Эпизоды
-
Raidījumā pievēršamies tematikai, kas pavisam drîz ieskanēsies šī gada labdarības maratonā "Dod pieci!" un tā ir tūlītēja palīdzības sniegšana cilvēkiem, kuri saskārušies ar smagām saslimšanām. Pasaulē ir zināmas vairāk nekā 7000 retas slimības, lielākā daļa no tām ir ģenētiskas. Kā tās atklāj? Kā ārsti un ģenētiķi saliek kopā šo puzli ar simptomiem un ģenētiskām analīzēm, lai atrastu skaidrojumu pacienta stāvoklim? Kā atklāj jaunas slimības un kā tās nosauc, raidījumā Zināmais nezinājamā skaidro Inna Iņaškina, bioloģijas zinātņu doktore, Latvijas Universitātes Biomedicīnas pētījumu un studiju centra vadošā pētniece, un Ieva Mičule, Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas Medicīniskās ģenētikas un prenatālās diagnostikas klīnikas ārste, ģenētiķe.
-
Nevienam no mums nav atmiņu no laika, kad apguvām pirmos vārdus savā dzimtajā valodā, toties lieliski zinām, cik izaicinoši ir apgūt svešvalodas jau lielākā vecumā. Kādas attiecības mūsu smadzenēs veidojas starp dzimto valodu un katru nākamo apgūto? Kā mēs apgūstam valodu tad, ja tai nav mācību grāmatas un tā neskan uz ielas, bet ir dzīva tikai tradīcijās? Raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Rēzeknes tehnoloģiju akadēmijas profesore Sanita Martena un Latvijas Universitātes Datorikas fakultātes Uztveres un kognitīvo sistēmu laboratorijas vadītājs Jurģis Šķilters.
Cik valodās domā un sapņo tulkotājs Dens Dimiņš?
“Likt to apzīmējumu „poliglots” nav lielas vajadzības, jo skaits jau neko nemaina. Pēc kādās piektās valodas jau ir vienalga,” tā teic tulkotājs Dens Dimiņš, kurš ir veicis daiļliteratūras tulkojumus no franču, islandiešu, grieķu, itāļu, bulgāru, holandiešu, vācu un vēl citām, kopumā 14 valodām.
Cik valodās tulkotājs domā un sapņo, kāda ir viņa svešvalodu apguves metodika un cik lielā mērā valodu apguvei var palīdzēt internets?
Dens Dimiņš Latvijas Universitātē studējis klasisko filoloģiju, studiju procesā tulkojis grieķu un romiešu autorus, tad ķēries klāt pie itāļu un franču valodas tulkojumiem, tad Islandes universitātē mācījies islandiešu valodu, Berlīnes universitātē studējis doktorantūrā vispārīgo valodniecību un praksi. Šķiet, ka Dens, atsaucoties uz viņa līdzību par valodu kā okeānu, brīvi peld pa tā dzīlēm. Šobrīd tulkotāju darba gaitas ir aizvedušas uz Portugāli, bet viņš tulkojis darbus arī no latīņu un senfranču valodām.
Valodu apguves procesā Dens Dimiņš arī nenopeļ internetā rodamo mašīntulkotāju, piemēram, meklētājprogrammā google. Viņš bilst, ka mašīntulkojums, protams, nesaprot metaforas un nepalīdz atdzejošanā, bet ir praktiska lietotne jaunas valodas apguvē.
Ar tulkotāju Denu Dimiņu aizrunājamies arī līdz tam, cik lielā mērā svešvalodā būtu jācenšas runāt pareizi, nevis lietot to tikai kā saziņas līdzekli. Tulkotājs uzskata, ka līdztekus vārdiņu apguvei ir jāmācās un jāsajūt konkrētas valodas skaistums.
-
Пропущенные эпизоды?
-
Ikviens ir pamanījis, ka pārtika pēdējos gados kļuvusi dārgāka. Tas vēl jo vairāk mudina domāt gan ražotājus, gan tirgotājus un arī pašus pircējus - kā samazināt pārtikas atkritumus. Vai vienmēr pie vainas pircējs, vai arī ražotājiem nepieciešamas jaunas inovācijas, kā savu produkciju ilgāk uzturēt svaigu? Un, kā izvairīties no pārtikas atkritumiem jau pašā tīrumā? Raidījumā Zināmais nezināmajā vērtē Latvijas Biozinātņu un tehnoloģiju universitātes pārstāvji: Ilze Laukalēja-Broka, pārtikas zinātnes doktore, uzturzinātniece un Eiropas inovāciju tehnoloģiju institūta pārstāvniecības Latvijā vadītāja, Liene Ozola, Lauksaimniecības un pārtikas tehnoloģijas fakultātes prodekāne, un Raimonds Kasparinskis, Augsnes un augu zinātņu institūta - asociētais tenūrprofesors.
Lielie vaininieku atkritumu radīšanā ir mājsaimniecības, bet nevajag aizmirst, ka trešdaļa pārtikas produktu nesasniedz veikalu un līdz ar to mājsaimniecības.
Jaunā paaudze arvien vairāk mudina domāt, ko lieka m ledusskapī un ko pērkam.
Kas ir tie produkti, kuri nemaz nenonāk līdz veikalu plauktiem? Ilze Laukalēja-Broka kā piemēru min zivs fileju, ko daudzi labprāt iegādājas, bet pārējās zivs daļas nonāk atkritumos. Bet lielais atkritumu daudzums nav saistīts tikai ar zivsaimniecību, arī dārzeņu apstrādē, ja gatavo sulas vai biezeņus, ir daudz atlikumu, papildina Liene Ozola. Tāpat daudz atkritumu rodas, ražojot piena produktus. Mājsaimniecībās daudz atkritumos nonāk atlaidināti sasaldētie dārzeņi, kurus uzreiz neizmanto.
Vai kārtīga šķipsniņa čili pulvera pasargā ēdinu no bojāšanās?
Ne tikai čili pipari, bet daudz citu garšvielu, piemēram, krustnagliņas, ķimenes, kanēlis, baziliks, rozmarīns, timiāns un vēl virkne citu aromātisku augu darbojas kā antibakteriālas vielas un, jā –, pievienojot ēdienam, tās darbojas kā konservanti. Tiesa, viss ir atkarīgs no pievienoto garšvielu daudzuma. Minētās garšvielas jau kopš seniem laikiem cilvēki ir izmantojuši gan kā ēdiena aromatizētājus, gan arī medicīnā, balstoties uz novērojumiem, ka tas vai cits garšaugs palīdz pret infekcijām vai citām kaitēm, kā arī novērojot, ka šie augi, tā teikt, pagarināja ēdiena mūžu tajos laikos, kad cilvēce vēl neko nezināja par konservēšanu, pasterizāciju, vai vienkārši ēdienu nebija iespējams ilgstoši uzglabāt aukstumā.
Kā konkrētas garšvielas var pasargāt ēdienu no bojāšanās, stāsta mikrobioloģe, Pārtikas drošības, dzīvnieku veselības un vides zinātniskā institūta "BIOR" direktore Olga Valciņa. -
Lāčplēša dienā raidījumu veltām zinātnes neatsveramajam atbalstam mūsu drošībā. Inženieri Latvijā ciešā sazobē ar aizsardzības nozari rada inovācijas valsts fiziskajai un kiberdrošībai. Sākot ar droniem un aizsargvestēm, beidzot ar datiem - visās šajās jomās tapuši pētījumi ar mērķi stiprināt valsts drošību. Kādi ir šie risinājumi un kas ikdienā ir nepieciešams militārajām struktūrām, lai ar moderniem risinājumiem aizsargātu valsti?
Būt modram un gatavam diemžēl ir mūsdienu realitāte, ar patstāvīgiem kara draudiem Eiropā sadzīvojam jau kādu laiku un pavisam loģiska šķiet nepieciešamība radīt aizvien jaunākas un efektīvākas ierīces un iekārtas, lai savu valstu pasargātu. Raidījumā Zināmais nezināmajā pētnieki skaidro, kādus risinājumus var radīt, lai aprīkojums nepieviltu un lai mēs varētu justies ne tikai fiziski droši, bet droša būtu arī mūsu digitālā vide. Sarunājas Sergejs Gaidukovs, Rīgas Tehniskās universitātes Dabaszinātņu un tehnoloģijas fakultātes Ķīmijas un ķīmijas tehnoloģijas institūta tenūrprofesors, Andrejs Šiškins, Rīgas Tehniskās universitātes Materiālu un virsmu tehnoloģijas institūta vecākais pētnieks, ķīmijas doktors, Uģis Briedis, Rīgas Tehniskās universitātes Arhitektūras un dizaina institūta asociētais profesors, vadošais pētnieks, un Roberts Kits, Aizsardzības ministrijas Aizsardzības industrijas un inovāciju politikas departamenta Inovāciju un pētniecības atbalsta nodaļas vadītājs.
Zemessardzes Kiberaizsardzības vienība
Šī gada augustā raidījumā stāstījām par Zemessardzes Kiberaizsardzības vienības un tās partneru rīkotām vērienīgām starptautiskām mācībām “Locked Shields 2024”, kurās Latvijas un NATO vienību komanda šajā pavasarī izcīnīja 1. vietu. Tagad stāsta turpinājums. Tuvāk iepazīstam pašu Zemessardzes Kiberaizsardzības vienību - tās darbu ikdienā un vienības zemessargus. Vienība šogad svinēja 11. dzimšanas dienu - tā dibināta 2013. gadā un pulcē vairākus simtus brīvprātīgo. Tiekomies ar Zemessardzes Kiberaizsardzības vienības komandieri majoru Ronaldu Mandeli un zemessardzi Ingrīdu.
Kiberdrošība, kiberaizsardzība, kiberuzbrucēji - tie ir šobrīd plaši lietoti jēdzieni, lielā mērā saistībā ar karadarbību Ukrainā. Par dažādiem kiberdrošības aspektiem mēs ikdienā bieži dzirdam komentārus no institūcijas CERT.lv, kuras darbs iet roku rokā ar Zemessardzes Kiberaizsardzības vienību. Bet kā savulaik radās ideja par šādu vienību, stāsta majors Ronalds Mandelis.
-
Mūsu āda ir kolonija veselai saimei dažādu organismu, kurus ar aci nesaskatīsim, bet bez kuru klātbūtnes nevaram iedomāties veselu cilvēka lielāko orgānu - ādu. Tā ir mājvieta dažādām baktērijām, sēnēm, vīrusiem un citiem sīkiem organismiem. Dažkārt šai vērtīgajai kopienai kaitējam neapzinoties, pēc tam ilgi cīnoties ar sekām. Kāpēc ādas mikrobioms ir tik svarīgs un kādas ādas problēmas novērojam, ja izjaukts līdzsvars ādas mikrobiomā? Raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Aleksejs Zavorins, dermatologs, Rīgas Stradiņa universitātes Dermotoloģijas un veneroloģijas katedras pasniedzējs, un Ilze Elbere, Latvijas Biomedicīnas pētniecības un studiju centra pētniece, Latvijas Universitātes docente, bioloģijas zinātņu doktore.
Iepazīstam mūsu ādu gan no medicīniskā, gan bioloģijas skatu punkta. -
Valodnieki un vēsturnieki meklē pēdas mākslīgajam intelektam arī antīkās pasaules kultūrā. "ChatGPT" sengrieķu eposos neatradīsim, taču jau tolaik cilvēka prātu nomāca jautājumi par mākslīgi radītu tēlu un vārdu lomu viņu dzīvēs. Par dabisko un mākslīgi radīto lietu kārtību Antīkajā pasaulē saruna raidījumā. Skaidro Ilona Gorņeva, filoloģijas doktore, antīkās literatūras pētniece, Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes Klasiskās filoloģijas nodaļas docente, un Ilze Rūmniece, Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes profesore.
Vārdu mākslīgs un dabisks ir ļoti viegli nošķirt mūsdienās, jo cilvēka prāts spējis radīt ap sevi tik daudz mākslīgā - sākot ar robotizētiem rīkiem, beidzot ar mākslīgā skaistuma ideāliem, šie koncepti mums šodien nav sveši. Bet, vai antīkajā pasaulē cilvēki dzīvoja tikai ar dabiskā apjēgu, vai arī tolaik senos grieķus un romiešus nodarbināja jautājums par mākslīgo sev apkārt? Valodnieki un vēsturnieki par to apspriedušies nesenā konferencē*.
Dzimtās valodas vērtējums no pareizības vai nepareizības viedokļa
Jēdziens preskriptīvisms nozīmē valodas vērtēšanu no pareizības vai nepareizības viedokļa un to kā tas izpaužas latviešu valodā ir pētījusi valodniece Dace Stelēvica-Ošiņa. Kur un kādos līmeņos cilvēks var izšķirt vai valoda ir tīra un pareiza un kāpēc valodai vajag būt pareizai.
Preskriptīvisms tulkojumā no latīņu valodas nozīmē sekošana priekšrakstiem. Šo terminu ieviesa 20. gs sākumā, lai apzīmētu attieksmi pret valodu, ko pauda gramatiķi un valodnieki, ka valodai ir jāseko priekšrakstiem un tai jābūt pareizai. Mūsdienās ar šo jēdzienu apzīmē to cilvēku attieksmi, kuri grib, lai valoda būtu pareiza, lai nebūtu novirzes no normas, saka valodniece un sociolingviste Dace Strelēvica-Ošiņa, kura par šo tematu ir publicējusi vairākus rakstus un arī grāmatu ar nosaukumu „Kāpēc mēs gribam, lai valoda būtu pareiza”. Tajā viņa ir pētījusi, kāpēc un kādas valodas kļūdas cilvēkiem šķiet nepieņemamas.
Cik sena ir saikļu „ka” un „kad” jaukšana un kāda ir vairāku kalku jeb burtisku tulkojumu no citām valodām izcelsme, par to pētnieces stāstījums. Valodniece sāk ar skaidrojumu par to, kāds ir valodas tīrības aizstāvja portrets mūsdienās.
--
* No 17. līdz 19. oktobrim Latvijas Universitātes (LU) Mazajā aulā un Zinātņu mājā notika Baltijas jūras reģiona valstu tīklojuma "Colloquium Balticum" konference. Tajā aktualizēja antīkā, proti, seno grieķu un romiešu kultūrmantojuma jautājumus neparastā gultnē, skatotot, kā šajā vidē darbojas un līdzās pastāv mākslīgais un dabīgais (latīņu valodā - naturalia et artificialia) kopš Eiropas kultūras sākumiem līdz pat šodienai. Tostarp iztirzāts arī šobrīd aktuālais mākslīgā intelekta jautājums – kā tas saskatāms un novērtējams jau antīkajā kultūrā. -
Antropologi šovasar devās ekspedīcijā Latvijas rietumu piekrastes ciematos Kolkā, Rojā, Engurē, Bērzciemā un Lapmežciemā, lai dokumentētu to, kā mainās tradīcijas un paradumi zvejnieku dzīvēs. Vai šī profesija turpinās nākamājās paaudzēs un kā mainās zvejnieka arods līdz ar politiskiem lēmumiem un ekoloģiskām krīzēm? Raidījumā Zināmais nezināmajā par ekspedīciju stāsta vides antropoloģe, Centrāleiropas Universitātes asociētā profesore Guntra Aistara un Rīgas Stradiņa universitātes studente Anete Valaine.
Bet vispirms cita ekspedīcija - putnu vērošana Sātiņu dīķos
Saldus novada Sātiņu dīķos var vērot pamatīgu putnu pasaules raibumu. Šajā dabas liegumā gan ligzdo, gan arī migrācijas laikā uzturas liels skaits putnu sugu. Teju četrus tūkstošus hektāru lielajā teritorijā ar 30 dīķiem vērojami jūras kraukļi, gulbji, pīles, baltie gārņi, neskaitāmas mazputniņu sugas, apkārtējie meži ir ligzdošanas vieta plēsējputniem un melnajam stārķim.
Aukstā, vējainā, smidzinoša lietus pārņemtā oktobra nogales dienā kopā ar Dabas aizsardzības pārvaldes Slīteres Nacionālā parka dabas izglītības speciālistu Ritvaru Rekmani stāvu putnu vērošanas tornī un pieplakusi pie tālskata un mēģinu redzamajā ņirboņā saskatīt gan lielos „laimīgos”, gan sīkākus izmērā putnus, kuri te mitinās.
Teritorijā, kur padomju laikos atradās zivsaimniecības dīķi, tika izveidots dabas liegums putnu sugu aizsardzībai un pirms 25 gadiem tas ieguva valsts nozīmes dabas lieguma statusu. Šeit ir novērotas 62 īpaši aizsargājamo putnu sugas. Daļa lidoņu ir ligzdotāji, piemēram, cekuldūkuris, tas ir ūdensputns, kurš ar savu vaigubārdu izskatās kā no Dikensa romāniem izkāpis, vai laucis – melns ar baltu pierīti, un ir caurceļotāji – ziemeļu gulbji un jūras kraukļi.
Tā kā šo dīķu apkaimē jau vairākus gadus ir aizliegtas pīļu medības, tad minētas ūdenstilpes ar bagātīgajiem zivju krājumiem ir miera osta un paradīze daudziem putniem. Kādi spārnaiņi patlaban novembra sākumā uzturas Sātiņu dīķos, kāpēc slikts laiks ir labs putnu vērošanai, ko ēd lielākais no Latvijā ligzdojošajiem plēsīgajiem putniem – jūras ērglis, un kā var atšķirt putnu kāšus, stāsta Ritvars Rekmanis. -
Aizvadītajās nedēļās pasaules valstu pārstāvji tikās Kolumbijas pilsētā Kali sarunās par biodaudzveidības jautājumiem un ekoloģisko krīzi, kas piemeklē planētu šobrīd. Sākot ar drošticamiem datiem par ekoloģisko stāvokli, beidzot ar rīcības plānu - diskutējamā bijis daudz.
Raidījumā Zināmais nezināmajā pievēršamies dabai un klimatam, un tam, kā mums sokas ar plāniem apturēt sugu izzušanu uz zemes. Nav jaunums, ka šajā gadsimtā piedzīvojam masveidīgu dabas daudzveidības samazināšanos. Lai šajā jautājumā steidzami kaut ko mainītu, reizi divos gados tiekas pētnieki un dažādu valstu pārstāvji. Šogad šī sanāksme norisinājās Kolumbijā, kas starp citu ir viena no dabas daudzveidības ziņā bagātajām valstīm pasaulē. Kas lemts šajā samitā, skaidro Pasaules Dabas fonda direktors Jānis Rozītis un bioloģijas zinātņu doktore, pētniece, Latvijas Hidroekoloģijas institūta Hidrobioloģijas laboratorijas vadītāja Astra Labuce.
Jauna rubrika raidījumā
Bet raidījuma ievadā jauna rubrika, kurā turpmāk skanēs katru pirmdienu. Tajā aplūkojam, kas interesants zinātnes pasaulē noticis brīvdienās. Aizvadītajā nedēļas nogalē aktuālākais bija rudens vētra un vējš. Tāpēc stāsts par vēju, vējainākajām pilsētām, bet ekspertam, kukaiņu pētniekam Voldemāram Spuņģim vaicājam, kā lapu pūteji, ko izmanto arvien plašāk, ietekmē tos, kas dzīvo uz augsnes.
Nobela Miera prēmija piešķirta atombombardēšanu pārdzīvojušo japāņu organizācijai
Aizvadītajās nedēļās raidījumā esam stāstījuši par 2024. gada Nobela prēmijas laureātiem dažādās nozarēs. Pasniegta arī Nobela Miera prēmija, un tā atgādina par cīņu pret 20. gadsimtā radītu postošu spēku - kodolieročiem. Ko šādi ieroči spēj īstermiņā un ilgtermiņā izdarīt ar vides un cilvēka veselību?
Hirosima un Nagasaki, Bikini atols, Čornobiļa, Fukušima, pēdējā laikā arī Zaporižja Ukrainā - visas šīs vietas pasaulē saistītas ar traģēdijām vai riskiem, kas iespējami, izmantojot noteiktu ķīmisko elementu specifisko dabu. Bet kurš tad to izmanto? Protams, cilvēks. Tieši tāpēc Otrā pasaules kara laikā zinātnes atklājumi noveda pie kodolieročiem, lai viena valsts varētu nolikt pie vietas citu. Savukārt cilvēku paviršība ļāvusi notikt atomelektrostaciju avārijām, un politiskās ambīcijas no šādiem riskiem mūs nepasargā arī mūsdienās.
Par kodolieroču tapšanu un to graujošo ietekmi daudzi būs guvuši priekšstatu no vairākas “Oskara” balvas saņēmušās filmas “Openheimers”, kas stāsta par “atombumbas tēvu”, pirmo kodolieroču radītāju, amerikāņu fiziķi Robertu Openheimeru. 1945. gada 6. un 9. augustā kodolieroči “Mazais zēns” un “Resnais vīrs” tika uzspridzināti virs Japānas pilsētām Hirosimas un Nagasaki.
Bet šogad Nobela Miera prēmija piešķirta atombombardēšanu pārdzīvojušo japāņu organizācijai "Nihon Hidankyo", kas pazīstama arī ar nosaukumu "hibakusha". Prēmija piešķirta par organizācijas centieniem panākt no kodolieročiem brīvu pasauli. Vai tas ir iespējams un kādu ietekmi uz cilvēka un vides veselību atstāj kodolieroči, par to saruna ar Latvijas Universitātes Eksakto zinātņu un tehnoloģiju fakultātes Ķīmiskās fizikas institūta vadošo pētnieci Guntu Ķizāni. -
Rudens pagriezies uz otro pusi un to dabā saistām ar laiku, kad koki nomet pēdējās lapas. Kāpēc dabā ir novērojams lapkritis? Ko lapu krāsa stāsta par procesiem pašā kokā un vai klimata pārmaiņas var apdraudēt ikgadējo zelta rudeni? Raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Latvijas Universitātes Medicīnas un dzīvības zinātņu fakultātes augu fizioloģijas katedras pētniece Jevgeņija Ņičajeva un Latvijas Universitātes Eksakto zinātņu un tehnoloģiju fakultātes vadošā pētniece, ģeogrāfijas doktore Gunta Kalvāne.
"Pētījumi liecina, ka Eiropā lielākajā daļā koku sugu lapu krāsošanās iesākas vēlāk. Tas ir droši vien, pateicoties tam, ka gaisa temperatūras kopumā rudeņos ir pieaugušas. Piemēram, pagājušā gada septembris bija netipiski silts, tas bija viens no siltākajiem septembriem, kāds Eiropā piedzīvots. 2020. gadā bija līdzīgs stāsts, kad rudens, septembris jo īpaši, bija relatīvi silts,"skaidro Gunta Kalvāne.
"Pētījumi liecina, ka rudens fenoloģiskās fāzes kopumā iestājas vēlāk, tas nozīmē, ka lapas krāsojas, piemēram, 2-3 nedēļas vēlāk. Ir arī pētījumi, kas liecina, ja gaisa temperatūra palielinās par vienu grādu, tad attiecīgi lapu dzeltēšana, krāsošanās iestājas 5-6 dienas vēlāk, kas dabā ir ārkārtīgi daudz. Tā ir nedēļa."
Bet ir atsevišķas sugas, kā āra bērzs vai liepa, kas arī Latvijā bieži aug apstādījumos, sausuma ietekmē sāk dzeltēt agrāk. 2018. gadā, kad bija Eiropā sausākā vasara, kāda reģistrēta meteoroloģisko novērojumu vēsturē, atsevišķām koku sugām lapas dzeltēja jau augusta beigās.
Vispirms zinātnes ziņas
Halovīna svinēšana plešas arvien lielākā plašumā, tāpēc tematiski raksti atrodami arī tīmekļa vietnēs, un “Nacionālās ģeogrāfijas” vietnē “Nationalgeographic.com” meklēta atbilde jautājumam.
Piemēram, par to, kā slotas kāti, katli un smailas cepures kļuva par būtisku raganu piederumu
Eiropieši senāk ticēja burvestībām un pārdabiskajam un nelabvēlīgos notikumos varēja vainot iespējamās raganas, tātad sievietes, pār kurām krita šī aizdomu ēna.
Katls visā šajā priekšmetu uzskaitījumā šķiet visnevainīgākais priekšmets, jo katlus gan senāk, gan arī mūsdienās sievietes izmantojušas ēdiena pagatavošanai. Bet laika gaitā tas apaudzis ar ideju, ka tas būtu izmantojams ne tikai vakariņu, bet arī burvestībām un dziru vārīšanai.
Vai cilvēku skūpsts patiesībā ir sācies kā pērtiķu savstarpējas sakopšanās rituāls?
Šim jautājumam atbildi var meklēt vietnē “Science.org”, kur lasāma intervija ar Adriano Lameira - evolūcijas psihologu no Varvikas universitātes Apvienotajā Karalistē.
Zemkopības ministrija atkal gatavo augsni vēl intensīvākai mežu ciršanai
Oktobrī Zemkopības ministrija sabiedriskajai apspriešanai nodeva grozījumus divos noteikumos – “Noteikumi par koku ciršanu mežā” un “Meža inventarizācijas un Meža valsts reģistra informācijas aprites noteikumi”. Vides organizācijas norāda, ka šis ir mēģinājums apiet Satversmes tiesas lēmumu, kas nepieļāva jaunāku mežu ciršanu kailcirtēs un uzsvēra ilgtspējas principa ievērošanu mežu apsaimniekošanā. -
Pasaule, kurā mēs nonākam mūsu prāta dziļākajos apcirkņos - fascinējoša, dažkārt biedējoša un tik maz izpētīta. Kāda laba paruna saka - miegs gaida tos, kuri uzdrošinās sapņot. Sapņi tik tiešām ir neatņemama miega sastāvdaļa un ne tikai, jo dažkārt skaists vai tieši otrādi biedējošs sapnis var mainīt noskaņojumu visai nākamajai dienai. Ko šie nakts fantāziju stāsti mūsu galvās lieicina par mums pašiem, mūsu veselību, prātu un emocijām? Un, vai zinātniekiem ir atbilde, kāpēc cilvēks vispār sapņo? Raidījumā Zināmais nezināmajā analizē medicīnas zinātņu doktore, ārste-psihiatre Natālija Bērziņa un kognitīvi biheiviorālā terapeite, Rīgas Stradiņa universitātes lektore Ilona Krone.
"Zinām daudz, kā sapņojam. Jautājums, kāpēc mēs sapņojam, nav pilnībā atbildēts, un kāds ir mērķis sapņiem," atzīst Natālija Bērziņa.
"Varbūt tā ir sava mistērija, kas ir ap sapņiem. Varbūt nemaz viss līdz galam nav jāuzzina," bilst Ilona Krone.
Tāpat neko nezinām par jaundzimušo sapņiem, jo viņi nevar par to pastāstīt.
"Ir viena teorija un pieņēmums, ka sapņi ir halucinācijas," bilst Natālija Bērziņa.
"Viena no teorijām ir, kas tad parādās sapņos un kāpēc, ka tomēr mēs kaut kādā mērā mēģinām apstrādāt informāciju, kas bija dienā. Daži pētījumi parāda, ka tas varētu būt arī pirms nedēļas, divām. Ir kaut kāds mūsu psihes mēģinājums mums palīdzēt," uzskata Ilona Krone.
Ja cilvēki bieži redz intensīvus sapņus, Ilona Krone iesaka vērsties pie speciālista, lai censtos tikt skaidrībā, kāpēc tik daudz redz intensīvus, emocionāli piepildītus sapņus. Pēc tādiem sapņiem cilvēki var pamosties noguruši. Pēc šādiem sapņie var baidīties iet gulēt.
Pētījums rāda, ka daudziem ir sapņi, kuros ir krišanas sajūta, tad saistīti ar skolu un skolotājiem, arī skriešana, vajāšana. Tie ir visiem.
"Zinātnei nav pamatojuma, ka ir sapņi, kas nosaka mūsu nākotni. Mēs nevaram sapnī redzēt nākotni," skaidro Natālija Bērziņa. "Tur nav mistika un burvestības. Mums vienmēr zemapziņā vai kaut kur fonā notiek informācijas apstrāde. Pirms tas nonāk pie mūsu apziņas, jau varam paredzēt, kā tas varētu būt. Tad tas izpaužas sapnī, ko cilvēks paredz, bet neapzinās. Tad viņam ir pēkšņi atklāsme un ja tā arī notiek, viņš sāk saistīt - re, es nosapņoju to, kas būs. Īstenībā, es ļoti uzmanīgi to skatītu."
Neparastākie gulētāji dzīvnieku pasaulē
No cilvēka skatupunkta raugoties, šķiet visai grūti ir gulēt stāvus, kā to dara zirgi vai žirafes, bet šiem dzīvniekiem tā gulēt ir daudz vieglāk nekā nolikties uz zemes un pēc tam ar grūtībām piecelties. Par dzīvnieku miegu, par lielākajiem guļavām un tiem, kam vajag vismazāk miega, un to, kā var noteikt, vai čūska ir nomodā, stāsta iztaujāja Rīgas Nacionālā zooloģiskā dārza speciālists Māris Lielkalns.
Par dzīvnieku miegu runājot, ir jāmin divas galējība - lielākie guļavas, piemēram, koalas miegā pavada 22 stundas, sliņķi – ap 20 stundām, bruņneši – ap 16-18 stundām, arī lielie kaķveidīgie dzīvnieki - lauvas un tīģeri – miegā pavada 16 līdz 20 stundām. Un tad ir tādi kustoņi, kuriem pietiek arī īsu snaudu - ziloņi vai žirafes, kas guļ ar pārtraukumiem vidēji 3-5 stundas diennaktī.
Kā teic Māris Lielkalns, ir arī atkarīgs, kur dzīvnieki guļ – vai tā ir miga drošā vietā, kur gulētājs ir pasargāts no miega traucētājiem, vai atklāta teritorija, kur nepārtraukti jāuzmanās no tiem, kuriem šie snaudēji der par barību. Un ir vēl arī citi faktori, kas ietekmē gulēšanu. -
Atslēgas vārds būtu iekļaušana - tā varētu teikt par šī gada Nobela prēmijas laurētu pētījumu ekonomikā, kas izpelnījies komisijas atzinumu un ļauj mums gūt atbildi uz mūžseno jautājumu - kāpēc viena valsts izvirzās vadībā savā ekonomiskajā attīstībā, kamēr citas stagnē un brūk. Kāda valsts maciņam saistība ar cilvēku labsajūtu un valsts institūciju spēju sarunāties un iesaistīt pilsoņus ikdienas dzīvē, par to saruna raidījumā Zināmais nezināmajā. Stāsta Latvijas Universitātes Ekonomikas un sociālo zinātņu fakultātes lektors Mārtiņš Danusēvičs un Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta vadošais pētnieks Andris Saulītis.
Šā gada Nobela prēmija ekonomikā piešķirta Daronam Adžemoglu, Saimonam Džonsonam un Džeimsam Robinsonam par pētījumiem par labklājības atšķirībām starp valstīm. Šie trīs ekonomisti "ir pierādījuši, cik liela nozīme valsts labklājībā ir sabiedrības institūcijām". -
Par šī gada Nobela prēmijas laureātiem medicīnā var teikt, ka viņi ir atkājuši ko tādu, kas daudz labāk ļauj izprast to, kā tādi sarežģīti organismi kā cilvēki, spēj augt un attīstīties, turpretim Nobela prēmija ķīmijā līdzīgi kā fizikā parāda mākslīgā intelekta lomu dažādās zinātnes jomās. Par microRNS atklāšanu un par proteīnu datormodulēšanu stāsts raidījumā Zināmais nezināmajā.
Skaidro Helvijs Niedra, Latvijas Biomedicīnas studiju un pētījumu centra pētnieks, doktora grāda pretendents un Raitis Bobrovs, Organiskās sintēzes institūta Struktūrbioloģijas un zāļvielu dizaina laboratorijas vadītājs.
Nobela prēmija fizioloģijā vai medicīnā šogad piešķirta diviem amerikāņu zinātniekiem par mikroRNS atklāšanu un pētījumiem, kas palīdzēja labāk izprast gēnu regulēšanas sistēmas.
Mikroribonukleīnskābes (mikroRNS) molekulām ir būtiska loma orgānu attīstībā. Zinātnieki norāda, ka gēnu regulēšanas sistēmu izpēte var palīdzēt cīņā ar dažādām slimībām.
Nobela prēmiju medicīnā šogad saņems Masačūsetsas Universitātes profesors Viktors Ambross (70) un Hārvarda Medicīnas skolas ģenētikas profesors Gērijs Ruvkuns (72).
Savukārt Zviedrijas Karaliskā zinātņu akadēmija 2024. gada Nobela prēmija ķīmijā piešķirta trim cilvēkiem – Deividam Beikeram par proteīnu skaitļošanas dizainu, kā arī zinātnieku duetam Demisam Hasabisam un Džonam Džamperam par proteīnu struktūras prognozēšanu.
-
Pēc rekonstrukcijas Rīgas pilī šajā rudenī atgriežas Latvijas Nacionālais vēstures muzejs. Lai arī ar pilnu jaudu tas darbību atsāks tikai nākamajā gadā, jau šobrīd interesentiem ir iespēja apskatīt rekonstruētās telpas un apmeklēt pasākumus. Par to, ko šīs telpas slēpj vai nu jau jāsaka gluži pretēji - atsedz un kāda ir pati Rīgas pils vēsture, saruna raidījumā. Stāsta Latvijas Nacionālā vēstures muzeja (LNVM) Izglītības un komunikācijas departamenta vadītāja Astrīda Burbicka un LNVM Vēstures departamenta Viduslaiku, jauno un jaunāko laiku vēstures nodaļas vadītājs Imants Cīrulis.
Rīgas pils konventa pārbūve un restaurācija (autori: "Rīgas Pils Kastelas projekts" ("MARK Arhitekti", "Sudraba Arhitektūra") bija iekļauta arī to 16 pretendentu klāstā, kas bija izvirzīti Latvijas Arhitektūras gada balvas 2024 finālam.
Liecības par laiku pirms Rīgas pils celtniecības
Ķieģeļu ceplis, dzirnavas un hospitālis – tādas būves ir minētas rakstītos avotos par laika posmu 13.-14. gadsimtā par vietu, kur šobrīd slejas Rīgas pils. Ko tagad no minētajām celtnēm var aplūkot tagad, stāsta pils atjaunošanas projekta pārstāvis arheologs Mārtiņš Lūsēns.
1330. gadā pēc rīdzinieku cīņām ar Livonijas ordeni, kad pilsētnieki bija nopostījuši pirmo ordeņa pili, kas atradās tur, kur tagad ir Konventa sēta, ordeņa pārstāji kā uzvarētāji lika rīdziniekiem celt jaunu pili, un būvei vieta tika izvēlēta Daugavas krastā pie toreizējās pilsētas robežas.
Tika noplēsti vairāki dzīvojamie nami, kas nav minēti rakstītos avotos, bet ir saglabājušās ziņas par slimnīcu, dzirnavām un ķieģeļu cepli, kas pirms pils būvniecības te ir atradušies. Kopā ar Mārtiņu Lusēnu, kurš ilgstoši ir pētījis šīs būves vēsturi, dodamies uz pils pagrabu, kur tagad arī muzeja apmeklētāji varēs paši aplūkot senos mūrus un liecības par laiku pirms pils celtniecības. -
Atzīmējot UNESCO Konvencijas par kultūras vērtību aizsardzību bruņota konflikta gadījumā 70. gadadienu, Latvijā 14. oktobrī aizvadīta starptautiska konference “Kultūras mantojums un drošība”. Kā bruņoti konflikti ietekmē kādas kopienas kultūrvēsturisko mantojumu? Vai kultūra var eksistēt teritorijā, kur ilgstoši nav miera, un kā saglabāt to, kas ir tik trausls, kā sena ēka vai muzeja kolekcija, un nebūs pirmais, ko parasti glābsim krīzes laikā?
Raidījumā Zināmais nezināmajā diskutē UNESCO Latvijas Nacionālās komisijas Kultūras sektora vadītāja Inga Surgunte, Starptautiskās pieminekļu un ievērojamu vietu padomes (ICUMUS) pārstāve Alma Kaurāte un Nacionālo bruņoto spēku Apvienotā štāba Civilmilitārās sadarbības vecākais eksperts Ričards Batarags.
UNESCO Konvencijas par kultūras vērtību aizsardzību bruņota konflikta gadījumā mērķis ir stiprināt mieru, veicinot kultūru daudzveidību un savstarpēju cieņu valstu starpā. 1954. gadā Hāgā pieņemtā Konvencija ir pirmais starptautiskais tiesiskais regulējums, kas pilnībā veltīts kustamā un nekustamā mantojuma aizsardzībai. Konvencija un tās divi Protokoli nosaka pamatprincipus un rīcību mantojuma aizsardzībai bruņotu konfliktu gadījumā.
Konference Lativjā turpināja Eiropas kultūras mantojuma dienu Latvijā uzsākto tēmu “Kultūras mantojuma pieejamība un drošība” un pasteidzināja kopējo kultūras nozares civilās aizsardzības plāna izstrādi, kā arī pievienošanos Hāgas konvencijas 2. protokolam.
Seno ēku atjaunošanas principi
Jā vēlamies labu vēsturisko ēku restaurāciju, tad, pirmkārt, šis darbs jāuztic speciālistiem un otrkārt, nav jāvairās ēku atjaunošanas gaitā izmantot autentisko materiālus, tā, runājot par kultūrvēsturiskā mantojuma saglabāšanu, saka arhitekts Reinis Liepiņš. Kāpēc jāuzmanās ar cementu, slavas dziesma kaļķim un stiklam un kāpēc jāciena savs mantojums, par to saruna ar arhitektu.
Ejot intervēt arhitektu Reini Liepiņu, ceļš veda gar Okupācijas muzeju, kur Strēlnieku laukumā vēl līdz oktobra beigām ir skatāma ceļojošā izstāde “1944. gads – kara lauzums Latvijas pilsētainavā”. Tur var aplūkot, kā 1944. gadā Vācijas un Padomju armijas karadarbībā tika izpostītas sešas Latvijas pilsētas – Rēzekne, Gulbene, Bauska, Jelgava, Valmiera un Rīga. Lielfromāta fotogrāfijās var redzēt minētās pilsētas pirms un pēc to vēsturisko ainavu iznīcināšanas, un var salīdzināt, kāds skats tur ir šodien: vai tā ir restaurēta baznīca, vai tukšs betona plāksnēm izklāts laukums, vai pagājušā gadsimta 60.-80. gados saceltie kastīšu formas daudzdzīvokļu nami.
Sižetu sāku ar šādu ievadu, jo saruna ar Reini Liepiņu ir par to, kādā veidā gan laika zoba sagrauztais, gan arī reiz sapostītais kulturvēsturiskais mantojums tiek atjaunots. Ar piebildi, ja vispār ir kas palicis pāri no vēsturiskām ēkām. Arhitekts atzīst – galvenais ir cieņa un sapratne par senu ēku.
Reiņa Liepiņa un viņa dibinātā arhitektu biroja „Sudraba arhitektūra” zināmākais darbs ir Rīgas preču stacijas noliktavas ēkas pārveide par kultūras telpu, ko pazīstam ar nosaukumu „Hanzas perons”, tāpēc jautāju viņam, vai pieeja ir vienāda – atjaunojot, piemēram, senu noliktavas ēku, Kurzemes zemnieku sētu vai baroka stilā celtu pili?
-
No idejas līdz gatavam medikamentam, ko piedāvā pacientam - šis ceļš ir ļoti garš, dažkārt prasa vairāku desmitgažu rūpīgu darbu un ne vienmēr gala rezultāts apmierinās pacientus, ne vienmēr daudzie gadi darba rezultēsies veiksmīgā slimības ārstēšanā. Taču katrs pētījums ļauj būvēt nākotnes medikamentu līdzīgi kā lego klucīši, vairojot zināšanas par to, kā mūsu organisms pieņems konkrēto medikamentu un kādas ir tā iespējas palīdzēt dažādu saslimšanu gadījumā. Kā aktīvo vielu atklāj, sintezē, pārbauda un "iepako" gatavā medikamentā, kāds ir medikamentu ceļš pie sava pacienta, raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Latvijas Universitātes Medicīnas un dzīvības zinātņu fakultātes dekāns, profesors un ķīmiķis Kristaps Jaudzems un Latvijas Ķīmijas un farmācijas uzņēmēju asociācijas valdes priekšsēdētājs Vitālijs Skrīvelis.
Raidījuma temats šoreiz saistīts ar sabiedrisko mediju labdarības maratona "Dod pieci!" tēmu, kurā ziedojumi tiks vākti tūlītējai palīdzībai cilvēkiem, kurus skārušas dažādas slimības. Kad runa ir par sarežgītām diagnozēm, piemērotu medikamentu un terapijas pieejamība ir akūtākais jautājums. -
Šī gada Nobela prēmija fizikā atnesusi lielu pārsteigumu - tradicionālo fizikas atklājumu vietā laurus plūs mašīnmācīšanās un neironu tīklu pētījumi. Ko šāds pavērsiens nozīmē matemātiķiem un datoriķiem? Kā mašīnas ir iemācītas mācīties un kā šie atklājumi ir mainījuši mūsu ikdienas dzīvi?
Raidījumā Zināmais nezināmajā analizē fiziķis, Latvijas Universitātes profesors, Latvijas Universitātes Padomes priekšsēdētājs Mārcis Auziņš un Latvijas Universitātes Datorikas fakultātes profesors, Latvijas Universitātes Mākslīgā intelekta laboratorijas vadošais pētnieks Guntis Bārzdiņš.
Nobela prēmija fizikā 2024. gadā piešķirta Džonam Hopfīldam un Džefrijam Hintonam par fundamentāliem atklājumiem un izgudrojumiem, kas nodrošina mašīnmācīšanos ar mākslīgajiem neironu tīkliem.
Abi šī gada Nobela prēmijas fizikā laureāti jau kopš pērnā gadsimta astoņdesmitajiem gadiem ir veikuši nozīmīgu darbu ar mākslīgajiem neironu tīkliem. Viņi izmantojuši dažādus fizikas instrumentus, lai izstrādātu metodes, kas ir mūsdienu jaudīgas mašīnmācīšanās pamatā.
Džons Hopfīlds radīja asociatīvo atmiņu, kas spēj saglabāt un rekonstruēt attēlus un cita veida datu modeļus. Savukārt Džefrijs Hintons izgudroja metodi, kas spēj autonomi atrast īpašības datos un tādējādi veikt tādus uzdevumus kā konkrētu elementu identificēšanu attēlos.
Runājot par Nobela prēmijas laureātiem un mašīnmācīšanos, raidījuma visi piemin arī mākslīgo intelektu un „Chat GPT”.
"Viens no lielākajiem mākslīgā intelekta pētniekiem Kalifornijas universitātē Berklijā saka, ka ar mākslīgo intelektu būs precīzi tāpat kā zelta zivtiņu. Un stāsts par zelta zivtiņu ir tāds: ka var būt trīs vēlēšanās. Viņš saka - pirmās divas katram no mums būs absolūti citādas, katram mums dzīvē kaut kas būs.
Trešā, viņš apgalvo, ka visiem tā mums būs vienāda - mīļā zelta zivtiņa vai mīļais mākslīgais intelekt, izdari tā, lai pirmo divu nebūtu bijis," atklāj Mārcis Auziņš. "Tāpēc ka tie uzdevumi, ko mēs varam formulēt šīm tehniskajām sistēmām, mākslīgajam intelektam, var novest pie sekām, kuras patiesībā mums ļoti, ļoti nepatiks. Un viens no iemesliem ir, ka mēs baidāmies, ka viņš kļūs par daudz patstāvīgs un viņam būs savi mērķi dzīvē.
No otras puses, mēs ļoti gribētu, lai viņam rastos kaut kādas empātijas pazīmes, lai lēmumu pieņemšanā tā nebūtu vienkārši tehnisku uzdevumu izpilde."
Mārcis Auziņš vērtē, ka mākslīgais intelekts šobrīd ir "vidējais statistiskais, ļoti un visu zinošs. Bet vidējais statistiskais droši vien ir ļoti garlaicīgs tipiņš. Manā sapratnē joprojām mākslīgais intelekts ir ļoti garlaicīgs tipiņš, un runāties ar „Chat GPT” vienā brīdī paliek garlaicīgi".
"Es esmu no tās grupas, kas uzskata, ka nav mūsu spēkos apstādināt šo procesu. Bet domāju kaut kādā mērā tas varētu būt garlaicīgs šobrīd, jo šī mašīnmācīšanās ir imitācija. Pagaidām tā ir imitācija. Viņa tāda nebūs mūžīgi. Kad tuvosimies šiem aģentiem, viņi kļūs radoši," atzīst Guntis Bārzdinš.
"Jau tagad mākslīgais intelekts var veikt pārlasi tā saucamajā interferences laikā, meklēt adatu siena kaudzē un tas ir tas, ko visi matemātiķi dara visu savu mūžu. Viņš meklēs siena kaudzi, viņš iegūs emocijas un viņš vairs nebūs tikai imitētājs. Tajā brīdī mums ļoti gribēsies viņa spējas, no vienas puses, jo tas ir tas, ko paši ikdienā darām. No otras puses, ir drusku bail no tām iespējām."
"Cerēt, ka mēs ar likumdošanu apturēsim procesu vai ierobežosim to, tā nenotiek. Džins no pudeles ir izlaists un viņš dzīvos, un mums būs jāmāk saprātīgi ar viņu sadzīvot un izmantot viņa pozitīvās iespējas un iespēju robežās mazināt riskus, kuri ir jau tagad un diemžēl nākotnē būs vēl vairāk," uzskata Mārcis Auziņš.
Aktuālais nanotehnoloģiju jomā
Septembra sākumā Rīgā risinājās vērienīga starptautiska konference, kas bija veltīta nanomateriālu pielietojumam un īpašībām. Konference pulcēja daudz savā jomā atzītu pētnieku, tostarp Juriju Gogotsi no ASV, kurš nanotehnoloģiju attīstību saredz kā sākumu jaunam laikmetam. Ar pieminēto zinātnieku, kā arī citiem konferences dalībniekiem tikās Mariona Baltkalne un noskaidroja plašāk, kas šobrīd aktuāls nanotehnoloģiju jomā.
Daļiņas, kas miljons reižu smalkākas par cilvēka matu, - tā var raksturot nanodaļiņas. Šīm daļiņām, kas, protams, ar cilvēka aci nav saskatāmas,un nanomateriāliem nesen tika veltīta 14. Starptautiskā Elektronikas un Elektrotehnikas inženieru institūta (Institute of Electrical and Electronics Engineers, IEEE) konference Nanomaterials: Applications & Properties (NAP). Tā risinājās Latvijā, pulcējot lielu skaitu zinātnieku no daudzām pasaules valstīm, raisot interesi arī par pašmāju pētnieku paveikto un radot platformu jaunām sadarbības iespējām.
Konferences noslēgumā arī mums bija iespēja satikties ar dažiem pasākuma rīkotājiem un viesiem, ar kuriem piedāvājam sarunu par plašo nanotehnoloģiju pasauli. Viens no runātājiem - materiālzinātnes un inženierijas profesors Dreksela universitātē Filadelfijā, ASV, kā arī Dreksela Nanomateriālu institūta direktors Jurijs Gogotsi (Yury Gogotsi). Profesors nāk no Ukrainas, un viņa darbs joprojām saistīts arī ar Sumi Valsts universitāti Ukrainā. Ar dzimto Ukrainu un Sumi Valsts universitāti saistīts ir arī Maksims Pogorelovs (Maksym Pogorielov), šobrīd - Latvijas Universitātes Atomfizikas un spektroskopijas institūta vadošais pētnieks.
Sarunā piedalās arī Ukrainā dzimušais Valentīns Novosads (Valentine Novosad) - Argonnas nacionālās laboratorijas priekšsēdētājs un vadošais pētnieks no ASV, kā arī Modris Greitāns - Latvijas Elektronikas un datorzinātņu institūta direktors un Latvijas Zinātņu akadēmijas ārlietu sekretārs. -
Rīgā vairākās tikšanās reizēs ar iedzīvotājiem vides organizācijas un domnieki spriedīs par to, kā pilsētu pielāgot klimata pārmaiņām. Lai arī Rīga nekad nav gatava, klimata pārmaiņas min uz papēžiem un jau šobrīd jārod risinājumi karstuma, plūdu u.c. problēmām pilsētā.
Nesen raidījumā runājām par centieniem glābt ledājus un šajā sarunā atkal ieskanējās jautājumi par to, kas notiks ar tādu pilsētu kā Rīga tuvākajās desmitgadēs. Jau šobrīd izjūtam lielo svelmi Rīgas ielās vasarās, ziemā tā ir intensīva snigšana, ar kuru netiek galā sniega šķūrētāji un autovadītāji; tie ir plūdi un lērums citu ķibeļu, kuras bieži nākas piedzīvot nesagatavotiem. Kā iedzīvotāji un pilsētas insitūcijas meklē risinājumus šīm problēmām, raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Ingrīda Strazdiņa, biedrības "Zaļā brīvība" pārstāve, Indra Purs, Latvijas Ainavu arhitektu associācijas valdes priekšsēdētāja, un Jānis Ušča, Rīgas domes pārstāvis.
Piesārņotas vai piegružotas teritorijas sakopšana vai atjaunošana
Ja, piemēram, augsne ir piesārņota ar naftu, tā tiek gan attīrīta mūsu valstī, gan arī augsni ved uz Lietuvu vai Igauniju, kur to attīra un izmanto būvniecībā. Kā praktiski tiek pārbaudīta un atjaunota piesārņota vai degradēta vide, skaidro uz Valsts vides dienesta (VVD) pārstāvji.
Būvgružu vai vecu ēku drupu savākšana ir vieglāk un ātrāk pārraugāms process nekā piesārņotas teritorijas attīrīšana. Ja piegružota teritorija ir ar aci saskatāma, tad piesārņojuma konstatēšanai ir nepieciešams veikt analīzes no augsnes vai apkārtējiem ūdeņiem, bet abos gadījumos jāpieskata, kur un kā tiek galā ar atkritumiem un šis jautājums ir Valsts vides dienesta kompetencē. Vairāk par to, kā šis dienests rīkojas, kad ir uzzināts par piegružotu vai piesārņotu teritoriju, stāsta VVD Lielrīgas reģionālās vides pārvaldes Atkritumu kontroles daļas vadītājs Mārtiņš Egle un VVD Atļauju pārvaldes direktore Daina Kalēja.
Runājot par piesārņotu vidi, tas ir ilgs un komplicēts process, kamēr tiek izpētīts, cik dziļi, kur konkrēti šis piesārņojums ir, kādas vielas speciālistiem ir jāpārbauda. Tad tiek analizēti ievāktie paraugi, pēc tam izstrādā projektu, kā konkrētā teritorijā tiks veikta sanācija jeb vienkāršāk sakot, kā šī vieta tiks atveseļota. Tas parasti nenotiek viena gada laikā un arī pēc tam tiek uzraudzīts, cik kvalitatīvi vide ir attīrīta. Redzamākais un līdz šīm apjomīgākais projekts Latvijā ir Inčukalna sērskābā gudrona dīķu attīrīšana, kas sākas jau 2009. gadā un noslēdzās 2023. gada decembrī. -
Dažkārt sarežģītu vēstures procesu ir vieglāk izprast caur viena cilvēka dzīvesstāstu, kādas mazas vietas vēstures izpēti vai kādu ļoti lokālu notikumu. Šī "mazo" lietu un cilvēku vēsture kļūst aizvien populārāka. Kāpēc nepieciešama mikrovēsture un kāpēc neiztikt bez lielo notikumu pārzināšanas?
Ierasts, ka vēsturi uzlūkojam un arī mācāmies, par pamatu ņemot lielus un nozīmīgus notikumus - kara sākuma un beigu gadadienas, izcilu līderu biogrāfijas, revolūcijas un jaunu prasmju apgūšana. Tie ir tikai daži no pieturas punktiem mūsu izpratnē par aizgājušā laikmeta liecībām. Bet vēsture ir arī tas, par ko neraksta slavenu cilvēku dzīvesgājumos un kas neatspoguļojas lielvalstu politiskajās norisēs. Kā un vai ikviens raksta vēsturi ar savu dzīvi, darbu un attiecībām ar citiem? Kas ir tas, kas vēsturnieku uzmanības lokā nonāk kā “mikrovēsture” jeb aizgājušojo laiku “vienkāršā dzīve” par to raidījumā Zināmais nezināmajā stāsta vēsturnieki: Kaspars Zellis, Latvijas Universitātes (LU) Humanitaro zinātņu fakultates Filozofijas un socioloģijas institūta vadošais pētnieks, un Ēriks Jēkabsons, LU Vēstures un arheoloģijas nodaļas profesors.
Mazo lietu stāsti par lielām personībām
Ko šīs mazās lietas pavēsta par lielām personībām, cik daudz tās interesē muzeja apmeklētājus un kādu informāciju sniedz pētniekiem. Krišjāņa Barona muzejā kopā ar muzeja vecāko speciālistu Andri Ērgli skatām Dainu tēva pašdarināto spieķi, Dārtas Eņģeles austo segu un citas Baronu dzimtas lietas.
Ja runājam par folkloristu un publicistu Krišjāni Baronu, tad, protams, zināmākā lieta ir Dainu skapis, kas gatavots 1880. gadā Maskavā pēc Barona zīmētām skicēm un tagad ikviens to var aplūkot Latvijas Nacionālajā bibliotēkā līdzās Retumu krājumam, bet muzejā ir vairākas, pirmajā mirklī pēc skata necilas lietas, kas pavēsta daudz gan par pašu Dainu tēvu, gan viņa ģimeni. Piemēram, Baronam paticis gatavot no koka daudz sadzīvē lietojamas mantas - drēbju pakaramos, spieķus, rakstāmspalvas, lineālus. -
Cilvēka fiziskās spējas var attīstīt ar rūpīgu treniņu programmu, bet tā ir tikai daļa no sportista veiksmes. Lai “augstāk, tālāk, stiprāk” patiešām piepildītos, talkā nāk inženieri. Mūsdienās neviens sportisks sasniegums, neviena olimpiskā medaļa un pasaules rekords netiek sasniegts bez inženieru palīdzības. Sākot ar sporta apģērbu, beidzot ar tehnisko inventāru - inženieri ar sportistiem strādā roku rokā. Latvijā šo lieliski zinām ar kamaniņu sporta piemēru, par šo sportistu un inženieru sadarbību plašāk raidījumā Zināmais nezināmajā. Stāsta Rīgas Tehniskās universitātes Sporta tehnoloģiju centra vadītājs, kamaniņu braucējs Mārtiņš Rubenis un RTU Metroloģiskās zinātniskās laboratorijas vadītājs Jānis Lungevičs.
Pirms sarunas iknedēļas zinātnes jaunumi.
Cilvēka ilgmūžība, iespējams, ir sasniegusi savu galējo robežu. Tā skaidrots “Scientific American”, norādot - jauni pētījumi kliedē priekšstatu, ka cilvēki varētu turpināt radikāli pagarināt savu dzīves ilgumu.
Jauns "bioloģiskās novecošanās" tests paredz jūsu nāves iespējamību nākamo 12 mēnešu laikā. Izmantojot vaigu tamponu, var prognozēt cilvēka nāves risku viena gada laikā. Jautājums - kā tas darbojas? Tātad jauni pētījumi liecina, ka tests, kurā tiek izmantotas šūnas no cilvēka vaiga iekšpuses, var precīzi paredzēt nāves risku nākamā gada laikā.
Kāpēc hobijs nāk par labu jūsu smadzenēm un ķermenim? No tenisa spēlēšanas līdz krāsošanai, hobijs var palīdzēt jums dzīvot labāk un ilgāk. “National Geographic” vietnē iespējams rast zinātniski apstiprinātus ieteikumus nodarbēm, kas nāk par labu mūsu smadzenēm, visam ķermenim kopumā un līdz ar to var pagarināt arī mūsu dzīvi.
Pēdējos gados neskaitāmi pētījumi ir parādījuši, ka plašs vaļasprieku klāsts nodrošina fizisko un garīgo veselību. Nesenā publikācijā apkopoti piecu dažādu aptauju rezultāti, kur visās pētīta iesaistīšanās kādā hobijā un garīgā labklājība 65 gadus vecu un vecāku cilvēku vidū. Pētījumos tika izsekoti vairāk nekā 93 000 gados vecāki cilvēki ASV, Japānā, Ķīnā un 13 Eiropas valstīs četru līdz astoņu gadu garumā. -
Krīzes brīžos visi risinājumi ir derīgi - tā varētu teikt ģeoinženieri, kuri šobrīd cenšas rast veidus, kā sargāt kūstošos ledājus, piemēram, sūknējot ūdeni no okeāna uz ledus masas virsmas, cerot tādejādi padarīt ledus slāni biezāku. To, ka ledāji kūst strauji - zinām, to, ka nespējam operatīvi samazināt emisijas un palēlināt klimata pārmaiņas - zinām, bet, vai inovatīvas tehnoloģijas būs tās, kas varēs glābt ledus masu zemeslodes vēsākajos reģionos? Vai šādi centieni ir produktīvi un vai mēs varam izglābt planētas "ledusskapi"?
Šķiet, ka ir grūti atrast otru tādu ekosistēmu, kuru klimata pārmaiņas skartu tikt masīvi kā Arktiku un Antarktīdu. Lai arī šie abi aukstie apgabali atrodas tālu no mums, bez tiem nav iedomājams klimats, kādu pazīstam uz mūsu planētas. Zinātnieki meklē veidus, kā apturēt šo straujo kušanu, jo skaidrs, ka ar emisiju samazināšanu cilvēcei īpaši labi neveicas. Vai ir iespējams atjaunot grandiozos ledus masīvus Zemes polos, raidījumā Zināmais nezinājamā vērtē ģeologs, Latvijas Universitātes asociētais profesors Kristaps Lamsters un Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centra Prognožu un klimata daļas vadītājs Andris Vīksna.
Pētījumi rāda, ka ledāji kūst strauji. Vidēji zūd ap vienu procentu gadā no kopējas masas un tas neko labu tas neliecina.
"Viens, ir sevišķi vietās, kur šobrīd straujāk kūst, tie ir Andi, Alpi, Islandē, Himalajos, tas nozīmē ūdensapgādi cilvēkiem, pilsētām, veseliem reģioniem, valstīm, kas ir potenciāli apdraudēti līdz ar šo resursu izsīkšanu," norāda Andris Vīksna. "Otrs ir, protams, vidējā ūdens līmeņa celšanās visā pasaulē, kas notiek lēnām, bet neatvairāmi savā ziņā. Un izmaiņas jau šobrīd notiek diezgan intensīvi.
Ja mēs skatāmies līdz gadsimta beigām, tad tas ir pozitīvākajā gadījumā 30 - 40 centimetru līdz metram. Līdz gadsimta beigām pieaugs. Tas nozīmē, ka miljards cilvēku kopumā pasaulē ir tieši vai netieši apdraudēti dēļ tā, ka ceļas arī ūdenslīmenis."
Kā to izjutīsim Latvijā?
"Arī Baltijas jūra ir savienota ar okeāniem. Arī, protams, mums ir gaidāma ūdens līmeņa paaugstināšanās, un pēc atbilstoši dažādiem pesimistiskākajiem līdz optimistiskākajiem scenārijiem, vienalga tie 30 - 60 centimetri pieauguma līdz gadsimta beigām. Ar to ir jārēķinās. Sevišķi tas pieaugums varētu intensificēties no gadsimta vidus vairāk," norāda Andris Vīksna. "Un otrs, protams, tas nes līdzi arī krasta erozijas procesus: piekraste tiek noskalota un vēl papildus ar vētrām vēl intensīvāk kaut kur process notiek. Attiecīgi Latvijas gadījumā tie ir vidēji 30 - 40 metri, protams, ne visur vienādi, kaut kur pieaug akumulācija, bet kopumā dominē erozijas procesi. Apmēram 30 - 40 metri pēc šī brīža prognozēm tiktu noskaloti no Latvijas teritorijas.
Te, protams, ir īpaša uzmanība jāpievērš Rīgas aglomerācijai, kas ir ļoti zema. Jau šobrīd jūras ūdens ienāk līdz pat Jelgavai atsevišķās situācijās. Ūdens līmenim ceļoties, ir pat daži nākotnes scenāriji, kur ir pavisam drūmās krāsās iezīmēts, ka Latvija ir tā kā sadalīta divās daļās, kas ir Kurzeme, un principā šeit līdz pat Lietuvas robežai ir jau ūdens no Baltijas jūras."
Lai to nepiedzīvotu, zinātnieki izstrādā dažādus modeļus, kā iejaukties, lai stabilizētu ledājus. Pagaidām gan van zināms, vai šīs metodes strādātu, var būt arī pretējais efekts, atzīst Kristaps Lamsters.
"Ir skaidrs, ka par to ir jādomā un kaut kas ir jāsāk darīt, jo mēs faktiski runājam par to, ka, iespējams, jau kaut kāds pagrieziena punkts ir sasniegts, īpaši domājot par Antarktiku. Pēc šī pagrieziena punkta faktiski ir gaidāmi diezgan strauji ledāju masas zudumi,
atpakaļceļa nav, un, lai ko mēs darītu, mēģinot samazināt emisijas, tas nemainīs absolūti neko, jo šis pagrieziena punkts ir sasniegts un ledājs sāk strauji atkāpties. Vienīgais, ko mēs varam darīt, ir šo atkāpšanos samazināt, fiziski iejaucoties," atzšit Kristaps Lamsters.
Čehu diplomāts iepazīstina ar savas zemes polārpētnieku un stāsta par paša piedzīvoto, ar slēpēm šķērsojot Grenlandi
Pagājušajā nedēļā Rīgā notika čehu izcelsmes polārpētnieka Jūliusa Paijera (Julius Payer) gravīru reprodukciju izstādes atklāšana, kā arī diplomāta, tulkotāja un ceļotāja Zdeņeka Ličkas (Zdeněk Lyčka) lekcija par Jūliusu Paijeru un viņa ekspedīcijām uz Ziemeļpolu. Tā bijusi kā satikšanās ar divām personībām vienlaikus - no vienas puses, iespēja iepazīt zinātnē nepelnīti piemirsto Jūliusu Paijeru, un, no otras puses, uzzināt par Zdeņekas Ličkas piedzīvojumiem, ar slēpēm šķērsojot Grenlandi.
Ne katru dienu rodas iespēja klātienē satikt cilvēkus, kuri devušies polārās ekspedīcijās, pakļāvuši dzīvību briesmām, atgriezušies, lai ar savu spēku un entuziasmu iedvesmotu citus. 1. oktobra pēcpusdienā viena šāda cilvēka stāstu ikvienam interesentam bija iespēja dzirdēt Latvijas Universitātes Dabas mājā. Precīzāk būtu teikt, ka tā bija tikšanās ar divām personībām vienlaikus. Universitātē viesojās čehu diplomāts, tulkotājs un ceļotājs Zdeņeks Lička. Viņš bijis Čehijas vēstnieks Dānijā, joprojām strādā Čehijas Republikas Ārlietu ministrijā, bet viņa biogrāfija glabā vēl citus aizraujošus notikumus, tostarp ekspedīciju ar slēpēm pāri Grenlandei.
Taču iemesls, kāpēc Lička viesojies Latvijā, ir saistīts ar viņa misijas darbu - popularizēt čehu izcelsmes polārpētnieka Jūliusa Paijera vārdu, atklāt viņa gravīru reprodukciju izstādi un sniegt lekciju par Paijera dzīvi un nopelniem zinātnē. Kad Lička mūs izvedis nelielā pastaigā pa izstādi un iepazīstinājis ar Paijeru, ir iespēja ar diplomātu aprunāties atsevišķi un vēlreiz izcelt nozīmīgākos Paijera dzīves faktus.
Jūliuss Paijers dzimis 1841. gadā Teplicē, Čehijā, kas atrodas tuvu mūsdienu Vācijas robežai, bijis Austroungārijas virsnieks. Viņa militāro karjeru raksturo, piemēram, tāds fakts, ka viņš piedalījies asiņainajā Solferīno kaujā 1859. gadā - pēdējā lielākajā kaujā pasaules vēsturē, kurā visas armijas bija pakļautas savu monarhu personīgajai vadībai un kuras rezultātā radās Sarkanā Krusta kustība, palīdzot karā ievainotajiem. Ņemot vērā Paijera darbību armijā, Zdeņekam Ličkam jautāju, kā tad Paijers pievērsies polārpētniecībai. Vai tā bija vienkārši kaislība? - Показать больше
