Episodi
-
"Klasikā" tiekamies ar Latvijas Radio kora diriģentu Kasparu Putniņu, komponistu Andri Dzenīti, kā arī rakstnieci un dzejnieci Noru Ikstenu, lai plašāk runātu par Rīgas festivāla atklāšanas koncertu "Bezgalības krelles" 7. jūnijā pulksten 20 Lielajā ģildē, kurā piedalīsies Latvijas Radio koris diriģenta Kaspara Putniņa vadībā, sitaminstrumentu virtuozs Guntars Freibergs un kontrabasists Viktors Veļičko. Videomākslinieks – Roberts Rubīns. Programmā izskanēs astoņu latviešu komponistu jaundarbu pasaules pirmatskaņojumi.
Sarunā ar studijas viesiem – plašāk par ieceres ideju, kas nākusi no Sigvarda Kļavas: ka astoņi komponisti raksta mūziku Noras Ikstenas dzejoļiem-akrostihiem, kuros katra dzejas rinda sākas ar vienu no konkrētās planētas nosaukuma burtu.
Kaspars Putniņš dalās pārdomās par mūzikas dažādību, rokrakstu atšķirībām, par kosmosu un mikroksmu, kā arī par Platonu Buravicki, kurš pirmo reizi rakstījis jaundarbu Latvijas Radio korim un Roberta Rubīna video projekcijām; Nora Ikstena –par ideju meklējumiem un dzejoļu tapšanu; Andris Dzenītis – par savu kompozīciju "Neptūns", kuras dzejas rindas lasa Nora Ikstena.
***
Saules sistēmā dzīvo astoņas planētas: Merkurs, Venēra, Zeme, Marss, Jupiters, Saturns, Urāns un Neptūns. Katra no tām ir unikāla Radītāja un Visuma dāvana. Noslēpumaina, mītiem un leģendām apvīta, joprojām maz izpētīta. Skaitli "8" noliekot līmeniski, iegūstam bezgalības simbolu. Zeme šajās bezgalības krellēs ir pērle – vienīgā, uz kuras dzīvo un pastāv cilvēks. Kāds būtu šīs ļaužu planētas vēstījums pārējām māsām un brāļiem kosmosā? Karstajai, sievišķajai Venērai, kas griežas pulksteņa rādītāja virzienā, laika dievam Saturnam, vīrišķības bastionam Merkuram, kuri tikšķ pretēji, bezgalīgajām debesīm Urānam, ūdeņu valdniekam Neptūnam, miera, gaismas un spēka avotam Jupiteram, kara sarkanā plankuma plosītajam Marsam? Kādos vārdos, valodu bābelē to ietērpt, kādā mūzikas spēkā cildināt?
Astoņi akrostihi – vienlaikus tieši un kodēti vēstījumi saules sistēmas planētām iecerēti kā pateicība un brīnums par mūsu esību šajā bezgalības pieturvietā – Zeme. Akrostihā no augšas uz leju lasot pirmos burtus, salasām vārdu, kas bija iesākumā. Vārds, mūzika – mūsu izteiksmes forma, lai priecātos, atcerētos, cildinātu, sūtītu izplatījumā mūsu te un tagad rakstītās vēstules.
Programmā iekļauti astoņu latviešu komponistu – Jura Karlsona, Artura Maskata, Santas Ratnieces, Annas Fišeres, Ērika Ešenvalda, Mārtiņa Viļuma, Platona Buravicka un Andra Dzenīša – jaundarbi ar Noras Ikstenas dzeju.
-
5., 6. un 7. jūnijā Rīgas cirkā būs skatāma visu paaudžu skatītājiem veltīta izrāde “Pasaki man pasaku!”, kuru, noslēdzot darbības septīto sezonu, veidojuši Rīgas cirka skolas audzēkņi. Iestudējumā savijas teātra un cirka elementi, kā arī disciplīnu dažādība – akrobātika, gaisa akrobātika, žonglēšana, dažādas līdzsvara disciplīnas un klaunāde. Iestudējumā piedalās audzēkņi vecumā no 7 līdz 17 gadiem.
Izrāde tapusi, Rīgas cirka skolas treneriem un audzēkņiem sadarbojoties ar režisori Antru Leiti-Straumi, un iestudējuma atspēriena punkts bija grupas Cosmos dziesma “Pasaki man un tev” un tajā pieminētais pasaku vilciens un varoņi.
Rīgas cirka skolas vadītāja Līva Tauriņa:
“Šī ir lieliska iespēja ne tikai skatītājiem baudīt cirka mākslu, bet arī audzēkņiem demonstrēt savas prasmes un iegūt uzstāšanās pieredzi. Šogad iespēja piedalīties izrādē ir katram cirka skolas audzēknim – neatkarīgi no apgūstamās disciplīnas vai sasniegtajiem rezultātiem.”
Līvu Tauriņu uz sarunu aicināja Dina Dūdiņa-Kurmiņa, izvaicājot par Rīgas Cirka skolas neatkārtojamo gaisotni un audzēkņu radošumu, par mācību procesa organizēšanu un iespēju izpausties visdažādākajās disciplīnās. Par to, ka šķietami vienkāršās lietas dažkārt rada vislielākos izaicinājumus un, ka dalība izrādē ir brīvprātīga un daži piedalās pat četros numuros. Uzzinām, ka muzikālais noformējums bijis pašu ziņā, bet katra tērpa sīkākā detaļa pārbaudīta, lai priekšnesuma laikā netraucē. Uzstāšanās Rīgas Cirkā ir viņu lielākā balva, tāpēc par izrādēm trīs vakarus pēc kārtas neviens nečīkst. -
Episodi mancanti?
-
30. maijā koncertzālē "Ave Sol", uzsākot koncertsēriju "Kora laboratorija", Rīgas kamerkori "Ave Sol" vadīs jaunā kordiriģente Anastasija Kildiša. Sarunā ar "Klasiku" viņa cita starpā saka tā: "Labam kordiriģentam ir jāiemācās mīlēt cilvēkus. Tas ir vissarežģītākais, ko mācos katru dienu."
Runājam par to, kas kordiriģenta profesijā ir skaistākais, kas - grūtākais, kā veidot koncerta programmu, kāpēc emocijas jāatstāj otrajā plānā, ko devušas mācības Zalcburgas Mozarteum un kāda bijusi pieredze kordiriģentu konkursos.
***
Rīgas kamerkoris "Ave Sol" pēc mākslinieciskā vadītāja Andra Veismaņa iniciatīvas, sadarbojoties ar Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmiju (JVLMA), uzsāk koncertsēriju "Kora laboratorija", kurā ar Rīgas kamerkori "Ave Sol" muzicēs JVLMA un Andra Veismaņa kordiriģēšanas studenti.
Cikla pirmajā koncertā 30. maijā uzstāsies Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas asociētā profesora un Rīgas kamerkora "Ave Sol" mākslinieciskā vadītāja Andra Veismaņa kordiriģēšanas klases maģistrante Anastasija Kildiša, kura ir arī Rīgas kamerkora "Ave Sol" dziedātāja kopš 2018. gada. Viņa ir daudzu kordiriģēšanas konkursu laureāte, kā arī JVLMA un LMT Gada balvas 2021 jaunajam mūziķim ieguvēja.
"Manuprāt, viena no lielākajām dāvanām diriģentam ir strādāt ar augstākās klases profesionāļiem, kuri ne tikai meistarīgi izpildīs skaņdarbus, bet arī atvērs klausītājiem savas sirdis," uzsver Anastasija. "Šo iespēju es ļoti augstu novērtēju un atcerēšos katra dziedātāja atdevi, un atbalstu līdz sava mūža beigām!"
Anastasija Kildiša Rīgas kamerkori "Ave Sol" diriģēs astoņos opusos. Skanēs Pētera Plakiža "Izkal pakavu akmens zirgam", savulaik sacerēts tieši Rīgas kamerkorim "Ave Sol", kā arī romantisma pērles Arnolda Šēnberga un Sergeja Rahmaņinova skaņurakstā. Pareizticīgo mūzikai, kas nudien brīnišķi piedienas koncertzālei "Ave Sol" jeb bijušajai Sv. Pētera un Pāvila pareizticīgo baznīcai, Anastasija pieskarsies Vasilija Zinojeva motetē "С нами Бог" ("Dievs ar mums"), kurā dzirdamas būs arī "Ave Sol" solistu balsis, savukārt vēl ne tik labi pazīstamajos latviešu komponistu darbos – Andreja Selicka "O Crux Christi" korim un timpāniem, un Pētera Vaska "Dona nobis pacem" korim un ērģelēm – būs dzirdami arī sitaminstrumenti Reiņa Tomiņa pārziņā, kā arī pie koncertzāles "Ave Sol" ērģelēm sēdīsies Larisa Carjkova. Jaunatklājums publikai noteikti būs Almas Māleres dziesma "Laue Sommernacht" un Jēkaba Bernāta "Saturnalia"ar Ojāra Vācieša vārdiem – viens otru komplimentējoši, bet saturiski un stilistiski pretēji kora opusi. -
Šodien Dzintaru koncertzālē Jūrmalā notika preses konference, kurā klātesošie Latvijas mediju pārstāvji tika informēti par koncertzāles vasaras sezonas notikumiem.
Preses konferencē piedalījās Jūrmalas domes priekšsēdētāja Rita Sproģe (ZZS), Dzintaru koncertzāles direktors Guntars Ķirsis, Jūrmalas festivāla goda mākslinieks Aleksandrs Antoņenko, Latvijas Nacionālā baleta mākslinieciskais vadītājs, horeogrāfs Aivars Leimanis, vijolniece Kristīne Balanas, Latvijas Radio bigbenda mākslinieciskais vadītājs Kārlis Vanags, dziedātāji Etīna Emīlija Saulīte un Intars Busulis, kā arī citi mākslinieki, kuri uzstāsies Dzintaru koncertzāles rīkotajos vasaras koncertos. Preses konferencē piedalījās arī "Art Forte" valdes locekle Jūlija Ločmele un "Art Management Group" producents Sandis Mohovikovs.
Reportāžu no preses konferences piedāvā Rūta Paula. -
Ceturtdien, 23. maijā, VEF Kultūras pils kamerzālē norisināsies koncerts "Vienoti dažādībā / United in Diversity". Starptautiski atzītā beļģu senās mūzikas ansambļa ZefiroTorna mākslinieciskais vadītājs, virtuozais flautas spēles meistars Jurgens Debrīns un mandolīnists Alons Sariēls sadarbībā ar latviešu mūziķēm - dziedātājām Aiju Veismani, Aneti Viļumu un koklētāju Andu Eglīti piedāvā koncertprogrammu, kurā satiekas Eiropas senās mūzikas un Latvijas muzikālās tradīcijas.
"Klasikas" studijā tikāmies ar Aiju Veismani un Jurgenu Debrīnu, lai runātu par to, ko tieši termins "dažādība" nozīmē šīs programmas kontekstā, par to, kā kokle saspēlējas ar lautu (Jurgens kokli uzskata par retorisku instrumentu) un par to, kā mūzika "migrēja" pa visu pasauli jau agrākos laikos.
-
Starptautiskajam komponistu konkursam "Rostrum", ko rīko Starptautiskā Mūzikas padome (International Music Council) un UNESCO, šogad rit 70. jubilejas gadskārta. Konkurss un konference norisinājās Viļņā no 13. līdz 17.maijam, un tajā piedalījās radio pārstāvji no Eiropas, Meksikas, Honkongas un Argentīnas. Darbi tika vērtēti divās kategorijās – galvenajā un jauno komponistu kategorijā – komponisti līdz 30 gadu vecumam.
Latviju pārliecinoši pārstāvēja Annas Fišeres opuss "Hesychia" lielam ansamblim un Platona Buravicka "Spark" kamerorķestrim, Annijas Annas Zariņas "Say Only a Word" ierindots labāko darbu pieciniekā jauno komponistu kategorijā.
"Pa ceļam ar klasiku" intervijas laikā sazināmies ar mūsu kolēģi Annu Veismani Viļņā, kura arī klausījās konkursa darbus un piedalījās konferencē un diskusijās.
Augstāko novērtējumu galvenajā kategorijā saņēma Polijas komponists Rafals Riterskis (Ryterski) par darbu "Totentanz" kontrtenoram, simfoniskajam orķestrim un elektronikai. Jauno komponistu kategorijā līdz 30 gadu vecumam uzvarēja komponists no Nīderlandes Tomass van Duns (van Dun) ar simfonisku opusu "Rocaillies de l’apres-vie".
Balva galvenajā kategorijā ir jaundarba pasūtījums Norlandes Operas Simfoniskajam orkestrim (Norrlandoperan Symphony Opera), jauno komponistu kategorijas uzvarētājs saņems stipendiju, ko nodrošina IMC un Portugāles sabiedriskais medijs RTP-Radio Television Portugal.
Labāko desmitniekā ir darbi no Austrijas, Francijas, Čehijas, Igaunijas, Norvēģijas, Serbijas, Somijas un Šveices. Jauno komponistu piecu rekomendējamo darbu sarakstā ir komponisti no Latvijas, Igaunijas, Honkongas, Nīderlandes un Portugāles.
2023. gada "Rostrum" piedāvātie darbi raidīti vairāk nekā 600 reižu, tostarp arī Andra Dzenīša "Credo" (raidīts 12 reizes) un Alises Rancānes “Ars Magna”(raidīts astoņas reizes). -
Daba ir neuzvarama, neparedzama un lielākoties arī neizprotama. Un tikpat brīnumaina kā daba ir arī mūsu katra jūtu pasaule – tā sevī ietver visdažādākos elementus – mīlestību, pārdzīvojumu, laimi, pārdomas, aizraušanos un iznīcību. Savu skatījumu uz šīm pretrunām koncertuzvedumā “Stihija" 19. maijā Mazajā ģildē piedāvās jauniešu koris “Kamēr…” galvenā diriģenta un mākslinieciskā vadītāja Jurģa Cābuļa vadībā, ar kuru tiekamies uz sarunu Klasikā.
Sarunas sākumā, izejot no koncertuzveduma nosaukuma, mēģinām izzināt, kas tad ir paša Jurģa Cābuļa lielākās stihijas.
"Ja teikšu, ka tā ir mūzika, tas nebūs nekas oriģināls (pasmaida), aiz mūzikas nākamā lielā stihija ir sports. Daudz kas ir saistīts arī ar ceļošanu. Vispār pēdējā laikā vērtības mainās, daudz vairāk interesē daba, tas kaut kādā mēra spēcina un tu sāc savādāk domāt par lietām.
Vispār tas ir interesanti tā padomāt, ko tu domāji pirms desmit gadiem, ko tu domā šobrīd un kā tu varētu domāt vēl pēc desmit gadiem. Vērtību skala ir ļoti mainīga."
Diriģents stāsta, ka darbs pie programmas ar nosaukumu "Stihija" bijis ilgs un rūpīgs, nenovērtējamu bagātināšanos devusi sadarbība ar aktieri Juri Strengu.
"Kad izdevās ar viņu sazināties un satikties, viņš bija ļoti ieturēts - noklausījās šo manu ideju, principā pieņēma arī saturiskās lietas, ko biju atradis, jo tos – gan dzejoļus, gan prozas darbus – es meklēju pats, lai salīmētu kopā ar mūziku. Viņš bija ļoti atsaucīgs. Teica, ka viņam vajagot laiku, lai šos tekstus lasītu, lai atrastu savas krāsas. Mēs satikāmies pirmoreiz – koris un Juris – un man liekas, ka tā sintēze bija laba, jo no Jura Strengas puses strāvoja tāda ļoti liela dzīves pieredze.
Es redzēju viņa sazīmētās lapas, kā viņš strādā ar tekstu! Tā tiešām laikam ir tāda vecā skola, un tajā pašā laikā, paskatoties uz kori un kā viņi reaģē uz Juri, es redzēju ļoti lielu pietāti pret šo cilvēku."
Jurģis Cābulis atzīst, ka kopumā koncertprogrammas pēdējā laikā kļūstot aizvien grūtāk veidot. „Gribas ne vien izpausties muzikāli, bet lai arī klausītājam tiktu ļoti liela pievienotā vērtība. Lai viņš vai viņa pēc koncerta var iziet ārā un vēl kādu brīdi padomāt – varbūt ne vien to, kas dzirdēts vai kādi ir iespaidi no skaniskā, bet arī no filosofijas, no satura. (..)
Ir ārkārtīgi liels prieks strādāt ar ļoti intelektuāliem un inteliģentiem dziedātājiem, kādi ir korī „Kamēr” – tajā pašā laikā ļoti prasīgi, nevar atslābt ne mirkli. (..)
Kora darbaspējas ir lielas, un ja visiem tās ir un mēs visi esam tendēti uz konkrētu mērķi, tad lietas arī ļoti ātri un labi padodas. Tā ka šo programmu mēs esam sagatavojuši apmēram triju mēnešu laikā. Protams, vēl ir lietas, kas jāpaslīpē, bet gatavs jau droši vien viss nebūs nekad, tas tiešām nāk ilgi.”
Sarunas turpinājumā pieskaramies programmai "Stihija" izvēlētajiem skaņdarbiem, kuru apgūšana koristiem ļāvusi pacelties jaunā līmenī. (Skanēs Ērika Ešenvalda, Jēkaba Jančevska, Jāzepa Vītola, Ādolfa Skultes un Veljo Tormisa diždarbi.)
Vasaras viducī "kamērieši" baudīs atpūtu, lai pēc tam tiktos tradicionālajā Jūrkalnes nometnē, bet, sākoties jaunajai sezonai, aicinās uz noklausīšanos jaunus dziedātgribētājus. -
Festivāla "Latvijas Jaunās mūzikas dienas" noslēdzošajā koncertvirtenē Lielajā ģildē uzstāsies arī 2019. gadā izveidotais Trio Fabel, kurā sadarbojas klarnetiste un Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra māksliniece Anna Gāgane, Briseles filharmoniskā orķestra čellu grupas koncertmeistars Kristaps Bergs un Vācijā dzīvojošā pianiste Linda Leine. Mūziķus jau kopš mācību laika Emīla Dārziņa mūzikas skolā vieno cieša draudzība. Būtiska loma trio repertuārā atvēlēta latviešu mūzikai, jo īpaši jaundarbiem. Šajā programmā pirmoreiz izskanēs Žanetes Spirkas darbs “Dubultlīnijas” un Andra Dzenīša “Geography of Rain”, kā arī Oskara Herliņa, Krista Auznieka un Georga Pelēča opusi.
"Klasikas" studijā viesojās Anna Gāgane un Kristaps Bergs, kurus Inta Pīrāga aicināja atcerēties šī jaundarbu projekta aizsākumu jau 2020. gadā, kad pieciem latviešu komponistiem tika pasūtīti trio sastāvam veltīti opusi, noskaidroja, kāds uzdevums autoriem tika dots, vai trio mūziķi jutuši radniecību ar autoru, kas palīdzēja to iegūt. Anna un Kristaps arī raksturo katru no pieciem skaņdarbiem un attiecības ar to autoriem.
Kristaps Bergs: Ideja bija paskatīties uz to, kas tagad notiek, bet no dažādiem skatupunktiem. Salīdzinot Georga Pelēča skaņdarbu, ko viņš mums veltījis, un Žanetes Spirkas opusu – konkrēta tēma pat netika dota, vienkārši „kas mēs esam, kā mēs par šo jūtamies”.
Skatījumi ir dažādi, un nekas nav ne pareizi, ne nepareizi. Ļoti interesanti ir tieši tas, kā katrs cilvēks to izjūt un ko tas katram nozīmē. Man liekas, arī mēs, pie šī repertuāra strādājot, vairāk sevi atklājām, tāpēc ļoti priecājamies.
Anna Gāgane: Mēs centāmies komponistiem dot brīvību. Mēs devām tēmas, par kurām vēlamies runāt, un ļoti interesanti, ka katrs to ir traktējis citādāk. Arī skaņdarba apjoma vai garuma ziņā komponistiem bija brīvība, un man liels prieks, ka šie komponisti pamatā izvēlējušies kamermūzikai samērā apjomīgus darbus, tie nav maziņi skaņdarbiņi. Katrā ziņā, viņiem bijis daudz, ko teikt, un bijušas daudzas pārdomas.
Jūsu trio ir apbrīnojams. Vienā koncertā salikt piecus jaundarbus vienu pēc otra – tas ir kā maratons, tas vairs nav sprints. Vai bija svarīgi parādīt, kāds viss jūsu iecerētais un izlolotais cikls beigu beigās ir sanācis?
Kristaps Bergs: Tas bija mērķis. Tas varbūt nebija pašmērķis, bet
ideja noteikti bija, ka gribam tos atskaņot vienkopus, ne gluži kā ciklu, bet lai viņi padzīvo kopā. Tad viņi arī mainīsies, katrs skaņdarbs varbūt aizies savu ceļu. Tas mums ir svarīgi.
Anna Gāgane: Es domāju, tad varēs dzirdēt, kā katrs komponists redz šo tēmu par identitātes meklējumu. Šī tēma bija jo īpaši svarīga Covid-19 laikā, bet tā ir būtiska vienmēr. Redzēsim, kā tas izklausīsies, kā katrs no šiem skaņdarbiem to pastāstīs.
Šis uzdevums tiks paveikts, bet, lai jūs atkal satiktos šeit, Latvijā, ir atkal jāliek kādi citi uzdevumi. Kas vēl ir padomā, pie kā trio kopīgi ķersies klāt?
Anna Gāgane: Mums tuvojas piecu gadu jubileja, tāpēc jādomā, kā sagādāt dāvanas sev un klausītājiem.
Kristaps Bergs: Mēs esam maziņi, bet mēs esam forši!
-
Divos festivāla "Latvijas Jaunās mūzikas dienas" koncertos izskanēs Šveicē dzīvojošās Asijas Ahmetžanovas darbi. Asija ir eksperimentālas un laikmetīgas mūzikas komponiste, kā arī pianiste ar klasisku un laikmetīgu repertuāru. Viņa dzimusi Rīgā, mācījusies Emīla Dārziņa mūzikas vidusskolā, klavierspēli pie Ilzes Treijas un Leldes Paulas, kompozīciju pie Imanta Zemzara. Studijas turpināja Tallinā un Lucernā. Pašlaik Asija dzīvo Cīrihē, strādā kā komponiste un pianiste, ir ansambļa ö! dalībniece, kā arī Lucernas Mūzikas augstskolas mācībspēks. 2023. gadā viņa saņēma "Phoenix Trabant: Biennial Composition Competition" balvu un viņas skaņdarbs orķestrim "apres le chant" pārstāvēja Šveici un tika iekļauts ieteikto darbu sarakstā Starptautiskajā komponistu konkursā ROSTRUM.
Sarunā ar Ievu Zeidmani - par jaundarbu "K-liegt", ko 10. maijā pirmatskaņos Helēna Sorokina. Par darba tapšas procesu, eksperimentiem un risku, un sadarbību ar Helēnu, par kuru Asija saka: "Viņa var visu!". Savukārt 11.maijā Lielajā ģildē pirmatskaņojumu Latvijā piedzīvos Asijas kompozīcija "Après le chant". Komponistei liels prieks, ka šis darbs ne vien atskaņots Šveicē, bet būs dzirdams arī Latvijā.
Asija Ahmetžanova: "Reizēm rakstām skaņdarbus nezinot, kas būs izpildītājs, bet man vairāk patīk strādāt, kad tiešām zinu, kas tas būs par ansambli, solistu vai orķestri, jo tad rakstu tieši šiem cilvēkiem. Ar Helēnu bija ļoti līdzīgi.
Man ļoti patīk balss, un man ļoti patīk Helēnas balss. Es teiktu, ka viņa šobrīd ir vismaz Eiropas, bet, man liekas, jau pasaules zvaigzne tajā, ko viņa dara.
Viss, ko viņa dara, ir fantastiski un brīnišķīgi. Kad viņa piedāvāja sadarbīboties, uzreiz zināju, ka gribu eksperimentēt, gribu riskēt, gribu visu ko mēģināt, jo viņa var visu, līdz ar to mums radās doma veidot kaut ko pavisam jaunu, veidot sadarbību caur skaņdarbu, komunicēt vienai ar otru ar šo skaņdarbu. Mēs kopā izvēlējāmies, ka šī būs videopartitūra. Jūs varat iedomāties - viņai priekšā ir video ar krāsām, ik pa laikam parādās klasiskā notācija, ik pa laikam ir tekstūras, varbūt ūdens, zīmējumi, signāli, un ar to visu viņa veido šo kompozīciju. No sākuma man likās, es šādi nevarēšu nokomunicēt savas domas, vai ne? Tas ir ļoti līdzīgi abstraktai kompozīcijai. Mums process bija diezgan ilgs, jo mēģinājām saprast, kas ir mana estētika, kas ir Helēnas estētika, kas mūs abas uzrunā, kas mums abām patīk tādā ziņā, ka mēs jūtamies kā mēs pašas. Es ierakstīju viņas balsi, lūdzu izmēģināt dziedāt, domājot par dažādām bildēm, dažādām dabas parādībām, un no tā visa secināju, ka šis materiāls šādi ietekmē viņas balsi, līdz ar to varēju video sagatavot, vairāk vai mazāk zinot, kā viņa reaģēs uz to, ko viņa redzēs notīs. Es viņai vispirms aizsūtīju, šķiet, minūti ar maniem abstraktiem zīmējumiem, tekstiem, dažādām krāsām. Man bija priekšstats, kā es to dziedātu. Es neesmu dziedātāja, bet mēģinu. Taču daudz ko varu izmēģināt arī ar savu balsi, vai ne? Tas tomēr ir mūsu vienīgais instruments, ko nesam līdzi. Viņa man atsūtīja savu ierakstu, un tas bija ļoti tuvu tam, kā es iedomājos. Tajā brīdī sapratu -
tik labi, ka mums bija iespēja visu izmēģināt jau pusotru gadu iepriekš un iepazīt to kopīgo pasauli, kā mēs varam komunicēt citādi nekā ar notīm, klasisko partitūru vai valodu, tekstiem.
Šis ir ļoti liels eksperiments, ļoti liels risks, bet mēs abas esam ļoti laimīgas izmēģināt kaut ko tādu un iemācīties daudz no šīs pieredzes, izbaudīt to jauno veidu, kā mēs varam strādāt kopā." -
8. maijā pulksten 19 Rīgas Latviešu biedrības nama Zelta zālē festivāla "Latvijas Jaunās Mūzikas dienas" otrajā vakarā, kas veltīts kolorītā meistara Viļņa Šmīdberga 80. jubilejai, uz vienas skatuves satiksies trīs enerģiskas un dziļdomīgas mākslinieces ar starptautiski plašu koncertpieredzi.
Viena no viņām ir Lielās mūzikas balvas laureāte un JVLMA Pūšaminstrumentu katedras saimes vadītāja – daudzveidīgā reperturā rūdītā flautiste Ilona Meija, bet pārējās divas – jau daudzus gadus Francijā mītošā vijolniece Magdalēna Geka, stīgu kvarteta "Akilone" pirmā vijole, kura šogad kļuvusi arīdzan par kamerorķestra "Sinfonietta Rīga" koncertmeistari, un viņas uzticamā skatuves partnere, patlaban Luksemburgā dzīvojošā pianiste Iveta Cālīte, kura meistarību savulaik kaldinājusi ne vien Parīzē, bet arī Stokholmā.
Ar visām trim māksliniecēm jau šobrīd tiekamies "Klasikā". Uzzinām, ka Magdalēna Geka koncertā spēlēs ne tikai vijoli, bet arī altu, un rodam atbildi uz jautājumu, kāpēc Šmīdberga kamermūziku atskaņo tik maz: "Jo tā ir ļoti sarežģīta!" Vēl arī stāsts par to, kā komponista šerpais raksturs jūtams viņa mūzikā un kā tapusi "Raudu deju" versija flautai, vijolei un klavierēm.
Vairāk par koncertu šeit! -
25. aprīlī Jelgavā un 26. aprīlī Rīgā izskanēs Anitras Tumševicas simfonijas "Petra" pirmatskaņojums. To programmā iekļāvis diriģents Kaspars Ādamsons un JVLMA simfoniskais orķestris, kas ar šiem koncertiem noslēgs savu sezonu.
Tiekamies ar komponisti, lai uzzinātu par simfonijas tapšanu un tematisko plašumu, par Anitras vēlmi mūzikā nest gaišumu un spēku, par īpašo piegājienu, radot jaundarbu studentu orķestrim, kā arī par jaundarbu, kas top šobrīd.
Simfonijas nosaukums tapis, iedvesmojoties no zīmīgas rakstu vietas Jaunajā derībā, kur atklāsme par to, ka Jēzus ir Dieva Dēls, ir nosaukta par PETRU (latviskā tulkojumā – Pēteris), un uz tā pamata ir tapusi dibināta draudze.
Anitra Tumševica: Pirmais iedvesmas mirklis un ideja par nosaukumu bija, lasot Jaunajā Derībā rakstu vietu par to, kā Pēteris tiek nosaukts par klinti, atklāsmi, uz kuras tiek būvēta draudze. Tas garīgais pamats man bija kā impulss Domāt tālāk un risināt filozofiski, kā tas muzikāli varētu turpināties. Atklāsme ir kaut kas liels, skaists, drošs, spēcīgs, kaut kas tāds, ko cilvēki vispirms baidās pieņemt, bet tad, kad ar to sastopas, tomēr pieņem.
Gribēju, lai mana mūzika šajā simfonijā "Petra" būtu tāda, kas nes gaismu, drošību un, klausoties šo mūziku, cilvēkiem rastos ticība, cerība, ticība saviem spēkiem, cerība, ka viss notiks, ka būs labi, ka viņi cīnīsies, ka viņi uzvarēs.
Katrā ziņā motivējoša sajūta, lai, klausoties manu mūziku, negribētu ieslīgt depresijā vai atkal turpināt skatīties šausmu filmas. Es apzināti gribu rakstīt tādu mūziku, to izvēlos jau pēdējos gadus, domājot par vissvarīgāko - klausītāju, arī par saviem līdzcilvēkiem. Es izjūtu atbildību klausītāju priekšā vest viņus labās pļavās.
Tātad Jums ir svarīgi, ka Jūsu mūzika ne tikai sniedz patīkamus mirkļus un klausīšanos koncertā, bet iedvesmo klausītāju, stiprina viņu un varbūt izrauj no tā visa, ko piedzīvojam ikdienā un redzam arī šodien?
Jā, tas būtu ļoti brīnišķīgi, ja cilvēks, noklausoties manu mūziku, justos drusku atpūties un viņam rastos kāda jauna ideja. Es būtu ārkārtīgi laimīga, ja mana simfonija izraisītu kādas jaunrades, motivētas uz ko jaunu, attīstošu, kaut ko ekstra, kaut ko, kas nav bijis un ka kaut ko tādu gribētos darīt. Es būtu ļoti iepriecināta.
Ja skatāmies Jūsu daiļradē iepriekš, tad kamersimfonijas un simfonijas žanri Jums nav sveši, roka jau iemēģināta. Vai, radot simfoniju "Petra", darba process arī bija paredzams, tāds kā iepriekš, vai tomēr kādas citas sajūtas, jauninājumi tieši darba procesā?
Ārkārtīgi netipiska sajūta, jo šī ideja atnāca pēkšņi un gribējās to pēc iespējas labāk atveidot, iedzīvināt mūzikā. Pirms tam man sanāca labs pārmaiņu brīdis, kad varēju ilgākā laika posmā rakstīt, un šis bija ļoti straujā laika posmā tapis, bet tas nemazina kvalitāti, manuprāt, ideju es centos pēc iespējas akurātāk pierakstīt, lai tā saskanētu ar to, kā to esmu dzirdējusi. Nevaru pat izstāstīt, tā mūzika vienkārši atnāk, viņa ir tādā kā 3D dimensijā - tas ir kaut kas neaptverams, pārdabisks. Un to brīdi vienkārši negribējās pazaudēt. Man ir bijuši tādi mirkļi - ja idejas pierakstīšanu atlieku, man tās idejas vairs nav, un, lai nepazaudētu šo visu lielo skaistumu, ko redzēju savā priekšā, centos to pēc iespējas skrupulozāk un pareizāk iedzīvināt uz papīra. Sākumā uz papīra - es vienmēr strādāju ar papīru, zīmuli un dzēšgumiju, un pēc tam pārlieku datorrakstā."
-
22. aprīlī Emīla Dārziņa koncertzālē notiks pianistes un klavierpedagoģes Sandras Jalaņeckas solokoncerts, kurā izskanēs Raimo Kangro Svīta op. 1, Volfganga Amadeja Mocarta Rondo laminorā un 12 variācijas Sibemolmažorā, Friderika Šopēna valši laminorā un Famažorā op. 34, kā arī Jāzepa Vītola Astoņas latviešu tautasdziesmas.
Sarunā - par nesen Madridē vadītajām meistarklasēm, studentu atvērtību tajās, dažādajiem vecumiem un sagatavotības līmeņiem. Madridē notikušajā solokoncertā Sandra Jalaņecka iepazīstināja spāņu klausītājus arī ar Jāzepa Vītola mūziku, uzzinām, kādas bija viņu asociācijas to klausoties, kā arī vaicājām, cik izaicinoša ir uzstāšanās savu audzēkņu priekšā. -
Vokālā grupa "Putni", kas latviešu izpildītājmūzikas vēsturē iegājusi ar oriģinālu, pārdomātu repertuāru un efektīgām, tehniski augstvērtīgām performancēm, šosezon turpina svinēt 30 gadu jubileju un aicina uz koncertu "Hildegarde. Spēka dziesmas", kas šoreiz tapusi kopā ar leģendārās grupas "Iļģi" solisti un tautas muzikālo tradīciju zinātāju Ilgu Reiznieci.
Jaunā programma jau atskaņota 9. martā Rīgas Vecajā Sv. Ģertrūdes baznīcā, bet vēl viens atskaņojums vēl priekšā: tas notiks otrdien, 16. aprīlī, plkst.19.00 Liepājas Lutera baznīcā. Koncertā piedalīsies arī ērģelniece Kristīne Adamaite.
Bet jau šobrīd "Klasikas" studijā tiekamies ar vokālās grupas "Putni" vadītāju Antru Dreģi un Ilgu Reiznieci.
Sarunas ievadā Antra Dreģe atgādina par Bingenes Hildegardes daudzslāņainās personības spēku, kas ir iemesls vokālās grupas "Putni" daudzu gadu ciešai saiknei ar šo leģendāro viduslaiku autori. Tikām Ilga Reizniece vedina atcerēties latviešu folkloras senumu un min piemērus, kas uz to norāda.
Tiek runāts par garīgo spēku un dziedniecības ietekmi, kas piemīt gan Hildegardes dziedājumiem, gan latviešu tautas dziesmām, par dažādajām vokālajām manierēm un burdonu kā satikšanās centrālo platformu; par dziesmu atlasi un komponistes Madaras Pētersones un ērģelnieces Kristīnes Adamaites iesaisti šīs programmas veidošanā.
Noslēgumā - vēlreiz par veiksmīgo Hammond ērģeļu atdzīvināšanas projektu Liepājā un atziņa, kas Antrai un Ilgai šodien sniedz vislielāko spēka malku.
-
Aprīlī, Latvijas Nacionālās kultūras centra rīkoti, izskanēs trīs kokļu mūzikas koncerti “Pavasara vakarā” - 13. aprīlī kultūras centrā “Ulbrokas Pērle”, 14. aprīlī Mežaparka Lielās estrādes “Kokaru zālē” un 19. aprīlī Valmieras Kultūras centrā. Katram koncertam būs īpaši gatavota programma, bet kopīgais koncertcikla mērķis ir atskatīties uz aizvadītajiem Dziesmu un deju svētkiem un iezīmēt pirmos soļus kokļu mūzikas repertuāra plānošanā nākamajiem Svētkiem.
Sestdien kultūras centrā “Ulbrokas Pērle” muzicēs 20 koklētāju ansambļi no Aizkraukles, Ķekavas, Salaspils, Ropažu un Mārupes novada ar 130 dalībniekiem. Koncertam ar atslēgas vārdu "Brīvība" mākslinieciskā vadītāja un diriģente ir Valda Bagāta. Sarunā uzzinām, ar ko izskaidrojama lielā koklētāju aktivitāte šajā pavasarī, kāda ir programmas ideja. Valda atsaucas uz kokļu mūzikas zelta pērlēm, ieskicē mācīšanās gaitu, zemūdens akmeņus un dod padomu, kā netērēt lieki laiku. Noslēgumā - arī izskan lepnums par saviem audzēkņiem un stāsts par sadarbību ar komponistiem, kas sagādā lielu prieku. -
12. aprīlī plkst. 19 koncertzālē un kultūrtelpā Collegium Musicum Riga, kas atrodas Vaļņu ielā 9-3, skanēs senās mūzikas koncerts "Muzikālās skices Frīdriha Lielā galmā". Tā būs lieliska iespēja dzirdēt seno mūziku līdzīgu tai, kāda tā bijusi vairāku gadsimtu pagātnē Frīdriha Lielā galmā. Programmā izskanēs Prūsijas karaļa Frīdriha Lielā, J.J.Kvanca, K.Šafrāta, K.F.E.Baha un G.Tēlemaņa skaņdarbi.
Koncertā muzicēs traversflautiste Aija Dimza, kura ieguvusi maģistra grādu Latvijā, Jāzepa Vītola Latvijas mūzikas akadēmijā, kā arī papildinājusi zināšanas un prasmes Vičencas un Bolcāno konservatorijās Itālijā pie vadošajiem Itālijas profesoriem. Paralēli koncertdarbībai Aija nodarbojas arī ar pētniecību un jaunās paaudzes izglītošanu gan mūzikas, gan mūzikas menedžmenta jautājumos.
Līdzās traversflautas skaņām būs arī klavesīns, kuru pārvalda talantīgs jaunais mūziķis - Mihails Pranovičs. Tieši viņš jau drīzumā vedīs Latvijas vārdu uz Royal Academy of music, Londonā, kur turpinās spodrināt savas prasmes, lai drīzumā atgrieztos ar jaunām un burvīgām koncertprogrammām.
Tāpat šī laika mūzika nav iedomājama bez baroka čella skaņām. Čellistes Elfrīdas Švalbes rokās šis instruments atdzīvojas un aizved klausītāju jaunās tembrālajās dimensijās. Elfrīda spēlējusi dažādos orķestros, ansambļos kā arī komponē mazliet modernāku mūziku par to, ko dzirdēsiet šajā koncertā. Pēc 17 gadiem čella spēles sākusi apgūt baroka čellu un iemīlējās baroka mūzikā.
Ar visiem trim māksliniekiem tiekamies "Neatliekamajā sarunā".
