Folgen
-
Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar gleznotāju Imantu Lancmani par laikmetu un vēstures posmiem, un pēckara pasaules variantiem.
"Priecājos par Latviju un nav lielāka laime manā mūžā, kā piedzīvot to, ko es gaidīju - Latvijas atbrīvošanos.
Tomēr es gribētu teikt to briesmīgo frāzi - Latvija ir salāpīta. Viņa ir laba un viņā daudz joprojām ir laba, bet tā nekad nebūs tā Latvija, kurai bija lemts nomirt 17. jūnijā [1940.gadā]. Jo tomēr, iedomājieties, labākie jau tika izkauti,
izkauti 41., izkauti 49. gadā. 150 tūkstoši devās emigrācijā, tie, kuri arī bija tie labākie," sarunā atzīst Imants Lancmanis.
Karš Eiropā ilgst jau vairāk nekā 1000 dienas. Jaunievēlētais ASV prezidents Tramps aicina pārtraukt Krievijai un Ukrainai karot. Kara pārtraukšanas jautājums sasniedzis pasauli pēc Trampa tikšanās ar Zelenska dienā, kad Parīzē tika atklāta atjaunotā Dievmātes katedrāle. Taču jaunā ASV prezidenta retorika pagaidām ir tikai daļa no viņa izteikumu krājuma.
Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis pēc šīs tikšanās paziņoja, ka viss, ko Ukraina vēlas, ir taisnīga un stipra pasaule, kuru Krievijas iedzīvotāji neiznīcinās dažos gados tādā veidā, kādā viņi to darījuši līdz šim. Savukārt bijusī Vācijas kanclere Angela Merkele savu nule kā iznākušo memuāru kontekstā saka, ka Putinam nevar ticēt - pat ja viņš kaut kam piekristu, tas neko nenozīmē.
Kas ir Eiropas spēks un iespējas kara apstākļos? Par to šoreiz mūsu saruna raidījumā ar gleznotāju Imantu Lancmani.
Vācu laikraksts "Die Zeit" bija intervējis vēsturnieku Augustu Vinkleru, kurš citā kontekstā, bet līdzīgi kā jūs visu mūžu nodarbojas ar Eiropas vēstures jautājumiem. Vinklers saka, ka mēs atrodamies visaugstākā mērā bīstama pasaules vēstures posma pašā sākumā. Kādas ir jūsu sajūtas?
Imants Lancmanis: Jā, tas ir tieši tā. Būtībā mēs jau kādu laiku esam iegājuši Trešajā pasaules karā. Un pie tam es uzskatu, ka ne tajā brīdī, kas ir pašlaik, bet jau līdz ar Covid iestāšanos.
Vēsture mani tiešām ir interesējusi un ne tikai par glezniecības līniju, būtībā visa mana profesionālā darbība ir vēsture un viņas visdažādākās izpausmes. Un karš jo vairāk, jo galu galā es esmu kara laika bērns. Runājot par karu kā tādu, par karu ciklismu, jo pēckara laikā dzīvojot samērā mierīgu dzīvi, es vienmēr, zinot pasaules vēsturi, jautāju: bet kur tad ir Trešais pasaules karš? Kur ir šī cikliskā nelaimju nākšana? Kāpēc aizkavējies ir trešais? Jo vienmēr ir bijis tā, ka kari... Es nerunāju šeit par to, kāpēc viņi rodās, bet par to, kādu iespaidu viņi atstāj uz civilizācijas attīstību un uz cilvēku un tautu likteņiem.
Diemžēl, lai cik tas nebūtu briesmīgi, no vienas puses, jā, pastāv šis bauslis, piektais bauslis - tev nebūs nokaut, un protams, ka tas ir bauslis, ko pārkāpj visvairāk un nemitīgi. Tātad viņa rezultātā ir kari, kari, kari, un katrs no viņiem ir nepieciešams, lai cik tas nebūtu briesmīgi, lai cik man neriebtos kari, lai cik dziļi es viņus neienīstu. Es esmu spiests saprast, viņi, pirmkārt, ir neizbēgami, viņi ir ielikti, tā varētu teikt, cilvēces attīstības kodā. Un katrs no viņiem nes līdzi ne tikai bezgalīgu postu, bet kaut kādu atjaunošanos.
Tātad bija Pirmais pasaules karš, bija Otrais pasaules karš, ko mēs pieredzējām, un katrs nāca ar saviem pavērsieniem. Pēc Pirmā pasaules kara sagruva lielās impērijas, sagruva lielā mērā vēl feodāla sistēma un radās pamati jaunai demokrātijai. Bet Otrā pasaules kara vispār kapitālisms atdzima un lēnām sociālisma utopijas gāja pretī savam galam. Radās jau sociālizētie priekšstati par brīvā tirgus iespējām darboties citā, humānākā veidā, veidojas vidusšķira. Notika bezgala daudzi svarīgi pagriezieni. Un tajā pašā laikā bija jūtams arī, ka ir jau zināma stagnācija. Un es vienmēr sev jautāju: kas būs tālāk, kad nāks tas trešais? Un tajā pašā laikā, apzinoties, to visi apkārt teica: trešais nevar būt, jo tas tad ir atomkarš un tā ir iznīcība. Līdz ar to, ka kari ir izslēgti. Bet es domāju: nu, tas nevar būt, jo vienmēr ir bijis. Ciklisms ir neglābjams.
Un tad, kad parādījās kovids, es domāju: ā, tas ir tāds, nu, ekvivalents līdzšinējai attīstībai. Mēs labi zinām, ka līdzšinējie kari nenāca vieni, viņa gāja kopā - karš un mēris jeb mēris un karš, bet parasti pa priekšu ir karš, un pēc tam mēris.
Bet parasti ir arī nejaušība. Pats arī esat vairākkārtīgi teicis, ka bieži vien un lielākoties karus izraisa kaut kāda nejaušība.
Imants Lancmanis: Nejaušība būtībā sagatavo 1000 lietas, kas uz to virza visu. Visi šie zobrati lēnām iet uz priekšu, un tikai tas, kas izskatās kā nejaušība, ir tikai viens zobrata uzrāviens, kas ir tās eksplozijas pamats.
Bet es atgriežos ja pie tā cikliskuma un pie tā, ka parādījās kovids, es domāju - jā, tas ir ekvivalents, varbūt tas būs maigākā veidā. Tā kā karš atomkara variantā nevar būt, tātad varbūt šoreiz pietiks ar mēri. Un es ļoti priecājos, ka parādījās vakcīnas, ka izrādījās, ka pasaule var saliedēties, lai meklētu kaut kādas izejas, vienalga, vai tas ir izolācija un masku veidā, vai tas ir vakcīnas meklēšanas veidā. Neatkarīgi no tā, vai tā vakcīna bija īsti efektīga vai nebija, es priecājos un visu laiku domāju: nu, varbūt mēs iziesim cauri ar šo vienu stadiju, ar to mēri, un nebūs tā, kā pēc Pirmā pasaules kara, kad pēc kara nāca vēl spāņu gripa, kura aizrāva nāvē vairākus desmitus miljonu. Ka šoreiz varbūt būs otrādi - mēris, tāds maziņš, mērīts, un kara nebūs.
Un tad nāca 24. februāris. Man bija skaidrs - nē, viss būs pa īsto, pa pilno. Šī aptvere darbojās tā, kā viņa darbojusies cilvēces garajā attīstības posmā. -
Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar Latvijas ārpolitikas institūta pētnieku Sandi Šrāderu par ģeopolitisko situāciju, Eiropas aizsardzības politiku un Ukrainas kara scenārijiem 2025.gadā.
"Pasaule ir bijusi dažādos pagriezienos. Mēs runājam par to, ka pasaule radikāli mainījusies 2016. gadā, kad ievēlēja prezidentu Trampu, un tad pēc tam 2020. gadā mēs nopūtāmies, kad prezidents Baidens pārņēma varas grožus Baltajā namā. Es negribētu būt apokaliptisks. Tramps ir nācis ar dažādiem vēstījumiem.
Pirmkārt, viens no pēdējiem ir tas, ka viņš drastiski palielinās tarifus un nodevas BRICS valstīm, kas ietver gan Ķīnu, gan Krieviju, gan arī citas valstis, kuras mēģina sagraut pasaules kārtību, kas Eiropai un Amerikas Savienotajām Valstīm nodrošinājuši mieru un un kārtību. Es domāju, ka Tramps nav viens. Viņš nav diktators Amerikas Savienotajās Valstīs, kurš var radikāli ļoti īsā laikā mainīt ASV ārpolitiku," vērtē Sandis Šrāders.
2024. gadā pasaulē un Eiropā tika prognozēts, ka vai nu tas nesīs ļoti lielu pagrieziena punktu ar ASV prezidenta vēlēšanām, vai nekāds izteikts pagrieziena punkts pasaules ģeopolitiskajā situācijā nebūs. Ir piepildījies daudz kas no tā, kas tika prognozēts, un daudzi konflikti ir eskalējušies un izvērtušies neparedzēti.
Ja mēs meklētu vienu vārdu vai jēdzienu, ar ko apzīmēt aizvadīto gadu, nonāktu pie vārdiem autokrātija, ģeopolitiskā realitāte. Viens no "Google" vismeklētākajiem vārdiem 2024. gada nogalē bija kakistokrātija. Jēdziens kakistokrātija nozīmē valsts iekārtu, kurā pie varas atrodas sabiedrības sliktākie pārstāvji, un par to sāka runāt uzreiz pēc Donalda Trampa kļūšanas par ASV prezidentu.
Kas notiks 2025. gadā un ko ir iespējams prognozēt? Par saruna ar Ārpolitikas institūta pētnieku, politikas zinātņu doktoru Sandi Šrāderu.
Ja mums būtu jāraksturo, līdzīgi kā to mēģināja "The Economist" žurnālisti raksturot, ar vienu vārdu vai jēdzienu 2024. gadu, kas būtu tas vārds vai vārdu savienojums, kas, jūsuprāt, visprecīzāk atbilst tam, kas notika.
Sandris Šrāders: Es domāju, ka pēdējos gadus, ne tikai 2024. gadu mēs varam apzīmēt ar to, ka "džungļi šausmīgi ātri atgriežas vai arī ataug". Tas nozīmē, ka sabiedrība un starptautiskās attiecības ieiet tādā fāzē, kur katrai valstij izteikti ir jādomā par savu drošību, savām interesēm. It kā alianses un solidaritāte nedarbojas. Un tieši tādēļ īpaši Eiropai ir daudz atbildīgāk jāizturas pret saviem drošības jautājumiem. Un mēs redzam, cik drošība ir dārga, kad mēs paskatāmies uz reģioniem, kur notiek ļoti aktīva karadarbība, piemēram, Tuvie Austrumi vai arī nu jau vairāk nekā 1000 dienas ilgušais karš Ukrainā, vai citas lietas.
Es domāju, ka Trampa ievēlēšana paātrinās šo "džungļu augšanas ātrumu", jo Eiropa saskaras ar tādu dilemmu: mums pašiem beidzot ir jānodrošina pietiekoši lieli militārie spēki, mums pašiem beidzot ir jānodrošina militārā industrija, mums pašiem beidzot solidāri ir jānonāk pie vienota kopsaucēja, kas ir mūsu lielākie draudi.
Kāpēc jūs sakāt beidzot? Mēs jau it kā to visu laiku darām - palielinām iekšzemes kopprodukta procentu aizsardzībai un tamlīdzīgi.
Sandris Šrāders: Eiropa palielina iekšzemes kopprodukta aizsardzībai pēdējos gadus, bet mums tas bija jādara pēdējos 30 gadus. Es domāju, ka pēdējo 30 gadu apzināta aizsardzības jautājuma ignorēšana ir novedusi pie tādas krīzes situācijas Eiropā, ka mums ir nepieciešams atbalstīt Ukrainu, ka mums pašiem ir jāatur Krievija, ka mums ir jākļūst par līdzīgu partneri Amerikas Savienotajām Valstīm NATO, lai visas alianses drošības struktūras Eiropā strādātu tā, lai Eiropa patiešām būtu droša.
Pašreizējā situācijā mēs redzam, ka Baltijas un Ziemeļvalstis ir lielākā atbalstītāji. Mazas valsts Eiropā ir daudz lielāku atbalstītāju Ukrainai nekā, piemēram, Eiropas vadošās valstis - Francija, Vācija vai arī Lielbritānija. Lielbritānija gan ir bijusi svarīgs atbalsts Ukrainai, īpaši kara pirmajos mēnešos un gados. Šīm Eiropas vadošajām valstīm ir jādara vairāk. Iepretim tam mēs redzam, ka šīs valstis patiesībā ir nonākušas šādās iekšpolitiskās dilemmas, kur, piemēram, Vācijā Olafam Šolcam ir jāsaka, ka viņš mazinās atbalstu Ukrainai, lai viņš atkal tiktu ievēlēts. Vai arī Francijas prezidents arī ir iepīts dažādās iekšpolitiskās dilemmas un Ukrainas jautājumi vai Eiropas drošības jautājumi tiek atstāti otrajā plānā.
Sandis Šrāders ir politikas zinātņu doktors, Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieks, lektors Krievijas militārās un stratēģijas studijās Baltijas Aizsardzības koledžā Tartu. Sandis Šrāders ir bijis Latvijas Transatlantiskās organizācijas ģenerālsekretārs, ieņēmis arī LATO valdes locekļa amatu, strādājis ASV - Vācijas Maršala fonda projektā "Rīga Process" kā koordinators. Pirms četriem gadiem iznāca Sanda Šrādera grāmata "Mazās Baltijas valstis un Eiroatlantiskās drošības kopiena". Grāmatā analizētas Baltijas valstis to integrācija eiroatlantiskajās struktūrās no galveno lielvalstu - ASV, Krievijas un Eiropas lielvaru un institūciju skatupunkta. -
Fehlende Folgen?
-
Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar drošības eksperti Ievu Ilvesu par atrašanos hibrīdkarā, šī kara redzemajiem un neredzamajiem uzbrukumiem.
Jau pirms kara sākšanās Ukrainā runājām, ka pret Latviju un citām Eiropas valstīm tiek vērstas dažādas hibrīdoperācijas. Hibrīdkara metodes ir gan informācijas operācijas, ekonomiskas, politiskais spiediens, arī kiberuzbrukumi. Kas ir šis hibrīdkarš, kurā mēs atrodamies šobrīd, un kur tas ir atpazīstams un kur nē, un kas mūs pret to var aizsargāt? Par to saruna ar kiberdrošības eksperti, Ukrainas Digitālās transformācijas ministrijas padomnieci Ievu Ilvesu.
Jūs ar drošības jautājumiem strādājat, šķiet, kopš Latvijas iestāšanās NATO. Ja skatāmies, cik lielā mērā hibrīdkara statuss toreiz un šobrīd, tie ir vairāk nekā 20 gadi, kas ir tas būtiskākais, kā mēs šo jautājumu aplūkojam atšķirīgi?
Ieva Ilvesa: Ja tieši skatāmies NATO alianses griezumā, tad lielākā izmaiņa ir, ka konceptuāli ir pieņemts un dokumentos nostiprināts, ka šī digitālā pasaule, digitālais lauks ir arī viena no karadarbības zonām.
Jūs esat Ukrainas Digitālās transformācijas ministrijas padomniece kiberdrošības jautājumos. Mēs apriori uzskatām, ka Ukrainā notiek šāds kiberkarš. Kas notiek Latvijā?
Ieva Ilvesa: Skaidrs, ka Ukraina ir šobrīd piemērs visam, mēs skatāmies un visi mācāmies, Ukraina ir piemērs, kas parāda to, ka digitālā telpa un kiberpasaule ir daļa no kara. Šis karš bija redzams jau 2014. gadā, kad iebruka Krimā, kad okupēja Krimu un pārējās teritorijas. Tur bija ļoti dažādi šie hibrīdi, ja mēs atceramies, tātad bija šie "zaļie cilvēciņi", tātad nemilitārs, tas pat neizskatījās pēc kara.
Bet toreiz arī vienlaicīgi tika uzbrukts kritiskai infrastruktūrai, bija pirmais gadījums, kad lielā mērā tika paralizēta elektroenerģijas infrastruktūra. Un no 2014. gada šis pirmais piemērs tika pēc tam diezgan sistemātiski izmantots. Tas, ko ukraiņi izdarīja, un ne tikai ukraiņi, bet patiesībā arī sabiedrotie, arī Baltijas valstis, igauņi, amerikāņi. Jāsaprot, ka tomēr šīs ļoti komplicētās kritiskās infrastruktūras tehnoloģijas, piemēram, enerģētikā lielā mērā tiek radītas ar Amerikas uzņēmumiem, tie ir dažādu uzņēmumu produkti. Nu paldies viņiem un arī ukraiņiem, visi ļoti ātri mācījās 2014. gadā.
Un, teiksim, tā noturība, kas viņiem bija digitāli tad, kad Krievija iebruka atkārtoti 2022. gadā, viņi faktiski bija nostiprinājušies, un mēs redzējām, ka pat dienu pirms fiziskā uzbrukuma 24. februārī, 23. februārī tika palaisti masīvi digitāli uzbrukumi uz kritisko infrastruktūru, arī uz valsts infrastruktūru ar domu paralizēt tavas iespējas pretoties.
Salīdzinoši – kas ir tā situācija, kurā šobrīd atrodas Latvija? Vai mēs varam teikt, ka mēs atrodamies kiberkarā?
Ieva Ilvesa: Es neesmu sev nodefinējusi, kur es šajās attiecībās stāvu, jo man brīžiem liekas, ka, jo vairāk mēs eskalējam terminus, lai pievērstu uzmanību, jo karš ir tāds it kā pats ekstrēmākais konflikta veids, ka mēs notrulinām savā veidā to attieksmi, tāpēc dažreiz man liekas, ka varētu teikt, ka ir karš, bet dažreiz man liekas, ka mēs to karu pārlieku daudz lietojam.
Viņš zaudē to "force majore" nozīmi.
Ieva Ilvesa: Ja mēs visu laiku lietojam karu, bet nesekojam ar tik jaudīgu rīcību, kā tas būtu kara stāvoklī, jautājums, kāds no tā labums. Es nezinu, vai es to sauktu par karu...
Mūsdienu militārie eksperti saka, ka mūsdienu karš ir ļoti daudzveidīgi interpretējams jēdziens, daudz un dažādas fāzes, kur militārā darbība ir tikai tā ir viena no.
Ieva Ilvesa: Te mēs runājam par šo hibrīdu, ka ir ļoti daudzi tajā instrumenti tajā kastē, kā tad uzbrukt. Un ja mēs vēl atceramies Klauzevicu, kurš teica, kas tad ir karš - karš jau ir tikai politikas turpinājums citiem līdzekļiem. Tad faktiski, ja mēs uz šodienas moderno pasauli paskatāmies, uz šīm visām agresīvām, pretlikumiskām, demokrātiski nepieņemamām formām, tad tie visi ir politikas turpinājums ar citiem līdzekļiem. Un es gribētu teikt, ka šī digitālā pasaule arī faktiski ir tāds pats politikas turpinājums, šajā gadījumā Krievijas politikas turpinājums ar citiem līdzekļiem.
Otra neredzamā puse, manuprāt, ir ļoti svarīga šajā kiberdrošības lielajā tēmu blokā, ir dati. Par to ir teikuši ļoti daudzi ukraiņi. Tas ir arī redzams ukraiņu piemērā. Bet, runājot atkal par mums, respektīvi, Krievija vāc datus.
Ne tikai Krievija, tikko iznāca Harari [Juvāls Noa] grāmata "Nexus", kur viņš raksta, kā visi vāc datus. Viņš teica, kam pieder dati, tam pieder vara.
Ieva Ilvesa: Tieši tā. Skaidrs, ka Krievija vāc datus, viņi tos vienkārši noliek arhīvā varbūt dažos gadījumos - ja nu saimniecībā noder. Un saimniecībā var noderēt ļoti daudz datu. Man negribētos biedēt, bet es biju nepatīkami pārsteigta par neseno Latvijā incidentu par "ZZ Datiem". Ja mēs paņemam, ka mums ir noplūduši visu Latvijas pašvaldību iedzīvotāju dati, mēs nezinām, kur viņi īsti ir noplūduši un kā viņi tiek izmantoti, vai kam viņi pārdoti. Teiksim, tā ir lieta, kas saimniecībā var noderēt.
Ieva Ilvesa ir diplomāte, eksperte ārlietu un drošības politikas jautājumos, digitālajā politikā un kiberdrošībā. Viņai ir vairāk nekā 20 gadu pieredze valsts un starptautiskajās institūcijās gan Latvijā, gan NATO un Eiropas Savienībā. Strādājusi par Nacionālās kiberdrošības politikas koordinācijas nodaļas vadītāju, kā arī vadījusi NATO Stratēģiskās komunikācijas izcilības centra izveidi Latvijā. Ieguvusi maģistra grādu politikas zinātnē Latvijas Universitātē un starptautiskajā politikā Džona Hopkinsa universitātē Vašingtonā. Šobrīd ir padomniece Ukrainas Digitālās transformācijas ministrijā.
-
Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar vēsturnieku Valdi Klišānu par vēstures “tumšajiem periodiem” un to beigām, par vēstures atmiņas lomu notikumu ietekmēšanā, par patriotisma un autokrātijas savstarpējo pievilkšanās spēku.
Ukraina jau 1000 dienas karo arī par mūsu brīvību. ASV ir atļāvušas ukraiņiem izmantot taktiskās ballistiskās raķetes pret militāriem mērķiem Krievijas teritorijā. Mēs zinām, kāpēc tas notiek, bet mums ir sarežģīti pateikt, kas tad notiks tālāk. Vai ir iespējams saprast, kur pasaule atrodas šobrīd, kad izskan apgalvojums, ka dzīvojam "tumšos laikos"? Kā mūsu vēsturisko atmiņu izmantot pašreizējo procesu saprašanai un adekvātai rīcībai, kad ikdienas politiskai rīcībai izvirzīti samērā vienkāršs mērķis – saglabāt, nodrošināt mūsu valsts drošību ilgtermiņā? Par to saruna ar vēstures pasniedzēju skolā un universitātē vēstures mācību grāmatu autoru Valdi Klišānu.
"Mēs katru situāciju vērtējam it kā zinot, kas notiks tālāk. Arī šobrīd, ja mēs sakām, ka Baidens ir tāds pielaidīgs, mīkstčaulīgs, viņš tā kā apsola un neiedod, nu Šolcs it sevišķi sola... Tad mēs varēsim redzēt, pie kā tas novedīs nākotnē, tikai nākotnē," vērtē Valdis Klišāns.
Kad grib saprast situāciju šodien pasaulē, kad redzam, ka daudzi kari un konflikti eskalējas vienlaikus, mēs sakām, ka dzīvojam "tumšos laikos". Vai šie laiki ir tumši laiki?
Valdis Klišāns: Vai šie laiki ir "tumši laiki"? Atbilde būs pēc laika, jo mēs visi skatāmies pagātnes perspektīvā, un šo laiku mēs varēsim izvērtēt noteikti tikai pēc kādiem gadiem. Tad mēs redzēsim. Un, protams, skatoties no šī brīža perspektīvas, mēs varam šeit izvirzīt virkni scenāriju, kā notikumi varētu risināties tālāk. Un neviens scenārijs jau nevarēs tikt empīriski šobrīd pierādīts. Tātad tās būs mūsu hipotēzes.
Ja, es tagad varbūt tā skarbi teikšu, nākotne aizies sliktākā scenārija virzienā, proti, kā jūs teicāt, liels konflikts. Mēs varētu, teiksim, tagad fantazēt: Ķīna – Taivāna, Armēnija – Azerbaidžāna, Irāka, kas jau notiek, Izraēla – Irānā. Proti, karš vēršas plašumā, un viņš jau kļūst līdzīgs Trešajam pasaules karam, tad mēs teiksim, ka šis laiks, tieši 2024. gads, – tie vēl ir "labie laiki". Nosacīti tas ir kaut kas līdzīgs, kā Eiropa 1937. – 1938. gadā pirms Otrā pasaules kara.
Ja scenārijs ies labvēlīgā virzienā, no cilvēcības viedokļa raugoties, konflikts kaut kādā veidā tomēr tiks iesaldēts. Droši vien, ka tas konflikts netiks atrisināts, viņš tiks iesaldēts uz kaut kādu laiku. Un, pieņemsim, zinot, ka evolūcijas likumi ir nepielūdzami un šībrīža diktatori neviens nav mūžīgi, un visi diktatori šobrīd ir gana gados cilvēki – gan Ķīnas vadītājs, gan Krievijas vadītājs, un galu galā arī Tramps ir šobrīd laikam jau pie 80 [gadiem]. Noteikti, ka mainīsies personālijas un šis konflikts kaut kādā veidā atrisināsies solīti pa solītim, tad mēs teiksim, ka šie bija diezgan "drūmi laiki", nu, līdzīgi kā Karību krīze vai Berlīnes krīze sešdesmitajos gados, kad pasaule bija ļoti tuvu savam, teiksim, bojāejas stāvoklim.
Uz šo jautājumu, es teiktu, varēsim atbildēt nākotnē. Ja mēs skatāmies šobrīd vēl no Latvijas pozīcijām, no Eiropas pozīcijām, tad pagaidām mēs esam diezgan tuvu pietuvojušies bezdibenim. Bet viņa vēl nav. Es šādi tikai varētu atbildēt.
Valdis Klišāns vairāk nekā 30 gadus ir vēstures skolotājs, strādā Rīgas Teikas vidusskolā, vairāk nekā 20 gadus pasniedzis lekcijas Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātē. Bijis arī vairākos amatos Izglītības un zinātnes ministrijā, dažādu vēstures mācību, digitālo un metodisko līdzekļu autors un līdzautors. Valda Klišāna izstrādātā mācību kompleksa "Vēsture vidusskolai" daļas kalpo par galveno vēstures apguves avotu vidusskolēniem visā Latvijā. Viņš ir arī vairāku vēsturei veltītu grāmatu autors. -
Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar komunikācijas pētnieku un Rīgas Stradiņa universitātes profesoru Sergeju Kruku par pieminekļu celtniecība un demontāžu Latvijā un pasaules vēsturē, par pieminekļiem kā sociālās atmiņas un politiskās komunikācijas daļu.
Rīgā demontēts Krievijas karavadoņa Barklaja de Tolli piemineklis Esplanādē. De Tolli pieminekli Esplanādes malā pirmo reizi atklāja 1913. gadā, 1915. gadā šo statuju demontēja, bet postaments palika. 2002. gadā pēc uzņēmēja Jevgeņija Gomberga iniciatīvas tā tika uzstādīta no jauna vai precīzāk, tika uzstādīta tās kopija. Uzņēmējs savulaik centās arī Rīgas pilsētvidē izstādīt Krievijas cara Pētera Pirmā statuju, kas uz brīdi arī nonāca Kronvalda parkā.
Vēl arī Rīgas domē tika nolemts, ka Andreja Upīša piemineklis pie Kongresu nama tiks pārzāģēts uz pusēm un pēc tam atkal izstādīs pilsētvidē. Tā vismaz aģentūrai LETA pauda ieceres autors tēlnieks un Rīgas domes politiķis Ivars Drulle. Kā paskaidroja Drulle, sākotnēji Upīša piemineklis tiks pārvests uz Rīgas Pieminekļu aģentūras teritoriju, kur to pārzāģēs vertikāli pusēm, pēc tam tiks izraudzīta vieta, kur to novietot atpakaļ pilsētvidē, un pieminekļa abas daļas tiks novietotas blakus tādā atstatumā, lai tām cauri var iziet cilvēks.
Raidījuma viesis ir profesors Sergejs Kruks, kura grāmata "Ārtelpas skulptūras semiotika, politika un ekonomika. Pieminekļu celtniecība un demontāža Latvijā 1945–2010" iznāca pirms vairāk nekā 10 gadiem.
Izrādījās, ka tas 2010. gads, ko jūs bijāt iezīmējis, lai stāstītu par pieminekļa celtniecību un demontāžu, nav nekāds robežgads.
Sergejs Kruks: Diemžēl. Likās, ka Aigars Bikše punktus uz "i" salika ar savu kompozīciju pirms 10 vai vairāk gadiem...
2014. gadā
Sergejs Kruks: Brīvības bulvāri, kur četras statujas, kas reprezentēja četras dažādas varas - zviedrus, krievus, vāciešus - un tad viņas pamīšus tur izlīda laukā no kastes, parādījās kaut kādu brīdi.
Diemžēl šī arhaiskā domāšana nav pazudusi. Kad mīlestība beigusies, tad ko dara? Fotogrāfiju saplēš uz pusēm, Upīti sagriež uz pusēm, bet tās pusītes no ģimenes albuma neizmet, tās abas divas saplēstās pusītes stāv tur iekšā albumā.
Jūs savā grāmatā, kas iznāca 2011. gadā, bijāt uzskaitījis, ka tad, kad bija šis pagrieziena punkts Latvijas vēsturē, pirmoreiz 90. gadu sākumā, tika likvidēti vai demontēti apmēram 60 Ļeņina pieminekļi. Kas, man šķiet, ir būtiski, ka jūs šo arī aplūkojāt kā tādu semiotisku aktu, ka šī demontāža ir līdzvērtīga tādai zīmju dekonstrukcijai vai jaunu nozīmju piešķiršanas akts.
Sergejs Kruks: Tā ir arhaika, tā ir īpatnēja attiecība pret reprezentāciju, kad reprezentētu attēlu jauc ar pašu tēlu, ar pašu būtni, ko šis attēls reprezentē. Respektīvi, arhaiskajai atmiņai ir grūti izšķirt, kas ir īstais subjekts - cilvēks vai priekšmets. Reprezentācijas arī var īstenot funkcijas, kas piemīt reāliem objektiem vai reāliem cilvēkiem. To Svetonijs ļoti labi apraksta par Senās Romas praksi, kur statujas raud, pārklājas ar asinīm, reaģējot uz kaut kādiem notikumiem. Tad attiecīgi, mainoties varai, statujām nogriež galvas, samaina šīs galvas vai noņem no postamenta un tad velk pa pilsētu, pakar, sadala daļās, lai šādi ietekmētu reprezentēto personu.
Mūsdienu praksē tas atkārtojas kaut kādās ezoteriskās praksēs, piemēram zīlēšana, vai šī ļaunās acs funkcija, kad paņem fotogrāfiju vai lelli, izdur acis, iedur adatiņas šajā reprezentācijā ar domu, ka tas ietekmēs arī reālo cilvēku. Pieminekļa demontāža ir tas pats.
Sergejs Kruks ir Rīgas Stradiņa universitātes profesors, zinātņu doktors informācijas un komunikācijas nozarē, mediju eksperts. Latvijas Universitātē ieguvis žurnālista diplomu, studējis Ohaio universitātes koledžā, Oslo universitātē, 1999. gadā Parīzes Panteona Asas (Paris-Panthéon-Assas University) universitātē saņēma maģistra diplomu masu komunikācijas līdzekļu nozarē. 2003. gadā ieguva zinātņu doktora grādu. 1988. gadā bija arī viens no Latvijas Radio 4 programmas "Doma laukums" izveidotājiem. Kopš 2006. gada viņš pasniedz Rīgas Stradiņa universitātē, lasa lekciju kursus radio un televīzijas žurnālistikā, kultūras socioloģijā, semiotikā un komunikācijas teorijā.
Sergejs Kruks ir arī grāmatu "Radiožurnālistika", "Par mūziku skaistu un melodisku! Padomju kultūras politika, 1932—1964 un "Ārtelpas skulptūras semiotika, politika un ekonomika. Pieminekļu celtniecība un demontāža Latvijā 1945–2010" autors. -
Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar Rīgas Juridiskās augstskolas lektoru, ASV ārpolitikas pētnieku Mārtiņu Hiršu par jaunievēlētā ASV prezidenta Donalda Trampa iespējamo ārpolitiku, viņa izteikumiem un to nopietnību attiecībā uz mūsu reģionu.
Pēc ASV prezidenta vēlēšanām pasaules mediji iezīmē robežšķirtni, ko nozīmēs Donalda Trampa kļūšana par 47. ASV prezidentu. Šīsnedēļas komentārā amerikāņu populārā nedēļas žurnāla "The New Yorker" galvenais redaktors Deivids Remniks rakstīja, ka šobrīd vairs nav attaisnojuma tam, ja kāds neredz, ko var atnest Trampa administrācija. Vai tā būs imigrantu masveida deportācija, klimata politikas un cilvēktiesību politikas ignorēšana, NATO vājināšanās, uzbrukumi brīvai presei? Remniks raksta, ka tās nav paranoiķu iedomas, tie ir solījumi, kas tika izteikti no prezidenta kandidāta goda pjedestāla.
Raidījumā saruna ar politologu, Rīgas Juridiskās augstskolas lektoru un ASV politikas pētnieku Mārtiņu Hiršu.
"Tas tēls, kas visiem ir pēc filmām visdrīzākais, ka prezidents viens pats ieiet iekšā telpā, izlemj, ko ASV darīs jebkurā situācijā. Nu, tas ir krīzes situācijās, jā. Bet tādos
ilgtermiņa plānos Kongress diezgan daudz var ietekmēt ASV rīcību un prezidentam nav pilnīgi absolūta rīcības brīvība. Viņš nevar pēkšņi pateikt: reku, vedam ārā karaspēku no Baltijas valstīm, vispār neko nedarām. Ja budžets ir iedots, tad ASV Aizsardzības ministrija viņu tērēs mūsu reģionā. Un tur pēdējos gados arī republikāņu kontrolētā prezidenta pozīcijā atrodoties, budžets ir tikai palielinājies.
Kā būs - redzēsim, kādi būs tie republikāņi, kas būs atbildīgos amatos, atbildēs par Drošības komiteju, Izlūkošanas komiteju, par Finanšu komiteju Kongresā. No viņiem būs atkarīgs, kur ASV tērēs naudu un kāds būs skatījums uz Baltijas drošību. Kas tur būs, to mēs redzēsim tikai pēc pāris mēnešiem," analizē Mārtiņš Hiršs.
Jūs jau 2016. gadā pirms Trampa prezidentūras rakstījāt, ka – un tad vēl nebija skaidrs, vai uzvarēs Hilarija Klintone vai Donalds Tramps –, ka ASV prezidenta vēlēšanas izšķirs, kādu ASV ārpolitiku īstenos attiecībās ar Krieviju un NATO aliansi. Jūs rakstījāt, ka Hilarijas Klintones ārpolitikas platforma šajos jautājumos ir Latvijai vislabvēlīgākā, kamēr Tramps un Sanderss vēlas mazināt ASV lomu pasaulē un mainīt ASV ārpolitiku Baltijai nelabvēlīgā virzienā. Vai šobrīd, gandrīz pēc 10 gadiem, nevarētu rakstīt tieši to pašu?
Mārtiņš Hiršs: Varētu. Tie Trampa uzskati par pasauli, par ārpolitiku nav mainījušies jau desmitiem gadus. Ja mēs lasām Trampa intervijas 80. gadu beigās, viņš teica to pašu – tarifi, Krievija, Ķīna viņam simpatizē, kamēr tie demokrātisko valstu līderi apkrāpj amerikāņus. Tur gan viņš runāja par Japānu vairāk pirms 40 gadiem. Bet tās tēzes, ka sabiedrotie mūs apkrāpj, ka tarifi ir kaut kas labs, tas nav nekas jauns. Viņš tam ticējis visu savu dzīvi, un kāpēc lai pēkšņi viņš vecumdienās mainīt savas domas? Tā kā Tramps kopumā ļoti daudzas domas sistemātiski ir atkārtojis atkal un atkal, un tāda izaugsme viņam prezidenta amatā nav bijusi pagājušajā termiņā un nebūs arī šajā, visticamāk.
Runa ir tomēr par ārpolitiku un viņa izteikumiem. Tikko arī bija publicēta intervija ar politologu Frensisu Fukujamu, kurš apgalvo, ka tā ir kļūda, mums ir ļoti nopietni jāuztver viņa [Trampa] paziņojumi. Un tā ir atšķirība, ja mēs agrāk uzskatījām, ka Tramps viskautko sarunā, ir priekšvēlēšanu retorika, ir tik daudz meli, tad šoreiz no visiem komentētājiem iezīmējas, ka šoreiz tas ir nopietni.
Mārtiņš Hiršs: Tur ir divi aspekti. Trampa pieeja vēlēšanām kopumā ir izmest daudzus šādus paziņojumus, uzvarēt vēlēšanās un tad vēl domāt, ko mēs vispār darīsim. Atšķirība starp tagad un pirms astoņiem gadiem ir, ka Trampam arī būs brīvas rokas īstenot savu ārpolitiku. Republikāņu kontrolē ir augšpalāta, apakšpalātu visdrīzākais arī kontrolēs. Augstākā tiesa ir republikāņu kontrolē. Visdrīzākais, Tramps ir mācījies no pagājušās reizes un liks amatos cilvēkus, kuri piekrīt Trampam. Nevis tie tradicionāli republikāņi, bet vai nu MAGA (Make America Great Again) republikāņi, vai Trampa draugi, paziņas, sabiedrotie, kuri Trampam neteiks nē. Jo pirms astoņiem gadiem bija vairākas reizes, kad Tramps pateica ārpolitikā darīsim šo, piemēram, vilksim ārā karavīrus no Sīrijas. Tad vai nu ārlietu ministrs vai aizsardzības ministrs pasaka – nē, nedarīsim, jo tas galīgi nav par labu Amerikai.
Tramps drīzākais mēģinās daudz brīvāk rīkoties ārpolitikā nekā pirms astoņiem gadiem, un viņam visdrīzākais sanāks, jo šie iekšējie ierobežojumi, kuri bija pirms astoņiem gadiem, vairs nav.
Tajā pašā laikā nevajag arī pārvērtēt. Tramps var piedāvāt radikālas lietas arī par Ukrainu, Krieviju, bet tur daudz kas ir atkarīgs no pašiem krieviem, pašiem ukraiņiem. Tramps, ASV – viņi nav visvareni. Viņi nevar vienā dienā vai pāris nedēļās atrisināt šausmīgi sarežģītus, ieilgušus konfliktus.
Izskanēja paziņojums par 24 stundām, kurās pārtrauks karu Ukrainā.
Mārtiņš Hiršs: Tas ir tas Trampa runas stils: labs – ļauns, melns – balts, tādi pārspīlēti paziņojumi. Vienīgais veids, kā Tramps var 24 stundu laikā atrisināt, piespiest Ukrainu kaut kādā veidā padoties. Tur nav nekāds veids, kā varētu kaut kādi diplomātiski risinājumi vienas dienas laikā būt. Jo ukraiņi, krievi – viņi arī ir gudri valstu līderi, kuri kalkulē. Mēs varam parunāt tālākajiem par scenārijiem, kāda Ukrainas kalkulācija varētu būt, kāda – Krievijas ar Trampu, bet ātri, vienkārši risinājumi šausmīgi sarežģītiem ieilgušajiem konfliktiem nav.
Mārtiņš Hiršs ir politikas zinātņu doktors, studējis Latvijas Universitātē, Ņujorkas universitātē, ir Rīgas Juridiskās augstskolas lektors. Veidojis tādas publikācijas "Kā Eiropa sadzīvo ar Trampa ASV? Latvijas intereses Eiropas Savienībā", "2016. gads — izšķirošs brīdis transatlantiskajām attiecībām. Latvijas intereses Eiropas Savienībā"; 2018. gadā veidojis Eiropas Ārpolitikas centra pētījumu "Donalds Tramps Amerika pirmā 2016. gads - izšķirošs brīdis transatlantiskajām attiecībām Latvijas intereses Eiropas Savienībā: drošības riski Baltijas valstīm pēc ASV vēlēšanām". -
Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar mediju un komunikācijas pētnieku Jāni Juzefoviču par mediju nozīmi hibrīdkara laikā – no nāciju veidošanas idejas līdz auditorijas sadrumstalotībai, par vārda brīvību un uzticēšanos medijiem.
Latvijas sabiedrisko un komerciālo mediju informāciju lielākoties par ticamu uzskata 32% sabiedrības. Mazākumtautību iedzīvotāji retāk uzskata mediju sniegto informāciju par ticamu. Tā domā apmēram 15% no Latvijas mazākumtautību iedzīvotājiem. Tādu informāciju pagājušajā nedēļā saņēmām no Nacionālās elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes un viņu pētījuma par Latvijas iedzīvotāju medijpratību.
Mediju nozīme hibrīdkara laikā: no nācijas veidošanās idejas līdz auditorijas sadrumstalotībai, vārda brīvības un postpatiesības laikmeta mediju pasaule. Par šo raidījumā saruna ar mediju pētnieku, komunikāciju zinātņu doktoru un Rīgas Stradiņa universitātes vadošo pētnieku Jāni Juzefoviču.
"Ļoti būtisks ir sociālekonomiskais nošķīrums. Mēs redzam visos mūsu pētījumos, ka tie, kuriem iet sliktāk sociālekonomiski, viņi mazāk uzticas institūcijām, arī tostarp medijiem. Tāpēc nevajadzētu pārspīlēt to atšķirību starp latviešiem un krievvalodīgajiem. Patiesībā varbūt mums būtu vairāk jāuztraucas, kā veidojas šīs sociālekonomiskās plaisas," analizē Jānis Juzefovičs. "Tas ir saistīts ar to uzticēšanos institūcijām kopumā.
Arī krievvalodīgo vidū mēs redzam, tie krievvalodīgie, kuriem iet labi un viņiem ir labas izglītības un labi darbi, un viņi ir veiksmīgi, viņi arī ir pozitīvāk noskaņoti pret institūcijām, pret medijiem. Viņi mazāk arī lieto Krievijas medijus un mazāk ir uzņēmīgi pret Krievijas propagandu."
Pirms kādiem pieciem gadiem mēs apgalvojām – arī tavos pētījumos tas iezīmējās, ka mēs dzīvojam laikā, kad apkārt ir ļoti daudz informācijas. Tās ir ne tikai daudz, bet tā mēdz būt arī sarežģīta, pretrunīga un pat nepatiesa. Un tad radās jautājums: cik lielā mērā mediji mums palīdz saprast to, kas un kā Latvijā un pasaulē notiek? Un mēs redzam, ka arvien mazāk, jo tā uzticības līkne samazinās.
Jānis Juzefovičs: Ar to uzticēšanos medijiem jābūt uzmanīgiem, jo diezgan bieži, es teiktu, ka pamatā tas tomēr nav jautājums par uzticēšanos medijiem, bet par uzticēšanos citām institūcijām un politiskajām institūcijām, par varas un sabiedrības attiecībām. Protams, ka tas ir kaut kāds novērtējums mediju darbam, bet nevajadzētu izmantot tādu, es to esmu arī kritizējis arī, mediju centrētu pieeju, skaidrojot kaut kādas mediju lietošanas... Gan žurnālistiski, bet pamatā jau ziņu mediji, žurnālistikas institūcijas.
Bet uzticēšanās medijiem jautājums: ja mēs pajautājām cilvēkam, cik lielā mērā jūs uzticaties vai neuzticaties medijiem? Bet tur sakausējas kopā arī attieksme pret politisko eliti, politiskajām institūcijām. Līdz ar to tas nav jautājums tikai par uzticēšanos medijiem, tas ir jautājums par uzticēšanos institūcijām kopumā. Un to mēs ļoti labi redzam. Tās pašas mazākumtautības kopumā mazāk uzticas institūcijām, ne tikai medijiem. Igaunijā kopumā vairāk uzticas institūcijām, kopumā un arī medijiem. Es aicinātu skatīties to plašākā kontekstā.
Mēs visu laiku apgalvojam, ka atrodamies tādos de facto hibrīdkara apstākļos, kur viens no rādītājiem ir cīņa par cilvēku prātiem. Vai, tavuprāt, šajos apstākļos būtu medijiem kaut kāds īpašs uzdevums? Tu pats arī savulaik rakstīji grāmatu par Latvijas Televīziju, kur aplūkoju šo Latvijas Televīzijas misiju kā tādu nācijas veidošanas aspektu. Vai tu arī redzētu, ka šajā brīdī mums būtu jādomā par mūsu mediju ainavu, tai skaitā par sabiedriskajiem medijiem, kuri no nākamā gada darbosies citā juridiskā statusā, ka mums ir jāpārskata tas, vai medijs kā nācijas veidošanas misija ir no jauna aktualizējama?
Jānis Juzefovičs: Es domāju, ka tā ir bijusi aktuāla gan iepriekš, gan tagad. Protams, karš droši vien rosina pārskatīt kaut kādas iepriekšējās prakses un varbūt kritiski palūkoties uz tām, bet vienlaikus, protams, ka ir jāsaprot – ja mēs domājam par nācijas veidošanu un tiem uzstādījumiem, līdz šim ir dominējuši un turpina dominēt tādi etnokulturāli, pieeja varbūt mazāk pilsoniskajās vērtībās balstīta. Un tagad līdz ar karu tā ideja, ka mēs varētu kaut kādām pilsoniskām vērtībām saliedēties varbūt, ka valoda, ka ne obligāti mums jālieto visiem mediji latviešu valodā un ka tādā veidā tad mēs būvējam to nācijām. Tas etnokulturālais ir nostiprinājies.
Es negribētu kritizēt tās pieejas, mēs varam nāciju būvēt dažādos veidos. Es gan domāju, ka Latvijas apstākļos mums droši vien būtu vajadzīgs kaut kāds balanss starp to etnokulturālo perspektīvu un pilsonisko, kaut kā kombinēt tos elementus no vienas, no otras pieejas.
Tu vari iezīmēt atšķirības starp abām divām, kas būtu tā etnokultūrālā un pilsoniskā?
Jānis Juzefovičs: Tā ļoti vienkārši runājot, vai nāciju veido tas, ka mēs visi skatāmies televīziju latviešu valodā? Vai nāciju veido tas, ka mēs visi sekojam līdzi televīzijas ziņām, interesējamies par to, kas notiek Latvijā un pasaulē, vienalga, kādā valodā, vai tas ir latviešu vai krievu valodā? Tātad – kas ir svarīgāk, vai tas, lai cilvēki saliedējas ap medijiem vienā valodā, vai tas, ka viņi iegūst informāciju – patiesu, uzticamu, drošu, bet neatkarīgi no tā, kādā valodā tas saturs ir veidots. Tās būtu, vienkārši sakot, tās atšķirības, ja mēs piemērojam medijiem.
Protams, ka tur ir plašāka tā teorētiskā diskusija par nācijas veidošanu. Bet es saprotu, ka karš dod iespēju un arī varbūt pieprasa pārskatīt kaut kādas esošās prakses. Bet jautājums – kas ir tas, ko mēs vēlamies sasniegt? Es konkrēti domāju, mēs runājam par uzstādījumu, ka mums nav vajadzīgs saturs krievu valodā vai ir mazākā mērā, nekā tas ir līdz šim – ko mēs ar to sasniegsim?
Kā tu pats domā?
Jānis Juzefovičs: Mēs tagad nomērījām, kas notiek ar mediju lietošanas praksēm pēc tam, kad tika atslēgti Krievijas propagandas televīzijas kanāli. Un varētu domāt, ka tās krievvalodīgās auditorijas, tie, kuri mājās lieto krievu valodu ģimenē, ka viņi kaut kā varētu vairāk sākt lietot nacionālos medijus, vienalga, latviešu vai krievu valodā, vai Rietumu medijus vai Krievijas neatkarīgos medijus. Bet tā tas nav noticis.
Mēs redzam, ka interese par nacionālajiem Rietumu un Krievijas neatkarīgiem medijiem nav palielinājusies.
Tie, kas lietoja, tie lieto arī tagad un tādā pašā apmērā, tur nav nekādu būtisku pārmaiņu. Ja politikas veidotāju mērķis ir panākt to, lai krievvalodīgie vairāk lietotu saturu latviešu valodā, tas visdrīzāk nenotiks.
Jānis Juzefovičs ir Rīgas Stradiņa universitātes vadošais pētnieks, studējis Latvijas Universitātē, ieguvusi maģistra grādu Stokholmas universitātē un doktora grādu Vestminsteres universitātē Londonā. Kā pētnieks strādājis Tartu universitātē un Vidzemes augstskolā, grāmatas "Nacionālā iedomāšanās postkomunistiskajā Latvijā" autors, kurā definēja sabiedrisko televīziju, definējot nāciju. Viņa pētnieciskās intereses ir krievvalodīgā auditorija Latvijā. Pirms akadēmiskās darbības strādājis arī kā žurnālists. -
Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar Parīzes Zinātņu institūta politoloģi, profesori Marī Mendrasu [Marie Mendras] par viņas jauno grāmatu “Nebeidzamais karš. Kremļa kārtējā stratēģija” (La guerre permanente. L’ultime stratégie du Kremlin) – par Krievijas izjukšanas scenārijiem, uzvaras jēdzienu un kara sarunām.
Kāpēc Kremļa vadītājs ir iesaistījis savu valsti briesmīgi nāvējošā karā ar nereāliem mērķiem? Kāpēc Putins uzstājīgi atsakās no termina 'karš' un izmanto vēl aizvien terminu 'speciālā operācija', terminu, ko speciālie dienesti izmantoja boļševiku politiskās policijas izveides laikā 1918. gadā. Kādi iemesli šīm saasinātajām revanšam pret ukraiņiem? Kā izskaidrot šādu riskantu lēmumu, ka Krievija nebija apdraudēta? Ar šādiem jautājumiem sākas šogad iznākusī franču politoloģes un Marī Medrasas grāmata "Nebeidzamais karš. Kremļa kārtējā stratēģija". Ar pētnieci arī sarunu raidījumā.
Vācijas izlūkošanas pārvalde brīdinājusi, ka līdz 2030. gadam Krievijā teorētiski varētu būt spējīga uzbrukt NATO. Tas tika teikts Bundestāga publiskā sēdē. Kā jūs redzat šo iespējamo notikumu attīstību nākamajos sešos gados?
Marī Medrasa: Tas nav iespējams. Tas nav iespējams! Es nesaprotu, kāpēc mūsu Eiropas valstīs izlūkošanas pārvaldes vai dažkārt valdības vadītāji runā par šiem jaunajiem lielajiem draudiem, par to, ka Krievijas armija uzbruktu NATO. Vienīgajai lielajai politiskajai un militārajai aliansei pasaulē.
NATO apvienoti vairāk nekā puse visas pasaules militāro spēku. Un Krievijas armija nebija pat spējīga ieņemt Kijivu 2022. gada pavasarī. Tagad Krievija sūta savus vīrus nāvē Austrumukrainā tikai tāpēc, lai iegūtu vēl dažus kvadrātkilometrus pilnīgi bez jebkādām spējām izlauzties uz priekšu. Tas ir postīšanas karš. Tas ir krimināls karš ar nolūku iznīcināt ukraiņu tautu un ukraiņu valsti. Un viņi cieš neveiksmi, jo netika gaidījuši tik ievērojamu pretestību no ukraiņu puses. Ne tikai Ukrainas armijas pretestību, bet pretestību, ko nodrošina iedzīvotāju pašaizsardzības komitejas, ko izveidoja pirms 10 gadiem pēc Krimas aneksijas visā Ukrainā.
Kā var gaidīt, ka šī armija, ko nu jau veido arī jauniesaucamie un kriminālnoziedznieki no cietumiem, kā var gaidīt, ka viņi uzbruks NATO milzīgajam militārajam spēkam Eiropā? Tur nav nekādas loģikas.
(..)
Ukrainas prezidenta Volodimira Zelenska uzvaras plāna mērķis ir nostiprināt viņa valsts pozīcijas tādā mērā, lai varētu izbeigt karu ar Krieviju varbūt jau nākamgad. Jūsu skatījumā – cik reālistisks ir šis Zelenska jaunais uzvaras plāns? Jo tajā ietilpst arī Ukrainas iestāšanās NATO.
Marī Medrasa: Volodimiram Zelenskim jau no paša kara sākuma ir nācies mūs spiest rīkoties. Mēs vienmēr iepaliekam. "Mēs" – Rietumu demokrātija, Ukrainas sabiedrotie. Mēs visu laiku tikai skrienam pakaļ šim kara vilcienam, vienmēr kavējamies. Tāpēc Zelenskis grib uzsvērt faktu, ka, ja mēs ļoti, ļoti strauji nepalielināsim savu atbalstu un to, ko viņi, ukraiņi, lūdz jau vairāk nekā divus gadus, saistībā ar aprīkojumu, bruņojumu, tehnoloģiju utt.… Ka varbūt viņi vairs nespēs nosargāt Eiropas drošību. Un, protams, kad viņš nāk ar šo plānu, galvenais priekšnoteikums uzvarai, kas no prezidenta Zelenska viedokļa ir Krievijas spēku atvilkšana… Varbūt pakāpeniska atvilkšana, mēs nezinām, taču tā ir Krievijas spēku atvilkšana.
Viņš zina, ka šī Krievijas spēku atvilkšana nenotiks, kamēr Kremlis un Krievijas militārie virspavēlnieki nesapratīs, ka NATO pilnībā militāri atbalsta Ukrainu un sniedz tai maksimālo drošības garantiju, proti, NATO biedra statusu. To viņš mums cenšas paskaidrot, labi zinot, ka tas nenotiks nākamajās pāris nedēļās.
Bet nākamajos pāris gados?
Marī Medrasa: Nu, ir vairāki faktori… Pēc dažām nedēļām mēs zināsim vairāk par ASV prezidenta un Kongresa vēlēšanām. Šis ir ļoti grūts laiks Ukrainai, taču es gribētu uzsvērt kādu faktoru, par ko mēs nerunājam pietiekami daudz: šis ir ļoti, ļoti grūts laiks arī Krievijas armijai. Krievijas armijā ir daudz plaisu, plaisas ir kaimiņu reģionā, kas tagad tiek bieži apšaudīts vai daļēji okupēts kā Kurskas apgabals. Un… Paraudzīsimies uz to šādi. Krievijas armijai neiet labi, ņemot vērā milzīgo cilvēku skaitu, ko viņi sūta uz fronti. Viņiem ir daudz vairāk kritušo kaujas laukā nekā ukraiņiem. Un viņiem arī ir lielas problēmas ar apgādi. Viņiem tagad jāiepērk detaļas no Ziemeļkorejas, par ko maksā Ķīna… Krievijas armija spēj turpināt vienīgi novājināšanas karu. Turpināt bombardēt, nodarīt postījumus. Taču viņi nespēj iekarot Ukrainu un to pārvaldīt.
Vai jūs redzat, kā Kijiva varētu uzvarēt šai karā un ko tieši nozīmētu uzvara?
Marī Medrasa: Jā. Esmu pārtraukusi lietot terminus "miers", "uzvara", "uzvarēt".
Kāpēc?
Marī Medrasa: Pagājušajā pavasarī es teicu saviem ukraiņu kolēģiem, ka, manuprāt, nav prātīgi saukt Kijivas rīkotās konferences par miera konferencēm. Tās ir kara konferences. Tāpat kā mums, sabiedrotajiem, bija kara konferences Otrā pasaules kara laikā - 1943., 1944. un 1945. gadā. Mēs esam kara sarunās savā, sabiedroto, starpā. Mēs neapspriežamies ar Putinu. Neviens nevar runāt ar Putinu, pat ne viņa padomdevēji. Tas cilvēks ir pilnīgi noslēdzies savā paranojā un bailēs. Un ikreiz, kad viņš saka: "Esmu gatavs! Esmu gatavs mieram, tikai viss paliks man. Es paturēšu reģionus, ko esmu iekarojis 2022. gada septembrī…" Un tie ir meli. "…un pievienojis Krievijas Federācijai." Tie tātad ir četri daļēji okupētie reģioni plus Krima un Sevastopole, kas jau iepriekš bija iekļauta Krievijas Federācijā.
Mēs esam kara situācijā. Tas ir briesmīgs karš. Mēs sanākam uz kara sarunām. Un ikreiz, kad esam pavirzījušies uz priekšu, Putins ir teicis: "Es nemaz negribu vienoties, es netaisos meklēt vienošanos ar ukraiņiem, kuriem NATO un ASV maksā, lai viņi karotu pret mums."
Mēs dzīvojam šajā nenormālajā pasaulē, kurā valda Krievijas dezinformācija, centieni iedragāt valsts varu, meli. Droši vien Latvijā mazāk nekā Francijā. Taču šī Krievijas propaganda ir iefiltrējusies mūsu politiskajā telpā, mūsu medijos…
Profesore Marī Mendrasa ir politoloģe, kas nodarbojas ar Krievijas un postpadomju pētniecību, ir Francijas Nacionālā zinātniskā pētniecības centra pētniece un Sciences Po universitātes Starptautisko attiecību skolas Parīzē profesore. Viņa ir žurnāla "Esprit" redkolēģijas locekle un Eiropas Savienības un Krievijas centra Briselē locekle. Marī Mendrasa ir asociētā sadarbības partnere Krievijas un Eirāzijas programmā "Chatham House" Londonā.
Profesore veic pētījumus par Krievijas politisko sistēmu, elites uzvedību un sabiedrību, kā arī Krievijas politiku attiecībā uz Eiropu. No 2008. līdz 2010. gadam viņa bija arī profesore Londonas Ekonomikas un politikas zinātņu skolas Valdības departamentā. Iepriekšējos gados pasniegusi arī Sorbonas universitātē, Parīzes Nantēras universitātē, Lēvenes universitātē, kā arī Maskavas Starptautisko attiecību institūtā.
2010. gadā bija arī Francijas Ārlietu ministrijas Politikas plānošanas štāba direktore. Šobrīd Francijas prezidentam padomus Krievijas jautājumos sniedz viņu studenti un šogad iznākusi viņas grāmata "Nebeidzamais karš. Kremļa kārtējā stratēģija". -
Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar Parīzes Zinātņu institūta politoloģi, profesori Marī Mendrasu [Marie Mendras] par viņas jauno grāmatu “Nebeidzamais karš. Kremļa kārtējā stratēģija” (La guerre permanente. L’ultime stratégie du Kremlin) – par Krievijas izjukšanas scenārijiem, uzvaras jēdzienu un kara sarunām.
-
Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar sociologu Aigaru Freimani par Latvijas politikas paaudzēm, valstiskumu un ārējo apdraudējumu.
Pagājušajā nedēļā Vācijas parlamentā izskanēja informācija, ka līdz 2030. gadam Krievija varētu būt spējīga uzbrukt NATO. Tā paziņoja Vācijas drošības dienesta pārstāvji. "Personāla un materiāla ziņā Krievijas bruņotie spēki nākamās desmitgades beigās varētu būt spējīgi uzbrukt NATO," tā teica Vācijas Federālā izlūkošanas dienesta vadītājs Bruno Kāls.
Krievijas tiešā konfrontācija starp Maskavu un NATO kļūst par vienu no iespējām, pieaugošie draudi no Krievijas puses. Kāda ir mūsu iekšpolitiskā uzvedība? Stiprināt aizsardzību, valstiskuma apziņu, nosargāt demokrātiju, pabeigt "Rail Baltica" – pietiekami daudz uzdevumu mazai valstij ilgtermiņā. Raidījumā saruna ar sociologu Aigaru Freimani.
Vai jūs skatāties uz šo situāciju, kurā atrodas gan Vācija, gan NATO dalībvalstis, arī Latvija, kā uz tādu "force majeure" situāciju, kura prasa ārkārtas uzvedību?
Aigars Freimanis: Savā ziņā, jā. Kaut kas ārkārtējs jau notiek nepārtraukti, īpaši tajās valstīs, kuras ģeogrāfiski robežojas ar Krieviju. Es domāju, izdevumi aizsardzībai, kas mums pieaug, pieaug kaimiņiem – pieaug poļiem, igauņiem, lietuviešiem, daudziem citiem. Tas ir viens tāds moments. Tajā pašā laikā nekas jau nav prognozējams. Un tie stāsti par to, ka Krievija varētu pēkšņi un negaidīti uzbrukt, tas, manuprāt, vairāk būtu izmisuma solis no Krievijas puses, jo tur tā situācija nebūt nav tik spīdoša, kā rāda viņu propagandisti.
Un teikt, ka viņi desmitgades beigās, vai desmit gadu laikā varētu sasniegt tādu potenciālu, kas ļautu viņiem uzbrukt NATO dalībvalstīm, es domāju, ka tas stipri liels pārspīlējums. Vienīgais, ko viņi var izdarīt, tajā galējā izmisumā tiešām sākt mētāties ar sarūsējušām atombumbām. Es to mazliet ironiski saku, jo daudzi, arī Krievijas eksperti, kas ir pametuši Krieviju, izsaka aizdomas, ka daļa no tām bumbām var pat nepacelties gaisā. Es domāju raķetes. Tā kā sistēma ir aizlaista, un karš jau ir tas maksimālais stresa tests, ko šobrīd iziet gan Ukraina cauri, gan Rietumi, arī mēs tostarp, gan arī Krievija, protams.
Kas atklāj daudz nepatīkama priekš sevis, es domāju, krietni vien vairāk nekā Ukraina, kas diezgan labi zināja, ka viņu bruņotie spēki ir ļoti dramatiskā situācijā. Īpaši 2014. gada notikumi to ļoti labi parādīja, Krimas, tā teikt, atdošana bez neviena šāviena un flotes savākšana, virsnieku masveida pāriešana, es domāju tie, kas bija Krimā, pāriešana Krievijas pusē vai pazušana no armijas. Daudzas tādas lietas, kas viņus šokēja.
Domāju, ka arī 2022. gada sākums lielā mērā bija šoks, kas, protams, latviešiem mazliet glaimojoši, ka pirmie triecieni, pirmās notriektās lidmašīnas un helikopteri bija ar tiem dāvinātajiem "stingeriem", kas bija piešķirti no Latvijas puses. To man ne viens vien ukrainis, savstarpēji nesaistīts, ir uzsvēris, jo tā viņiem bija labi zināma lieta, bija sastopama medijos. Tā kā mēs varam teikt, ka esam diezgan pozitīvu iespaidu atstājuši uz Ukrainas gatavību mobilizēties, jo tieši pēc tam, kad bija šie pirmie panākumi, Ukrainas sabiedrība sāka strauji mobilizēties, viņi bija spējīgi to izdarīt.
(..)
Jūs bijāt viens no tiem, kas 2008./ 2009. gadā par tā laika ekonomisko krīzi Latvijā teicāt, ka tie ir izteikumi, ko politiķi saka, ka mēs neko nevaram darīt, daudz kas ir atkarīgs no notikumiem pasaulē, ka tie ir tādi truli. Šajā brīdī mēs vairs nevaram tā teikt.
Aigars Freimanis: Karš nav truls.
Ne tajā ziņā, ka karš nav truls, bet ka patiešām daudz kas, kas notiek, ir atkarīgs no notikumiem pasaulē, ne tik daudz no mums pašiem.
Aigars Freimanis: Ir jā, bet ne viss, protams. Katrā gadījumā, kad es dzirdu un klausos par loģistikas ķēžu sairumiem, kas ir traucējis dažādiem gigantiskiem megaprojektiem, kas saistīti ar Latvijas Republikas nodokļu maksātāju naudu jeb budžetu, es domāju, gan "air baltic", gan "Rail Baltica", ģeopolitiskā situācija un vēl tur nezin kādas lietas. Ir lietas, kas ir, jā, bet pievilkt visas klāt pie jebkā – tas gan ir truli, tas ir truli un brīžiem zemiski. Bet to, ka situācija šobrīd ietekmē, šaubu nav.
2008. un 2009. gads – tā bija globāla ekonomiskā krīze, no kuras Latvija, pateicoties ārējai dienaskārtībai, tika ārā diezgan labi. Es domāju ar ārējo dienaskārtību to, ka viena no retajām reizēm, kad mēs, mūsu politiķi, valdība Dombrovska vadībā, tāpēc laikam viņš skaitījās izcili veiksmīgs kā premjers, rīkojās saskaņā ar tiem norādījumiem, kas nāca no Briseles.
Un, starp citu, sabiedrības mobilizācija arī bija ārkārtīgi liela. Nebija cilvēki uz ielas, kas protestēja pret to, ka viņiem tiek samazinātas algas, kaut gan tas skāra ļoti daudzus cilvēkus, kas strādāja gan privātajā sektorā, gan tā sauktajā publiskajā sektorā. Visi kaut kā mobilizējās.
"Populārākā politiskā partija Latvijā ir "Nepiedalos" un tai ir ārkārtīgi grūti tikt klāt. Mazliet pielavīties ar grandiozo sadales tarifu lēcienu, nošķelt gabalu daļēji varēja mēģināt ar veikala cenu sadārdzinājumiem, bet, lai pa īstam modinātu un iekustinātu "Nepiedalos", vajag pārliecinoši stāstu, kādā veidā atcelt tarifus, inflāciju. Diemžēl to nevar neviens. Inertums, kas patlaban ir sabiedrībā, vedina domāt, ka būtiskas pārmaiņas tik ātri nenotiks." Tā 2023. gada novembrī muzicē Aigars Freimanis.
Vai tā ir kaut kāda tendence, par ko tas liecina - par to, ka mainās politisko partiju sistēma? Vai tam ir saistība ar saskarsmi pret valstiskumu?
Aigars Freimanis: Daļēji, jā. Protams, kaut kur dziļākā būtībā tā ir aizvien tāda pasīvāka, kritiskāka attieksme pret valstiskumu. Bet līdz brīdim, kamēr nav skartas tās pamatlietas, tikmēr tā ir vairāk poza. Nu, atcerēsimies tā saukto valodu referendumu, kas pēkšņi uzspridzināja. Tas bija ārkārtīgi mobilizējoši. Kaut gan likās – nu tāda pati inerta sabiedrība, kur viņi tur skries?
Pirms kāda laika lasīju otru Valentīnas Freimanes atmiņu grāmatu "Antigones likums". Ja tu pieskaries kaut kādām lietām, kas ir ārkārtīgi latviešu sabiedrībā [svarīgas], tieši latviešu sabiedrībā vairumā gadījumu, protams, ne tikai tīri etnisko latviešu sabiedrībā, un tā ir valoda pirmām kārtām, kas ir valstiskuma sastāvdaļa, nenoliedzami, tā ir viena no valstiskuma fundamentālajām sastāvdaļām. Tieši tāpēc visi tie stāsti par to, ka latvieši pāriet uz krievu valodu – pieci latvieši, viens krievs, par ko ironizē daudz un ilgi. Tas ir pašaizsardzības mehānisms. Mēs negribam, lai jūs runājat mūsu valodā, ja jūs viņu nemākat tā, kā mākam to mēs un kā mēs to saprotam tajās niansēs, kā saprotam to mēs. Tad tas parādījās, tas parādījās valodas referendumā, tā mobilizācija bija ļoti liela. Lai gan pēc tam bija daži cilvēki, kas teica, ka tā ir pa mazu bijis, tur vajadzēja būt vismaz 80 vai 90%, kas balso par, bet man šķita, ka cipars jau bija lielāks par jebkuru prognozējamo.
Jūs domājat, ka nav pamata uztraukties, "x" stundā nācija mobilizēsies. Varbūt par vēlu, somi izbūvēja bunkurus visu aukstā kara laiku, nedomājot par konkrētu "x" stundu.
Aigars Freimanis: Somijas piemērs ir ļoti īpatnējs. Viņiem tas somu spīts, kas ir tā ideoloģija, tas ir iekšā joprojām. Viņi joprojām uzskata, ka viņi to karu vinnējuši, daļēji vinnējuši karu ar Padomju Savienību, lai arī zaudējuši lielas teritorijas. Vispār viņu attiecības ar Krieviju ir būtiski atšķirīgas no mūsu attiecībām.
Mēs esam relatīvi maza sabiedrība, kuras noskaņojumu vai vērtības, vai jebkura veida attieksmi ir diezgan viegli izmērīt.
Aigars Freimanis: Jā, ar pareiziem instrumentiem, jā, tas nav pārāk sarežģīti.
Bet, ja mēs parasti sakām, ka mazai valstij ir lielākas iespējas mobilizēties, ja mēs zinām šo te mērījumu, tad kādēļ mēs neizmantojam šīs mazās valsts priekšrocības?
Aigars Freimanis: Kālab? Kāpēc mums tagad jāmobilizējas, par godu kam?
Nu, lai mēs būtu labāki..., labāki par igauņiem...
Aigars Freimanis: Es domāju, ka tur ir kaut kādi nospiedumi, kas ir palikuši sabiedrības apziņā tai vērtību modelī, kas ir mantota starp citu, no tā padomijas laikmeta. Kas ir tas bizantisms, es to saukšu tā. Latvijā viņš bija izteikts, ņemot vērā to, ka mums tā etniskā kompozīcija bija tāda, kāda viņa bija, viņa ir mainījusies, protams, laika gaitā, pēdējos 30 gados. Bet ne fundamentāli. Tā bija cita veida kultūra, kas tika ienesta iekšā, kas nāca iekšā arī mūsu politikā.
Un tagad parādās tie jēdzieni par nenotikušo - nenotikusī lustrācija, tad mēs zinām, ka daudz kas tiek pārcelts gan tiesu sistēmā, gan politiskajā sistēmā, daudz kur citur. Tie kultūras elementi, kas ir, nu, kas saucas - korupcija, ietekmes izmantošana un tā tālāk. Es teiktu, ka šobrīd tā ir daudz vairāk, nekā tas bija tai pirmajai postpadomju paaudzei vai padomju paaudzei, kura ienāca politikā, kas palika par tādu pirmo postpadomju paaudzi. Viņai bija iekšēja pašregulācija. Jā, viņiem bija bailes, un atnāca tagad jaunā paaudze, kas vairs nebaidās. Paspēra soli tālāk, mēs arī tā varam. Ko jūs tur no kaut kā baidījāties, mēs vairs nebaidāmies.
Aigars Freimanis ir sociologs un socioloģisko pētījumu firmas "Latvijas fakti" dibinātājs. Savulaik bijis pasniedzējs Latvijas Universitātes Socioloģijas katedrā, papildinājis zināšanas ASV, Norvēģijā un Somijā. Līdzās pasniedzēja darbam iesaistījies arī zinātniskajā darbā empīriskās socioloģijas jomā - 90. gadu sākumā kļuvis par tirgus un sociālo pētījumu centra "Latvijas fakti" vadītāju. Strādājot "Latvijas faktos" vadījis vairākus zinātniskus projektus un pētījumus, kas veikti pēc Eiropas Savienības, Rietumu universitāšu un lielo starptautisko kompāniju pasūtījuma. Savulaik bijis arī Latvijas Republikas Ministru prezidenta Māra Kučinska padomnieks. -
Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar filozofi Maiju Kūli par valsts aizsardzību un ideoloģisko vakuumu, patiesības inflāciju, valsts ideju un vērtībām, kā arī to saistību ar gatavību aizstāvēt savu valsti.
Kā palīdzēt stiprināt valsts visaptverošo aizsardzības sistēmu un vai tam ir kāds sakars ar filozofiski ētiska skatupunkta izvēli? Kā mums ir jāreaģē uz esošām krīzēm vai kariem un tām krīzēm, kas vēl sekos?
Pirms pāris gadiem jūs kopā ar kolēģiem institūtā veicāt pētījumu par Latvijas vērtībām, valsts ideju un ideoloģiju. Pats vārds ideoloģija mums ir ar tādu zināmā mērā negatīvu konotāciju.
Maija Kūle: Tas jau mums no padomju laikiem, kad ideoloģija bija marksisms, un marksisms mums jau bija noriebies ar visu neticamo komunismu. Bet filozofijā jau īstenībā tā nav. Ideoloģija – ideju mācība, un ļoti daudzās filozofiskajās tēmās, kursos, programmās ārzemju universitātēs šis vārdiņš mierīgi funkcionē. Bet es saprotu, ka mums jau jārēķinās ar to visu krieviskuma padomju nastu, ideoloģijā – skaidrs, mums atkal bāzīs ausīs makaronus. Tāpēc vairāk ir tāda neformāla vienošanās teikt, ideju mācība vai vērtību mācība. Tajā brīdī es saku: paga, paga, mīļie, mēs esam Eiropas Savienībā, un kopš Eiropas Savienības konstitūcijas meklēšanas, jā, ar izgāšanas laikiem, atcerieties, Nīderlande izgāza un Francija izgāza! Tomēr otrajā punktā bija vērtības: kamēr esam Eiropā, tikmēr tiesiskums un cilvēktiesības, un demokrātija ir šīs pamatvērtības.
Jūs šo pētījumu par vērtībām un valsts ideoloģiju veicāt īsi pēc tam, kad sākās karš Ukrainā. Ja mēs domājam par vērtībām un ideoloģijas aspektiem vēsturiskā laika griezumā, tad pēc būtības Latvijas valstij kā demokrātiskai valstij pieredze atrasties karā, jo mēs esam bijuši karā kā okupēta valsts un karā iestājāmies ar Ulmaņa autoritāro režīmu, tā kā mēs varam teikt, ka šī ir kaut kādā ziņā unikāla situācija, kad mēs esam hibrīdkarā, kuru mēs uzskatām jau diezgan leģitīmi mūsdienās par karu, kā demokrātiska valsts. Un te zināma problēma iestājās.
Maija Kūle: Tur jums taisnība. Tā iekšējā sajūta filozofu aprindās, cik nu mēs te Latvijā esam, ja pieskaitām savus studentus, diezgan daudz, daži simti tomēr. Filozofu aprindās ir sajūta, ka valstī ideju ziņā, es tagad nepateikšu to vārdu ideoloģija, ideju ziņā ir tāda kā mazliet ķīseliska, fluīda, Zigmunda Baumana ieviesto vārdu lietojot, fluīda demokrātija, fluīda sabiedrība. Ziniet, ar ko? Svarīgi ir tas, kādi tematiskie loki, kādi tēmturi, kā mēdz teikt, tiek likti priekšplānā. Un, ja Eiropas Savienība, dzīvojot pat līdz karam un arī kara laikā, priekšplānā par tēmturi ir uzlikusi dažādību, kas skan cēli. Kurš pret? Mīlēsim citādo, izpratīsim to, tolerance, iekļaušanās - cēli vārdi, ētiski vārdi tie visi ir. Tad tomēr dažādība ir tā ķīseļa jaucējs. Dažādība nerada kopību. Bet Latvijai – nu, runāsim par Latviju, kaut gan Baltijas valstis ir stipri līdzīgas.
Kad mēs ar draugiem filozofiem runājam Igaunijā vai runājam Lietuvā, divas trešdaļas tēmu ir tās pašas, kas šeit. Valstī nav stingrāka idejiska mugurkaula, izņemot nemitīgo stāstu – ir brīvais tirgus. Tagad mēs viņu apvaldām, nu jau vairs tas nav modē, nu jau valstī vairāk, it īpaši kara tuvumā, valstij vairāk vajag regulēt tirgu. Jauni akcenti. Pat Žižeka grāmata, kas tikko ir iznākusi un intelektuāļu aprindās ir jau populāra, arī saka: Kas tad tas – anarhisms –, mīļie, sāk rasties: kur normas, kur regulācija? Ka valstī īsti nav tādas idejas, kuru apvītu emocionāli simboliskie tēli, pie kura varētu turēties.
(..) Mana sajūta, man nav procentu un diez vai tādus var dabūt, tāpēc ka cilvēki nestāstīs nemaz patiesību. Vairs nav tas laikmets. Ja mums būs uzbrukums, traks uzbrukums vai tāds atsitams, bet 30% dosies kaujā pretī no sabiedrības, nu mēs neskaitām galīgas vecenītes un mazus bērnus, bet no tādiem, kas kust. Starp tiem būs Zemessardze, onkuļi 60 - 70, un viņi ar lielu pārliecību, varbūt vēl bišķiņ jaunāki; starp tiem būs jaunsargi, jaunieši, kurus aizrauj, viņi ir redzējuši datorspēlēs, kuriem tas arī viss ir ar pilnu krūti. Jā, un tad būs regulārā armija, kura mums laikam baigi maza, bet kāda ir, tāda ir. Tie ies.
Nākošie 30% būs tie, kas mēģinās izvairīties un šobrīd es esmu nodevusi ārzemēm arī vienu tādu rakstu par... Domāju, ka Eiropas Savienībā ļoti jūt tendenci, kura nav tā īsti līdz galam arī socioloģiski apspriesta, bet tā bija īpatnēji svarīga kovida laikā, viņu varēja sajust, - izvairīšanās ir savas drošības garantija. Tas "hesitancy" angliski: es nepieņemu lēmumu, es stūrī, es izvairos, es nepiedalos. Mēģinās aizlidot, mēģinās aizbraukt, mēģinās aiziet kaut kur savās lauku mājās.
Vēl 30% būs tie, kas būs kolaboracionisti no pirmās vai desmitās dienas. Un tāda būs mūsu tautas, kopējās tautas, nešķirojot etniski, reakcija.
Paliek 10%. Par 10% es nezinu, viņi šaubīsies, bet mana sajūta liek domāt tādā uztraukšanās režīmā par to visu.
Bet, ja tiek veidots, ja mēs nonākam pie šīs pašaizsardzības idejas, kura būtu virzīta, lai šos 30 procentus, kuri aizbrauks vai izvairīsies... Tā acīmredzot ir tā mērķauditorija, kuras rīcības un uzvedības dēļ mēs varam nopietni runāt par valsts pastāvēšanu tālāk.
Maija Kūle: Valsts pastāvēšana ir tad, kad tā valsts ir vajadzīga.
Ja cilvēks brauc prom vai izvairās, tad viņam nav vajadzīga.
Maija Kūle: Jā, viņš ideālā veidā, kad valsts ir brīva un dod man kaut kādus labumus, tad jau var gribēt to valsti. Un šajā ziņā man pat ir žēl, ka tā apcūkoja to Egila Levita izdomāto jēdzienu valstsgriba. Viņam negāja.
Tā vairāk bija valodniecības problemātika.
Maija Kūle: Es nezinu. Nē, bet ideja jau ir pareiza, un tagad, kad tas vārds ir galīgi apšmurgājies, un Egils jau tur nav vainīgs pie tā nemaz, tā ir tā tēma visādos līmeņos – vai tu ej aizsargāt valsti, vai tev viņu vajag vispār?
Cilvēki atbild: ja valsts tik riebīgi pret mani izturas, jo lielajā emigrācijas pētījumā, kas bija mūsu institūtā, kas aptver 14000 respondentus no, neatceros, 50 valstīm, ļoti lielu aizbraukušo daļu, un viens no galvenajiem punktiem atbildēs ir – šī valsts gan administratīvi, gan birokrātiski, gan arī politiski, bet ne tik daudz, izturas slikti pret cilvēku.
Pirmais iespaids, varbūt pēc lielās algas aizdzinās un tā. Nē, aizdzinās arī pēc grūta darba, pēc sliktiem apstākļiem arī ārzemēs. Jā, bet to viņi saka – viņi saka tik daudz, ka tas arī ir tāds bīstams faktors.
Maija Kūle ir latviešu filozofe, Latvijas Universitātes profesore un Latvijas Zinātņu akadēmijas īstenā locekle. 1992. gadā kļuvusi par filozofijas doktori, 1993. gadā - par filozofijas habilitēto doktori un kopš 1980. gada pasniedz filozofiju Latvijas Universitātē. 1997. gadā kļuvu par profesori un sāk lasīt vairākus akadēmiskos kursus - 19. un 20. gadsimta Eiropas filozofijas vēsturi, Humanitāro zinātņu problēmas, Komunikācijas filozofija, Sabiedrības analīzes filozofiskās problēmas un Izglītības filozofija. Stažējusies un realizējusi vairākus projektus Vīnes universitātes Filozofijas institūtā, Ritu akadēmijā, Monreālas universitātē, Humbolta universitātē Berlīnē.
Latvijā Maija Kūle vadījusi projektu "Mūsdienu dzīves pasaules fenomenoloģiskā un hermeneitiskā deskripcija", kā arī bijusi projekta "Ekonomiskie, sociālie un kultūras aspekti Latvijas integrācija Eiropas Savienībā" atbildīgā izpildītāja, arī programmas "Letonika" vadītāja vietniece un valsts pētījumu programmas "Nacionālā identitāte" vadītāja. No 1991. gada līdz pat šim brīdim Maija Kūle ir Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūts direktore. -
Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar bijušo aizsardzības ministrijas valsts sekretāru Jānis Garisonu par uzvaras un pamiera izpratni Ukrainas karā pēc Krievijas iebrukuma un par Rietumvalstu stratēģiju un mērķiem.
"Faktiski mums ir jāizšķiras. Mēs neesam nekādi... Mēs varam izdarīt, mēs varam daudzas lietas izradīt, ja mēs gribam. Un jābeidz šī mazvērtības kompleksa kultivēšana. Manuprāt, tas ir sarežģītākais, kā radīt stāstu, kā radīt kopējo stāstu mums valstī par to, kādēļ esam gatavi šeit dzīvot kopīgi un kādēļ esam gatavo karot, ja vajag. Tas, man liekas, ir vēl izdarāms," intervijā vērtē Jānis Garisons.
Karš Ukrainā turpinās jau divarpus gadus. Gada sākumā šis rudens tika iezīmēts kā iespējamais pavērsiena punkts kara iznākumā. Kas Ukrainai ir miers, kas ir pamiers un kad tāds ir iespējams? Kā karš Tuvajos Austrumos vai ASV prezidenta vēlēšanu iznākums ietekmēs tālākos notikumus? Par to saruna ar bijušo Aizsardzības ministrijas valsts sekretāru, aizsardzības ekspertu un Ziemeļvalstu noturības organizācijas pārstāvi Jāni Garisonu.
Jūs savulaik esat beidzis ASV armijas kara koledžu. Studējāt stratēģiskās studijas. Tas bija apmēram laiks, kad bija notikusi jau Krimas okupācija. Stratēģiskā studijas, varētu teikt, ir par mieru un par konfliktiem. Ko, izmantojot šo klasisko zināšanu bāzi, kura ir par šiem jautājumiem, mēs tagad, pēc pēdējiem divarpus gadiem vai pēc 10 gadiem, varam pateikt par tālāko kara gaitu? Es skatos, ka militārie eksperti vai teorētiķi šobrīd strīdas, kas vispār ir miera izpratne šajā konfliktā.
Jānis Garisons: Viens, ko man Amerikas kara skolā visvairāk mācīja, tā bija stratēģijas – stratēģijas formulēšana un kādā veidā noteikt pareizo veidu pašai operācijai vai kara gaitai. Skatoties no šiem stratēģijas analīzes jautājumiem, varbūt lielākā problēma ir tāda, ka ir ļoti grūti saprast, kas ir tie reālie mērķi visām pusēm. Jo karš faktiski ir tāda ļoti liela stratēģija, kura, kā Klauzevics [Karls] teica, tā ir faktiski politisko mērķu sasniegšana citiem līdzekļiem jeb militāriem līdzekļiem. Un šeit nu mēs redzam, no Krievijas puses…
Mērķis ir skaidrs – pilnībā iznīcināt Ukrainas neatkarību.
Jānis Garisons: Te ir ļoti skaidrs. No Ukrainas puses, protams, politiski tiek deklarēts, ka joprojām atgūt 1991. gada robežas, bet nu man liekas, ka visiem vairāk vai mazāk skaidrs, ka tas nav īsti sasniedzamas šajā brīdī, izņemot, protams, situāciju, ja Krievijā kaut kas notiek iekšpolitiski tāds ļoti kardināls.
Bet man liekas, ka tas sliktākais šajā visā ir tas, ka es īsti neredzu šo stratēģiju pret Ukrainu vai kā atrisināt ne Amerikas Savienoto Valstu politikā, ne arī, būsim atklāti, ne arī NATO politikā. Virsmērķis – lai Ukraina uzvar.
Tas bija arī viens no maniem jautājumiem, vai Rietumiem ir tāda stratēģija attiecībā uz Ukrainu, vai arī viņa netiek pausta?
Jānis Garisons: Varu, protams, vairāk kā analītiķis izteikties. Man liekas, ka mēs redzam tomēr, ka nav šādas stratēģijas. Jo kur ir problēma? Problēma ir tā, ka ir skaidrs, ko galvenokārt Amerika un lielās Rietumvalstis negrib – ka Krievija sabrūk, jo tās ir bailes, kas notiks ar kodolieročiem.
Atceramies, kad Padomju Savienība bruka. Krievijas propagandā tagad izmanto to, ka Rietumi sagrāva Padomju Savienību. Patiesībā Rietumi to vismazāk gribēja. Amerikas Savienoto Valstu prezidents braukājis uz Ukrainu, visi mēģināja pārliecināt: jūs turpiniet, turpiniet! Tas ir viens. Otrs, protams, viņi baidās no kaut kādiem asiem notikumiem, kas varētu izraisīt kodolieroču lietošanu no Krievijas puses. Un šīs divas lietas īsti neiet kopā ar to it kā proklamēto mērķi – Ukrainas uzvara. Jo Ukrainas uzvara, protams, vienā brīdī var radīt šos procesus gan Krievijā, teiksim, iekšpolitiskos, kur skaidrs, ka Putins ir licis ļoti lielu kārti vispār uz šo te Krimu, uz šo te ārējo intervenci jeb Krievijas varenumu. Un, protams, it kā no ārienes tas viss izskatās ļoti stabils un tamlīdzīgi, es domāju Krieviju. Bet tur var kā parasti vēsturē, tur var viens smilšu graudiņš pavilkt lielus procesus.
Bet arī jāsaprot, ka mēs no ārpuses nevaram ietekmēt šos procesus. Runājot par kodolieročiem, manuprāt, šie draudi visu laiku ir lietoti no Krievijas puses. Tā bijusi tāda kodolšantāža, apzināta, jo arī tās sākotnējās stratēģijas mēs redzam publiski, ka arī pret mums Krievijas faktiski plāns, ja Krievija būtu mēģinājusi kaut ko darīt šeit militāri, tad tas būtu straujš iebrukums, kaut kādas teritorijas sagrābšana un tad draudēšana ar kodolieročiem, jo Krievijas pieņēmums bija, ka visi Rietumos baidīsies.
(..) Vēsturiski, ja mēs skatāmies, tad, piemēram, aukstā kara laikā NATO izmantoja to savukārt kā atturēšanu, paziņojot, ka viņi var lietot arī pirmie [kodolieročus]. Un šis ir viens no, kas vēsturē ticis lietots kā tāds atturēšanas elements – vai tu lietosi pirmais kodolieročus vai nē?
Bet šeit, šajā situācijā autoratīvā režīmā, kur Putinam pieder visa vara, pieņemt, ka viņš vadīsies pēc kaut kāda dokumenta, ja viņam būs vajadzība, un viņš tādēļ nelietos kodolieročus, tādēļ, ka tas nav ierakstīts doktrīnā, tas ir mazliet smieklīgi. Šis vairāk, es teiktu, šajā brīdī ir tāds iebiedēšanas solis pret Amerikas Savienotajām Valstīm, pret Rietumeiropu, vairāk kā mēģinājums panākt to... Vairāk iespēlēšana Amerikas priekšvēlēšanu cīņā, jo tur ļoti skaidri parādās, ka Tramps vaino demokrātus, ka tie izraisīs kodolkaru, un šis bija tāds arī apzināti iespēlēts pirms Zelenska vizītes Vašingtonā, lai attiecīgi ietekmētu šos lēmumus par tālās darbības ieroču atļauju piešķiršanu.
Kaut kādā ziņā jau ietekmēja.
Jānis Garisons: Jā, protams.
Tad sanāk, ka mēs tomēr spēlējam vēl aizvien pēc Putina diktētas dienas kārtības kaut kādā ziņā. Rietumi, baidoties eskalēt šo situāciju...
Jānis Garisons: Es domāju, tā ir bijusi visu laiku problēma no paša sākuma kopumā, ka mums kā Rietumiem nav bijusi nedz tāda normāla stratēģija... Lai jūs varētu proaktīvi rīkoties, jābūt stratēģijai. Tā stratēģija nav bijusi pret Krieviju īsti visus 20 gadus, jo būsim atklāti, mēs esam tie, kas uzaudzinājuši Putinu. Tas režīms ir mūsu audzēts mūsu dārziņā, mēs paši viņu esam radījuši, tādēļ, ka mēs īsti, mēs kā Rietumi, šeit domāju, bet mēs arī kā Latvijā esam piespēlējuši šim te stāstam par to moderno Krieviju un tamlīdzīgi savulaik. Un tagad mums arī, ja jums nav stratēģija īsti, ko jūs gribat sasniegt, tad jūs nevarat rīkoties proaktīvi. -
Raidījumu Brīvības bulvāris saruna ar filosofu Ventu Sīli par Rietumeiropas vērtībām un to bojāeju, par Slavoja Žižeka idejām grāmatā “Par vēlu atmodai. Kas mūs sagaida, ja nākotnes nebūs”, kā arī par mūsu spēju rīkoties.
Nesen latviski iznācis slavenā filozofa Slavoja Žižeka darbs "Par vēlu atmodai. Kas mūs sagaida, ja nākotnes nebūs?". Filosofs Vents Sīlis par šo grāmatu saka, ka tā atpazīst ne tikai mūsu - Rietumu - estētiskās degradācijas pazīmes, bet arī cenšas formulēt kaut ko jaunu, kas palīdzētu tikt galā ar šībrīža bezjēdzīgajiem kultūrkariem, panākot reālas izmaiņas.
Slavoja Žižeka grāmata latviešu valodā. Vienmēr, kad iznāk kādi tādi darbi latviešu valodā, ir jautājums, kāpēc mūsu valodas vai kultūras vidē ir svarīgs šāds tulkojums?
Vents Sīlis: Kāpēc mēs runājam par Žižeku? Pirmkārt, viņš ir austrumeiropietis, kaut kādā nozīmē reprezentē arī mūs. Viņš ir Austrumeiropas intelektuālā zvaigzne, kas operē Eiropas, varbūt arī pasaules līmenī. Nu nezinu, cik viņu zina Āzijā, bet Eiropas līmenī šajā anglosakšu diskursā viņš, protams, ka piedalās. Mūsu iesaiste šajā diskusijā par centrālajiem jautājumiem, par to vispār, kas notiek pašlaik, kādā laikmetā mēs dzīvojam un kur tas viss virzās, šis ir mūsu ieejas portāls tajā diskusijā, un tāpēc vien jau vērtīgs, pat ja jūs nepiekrītat pilnīgi nekam, ko viņš saka.
Bet kāpēc mēs kaut ko izdodam un kaut ko neizdodam latviešu valodā?
Vents Sīlis: Dievišķā nejaušība. Es šodien kā vienu no konceptuālajiem pamatiem sagatavoju uzstādījumu par tā saukto jauno neparedzamību. Kāpēc viņa jauna? Tāpēc, ja iepriekš neparedzamība bija kaut kas tāds, ko mēs varējām teikt: labi, ir lietas, ko mēs zinām, ir lietas, ko mēs zinām, ka nezinām, un tad kaut kādas lietas, ko mēs nezinām, ka mēs viņas nezinām. Tur tā proporcija bija tāda, kamēr tās pirmās divas ir - zinu kaut ko, tad es zinu, kas man būtu jāzina, bet netieku klāt. Piemēram, kaut kāda slepena informācija, un tāpēc nevar domāt. Bet tad es vēl nezinu tādas lietas, kuras es pat iedomāties nevaru, ka man varbūt vajadzētu zināt. Es teiktu, ka mūsdienās šo nezināmo lielumu apjoms ir maksimāli palielinājies, līdz ar to arī prognostiskās funkcijas faktiski sevi ir izsmēlušas. Es pārstāju par to interesēties pirms kāda gada.
Par to, kas būs?
Vents Sīlis: ... kad es sapratu, ka visas manas fantāzijas par to, kā varētu attīstīties situācija Ukrainā, ir saistītas ar manu visdziļāko kļūdu paradigmas izvēlē. Es joprojām atrodos induktīvā pozīcijā, proti, es mēģināju no pagātnes notikumiem izsecināt nākotnes trajektoriju. Žižeks uzliek diagnozi un pasaka...
Jā, viņš raksta, ka mēs darbojamies šobrīd un tas, kas šobrīd, nosaka nākotnē gaidāmo un mūsu reakcija uz to, kas būs.
Vents Sīlis: Bet viņš ar to arī pasaka, ka mēs absolūti nesaprotam, kāpēc šobrīd notiek noteikošais.
Viņa grāmata jau ir tāds mēģinājums pateikt, ka, mīļie draugi, mēs atrodamies situācijā, kur mēs principā visu laiku melojam vairākos virzienos. Pirmkārt, mēs melojam sev, jo izliekamies kompetentāki, nekā esam, izliekamies racionālāki, nekā esam. Patiesībā mēs esam diezgan liekulīga morāli izgāzušos indivīdu varza, kas sevi dēvē par Eiropas kultūras mantiniekiem. To viņš tur tā diezgan tieši ar koku starp acīm iedod.
Viņš saka: mēs melojam arī saviem politiskajiem konkurentiem un oponentiem, jo mēs esam nonākuši situācijā, kur nevar ticēt vairs nevienam mūsu vārdam. Un, treškārt, mums ir pazuduši kaut kādi jēdzīgi kritēriji, kā noskaidrot, teiksim, verificēt lietas.
Mēs dzīvojam tā sauktajā puspatiesības laikmetā, kur faktu vērtība ir samazinājusies un ir krietni relativizēta, proti, fakti tagad tiek uztverti kā viedokļi. To jau Tramps pieteica ar to, ka es jums pastāstīšu alternatīvos faktus.
Ir vieni fakti... Kādreiz bija tāda saistība starp faktiem un evidenci, kaut kādu empīrisku pārbaudāmību, nu tagad tādas nav, tagad jebkurš fakts ir tikai viedoklis.
Tādi cilvēka uztveres paradoksi. Viņš saka, ja izceļas kāda nelaime, mēs samērā skaidri varam pateikt, kāpēc tā notika. Respektīvi, tas, kas notika pagātnē, par to mēs varam diezgan skaidri tagadnē pateikt, kāpēc mēs nonācām tādā nelaimes situācijā. Bet attiecībā uz nākotni, ko tu neprognozē un ko arī Žižeks saka, ka mēs nevaram pateikt to, kas notiks tālāk. Tāds zināms uztveres paradokss.
Vents Sīlis: Bet mēs jau esam šīs te "hindsight" gudrības meistari. Katram Latvijas iedzīvotājam, ja paprasīs viņam tagad, ko vajadzēja darīt Covid laikā, viņš izstāstīs, viņam būs piecu punktu programma, viņš perfekti mācēs pateikt - vajadzēja tā, vajadzēja šitā, tur to tā vajadzēja. Ar atpakaļejošu skatu mēs visi esam ģeniāli.
Bet, no otras puses - un tas arī ir tas, kas mūs padara par idiotiem - mums iedveš tādu viltus gudrības sajūtu, ka, ja es izprotu pagātnes norises, tātad no šejienes tiek izdarīta loģiskā pāreja - es varu kaut ko pateikt par nākotni. Un Žizeks šo ķēdi sarauj un saka: nekā nebija. Tas, ka es varu kaut ko pateikt par pagātni, nozīmē tikai to, ka man piemīt zināma spēja analizēt pagātnes notikumus un, teiksim, atzīt zināmas kļūdas. Bet nākotne jau tiek prognozēta tieši tāpēc, lai mēģinātu izvairīties no šīm kļūdām, lai trāpītu tajā vēstures vilcienā, kas tad mūs aizvedīs uz kaut kādu labāku sabiedrību.
Un te Žižeks, manuprāt, diezgan precīzs, kad viņš saka, ka šī te neparedzamība lielā mērā ir saistīta ar paradigmas trūkumu. Un paradigmas trūkums balstās uz mūsu ētiskās degradācijas sekām. Mēs esam nodevuši savas vērtības, viņš kaut kādā ziņā pasludina Eiropas nāvi.
Viņš saka, ka tā ir apokalipse, ir jau piecas minūtes pāri pusnaktij. Respektīvi, ka mēs jau esam beigušies.
Vents Sīlis: Un es viņam piekrītu, ka mēs esam beigušies. Tā pasaule, kas bija pirms C19 epidēmijas, ir pagājusi. Mēs esam jaunā laikmetā un šo laikmetu primāri manā uztverē raksturo tas, ka tā fluiditāte, par ko postmodernisti kādreiz jūsmoja, ak, tur viss plūstošs, visu var pārdefinēt, re, kāds ķermenis plastisks... Mēs tagad esam tajā nenoteiktībā, kur būtībā mums jāmēģina atrast jēga apstākļos, kur viss liekas bezjēdzīgs.
Paskaidrošu, ka es to domāju.
Mēs esam zaudējuši saikni starp to, ka mūsos izraisa patiesu līdzjūtību un patiesu reakciju citu cilvēku ciešanas. Tas ir, mēs esam normalizējuši tā saukto kara stāvokli. Žižeks par to daudz raksta, viņš raksta par normalitāti, kur mēs jautājam, kā tā var būt, ka Krievija vienlaikus karo ar Ukrainu un mēs vienlaikus ar viņu tirgojamies, kaut kādu gāzi pērkam, naftu pērkam? Kā tās ir iespējams? Jā, kaut kādas sankcijas ir, bet cilvēki no Krievijas var braukt atpūsties uz Eiropu. Kādas problēmas? Nevienu tas nesatrauc.
Man arī rodas jautājums - kā mēs tā varam?
Kā mums pašiem nestrēgst uz sevi spogulī skatīties, ka mēs vienkārši pieļaujam absolūti... Tad viņš pats arī atbild uz šo jautājumu, viņš saka, tas tāpēc, ka mēs esam devuši priekšroku idejai par cilvēktiesībām bez stingrām saistībām. Mēs iestājamies par tiesībām, bet mēs neesam gatavi darīt, ne pirkstu kustināt, lai viņas kaut kādā veidā iedzīvinātu. Tas ir visas tās mūsu protesta aktivitātes, viņš drausmīgi par to ņirgājas citās lekcijās, viņš saka, ka tas ir tikpat liekulīgi, kā sēdēt un skatīties futbolu vai hokeju mājās uz dīvāna, un tur šausmīgi just līdzi, žestikulējot un bļaujot. Mums ir tāda sajūta, ka tas, ka mēs uz dīvāna bļausim, tas tur, kaut kur, pāri okeānam to maču kaut kā ietekmēs. Mums pašiem liekas, ka mēs baigi piedalāmies, kopības sajūta. Tas ir veids, kā mēs melojam sev, mēs vērtības aizstāvam līdzīgā veidā, ar ekrāna starpniecību.
Vents Sīlis ir Rīgas Stradiņa universitātes asociētais profesors, filosofs, sociologs un publicists, Latvijas Centrālās medicīnas ētikas komisijas vadītājs un krājumu "Filosofiskā antropoloģija" autors un redaktors; vada seminārus un diskusijas par tādām tēmām kā mūsdienu garīgums, iniciācija, attiecības un seksualitāte, apzinātais un neapzinātais, dzimumu lomas un personības arhetipi. -
Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar feminisma pētnieci un filozofi Janu Kukaini par stereotipiem, laikmeta skatiena maiņu un mākslas drosmi.
"Kādi ir šie cilvēki, kas veido Latvijas feministisko kultūru? Manuprāt, ir aplami sākt analizēt viņu personīgās īpašības, jo tā ir argumentācijas kļūda. Mēs nekad neteiksim: man nepatīk filozofi, jo filozofi ir dusmīgi cilvēki. Skaidrs, ka filozofi ir ļoti dažādi cilvēki," saunā analizē Jana Kukaine.
"Ko nozīmē dusmīga izpausme tekstā? Vai tad, ja tas būtu kāds ģeniāls vīrietis mākslinieks, vai mēs to pašu izpausmi aprakstītu ar dusmu zīmi, kā arī negatīvi?" turpina Jana Kukaine.
"Saproti, ir aizspriedumi pret dusmīgām sievietēm vispār, jo mums ir iemācīts, ka sievietēm jābūt laipnām un jaukām, un sieviešu klātbūtnē pārējiem ir normāli justies jauki, pieņemtiem, atbalstītiem. Un tikko sievietes sāk dusmoties, liekas, ak šausmas."
Septembra sākumā iznāca filozofes un feminisma teoriju pētnieces Janas Kukaines grāmata "Viscerālā estētika: afekti un feministiskā māksla postsociālismā". Tas ir pētījums feministiskajā estētikā. Grāmata atbild uz jautājumu, kā domāt par feministisko mākslu postsociālisma laikmetā Latvijas kontekstā. Saruna ar Janu Kukaini par to, kas ir tās 21. gadsimta idejas, kā tās atkārtojas vai arī sasaucas. Kas tad ir tas konteksts?
Grāmatas nosaukumā ir likts vārds postsociālisms. Vai tas laikmets, kurā mēs dzīvojam, tas arī ir tas postsociālisms? Kā jūs redzat to kontekstu, kurā mēs varam pārbaudīt, kā strādā viena vai cita ideja?
Jana Kukaine: Šis patiesībā ir ļoti teorētiski noslogots jautājums. Protams, pastāv dažādas versijas arī pētnieku vidū par to, ko mēs saprotam ar jēdzienu postsociālisms. Ir tādi, kas uzskata, ka šis jēdziens vispār nav derīgs, ja tas mākslīgi norobežo vienu pasaules reģionu no citiem, un arī kaut kā varbūt tā temporalitāte nav gluži tā, kuru mēs gribētu uzsvērt šodien. Tad atkal ir citi, kas saka - nē, taisni otrādi, ka ar postsociālismu mums jāsaprot nevis noteikts kāds ģeogrāfisks reģions, šī laika dimensija ir raksturīga šim reģionam, bet drīzāk ka tas ir pasaules stāvoklis pēc Padomju Savienības sabrukšanas un šīs jaunās attiecības, kas veidojušās pēc tam.
Šajā interpretācijā tas ir ārkārtīgi plašs jēdziens, un te man bija arī tāda pieredze, ka rakstot par šo postsociālismu un es saņēmu komentārus: kāpēc tad es neaplūkoju, kā šis postsociālisms atbalsojas, teiksim, mūsdienu Francijas labējo un kreiso politiķu diskusijās? Bet es arī saprotu, ka tas nav tas mērogs, kādā es gribētu uz šo postsociālismu skatīties. Skaidrs, ka viens no riskiem ir tas, ka Austrumeiropa, lai cik mums ļoti negribētos varbūt sevi arī varbūt asociēt ar šo apzīmējumu, bet ja mēs tiešām to ņemam tikai kā tādu ģeogrāfisko lokāciju, ka viņa mēdz pazust starptautiskajās debatēs, kur parasti dominē piemēram, šie ziemeļu - dienvidu dinamika. Skaidrs, ka Austrumeiropa nav ne ziemeļi, ne dienvidi. Ja mēs runājam par austrumiem - rietumiem, arī tur tā kā izšķīst šī specifika.
Man arī liekas, un šai grāmatā es arī to esmu uzsvērusi, ka mums kaut kā jānotur tas fokuss uz šo reģionu, un tas izaicinājums ir nepadarīt šo reģionu tādu kā izolētu un tomēr parādīt arī saiknes ar cita veida procesiem un norisēm pasaulē, bet reizē arī uzsvērt, ka tas nav tikai kā tāds pielikums tiem procesiem un norisēm, bet būtībā veicināt kaut kādu pašpietiekamību.
Jana Kukaine ir mākslas zinātņu doktore, filozofe, mākslas kuratore un feminisma teoriju pētniece, daudz zinātnisku publikāciju, kā arī grāmatas "Daiļās mātes: sieviete, ķermenis, subjektivitāte" autore, studējusi filozofiju Latvijas Universitātē, ieguvusi maģistra grādu Māstrihtas universitātē, kā arī doktora grādu mākslas vēsturē un teorijā Latvijas Mākslas akadēmijā. -
Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar sociālantropoloģi Viedu Skultāni par kara traumatismu, postpadomju sabiedrību un tās īpatnībām, latviešiem un krieviem, un pagātnes izpratni.
"Pagātne turpina dzīvot, kamēr mēs paši dzīvojam. It īpaši karš atstāj iespaidu ne tikai uz tiem, kas to pārdzīvo, bet arī uz nākamajām paaudzēm. Ar bailēm sekoju šausmīgajiem notikumiem Ukrainā, nojaušot, ka briesmu sajūta nebūt nebeigsies līdz ar karu, bet skars bērnus, kas nemaz vēl nav dzimuši." Tā savā nesen iznākušajā grāmatā "Kad toreiz ir tagad un šeit ir tur" nobeigumā raksta sociālantropoloģe Vieda Skultāne.
Vēsturnieki dažkārt uzskata, ka, piemēram, karš Ukrainā varbūt nemaz nav vēstures lielais pagrieziena punkts, kā mums tas liktos pašiem. Kā tas ir no sociālantropoloģiska skatu punkta?
Vieda Skultāne: Tagad ir atklāts, ka to bērnu vecāki, kas ir izdzīvojuši karu, uz viņiem tas atstāj milzīgu iespaidu, un līdz ar to tas veids, kā viņi savus bērnus audzina, ar tiek iespaidots no viņa agrākās pieredzes. Līdz otrai, līdz trešai paaudzei.
Piemēram, mana mamma, kura bija ļoti enerģiska un zinoša, bet viņa tik ļoti baidījās katru reizi, kad es gāju pāri pār ielu un man ķēra klāt. Ne visas mammas tā dara, ne visas mammas ir tik iebiedētas. Un man liekas, tā bija viņas kara pieredze.
Mans tēvs krita dažus mēnešus pēc tam, kad es piedzimu netālu no Lestenes, Kurzemes katlā, un līdz ar to es nekad viņu neiepazinu, man tikai bija maz fotogrāfiju no viņa. Bet es atceros, kad es biju bērns 6-7 gadu vecumā, ka man gribējās raudāt, ka viņš vairāk nav un ka es esmu viņu pazaudējusi. Es negribēju nevienam parādīt, ka raudu. Es ieslēdzos mazā mājiņā, lai neviens nedzird un neredz, ka es raudu. Bet es raudāju par savu tēvu. Un kad es iznācu ārā, mana seja bija piepampusi, un mamma un paps, mans patēvs, kurš bija ļoti mīļš, prasīja: kas tev ir noticis, kāpēc tu raudi? Es nevarēju viņiem teikt, ka tas ir tāpēc, ka mans tēvs tik briesmīgā veidā nokauts. Es teicu - tāpēc, ka man ir aizcietējums, tāpēc es raudu. Bet tas nebija taisnība, man nebija.
(..) Man liekas, ka daudzi cilvēki, kas ir slaveni Latvijas sabiedrībā, kad viņi raksta, stāsta par pagātni, tad tas ir visai tāds viennozīmīgs stāsts par aizbēgšanu, par badu, Latvijas mīlestību un tamlīdzīgi. Manos aprakstos izceļas, ka tā pagātne ir tik ļoti dažāda, ka mani senči "nedzied no vienas dziesmu grāmatas".
Papa tēvs, piemēram, bija Ļeņina miesassargs vienu brīdi, un tad, kad viņš atgriezās Latvijā, viņam bija milzīga enerģija un viņš sāka naudu pelnīt ar to, ka viņš taisīja kurpes no koka un no vecām riepām, gumijas riepām. Bija milzīgs kurpju trūkums tanī laikā. Mans miesiskais tēvs nāca no zemnieku ģimenes, viņiem tā lauku māja bija jau trīs paaudzēs ģimenē. Tur tas dzīvesstāsts ir ļoti atšķirīgs no papa tēva dzīvesstāsta. Man liekas, ir jāmēģina ieraudzīt to dažādību, kas ir pagātnē.
Jūsu priekšmets vismaz kopš 90. gadu sākuma izteikti ir Austrumeiropa, tai skaitā Latvija. Un man likās interesanti šie postkomunistiskās sabiedrības argumenti, ar kuriem ļoti daudz kas tika tajā laikā skaidrots. Kā jums liekas, vai vēl aizvien tie argumenti mums ir? Vai mēs vēl aizvien esam tāda postkomunistiska sabiedrība?
Vieda Skultāne: Nē, it īpaši pēdējos gados es ieraugu milzīgas izmaiņas. Pa daļai tas ir tāpēc, ka tik daudz no latviešu iedzīvotāji ir strādājuši ārpus Latvijas, un arī ja viņi ir joprojām ir Anglijā vai Vācijā vai kur, bet viņiem ir sakari ar savām ģimenēm un tas maina tās ģimenes uzskatus, arī viņu ekonomisko apstākļus. Piemēram, maniem kaimiņiem ir jauns jumts, bet tas ir pateicoties, ka viens no ģimenes strādā fabrikā Anglijā. Viņiem ir jauna sēta, viņiem nekad agrāk nevarēja būt sēta, tāpēc nabaga sunītis tika piesiets ķēdē, tagad viņiem ir stipra sēta un sunītis var skriet pa dārzu. Tās ir ekonomiskās izmaiņas.
Daudz kas ir mainījies, cilvēki it īpaši šovasar un pagājušogad ir daudz atvērtāki un sirsnīgāki, un mīļāki nekā pārsvarā bija agrākos gados. Tomēr ir tādi cilvēki, kurus es 30 vai cik gadus pazīstu, esmu daudz ar viņiem runājusi, bet tikai pāri pa sētu, pāri vārtiem, viņi bijuši manās mājās, bet es nekad neesmu bijusi viņu mājās. Tas vēl ir palicis, bet liekas, tas ļoti atkarīgs no tā, ko tie cilvēki darīja padomju laikā. Man liekas, tie, kuriem klājas labāk, ka tie ir neuzticīgāki trimdas latviešiem.
Jūsu pētījuma ietvaros, kuros bija iesaistīti daudzi latvieši vēsturnieki un sociologi, tika intervēti gan romi, gan krievi, gan latvieši. Jūsu secinājums bija, ka latvieši savus stāstus biežāk mēdz balstīt pagātnē, kamēr krievu dzīvesstāsti, ko viņi stāstīja jums kā pētniekiem, vairāk tiecās uz nākotni. Kā jūs to skaidrotu?
Vieda Skultāne: Varbūt tāpēc, ka tā vēstures izpratne krievu cilvēkiem ir tik ļoti mainījusies. Jūs zināt izteicienu, ka mēs nākotni varam paredzēt, bet pagātne vienmēr mainās. Tas ir padomju joks. Varbūt tieši tāpēc, ka tur ir tik ļoti pretrunīgi tie uzskati par krievu vēsturi un pagātni. Varbūt tieši tāpēc krievi vairāk it kā skatās uz nākotni.
Vieda Skultāne ir pasaulē visvairāk pazīstamā latviešu izcelsmes antropoloģe, kura šeit pierakstītos dzīvesstāstus izdevusi grāmatā Anglijā. Viņa ir Bristoles universitātes emeritētā profesore, vairāku zinātnisko monogrāfiju, kā arī daudzu starptautiski citētu rakstu autore medicīnas un psihiatrijas antropoloģijā, slimības un veselības socioloģijā, kā arī citās jomās. Viņa ir viena no sociālās antropoloģijas nozares izveidotājām Latvijā. Ar mutvārdu vēstures pētnieku grupu Latvijā sadarbojas jau kopš 90. gadiem, gan piedaloties starptautisku konferenču organizēšanā, zinātnisko rakstu rakstu krājumu redkolēģijās, publikācijās un lauka pētījumos. 2024. gadā iznāca Viedas Skultānes autobiogrāfiskais darbs "Kad toreiz ir tagad un šeit ir tur". -
Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar ukraiņu kino režisoru Jevhenu Titarenko, kurš vairāk nekā desmit gadus filmē karadarbību Ukrainā. Saruna par to, ko, filmējot karu Ukrainā, var saprast par karu un tā izmaiņām, par dronu karu un pēckara izmaiņām.
Karš Ukrainā ilgst jau vairāk nekā 900 dienas, kopš kara sākuma tiek runāts arī par to, ka šis karš mainīja Ukrainā arī priekšstatus par to, kas ir karš. Prognozes, kad un kādā kontekstā tas beigsies, ir dažādas, sākot no tā, ka pat šogad vai nākamajā gadā. Raidījuma viesis ukraiņu kino režisors Jevhens Titarenko, kurš iepriekš veidojis filmu "Austrumu fronte" par kādu mediķu grupu Ukrainā, kas dodas pēc ievainotajiem, tagad kopā ar dronu kareivju grupu veido filmu "Nāve nav".
Mēs nolēmām sarunāties angliski, jo Ukrainā publiskajā telpā neviens nerunā krieviski.
Jevhens Titarenko: Jā, varbūt tikai virtuvē kāds vēl sarunājas krieviski… Un reizēm privātās sarunās mēs izmantojam to mirušo dialektu, lai ātri kaut ko paskaidrotu. Taču Ukrainā mēs runājam ukrainiski vai angliski, vāciski vai kā vien vēlaties, tikai ne krieviski.
Šīs radikālās pārmaiņas strauji notika pēc tam, kad sākās karš?
Jevhens Titarenko: Nē. Tās notika pirms kādiem 12 gadiem. Tika pieņemts likums, ka visam televīzijas, valsts televīzijas saturam un visām valdības lietām jābūt valsts valodā, ukraiņu valodā. Un… visiem veikaliem, tirgum, visam jābūt ukrainiski.
Cik gadus tu jau filmē karu? Kopš 2014. gada vai jau iepriekš?
Jevhens Titarenko: Nē, kopš pirmo reizi ieraudzīju karu 2014. gadā.
Kā vispār ir iespējams patiešām notvert karu kinolentē?
Jevhens Titarenko: Zini, kā teica Roberts Kapa: "Ja tavas fotogrāfijas nav gana labas…
…pieej tuvāk."
Jevhens Titarenko: Jā, pieej tuvāk. Iespējams, es šo padomu esmu uztvēris ļoti konkrēti, bet, nu, jā…
Kad tu kā pasīvs novērotājs ierodies frontē, pozīcijās… Kā žurnālists, piemēram… Tas ir viens uzticības līmenis – nulles uzticības līmenis. Bet, kad tu dzīvo ar šiem cilvēkiem tranšejās, pozīcijās, palīdzi viņiem, dari visu, ko viņi – tas ir pilnīgi kas cits.
Jo tu esi tādos pašos apstākļos. Un tas jau ir cits uzticības līmenis. Nu, un tā es strādāju, tā es uzņemu filmas.
(..)
Kāda tagad ir dzīve Kijivā? Ko tu sauc par normālu dzīvi Kijivā?
Jevhens Titarenko: Piemēram, elektrība mums ir 3–6 stundas dienā. Ir elektrības pārtraukumi, jo Krievija izpostījusi mūsu energosistēmu. Un mums ir tiešā līnija ar elektroenerģijas uzņēmuma klientu servisu, viņu aplikācijā ir informācija. Šī ir pelēkā zona: varbūt būs elektrība, varbūt ne. Melnā zona: pilnīgi noteikti nebūs elektrības. Un no diviem līdz trijiem jums noteikti būs viena stunda elektrības. Tā mēs dzīvojam. Taču vienalga… nezinu…
Dažas minūtes pēc gaisa uzbrukuma bērni iet uz skolu pāri tai bedrei zemē. Sievietes iet uz manikīra salonu, un procedūra tiek pabeigta pazemes autostāvvietā. Tāpēc, ka var redzēt: kaut kas lido mūsu virzienā. Visi piemērojas. Visam var piemēroties. Cilvēki ir spējīgi piemēroties jebkam. Taču… mēs joprojām dzīvojam. Joprojām esam laimīgi, joprojām smaidām, satiekam draugus. Dzīve rit tāpat, tikai apstākļi ir citi.
Karš Ukrainā ilgst jau vairāk nekā 900 dienas. Latvijā mēs bieži sakām, ka Ukraiņi cīnās arī par mums. Ko, tavuprāt, ārzemēs nekādi nav iespējams saprast?
Jevhens Titarenko: Nu, pirmām kārtām ir jāsaprot tas, ka tās nav 900 dienas, viss sākās jau 2014. gadā. Un, ja mēs vēl precīzāk paraugāmies uz to visu, vienmēr mums ir bijušas problēmas ar šo kaimiņu. Tas tā bijis jau gadu simtiem. …Nezinu, pārsvarā visi… Kad tu dzīvo normālā valstī, normālā vietā, kur likumi darbojas, kur tu uzticies saviem policistiem, uzticies politiķiem. Varbūt ne visiem, un tomēr… Iztēloties, ka kaut kas var mainīties tā vienā mirklī – to nav iespējams iztēloties, jo visiem liekas, ka visādas nelaimes notiek ar citiem cilvēkiem, nevis ar mani.
Daudzi ukraiņi domāja: viss ir kārtībā, tās visas ir kaut kādas politiskas padarīšanas, sazvērestības teorijas un citas blēņas. Taču, kad raķete trāpa tavā mājā, kaimiņu mājā vai tavā ielā, visi maina savas domas, pārstāj būt tik gudri un domāt, ka viņi visu saprot, sāk klausīties, kur lidos nākamā raķete.
Gaisa uzbrukumi vien ir visu mainījuši, visu civiliedzīvotāju perspektīvu. Viņi jūt, ka tas nav tikai kara zonā, tas var notikt šeit pat ar mani, manu ģimeni. Un tad iestājas panika. Panika, jo visiem ir daudz laika sagatavoties. Jūsu valstī jums ir laiks izrakt tranšejas. Septiņas, desmit tranšeju līnijas, lai aizstāvētos no krieviem. Laiks ir visiem, jautājums, kā šo laiku izmanto?
(..)
Bulgāru žurnālists Kristo Grozovs, man šķiet, pirms nedēļas vai divām intervijā ukraiņu žurnālistam Gordonam teica, ka karš beigsies varbūt šogad vai varbūt pēc pusgada…
Jevhens Titarenko: Vai varbūt pēc diviem gadiem vai sazin kad!
Pēc desmit gadiem.
Jevhens Titarenko: Tas noder abonentiem, lai iegūtu vairāk abonentu, kaut kas ir jāsaka visu laiku. Tev jābūt ekspertam no rīta līdz vakaram. Tā ir tāda abonentu pasaule. Taču īstajā dzīvē… protams… Es iedvesmojos… Es biju Aušvicā, un tai vietā, kur bija tie pelni, cilvēku pelni… Tur bija tāds uzraksts: "Tas, kurš neatceras savu vēsturi…
tas to atkārtos."
Jevhens Titarenko: Tas to piedzīvos atkal un atkal, un atkal. Un… Nekādu norunu. Mēs neko tur nevaram darīt, varam vienīgi aizstāvēties. Kā tas beigsies? Nezinu, varbūt… būs kāds Čemberlens, kurš būs tik naivs un teiks: "Man taču ir nolīgums!" Un visa Eiropas Savienība teiks: "Brīnišķīgi! Oho, lieliski!" Tomēr mēs taču zinām, kas nāca pēc Čemberlena. Un es nezinu, varbūt…
Redzi, es tiešām ļoti novērtēju visas valstis, kas mums palīdz, sūta munīciju un citu palīdzību, raķetes. Tomēr mēs vienalga esam vieni paši. Esam vieni paši, neviens nenāks mums palīdzēt, neviens negrib sūtīt savus karavīrus. Jo varbūt tas ir slikti politikai, nāk vēlēšanas… Tas viss ir saistīts ar reitingiem. Taču…
Domā, ka mēs pie tā agri vai vēlu nonāksim, ka Eiropa, Rietumu pasaule sūtīs savus karavīrus?
Jevhens Titarenko: Man šķiet, cilvēki vēl prātos: varbūt mēs nāksim, varbūt ne… Bet mēs jau esam zaudējuši daudz cilvēku, milzīgu daudzumu cilvēku kopš 2014. gada. Dzejniekus, kinorežisorus, operatorus, aktierus, inženierus, visspožākos Ukrainas prātus, labāko paaudzi. Tomēr Krievija joprojām turpina, joprojām turpina. Un dažkārt manā bērnībā, lai aizstāvētos, tu pasauci palīgā draugus – citus puišus. Un kopā tu vari apturēt tos puišus, kas tev nāk virsū ar nažiem, grib atņemt tavas mantas. Tas ir tāpat kā bērnībā… tikai citā mērogā. Un reizēm tu viens pats neko nevari izdarīt. Visi tev stāv aiz muguras un dod padomus: "Vecīt, re, kur nazis, ņem nazi! Dur viņam ar nazi! Re, kur raķete, re, kur automāti. Ņemiet automātus!" Tomēr mēs joprojām esam vieni. Saproti?
Joprojām esam vieni, un varbūt, ja kāda valsts atsūtītu mums savus karavīrus – tie varētu būt tikai 2000 cilvēki, taču tas varētu iedvesmot. Mēs nerunājam tikai par vīriešu vai sieviešu daudzumu, runa ir par simboliem. Tāpat kā Kurskas ofensīva – simbolisks solis, kas deva cerības. "Oho!" Tas bija tāds "oho efekts", pacēla garastāvokli.
Jevhens Titarenko ir dzimis 1988. gadā Odesā, Ukrainā un 2009. gadā absolvējis Mikolaičikas vizuālās mākslas institūtu, specializējies filmu un televīzijas režijā. Līdz 2014. gadam viņam bija savs filmu ražošanas uzņēmums un kino skola Krimā. Kad 2014. gadā sākās Krievijas īstenotā tā saucamā "Krimas pagaidu operācija", viņš pameta pameta savu uzņēmumu un Krimu un devās uz fronti kā dokumentālo filmu režisors. 2020. gadā iznāca viņa filma "Karš miera labad", 2023. gadā - filma "Austrumu fronte", kuru režisors veidoja kopā ar režisoru Vitāliju Manski. Šobrīd viņš strādā pie savas jaunās filmas "Nāve nav", kas vēstīs par ukraiņu dronu brigādi.
-
Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar politiķi Sandru Kalnieti par jaunāko laiku vēsturi – 30 gadi pēc Krievijas armijas izvešanas no Latvijas, vēstures varianti, ģeopolitiskā konjunktūrā un vai pienācis laiks runāt par situāciju pēc kara.
Šogad pagāja 30 gadi kopš Krievijas armijas izvešanas 1994. gada 31. augustā no Latvijas. Augusta beigās apritēja arī 35 gadi kopš Baltijas ceļa. Tie ir notikumi, kuri bija iespējami ģeopolitiskas konjunktūras dēļ. Tie bija notikumi, kuri mainīja šo ģeopolitisko konjunktūru mūsu jaunāko laiku vēsturē.
Karš Ukrainā ilgst jau vairāk nekā 900 dienas, un no kādas ģeopolitiskās konjunktūras Eiropas Savienībā vai pasaulē ir atkarīgas kara beigas un vai ir pienācis laiks domāt arī par situāciju pēc kara, par to saruna ar Eiropas Parlamenta deputāti, politiķi Sandru Kalnieti.
Pētnieki izsaka hipotēzi, kas šķiet neticami, ka ir bijis kaut kāds laiks jaunāko laiku vēsturē, kas ir saistīts ar Krievijas armijas izvešanu no tās okupētajām teritorijām, ka kaut ko tādu varēja panākt ar diplomātiju, nevis militāru spēku. Diplomātija kā instruments strādāja. Vai arī jums, raugoties 30 gadus atpakaļ, likās paradoksāli, ka tas vispār bija iespējams?
Sandra Kalniete: Es pat teiktu, ka Atmoda arī ir brīnums, kas parādījās vienā tādā ļoti šaurā iespēju lokā, un arī šī karaspēka izvešana sarunu rezultātā. Jā, protams, tur ļoti nozīmīgu lomu spēlēja Amerikas Savienoto Valstu dialogs ar Krieviju. Arī dažāds spiediens un darījumi, kas tur notika, Krievijai solot ekonomisko palīdzību un tā tālāk.
Bet tas ir iespējams tikai tādā situācijā, kad Krievija ir vāja, ka tur valda sociāls haoss un politisks haoss. Un tas bija tieši tas laiks, kad padomju režīms gāja uz beigām, pie varas bija Gorbačovs, kurš nebija ar Putina raksturu. Es domāju, tādā gadījumā mēs tūlīt kā pirmie nemieri parādītos Baltijā, kas bija mūsu brīvības izpausmes, mūs vienkārši visus samaltu, tur nekas tālāk nenotiktu.
Un šī karaspēka izvešana bija ārkārtīgi nozīmīga Baltijas valstīm, tāpēc, ka tas pavēra mums ceļu uz visu tālāko. Kā es arī mēdzu teikt - Baltijas ceļu. Pirmkārt, mēs varējām koncentrēties uz tiem ļoti lielajiem reformu darbiem, kas bija nepieciešami, lai mēs varētu sagatavoties pieteikumam un iestāšanās procesam Eiropas Savienībā un arī NATO. Ar sveša karaspēka klātbūtni mūsu zemē tas vienkārši nenotiktu. Tāpēc, ka
pat situācijā, kad karaspēks bija izvācies, Rietumiem vēl nebija tādas īstas skaidrības, kur viņi gribētu novilkt jaunās lielās Eiropas robežas. Bija pietiekami daudz valstu arī Eiropā, tajā skaitā arī Vācijā un Francijā bija gan akadēmiskās aprindas, gan politiķi, kas uzskatīja, ka tā robeža beidzas aiz Polijas.
Un es uzskatu, ka tas ir ļoti liels Baltijas valstu politiķu un diplomātu panākums, ka šo robežu novilka aiz Baltijas valstīm. Tas, protams, ir ilgstošs process, kurā ļoti daudzi cilvēki ir strādājuši, pa smilšu graudiņam vien šo būvējot. Arī jāsaka paldies, ka Eiropas Savienībā tobrīd jau bija pievienojušās Ziemeļvalstis - Dānija, Zviedrija, Somija, un, protams, svarīgi ir tas, ka ASV uzskatīja, ka Baltijas valstis nedrīkst atstāt ārpus NATO.
Bet ir arī tāda versija, ja šīs sarunas būtu turpinājušās vēl pāris gadus, iespējams, armija nemaz nebūtu izgājusi un mums vēl būtu Skrundas lokators.
Sandra Kalniete: Iespēju logs būtu aizvēries.
Arī uz NATO?
Sandra Kalniete: Jā, arī uz Eiropas Savienību...
Runa ir par diviem trim gadiem.
Sandra Kalniete: Jā, tiešām par diviem trim gadiem. Krievija tomēr pamazām savācās, tad ap 1998. gadu bija liela krīze Krievijā, kas atkal bija tāds neliels, bet iespēju lodziņš, ko mēs faktiski izmantojām, Rietumu valstis izmantoja, lai panāktu Helsinkos, ka tiek pieņemta deklarācija Krievijai piedaloties, ka katrai valstij ir tiesības uz saviem drošības sabiedrotajiem, izvēlēm un tā tālāk. Es neprecīzi formulēju, bet tas bija tāds ļoti svarīgs formulējums [lēmums].
Bet tiešām jums ir pilnīga taisnība, Latvijā bija ļoti skaļas balsis divējādas - vieni, kas teica, ka šis līgums, ko Ministru prezidents Birkavs [Valdis] un prezidents Ulmanis [Guntis] ir parakstījuši, ir Latvijas interešu nodevība, un citi, kas savukārt atkal nevēlējās, ka notiek tuvināšanās Rietumiem pārāk. Tāpēc, ka bija tāds skaisti izstrādāts koncepts, es tā pieļauju, ka arī ar Krievijas palīdzību, ka Latvija būs tilts starp Eiropu un Krieviju, ka mums ir jāveido ciešākas attiecības ar Krieviju. Tas bija diezgan spēcīgs strāvojums. Ļoti labi, ka šo konceptu, ka neviens no tiem, kas bija orientēti eiropeiski, uz šī koncepta tūlītējas peļņas iespējām neuzķērās, jo tur visu laiku arī zibēja naudu.
(..)
Jūs arī piekristu tēzei, kas ļoti bieži izskanējusi pēdējā gada laikā dažādos starptautiskos forumos un darbnīcās, ka mēs dzīvojam bīstamākajā laikā kopš Otrā pasaules kara un krietni sarežģītākā ģeopolitiskā realitātē, ja mēs to salīdzinām ar auksto karu.
Sandra Kalniete: Jā, noteikti šis ir pavisam cita veida aukstais karš tāpēc, ka viņu īsti aukstu to neizdosies noturēt tieši digitālās pasaules attīstības dēļ.
Respektīvi, visa veida kiberkarš, kas notiek, ir cita veida militārā darbība.
Sandra Kalniete: Un arī dažādie instrumenti, ar kuriem var ietekmēt ne tikai lielas sociālas grupas, bet ar kurām var individuāli ietekmēt cilvēkus.
Sandra Kalniete ir mākslas zinātniece, politiķe, rakstniece un diplomāte, bijusi Latvijas Tautas frontes valdes priekšsēdētāja vietniece, Latvijas vēstniece Apvienoto Nāciju Organizācijā un Francijā un Latvijas ārlietu ministre, kā arī ir Eiropas Parlamenta deputāte no Latvijas kopš 2009. gada.
Eiropas Parlamenta sasaukumā 2019. gadā bija atkārtoti ievēlēta par lielākās frakcijas, Eiropas Tautas partijas grupas viceprezidenti, pildot doto mandātu Eiropas Parlamentā, strādāja Ārlietu un starptautiskajās tirdzniecības komitejās, kā arī Drošības un aizsardzības apakškomitejas darbojās Austrumu partnerības ietvaros, lai sekmētu demokrātiskos procesus tādās valstīs kā Ukraina, Moldova, Gruzija.
Viņa ir vairāku grāmatu autore. Viņas darbs "Ar balles kurpēm Sibīrijas sniegos" ir viens no visvairāk tulkotiem latviešu literatūras darbiem pēc neatkarības atgūšanas. -
Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar fonda "Dots" direktori un demokrātijas festivāla "Lampa" organizatori Ievu Moricu par tēmām, kas uztrauc Latvijas sabiedrību: par ko mēs esam gatavi runāt, par ko - klusēt, par sociālo mediju burbuļiem un sarunu fragmentēšanos, par demokrātijas krīzi un jaunas demokrātijas meklējumiem.
Demokrātijas krīze vai cīņa par demokrātiju ir kļuvusi par tādu kā publisko diskusiju tēmu visā pasaulē. Jūlija sākumā notiks arī sarunu festivāls "Lampa", kas ierakstās šajā demokrātijas festivālu tradīciju kontekstā, par ko varētu teikt, ka mēs to aizgūstam arī no Ziemeļvalstīm. Par to, kas mums ir būtisks un kas ir mazāk būtisks, kas ir tēmas, kas mūs uztrauc un ko mēs par tādām paši uzskatām, saruna ar Ievu Moricu.
Prognozē, ka tuvāko 10 gadu laikā mēs dzīvosim samērā saspīlētā ģeopolitiskā situācijā. Un kaut kādā ziņā mēs varētu teikt arī, ka "Lampa" kopš pastāvēšanas sākuma, kas diskutē par to, kas notiek šobrīd, vai par to, kādi mēs esam šobrīd, nodarbojas arī ar nākotnes vīziju būvēšanu. Vai tu jau redzi, kas ir temati, kuri varbūt bija kādreiz aktuāli vai kuri vēl aizvien turpina tādi būt?
Ieva Morica: Ja es skatos sajūtu, kāda bija mums festivāla "Lampa" veidotāju komandā pirmajā festivālā, kad aizsākām 2015. gadā, tagad šogad jau būs 10. festivāls. Ja mēs skatāmies vairāk uz to sajūtu par sabiedrības pulsu un aktualitāti, ko mēs jūtam gaisā, kad sākām veidot pirmo festivālu, tas bija uzreiz pēc Krievijas iebrukuma Austrumukrainā, pēc Krimas un pēc Donbasa okupācijas 2015. gadā, kad mēs rīkojām pirmo festivālu, 2014. gadā bija iebrukums.
Mums patiesībā toreiz jau bija tāda sajūta, ka brīvība, neatkarība nav pašsaprotamas lietas, tepat kaimiņvalstī var tādi zaļie cilvēciņi ienākt nemarķētos formas tērpos, teritoriālo integritāti pat vienai valstij apdraudēt. Es domāju, toreiz mums iekšējā sajūta bija - par demokrātiju, par brīvību, par tādu neatkarīgo telpu tomēr jāpastāv un jācīnās. Es domāju, šī stīga ir vijusies cauri visus šos gadus, kas, protams, ir daudz aktuālāks kļuvis arī pēc Krievijas pilna mēroga iebrukumu Ukrainā.
Es teiktu, tāda demokrātijas esence, ko mēs piedzīvojam "Lampā", kas ir brīvība, neatkarība, demokrātija, mūsu eiropeiskā vērtību orientācija, nu, tā ir tāda pamatlīnija, kas visus šos gadus ir gājusi cauri. Un es domāju, tā arī turpināsies.
Daudzi bija pārsteigti, ka pēdējos gados ir arī vēsturnieki, kas ir ieviesuši šo e-vēstures jēdzienu. Arī e-demokrātijas jēdziens ir diezgan konkrēts. Un, ja mēs šo demokrātijas jēdzienu attiecinām uz kaut kādu sociālo mediju diskusiju, kas pastāv diezgan acīm redzami gan anonīmā, gan neanonīmā veidā, ko redzējām pēc Eiroparlamenta vēlēšanām, kad daudzi bija vīlušies, ka viņu diskusiju rezultāti nav rezultējušies konkrētās vēlētāju izvēlēs, kas laikam uzrādīja problēmu tajā, ka diskusija sociālajos medijos ir kaut kas viens. Pastāv samērā segmentēti atšķirībā no vēlētāju konkrētām izvēlēm.
Ieva Morica: Man liekas, kas ir kopējā noskaņa šīm tiešsaistes diskusijām, tā ir milzīga impulsivitāte. Kkaut ko ierauga, tad uzreiz uz to ātri noreaģē, atbild, pasaka, un tā ir tāda kopējā tendence. Bet varbūt, ja cilvēkiem ir laiks padomāt, tad varbūt arī domas mainās. Man liekas, patiesībā arī saruna var mainīt domas.
Es nedomāju, ka digitālajā telpā tā ir tāda izteikta saruna. Tur ir drīzāk tā - iemet savu domu, cits iemet savu domu, cits iemet savu domu. Saruna man tomēr ir arī prāta process, kur vairāk cilvēku runā kopīgi.
Atceros, ka 90. gadu sākumā sociologi, analizējot mūsu sabiedrību, lietoja un operēja ar šiem jēdzieniem, ka mēs bijām slēgta sabiedrība, kura kļūst atvērta sabiedrība, un tagad, pēc 30 gadiem, ir viedoklis, ka mēs atkal ejam šajā slēgtas sabiedrības virzienā. Vai tas tā ir? Kādi ir tavi novērojumi?
Ieva Morica: Es neteiktu, ka mēs ejam slēgtas sabiedrības virzienā.
Mēs varbūt ejam vairāk polarizētas sabiedrības virzienā, kur sarunas ļoti daudz notiek arī tai pašā digitālajā telpā, vairāk savu domubiedru grupās jeb savu domubiedru lokā, un tad pasaules uzskats veidojas no tā, ko es ikdienā redzu savā digitālajā vidē.
Protams, es domāju, ja mēs skatāmies uz kopējiem tādiem drošības izaicinājumiem gan mūsu reģionā, gan arī Eiropā, šīs sabiedriskās drošības jautājums un indivīda brīvības - tie ir divi lieli jautājumi, kas saduras. Nulle Kopumā, es domāju, tādā privāto individuālo brīvību telpā, iespējams, ir kaut kāds sašaurinājums.
Izdevuma "Politico" pagājušā gada nogales pētījumā par demokrātiju pasaulē kopumā un Rietumvalstīs - Francijā, ASV, Apvienotajā Karalistē vairākums vēlētāju uzskata, ka demokrātija ir sliktākā stāvoklī nekā pirms pieciem gadiem.
Ieva Morica: Droši vien būtu nepieciešams otrais jautājums: ko cilvēki sagaida no demokrātijas? Kamdēļ viņi saka, ka demokrāti ir sliktākā stāvoklī? Es domāju, lielā mērā, iespējams Rietumvalstīs un vispār mūsu ģeogrāfiskajā telpā starp vārdiem demokrātija un labklājība tiek likta vienādības zīme.
Es domāju, ja mēs skatāmies uz demokrātiju kā telpu brīvai domai, brīvai gribai, brīvai sarunai ar cilvēku, teiksim, tādai pašorganizācijai, tās lietas jau notiek. Protams, labklājībā ir izaicinājumi, un to jau mēs redzam. Ir daudzas krīzes, daudz satricinājumu. Teiksim, cilvēka subjektīvā sajūta, cerība par to, kāda būs viņu nākotne, cik labklājīga būs viņa nākotne, cik droša būs nākotne, tas ir mazliet cits stāsts. Man liekas, ka tur būtu jārunā par niansēm.
"Politico" pētījumā tā nianse, ko gan tu jau arī minēji attiecībā uz šo labklājību, ir tas, ka visās valstīs, kas piedalījās šajā pētījumā, tai skaitā Horvātija, Itālija, Polija, apmēram puse vēlētāju norādīja, ka neapmierināti ar to, kā darbojas demokrātija, un vairākums piekrita apgalvojumam, ka šī sistēma strādā par labu bagātajiem un ietekmīgajiem. Tās pārmaiņas ir nepieciešamas tieši šīs izpratnes maiņā.
Ieva Morica: To jau mēs redzam. Teiksim, arvien pieaug to cilvēku skaits, kas ir ārkārtīgi turīgi, ārkārtīgi bagāti, un tā ir pavisam neliela daļa no sabiedrības. Bet šī milzīgā turība un ļoti lielai sabiedrības daļai tas kaut kāds attīstības ātrvilciens ir aizskrējis gar viņu deguniem. Protams, šī neapmierinātība, es domāju, no lauksaimniekiem mēs dzirdam - protesti visā Eiropā. Tik daudzas sabiedrības grupas, kuras nav dabūjuši šo ekonomisko izrāvienu, labklājību tādā mērā, kā viņi ir cerējuši. Tajā pašā laikā viņi redz, ir atsevišķas nozares, ir atsevišķas sfēras, kur ir ārkārtīgi īsā laikā cilvēki guvuši milzīgu bagātību un ļoti liela resursu koncentrācija notikusi. Nu, ir saprotams cilvēku sašutums.
Vai tu redzi arī no tām tēmām, kuras piedāvā sabiedrībai diskutēt, piemēram, jūsu festivāla formātā, ka tas nav tikai viens kaut kāds konkrēts burbulis, ka dažāda veida tematika ienāk. Ja vairāk nekā puse vēlētāju Eiropā tā uzskata, pieļauju, ka varētu samērā līdzīgus rezultātus iegūt arī Latvijā, ja mēs vien par to runātu.
Ieva Morica: Ja mēs skatāmies uz sarunu festivāla "Lampa" programmu vispār pēdējos gados un arī šī gada programmu, tad ir, protams, kaut kādas tendences, kas izvirzās. Es domāju, varbūt tāds satraukums, kā mēs redzam no šīm aptaujām Francijā, tāds neatspoguļojās "Lampas" programmā, tas neatspoguļojās tajās tēmās, par ko cilvēki Latvijā gribētu runāt.
Un kā top festivāla programma? Tā top konkursa kārtībā. Tas nozīmē, ka tiešām ir tāds milzīgs Latvijas sabiedrības darba rezultāts. Un
savā ziņā programma ir kā tāds spogulis, atspoguļojums tam, kas cilvēkiem šobrīd Latvijā liekas karsts un svarīgs, par ko cilvēki grib runāt. Tādas top tēmas, kas izvirzās jau vairākus gadus, ir mentālā veselība, arī vide un klimats. Pēdējos gados, it īpaši šogad, diezgan liels īpatsvars ir arī pasākumiem, kas ir saistīts ar tehnoloģiju ietekmēm uz cilvēku dzīvesveidu, arī mākslīgā intelektā ietekmi un ko tas nozīmēs vispār mūsu sarunāšanās veidam, lēmumu pieņemšanai? Tad arī drošības tēmas, drošības jautājumi tradicionāli pēdējos gados "Lampā" ir bijuši ļoti svarīgi.
Ir arī daudzas tēmas, kas ir, es teiktu, tādas varbūt mazliet sadzīviskas, bet kas cilvēkiem interesē, piemēram, veselības jautājumu vai attiecību jautājumi, vai ģimenes jautājumi, vai bērnu audzināšana ģimenē.
Sabiedrības ir mazāk atvērtas. Un kādi tad ir mūsu demokrātijas apdraudējumi, no kuriem mums būtu jāuzmanās tieši Latvijā? Mēs redzam, kas notiek Francijā, bet mēs vai mēs saprotam, kas īsti notiek šeit?
Ieva Morica: Protams, mēs nedrīkstam aizmirst par Krievijas ietekmi uz mūsu informatīvo telpu visdažādākajos veidos, par dažādām manipulatīvām metodēm, arī kaut kādu, teiksim, stāstu vai naratīvu, vai uzstādījumu, vai provokāciju ieviešanu mūsu informatīvajā telpā. Nu šeit ir jautājums par dezinformāciju, protams, par to, kā mēs varam uzticēties, pārbaudīt faktus, no kādiem avotiem šī informācija nāk. Tā ir viena daļa.
Es domāju, kas vēl apdraud demokrātiju, tas ir cilvēku varbūt vienaldzība jeb nevēlēšanās uzņemties rūpes, atbildību sekot līdzi. Ja mēs skatāmies arī uz kaut kādu politiskās telpas komunikāciju, ja cilvēki neuzdod deputātiem jautājumus, ja cilvēkiem nerūp, tad faktiski arī lēmumu pieņēmēji savā ziņā peld. Viņiem iztrūkst šī saikne no cilvēkiem, no vēlētājiem, arī informācija kaut kādā veidā iztrūkst. Tā kā, es domāju, šī politiskā apātija jeb neticība savai valstij, jeb nevēlēšanās iesaistīties, manuprāt, pat apdraud vēl vairāk demokrātiju nekā kaut kādi ārējie spēki.
Nu tad, protams, ir visādas tehnoloģiskās ietekmēs, arī sociālo tīklu algoritmi jeb, es nezinu, kaut kādi tur dziļviltojumi, kas var tagad ienākt publiskajā telpā. Paldies dievam, šīs vēlēšanas pagāja, mēs neko tādu neredzējām, bet, protams, arī tādas tendences nevar izslēgt.
-
Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar juristu un advokātu, Latvijas Universitātes lektoru Lauri Liepu par sabiedrības vērtībām un likumiem, par demokrātijas apdraudējuma pazīmēm un to, kā karš maina tiesiskuma izpratni un samazina vārda brīvību.
"Arī karam ir savi tiesību noteikumi. Mēs redzējām Irpiņas un Bučas pilsētiņās, kā tas notiek, kad tiek rupji pārkāpti kara noteikumi," analizē Lauris Liepa. "Kara noteikumi ir - karavīrs pret karavīru, saudzē civilos, saņemot gūstā otru karavīru, izturies pret viņu cieņpilni. Tas viss tika brutāli pārkāpts. Cilvēki saprot, ka arī ārkārtas situācijās ir kaut kādi noteikumi, kas ir raksturīgi civilizētai sabiedrībai. Tas ir viens piemērs, kur mēs redzējām, ka arī karā ir jābūt noteikumiem, tai skaitā juridiskiem noteikumiem, ne tikai militāriem karadarbības noteikumiem.
Otra lieta, uz ko es skatos ar milzīgām bažām un kas šobrīd varbūt vēl nav īstenojušās tik negatīvi, bet ko es redzēju jau pandēmijas laikā. Un ne es viens. Ka, pamatojoties ar šādiem ārkārtas apstākļiem, mēs ierobežojam mūsu pamattiesības. Nu, pirmkārt, dabiski ierobežojam pārvietošanās brīvību, dabiski ierobežojam visvisādas savas modernās sabiedrības brīvības, kā, piemēram, tur ceļošana, izklaides, u.t.t."
Vārda brīvība.
Lauris Liepa: Tas ir pats svarīgākais - vārda brīvība. Tā cieš visvairāk.
Kara dēļ mēs pat esam ar mieru klausīties to mūsu puses propagandu, mēs esam ar miera pievērt acis uz faktiem. Ko mēs darām? Mēs pilnībā leģitīmi, var teikt, likumpamatoti aizgriežam ciet visus mūsu pretinieka vai pretinieka sabiedroto informācijas kanālus. Nacionālā elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome to izdarīja, tiesa to apstiprināja. Tātad neviens neiebilst, ka mums ir tikai vienpusēja informācija. Ilgtermiņā tas ir kaitīgi, jo liela daļa cilvēku tomēr spēj atšķirt labu no ļauna.
Mēs paļaujamies, ka ir veselais saprāts, karš beigsies, tad atkal atgriezīsim atkal.
Lauris Liepa: Jā, bet pēc pandēmijas mēs neatgriezāmies. Ir vārda brīvības indekss, kas parāda, ka pēc pandēmijas, kas arī būtiski ierobežoja dažāda veida izteikumus, galvenokārt, lai nemusinātu cilvēkus, teiksim, kādā virzienā nevakcinēties un vēl ko nedarīt, bet tas nav nācis atpakaļ, un daudzās valstīs joprojām tas ierobežojumu līmenis ir ļoti augsts. Par to es esmu bažīgs.
Raidījumā ar politologu Dauni Aueru runājām par to, ka pasaulē ir demokrātijas krīze, un kas ir tie alternatīvie modeļi, kuri varētu, iespējams, nomainīt demokrātiju, ja demokrātija izrādītos ne tā labākā valsts pārvaldes forma. Auera kungs atgādināja Stjuarta Milla versiju par to, ka, piemēram, varētu uzticēt vairāk balsis dažām kompetentām profesijām, un cita starpā viņš minēja, ka juristiem varētu būt vairāk balsis nekā pārējiem sabiedrības locekļiem. Tā ir tāda no Platona ideālās valsts modeļa atvasināta teorija, kur valsti pārvaldīja filozofi. Kā tev šķiet, ja valsti pārvaldītu juristi vai, ja juristiem būtu vairāk balsu nekā zemniekiem vai skolotājiem, vai valsts kļūtu labāka, vai tās krīzes būtu vieglāk risināmas, vai demokrātija attīstītos labāk?
Lauris Liepa: Uz šo jautājumu es vienreiz jau atbildēju "Rīgas Laikā" vienā komentārā par juristiem un zivīm, proti, par to, ka bija savulaik izteikums, to viena slavena Latvijas filosofijas profesore minēja, ka ir sarakstīts tik daudz likumu, viss ir tik sarežģīti un sabiedrībai ļoti grūti normu labirintos orientēties, un tikai juristi kā zivis peld ūdenī, domājot par šo laimīgo stāvokli. Un tad es apcerēju to, cik tas ir viegli vai grūti - būt jurista profesijai.
Bet īsā atbilde ir apmēram tāda, ka nekad nedrīkstētu kaut kādu vienu grupu nolikt pāri citām vai nu viņu iemaņu, zināšanu, spēju vai ambīciju dēļ, jo tas, protams, nebūs demokrātijas modelis. Tas, protams, būs kaut kāds, nu nezinu, pus varbūt meritokrātijas, kaut kas mazliet oligarhisks, protams, atkarībā no tā, vai tie juristi balsos par sevi vai saviem bagātajiem klientiem. Šeit es jokojos.
Noteikti, ka varu piekrist jūsu apsvērumiem ar Dauni Aueru, ka ir zināms krīzes posms demokrātijai, bet tai pat laikā fantastiska iespēja, kas parāda, ka par demokrātiju cilvēki cīnās un ir gatavi mirt. Es nedomāju tikai Ukrainu, es domāju arī plašāk. Es domāju par to, ka karš, kas laimīgajai 90. gadu jauniešu paaudzei bija licies pagātnes rēgs, karš, ir atpakaļ, un karš faktiski koriģē daudzas lietas.
Man liekas, ka visi tie iespējamie teorētiskie varianti, ko darīt, ko ielikt labākā pārvaldē, viņi kaut kādā ziņā atkāpjas demokrātijas priekšā, redzot, ka, ja tev ir likumdevējs, ja tev ir pienācīgi ievēlēts likumdevējs, lai cik arī neefektīvs tas nebūtu lēmumu pieņemšanā un projektu vadībā, tas tomēr ir labākais veids, kādā cilvēki sajūt, ka taisnīgums vismaz kaut kā tiek realizēts. Jo, tiklīdz kā ir dziļa netaisnība, kas netiek mainīta, tā nu tā valsts ir lemta sabrukšanai.
Ja mēs runājam par šo taisnīgums netaisnīgumu - kas ir tāds vispārīgs princips, vērtība, mMani mulsina, ko arī Krievijas eksperti norādījuši, cik ļoti daudzi juridiski procesi šobrīd notiek Krievijā, un šo juridisko procesu vārdā tiek represēti cilvēki, notiek tiesvedības un tamlīdzīgi. Juridiskais prevalē, un tam tiek meklēts attaisnojums tieši šajā tajā juridiskajā procedūrā, lai pēc tam pastrādātu nelietību.
Lauris Liepa: Krievija ir tāds tipisks kontinentālās Eiropas 19. gadsimta tiesību sistēmas nemainīgs mantinieks, proti, tāda ļoti pozitīva tiesību virsvara. Tātad, ka tev ir rakstītā norma, tu seko tai rakstītai normai. Krievijas privilēģija ir, ka, ja nepatīk rakstītā norma, ļoti fiksi to nomaina. Tev ir jāievēro formālais process, un, ja tas ir ievērots, tu triumfē un saki: Nu, ko gan jūs varat iebilst?
Pēc Otrā pasaules kara lielākā daļa no kontinentālās Eiropas sekoja anglo-amerikāņu virzienā, kurā mēs skatāmies uz principiem un tiesībām, kas izriet no vērtībām kā primāro avotu taisnīgumam. Tai skaitā katrā vienkāršākajā, sīkākajā lietā tiesnesim ir tiesības atkāpties no normas burta, ja rezultāts ir netaisnīgs. Un tā ir absolūta paradigma pēc Otrā pasaules kara visā brīvajā, var teikt, Rietumu pasaulē. Jo Latvija jau līdz pat 1991. gadam un faktiski pēc inerces vēl vismaz 10 gadus vēlāk sekoja šai padomju totalitārai skolai, kurā, ja tev ir norma, tu seko normai. Tā ir perfekta totalitārisma iekārta, kurā tev ir...
Starp citu ļoti interesanti, par juristiem runājot, visas vērtīgākās tiesību kodifikācijas - Napoleona kodekss, Justiniāna kodekss civiltiesībās - ir tapušas tieši totalitārās iekārtās, jo tas ir perfekts veids, kādā tu sakārto sabiedrību. To visu perfekti apraksta. Uzreiz es atbildēšu par tiem Krievijas argumentiem. Tas ir paviršs skatījums, ka juristi būtu kaut kā vainojami pie Krievijas šībrīža absolūti necilvēcīgajiem procesiem. Juristiem tiek uzdots tos ietērpt, un tie, protams, ietērpj tos formālā juridiskā tērpā. Bet apakšā tam visam ir dziļa netaisnība, ko diktē vara.
Lauris Liepa ir "Cobalt" advokātu biroja vadošais partneris un viens no atzītākajiem ekspertiem tiesvedību, konstitucionālo tiesību, banku un finanšu tiesību jomā Latvijā. Lauris Liepa ir piedalījies vairākos pēdējo gadu svarīgos tiesvedības procesos Latvijas tiesās, Eiropas Savienības tiesā un Eiropas Cilvēktiesību tiesā. Savas vairāk nekā 20 gadu prakses laikā konsultējis dažādu nozaru lielākos Latvijas un ārvalstu uzņēmumus, kā arī Latvijas Republikas Ministru kabinetu un Saeimu. Viņš ir daudzu nozīmīgu juridiskām tēmām veltītu publikāciju autors un Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes un Rīgas Juridiskās augstskolas lektors. - Mehr anzeigen
