrūpniecībā. Viņi ne tikai veicināja jaunu, greznu audumu ražošanu, bet arī aizliedza importēt audumus no ārvalstīm, tādējādi piespiežot bagāto eliti un aristokrātiju iegādāties tikai Francijā ražotus izstrādājumus.
Venēcijā strādājošie mežģīņu darinātāji, kas nebija pakļāvušies kārdinājumam aizbraukt, uz ilgu laiku tika atbīdīti malā.
Ber Francija iegrima arvien lielākās pārmērībās. Krāsas, apģērba veidi, kurpju papēžu augstums – tas viss Francijas galmā tika reglamentēts. Ak, vai, tam, kurš bez atļaujas uzvilktu karaļa iecienīto gaišzilo zīda žaketi. Luija XIV laikā bija tā: jo dārgākas apģērba detaļas, jo svarīgāka persona. Un mežģīnes, protams, tam visam bija "creme de la creme". -
Stāsta mākslinieks Krišs Salmanis
Latvijas laikmetīgās mākslas redzamākās izpausmes ir tādi lieli un iecienīti notikumi kā Purvīša balva un dalība Venēcijas mākslas biennālē. Bet kas nodrošina ikdienas viļņošanos, no kuras ik pārgadus nosmelt galotņu putas? Protams, mākslinieki. Taču būtisku lomu spēlē arī izstāžu telpas, mākslas centri, kā arī mākslas dzīves apskatnieki. Kā citādi lai es zinātu, ko noteikti apskatīt, kad man galīgi nav laika mākslai?
Arterritory.com ir svarīgs un ilgspēlējošs mūsu laikmetīgās mākslas dzīves centrs. Tas dibināts 2011. gadā, un šobrīd ir vienīgais specializētais vizuālās mākslas medijs Latvijā. "Arterritory" uzmanības lokā ir Baltijas, Ziemeļvalstu un Centrāleiropas mākslas procesi un to izpausmes citur pasaulē. Portāls nodrošina saturu gan latviski, gan angliski. Būtiski uzsvērt, ka saturs netiek tulkots automātiski. Saturiskā koncepcija katrai valodas redakcijai tiek veidota īpaši.
"Arterritory" veidotāju uzskatā māksla ir nacionālās identitātes un saziņas instruments. Viņu mērķis ir informācijas maksimāla pieejamība, katru nedēļu veidojot aktuālo Latvijas mākslas notikumu ziņu apskatu.
Ik pirmdienu portālā lasāma rubrika "Kas šonedēļ notiek Rīgā un Latvijā" par mākslas jaunumiem. "Arterritory" arhīvs pierādījis sevi arī kā māksas izglītības instrumentu. Tā veidotājas ir pārliecinātas, ka māksla šodien nav noslēgta telpa, tā atrodas mijiedarbībā un sasaistē ar pārējām kultūras jomām. Tādēļ portālā var gūt informāciju arī par kino, dizainu, modi, arhitektūru un grāmatām.
Manu interesi piesaistīja krievu valodas sadaļa. Tās saturs vairs netiek papildināts kara dēļ, bet arhīvs ir saglabājies un tajā (īpaši kopš Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā) atrodami arī diezgan daudzi mākslinieciskās pretošanās piemēri no okupētās Krimas, Gruzijas kā arī pašas agresorvalsts, par kuriem citādi nebūtu uzzinājis.
Līdzās darbībai interneta vidē "Arterritory.com" izdod arī drukātus izdevumus un nodarbojas ar izstāžu darbību. Tā vadītājas Una Meistere un Daiga Rudzāte regulāri uzņemas kuratoru lomu gan "Arterritory", gan sadarbības partneru projektos. Šobrīd, piemēram, ir skatāma viņu veidotā Bernāra Venē gleznu izstāde Mākslas muzejā "Rīgas birža", Purvīša balvas finālistu izstāde Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā un Miervalža Poļa darbu izstāde "Egocentriķa ceļojumi" mākslas telpā "Ola". Viņu kontā ir arī trīs Venēcijas mākslas biennāles Latvijas paviljoni.
Visai iespaidīgi pāris cilvēku komandai, kas mitinās vienā īrētā, ar mākslu un grāmatām piekrautā istabā.
Pastāvīgas izstāžu telpas vietā izveidota galerija-klejotāja, kas piedāvā iespēju ne tikai iepazīt daudzveidīgu mākslu, bet arī nokļūt dažādās privātās telpās, kuras parasti nav atvērtas svešiniekiem. Man šis risinājums šķiet simpātisks, jo arī savas izstāžu gaitas sāku, apgūstot ar mākslu nesaistītas telpas.
Man vienmēr interesē arī tas, kas sakāms pašiem māksliniekiem. No vienas puses uzskatu, ka visam jābūt pietiekami skaidram, apskatot darbus, tomēr bieži vien ir aizraujoši uzzināt darbu tapšanas aizkulises. Sarunas ar māksliniekiem var atrast daudzviet tīmeklī, varbūt tāpēc "Arterritory" šim žanram piepulcējis interesantu variāciju – sarunas ar kolekcionāriem. Tā ir atsevišķa nodaļa portālā un tajā rodama atbilde arī uz šī stāsta sākumā uzdoto jautājumu.
Beļģu kolekcionāre Galila Barzilaī-Olandē apgalvo, ka "māksla ir vislabākā pretnovecošanas terapija". Droši vien neko citu jūs arī negaidījāt, bet tomēr jauki, vai ne?
Iekārtojot viņas kolekcijas izstādi Rīgā, man laimējās ar viņu iepazīties, un, ja tiešām pie vainas ir māksla, tad tai ir milzu spēks. Tādēļ skatīsimies mākslu, lasīsim par to un dzīvosim mūžīgi! Vai vismaz ilgi un radoši.
-
Stāsta Latvijas Nacionālās operas un baleta izrāžu vadītāja Ieva Kārkliņa
Priekškaru dēvē par teātra vizītkarti; to vērtē, salīdzina, tas saņem aplausus un atzinību. Iestudējot jaunu izrādi, skatuves meistariem pirmais no jautājumiem – kāds būs jauniestudējuma priekškars? Te paveras plašs lauks scenogrāfu idejām, inovatīva, radoša pieeja mijas ar ciešo tradīciju tvērienu.
Latvijas Nacionālajai operai un baletam ir krāšņa vizītkarte – sarkanais samta priekškars. Darināts Vācijā, uzstādīts 1995. gadā. To darbina elektromotors, ātrums regulējams ar frekvenču pārveidotāju. Milzīgo priekškaru iekustina ar sviras palīdzību. Tas slīd pa vienu sliedi, piestiprināts pie daudzām vadīklām. Kopā ar oderi priekškars sver vairāk nekā septiņsimt kilogramu. Šos visus mehānismus atbildīgi piesedz arlekīns – drapērija, ko operā mīļi saucam par "mantelīti".
Priekškaru vectētiņš opernamā ir ne tik bieži aplūkojamais dzelzs priekškars. Tas gan paredzēts citu, proti, ugunsdrošbas funkciju nodrošināšanai. Bet scenogrāfi ir neapturami!
Desmit tonnu smagais, 1887. gadā Bolderājas mašīnfabrikā izgatavotais dzelzs priekškars joprojām kalpo kā sākumpriekškars Andra Freiberga ietērptajai izrādei "Nabuko".
Pašlaik mūsu dzelzs seniors ir "uzplaucis", jo rotāts ar mākslinieka Andra Eglīša gleznojumiem, un tas vērtējams koncertu apmeklētājiem.
Priekškaru valstība ir daudzveidīga. Iestudējumos bieži izmanto iesieto melno vilnas priekškaru, ko dēvējam par starppriekškaru, izmanto arī video ekrānu, gleznotus un drukātus audeklus, pat vienkāršu tillu. Neaizmirstams bija darbs pie scenogrāfes Ievas Jurjānes iecerētā tautiskā priekškara operai "Vilkaču mantiniece". Tas tika veidots no 136 desmit metru garām sašūtām slejām, austs uz dekoratoru izgatavotām 12 metru platām "dzīvajām"’ stellēm. Neskaitāmas krāsu upes daiļoja darbnīcas grīdu!
Bet nu ielūkosimies noslēpumu sadaļā. Scenogrāfa Jura Salmaņa gleznotajā vēsturiskā priekškara kopijā ir iestrādāts mazs "lūramcaurumiņš" – actiņa, lai redzētu, kā pildās skatītāju sēdvietas.
Kuriozas situācijas opernamā saistās ar priekškaru atvēršanu. Lietuviešu režisora Gintara Varnas iestudētajā operā "Masku balle" veram vaļā sarkano samta priekškaru, bet tas niķojas un neveras ne lūdzams. Izrāžu vadītājs kopā ar skatuves puišiem, pieliekot lielu spēku, manuāli lēnām ver vaļā sarkano spītnieku. Liels pārsteigums, ieraugot, ka atvērusies vien kreisā skatuves puse. Komanda pieliek spēkus, lai atvērtu arī labo pusi, un – kāda necerēta veiksme! – tas izdodas tieši tajā brīdi, kad sākas nākošās ainas mūzika un darība. Tovakar no publikas puses atvējoja smalki mājieni – cik ģeniāls interpretējums ar to priekškaru…
Savukārt Andreja Žagara režisētās "Karmenas" pirmizrādē, kad titullomā debitēja Elīna Garača, skatuves iekārtu kompjūters pēkšņi "atteicās" pacelt Kubas karoga krāsās veidoto priekškaru.
Spoži izskanēja operas ievadmūzika, ko diriģēja Karels Marks Šišons. Liels bija maestro samulsums, paveroties uz skatuves pusi – Moraless un vīru koris nebija uz tās ieraugāmi. Diriģents apstādināja mūziku un devās uz aizkulisēm.
Izeja tika rasta pāris minūtēs, aizverot samta priekškaru un atsienot no stangas izrādes orģinālpriekškaru. Tikmēr operas direktors Andrejs Žagars izklaidēja publiku ar ieturētu atvainošanās runu. Izrādi atsākot, viss noritēja gludi un paredzami, vien izsietais orģinālpriekškars, maliņā saritināts, skumji gaidīja savu zvaigžņu stundu.
-
Stāsta muzikoloģe, Rakstniecības un Mūzikas muzeja mākslas eksperte Inese Žune
1856. gadā 21 gada vecumā Baumaņu Kārlis beidza Vidzemes skolotāju semināru ar izcilām sekmēm, visos priekšmetos iegūstot augstāko novērtējumu – gut (tulkojumā no vācu valodas – "labi"). Tādēļ semināra direktors Jānis Cimze (1814–1881) rūpējās, lai viņš dabūtu kādu labu darbavietu.
Drīz vien jaunais censonis ieguva mājskolotāja vietu Ķirbižu muižas toreizējā īpašnieka Voldemāra Magnusa fon Aderkasa (Woldemar Magnus von Aderkas, 1819–1892) ģimenē. Ķirbižu (Kürbis, Kirbisch) muiža, kas atrodas kādus 24 km no Limbažiem, līdz 1920. gada agrārajai reformai piederējusi Aderkasu dzimtai, kas Livonijā zināma jau kopš 13. gadsimta.
Jaunajam skolotājam tā bija pirmā patstāvīgā darbavieta un pirmā iepazīšanās ar muižas dzīves greznību un aristokrātijas izklaidēm.
Vidzemes muižnieku lielākās izpriecas 18. un 19. gadsimtā bijušas lāču medības, kas reizēm turpinājušās pat veselu nedēļu. Ķirbižu muiža bijusi iecienīta mednieku pulcēšanās un dzīru vieta. Pēdējais lācis Ķirbižu muižai piederošos mežos esot nošauts ap 1885. gadu un tā āda vēl ilgi greznojusi muižas bērnistabu. Voldemārs Magnuss fon Aderkass arī bijis aizrautīgs mednieks un, liktenīgi, viņa dzīve traģiski beigusies medību laikā, kad viņam uzbrucis ievainots alnis.
Aderkasa kundze bijusi ļoti muzikāla, bet arī augstprātīga mājasmāte. Baumaņu Kārlis bija mājskolotājs četriem Aderkasa bērniem: Otokaram, Karlam, Šarlotei un Alisei. Jauneklis cerēja ar šo darbu nopelnīt mācību naudu tieslietu studijām Tērbatā. Viņš saviem pienākumiem pievērsies ļoti nopietni, prasījis no saviem audzēkņiem uzcītību un disciplīnu, bijis stingrs un neatlaidīgs [1]
Baumaņu Kārlis mācījis vairākus priekšmetus, tai skaitā dziedāšanu, kaligrāfiju un zīmēšanu, kā arī latīņu valodu, ko apguva pašmācībā, jo seminārā to viņam nemācīja.
Jaunais skolotājs centās pilnveidoties arī pats, “vaļasbrīžos viņš apguvis franču valodu pie Aderkasu ģimenes guvernantes Amālijas fon Radecka jaunkundzes”. [2] Jāsaka, ka valodas, Baumaņu Kārlim jau kopš bērnības padevās ļoti viegli.
Sākumā mājskolotāja darbs veicās labi, tomēr ar laiku, pieaugot arī viņa izvirzītajām prasībām, veidojās nesaskaņas.
Savās piezīmēs Baumaņu Kārlis stāsta, ka viņš mājskolotāja darbu sācis ar saviem ideāliem, bet izrādījies, ka ar šiem bērniem jāstrādā kā ar mīkstiem cimdiem. Viņš nedrīkstējis pienācīgi sodīt izlutinātos Aderkasu bērnus, jo tiklīdz tie pasūdzējās vecākiem, jebkurā gadījumā vainīgs bija skolotājs. [3]
Baumaņu Kārlis bijis neapmierināts ar savu pazemojošo stāvokli un arvien biežākie konflikti noveduši pie tā, ka lepnais mājskolotājs darbu uzteicis.
Voldemārs Magnuss fon Aderkass vēl centies jaunekli no šī soļa atturēt un sniedzis viņam ļoti labu atsauksmi, bet jaunais skolotājs savā maksimālismā ir bijis strikts un nepiekāpīgs, lai arī zaudējis piesolītos līdzekļus tālākajām studijām.
Vienā no savām dienasgrāmatām 1958. gada 10. septembrī viņš raksta: “Aizceļoju no Ķirbižiem – lepns kā latvietis – muižas kunga ekipāžā un ar ļoti labu atestātu kabatā.”
Šie divi gadi Ķirbižos Baumaņu Kārlim bija devuši labu mācību par muižnieku dzīvi un viņu ideāliem, kas jauneklim tīri labi patika, bet no otras puses ar rūgtumu sirdī viņš izjuta, cik kopumā nicinoši ir muižnieku spriedumi par latviešiem un to centieniem.
Vēlāk Baumaņu Kārlis šo pieredzi izmantojis, rakstot bizmaņu gaudu dziesmas un ironizējot par satrunējošo atmosfēru vidzemnieku turīgajās aprindās. [4]
[1] Reimanis, A. Baumaņu Kārlis Rīga: Literatūra, 1935.
[2] Reimanis A. "Baumaņu Kārlis". – Rīga: Literatūra, 1935, 104. lpp.
[3] Gailīte, Zane. "Mūsu Baumaņu Kārlis". Rīga: Zvaigzne ABC, 2015.
[4] Gailīte, Zane. "Mūsu Baumaņu Kārlis". Rīga: Zvaigzne ABC, 2015. -
Stāsta mākslas vēsturniece, Latvijas Mākslas akadēmijas mākslas vēstures institūta vadošā pētniece un Nacionālā kultūras mantojuma pārvaldes arhitektūras un mākslas daļas vadītāja Anna Ancāne
Latvijas Nacionālā rakstniecības un mūzikas muzeja ēka Mārstaļu ielā 6 atrodas vienā no Rīgas vēsturiskā centra kodola senākajām daļām, ko sākotnēji dēvēja par Alksnāju – tas atradās nosacītās robežās starp tagadējām Audēju, Mārstaļu, Reformātu un Vecpilsētas ielām.
Veidojoties galvenajām pilsētas ielām, Mārstaļu iela veidoja savienojumu starp vecpilsētas tirgus laukumu un veco Rīdzenes ostu. Tas bija arī intensīvās apbūves ietvars.
Senākās liecības par kvartāla apbūvi un iedzīvotājiem atklātas arheoloģiskajos izrakumos, un atklājumi liecina, ka šis pilsētas rajons bija apdzīvots jau 12. gadsimtā.
No vēsturnieka Jāņa Strauberga pētījumiem izriet, ka Mārstaļu iela – tagadējās Šķūņu ielas turpinājums – attīstījusies no sena ceļa, kas savienoja Vidzemes ceļu ar Rīgu, šķērsojot visu pilsētu līdz pat Rīdzenes upes grīvai.
Pateicoties savienojumam ar Rīdzenes veco ostu, Mārstaļu iela izveidojās par vienu no Rīgas galvenajām maģistrālēm. Savu tagadējo nosaukumu iela ieguva 16. gs. sākumā.
Intensīvāka apbūve te sākās pēc otrā nocietinājumu mūra uzcelšanas un šīs teritorijas iekļaušanas tā iekšpusē. Līdz ar to jau 13. gs. pirmajā ceturksnī izveidojās kvartāla konfigurācija.
Audēju un Mārstaļu ielas vēsturiski attīstījās par kvartāla galvenajām ielām, bet Alksnāja un Vecpilsētas ielas – par aizmugures ielām.
Kvartāls ir viens no senākajiem Vecrīgas teritorijā, un viena no tā īpašajām vērtībām ir specifiskie šaurie gruntsgabali, kas sniedzas cauri visam kvartālam no ielas līdz ielai, iezīmējot viduslaiku periodā izveidojušos apbūves struktūru:
ēku galvenās fasādes bija vērstas pret Mārstaļu ielu, kamēr gruntsgabala dziļumā bija izvietotas saimniecības ēkas un iebrauktuve no aizmugures ielas.
Līdz mūsdienām ar nelielām izmaiņām saglabājušies divi senie gruntsgabali – 3/13 un 3/14; pirmais šodien atbilst Mārstaļu ielai 6 un uzskatāmi demonstrē viduslaiku kvartālu parcelācijas sistēmu. Gruntsgabalā kopumā atrodas trīs ēkas: divas no tām – Alksnāja ielā 6 un Vecpilsētas ielā 7 – ir tapušas 20. gs. sākumā. Sākotnēji šeit bijusi ķieģeļu mūra būve ar pildrežģa tehnikā celtām saimniecības ēkām. Pagrabā arī šodien saglabājušās ķieģeļu mūra cilindriskās un krusta velves.
Vēsturnieka Jāņa Strauberga arhīvu pētījumi atklāj dzīvojamās apbūves raksturu konkrētajā zemesgabalā. Tā bijusi "sēta starp Mārstaļu ielu un Vecpilsētu ar māju Mārstaļu ielā, četrām dzīvojamām mājām režģu būvē Vecpilsētā un izbrauktuvi".
Tāpat Straubergs noskaidrojis arī mājas īpašniekus 16. gs. gaitā.
Heinriha Tūma 1612. gada Rīgas panorāmā redzams, ka Mārstaļu ielas fronte sastāvēja galvenokārt no zelmiņu namiem, kas orientēti ar gala fasādi pret ielu. Šeit līdzās grupējās vairāki tipoloģiski radniecīgi turīgo pilsoņu dzīvojamie nami. -
Stāsta Mākslas muzeja "Rīgas birža" vadītāja Daiga UpeniecePirmais eiropietis, kas jau 13. gadsimtā piemin Ķīnas porcelānu, ir venēciešu tirgotājs un ceļotājs Marko Polo (1254–1324), aprakstot to savos slavenajos "Ceļojumos".Marko Polo uz Āziju devās 1271. gadā ar noteiktu misiju – nodot pāvesta vēstījumu Ķīnas hanam. Ceļojums ieilga uz 24 gadiem un Marko Polo Eiropā atgriezās tikai1295. gadā. Venēcija šajā laikā karoja ar Dženovu un tā nu sanāca, ka dženovieši slavas vietā viņu ielika cietumā līdz pat 1299. gadam. Bet nav sliktuma bez labuma – cietuma laiku viņš pavadīja kopā ar rakstnieku Rustičello: pateicoties šim faktam, Marko Polo ceļojumi, gan nedaudz piepušķotā veidā, bet tika pierakstīti.Tur mēs atrodam arī aprakstu par ķīniešu porcelānu.Tā nu sanāk, ka Marko Polo ne tikai atstājis senāko šīs apbrīnojamās baltās keramikas aprakstu, bet arī ieviesis tās apzīmējumu Eiropā.Marko Polo materiāla faktūrā un izskatā saskatīja līdzību ar gliemežnīcām un pielīdzināja šo materiālu kauri gliemeža "Cypraea moneta" gliemežnīcai, kas dažās Ķīnas provincēs tika izmantota monētu vietā.Marko Polo raksta: "Viņi izmanto balto "porcellane", proti, gliemežnīcas, kas atrodamas jūrā. Šajā provincē [..] izgatavo porcelāna traukus, [..] visizcilākos, kādus var iedomāties… No šejienes tos izplata visā pasaulē."No tā laika vārds "porcelāns" ienāca visās Eiropas valodās, lai gan tas, ka apzīmējums norādīja arī uz gliemežnīcām, deva pamatu nopietnam pārpratumam.Proti, gadsimtiem ilgi pētnieki uzskatīja, ka porcelāns iegūts nevis no māla, bet no ļoti smalki samaltām jūras gliemežu čaulām, kuras sajauc ar ūdeni.Šis pārpratums turpinājās ilgstoši un pat atspoguļojas Ignacio Danti 1575. gadā gleznotajā "Ķīnas kartē" Ģeogrāfisko karšu zālē Florences "Palazzo Vecchio": "Līdz ar citiem ražojumiem viņi izgatavo arī porcelānu, kas sastāv no pulverī samaltām jūras gliemežnīcām un olu čaumalām, kuras sajauc ar citiem materiāliem; šo masu viņi norok uz astoņdesmit vai simt gadiem, lai to nogatavinātu, un atstāj [kā vērtīgu mantu] saviem pēcnācējiem."Atvesto priekšmetu bija tik maz, ka, protams, arī eiropieši vēlējās tādus ražot. 16. gadsimtā agrīnos eksperimentus īpaši atbalstīja Mediči dinastija Florencē. Francisko I Mediči aizgādībā no 1575. līdz 1587. gadam Florencē tika izveidota eksperimentāla manufaktūra. Florences alķīmiķu radītā masa tika izgatavota no baltajiem Vičencas māliem un samalta kalnu kristāla, kas – kā saprotam – bija neprātīgi dārgi. Arī nepieciešamās apdedzināšanas temperatūtras šādam materiālam izrādījās ļoti grūti sasniedzamas, tādēļ ražošana ātri apsīka. Daži eksemplāri ir saglabājušies un tos var apskatīt Metropoles muzejā Ņujorkā vai V&A muzejā Londonā.Pateicoties Rietumu misionāriem, kuriem izdevās iegūt nelielu ieskatu ražošanas procesā, ko ķīnieši turēja stingrā slepenībā, īstais porcelāna izejmateriālu noslēpums beidzot nāca gaismā.Izrādījās, ka to izgatavo nevis no gliemežnīcām, bet no kaolīna – balta māla, kas tolaik Eiropā nebija pazīstams (tas nosaukts pēc Gaolinas reģiona Ķīnā), – un no laukšpatu saturoša ieža "petuntse".Jautājumu līdz galam atrisināja tikai 16. gadsimta beigās dabas pētnieks Uliss Aldrovandi (1522–1605).Jau pēc viņa nāves izdotajā darbā "Musaeum Metallicum", kas balstījās uz pirmo jezuītu misionāru aprakstiem, norādīts, ka porcelāns attiecas nevis uz zooloģijas, bet uz mineraloģijas jomu.
-
Stāsta mākslinieks Krišs Salmanis
Latvijas laikmetīgās mākslas redzamākās izpausmes ir tādi lieli un iecienīti notikumi kā Purvīša balva un piedalīšanās Venēcijas mākslas biennālē. Bet kas nodrošina ikdienas viļņošanos, no kuras ik pārgadus nosmelt galotņu putas? Protams, mākslinieki. Taču būtisku lomu spēlē arī izstāžu telpas, mākslas centri un organizācijas.
Trīs no šobrīd Purvīša balvas finālistu skatē Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā redzamajām izstādēm tapušas "Kim?" Laikmetīgās mākslas centrā, to kuratore ir "Kim?" programmu direktore Zane Onckule. Daudzi manas paaudzes mākslinieki ir auguši kopā ar "Kim?", kas šogad atzīmēs gandrīz pilngadību, rīkojot festivālu "Ēdene: saldie sešpadsmit" savā nākotnes mājvietā Hanzas ielā 22. Un nu "Kim?" jau audzina jaunu, brīnišķu mākslinieku paaudzi, regulāri izsludinot pieteikšanos uz izstāžu rīkošanu.
"Kim?" pirmā mītne bija baltais kubs Spīķeru kvartālā. Sākumā uzņemtais galvu reibinošais temps (pa trim jaunām izstādēm ik mēnesi) laika gaitā kļuvis skatītājiem un rīkotājiem draudzīgāks, bet apmeklējums gan toreiz, gan tagad rāda, cik ļoti Rīgai šāda institūcija ir nepieciešama. Man šķiet,
"Kim?" dibinātājas Zanes Čulkstēnas radošo trakumu, dižķibeles ēnā uzsākot laikmetīgajai mākslai veltītu maratonu, labi raksturo atbilde uz manu jūsmošanu par viņas tolaik izloloto festivālu "Future shorts". Tas bija grandiozs īsfilmu, mākslas un radošas uzdzīves sajaukums. Zane atbildēja, ka tagad gribētos uztaisīt kaut ko lielu. Tas ir izdevies.
2008. gadā dibinātā mākslas centra mērķi ir veicināt jaunradi, sadarbību un laikmetīgās mākslas pieejamību. "Kim?" programmā tapušas vairāk nekā 250 izstādes, pārsniedzot miljonu apmeklējumu.
Jau kopš pirmā darbības gada "Kim?" organizē ne tikai latviešu, bet arī ārzemju mākslinieku izstādes. Sākumā tās notika rezidenču programmas ietvaros. Pēdējo desmitgažu laikā mākslas rezidenču kustība pasaulē ir īpaši uzplaukusi. Tā ļauj radošo profesiju pārstāvjiem uz laiku dzīvot un strādāt jaunā un tāpēc, cerams, iedvesmojošā vidē. Mākslas rezidences nes labumu gan to dalībniekiem (laiks un telpa ārpus ikdienas), gan rīkotājiem.
Viesi ierodas ar savu pieredzi un skatījumu, bet dodas prom ar dziļāku izpratni par Latviju. Tik nedrošā ģeogrāfiskajā vietā un politiskajā laikā, kādā mēs dzīvojam, katrs jauns draugs ir no svara.
Viens no pirmajiem "Kim?" rezidentiem, nīderlandiešu mākslinieks Bass de Būers, pat nosprauda savai turpmākajai dzīvei jaunu noteikumu – ik gadu atgriezties Rīgā. Vēl pagājušogad viņam bija lieliska izstāde "Tur" telpā.
Pirms desmit gadiem "Kim?" dibināja Rezidences balvu. Tās ieguvēji devušies strādāt uz Laikmetīgās mākslas institūta "KW" rezidenci Berlīnē, "Gasworks" rezidenci Londonā, "Artport" rezidenci Telavivā un ISCP rezidenci Ņujorkā.
"Kim?" atgriežas arī pie savas rezidences rīkošanas idejas. Jau šovasar Rīgā viesosies viens no pussimta pieteikumus iesniegušajiem ārvalstu māksliniekiem.
Pēc divām dažādām īres mājvietām 2024. gada martā Saeimā tika pieņemts likums, kas paredz "Kim?" īpašumā nodot valsts nekustamo īpašumu Hanzas ielā 22. No 1948. gada līdz 2015. gadam ēkā atradās Rīgas Pārtikas rūpniecības tehnikums un Rīgas Uzņēmējdarbības koledža. Pēdējo desmitgadi tā bijusi neizmantota.
Ēka pilnībā tiks atjaunota desmit gadu laikā un tur būs gan plašas izstāžu un pasākumu telpas, gan mākslinieku darbnīcas un rezidence. Atjaunošanas laikā "Kim?" turpinās savu darbību gan pašreizējās telpās Sporta ielā 2, gan ārpus tām.
Piemēram, jaunākā "Kim?" iniciatīva – pirmā starptautiski vērienīgā laikmetīgās mākslas mese Baltijā "Riga Contemporary" – jūlija sākumā notiks "Hanzas peronā".
Atgriežoties pie sākotnējā jautājuma "Kas ir māksla?", atbildes meklēšana joprojām ir "Kim?" centrālais uzdevums. Pie reizes tas ir šī mākslas centra nosaukums: "Kas ir māksla?", saīsinājumā – "Kim?" -
Mākslas vēsturniece, publiciste, "Piebalgas kultūrtelpas biedrības" vadītāja Elvita Ruka turpina stāstus par aizraujošām piebaldzēnu dzīves epizodēm. Tās tiek smeltas brāļu Kārļa (1904–1990) un Voldemāra (1912–2004) Ruku atmiņās, kas glabājas Jaunpiebalgas novadpētniecības muzejā
To, ka piebaldzēni bijuši naski gan priekos, gan darbā, apliecina arī vizuālais mantojums – fotogrāfijas. Slavenākais Jaunpiebalgas fotogrāfs ir Artūrs Dulbe, kurš arodu apguvis Maskavā un savā salonā fotografējis pat tādas zvaigznes kā rakstnieks Antons Čehovs un dziedātājs Fjodors Šaļapins.
Maskavā Dulbe draudzējies ar citu piebaldzēnu, arhitektu un operas "Baņuta" libreta autoru Artūru Krūmiņu no Skrāģu kroga, kas atrodas pavisam tuvu Ruku dzimtas "Seviķiem". Artūrs Dulbe 1922. gadā atgriezās Latvijā un Jaunpiebalgā atvēra foto salonu, tāpēc šī pagasta ģimenes, ainavas, kultūras un saimnieciskie notikumi ir tik krāšņi un bagātīgi dokumentēti, ka sniedz pārliecinošu ieskatu brīvvalsts laika piebaldzēnu tikumos. Talkas ir viens no tiem, un savās atmiņās šo tradīciju apraksta arī Kārlis Ruks.
"Manā bērnībā "Seviķu" ciemā daudzi darbi tika veikti talkās. Vispopulārākās bija mēslu vešana un labības kulšana. Kartupeļu rakšanas, labības un siena pļaušanas talkas rīkoja tikai ārkārtējos gadījumos (miršana, smaga saslimšana, ugunsgrēks u.c.), kad nelaimi cietušajā saimniecībā darbi aizkavējās. Šīs talkas bija izpalīdzība nedienās nokļuvušam kaimiņam un tās nebija jāatstrādā. Citas gan.
Man vislabāk patika mēslu vešana, kas tika gaidīta kā lieli svētki. Uz šo talku ar izlasi aicināja dažus tuvākos kaimiņus, strādīgus radus un draugus. Slaistiem un pļēguriem mēslu talkās nebija vietas – tās bija domātas īstam darbam!
Tēvs bija talku organizētājs – sarunājis, cik no katras mājas ieradīsies pajūgu, cik puišu – mēslu mēzēju (krāvēju vezumos), cik sieviešu – mēslu ārdītāju, cik pusaudžu – braucēju. Lai viss ritētu raiti un lai kūtī, uz ceļa vai laukā nerastos sastrēgumi, talcinieku skaits bija ierobežots.
Mēslus no pajūgiem ķeksēja tikai tēvs. Viņš tos sadalīja nelielās kaudzītēs – kur vairāk, kur mazāk. Tas bija ļoti atbildīgs darbs. Tēvs teica, ka viņš katru savu zemes asi ēdinot pēc vajadzības un tāpēc visur viss tik labi augot.
Sievietes ar vieglākiem sakumiem mēslus izārdīja pēc iespējas vienmērīgi, lai nekas nepaliktu tukšā.
Es biju braucējs. Vajadzēja prast vadīt zirgu tā, lai ar mēsliem piekrautie rati neiestigtu kādā dangā vai neieslīdētu grāvī. Atpakaļceļā bija atļauts braukt pilnos rikšos. Goda lieta bija – zirgam skrienot un ratiem pa ceļa grambām lēkājot, uz glumajiem dēļiem noturēties kājās un nepakrist. Tas bija lielisks kāju muskuļu un līdzsvara vingrinājums. Nokrist no kātiem (kājām) vai braucot sēdēt, bija liels kauns. Pat visnelīdzenākajā ceļā es stingri turējos kājās, ar ko ļoti lepojos.
Mēslu vešanas talkas vajadzēja atkalpot. Tā ik gadus pabiju vairākās talkās. Tas bija gaidīts un patīkams notikums. Talciniekus cienāja ar dažādiem, galvenokārt gaļas ēdieniem – lai būtu spēks. Slāpju dzesēšanai netrūka arī miestiņa – ar medu saldināta alus.
Vīri un puiši, sievas un meitas lielījās ar savu darba tikumu, spēku un veiklību, puikas ar izveicību noturēties kājās pat viskļūmīgākajās situācijās. Tika tērgāts, jokots un dziedāts. Vakarā Gaujā vai pirtī notika lielā mazgāšanās – šķīstīšanās no kūtsmēsliem un to smaržas."
Tā Piebalgas pakalnos viss auga griezdamies, talka sekoja talkai, lustes nāca pēc darba, cilvēki nesirga ar vientulību un mācēja pašorganizēties. To lieliski apliecina gan brāļu Ruku atmiņas, gan Artūra Dulbes fotogrāfijas.
Dulbe nodzīvoja garu mūžu, no 1883. līdz 1971. gadam, taču fotogrāfa zelta laikus viņš piedzīvoja brīvajā Latvijā. Tas bija laimīgas saimniekošanas periods arī maniem senčiem, taču bilžu trūkst. To nav nedz radu lokā, nedz Jaunpiebalgas novadpētniecības muzejā. Arī atmiņās minēts, ka dažādus notikumus nācis fotografēt Dulbe, piemēram, kad agrā jaunībā miris viens no Ruku ģimenes astoņiem bērniem – ar sociālisma idejām pārņemtais Pēteris. Nav arī citu bilžu, kam dzenu pēdas.
Skumjo atbildi par zudušajiem albumiem sniedz Maruta Dravante, kas bērnību vadījusi "Skrāģu" krogā, vietā, kas tagad zināma kā operas "Baņuta" muzejs.
Marutas kundze apgalvo: "Bildes iznīcināja krievu zaldāti. Kad viņi ienāca, sākās sirošana. Biju maza. Māsa vēl zīdainis mammai klēpī. Viens ar automātu stāvēja un vaktēja, kamēr otrs izzaga visus skapjus un kumodes. Atceros, kā visu vandīja, lika atdot, rakājās pa papīriem, izņēma dokumentus. Kaut kam pielika špicku. Briesmīgi!
Skrāģu krogā, jūsmājās arī. Beigās trīs pajūgi ar salaupīto aizbrauca uz Jēcu pusi. Uz priekšu braucot, mainījuši mantas pret šņabi vai ēdamo."
Tāpēc manai dzimtai ir tikai atmiņu stāsti, citiem ir paveicies ar senatnes bildēm, bet pagātnes aina spilgti zīmējas tik un tā. Tajā ir skaista ainava, saimnieciski ļaudis, dzīves spars un savi tikumi, kas darbu līdzsvaro ar lustēm. Arī pēc mēslu talkas seko pirts un muzicēšana, kur savējie apdzied savējos. Kā rāda piebaldzēni – nekādi savrupnieki viensētnieki nav bijuši, un talkošanas tradīcija tam ir spilgta liecība. Vitāla un jēgas pilna. -
Stāsta senās mūzikas pētniece, multiinstrumentāliste, vēsturisko pūšaminstrumentu pārvaldītāja Ieva Nīmane
Vai zini, ka saksofona radītājam Ādolfam Saksam bija apmēram 40 Parīzes patentu valdē reģistrētu patentu, tostarp arī ar medicīnu saistīti?
Mūsdienās saksofons ir viens no populārākajiem pūšaminstrumentiem, kurš lieliski iekļaujas gan akadēmiskās, gan populārās mūzikas žanros. Tas ir jaunākais instruments koka pūšaminstrumentu saimē. Jā, tieši koka pūšaminstrumentu, jo, lai gan kopš savas dzimšanas izgatavots no metāla, tomēr, līdzīgi kā klarnetei, tam ir vienpusēja niedres mēlīte. Zinām precīzu šī instrumenta patenta reģistrēšanas datumu: tas ir 1846. gada 22. jūnijs.
Ādolfs Sakss vēlāk daudzkārt lielajās Parīzes instrumentu un inovāciju izstādēs demonstrēs instrumentus, kuri nes viņa vārdu, piemēram, sakstrompete vai sakstrombons. Viņš iegūs godalgotas vietas, bet lielākā daļa no šiem instrumentiem, kurus pārsvarā izmantoja militārajos orķestros tā laika Francijā, līdz ar Ādolfa Saksa aktīvās instrumentu attīstītāja un izgudrotāja darbības beigām izies no aprites. Bet saksofons paliks, kaut arī šī instrumenta ceļš mūzikā nebūt nebija taisns un rozēm kaisīts.
Lai gan kopš paša sākuma instrumentam bija atbalstītāji, toskait arī komponisti, kas iekļāva saksofonu savās orķestra partitūrās (Meijerbērs, Masnē, Sensānss un citi franču skaņraži), tomēr bija arī tādi, kas saksofona skaņu aprakstīja kā neizteiksmīgu un tukšu, nodēvējot to par skaļu un bļaustīgu instrumentu...
Instrumenta prestižu nevairoja arī labi domātais, tā popularizēšanai radītais reklāmas sauklis: "Ikviens, kurš spēlē kādu pūšaminstrumentu, var apgūt saksofona spēli vien nieka astoņās dienās!" Fagotisti, obojisti un klarnetisti, kuri pavadījuši garus gadus prasmju izkopšanā sava instrumenta spēlē, nespēja nopietni uztvert šādu saksofona prezentāciju.
Taisnības labad gan jāpiebilst, ka pirmie, kuri jau 1850. gados atskaņoja orķestra partitūrās iekļautās saksofona partijas, bija tie paši fagotisti, obojisti un klarnetisti, kuri bija apguvuši arī saksofona spēli...
Ādolfa Saksa interese par instrumentu pilnveidošanu un jaunradīšanu radās nekur citur kā ģimenē. Viņa tēvs Šarls Jozefs Sakss arī bija instrumentu meistars. Viņa izgudrojums ofiklaids (ophicleide), kuru Hektors Berliozs izmantojis savā "Fantastiskajā simfonijā", ir pēctecis renesanses laika zemajam pūšaminstrumentam ar nosaukumu "serpents", un patiešām atgādina vairākos līkumos saliekušos čūsku.
Ādolfam interesēja tēva darbnīcā notiekošais. Viņiem bija daudz kopīgu īpašību: zinātkāre un nerimstoša vēlme uzlabot savus instrumentus, vēlēšanās izzināt akustikas principus, ārkārtīga neatlaidība, kas reizēm robežojās ar spītību. Bet Ādolfs bija arī tāds bērns, kurš nemitīgi iekūlās kādās nepatikšanās.
Saskaņā ar Ādolfa Saksa pirmā biogrāfa Oskara Kometanta (Oscar Comettant) teikto, nelaimes, kuras piemeklēja jauno izgudrotāju, bija teju šaušalīgas.
Reiz, krītot no kāpnēm, viņš sasita galvu uz akmens grīdas. Vai citkārt Ādolfs iedzēra vitriola un ūdens maisījumu, domājot, ka tas ir piens. Viņš guva apdegumus, sprāgstot šaujampulverim, un no jumta krītošs akmens atstāja viņa galvā rētu uz visu mūžu.
Tikai laimīga sagadīšanās viņu paglāba no nāves, jo viņš aizmiga telpā, kurā atradās tikko lakoti priekšmeti. Viņu atrada, pirms viņš bija paspējis saelpoties indīgos lakas izgarojumus...
Ādolfs Sakss uz Parīzes patenu valdi devās it bieži, un nebūt ne visi viņa izgudrojumi bija saistīti ar mūzikas instrumentiem vai to uzlabojumiem.
Pēc slimības 1863. gadā viņš patentēja iekārtu, kura telpā izsmidzina antiseptiskus tvaikus. Tāpat viņš piedāvāja jaunus risinājums koncertzāļu akustikas uzlabošanai – balstoties uz paraboliskiem principiem, zālei būtu jābūt iegarenas olas formā.
Bet visdīvainākais un arī visnepraktiskākais no Adolfa Saksa izgudrojumiem, kuru gan neizdevās patentēt, bija "Saksa lielgabals", kura stobra diametrs būtu 10 metri, un tas izšautu 550 tonnas smagus lādiņus.
Lai gan lielāka daļa izgudrojumu, kuri nesa Ādolfa Saksa vārdu, mūsdienās ir zaudējuši savu aktualitāti, tomēr viens, nu jau gandrīz 200 gadu garumā, turpina pilnveidoties un pārsteigt mūs ar savu spilgto skanējumu tik daudzveidīgās izpausmēs. -
Stāsta flautiste Liene Denisjuka-Straupe
Pētniecības procesā esmu nonākusi pie atziņas, ka tas var būt jebkurš cilvēks, kas ir gatavs iekļaut savā radošajā darbībā hepeninga vai kolāžas elementu un īstenot dadaismam raksturīgo izaicinošu paradoksalitāti un nesistēmiskumu sava mākslinieciskā naratīva veidošanā.
Dadaistam nav jāpieder vienam noteiktam stilam. Dadaists var būt kā hameleons, kas vienu brīdi ir radoša personība, citu brīdi –ugunsdzēsējs vai caurumu lāpītājs jebkurā dzīves situācijā.
Dadaisti nenodala dzīvi no mākslas un atrodas nemitīgā notikumu plūsmā, kuru viņi nespēj uztvert nopietni, vienlaikus aktualizējot nopietnu jautājumu klātesamību. Jebkam piemīt potenciāls kļūt par hepeningu un tas ir katra mākslinieka paša ziņā, kādas kolāžas viņš veido un ko tieši viņš ar to vēlas pateikt.
Citējot Juri Ābolu: "Cilvēka desmittūkstošgadīgo kultūrvēsturisko pieredzi apcerēt ir grūti. Toties skaisti. Skaistuma, savukārt, es nealkstu. Tādēļ nerakstu īpaši daudz... [...] Dada ir viss! Viss ir Dada! – tā savos manifestos 1916. gadā sludināja dadaisma klasiķi: Hilzenbeks, Šviters, Arps un citi... Esmu vienisprātis ar viņiem – dadaistisks piesitiens mūsdienu bezgaljautrajās kolīzijās spējīgs kādam nest pat prāta atskurbumu jeb arī ienest vispārējā haosā zināmu kārtību.
Dzīve neaprobežojas vien tikai ar lēkāšanu, baumu laišanu un naudas skaitīšanu.
Nemēģinu savas estētiskās problēmas sarežģīt jeb izdaiļot. Vērību piegriežu nevis tehnoloģijām vai fantāzijām, bet gan cilvēkam, kā arī semantikai – programmētāju cietajam riekstam, – jo arī no viņu, tāpat kā dadaistu tekstiem, lielas jēgas nav tā kā tā. Visu pārējo priekšā man pasaka mana paša zemapziņa un estētiskā iedrīkstēšanās: iepazīstot tās reālijas, kuras cilvēki iznieko, – abu šo manu daiļrades elementu nedrīkstētu būt par daudz."
1978. gadā tapa, iespējams, pirmais dadaistiskais darbs, kad Ābolam bija jābeidz Latvijas Valsts konservatorijas pirmais kurss un, lūk, citāts no autora teiktā Dāvim Eņģelim Latvijas Radio 3 "Klasika" rīkotajā komponista autorkoncertā "Tīrs Ābols" 2020. gada 12. oktobrī Latvijas Radio 1.studijā:
"Pirmā kursa eksāmenā biju uztaisījis tādu gabalu, kas saucās "Tutaj" (poliski tas nozīmē – šeit). Sižets bija tāds, ka četri kungi sarunājas katrs savā valodā pilnīgi nesaprotamās intonācijās, kamēr sāk grābt viens otru pie rīkles, un tad arī viens tiek nožmiegts.
Diezgan naturālas, neintonētas skaņas, un kā zeltaina stīga visam cauri iet motīvs – tutaj, tutaj, tutaj… Nu un beigās, pie tā nogalētā pēdējā dvesiena, vēl reverberācija uz pēdējā akorda. Visi mēmi. Kapa klusums. Apspriede.
Vēlāk man stāstīja, ka Skulte esot rādījis baigi skābu ģīmi, un Ivanovam deguns divreiz garāks izstiepies. Galu galā dabūju savu godīgi nopelnīto trijnieku pēc piecu ballu sistēmas.
Gandrīz jau izlidināja, bet es turpināju savus eksperimentus."
Atskatoties uz vēsturiski oriģinālākajiem hepeningiem, būtu pieminami vismaz pāris Ervina Šūlhofa darbi. Kā pirmo vēlos izcelt viņa 1919. gadā sacerēto Vācu simfoniju (Symphonia Germanica), kur burtiski tiek izkliegts Vācijas himnas melodijas fragments ar vārdiem: "Deutschland über alles!" Kompozīcijas fonētiku veido balss disonanses un bruitiski trokšņi. Simfonijas tapšanas laikā Šūlhofs bija uzrakstījis arī šādu komentāru: "Absolūtā māksla ir revolucionāra, tā pieprasa attīstību, noved pie apvērsuma un paver jaunus ceļus. Īpaši tas attiecas uz mūziku, jo šis mākslas veids ir visdzīvākais, kas visdziļāk atspoguļo izbēgšanu no imperiālistiskās tonalitātes, ekstātiski uzsākot ceļu pretī labām pārmaiņām."
Savukārt otrs ļoti neparasts ir Šūlhofa Klaviercikls "Fünf Pittoresken". Laikā gaitā tas ieguva atpazīstamību ar nosaukumu "In Futurum", kas sakrīt ar 3. daļas virsrakstu. Tā ir precīzi izrakstīta mūzika, kas ir izpildāma klusumā. Tādējādi 1952. gadā amerikāņu komponista Džona Keidža "4’33" nebūt nav pirmais šāda veida skaņdarbs mūzikas vēsturē.
Taisnības labad jāpiebilst, ka arī Šūlhofa "In Futurum" nebija pirmais klusuma skaņdarbs.
Senākā zināmā nedzirdamās mūzikas kompozīcija ir "Sēru maršs izcila, nedzirdīga vīra bērēm" (fr. "Marche Funèbre composée pour les Funérailles d'un grand homme sourd"), kas tika radīta 1884. gadā un tās autors ir franču žurnālists Alfonss Alē (Alphonse Allais, 1854–1905).
Viņš ir devis ļoti skaidru interpretācijas norādi deviņām tukšām taktīm ar apzīmējumu lento rigolando (tulk. no franču valodas "rigoler" nozīmē gūt prieku), turklāt 1897. gadā Alē papildināja savu opusu, pievienodams vēl 15 klusuma taktis. -
Stāsta žurnālists un politiķis, savulaik – Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētāja pirmais vietnieks Dainis Īvāns
1990. gada Latvijas PSR Augstākās padomes vēlēšanas notika pēc mažoritārā principa. Katrā no 201 vēlēšanu apgabala kandidātam vēlētāju priekšā nācās izturēt sīvu konkurenci ar vairākiem sāncenšiem.
Galvenās prasības Latvijas Tautas frontes atbalstītajam kandidātam bija konkurētspēja un drosme balsot par neatkarību, kā arī gatavība bez palīgiem, kādu tā laika deputātiem nebija, atjaunot tiesisku valsti pat ne no nulles, bet mīnuszīmes.
Tautas frontes frakcija saliedēja izcilas, izglītotas, dažās jomās pat visizcilākās Latvijas personības un spilgtus oratorus. Viņiem nācās stāties pretī gadu desmitos koptai padomju demagoģijai, provokācijām un rupjībai.
Katras komisijas vadītājs Augstākajā padomē bija lielisks savas jomas pārzinātājs. Izglītībā un kultūrā – vēlākais Kultūras akadēmijas dibinātājs, profesors Pēteris Laķis, ārlietās – Mavriks Vulfsons, pašvaldību reformā – Jānis Škapars un ne tikai viņi.
Par Latvijas leģendu kļuva pirmā Augstākās padomes cilvēktiesību komisijas vadītāja, Latvijas nacionālo kultūras biedrību asociācijas izveidotāja Ita Kozakeviča...
Apbrīnojama bija daudzu deputātu māka runāt bez iepriekš uzrakstītiem tekstiem, filigrāni argumentēt un pierādīt. Turēties pie taisnības un patiesības.
Taču 4. maijā centrālo runu par tautas tiesībām uz atņemto valsti lūdzām teikt rakstniekam Albertam Belam. Nesen rakstnieka meita Latvijas Nacionālā vēstures muzeja Tautas frontes muzeja nodaļai nodeva tēva Augstākās padomes laika arhīvu ar dokumentiem, likumu uzmetumiem, to labojumiem, tīrrakstiem un melnrakstiem. Starp tiem viena liela bieza klade, kurā Alberts fiksējis vai katru deputāta darba dienu. Tajā atradās arī četru mašīnraksta lapu garās 4. maija runas uzmetumi un sēdē nolasītais teksts ar pēdējā brīža labojumiem.
"Ja še zālē sēž kāds, kas jau grib dalīt mūsu mantu," gluži vai dzirdu Alberta mazliet uztraukto, saspringto balsi, "tad ieteicu mazliet pagaidīt. Mēs vēl elpojam. Šī ir mūsu pēdējā iespēja izdzīvot, un mēs to izmantosim. Tāpēc mēs pieprasām neatkarību. Latvijai, Lietuvai Igaunijai… Ukrainai, visām valstīm, kur cilvēka dzīvība jāaizsargā, lai tā būtu svēta un neaizskarama."
Kopumā 4.maija sēdes gaita ir stenografēta, daudz filmēta un fotografēta. Iespējams pārbaudīt katra deputāta balsošanas lapiņu ar apvilkto PAR. Zināmi balsojuma boikotētāji no frakcijas "Līdztiesība".
Tomēr dokumentētas ne visas dramatiskās epizodes Neatkarības deklarācijas ceļā uz pasludināšanu. To, ka par tās izgāšanu ne vien ar frakcijas "Līdztiesība", bet arī ar vientiešu un bailuļu spēkiem Maskava gādāja, apliecina kaut vai 4. maija rītā negaidīti uzradušies alternatīvie, maigi prokremliskie Augstākās padomes lēmuma projekti, kas, gods kam gods, visdrīzāk tika veiksmīgi noairēti sekretariāta papīrkurvī un līdz izskatīšanai nenonāca.
Toties 30. aprīlī Rīgas lidostā čekas vīri apcietināja, lai ar verdiktu – "uz mūžu – no PSRS uz Vāciju deportētu vienu no svarīgākajiem Deklarācijas autoriem un konsultantiem Egilu Levitu.
Par laimi mums un viņam, kā arī pateicoties pareizas 4. maija Deklarācijas pareizai pieņemšanai, Padomju Savienības atlikušais mūžs izrādījās īss.
Neatkarības atjaunošana nebija vienreizējs akts. PSRS Prezidenta 1990. gada 14. maija dekrēts, ar ko viņš Latvijas Neatkarības Deklarāciju pasludināja par antikonstitucionālu, vairs nespēja ietekmēt Latvijas Augstākās padomes nostāju vai pašu neatkarības atgūšanas procesu. Tas 1990. gada 4. maijā bija formāli pasludināts un nenovēršami turpinājās ar virkni citu soļu. Tas noslēdzās 1991. gada 21. augustā ar Konstitucionālā likuma pieņemšanu un Latvijas starptautisku atzīšanu.
4. maija Deklarācija Latvijā ārēji un tūlīt it kā neko nemainīja. PSRS varas struktūras saglabājās paralēli atjaunotās Latvijas radītajām un reformētajām. Padomju armija un karabāzes tepat. Stūra mājas čekisti savos posteņos. Vissavienības militārās rūpnīcas darbojas kā darbojušās. Noplūda gan ziņas, ka no Latvijas PSR Valsts drošības komitejas arhīviem kaut kur kaut kas tiekot pārvietots uz Maskavu, bet Zviedrijas izlūkdienests piefiksējis kodolgalviņu izvešanu.
Viskardinālāk tomēr bija mainījusies latviešu kolektīvā apziņa. Tajā iemājoja kaut kas tāds, ko nav iespējams nošaut, arestēt, deportēt, iebiedēt.
Pēc Deklarācijas pieņemšanas deputāti un cilvēki kopā ar tik laimīgām sejām kā nekad agrāk, savstarpēju simpātiju skauti, plūda uz Daugavmalu, uz neviena īpaši neorganizētu sadziedāšanos. Latvijas Nacionālās enciklopēdijas 4. maija šķirklī to labi ilustrē Ulda Brieža fotogrāfija ar koklētāju, kurš rokās tur notis augšupceļošai melodijai "E-si brīv-a, Lat-vi-ja!"
Ziedi klājās Brīvības pieminekļa pakājē.
Tomēr dziesmoto manifestāciju nācās beigt ātrāk, nekā pienāktos un gribētos. Krastmalai tuvojās padomju bruņutehnikas kolonna uz 9. maija militārās parādes mēģinājumu. Neviens nevarēja zināt, ka tā būs pēdējā okupācijas armijas "Uzvaras dienas" parāde Rīgā.
Tautas frontes vēlēšanu centra un administrācijas darbinieki ar daļu no deputātiem vēl atgriezās Tautas frontes mītnē Vecpilsētas ielā, lai viens otram pateiktos par darbu un simboliski pieliktu punktu komplicētajam Neatkarības deklarācijas ceļam uz pasludināšanu.
Tai pašā laikā, kā rakstījis viens no Tautas frontes muzeja un Valsts valodas centra 4. maija 35. gadadienai veltītā eseju konkursa "Mana balss brīvībai" dalībnieks, Rīgas 88. vidusskolas 10. klases audzēknis Renāts Derjugins, "Latvijas neatkarība nav akmenī cirsta – tā ir kā koka laiva, kas mums pašiem jākopj un jāstūrē pasaules politiskajos viļņos". - Mostrar mais
