Folgen
-
Raidījuma sarunas fokusā ir pakalpojumu dizains — jēdziens, kas, lai gan tiek lietots arvien biežāk, joprojām raisa jautājumus un nereti arī neizpratni. Kas ir pakalpojumu dizains? Kādēļ pakalpojumam tas varētu būt nepieciešams, un kā tas tiek īstenots?
Par šiem un citiem jautājumiem diskutē pakalpojumu dizaineres Liene Kupča un Ilze Kundziņa.
Papildu praktiskajai darbībai pakalpojumu dizaina nozarē, Liene un Ilze ir cieši saistītas arī ar akadēmisko vidi. Ilze ir Latvijas Mākslas akadēmijas starptautiskās maģistra studiju programmas "Pakalpojumu dizaina stratēģijas un inovācijas" (SDSI) direktore un asociētā profesore, kā arī Latvijas Mākslas akadēmijas profesionālās doktorantūras studente. Liene savukārt ir SDSI mācību kursa "Nākotņu dizains" lektore, kā arī Oslo Arhitektūras un dizaina skolas studente programmā "Sistēmorientēts dizains".
Raidījuma producente — "Klasikas" galvenā redaktore Inga Saksone. -
Inteliģence – mākslīga, dabiska, kolektīva. Tā ir tēma, kas Venēcijā atklās arhitektūras biennāles dalībniekus. Latvijas paviljonā pasaule redzēs "Aizsardzības ainavu".
Tas ir koncepts par Latvijas austrumu robežu, tās ainavu, kas mainās ģeopolitiskos apstākļos. Ko mēs vēlamies, lai "Sampling" un "Nomad architects" autoru darbā ierauga pasaule? Par to sarunājamies ar arhitekti, pētnieci un šā gada arhitektūras biennāles Venēcijā Latvijas paviljona līdzkuratori Lieni Jākobsoni. -
Fehlende Folgen?
-
Tā kā Latvija ir buferzona starp Austrumiem un Rietumiem, politiskās aktualitātes kārtējo reizi liek runāt par nebeidzamu tēmu – identitāti, šoreiz dizainā un arhitektūrā. Latviskā identitāte un nācijas identitāte: vai starp tām var likt vienlīdzības zīmi?
20. gadsimta 50. gados Ziemeļvalstis apzināti konstruēja zīmolu "skandināvu dizains", vienojoties par tā kritērijiem – funkcija, lakoniska, moderna forma un dabiski materiāli. Kādi šodien varētu būt Latvijas dizaina un arhitektūras identitātes stūrakmeņi? Ciktāl apzināties piederību palīdz dekoratīvi instrumenti, kas sabiedrībā, iespējams, ir vieglāk uztverami? Vai identitātes meklējumos ir vieta ironijai un humoram? Kam jānotiek valstiskā līmenī, lai mēs "sadotos rokās", identitāti apzināti veidojot?
Uz Ilzes Martinsones jautājumiem atbild dizainere Dārta Apsīte, arhitekte Liene Adumāne-Vāvere un dizaina žurnāliste Veronika Viļuma. -
Stāsta dizainers Klāvs Priedītis
Mūsdienās dizains pārsvarā tiek uztverts kā funkcionāls risinājums konkrētām problēmām. Šis risinājums visbiežāk mēdz ieņemt kādu no dizaina formām, piemēram, produktu, grafikas, pakalpojumu vai kāda cita veida dizains, kas tiecas padarīt mūsu dzīvi ērtāku un efektīvāku.
Taču pastāv arī kāds cits dizaina veids — kritiskais dizains (Critical Design), kas tiecas nevis primāri atrisināt problēmas, bet drīzāk rosināt par tām vēl vairāk jautājumus.
Kritiskais dizains ir dizaina pieeja, kas izaicina dominējošās normas, sociālās struktūras un tehnoloģiju attīstību, lai rosinātu diskusiju un pārdomas par esošajiem un iespējamajiem nākotnes scenārijiem.
Tā mērķis nav radīt komerciāli orientētus vai funkcionālus risinājumus, bet gan kritiski analizēt un provocēt skatītāju domāt par dizaina, kultūras un sabiedrības attiecībām.
Kritiskā dizaina jēdziens radies 20. un 21. gadsimta mijā un tiek saistīts ar britu dizaineriem Entoniju Danu (Anthony Dunne) un Fionu Reibiju (Fiona Raby).
Lai gan kritiskais dizains kā jēdziens nostiprinājās tikai 21. gadsimta sākumā, tā saknes meklējamas agrāk — 20. gadsimta 60.–70. gados, kad rietumu mākslas un dizaina pasaule piedzīvoja konceptuālisma uzplaukumu, kas deva impulsu arī dizaina attīstībā.
Ar konceptuālismu saprotam, ka tā ir mākslas un dizaina pieeja, kurā galvenais ir ideja, nevis pats fiziskais objekts. Tas nozīmē, ka mākslinieks vai dizainers vairāk koncentrējas uz nozīmi, domu un vēstījumu, nevis uz objekta estētiku, fizisko izskatu vai tehnisko izpildījumu.
Atšķirībā no tradicionālā dizaina, kas lielākoties orientēts uz lietotāja vajadzību apmierināšanu un tirgus prasībām, kritiskajā dizainā biežāk parādās futūristiski un spekulatīvi dizaina risinājumi, kas tiek izmantoti, lai radītu dažādas vīzijas un scenārijus par iespējamām nākotnēm. Tā galvenais mērķis ir radīt domāšanu veicinošus objektus, kas provocē diskusijas.
Risinājuma utilitārā daba kļūst mazāk nozīmīga, savukārt svarīgāka ir koncepcija un ideja, kas aiz konkrētā darba stāv.
Mūsdienās kritiskais dizains tiek aktīvi pielietots dažādās dizaina jomās. Starp populārākajām var minēt, piemēram, spekulatīvo dizainu, ar kura palīdzību tiek modelēti dažādi scenāriji un objekti, kas ilustrē potenciālas nākotnes problēmas vai iespējas. Piemēram,
daži dizaineri ir izvirzījuši spekulācijas par to, kāda varētu izvērsties kapu un apbērēšanas kultūra, ja cilvēki nākotnē tiktu apglabāti materiālos, kas veidoti no sēņu micēlija.
Šāds materiāls varētu veicināt ķermeņa dabīgo sadalīšanos, vienlaikus bagātināt augsni ar barības vielām, tādējādi nodrošinot harmoniskāku saplūšanu ar apkārtējo vidi. Jāmin arī, ka šādā pieeja ne tikai varētu samazināt līdzšinējo bērēšanas rituālu ietekmi uz dažādām ekosistēmām, bet arī radīt jaunus estētiskus un filozofiskus jautājumus, kas saistīti ar nāves un aprites cikliem dabā.
Vēl kāds poputārs dizaina novirziens ir sociālais dizains, kas kritiskā dizaina paspārnē pievērš uzmanību marginalizētām sabiedrības grupām, ekoloģijai un ētikas jautājumiem. Piemēram, kāds projekts piedāvā vienkāršu un ilgtspējīgu risinājumu elektroapgādes trūkumam attīstības valstīs.
Izmantojot izlietotas plastmasas pudeles, kas piepildītas ar ūdeni un balinātāju un kas iestiprinātas ēku sienās un griestos, tiek pastiprināts dabiskais apgaismojums mājokļos bez elektrības un logiem.
Arī Tehnoloģiju kritika kā savrups novirziens ieņem aizvien būtiskāku vietu kritiskā dizaina risinājumos. Tiek veidoti darbi un izvērstas idejas, kas kritiski analizē digitālo tehnoloģiju ietekmi uz cilvēkiem un sabiedrību, vēršot uzmanību jautājumiem, kas saistās ar datu drošību un uzraudzību, sociālo kontroli caur digitālajām tehnoloģijām. Tiek izvērstas spekulācijas par digitālo nākotni mākslīgā intelekta paēnā un veidoti utopiski un distopiski scenāriji par sabiedrības nākotni. Kritiskā dizaina metode laika gaitā ir kļuvusi par būtisku rīku, kas palīdz radīt jaunas inovācijas un veicināt pārmaiņas domāšanā un attieksmē pret mūsdienu pasaules izaicinājumiem. -
Stāsta dizainers Klāvs Priedītis
"Wabi-sabi" ir jēdziens, kas apzīmē noteikta veida estētiku un filozofiju, tas slavē nepilnību, dabiskumu un laika ritējumā gaitā radušos skaistumu.
Šis jēdziens ir cēlies Japānā un sakņojas tās tradicionālajā kultūrā un zen budismā, kas Japānā ienāca no Ķīnas apmēram 12. gadsimtā. Tiek uzskatīts, ka "wabi-sabi" jēdziens nostiprinājās līdz ar tējas dzeršanas ceremonijas attīstību 15. un 16. gadsimtā, pateicoties kādam tējas meistaram, kurš popularizēja vienkāršību, pieticību un dabiskumu tējas ceremonijā.
Jēdziens sastāv no divām daļām "wabi" un "sabi". "Wabi" simbolizē harmoniju ar dabu un neuzspēlētu skaistumu. "Sabi" savukārt simbolizē laika ritējuma radīto skaistumu — vecums, nolietojums un patina tiek uztverta kā vērtība.
Saliekot abas daļas kopā, radies skanīgs vārdu savienojums “wabi-sabi”, kas attīstījies par estētisku un filozofisku principu.
Līdz mūsdienām šī ideja ir kļuvusi par vienu no atpazīstamākajām japāņu estētikas koncepcijām, kas ieņem būtisku vietu ne tikai Japānas kultūrā, bet nu jau arī citviet pasaulē. Šī jēdziena idejas visai bieži tiek saistītas ar dizaina filozofiju, mākslu, arhitektūru un dzīvesziņu kopumā.
"Wabi-sabi" principi īpaši uzskatāmi izpaužas interjera dizainā. Šī estētika pievērš uzmanību dabīgiem materiāliem, ar roku darinātiem objektiem un minimālismam, kas ļauj saglabāt mājīgumu.
Tieksme pretī dabīgajam ir pretmets industriālajai rūpniecībai un ražojumiem, kas sastāv no mākslīgiem materiāliem — dažādiem metāla sakausējumiem, betona, plastmasas — šie materiāli pauž rūpniecisku vēsumu.
Toties "wabi-sabi" interjeros tiecas radīt siltu sajūtu. Visai izplatīts ir koka, akmens un māla pielietojums. Tiek akcentēta un baudīta šo materiālu asimetriskā daba. Priekšmetu virsmas, kas veidotas no šiem materiāliem, nereti tiek atstātas neapstrādātas, akcentējot dabīgo skaistumu.
Bieži tiek izcelts arī novecojušu mēbeļu un priekšmetu laika zoba radītais skaistums. Kāds ķirmja izgrauzts robs galda virsmā vai krēsla kājā tiek uzskatīts drīzāk par estētisku efektu nevis defektu, kas būtu jānovērš un jālabo.
Šāda dizaina pieeja atšķiras no ierastās tieksmes pēc perfekcijas un priekšmetu vienādošanas, kas Rietumu kultūrā uzplauka līdz ar rūpniecisko revolūciju. Idustriālā ražošana laika gaitā ir tiekusies aizstāt dabas formu estētiku un amatnieciskās nepilnības ar perfekti gludām virsmām, taisnām līnijām un vienādiem pēc viena šablona veidotiem rūpnieciskiem ražojumiem.
Lai gan "wabi-sabi" sakņojas zen budismā un Japānas tradicionālajā kultūrā, un tieša tulkojuma uz latviešu valodu šim jēdzienam nav, tomēr arī latviešu kultūrā varam rast idejas, kas pauž visai līdzīgu attieksmi gan pret šādu estētiku, gan pret dzīves skatījumu kopumā.
Latviešu saikne ar dabu, cieņa pret vecām lietām un senču mantojumu, kā arī spēja saredzēt skaistumu pieticīgā dzīvē, kas nereti veidojusies sarežģītā tautas vēstures gaitā, atspoguļo līdzīgas vērtības.
Tāpat kā "wabi-sabi" augstu vērtē vēsturisko patinu, nodilumu un laika zīmes kā skaistuma avotu. Latviešu kultūrā mēs tiecamies saglabāt un cienīt, piemēram, vecās koka mājas, senos sadzīves priekšmetus, mēbeles un tautas tērpus, kuros redzams ne tikai nolietojums un amatnieku roku darbs, bet nereti arī, piemēram, dzimtas un senču vēsture.
Līdzīgi kā "wabi-sabi" novērtē tukšumu un minimālismu, latviešu tradicionālajā interjerā bieži redzama atturība un telpas neaizpildīšana ar lieku greznību. Iedzīve sastāv no vienkāršām koka mēbelēm, māla traukiem, audekla galdautiem un citām tikai pašām nepieciešamākajām lietām.
Latviešiem ir pat kāds izplatīts teiciens: "Labs nāk ar gaidīšanu." Tajā varam censties saskatīt arī kādu "wabi-sabi" aspektu, proti, skaistas lietas rodas lēni un ar laiku. Tiecies novērtēt pacietību un dabas ritējuma estētiku. -
No elitārām zināšanu kalvēm bibliotēkas mūsdienās ir pārtapušas par kopienu centriem. Daudzfunkcionālām telpām un vietām, kuru apmeklētāji var ne tikai lasīt un mācīties, bet arī satikties, iedvesmoties, izpausties un justies piederīgi.
Cik lielā mērā publiskās bibliotēkas Latvijā atbilst mūsdienu izpratnei par labi dizainētu bibliotēku? Par šo un citiem jautājumiem domā un diskutē pētniece, dizaina kritiķe un izstāžu kuratore Latvijas Nacionālajā bibliotēkā Anda Boluža, arhitekte Linda Leitāne un kultūras vēsturnieks, Latvijas Kultūras akadēmijas Kultūras un mākslu institūta vadošais pētnieks Gustavs Strenga. -
Stāsta mākslas zinātniece, mākslas muzeja "Rīgas birža" vadītājas vietniece, izstāžu kuratore Vita Birzaka
Vai zini, ka vides objekts "Lielā vāze" pie Latvijas Nacionālās bibliotēkas sastāv no divām daļām? Un vai zini arī to, kur novietota mākslas darba ceturtdaļa?
Daudzi noteikti būs pamanījuši majestātisko oranžo vāzi pie Latvijas Nacionālās bibliotēkas ēkas. Tā ir mākslinieka Ojāra Pētersona vides mākslas objekta "Lielā vāze" viena daļa, kura 2014. gada agrā novembra rītā ieņēma vietu pie toreiz tikko atklātās Gaismas pils – mūsu galvenās grāmatu krātuves. Savu "jā" vārdu šim mākslas darbam bibliotēkas ārtelpā teica arī arhitekts Gunārs Birkerts.
Vāze ir tikai viens no paliekošos materiālos veidotiem astoņiem vides mākslas objektiem, kas realizēti Borisa un Ināras Teterevu fonda programmas "Māksla publiskajā telpā" ietvaros, sadarbojoties privātai institūcijai un Rīgas pilsētai piecu gadu garumā – no 2013. – 2018. gadam.
Joprojām pilsētvidē dzīvo gan Ērika Boža "Soliņi" Bastejkalna virsotnē un Lienes Mackus bronzā atlieta Rīgas ģerboņa lauva atpūtā pie Latvijas Nacionālā Mākslas muzeja pieturas, gan Brigitas Zelčas-Aispures un Sanda Aispura "Klusā daba" un Aigara Bikšes "Meitene ar kurpi" Latvijas Universitātes Botāniskajā dārzā. Savā ziņā unikāla lieta, ņemot vērā, ka joprojām nav konsekventa uz ilgtspējību vērsta kopēja koncepta par mākslu Rīgas publiskajā telpā.
Ojāra Pētersona vides objekts "Lielā vāze" ir viens veselums, kas sadalīts divās daļās - ¾ un ¼. Lielākajai daļai pie Nacionālās bibliotēkas precīzi atbilst mazākā pie Rīgas Stradiņa Universitātes Dzirciema ielā, tā simboliski apvienojot abas zināšanu krātuves.
Jebkurš domās vāzes daļas var savienot kopā vai, no putna lidojuma kartē skatoties, novilkt starp tām taisnu līniju.
Pētersona "Lielo vāzi" iedvesmojis Garlība Merķeļa teksts "Vidzemes senatne", ko pats mākslinieks nodēvējis drīzāk par XVIII gadsimta laikmetīgo mākslu, nevis vēstures liecību par tā laika latviešiem. Merķeļa teksta fragments lasāms uz vāzes keramikas mozaīkas. Uz katras no vairāk nekā 14 000 keramikas plāksnītēm izvietots viens burts no "Vidzemes senatnes" teksta.
Lielās vāzes forma un virsmu sedzošā mozaīka ļauj nolasīt antīkās pasaules mantojuma un vēsturiskā uzslāņojuma klātbūtni, savukārt griezuma vietā iestrādātais pelēkais granīts vairāk saistās ar vietējo dabu un kultūru. Kā objekta atklāšanā minēja projekta kuratore Helēna Demakova: "Divdaļīgā "Lielā vāze" nav lieliskā mākslinieka mirkļa kaprīze, bet gan rokraksta iezīme. Lai atceramies kaut vai 2014. gadā Vācijā, Ekernferdē, atklāto skulptūru "Tilts pāri jūrai". Oranžās skulptūras otra daļa atrodas topošā Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeja mākslas darbu krātuvē un joprojām gaida iznācienu pilsētvidē."
Jāpiezīmē, ka tieši Merķeļa teksta fragmenta publikācija latviešu, angļu, franču, vācu, spāņu un krievu valodā veido mākslas objekta trešo un pēdējo daļu. Ojāra Pētersona dizainā veidotā oranžā grāmata ir pieejama Latvijas bibliotēkās. -
Stāsta dizainers Klāvs Priedītis
Dizaina domāšana (Design Thinking) ir process un radošs domāšanas veids, kas fokusējas uz problēmu risināšanu, pielietojot noteiktu metožu kopumu. Zīmīgi, ka dizaina domāšanā tiek izmantoti dažādi antropoloģiskie paņēmieni, ar kuriem tiek pētīta potenciālā dizaina risinājuma lietotāju uzvedība un vajadzības. Tā ir uz lietotājiem centrēta pieeja.
Dizaina domāšanā izmantotie antropoloģiskie paņēmieni ir metodes, kas aizgūtas no antropoloģijas un sociālo zinātņu pētījumu pieejām. To mērķis ir labāk izprast cilvēku uzvedību, vajadzības un motivāciju. Šīs metodes palīdz dizaineriem veidot uz lietotājiem orientētus risinājumus, balstoties uz reāliem cilvēku paradumiem un pieredzēm. Šāda pieeja mazina tādu produktu izplatību, ko varētu dēvēt par sliktu dizainu, kas nepilda vai tikai daļēji pilda savu funkciju un kas radīti, lielākoties balstoties tikai konkrētā dizainera aizspriedumos un pieņēmumos par esošu problēmu, neņemot vērā gala lietotāja patiesās vajadzības.
Laika gaitā, pilnveidojot un izstrādājot dažādu metožu kopumu, dizaina domāšana kļuvusi par startēģisku pieeju, kas savā klasiskajā formā sastāv no pieciem galvenajiem soļiem, kas veido dizaina domāšanas kopumu.
Šie dizaina procesa etapi ir empātija, problēmas definēšana, ideju ģenerēšana jeb ideācija, prototipu izstrāde un to testēšana.
Empātija un problēmas definēšana ir vieni no svarīgākajiem etapiem dizaina procesā, uz kuriem tālāk balstīsies gala risinājums, tāpēc jo īpaši svarīgi dizaineriem pievērst pastiprinātu uzmanību tieši paņēmieniem, kas saistīti ar lietotāju problēmu izpēti.
Starp svarīgākajiem antropoloģiskajiem paņēmieniem dizaina domāšanā ir sastopami tādi kā lauka un etnogrāfiskie pētījumi, kuros cilvēki tiek novēroti reālajā vidē, piemēram, kā tiek izmantoti produkti vai pakalpojumi.
Pētījumu gaitā tiek izmantotas, piemēram, dienasgrāmatu metodes, kurās dalībnieki dokumentē savas darbības un pieredzi ikdienā. Arī tā sauktā iejušanās metode var būt noderīga dizaina procesā. Šajā metodē dizaineri paši iejūtas lietotāju lomā, lai saprastu viņu vajadzības.
Vēl populārs izpētes veids ir padziļinātas intervijas ar lietotājiem, lai izprastu viņu motivāciju, vērtības un kopējo problēmas kontekstu.
Tiek vākti stāsti un veidoti naratīvi par cilvēku ikdienas pieredzi, kas palīdz identificēt lietotāju slēptās vajadzības. Tiek pētīts, kā cilvēki jūtas, pieskaroties, redzot, lietojot produktus, tas īpaši svarīgi ir strādājot, piemēram, ar produktu dizainu.
Tiek kartētas cilvēku emocionālās reakcijas uz dažādām mijiedarbībām.
Šīs metodes kopumā palīdz iedziļināties lietotāju patiesajās vajadzībās, nevis tikai balstīties uz pieņēmumiem vai skaitlisku analīzi. Tās ļauj atklāt slēptās problēmas un izstrādāt risinājumus, kas patiešām uzlabo cilvēku dzīvi un pieredzi, nevis tikai formāli risina kādu problēmu.
Pēc problēmas formulēšanas nāk ideju ģenerēšanas posms. Šeit tiek izmantota radošā domāšana, lai nāktu klajā ar iespējamiem risinājumiem. Ideju ģenerēšana ietver dažādus radošos paņēmienus, piemēram, prāta vētras metode (brainstorming) vai domu kartēšana. Šis posms ir būtisks, jo tas ļauj apsvērt dažādus skatupunktus un radošas pieejas problēmu risināšanai.
Kad ir izvēlēta konkrēta ideja, nākamais solis ir prototipu izstrāde. Prototipi ir ātri un vienkārši veidoti risinājumu modeļi, kas ļauj vizualizēt un izmēģināt idejas dzīvotspēju.
Prototipi palīdz izprast, kā risinājums darbojas praksē un vai tas atbilst lietotāja vajadzībām. Par prototipiem var kalpot arī ar roku zīmētas skices, maketi vai digitālas vizualizācijas.
Pēdējais posms ir testēšana, kurā tiek pārbaudīts, kā prototips darbojas reālajā pasaulē. Lietotāji tiek aicināti izmantot prototipu, un tiek vāktas viņu atsauksmes, kas tiek izmantotas, lai uzlabotu risinājumu.
Testēšana ir iteratīva procesa sastāvdaļa, kas var atgriezt projektu kādā no iepriekšējiem posmiem, piemēram, ja prototips neapmierina lietotāja vajadzības, dizainers atgriežas pie izpētes vai ideju ģenerēšanas fāzes, prototips tiek uzlabots, un testēšanas process sākas no jauna.
Laika gaitā šāda pieeja kļuvusi par neatņemamu daļu no mūsdienu dizaina un uzņēmējdarbības pasaules, risinot dažādus izaicinājumus un palīdzot radīt jaunas idejas, produktus un pakalpojumus, kas ir ne tikai estētiski pievilcīgi, bet svarīgākais — arī funkcionāli. Dizaina domāšana ir kļuvusi populāra un pašsaprotama ne tikai dizaineru vidū, bet arī starp uzņēmējiem, inženieriem un pat dažādām sabiedriskajām organizācijām, kas vēlas risināt problēmas un radīt vērtību risinājuma lietotājiem.
Jāmin, ka
dizaina domāšanā lielāks uzsvars tiek likts tieši uz iteratīvu pieeju pretstatā lineāriem domāšanas modeļiem. Lineārā un iteratīvā pieeja ir divas atšķirīgas pieejas problēmu risināšanai, un tās ievērojami atšķiras savā pieejā un procesā.
Lineārā pieeja ir vienā virzienā vērsta un astāv no secīgi izpildāmām darbībām. Šajā pieejā tiek uzskatīts, ka katrs solis ir jāpabeidz pilnībā pirms pāriešanas uz nākamo, un pēc tam atgriešanās pie iepriekšējiem posmiem parasti netiek veikta. Savukārt iteratīvā pieeja ir elastīga un dizainēšanas process ir ciklisks, tas ietver atkārtotu atgriešanos pie sākotnējiem posmiem, kuros tiek iegūti dati un veiktas korekcijas. Šajā pieejā tiek pieņemts, ka ideāls risinājums tiek veidots pakāpeniski, ar katru iterāciju uzlabojot gala rezultātu, balstoties uz iepriekšējo atgriezenisko saiti. Tādējādi iteratīvā pieeja piedāvā lielāku elastību un prasa no dizainera spēju pielāgoties izmaiņām. -
Stāsta dizainers Klāvs Priedītis.
Tulkojumā no latīņu valodas vārdu savienojums ex-libris nozīmē “no grāmatām”. Tā ir grāmatu īpašuma zīme, kas norāda tās piederību kādam konkrētam īpašniekam, organizācijai vai īpašnieku grupai, piemēram, kādai ģimenei vai dzimtai. Šajā zīmē parasti ir izstrādāts zīmējums un uzraksts ar īpašnieka vārdu vai monogrammu, kas ir vārda un uzvārda pirmo burtu atveids, lielākoties izpildīts ornamentālā manierē. Dažreiz uzrakstos lasāms pat kāds dzīves moto, vai vienkārši lūgums vai strupjš atgādinājums grāmatu saudzēt.
Ekslibra galvenais mērķis ir norādīt grāmatas īpašnieku un apzīmēt grāmatu kā personīgu īpašumu. Tas ir simbolisks veids, kā izteikt piederību un nošķirt savas grāmatas no citu cilvēku grāmatām. Šīs zīmes tiek izmantotas ne tikai kā praktisks līdzeklis, lai norādītu grāmatas īpašnieku, bet arī kā mākslinieciskas izpausmes veids, kas atspoguļo īpašnieka gaumi.
Ekslibros iespējams arī nolasīt dažādus kultūras kodus un mākslinieciskās vērtības, kas bijušas aktuālas kādam konkrētam laika posmam, kad attiecīgā grāmatu zīme tikusi radīta.
Bieži ekslibri satur simbolus, motīvus vai ģerboņu attēlus, kas atspoguļo īpašnieka profesiju, intereses un hobijus, ģimenes vēsturi vai pat dzīvesstila iezīmes. Vērts atzīmēt, ka vienam un tam pašam bibliotēkas īpašniekam nereti laika gaitā pēc pasūtījma ir tikušas izstrādātas pat vairākas ekslibra variācijas, kuras darinājuši dažādi mākslinieki, saglabājot savstarpēji līdzīgus simboliskos vēstījumus. Profesionālu mākslinieku radīti, tie kļūst arī par pašvērtīgiem mākslas darbiem, kas piešķir grāmatai individuālu raksturu un vērtību.
Tāpat ekslibri tiek uzskatīti par kolekcionējamām un vēsturiskām vērtībām, īpaši, ja tie ir slavenu mākslinieku radīti vai ir saistīti ar ievērojamiem vēsturiskiem notikumiem vai personām.
Tādējādi ekslibra mērķis ir gan praktisks, gan māksliniecisks, veidojot saikni starp grāmatu un tās īpašnieku, vienlaikus papildinot grāmatas estētisko vērtību un piešķirot tai unikālu kontekstu un stāstu. Dažreiz vienā grāmatā ir sastopami pat vairāki ekslibri, kas cauri laikam tikuši ielīmēti viens otram blakus, liecinot par grāmatas dzīves gājumu cauri laikam un dažādām īpašnieku maiņām.
Vēsturiski visbiežāk ekslibri tika izgatavoti kādā no grafikas tehnikām, piemēram, linogriezumā vai ksilogriezumā, ofortā, litogrāfijā vai kādā citā tehnikas veidā.
Mūsdienās grāmatu īpašuma zīmes ir iespējams veidot arī digitālajā vidē, piemēram, kādā datorprogrammā, kas paredzēta grafiskajam dizainam un digitālajai ilustrācijai. Tālāk tās pavairot, izmantojot digitālo vai offseta druku.
Lai gan visbiežāk ekslibri tiek izgatavoti kādā no iepriekš minētajām grafikas tehnikām un pēc tam iespiesti uz papīra, ir arī citas metodes, kā tos veidot. Piemēram, rokrakstā un zīmējuma tehnikā izgatavots ekslibris, kad īpašnieks vai mākslinieks ar roku zīmē unikālu un individuālu kompozīciju vienā eksemplārā. Sastopami arī tādi ekslibri, kas drukāti melnbalti, bet pēc tam ar roku individuāli kolorēti, piešķirot drukātajai versijai zināmu unikalitāti.
Dažkārt ekslibra zīmējuma kompozīcijā mākslinieks apzināti atstājis tukšu un neaizpildītu laukumu, kurā vēlāk iespējams pievienot spalvas tehnikā ar tinti darinātu pašrocīgu ierakstu, kas kalpo kā eleganta piezīme, piemēram, grāmatas kārtas numurs privātajā bibliotēkā vai konkrētā īpašnieka vārds ģimenes bibliotēkā, vai kāds īpašnieka moto. Tādus ekslibrus varam vērtēt arī no kaligrāfiska skatu punkta.
Tāpat piederības zīmes var nošķirt pēc to tehniskā risinājuma, piemēram, tas var būt uzlīmes tipa ekslibris, kas tiek izdrukāts uz speciāla uzlīmju papīra. Izplatīti ir arī zīmogveida ekslibri, ko īpašnieks grāmatā iespiež ar īpaši pagatavotu un personalizētu zīmogu, kurā attēlots ekslibra dizains.
Zīmogs ir izteikti demokrātisks veids, kā ātri un vienkārši atzīmēt grāmatas piederību, jo prasa mazākus finansiālos ieguldījumus īpašuma zīmes pavairošanai.
Ja grāmata speciāli iesieta ādas sējumā, tad grāmatas īpašnieks dažreiz atzīmēts ari ādas sējuma ārpusē, kur vākā vai uz muguriņas iespiests ģerbons, venzelis (saukts arī par grieztalu – rotājums grāmatu mākslā, sevišķi rakstāmburtu salikumos), vārda un uzvārda pirmie burti vai atzīme veikta kādā citā veidā. Šāda veida grāmatu piederības zīmes sauc par superekslibriem.
Ekslibris ir mazā mākslas forma ar senu vēsturi un saistīts ar noteiktām tradīcijām. Tas ir savdabīgs grāmatniecības fenomens, kas apvieno funkcionalitāti ar estētiku.
Grāmatu īpašuma zīmes turpina attīstīties cauri laikam, atspoguļojot arī mūsdienu mākslas tendences un tehnoloģijas. Ekslibri ir zīmes ne tikai ar utilitāru funkciju, bet arī izsmalcināti mākslas darbi, kas vēsta par tās īpašnieka gaumi un varbūt pat svarīgāk, tie atstāj arī paliekošu nospiedumu vēsturē ar iepriekšējā īpašnieka vārdu un kalpo kā savdabīgs piemineklis iepriekšējam grāmatas aizbildnim. -
Joprojām nav pieņemts daudzus gadus sagatavošanā esošais Arhitektūras likums, bet likuma projektā ir iekļauts punkts, kas paredz sabiedriskām būvēm 1% no budžeta novirzīt mākslas klātbūtnei.
Ja šobrīd pavērojam publisko telpu, tad ekonomiskā situācija nemaz nešķiet slikta, jo veidojumi ar atšķirīgu māksliniecisko kvalitāti un eksponēšanai paredzēto ilgumu publiskajā telpā aug kā sēnes pēc lietus.
Apzīmējumu “māksla” bieži vien nomaina “vides objekts” vai “funkcionāls dizaina objekts”. Sevišķi naskas uz dažādu vietzīmju radīšanu ir pašvaldības, katra atbilstoši savai rocībai un saprašanai.
Vai arhitektūras likuma pieņemšana nedraud ar otru grāvi? Ciktāl māksla / vides objekti veicina publiskās telpas kvalitāti un kad tie kļūst par vides piesārņojumu, bīstamu kiču, kas degradē sabiedrības gaumi? Uz šiem Ilzes Martinsones jautājumiem atbild mākslas zinātniece Santa Hirša, arhitekts Artis Zvirgzdiņš un filozofs Igors Gubenko.
-
Lai gan līdz ar ziemas saulgriežiem mūsu dzīvē pakāpeniski atgriežas dienasgaisma, tumšie rīti un vakari būs klātesoši vēl vairāku mēnešu garumā.
Raidījumā viesojas gaismas arhitekte Ilze Leduskrasta-Buša, kura akcentē gaismas nozīmi mūsu dzīvē un sniedz praktiskus padomus, kā tumšajā laikā varam palīdzēt sev justies labāk. Ilze atgādina, ka gaisma būtiski ietekmē to, kā jūtamies noteiktā vidē vai telpā. Tā spēj gan uzlabot mūsu pašsajūtu, gan — gluži pretēji — pasliktināt mūsu emocionālo vai fizisko labbūtību.
Savā dizaina praksē Ilze strādā gan ar dabiskās gaismas integrēšanu, gan mākslīgā apgaismojuma projektēšanu arhitektūrā un ārtelpā. Ilze ir arī lektore RISEBA arhitektūras fakultātē un šobrīd papildina savas zināšanas, studējot gaismas dizaina zinātni Alborgas universitātē Dānijā. -
Savulaik Latvijas Mākslas akadēmijā darbojās leģendāra nodaļa "Interjers un iekārta", kuras dibinātāju vidū 20. gadsimta 60. gadu sākumā bija Voldemārs Šusts un Marta Staņa. Taču 90. gadu pārmaiņu laikos šī specialitāte izzuda.
Daudzi nezina, ka interjera dizainera profesiju akadēmijā atkal var apgūt, un profesionālajā dzīvē devušies jau pirmie katedras absolventi. Studentiem, kuri nu jau ir diplomandi, pērnvasar bija īpaša iespēja – ne tikai izstrādāt projektu Mihaila Čehova Rīgas krievu teātra jaunajām telpām "Arkāde", bet arī praktiski piedalīties projekta īstenošanā. Uzdevumu vēl nopietnāku darīja tas, ka "Arkāde" atrodas arhitektoniski nozīmīgā Vecrīgas ēkā un bijušajā leģendārā kino "Aina" zālē.
Par visu plašāk stāsta Interjera dizaina katedras vadītājas Ingūna Elere un Ieva Lāce-Lukševica, kā arī studente Rebeka Ludriķe. -
Arhitekts Toms Kokins ir arhitektūras studijas "Tokobi" izveidotājs un lektors Ūmeo arhitektūras skolā Zviedrijā, Zviedrijas Lauksaimniecības Zinātņu universitātes "Future Forests" fonda stipendiāts un savā pētnieciskajā darbībā apskata arhitektūras, apkārtējas vides un kultūrtelpas mijiedarbību. 2023. gadā Toms sāka darbu pie izpētes projekta “Sweden’s Timber Empire: Resource driven colonisation in Baltic Sea region”, kurā analizēja un kartēja Zviedrijas meža industrijas ietekmi uz Latvijas dabu un cilvēkiem.
Raidījumā diskutējam par Toma pētījuma rezultātiem un tālākajām iecerēm, kā arī to, kāpēc arhitektam ir svarīgi ne tikai pētīt, bet arī veidot dialogu ar sabiedrību. -
Novembra izskaņā noslēdzās rudens pieteikšanās Latvijas dizaina gada balvai, vēl priekšā ziemas pieteikšanās, kas sāksies no februāra. Tāpat izziņota atlases žūrija, kura izvērtēs iesniegtos darbus augstākajam apbalvojumam dizainā Latvijā. Balva ir viens no veidiem kā izvērtējam dizaina nozarē paveikto. Bet šoreiz saruna nevis par balvu, bet kā un kur pieredzam dizaineru idejas. Kā īstenojas dizaina politika – kādu lomu piešķiram dizainam un kā veicināt tā nozīmi un pielietojumu?
Raidījuma viešņas - KM Kultūrpolitikas departamenta Radošo industriju nodaļas vadītāja Lāsma Krastiņa-Sidorenko un Dizaina padomes vadītāja, LIAA Radošo industriju inkubatora vadītāja Karinē Kalniņa. -
Šoreiz pievēršamies modei un tās dizainam. Aplūkojam ilgtspējīgas modes platformu “Bourzma” (Burzma) un tās rīkotu izstādi Tallinas ielas kvartālā ar nosaukumu “Bourzma Revival” jeb “Burzmas atdzimšana”, kas norisinās no 20. novembra līdz 14. decembrim.
Lai pastāstītu ko vairāk gan par šo notikumu, gan idejām un sajūtām, kas virza dizainera darbu ielu modē, pie mums viesojas apģērbu dizainers Kaspars Mārtiņkrists, kurš ir dibinājis apģērbu zīmolu “The Cappis”, kas šobrīd arī ir daļa no Burzmas zīmolu kopienas. Liela daļa Kaspara ikdienas darba saistīta ar apģērbu pārveidošanu otrreizējai izmantošanai jeb to, ko angļu valodā var apzīmēt ar vārdu upcycling ― šis darbības virziens cieši saistīts ar mūsdienu ielas modes tendencēm. -
Kas izšūšanai var būt kopīgs ar blokmāju arhitektūru? Kā ar rokdarbu palīdzību var iestāties par sev svarīgām vērtībām? Un kāda ir roku darba loma šodien tik digitālajā pasaulē?
Atbildes uz šiem un citiem jautājumiem sniedz izšuvēja un kultūras mantojuma speciāliste Elīza Māra Kamradze-Tūtere. Elīza Māra ir studējusi izšūšanas mākslu Karaliskajā rokdarbu skolā Londonā un pēc atgriešanās apguvusi kultūras mantojuma pārvaldību Latvijas Kultūras akadēmijā. Abi šie interešu virzieni savijas viņas daiļradē, jo līdzās izšūšanai Elīza Māra aktīvi pēta un popularizē arī modernisma arhitektūru un dzīvi mikrorajonos. -
Valsts svētku noskaņās aplūkojam dizainu, kas saistīts ar valsts aizsardzību: pievēršamies produktu dizainam autobūves formā, par piemēru ņemot Latvijā radīto un plaši izdaudzināto militāro apvidus transportlīdzekli VR-1 FOX, kas citstarp ieguvis arī "Latvijas Dizaina gada balvu 2023" kategorijā "Produktu dizains".
Aplūkojam šāda spēkrata radīšanas, prototipēšanas un testēšanas procesus. Lai par to pastāstītu ko vairāk, raidījumā viesojas SIA "Vāģi" vadītājs un "Fox" automašīnas idejas autors Ali Jansons.
-
To, kāds ir gaiss, kuru ieelpojam iekštelpās un kad tas mums ir kaitīgs, ir izpētīts. Ieteikumi ir izstrādāti, tomēr lielākajai daļai no šiem ieteikumiem nav tādas varas, lai tos noteikti ievērotu.
Tāpēc to, kādu gaisu elpojam savās mājās, darba vietās, publiskās vietās, kurās citi strādā, bet citi turp dodas, kādas vajadzības vadīti, nosaka ēkas būvnieka, arhitekta, īpašnieka, lietotāja un citu iesaistīto izpratne un izvēle.
Par šo tēmu raidījumā sarunājamies ar dizaina biroja H2E vadošo dizaineru, Latvijas Mākslas akadēmijas Dizaina nodaļas profesoru Holgeru Eleru un arhitektu biroja "MARK arhitekti" līdzdibinātāju Mārtiņu Ošānu. Kādu uzmanību viņi tam piešķir savā darbā, vai un kā veidojas sadarbība? -
Pagājušajā nedēļā tika paziņoti "Latvijas Arhitektūras gada balvas 2024" rezultāti un godināti laureāti. Taču skatītājiem neredzamais gan atlases žūrijas, gan starptautiskās žūrijas darba process ar diskusijām bieži ir skates būtiskākā daļa, jo iezīmē Latvijas arhitektūras klīnisko ainu noteiktā laika nogrieznī.
Abas žūrijas nonāca pie virknes svarīgu jautājumu, un starptautiskā žūrija savu vēstījumu beidza ar vārdiem: "Šai balvai vajadzētu būt iespējai turpināt šo sarunu."
Raidījumā atlases žūrijas priekšsēdētājs Miķelis Putrāms un balvas divkārtējais finālists un sudraba godalgas laureāts Reinis Saliņš mēģina atbildēt uz daļu no tiem. Piemēram, cik tālu arhitekts drīkst iet, strādājot ar cita radītu darbu; kāda ir arhitekta loma mūsdienās? -
Šis gads mums ir dāvājis garu vasaru un siltu rudeni, kurā daudz laika varējām aizvadīt ārā. Turklāt vairākās pilsētas Latvijā šovasar intensīvāk un drosmīgāk kā citus gadus eksperimentēja ar mākslas objektu izvietošanu pilsētvidē, aicinot ar tiem rotaļāties arī bērnus.
Tas aizsāka plašāku diskusiju par to, kas ir un kas nav definējams kā bērnu rotaļu laukums un cik stingrām ir jābūt robežām starp mākslu un rotaļu pilsētā.
Raidījumā viesojas kultūras projektu kuratore Renāte Lagzdiņa un ainavu arhitekte Ilze Janpavle. Ilzes ikdiena aizrit uzņēmumā Fixman, kurā viņa vada dizaineru komandu un rada bērnu rotaļu laukumu dizainu. Renāte, savukārt, šovasar kūrēja mākslinieces Lindas Vigdorčikas interaktīvā mākslas objekta "Rotaļu skatuve" tapšanu Valmierā. Raidījuma gaitā diskutējam par to, kādas iezīmes šobrīd ir saskatāmas rotaļu laukumu dizainā Latvijā, kā tās sasaucas ar pasaules tendencēm, kā arī to kā un vai šajā jomā ir iespējams radošo savienot ar drošo. - Mehr anzeigen
