Эпизоды
-
"Mūsu svarīgākais mērķis ir būt ukraiņu balsij Vācijā. Bailes no kara te ir jūtamas gan politiķu vidū, gan daļā sabiedrības. Šīs bailes attur no lielākas palīdzības un tās ir kā barība populistiem un ekstrēmistiem, kas no tām barojas un priekšvēlēšanu laikā tās izmanto." Tā saka šīs nedēļas viesis Jurijs Kečurs. Puisis no Ļvivas, kurš pirms vairākiem gadiem ieradās Minhenē studēt medicīnu. Pēc pilna mēroga iebrukuma viņš izveidojis platformu sociālajos medijos, ar kuras palīdzību informā vāciešu un ukraiņus par dažādām ar Ukrainu saistītām aktualitātēm, tostarp skaidrojot dažādas ar Ukrainu saistītas politiskās norises. Par savu pieredzi Jurijs stāsta Rihardam Plūmem.
Savukārt Dīvs Reiznieks iztaujā Vācijas Māršala fonda Ziemeļu novirziena vadītāju un drošības politikas pētnieci Kristīni Bērziņu par šādām tēmām:
ASV izved Krieviju no izolācijas, uzsākot divpusējās sarunas;
Eiropas lielvalstis piedzīvo nepieredzētu aizvainojumu. Kāpēc tā varētu būt laba ziņa mūsu kontinenta vienotībai?
Vai Latvija vēl aizvien var rēķināties ar NATO līguma 5. pantu solīto aizsardzību?
Epizodes gaita:
00:31 Ievads
03:46 EXPLAINER: Donalda Trampa pārsteidzošā retorika, Zelenska atbilde un ekspertu komentāri.
11:48 Drošinātāja ekspertes Kristīnes Bērziņas komentārs šoreiz par šādām aktualitātēm:
12:19 ASV un krievija vēlas atsākt tuvākas biznesa saites.
14:19 ASV šobrīd nav norakstāma, bet risinājumu no tās nav iemeslu gaidīt.
15:35 Emocionālākā reakcija no Eiropas lielākajām valstīm.
17:34 Ja Eiropa apvienotos, būtu ievērojams spēks.
18:37 Šokam ir ātri jāpāriet. Vietā jānāk domāšanas maiņai un, maka atvēršanai un reāliem darbiem aizsardzības spēju stiprināšanai.
23:02 Eiropas lielvalstis šokētas, jo ar tām vairs nerēķinās, radot nepieredzētu aizvainojumu un priekšnoteikumus tam, lai izdarītu lietas par ko iepriekš nespēja vienoties.
26:35 Vai Latvija vēl aizvien var rēķināties ar NATO līguma piektā pantu solīto aizsardzību?
31:20 Rihards un Dīvs par reakciju uz Trampa izteikumiem kreivijā.
34:40 Piesakām šīs epizodes galveno viesi – Minhenē studējošo ukraini Juriju Kečuru, kurš, vēloties darīt ukraiņu viedokli zināmu Vācijā, kopā ar domubiedriem izveidojis sociālo tīklu platformu “MUcraine”.
36:37 Kā, kad un kāpēc Jurijs nokļuva Vācijā?
38:13 Platforma “MUcraine” izveidota, lai dotu ukraiņiem balsi Vācijā un tās politikā.
44:16 Vācija ir daļa no lielākas Eiropas problēmas, domājot, ka šis karš ir kaut kur tālu un to īsti neskar.
47:03 Baidoties no iespējamā kara, daudzi izvēlas ignorēt notiekošo Ukrainā.
49:49 krievijas dezinformācijas loma viedokļu veidošanā Vācijā ir ļoti liela.
53:07 Kādēļ svarīgi Vācijā rīkot demonstrācijas?
54:18 Vācu politiķu neracionālās bailes no eskalācijas.
55:22 Ko Ukraina var sagaidīt no Vācijas iekšpolitiskajām “spēlēm”?
59:40 Kāpēc Vācijā ukraiņi nodarbināti mazāk nekā citviet Eiropā?
1:02:34 Vācijas atbalsts Ukrainas valstij ir nepietiekams.
1:05:14 Jurijs atzīt, ka savu nākotni šobrīd prognozēt neiespējami.
1:06:40 Sarunas beigas.
1:06:55 Rihards un Dīvs pārspriež interviju un tikšanos ar vienu no Drošinātāja iepriekšējām viešņām.
1:09:12 padalieties ar šo interviju un epizodi.
1:09:20 Rakstiet mums [email protected]
1:09:55 Aicinājums turpināt atbalstīt Ukrainu.
Viss svarīgākais par karu Ukrainā ir un būs vienuviet – Latvijas Radio raidieraksta “Drošinātājs” jaunākajā epizodē.
Ja vēlies, lai izskaidro kādu tev interesējošu jautājumu par notiekošo Ukrainā vai vēlies ieteikt intervijas varoni, raksti: [email protected] vai ver vaļā linktr.ee/drosinatajs -
Kas pēdējos trīs gados mainījies Latvijas aizsardzībā? Nākamnedēļ apritēs trīs gadi kopš Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā. Latvija ne tikai sniegusi ievērojamu atbalstu Ukrainai, bet arī būtiski attīstījusi savu aizsardzību. Dzīvojot blakus agresorvalstij Krievijai, tas ir īpaši svarīgi, tāpēc palielināts finansējums, stiprināti bruņotie spēki un attīstīta militārā industrija. Kas tieši ir paveikts un vai šie pasākumi padarījuši Latviju drošāku?
"Šo trīs gadu laikā Latvijas aizsardzība ir būtiski attīstījusies visās jomās," uzsvēra aizsardzības ministrs Andris Sprūds ("Progresīvie"). Viņš stāstīja, ka ir pieaugusi gan sabiedrības izpratne par kopīgo atbildību agresorvalsts draudu priekšā, gan apziņa, ka jābūt gataviem dažādiem scenārijiem. Tāpat nostiprinājusies izpratne par nepieciešamību palielināt finansējumu aizsardzībai.
"Mēs esam ieguldījuši savos Nacionālajos bruņotajos spēkos (NBS), to spējās. Ir pretgaisa aizsardzības sistēmas, kājnieku kaujas mašīnas, ko mēs iegādājamies, kas jau ienāk mūsu spēkos, bet, protams, ienāks arī tuvākajā laikā. Ir atjaunots militārais obligātais valsts aizsardzības dienests. Ir izvietota NATO daudznacionālā brigāde šeit uz vietas. Brīdī, kad ir eksistenciāli jautājumi, apdraudējumi mūsu valsts brīvībai, drošībai, es domāju, ka tad mēs visi esam absolūti vienoti. Tā kā šeit, aizsardzībā, ir tas apliecinājums mūsu vienotībai, mūsu spējai mobilizēties. Tas nenozīmē, ka nav jādara vēl – mājasdarbu ir vēl atliku likām," pauda Sprūds.
Sprūds norādīja, ka arī turpmāk jāattīsta visas aizsardzības jomas – no munīcijas līdz modernajām tehnoloģijām, īpašu uzsvaru liekot uz dronu armijas izveidi un pretdronu sistēmām.
Viņš atzina, ka agrāk aizsardzībai pievērsta nepietiekama uzmanība, taču tagad Latvija aktīvi attīsta gan pretgaisa aizsardzību, gan citus stratēģiski svarīgus virzienus.
Turklāt arī finansiāli Latvija aizsardzībā iegulda arvien vairāk. Šī gada valsts budžeta prioritāte ir aizsardzība. Vairāk nekā 1,5 miljardus eiro jeb 3,45% no iekšzemes kopprodukta Latvija atvēl aizsardzībai. Nākamgad valdība apņēmusies aizsardzībai atvēlēt vismaz 4% no IKP, bet tālākajos gados jau 5% no IKP. -
Пропущенные эпизоды?
-
Ukraina, Krievija, ASV, Eiropas drošība - šie ir temati, kas aizvadīto dienu fokusā. Notikumi risinās lielā ātrumā. Situācija drošības jomā pasaulē ir strauji mainījusies, raisot uztraukumu Eiropā.
Kurš vēl atceras, ka aizvadītās nedēļas nogalē galvenā uzmanība bija pievērsta Minhenei, kur pulcējās valstu līderi, lai spriestu par to, kā nodrošināt mieru Eiropā? Tur vislielāko uzmanību izpelnījās Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis.
Tūdaļ pēc Minhenes vairāku valstu vadītājus 17. februārī Parīzē pulcēja Francijas prezidents Emanuels Makrons. Šaurākā lokā tika spriests, kādai jābūt Eiropas nostājai pēc tam, kad ASV ir sākusi attālināties no Eiropas drošības politikas.
Savukārt 18.februārī Saūda Arābijā jau notika pirmā tikšanās starp ASV un Krievijas delegāciju pārstāvjiem, lai sagatavotu iecerēto Donalda Trampa un Vladimira Putina tikšanos. Pēc tās Tramps paudis atklātu atbalstu Putinam un faktiski vainojis ukraiņus, ka tie esot pieļāvuši karu un neesot vienojušies ar krieviem jau agrāk.
Bet šodien, 19. februārī, Parīzē tiek rīkota nākamā tikšanās, kurā Eiropas valstu vadītāji spriedīs par tālāko rīcību. Bet Eiropa vienojusies par jaunām sankcijām pret Krieviju.
Aktualitātes analizē Ģeopolitikas pētījumu centra vecākais pētnieks Jānis Kažociņš un Latvijas Radio ziņu dienests žurnālists Rustams Šukurovs. Ierakstā viedokli pauž Dmitro Levus, politologs, Sabiedrisko pētījumu centra "Ukrainas meridiāns" direktors.
-
Pēc tam, kad valdības vadītāja Evika Siliņa būs pabeigusi sarunas ar visiem ministriem, tiek solīta skaidrība par valdības restarta plānu. Kāds tas varētu būt, vai valdībai tas būs stabilizējošs vai ne tik ļoti – par to diskusija ar politikas ekspertiem Krustpunktā.
Analizē Latvijas Universitātes profesors Jānis Ikstens, pētniecības firmas SKDS direktors, sociologs Arnis Kaktiņš, politologs Arturs Bikovs un sabiedrības "Mediju tilts" direktors Filips Rajevskis.
Šonedēļ uzzināsim, kuri ministri zaudēs amatu, varbūt varētu mainīties arī atbildības sadalījums starp valdību veidojošajām partijām. Valdībai ir vajadzīgs restarts. Pirmie, šķiet, publiski par to ierunājās Zaļo un zemnieku savienība, domu ir pārņēmusi labprāt arī premjerministre. Kuluāros daudzi domā, ka primāri tas skars satiksmes ministru, Kasparam Briškenam atņemot ministrijas vadību. Laikam būs vēl kādas pārmaiņas, jo koalīciju neviens izjaukt negrib. Tāpēc solidaritātes vārdā revīzija būs plašāka. Tajā pašā laikā ir jautājums, kā vērtēt pašas premjeres un vispār partiju darbu kopumā? Runājam par to, kas notiek Latvijas politikā. -
Šobrīd ir lielu iespēju laiks Eiropai. To intervijā Latvijas Radio atzina Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieks Imants Lieģis. Runājot par Krievijas un ASV sarunām Sauda Arābijā, Lieģis pauda, ka ir pāragri izdarīt par tām secinājumus, jo esot daudz nezināmo par Putina un Trampa iespējamo vienošanos.
Bijušais diplomāts noliedza iespēju, ka kara iznākumu varētu izlemt bez Ukrainas un Eiropas klātbūtnes sarunās. Viņš arī uzsvēra, ka ir labi, ka šobrīd arī Eiropa rīkojas, kā, piemēru minot Makrona organizētās tikšanās Parīzē. -
Vairāku stundu ilgas ASV un Krievijas amatpersonu sarunas 18. februāri norisinājās Saūda Arābijā. Vadošie Vašingtonas un Maskavas diplomāti runāja par abu valstu attiecību atjaunošanu un provizoriski sāka centienus izbeigt karu Ukrainā. Šīm sarunām pievērsta visas pasaules uzmanība, jo kas tāds faktiski nav noticis kopš krievijas iebrukuma Ukrainā pirms trim gadiem.
Šīs bija pirmās sarunas, kurās ASV un Krievija tikās pēc pilna mēroga iebrukuma Ukrainā. No Krievijas puses tajās piedalījās ārlietu ministrs Sergejs Lavrovs, diktatora Vladimira Putina padomnieks Jurijs Ušakovs un Krievijas valsts ieguldījumu fonda vadītājs Kirils Dmitrijevs. No ASV puses šeit bija valsts sekretāru Marko Rubio, nacionālās drošības padomnieks Maiks Valcs un ASV Tuvo Austrumu sūtni Stīvs Vitkofs.
Abas puses jau pirms sanāksmes uzsvēra, ka šīs dienas tikšanās nav saistīta ar pamiera sarunu sākšanu. Vašingtona un Maskava vēlas nodibināt kontaktus un saprast, vai abām pusēm ir redzams pamats un vēlme un kura būvēt sarunas. ASV vēloties noskaidrot, vai Krievijas vēlmes panākt pamieru ir nopietna, un valsts sekretārs Rubio jau licis noprast, ka kopējais sarunu process būs ilgs, proti, runājam par mēnešiem. Maskavas prioritāte šajā sanāksmē savukārt esot attiecību ar ASV normalizēšana un vēlme saprast, kā sākt sarunas par Ukrainu.
Un kā pēc sanāksmes atzinis Putina padomnieks Jurijs Ušakovs, viņš nevarētu teikt, ka pēc šīm sarunām abas puses esot kļuvušas tuvākas, taču sarunas neesot bijušas sliktas un bijusi ļoti nopietna diskusija par visiem jautājumiem, kurus bija vēlme pārrunāt.
Komentē vēstures doktors, politologs Ojārs Skudra. -
Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar Ģeopolitikas pētījumu centra direktoru un Rīgas Stradiņa universitātes asociēto profesoru Māri Andžānu par ASV ārpolitiku, Eiropas pozīciju, ASV un Krievijas attiecībām.
Kopš Donalda Trampa kļūšanas par ASV prezidentu 20. janvārī ir pagājis zināms laiks, kurā jau varam iezīmēt to, kas patiesībā notiek. Pirmajā mirklī daudz kas no tā, ko jau ASV administrācija ir izdarījusi varētu likties, ka tās varbūt ir viltus ziņas, taču tā nav. Un beigās izrādās, ka tā ir balta patiesība.
Kopš 2025. gada 20. janvāra ir pagājis zināms laiks, kur notikumi, kuri varbūt bija ziņu virsrakstos pašās pirmajās dienās, ir jau atkāpušies. Mums jau ir aizmirsušies tie fakti, kuri varbūt citkārt tiktu diskutēti mēnešiem un varbūt pat gadiem ilgi. Vēsturnieks Timotijs Snaiders nesen savā vlogā rakstīja par to, ka tā ir apzināta stratēģija - darīt ātri, jo nezina, kas tālāk sekos. Radīt vispārēju apjukumu. Kāds ir jūsu redzējums attiecībā uz to, kas ir šī stratēģija, kura šobrīd tiek realizēta? Un kas varētu mūs sagaidīt?
Māris Andžāns: Pat nezinu, no kuras puses lai sāk. Trampa kungu vai nu mīl, vai nu nīst. Viņam ir daudz piekritēju, daudz pretinieku. Viņš ir arī ļoti konsekvents savā rīcībā, darbībā. Tas, ko esam redzējuši pēdējo nedēļu laikā, šķiet, ka ir pagājuši vairāki mēneši. Ir tik daudz kas noticis, tik daudz izteikumu, ko daļa uzskata par labiem, citi - par skandaloziem. Un tas tas parāda arī viņa rokrakstu. Arī pirmās prezidentūras laikā viņš rīkojās līdzīgi, pa brīdim nākot ar jauniem paziņojumiem, ar jauniem priekšlikumiem, kas ir tik aizraujoši vieniem vai tik biedējoši citiem, ka aizmirstās jau iepriekšējie.
Atbildot pirmajiem administrācijas lēmumiem, ir radusies kustība "51", kas ir 50 protesti, 50 štati un viena diena, izmantojot tēmturus, aicina valsts iedzīvotājus nostāties uz demokrātijas aizstāvību. Pārmetums ir, ka Tramps konsekventi īsteno viņu līdzgaitnieku izstrādāto plānu, kas pazīstams kā "Projekts 2025", kas ir vairāk pārmetums tādā kā sazvērestības, valsts apvērsuma organizēšanā.
Māris Andžāns: Plāns publiski pieejams, ap 1000 lapām garš, izstrādāja "The Heritage Foundation", konservatīva domnīca. ASV tā tas ir pieņemts, ka politiķi, kas netiek ievēlēti, daudzi aiziet uzņēmējdarbībā vai arī aiziet domnīcā strādāt. Un arī domnīcas sadalās pēc savām nostādnēm, cik sociālpolitiski vai ekonomiski liberālas vai konservatīvas viņas ir. Un " Heritage" ir viena no senākajām konservatīvajām domnīcām. Tā viņi dara uz katrām vēlēšanām, sagatavo programmu. Skaidrs, ka daudz kas sakrīt ar šī "Projekta 2025" nostādnēm. Tas, ko Tramps īsteno. Savā ziņā tas bija kā melnraksts Trampa kunga prezidentūrai.
Tramps paziņoja par gatavību uzsākt tirdzniecības karu ar Kanādu, Meksiku un Ķīnu. Vai varam iezīmēt, kas ir viņa ārpolitiskā līnija attiecībā uz saviem partneriem, kāda bija Eiropas Savienība un NATO līdz šim.
Māris Andžāns: Aptuveni forma ir skaidra. Protams, Amerika pirmajā vietā. Izraēla - otrajā vietā. Arī attiecībā uz ārvalstu palīdzības sniegšanu. Tātad ir apturēta arī militārā palīdzība visām valstīm, izņemot divas - Izraēlu un Ēģipti. Kāpēc Ēģipte? Tāpēc, ka 70. gadu beigās, kad tika panākta Izraēlas un Ēģiptes attiecību normalizācija, arī Ēģipte sāka saņemt diezgan brangu ASV palīdzību, kas faktiski ir palīdzība Izraēlai, lai Ēģipte uztur normālas attiecības un arī spēj eksistēt tādā formā, kā Ēģipte eksistē. Līdz ar to ārpolitika rada satraukumu par to, ka ASV var atgriezties pie izolacionistiskas pieejas, kāda tā bija pirms Otrā pasaules kara vai pirms Pirmā pasaules kara. Lēmumi pagaidām nav iepriecinoši.
Ko iezīmē "Projekts 2025" attiecībā uz šo?
Māris Andžāns: To, ka Krievija nav pirmajā vietā ienaidnieku listē. Par to, ka ir citas valstis svarīgākas. Tur bija piecas valstis - Ķīna, Irāna, Venecuēla, Ziemeļkoreja, Krievija. Varbūt kādu izlaidu, bet Krievija bija kādā ceturtajā vietā tikai.
Kā jūs to skaidrotu attiecībā uz Eiropas politiku?
Māris Andžāns: Pirmkārt, amerikāņi raugās un raudzīsies, protams, kas nav tik patīkami vairs ārpolitikas ziņā, raudzīsies vairāk no savas pozīcijas. Ja līdz šim amerikāņi uzturēja pēc Otrā pasaules kara veidoto sistēmu, kura balstās uz valstu sadarbību, Rietumu pasaule, kas rotē apkārt organiznācijām. Apvienoto Nāciju Organizācijai, kas vairāk kā forums, bet arī ar virknēm ļoti labām organizācijām, kas sniedz palīdzību cilvēkiem, kas cieš no bada, kas cieš no slimībām. Daudzas aģentūras ir, kas ļoti labu darbu dara. Pasaules tirdzniecības organizācija, Starptautiskais valūtas fonds, NATO, protams, pats par sevi, un ASV arī palīdzēja citām valstīm uzturēt demokrātiju, stabilitāti. Šobrīd ASV acīmredzami vairāk atkāpjas. ASV var to atļauties un ja mēs paraugāmies neitrāli, ASV nav nevienam neko parādā. Protams, katra valsts ir sliktas lietas darījusi kādā periodā, lielākas vai mazākas.
ASV ir ļoti laba ģeogrāfiskā atrašanās vieta, to sargā divi okeāni - Atlantijas un Klusais - un divi vāji kaimiņi - Kanāda un Meksika. Un nu arī var parunāt ar amerikāņiem kaut kur Amerikas vidienē un viņiem var rasties jautājums - kāds NATO, priekš kam mums viņš? Kas, mūs meksikāņi apdraudēs, kanādieši, kāpēc mums tas būtu nepieciešams?
Arī ja atskatāmies vēsturē, Rūzveltam nenācās viegli ievest ASV Otrajā pasaules karā, Pērlhārbora bija tiešām milzīgs trieciens, kas pavēra iespēju ASV ienākt Otrajā pasaules karā. Raugoties vēsturiski, var saprast arī amerikāņus - kāpēc viņiem tas būtu vajadzīgs? Un šobrīd, protams, nav iepriecinoši tas, ka tirdzniecības karš, iespējams, būs ar tuvākajiem sabiedrotajiem, ļoti liela iespēja, ka pret Eiropas Savienība tiks noteikti papildus tarifi, tātad 10%, tostarp pret Latviju.
Kādas tam varētu būt sekas?
Māris Andžāns: ASV nav konkrēti Latvijai starp būtiskākajiem tirdzniecības partneriem.
(..)
Māris Andžāns: Nevajag pilnīgi burtiski iztulkot, ko Tramps saka.
Bet tie, kuri tās interpretē kā tādas imperiālistiskas ambīcijas, tur arī sava daļa patiesības, ko varam salīdzināt ar to, ko dara Krievija Ukrainā vai arī ar visiem šiem paziņojumiem par atgriešanos pie aukstā kara robežām.
Māris Andžāns: Jā, tā ir tā nepatīkamā daļa. Vēl viena Trampa kunga iezīme ir tā, ka viņš ar vienu roku dod, ar otru ņem. Ja šeit ir racionalitātes grauds, un tiešām tur ir nacionālās drošības jautājums ASV, bet, protams, tas veids, kā viņš to dara arī savā inaugurācijas runā, pasakot, ka atpakaļ ņems Panamas kanālu, tāpat arī nesenie izteikumi par Gazas joslas iespējamo pārņemšanu. Mūsdienās tā tas nenotiek un ar to faktiski viņš lej ūdeni uz Putina un citu līdzīgu despotu dzirnavām: ja manai valstij vajag, es to teritoriju paņemu un tad, protams, Putins var berzēt rokas un teikt - jā, arī man nepatīk tas, ka Ukraina virzās uz Rietumiem, uz NATO, tas apdraud manas nacionālās drošības intereses. Arī viņš var pateikt - jā, ka acīmredzot tā bija pareiza preventīva rīcība, un, protams, tā ir ļoti liela bīstamība, un tad kādā brīdī arī Putins var pateikt, ka viņam vajag Baltijas valstis, jo tomēr naidīgs karaspēks, NATO karaspēks šeit izvietots no Krievijas skatupunkta. Un tas, protams, nav labi, tas veids, kādā Trampa kungs runā.
Māris Andžāns ir Ģeopolitikas pētījumu centra direktors, asociētais profesors Rīgas Stradiņa universitātē, kā arī asociētais pētnieks Starptautisko attiecību akadēmijā Bonnā (Vācija). Bijis viespētnieks Hārvarda universitātē ASV, Fulbraita viespētnieks Džonsa Hopkinsa universitātes Padziļināto starptautisko attiecību institūtā Vašingtonā. Viņš ir vairāk nekā simts publikāciju autors, kurās viņš lielākoties pievērsies Baltijas valstu drošības un aizsardzības jautājumiem, bet daļa publikāciju veltījis arī jautājumiem par Centrālāziju, transportu un digitalizāciju. Vairāk nekā 10 gadu laikā darbā valsts pārvaldē strādājis arī ar dažādiem Eiropas Savienības un NATO jautājumiem, transporta un sakaru drošību, civilmilitāro sadarbību, aviāciju, elektroniskajiem sakariem un pastu. -
ASV prezidenta sazvanīšanās ar Krievijas diktatoru un vēlāk paustie vēstījumi par Ukrainas nākotni, tam sekojošie ASV amatpersonu paziņojumi Minhenes drošības konferences laikā par Eiropas izslēgšanu no Ukrainas miera sarunām, galu galā arī ASV viceprezidenta lekcija par vārda brīvības ierobežošanu Eiropā daudziem ir likusi uzdot jautājumu, vai ASV joprojām ir mūsu uzticamais sabiedrotais. Kādai jābūt mūsu valsts un visas Eiropas Savienības attieksmei pret ASV pašreizējo rīcību ārpolitikā, kādiem jābūt turpmākajiem soļiem mūsu drošības nostiprināšanā?
Krustpunktā diskutē Saeimas deputāti: Saeimas priekšsēdētājas biedre un Saeimas Eiropas lietu komisijas deputāte Zanda Kalniņa-Lukaševica (Jaunā Vienotība), Saeimas Eiropas lietu komisijas deputāts Jānis Grasbergs (Nacionālā apvienība, Saeimas priekšsēdētājas biedre Antoņina Nenaševa (Progresīvie), Saeimas ārlietu komisijas sekretārs Juris Viļums (Apvienotais saraksts) un Saeimas Eiropas lietu komisijas deputāts Harijs Rokpelnis (Zaļo un zemnieku savienība).
-
Vien dažas dienas ir atlikušas līdz vienam no šī gada nozīmīgākajiem politiskajiem notikumiem Eiropā – pirmstermiņa parlamenta vēlēšanām Vācijā. Tās notiks 23. februārī un tieši tās ir arī raidījuma (ne)Diplomātiskās pusdienas uzmanības centrā.
Par vairākumu Vācijas parlamentā jeb Bundestāgā un kanclera vietu cīnās septiņas lielās partijas. Par tām varētu runāt stundām ilgi, tomēr raidījuma ietvaros parunāsim par divām partijām, kuras ir satricinājušas ne tikai visu Vācijas politisko arēnu, bet tur spriedzē arī visu Eiropas Savienību, jo ne velti Vāciju ir pieņemts dēvēt par vienu no Eiropas lokomotīvēm.
Sākam ar politiskajiem smagsvariem, konkrēti šī brīža Vācijas kanclera Olafa Šolca pārstāvēto centriski kreiso Sociāldemokrātisko partiju jeb SPD. Jau kādu laiku šī partija piedzīvo popularitātes kritumu, tādēļ maz ticams, ka tā varētu gūt uzvaru. Turpretī Frīdriha Merca centriski labējā Vācijas Kristīgo demokrātu apvienība jeb CDU un tās Bavārijas māsa CSU (Kristīgi sociālā savienība) tieši pretēji gūst popularitāti.
Atgādinām, ka bijusī Vācijas kanclere Angele Merkele ir bijusi šīs partijas līdere. Taču ja Angela Merkele savulaik ļoti ilgu laiku spīdēja pie Vācijas politiskajām debesīm, iespējams, spožākā gaidāmo vēlēšanu zvaigzne ir galēji labējā partija „Alternatīva Vācijai” jeb AfD. Tā ir eiroskeptiska partija, kas jau kādu laiku ir kāpinājusi savu popularitāti. Un tas par spīti partijas līderes Alises Veideles vairakkārt publiski paustajiem priekšlikumiem sarīkot referendumu par Vācijas izstāšanos no Eiropas Savienības. To Veidele jau paspēja nodēvēt par “Dexit”. Viņa arī runā par Vācijas markas atgriešanu, atsakoties no eiro, un robežkontroles punktu atjaunošanu, lai kontrolētu imigrantu plūsmu.
Šobrīd, šķiet, galvenais jautājums ir, vai Mercs spēs apturēt Veideles uzvaras gājienu. Pirmsvēlēšanu aptaujas liecina, ka jau vairākus mēnešus CDU gūst virsroku ar aptuveni 30% balsu. Savukārt par Afd ir gatavi balsot aptuveni 21% aptaujāto vēlētāju. Lielāko popularitāti AfD gūst Austrumvācijas, bet CDU – Rietumvācijas vēlētāju vidū.
Runājot par CDU un AfD, gribētos ieskicēt galvenās atšķirības starp abām partijām. Tātad, pirmkārt, šo pirmstermiņa parlamenta vēlēšanu kampaņā liela uzmanība pievērsta imigrācijai. Kristīgie demokrāti uzsver, ka ievēros cilvēku tiesības uz patvērumu, tomēr ieviesīs stingrākus nosacījumus patvēruma pieteikuma iesniegšanai, izskatīšanai un apstiprināšanai. Mercs apgalvo, ka no Vācijas nepieciešams deportēt tos imigrantus, kas veikuši noziedzīgus nodarījumus.
Turpretī „Alternatīva Vācijai” ieņem daudz radikālāku nostāju, proti, vēlas un sola maksimāli ierobežot imigrāciju. Veidele vēlas nekavējoties deportēt visus migrantus, kam atteikts patvērums. AfD īpaši asi noskaņota pret islāmu. Šādas radikālas nostājas dēļ AfD tiek uzskatīta par ksenofobisku partiju.
Raidījuma veidošanā piedalījas arī Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieces Justīne Elferte un Albīne Hlopņicka. -
Vairāki simti tūkstoši eiro vai 40 % no gada budžeta, kas paredzēts "airBaltic" valdes atalgojumam – tādu summu ietaupīs, samazinot "airBaltic" valdes algu. Par to Latvijas Radio programmā Labrīt pastāstīja Latvijas nacionālās aviokompānijas "airBaltic" pagaidu padomes priekšsēdētājs, aktīvu pārvaldības uzņēmuma "INVL Asset Management" valdes priekšsēdētājs Andrejs Martinovs.
Ir apritējusi nedēļa, kopš viņš iecelts amatā un atzina, ka valde algu pagaidu samazinājumu noteica brīvprātīgi. -
Saliedētas sabiedrības politika mums nav mērķtiecīga. Tāds secinājums izriet no Valsts kontroles revīzijas. Tā ir vispārīga, nesniedz izpratni par problēmām, situāciju un sasniedzamajiem rezultātiem. Tā Latvijas Radio rīta skaidroja Valsts kontroles padomes locekle Inga Vilka.
Viņa arī teica, ka sadrumstalotība un nekoordinētība plānošanā nerada priekšstatu par to, cik lietderīgi izmantoti ieguldītie līdzekļi.
Sabiedrības integrācijas fonda vadītāja Inese Kalvāne piekrīt Valsts kontroles secinājumiem par trūkumiem ceļā uz saliedētas sabiedrības veidošanu.
Intervijā Latvijas Radio rīta programmā Kalvāne arī norādīja Sabiedrības Integrācijas fonda skatījumu par valsts valodas apmācību kā vienu no būtiskākajiem saliedētības veicināšanas instrumentiem. Viņa uzsvēra, ka vienuviet jābūt visai informācijai par valodas mācībām, prasībām un kritērijiem. -
Šoreiz trauksmainās ziņas sasniedz mūs no pasaules visvairāk tieši drošības kontekstā. Jaunais ASV aizsardzības ministrs nedomā, ka Ukraina pievienosies NATO, Amerika vairs nebūšot galvenais drošības garants Eiropai. Savukārt prezidentam Donaldam Trampam bijusi ļoti produktīva saruna ar Krievijas diktatoru Vladimiru Putinu - abi apsprieduši tālāko konstruktīvo sadarbību, Putins uzaicinājis Trampu uz Maskavu. Tikmēr Krievijā no Latvijas aizbēgušie Kremļa mīlētāji konferencē sprieduši, kā varētu iznīcināt Baltijas valstis. Tā to varētu noformulēt. Cerams, ka pārspīlēti satraucošs pieteikums raidījumam Krustpunktā pārlūkojam nedēļas notikumus. Aktualitātes analizē portāla "Delfi" redaktors Kārlis Arājs, žurnāla "IR" galvenā redaktore Nellija Ločmele un Latvijas TV žurnālists Raimonds Rudzāts.
-
“Noliktava” numur desmit ir klāt! Jāni mēģina ievilināt piramīdā, Uldis atceras padomju laikus, bet Elīna šķiras no 170 eiro.
Epizodes gaita:
00:00 Ievads: ko darīt ar spriedzi pirms epizodes ieraksta?
1:47 Kas sāp: piramīdas shēmas arvien aktuālas; sarežģītās VID nodokļu sistēmas; sāpīgais kosmetologa apmeklējums.
15:22 Smagās ziņas: Trampa sazvanīšanās ar Putinu; draud dubultoties otrgadnieku skaits; sabiedrībā trūkst saprašanas par korupciju; dzīvi mainošā Kendrika Lamāra uzstāšanās amerikāņu “superbļodā”.
1:01:10 Vieglās ziņas: “Supernovas” cepiens; dāņi vāc balsis par Kalifornijas iegādi; maizes ziņa.
Seko šim podkāstam un pastāsti par to visiem!
-
Vai Eiropa tiks izslēgta no sarunām par Krievijas un Ukrainas kara noregulējumu? Šis jautājums virmo gaisā šīsdienas NATO valstu aizsardzības ministru sanāksmē Briselē. Vairāku valstu politiķi atkārto jau iepriekš dzirdēto, ka nekādas sarunas par Ukrainas nākotni nedrīkst notikt bez tās iesaistes. Mūsu valsts aizsardzības ministrs Andris Sprūds no Progresīvajiem aicina nepārsteigties ar secinājumiem.
Vilšanās, vēsas pieklājības frāzes un aicinājumi nepadoties - šādi Ukrainas sabiedrība reaģē uz ASV prezidenta Donalda Trampa vakar notikušo telefonsarunu ar agresorvalsts līderi Vladimiru Putinu un pēc tam notikušo sarunu ar Ukrainas prezidentu Volodimiru Zelenski.
Viedokli izsaka drošības eksperts, bijušais Satversmes aizsardzības biroja vadītājs Jānis Kažociņš. -
Pagājušā nedēļā Saeimā bija balsojums par neuzticības izteikšanu iekšlietu ministram Rihardam Kozlovskim, opozīcija galvenokārt viņu vainoja nespējā savaldīt Nīderlandes futbola fanus pie Brīvības pieminekļa, kad tur tika laistas gaisā petardes. Demisiju neizdevās panākt, un Kozlovska kungs ir Krustpunktā studijā joprojām kā ministrs. Runājam par Valsts policijas darbu, robežsardzes, Valsts ugunsdzēsības glābšanas dienestu – visas šīs iestādes arī strādā ministrijas pakļautībā. Izvaicājam iekšlietu ministru Rihardu Kozlovski.
Jautājumus kopā ar raidījuma vadītāju uzdod TV3 raidījuma "Nekā personīga" žurnālists Juris Jurāns un aģentūras LETA žurnālists Gatis Kristovskis.
-
"Neatkarīgi no tā, cik daudz programmu izveidos valsts, neatkarīgi no tā, cik daudzas sabiedriskās organizācijas nodarbosies ar faktu pārbaudi - ja cilvēks pats nelasa grāmatas, neattīstās, tad tā vai citādi kļūs par propagandas un dezinformācijas upuri," saka "Drošinātāja" šīs nedēļas viesis - ukraiņu politiskais konsultants Viktors Berezenko, kurš kopā ar kolēģi nesen laidis klajā grāmatu "Melu darbnīca" par Krievijas īstenoto propagandas un dezinformācijas kampaņu. Sarunā ar Dīvu Reiznieku Viktors runā gan par Kremļa metodēm gan, kā ikviens no mums var stāties tām pretī.
Savukārt Rihards Plūme iztaujā Vācijas Māršala fonda Ziemeļu novirziena vadītāju un drošības politikas pētnieci Kristīni Bērziņu par šādām tēmām:
Minhenes konferences sarunu centrā drošības situācija Eiropā;
Ko sagaidīt ukraiņiem, ko sagaidīt eiropiešiem un ko no saviem partneriem vēlas amerikāņi?
Epizodes gaita:
00:31 Ievads
02:08 Drošinātāja ekspertes Kristīnes Bērziņas komentārs šoreiz par šādām aktualitātēm:
02:55 Minhenes drošības konferencē īpaša uzmanība ASV jaunās administrācijas nostājai Ukrainas un Eiropas drošības jautājumos.
06:37 Amerikāņi vēlas zināt, kurš maksās par ASV palīdzību?
08:30 ASV pirmo reizi nevada Ukrainas kontaktgrupas tikšanos Ramšteinā. Iespēja Eiropai?
11:12 Ko sagaida ukraiņi?
13:22 Spriedze liela, bet iespējas Ukrainai arī lielākas.
13:50 Trampa un Putina saruna.
16:40 Vai amerikāņiem ir plāns? Pagaidām nozīmīga “taustīšanās” starp ASV un Eiropu.
19:23 Dīvs iztaujā Rihardu par Minhenes drošības konferences nozīmību un ikdienas aizkulisēm.
25:37 Piesakām šīs epizodes galveno viesi – Viktoru Berezenko - pieredzējušu ukraiņu politisko un mediju konsultantu, kurš nesen kopā ar kolēģi laidis klajā grāmatu “Melu darbnīca”- tajā izgaismots krievijas īstenotās propagandas un dezinformācijas mehānisms un veidi kā ar to cīnīties.
27:47 Viktors par 20 gadu pieredzi politikas un mediju konsultācijās
31:04 Grāmatu “Melu darbnīca” sarakstīt pamudināja sistematizētas informācijas trūkums par krievijas propagandu.
33:10 Grāmatas galvenā auditorija – Rietumeiropā.
35:45 krievijas propagandas saknes sniedzas 19.gadsimta pirmajā pusē un šīs tradīcijas pārņemtas līdz pat mūsdienām.
37:03 Propagandai un dezinformācijai krievija šobrīd tērē milzu līdzekļus.
37:34 Eiropa lielākoties visai bezzobaina cīnoties pret krievijas propagandu.
40:23 Dezinformācija ir kā vīruss.
43:41 kremļa dezinformācijas mērķis Ukrainā ir sašķelt sabiedrību.
44:14 kremļa dezinformācijas mērķis Rietumeiropā - palīdzības apturēšana Ukrainai.
44:46 Cilvēkiem jāuzņemas atbildība un jāizglītojas, lai nekļūtu par propagandas un dezinformācijas upuriem.
48:47 krievijas propaganda darbojas viļņveidīgi.
49:33 “Doppelgänger” piemērs un boti sociālajos tīklos.
51:28 Dezinformācijas lielākās riska grupas.
53:16 Sabiedrisko, kvalitatīvo mediju kritika – daļa no propagandas vai mediju atrautība no sabiedrības?
56:44 Kā atšķiras kremļa propagandas vēstījumi Baltijas valstīs un Rietumeiropā?
58:46 Rietumeiropā Krievijas naratīvus ir daudz vieglāk nomaskēt un pasniegt kā tā saucamo “alternatīvo skatījumu”.
59:18 Polijā vērojami centieni sēt konfliktus starp poļiem un ukraiņiem.
1:01:25 Kas maskavas propagandu padara īpaši bīstamu?
1:03:09 Kā var tikt pie Viktora sarakstītās grāmatas “Melu darbnīca”?
1:04:15 Atvērts sadarbībai ar grāmatu izdevējiem un izplatītājiem Latvijā.
1:05:10 Sarunas beigas.
1:05:18 Rihards un Dīvs pārspriež dzirdēto.
1:10:27 padalieties ar šo interviju un epizodi
1:11:10 Rakstiet mums [email protected]
Viss svarīgākais par karu Ukrainā ir un būs vienuviet – Latvijas Radio raidieraksta “Drošinātājs” jaunākajā epizodē.
Ja vēlies, lai izskaidro kādu tev interesējošu jautājumu par notiekošo Ukrainā vai vēlies ieteikt intervijas varoni, raksti: [email protected] vai ver vaļā linktr.ee/drosinatajs -
Šobrīd varam novērot, ka Amerikas Savienoto valstu prezidenta Donalda Trampa administrācijas politikas mērķis primāri ir ASV intereses. Intervijā Latvijas Radio sacīja Aizsardzības akadēmijas pētnieks, vēsturnieks Valdis Kuzmins.
--
12. februārī kļuva zināms, ka ASV prezidents Donalds Tramps un Krievijas smagos kara noziegumos apsūdzētais diktators Vladimirs Putins ir sarunājušies un vienojušies meklēt risinājumu karam Ukrainā. ASV dienas kārtībā parādās arī citu kara plosītu pasaules daļu, piemēram Gazas joslas teritorijas nākotnes apspriešana.
Vai pasaules lielvaru diskusijās parādās imperialistiska domāšana, vai šādās sarunās un plānos varam vilkt paralēles ar smagiem vēstures periodiem un vai iespējams, ka ar ASV svētību pasaule pret Krieviju par karu Ukrainā nevērsīsies ar pilnu bardzību? -
Lielo pilsētu pašvaldības prasa, lai valsts steidzami atrod finansējumu jaunā skolu finansēšanas modeļa „Programma skolā” ieviešanai. Arī Izglītības un zinātnes ministrija pastāv uz tā ieviešanu jau no nākamā mācību gada, tomēr finanšu ministrs naudu nesola. Tāpēc, visticamāk, jauno modeli šogad neieviesīs vispār vai arī pēc jaunās sistēmas finansēs tikai daļu skolu vai klašu.
12. februārī Latvijas Lielo pilsētu asociācija, kurā apvienojušies valsts lielāko pilsētu vadītāji, tikās ar izglītības un zinātnes ministri Andu Čakšu, kā arī finanšu ministru Arvilu Ašeradenu. Kaut abi pārstāv vienu partiju – "Jauno Vienotību" – viņu nostāja attiecībā uz skolu finansēšanas modeļa „Programma skolā” ieviešanu ir atšķirīga. Čakša uzskata, ka, neraugoties uz saspringto situāciju valsts budžetā un aizsardzību kā galveno prioritāti, finansējums jaunā modeļa ieviešanai jāatrod. Tikmēr Ašeradens, neapstrīdot nepieciešamību mainīt skolu finansēšanu, naudu atvēlēt nesola.
Lai ieviestu modeli jau šogad, nepieciešami 35 miljoni eiro nākamā mācību gada pirmajiem četriem mēnešiem. Taču jau 2026./2027. mācību gadā papildus būtu nepieciešami vairāk nekā simts miljoni eiro. -
Ne vienā vien valstī pēdējā laikā cilvēki ir izgājuši ielās, paužot savu attieksmi pret valdošo varu un valstī notiekošo. Vācija, Serbija, Gruzija un Slovākija. Vietumis protesti ir devuši kādus rezultātus, vietumis, šķiet, pagaidām nē. Tomēr jebkura neapmierinātība valdošo varu uztrauc. Kāpēc vienā valstī ar protestiem kaut ko var panākt, citā - nē? Raidījumā Divas puslodes analizē Austrumeiropas politikas pētījumu centra valdes loceklis, pētnieks Mārcis Balodis un Latvijas Radio Ziņu dienesta žurnālists Uldis Ķezberis.
Gruzija – nervu un izturības cīņa
Partija „Gruzijas sapnis” pirmoreiz nāca pie varas 2012. gadā, toreiz koalīcijas sastāvā un pozicionējot sevi kā kreisi centrisku, proeiropeisku spēku. Kopš 2016. gada tā ir vienīgā valdošā partija ar vairākumu Gruzijas parlamentā un šobrīd kontrolē arī teju visas pašvaldības. Partijas dibinātājs un kādreizējais premjerministrs Bidzina Ivanišvili oficiāli ieņem „Gruzijas sapņa” goda priekšsēdētāja amatu, taču tiek pamatoti uzskatīts par faktisko partijas un lielā mērā arī valsts vadītāju. Pamazām partijas politikā iezīmējās arvien pamanāmāka tendence tuvināt Gruziju Kremlim, kam līdztekus notika varas koncentrēšanas process.
Kā spilgts indikators bija t.s. Ārvalstu aģentu likums – attiecīgā Krievijas likumdošanas akta līdzinieks, kuru valdošā partija, par spīti sabiedrības protestiem un valsts prezidentes Salomes Zurabišvili opozīcijai, tomēr izdabūja līdz likuma statusam 2024. gada maijā.
Pagājušā gada oktobrī Gruzijā notika kārtējās parlamenta vēlēšanas, kurās „Gruzijas sapnis”, saskaņā ar oficiālajiem rezultātiem, ieguva vairākumu. Opozīcijas partijas, liela daļa sabiedrības un prezidente Zurabišvili attiecās atzīt vēlēšanu rezultātus, norādot uz daudziem pārkāpumiem. Ļaudis izgāja ielās, pieprasot atkārtotas, starptautiski novērotas vēlēšanas. Vara vērsa pret protestētājiem policijas spēkus, kuru rīcība ar laiku kļuva arvien brutālāka. Fiksēti simtiem aizturēto piekaušanas, spīdzināšanas un aplaupīšanas gadījumu.
Sākotnēji protestu kustības centrā bija prezidente, taču viņas pilnvaru termiņš beidzās gada nogalē, un viņas vietā stājās valdošās konjunktūras ieliktenis, agrākais futbolists Miheils Kavelašvili. Atbildot uz Eiroparlamenta rezolūciju, kas pieprasīja atkārtotu vēlēšanu sarīkošanu, premjers Kobahidze paziņoja, ka Gruzija pārtrauc sarunu procesu par pievienošanos Eiropas Savienībai. Neskatoties uz varas arvien pieaugošo brutalitāti, protesti turpinās joprojām. Pēdējais valdošā režīma solis ir jauna likumu pakete, kas paredz daudz stingrākus ierobežojumus un bargākus sodus masu protestu dalībniekiem, piemēram, administratīvās aizturēšanas termiņa pagarināšana no 15 līdz 60 diennaktīm un privātas informācijas izplatīšanas pielīdzināšana protesta organizēšanai.
Serbija – sabiedrība pieprasa atbildību
Pagājušā gada 1. novembrī Serbijas pilsētā Novi Sadā notika traģisks negadījums: nogāžoties nesen renovētas dzelzceļa stacijas betona nojumei tika nogalināti 15 un smagi ievainoti divi cilvēki. Masu pulcēšanās, kas aizsākās kā bojāgājušo piemiņas mītiņi, pamazām pārauga pret varu vērstās demonstrācijās, saistot notikušo ar vispārējo korupcijas un varas funkciju nepildīšanas situāciju.
Serbijas Progresīvā partija ir pie varas kopš 2012. gada, sākotnēji kā viena no valdošās koalīcijas, bet kopš 2014. gada kā parlamentārā vairākuma partija. Kopš 2017. gada tās līderis Aleksandrs Vučičs ir valsts prezidenta amatā. Daudzi kā Serbijā, tā ārvalstīs uzskata, ka valstī ir izveidota faktiska vienpartijas nomenklatūra, kas ļauj pie varas esošajiem un tiem pietuvinātajiem nodrošināt sev labumus uz pārējās sabiedrības rēķina.
Protesti pret varu notikuši vairākkārt, taču pašreizējie ir ar vēl nebijušu mērogu. To dzinējspēks ir jaunatne, sevišķi jau studenti, kuriem tagad pievienojušies citi, t.sk. zemnieki un motociklistu klubu dalībnieki, kuri ar savu tehniku un braucamrīkiem piedalās automaģistrāļu bloķēšanā. Pie varas esošie šai situācijā izvēlējušies lavierēšanas taktiku, upurējot dažus grēkāžus. Kā pirmais novembra nogalē demisionēja celtniecības ministrs Gorans Vesičs, kurš vēlāk pat uz dažām dienām tika arestēts. Sekoja vēl pāris ministru atkāpšanās, līdz 29. janvārī par savu demisiju paziņoja premjerministrs Milošs Vučevičs. Tas ir pēdējais prezidenta Vučiča upuris cerībā pielabināt sadusmoto sabiedrību.
Tāpat viņš solījis publiskot visus ar Novi Sadas nelaimi saistītos materiālus un nevajāt protestu dalībniekus. Tiek atzīmēts, ka šī ir pirmā reize, kad Serbijas līderis šādi piekāpjas protestētājiem. Tajā pašā laikā viņš nācis klajā arī ar biedinošiem paziņojumiem, piemēram, ka viņa partijā ir septiņpadsmit tūkstošus liela lojālistu frakcija, kas devusi slepenu zvērestu līdz pēdējam aizstāvēt savu līderi.
Slovākija – prokremlisko spēlīšu rezultāts
Protesti Slovākijā sākās pēc tam, kad premjerministrs Roberts Fico 2024. gada nogalē pēkšņi apmeklēja Maskavu, kur tikās ar agresorvalsts vadoni Putinu. Šī tuvināšanās notika paralēli spriedzes pieaugumam starp Slovākijas un Ukrainas valdībām, Fico pārmetot Ukrainai Krievijas gāzes tranzīta pārtraukšanu un pieprasot to atjaunot.
Desmitus tūkstošu protestētāju, kuri ap gadumiju izgāja Bratislavas, Košices un citu pilsētu ielās, tikai vēl vairāk saniknoja premjera apgalvojumi, ka, saskaņā ar Slovākijas izlūkdienesta ziņām, viņus organizējot no ārvalstīm. Faktiski kustības vadības centrs ir organizācija „Mieru Ukrainai”. Protesti joprojām ir mierīgi, taču lozungi nepārprotami prasa valdības demisiju. Aptaujas rāda, ka turpinās varas partiju – Fico pārstāvētās „Virziens – sociāldemokrātija” un pašreizējā valsts prezidenta Petera Pelegrini partijas „Balss – sociāldemokrātija” reitingu kritums.
Jau pāris mēnešus populārākā partija Slovākijā ir liberālais opozīcijas spēks „Progresīvā Slovākija”. Nesen, četriem pozīcijas deputātiem pārtraucot darbību varas frakcijā, valdošā koalīcija zaudēja parlamenta vairākumu.
Vācija – radikāli labējiem nē!
Kā apgalvo Vācijas prese, protestētāju skaits, kuri pagājušajā nedēļā izgāja Vācijas pilsētu ielās un laukumos, esot pārsteidzis pat pašus to organizētājus. Organizētāji apgalvo, ka Minhenē varētu būt sapulcējušies līdz pat 320 000 cilvēku, un neatkarīgi avoti vērtē pūļa lielumu uz vismaz 200 000. Tāpat desmitos tūkstošu mērāmas demonstrācijas pēdējās nedēļās notikušas Hannoverē, Rostokā, Berlīnē, Ķelnē, Hamburgā, Leipcigā un citur. Sanākušie pauž sašutumu par galēji labējās partijas „Alternatīva Vācijai” ietekmes pieaugumu, kas sola tai otro labāko rezultātu 23. februārī paredzētajās Bundestāga vēlēšanās. Sava daļa nepatikas tikusi arī šobrīd populārākā spēka – Vācijas kristīgo demokrātu – līderim Frīdriham Mercam, ciktāl partija bija iesniegusi Bundestāgā migrācijas likumdošanas grozījumu priekšlikumus, kurus atbalstījusi „Alternatīva Vācijai”, taču Bundestāgs ar nelielu balsu pārsvaru noraidījis.
Kā pauž protestētāji, Mercs pārkāpis pēckara Vācijas politikas nerakstīto likumu – nekad neizmantot galēji labējo politisku atbalstu. Tomēr stingrāki imigrācijas noteikumi ir lielas vācu sabiedrības daļas prasība, un Mercs uz pārmetumiem atbildējis, ka nekādā ziņā nav gatavs sadarboties ar radikāļiem valdības veidošanā. Kā zināms, „Alternatīva Vācijai” nokļuva Bundestāgā 2017. gadā uz sabiedrības noskaņojuma viļņa, kuru izraisīja kancleres Angelas Merkeles nepārdomātā migrācijas politika. Pati „Alternatīva” gan cītīgi noliedz, ka tā būtu rasistiska, kur nu vēl neonacistiska partija, norādot, ka tās rindās netrūkst imigrantu pēcteču.
Sagatavoja Eduards Liniņš. -
Lai gan Ārlietu ministrija laiku pa laikam izplata aicinājumus neceļot uz Baltkrieviju vai Krieviju, kā arī Valsts drošības dienests brīdina par savervēšanas riskiem, tomēr cilvēki joprojām turp brauc. Vai būtu nepieciešams ierobežot tūrismu uz agresorvalstīm, par to raidījumā Krustpunktā diskutē Ārlietu ministrijas parlamentārā sekretāre Dace Melbārde, Aizsardzības ministrijas parlamentārais sekretārs Atis Švinka, Saeimas Nacionālās drošības komisijas priekšsēdētāja biedrs Jānis Dombrava, Saeimas Nacionālās drošības komisijas deputāts Kristaps Krištopans un bijušais diplomāts, ārlietu eksperts Andris Teikmanis.
Katru dienu no Rīgas autoostas Baltkrievijas un Krievijas virzienā dodas satiksmes autobusi, lai aizvestu uz Maskavu, Minsku un arī citām pilsētām Latvijas tūristus. Protams, ne tikai satiksmes autobusi vien, pie robežas var redzēt arī automašīnas. Īpaši uz Baltkrieviju tās līdera Aleksandra Lukašenko ieviestais bezvīzu režīms mūsu iedzīvotājus vilina doties turp. Ir grūti noticēt tam, ka tur varētu būt kādas nepatikšanas. Kādreiz jau kaut ko sliktu dzird, bet tas absolūtais vairums atgriežas, saka, ka ir forši izceļojuši, itin lēti iepirkušies, tad arī mudina citus draugus un kolēģus izmantot iespēju.
Pagājušā nedēļā Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas sēdē Ārlietu ministrijas parlamentārā sekretāre Dace Melbārde mudināja sarīkot politisku diskusiju par to, vai vajadzētu kaut kā valstī šo tūrismu ierobežot, jo gan Krievijā, gan Baltkrievijā cietumos ir kopumā vismaz 30 Latvijas iedzīvotāju. Iespējas palīdzēt šiem cilvēkiem ir ļoti minimālas. Vajag par to mums iespringt vai nē, lai katrs pats domā - riskēt un ceļot austrumu virzienā vai tomēr valstij ir vērts kaut kā iejaukties šajos procesos? - Показать больше
