Folgen
-
Izprašanas un līdzi jušanas darbs, tā jaunāko Liepājas teātra mazās zāles iestudējumu „Divu siržu zēns” – dokumentālu afgāņu bēgļu stāstu raksturo aktieri. Režisors Viesturs Roziņš savam pirmajam iestudējumam Liepājas teātrī izvēlējies britu dramaturga Fila Portera lugu „Divu siržu zēns”, kas tapusi pēc Hameda Amiri romāna ar tādu pašu nosaukumu. Režisors darbam devis žanra apzīmējumu – krimināls ceļojums.
Izrādē iepazīstamies ar ģimeni, kuras sarežģītajam bēgļu ceļam skatītāji sekos visas izrādes gaitā un iepazīs stipru ģimenes kopību. Režisors Viesturs Roziņš pirms pirmizrādes atklāj, kā izvēlējies konkrēto darbu iestudēšanai.
2020.gadā iznāca Hameda Amiri romāns “Divu siržu zēns”, kurā viņš apraksta savas ģimenes piedzīvoto. Savukārt britu dramaturgs Fils Porters 2021.gadā romānu pārvērtis lugā. Amiri ģimene pēc tam, kad māte pilsētas centrālajā laukumā teica publisku runu par sieviešu tiesībām un izglītību, bija spiesta bēgt no valsts. Viņi uzsāka garu un bīstamu ceļu, lai ne tikai glābtu māti, bet arī vienu no dēliem, kuram reta sirds slimība.
Lugā “Divu siržu zēns” attēlotie notikumi ir dramatiski un šausmu pilni, taču skatītājs tos ierauga bērnu acīm, jo viņi ir galvenie vēstītāji, un par spīti notikumiem, tā ir viņu bērnība, kuru viņi izdzīvo, jā, arī spēlē futbolu un sapņo būt futbola zvaigznes.
Pirmizrāde „Divu siržu zēns” notika 10.janvārī,bet tuvākās izrādes februārī Liepājas teātra mazajā zālē koncertzālē „Lielais dzintars”.
-
Veram vaļā ukraiņu dzejnieka Ostapa Slivinska grāmatu „Kara vardnīca”. To lasām kopā ar tulkotāju Māru Poļakovu un mākslinieku Alekseju Muraško.
"Es to saucu par dzeju, tā, protams, ir dzeja, bet nav tapusi kā dzeja, tā nav rakstīta kā dzeja," grāmatu raksturo Māra Poļakova.
"Tekstu autors patiesībā vispār nav viņš. Šo grāmatu veido citu cilvēku sacīti, nevis rakstīti, bet sacīti teksti. Nevis teksti, tie saruna fragmenti, stāstu fragmenti, kurus Ostaps un viņa līdzbiedri - draugi, paziņas ir sadzirdējuši, uzklausījuši kara pirmajās nedēļās un mēnešos galvenokārt Ļvivā, kur, kā viņš raksta "saplūda milzīgas bēgļu upes no visas Ukrainas". Ostaps un viņa kolēģi kļuva par brīvprātīgajiem palīgiem un augas dienas pavadīja Ļvivas stacijā un pagaidu izmitināšanas vietās, ēdinādami, dodami, ko nu tur vajadzēja, zāles, drēbes. Šī grāmata ir vārdi, kurus viņiem ir sacījuši šie cilvēki."
Tāpēc arī grāmatā tās autors min daudzus cilvēkus kā līdzautorus.
2025. gadā latviski iznāks arī Ostapa Slivinska dzejas krājums.
Ostaps Slivinskis tiek uzskatīts par vienu no nozīmīgākajiem mūsdienu ukraiņu dzejniekiem. Viņš lasa lekcijas Ļvivas Universitātē un regulāri publicē dzeju, esejas un tulkojumus.
„Karš ne tikai pašos pamatos maina to cilvēku dzīves, kurus piemeklējis. Tas maina vārdu nozīmes. Dažas nozīmes notrulinās, un tās vajag asināt kā nazi gar akmeni. Citas turpretī kļūst tik asas, ka ar tām var sadurties. Daži vārdi vispār atmirst un nokrīt kā lapas. Citi uznirst no kādas pusaizmirstas pagātnes un atkal sāk nozīmēt, kļūst svarīgi.” Šādus vārdus krājuma „Kara vārdnīca” ievadā raksta ukraiņu dzejnieks Ostaps Slivinskis.
Darbu pie "Kara vārdnīcas" Slivinskis sāka 2022. gadā, uzklausot Krievijas iebrukuma lieciniekus. Grāmatā apkopotas bēgļu, brīvprātīgo, mediķu, karavīru, aktīvistu un mākslinieku balsis. Tās vēsta, kā karš uz visiem laikiem mainījis viņu dzīvi un valodu.
Grāmatu izdevis žurnāla "Punctum" apgāds. -
Fehlende Folgen?
-
Gleznotāja Arnolda Andersona tēvam pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados Rīgas Centrāltirgū bija valūtas maiņas punkts. Vairāk nekā divdesmit gadus vēlāk Arnolds Andersons savos darbos šķetina atmiņas par deviņdesmito gadu bērnību, kurā pieredzēja gan vīrus ādas jakās ar dolāru pilnām somām, gan tēva ciešās attiecības ar naudu, varu un reliģiju. Ilgus gadus dzīvojis Londonā un apliecinājis sevi starptautiskajā mākslas vidē, Arnolds Andersons sevi piesaka ar personālizstādi Latvijā, galerijā „Asni” veidojot neparastu kopdarbu ar smaržu mākslinieci Alīnu Grīnpauku.
Jaunā galerija „Asni” iepretim Latvijas Nacionālajam mākslas muzejam konsekventi turpina iepazīstināt ar jauniem un interesantiem vārdiem Latvijas vizuālajā mākslā, un Arnolds Andersons nav izņēmums. Viņa vārds līdz šim bijis labāk pazīstams ārpus Latvijas, jo glezniecību viņš mācījās un pēc tam strādāja Londonā. Nu jau dažus gadus viņš atkal ir rīdzinieks, un personālizstādi „Adrenalīns” iedvesmojušas viņa bērnības atmiņas par dzīvi deviņdesmito gadu Rīgā, īpaši saistībā ar tēvu.
Jau domājot par izstādes tapšanu, Arnoldam Andersonam bijis skaidrs, ka tajā klātesošai jābūt arī deviņdesmito gadu smaržai. Tieši smaržas atmiņa ir visspēcīgākā, tāpēc viņš uzrunāja modes ilustratori un parfimērijas mākslinieci Alīnu Grīnpauku radīt trīs aromātus, kas abiem radītu asociācijas ar deviņdesmito gadu bērnību. Abiem vienaudžiem tā izvērtās par ļoti interesantu pieredzi.
Arnolda Andersona un Alīnas Grīnpaukas radītā izstāde „Adrenalīns” galerijā „Asni” Rīgā būs skatāma līdz 15.februārim. -
Kā par barikādēm runāt ar mūsu bērniem tagad? Kā barikādes atceras tie, kuri bija bērni tolaik? Kā ar mākslas un kultūras instrumentiem varam uzturēt barikāžu atceri dzīvu un īstu, to lieki neglorificējot un nepadarot pāragri par virspusēju mītu? Kā kultūrtelpā komunicēt pagātnes notikumus un, izmantojot mākslas valodu, radīt saprotamus un godīgus stāstus?
Kultūras rondo pārrunājam ar vēsturnieku un pedagogu Valdi Klišānu, dramaturgu un scenāristu Matīsu Gricmani, kurš dzimis 1991. gadā, šobrīd Dailes teātrī varam redzēt vēsturisko detektīvu „Kur pazuda valsts”, un diriģentu, pūtēja orķestra „Rīga” māksliniecisko vadītāju Valdi Butānu.
--
20. janvārī Rīgas Domā skanēs koncerts „Barikādes un bērni”. Tā centrā 1991. gada bērni, tie, kuriem deviņdesmito gadu sākumā bija pieci, seši vai desmit gadu. Šobrīd viņi pārstāv Latvijas četrdesmitgadnieku paaudzi.
Koncertā piedalās: Orķestris “Rīga”, solisti Ieva Segliņa (balss) un Aigars Reinis (ērģeles), diriģents Valdis Butāns. Koncerta režisors – Kārlis Anitens, video mākslinieks – Toms Zeļģis.
Koncertu tiešraidē varēs klausīties arī Latvijas Radio 3 "Klasika". -
Šajās dienās risinās Insaideru mākslas festivāls. Festivāla iniciators Kaspars Groševs galerijas 427 telpās pulcina radošus cilvēkus, kuri darbojas ārpus vispārēji atzītās mākslas robežām un kuri nav studējuši mākslu ierastā ceļā.
Ar Insaideru Mākslas festivāla iniciatoru Kasparu Groševu tiekos galerijā 427. Brīdī, kad ierodos, Kaspars kopā ar draugu apglezno skaņuplašu vāciņus. Skats ir neparasts, jo uz grīdas kārtojas daudz vēl nenožuvušu vāciņu. Kaspars Groševs uzsver, ka šī nodarbe nav saistīta ar festivālu, lai arī izskatās neparasti.
Viņš stāsta, kā briedinājis ideju Insaideru Mākslas festivālam.
Festivāls ilgst no 11. līdz 19. janvārim, šonedēļ divus vakarus noticis filmas „Matrix” iestudējums audiolugas formātā.
Festivāla dalībnieki ir cilvēki, kurus nevar sajaukt ne ar vienu citu, uzsver festivāla iniciators Kaspars Groševs, kopumā festivāls atspoguļo laikmetīgo kultūru, taču ārpus visa oficiālā un ierastā, ko saprotam ar vārdu māksla. -
Kā šodienas teātri var bagātināt gadsimtiem senās delartiskās komēdijas paņēmieni? Atbildi uz šo jautājumu meklē gan režisors Kārlis Krūmiņš, kurš to pēta savā doktora darbā, gan topošie aktieri, kuri Krūmiņa vadībā iestudējuši laikmetīgu masku komēdiju, interpretējot šo seno teātra spēles formu jaunās skaņās. Būs gan maskas, gan improvizācija, gan delartiskajai komēdijai raksturīgie tipāži un ekspresīvā spēles tehnika, bet par ko caur tiem var runāt, kā smīdināt un caur to runāt par svarīgo 21.gadsimtā?
Delartiskā komēdija jeb „commedia dell’arte” ir agrīna profesionālā teātra forma, kas dzimusi Itālijā un bija populāra visā 16. – 18. gadsimta Eiropā. To raksturo maskas, improvizācija, konkrēti tipāži un īpaša spēles tehnika, kas saistās ar augstu temporitmu un spilgtu emocionalitāti. Tam ir savs iemesls, jo aktieri visbiežāk uzstājās pilsētas laukumos un tirgus plačos, tāpēc uzvedumam bija jābūt spilgtam un smieklīgam.
Kā delartiskās komēdijas elementi strādā mūsdienu teātrī? Latvijas Kultūras akadēmijas 4.kursa aktiermākslas studenti uz to meklē atbildes kopā ar pedagogu un režisoru Kārli Krūmiņu izrādē „Sapņotāji”. Uzdevums ir dubultatbildīgs, jo studentiem šis ir viens no diplomdarbiem, bet Krūmiņam – doktorantūras studiju noslēguma darbs. Delartiskās komēdijas žanru viņš savulaik iemīlēja kā students, kopā ar viespedagogu Dāvidu Džovanzanu veidojot nu jau leģendāro Šekspīra „Simbelīna” iestudējumu. -
Par arhitekta Gunāra Birkerta projektētajām bibliotēkām, gaismas nozīmi viņa darbos un izstādi “Birkerts. Bibliotēkas. Gaisma”, kas ir Birkerta simtgadei veltītā izstāde Latvijas Nacionālajā bibliotēkā, Kultūras rondo pārrunājam ar arhitektiem Jāni Dripi un Andri Kronbergu, kuri ir arī izstādes autori.
17. janvāris ir Latvijas Nacionālajā bibliotēkas (LNB) ēkas arhitekta Gunāra Birkerta simtā dzimšanas diena. Šajā dienā bibliotēkas ātrijā atklās izstādi “Birkerts. Bibliotēkas. Gaisma”. Gunāra Birkerta (1925–2025) simtgadei veltītā izstāde ļauj iepazīt izcilā latviešu arhitekta dzīvi un radošo darbību. Starp daudzajām sabiedriskajām ēkām, ko Gunārs Birkerts projektējis, īpašu vietu ieņem bibliotēkas – tām veltīta šī izstāde.
Izstādē iekļautas 19 Gunāra Birkerta projektētās bibliotēkas – LNB ēka un 18 bibliotēkas ASV. Zināmākās no tām ir Mičiganas universitātes Tiesību zinātņu bibliotēka, Mārtina Lutera Kinga pilsētas un universitātes bibliotēka Sanhosē, Dulutas publiskā bibliotēka. Arhitekta radošās dzīves kulminācija bija Latvijas Nacionālās bibliotēkas uzcelšana.
Izstāde ir nozīmīga arī grāmatniecības piecsimtgades kontekstā, jo Latvijā ir radīta visā pasaulē atpazīstama būve – telpisks ietvars nacionālajam grāmatu krājumam. Gunāru Birkertu arhitektūras kritiķi dēvē par gaismas arhitektūras meistaru. Gaismas, metaforu un simbolu lietojums kultūras būvēs padara Birkerta arhitektūru unikālu pasaules mērogā.
Gunārs Birkerts ir pasaulē pazīstams latviešu arhitekts, projektējis gandrīz 300 ēkas – muzejus, universitātes, baznīcas, skolas, bibliotēkas. Daudzas no tām var uzskatīt par ikoniskām. Birkerta darbiem raksturīga funkcionalitāte apvienojumā ar simbolu un metaforu lietojumu. -
Fotogrāfijas, kas parāda kara sāpes un reizē Ukrainas nesalaužamību. Tāda ir Latvijas Televīzijas žurnālistes Inas Strazdiņas un operatora no Ukrainas Maksima Peņko kopīgi veidotā izstāde, kurai dots nosaukums „Kara piezīmes. Ukraina”. Abu žurnālistu fotogrāfijas skatāmas Pedvāles Starptautiskās mākslinieku rezidences izstāžu zālē.
Pedvāles izstāžu zālē atklāšanas dienā sanākušo ir daudz, pie katras fotogrāfijas neliels apraksts, tāpēc ikviens pakavējas ilgāk. Latvijas Televīzijas žurnālistes Inas Strazdiņas un operatora no Ukrainas Maksima Peņko fotogrāfijās redzam to, ko viņi skatījuši savām acīm.
Fotogrāfiju autors Maksims Peņko izstādes atklāšanā pievienojas attālināti, jo atrodas Odesā.
Makslims Peņko strādā medijos kopš 2005.gada, bijis žurnālists, video operators, raidījumu inženieris. Kā pats mēdz sacīt: medijos nav strādājis tikai par direktoru un apkopēju. Sākoties pilna apmēra iebrukumam, sadarbojas ar ārvalstu medijiem, arī ar Latvijas Televīziju.
Izstādei ir arī katalogs, to mudinājis izveidot Pedvāles mākslas parka veidotājs un biedrības „Pedvāle” vadītājs Ojārs Feldbergs.
Fotoizstāde „Kara piezīmes. Ukraina” skatāma līdz 31.martam Pedvāles Starptautiskās mākslinieku rezidences izstāžu zālē katru dienu no 10.00 līdz 16.00. Pēc tam izstādi iecerēts rādīt Rīgā, Zaķusalā. -
Ar ko pārsteigsit? – tā savus Jaunatnes teātra pirmā aktieru kursa audzēkņus uzrunāja režisors Adolfs Šapiro. Vairāk ģeniāls režisors un sarežģīta personība, nevis pedagogs. Pēc tam, kad Jaunatnes teātris beidza pastāvēt visai strīdīgos juku laikos, jaunie aktieri gāja katrs savu ceļu, gan teātrī, gan ārpus tā. Par savu savu kursabiedru likteņiem grāmatā "Ar ko pārsteigsit?" stāsta Lenvija Sīle.
Kultūras rondo studijā grāmatas autore Lenvija Sīle, aktieris Ivars Brakovskis un Eduarda Smiļģa Teātra muzeja vadītājs Jānis Siliņš. Saruna par grāmatu, par Jaunatnes teātri, par Adolfu Šapiro un aktieru tālākajām gaitām pēc 1992. gada.
Lenvija Sīle, savu kursabiedru Rūdolfa Plēpja un Maijas Eglītes rosināta, sameklē bijušos kursabiedrus un sarunājas ar viņiem. Sarunas, dažādie skatījumi uz režisoru Ādolfu Šapiro, teātra pedagogiem un Jaunatnes teātra slēgšanas procesu tagad apkopotas grāmatā "Ar ko pārsteigsit?".
Grāmatas atvēršana arī notiks Teātra muzejā 17. janvārī.
-
Kāda ir personības muzeju loma un sūtība? Vai nepieciešams pārskatīt to darbību un kā ienākt Latvijā jauniem muzejiem? Par muzeju nozari pārmaiņu procesā Kultūras rondo izvaicājam nozares ekspertus.
Studijā Latvijas Muzeju biedrības valdes priekšsēdētāja Zane Grīnvalde, Rakstniecības un mūzikas muzeja kultūras pasākumu organizatore, izstāžu kuratore, arī Starptautiskās muzeju padomes Latvijā valdespārstāve Katrīna Kūkoja un Memoriālo muzeju apvienības direktores vietniece Sanita Kosoviča un Cēsu novada pašvaldības iestādes "Cēsu muzejs" struktūrvienība Piebalgas muzeju apvienības Orisāre vadītāja Līva Grudule, kuras pārziņā ir Antona Austriņa "Kaikaši", Emīla Dārziņa "Jāņaskola", Kārļa Skalbes ‘’Saulrieti”un Brāļu kaudzīšu "Kalna Kaibēni".
Turpinām arī interesēties par jauno atbalsta sistēmu privātajiem muzejiem.
Godīgāka sistēma vai „bada spēles”? Tik dažādi vērtējumi izskan par jauno valsts atbalsta sistēmu privātajiem akreditētajiem muzejiem. Pērnā gada nogalē īsā laikā tika mainīti spēles noteikumi četriem privātmuzejiem, kas līdz šim bija saņēmuši garantētu valsts atbalstu: tiem kopā ar pārējiem nozares spēlētājiem no šī gada ir jāsacenšas vienotā Valsts Kultūrkapitāla fonda konkursā. Par gaidāmajām pārmaiņām diskutējām arī Kultūras rondo, tagad atskatāmies, kā tad noslēdzās pirmais konkurss un kādi ir secinājumi.
Latvijā ir apmēram divi simti privātu muzeju un kolekciju, bet tikai desmit no tiem izvēlējušies un spējuši iegūt akreditāciju – būtībā kvalitātes sertifikātu, kas apliecina, ka konkrētā institūcija labi pilda visas muzeja funkcijas: veido krājumu, pēta to un izglīto sabiedrību. Akreditācija arī nozīmē, ka muzeja krājums kļūst par daļu no nacionālā muzeju krājuma. Četri akreditētie privātie muzeji – Latvijas Mākslinieku savienības muzejs, 1991.gada barikāžu muzejs, Žaņa Lipkes memoriāls un Imanta Ziedoņa muzejs – daudzus gadus saņēma stabilu atbalstu no valsts un bija raduši ap to plānot savu budžetu. Piemēram, pērn Kultūras ministrijas budžetā četriem privātajiem muzejiem atvēlēja mazliet virs 240 tūkstošiem eiro.
Pērnā gada nogalē kārtību tika nolemts mainīt, novirzot visus privātos akreditētos muzejus uz Valsts Kultūrkapitāla fondu un par attiecīgu summu palielinot konkrētās mērķprogrammas finansējumu, bet ar būtisku atšķirību: tagad uz šo summu konkursa kārtībā vienādi varēja pretendēt visi akreditētie privātie muzeji. Pieteikumus vērtēja Kultūras mantojuma nozares ekspertu komisija, ko vadīja Una Sedleniece – ilggadēja muzeju nozares darbiniece, pašlaik Latvijas Nacionālā mākslas muzeja direktores vietniece administratīvajā darbā. -
Rēzeknes teātrī „Joriks” tapis jauiestudējums „Nākotnes lēmējas”, kas Roberta Daubura režijā atklāj jaunu cilvēku portretus Latvijas nākotnes kontekstā.
Rēzeknes teātrī „Joriks” iestudētā izrāde „Nākotnes lēmējas” tapusi caur piecu vietējo jauniešu – Anastasijas Železņakovas, Sofijas Smirnovas, Aleksandras Jakovļevas, Elīnas Zeltiņas un Madaras Zeltiņas stāstiem un to atklāšanu – radošajai komandai un pēcāk arī skatītājiem. Rosinot domāt par to, kāda ir nākotne pasaulē, Latvijā, Latgalē, Rēzeknē. Portretējot Rēzekni un Latviju viņu acīm. Kā jūtas pusaudži, kādu un kur viņi redz katrs savu nākotni. Kopā ar meitenēm uz skatuves darbojas arī aktieris Jurijs Djakonovs.
Aleksandra Jakovļeva un Anastasija Železņakova pēc pirmizrādes ir smaidīgas un vēl ilgi foajē čalo ar teātra apmeklētājiem, dalās savās sajūtās un pārdomās.
Anastasija Železņakova: Mums ir brīnišķīga komanda un tas ir forši, es iepazinos ar daudziem cilvēkiem, arī ar Juriju. Tā ir neaizmirstama pieredze , esmu bezgalīgi pateicīga.
Anastasija Železņakova: Sajūtas pēc pirmizrādes ļoti īpašas, nereālas, jo uz lielās skatuves man tā bija pirmā pieredze, un man tas ir ļoti nozīmīgi.
- Kā ir būt pusaudzim šodien?
Aleksandra Jakovļeva: Forši, mums ir daudz iespēju, emociju, atmiņu.”
Anastasija Železņakova: Brīžiem tas ir kaut kas nereāls, adrenalīns, piedzīvojumi, tusiņi un draugi un tas viss, bet brīžiem tas ir diezgan grūti, jo gadās nesaprašanās gan ar vecākiem, gan klasesbiedriem, draugiem, kaut kādas problēmas skolā, it īpaši skolas beigās, jo vajag izvēlēties, ko darīt nākotnē, un tas ir ļoti, ļoti grūti.”
Jaunais dramaturgs, ludzānietis Jānis Golubovs stāsta, ka šajā izrādē iekļauts pašu pusaudžu teiktais, bez jebkādas cenzūras. Par vērtībām, kuras transformējas, vēlmi pēc labākas dzīves ārzemēs, par dzīvi laikā, kad vārds „karš” dzirdams ik dienu un visu to, kas nodarbina pusaudžu prātus.
Izrādi iestudējis režisors, Latvijas teātra vidē daudzpusīgais mākslinieks Roberts Dauburs, kurš zināms ar spēju iedzīvināt modernas un emocionālas stāstījumu formas, arvien runāt par sabiedrībā aktuālām tēmām.
Izrādi „Nākotnes lēmējas” Rēzeknes Nacionālo biedrību kultūras namā nākamreiz varēs noskatīties jau 4. februārī. -
Pārdomas par latvisko identitāti paspilgtinās, dzīvojot ārzemēs, uzsver Arta Raituma. Māksliniece pēc četriem Portugālē pavadītiem gadiem Rīgā sarīkojusi personālizstādi „Kodols”, kas skatāma galerijā "Look!". Mākslas darbi veidoti autortehnikā, apdedzinot koku.
Arta Raituma gandarīta par sadarbību ar galeriju "Look!", jo aicinājums, rīkot izstādi, nācis pašā laikā. Divi liela izmēra darbi apskatāmi vispirms, bet pretī spoguļu sienai izkārtoti mazāki kvadrātformas darbi, visi tapuši uz koka virsmas un veidoti autortehnikā.
Arta izstādei devusi nosaukumu „Kodols”, iekļautie darbi sniedz poētisku vēstījumu, pētot kolektīvās un individuālās atmiņas caur dabas pieredzi, procesiem un cikliskumu.
Arta Raituma sarīkojusi vairākas personālizstādes un bijusi dalībniece daudzās grupu izstādēs arī Latvijā. Lūk, pāris: 2021.gadā kopā ar mākslinieci Lindu Vilku sarīkotas izstāde Rīgas augstākajā galerijā, bet pirmā personālizstāde „Prizma” notikusi jau pirms septiņiem gadiem galerijā "Sukubs", Miera ielā, toreiz darbos dominēja spilgtas krāsas. Pa šo laiku mākslinieces radošais rokraksts stipri mainījies.
Kopā ar mākslinieci aplūkojam izstādes darbus tuvāk, lai izprastu autortehnikas sniegtās iespējas. Sākam ar diptihu, diviem izstādes lielākajiem darbiem, kas eksponēti viens otram pretī.
Autortehnikā, kādā strādā Arta Raituma, vēl ir daudz ko attīstīt un eksperimentēt, māksliniece atklāj, ka viņai gribētos veidot milzīgas formas darbus, tādus, ko viena pati nemaz fiziski nevarētu paveikt. -
Vispirms spēlēja šahu Siguldā, tagad sarunājas Latvijas Radio studijā. Siguldas novadā divos kultūrai nozīmīgos amatos darbu sākuši jauni vadītāji – Turaidas muzejrezervāta direktore Jolanta Borīte un Siguldas novada Kultūras un tūrisma centra vadītājs Jānis Vimba. Par kopdarbību un, ar ko tad Sigulda aizrauj un piesaista apmeklētājus, pārrunājam Kultūras rondo.
-
Par kādam tendencēm Latvijas kinematogrāfijā liecina šī gada Nacionālās kino balvas “Lielais Kristaps” nominantu saraksts? Kultūras rondo studijā Nacionālās kino balvas “Lielais Kristaps” spēlfilmu un animācijas filmu atlases komisijas eksperte, Riga IFF radošā direktore Sonora Broka, Spēlfilmu un animācijas filmu komisijas eksperte, scenāriste, producente, Latvijas scenāristu ģildes valdes priekšsēdētāja Līga Gaisa un kinokritiķe Dace Čaure, kura piedalījās dokumentālo filmu atlasē.
Protams, ir svarīgi ne tikai nominanti, bet arī procesi - finansējums kino nozarei, profesionālās ētiskas jautājumi kino uzņemšanā un tas, kā Latvijas spēs izmantot animācijas filmas "Straume" starptautiskos panākumus.
10. janvārī paziņoti nacionālās kino balvas "Lielais Kristaps" nominanti. Par mūža ieguldījumu filmu mākslā balvu saņems latviešu režisors, scenārists, producents, pasniedzējs un jauno kinomākslas talantu mentors Pēteris Krilovs, kura radošā darbība aptver gan kino, gan teātra jomu, informēja balvas rīkotāji.
Visvairāk nominācijas – 12 – saņēmusi režisora Dāvja Sīmaņa pilnmetrāžas spēlfilma "Marijas klusums" un 11 nominācijas daudzsēriju filma "Pansija pilī".
Deviņas nominācijas – daudzsēriju filmai "Dumpis" un spēlfilmai "Mūžības skartie", savukārt spēlfimai "Cildenie" septiņas nominācijas. Animācijas filmu kategorijā ar septiņām nominācijām priekšā pārliecinoši izvirzījusies animācijas filma "Straume", savukārt dokumentālo filmu kategorijā līdere ar piecām nominācijām ir dokumentālā filma "Podnieks par Podnieku. Laika liecinieks".
Tagad nominantus vērtēs starptautiska žūrija, un laureāti tiks paziņoti nacionālās kino balvas "Lielais Kristaps" pasniegšanas ceremonijā Dailes teātrī 4. februārī. Sabiedrisko mediju portālā lsm.lv no rītdienas, 14. janvāra būs arī skatītāju balsojums par 2024. gada filmām.
Nacionālās kino balvas "Lielais Kristaps 2024" nominantu saraksts. -
Uz Latvijas Nacionālā teātra skatuves 18. janvārī Latvijas Mūzikas ierakstu gada balvas "Zelta mikrofons 2025" ceremonijā balvas "Par mūža ieguldījumu Latvijas mūzikas attīstībā" saņems televīzijas režisore Svetlana Rudzīte un festivāla "Bildes" rīkotāja Tija Auziņa.
Ja Tiju Auziņu esam dzirdējuši vairākās intervijās, tad Svetlana Rudzīte vienmēr palikusi aizkadrā, arī tagad grūti pierunājama sarunai, bet tā kā mūs vieno pirmais raidījums tolaik vēl nepabeigtajā Zaķusalas studijā – „Mikrofona aptaujas” koncerts, Svetlana tomēr piekrīt, viesojos Zvejniekciemā, kur Rudzīši (Svetlana kopā ar vīru, operatoru Juri Rudzīti) pārcēlušies nesen.
Tagad, protams, muzikāli šovi televīzijā šķiet pašsaprotami, bet tā nebija tad, kad Latvijas Televīzija vēl bija jauna
-
Ginta Zilbaloža animācijas filmas „Straume” panākumi turpina būt viens no apspriestākajiem sarunu tematiem arī jaunā gada sākumā: šonedēļ kā kronis visām līdzšinējām balvām piepulcējās „Zelta globuss”, vēl vairāk pastiprinot izredzes uz „Oskara” nomināciju.
Kā uz „Straumes” uzvaras gājienu skatās vēl topošie animatori, kuri pašlaik mācās Zilbaloža savulaik absolvētajā Jaņa Rozentāla Mākslas skolā? Un kādu nozīmi Latvijas animācijas nākotnē filmas panākumiem redz Zilbaloža agrākie pedagogi?
Uz tāfeles uzzīmēts melns kaķītis kā simbolisks sveiciens mani sagaida Rozentāla skolas klasē, kur tiekamies uz sarunu ar pasniedzējiem Dzintaru Krūmiņu un Madaru Gulbis. Krūmiņš vēl mazliet pielabo kaķīša acis.
Ilggadējais studijas „Dauka” animators un režisors Dzintars Krūmiņš „rozīšos” pasniedz animāciju, bet gleznotāja Madara Gulbis bija Ginta Zilbaloža klases audzinātāja, tāpēc „Straumes” panākumiem abi seko ar īpašām emocijām.
Pasniedzēji spriež, ka Ginta Zilbaloža radošais ceļš un filma „Straume” ir lielisks piemērs topošajiem animatoriem, ka ir jāmeklē pašiem savs ceļš un pārliecība, neapstājoties pie jau zināmā. Dzintars Krūmiņš smejas, ka trakākais, ko skolotājs varot pateikt, ir „tā dara”.
Sarunai pievienojas pieci Rozentāla skolas animācijas diplomandi – Mediju nodaļas pēdējā kursa audzēkņi, kuri izvēlējušies diplomdarbus veidot tieši animācijas tehnikā. Pieci ir daudz, vēl piebilst Dzintars Krūmiņš. Bet viņš to nesaista tieši ar „Straumes” panākumiem.
Cik monumentāls darbs ir animācija, zina arī Rozentāla skolas animācijas diplomandi Augusts Šmelcs, Džesika Grebeņuka, Nils Vērītis, Agata Lesika un Sofija Mihailova.
--
Ginta Zilbaloža skolas laika īsfilmas var noskatīties viņa „Vimeo” kontā. -
Rakstnieks, atdzejotājs un literatūrzinātnieks Juris Rozītis ieradies Rīgā, lai atklātu savu jaunāko romānu "Displaced Person. Kāda latvieša stāja svešumā". Par dzīvi trimdas latviešu sabiedrībā un ārpus tās pagājušā gadsimta septiņdesmitajos gados un pašreiz saruna Kultūras rondo studijā ar Juri Rozīti un grāmatas redaktoru Guntaru Godiņu.
Romāns “Displaced Person. Kāda latvieša stāja svešumā” izseko jauna cilvēka dzīvei/pieaugšanai trimdas latviešu sabiedrībā un ārpus tās pagājušā gadsimta septiņdesmitajos gados. Romānā īsiem, precīziem triepieniem tēlota dzīve gan Eiropā, gan Austrālijā laikā, kad Rietumu pasaulē krasi mainās sabiedriskās un kulturālās normas, ko pilnā mērā uz savas ādas izbauda arī romāna galvenais varonis Jūlijs Vēzis un visi viņa alter ego. Romāna centrā — jauna cilvēka neizbēgamā dumpošanās un grūtais lēmums, kas jāpieņem pašam: kustēties pa vai pret straumi. -
Izstāde "Dzimšanas diena" galerijā "Daugava", kuru atklās 10. janvārī, ir tikai viens no iemesliem, lai Kultūras rondo tiktos ar gleznotāju Alekseju Naumovu. Mākslas valoda un pieredzētais ārpus Latvijas ir pieturas punkti sarunā ar jubilāru Alekseju Naumovu.
Savukārt līdz 9. martam Cēsu izstāžu namā aplūkojama Ilzes Raudiņas un Alekseja Naumova gleznu izstāde "Ultraskaņa". Tā ir skolotāja un viņa kādreizējās audzēknes glezniecības darbu kopizstāde.
Alekseja Naumova darbi šobrīd skatāmi arī Tallinā, bet jau nākamajā dienā pēc izstādes atvēršanas Rīgā, mākslinieks dosies uz Parīzi, lai gleznotu.
Sarunā arī atklājas, kura krāsu tūbiņa viņa paletē ir tukša visātrāk.
"Tirkīzzaļais un citrondzeltens. Violeta, tāda magic krāsiņa, tā arī kaut kur beidzas. Dažreiz pat te nevar nopirkt, tad jāpasūta. Kad braucu gleznot, tās krāsas un materiāli ir lētāk Venēcijā vai Parīzē. Krāsas un varbūt apakšrāmji," atklāj Aleksejs Naumovs.
Un kā ir gleznot Živernī (Francijā), kur vajag atļauju no Francijas kultūras ministrijas, lai vispār gleznotu, un vajag parunāt ar Klodu Monē, lai darbs izdotos.
Vēl stāsts par kopdarbu ar animācijas režisori Rozi Stiebru "Sirds likumā". -
Vai kādreiz esat domājuši, kā jūsu mūzikas klausīšanās pieredzi ietekmē smaržas, ko jūtat apkārt? Apzināti pievērsties ožas un dzirdes mijiedarbei varēs 8. janvāra vakarā Latvijas Komponistu savienības telpās, kur notiks pasākums „Smaržu mūzika”. Tajā varēs klausīties un smaržot argentīniešu komponista Bruno Meša darba „Osmosonic Study No 5” fragmentus. Pasākumu rīko jaunā smaržu galerija „Nāsī”, kas kopš pērnā gada rudens mērķtiecīgi aicina paplašināt mākslas baudīšanas maņu pieredzi.
-
Tabakas fabrikas kvartāls ieguvis jaunu elpu un telpu. Dodamies neklātienē uz Latvijas Kultūras akadēmijas jaunajām telpām Miera ielā bijušajā Tabakas fabrikā, bet studijā par iecerēto un pašreizējām iespējām darboties jaunajā kvartālā izvaicājam Kultūras akadēmijas rektoru Dāvi Sīmani.
- Mehr anzeigen
