Folgen
-
Stāsta Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūta vadošais pētnieks Aigars Lielbārdis.
Debesu grāmata ir neliela apjoma pašdarināta grāmata, burtnīca vai atsevišķa papīra lapa, kuras saturā ir vēstīts par šā teksta dievišķu izcelsmi, t. i. – nonākšanu uz zemes no debesīm. Grāmata latviešu valodā senāk nozīmēja vēstuli, tad precīzāk tās būtu saucamas par debesu vēstulēm.
Ir izdalāmi vairāki debesu grāmatu tipi – Miķeļa, Londonas, Ķeizara Kārļa, Grāfa Filipa grāmata u. c., ko nosaka saturs. Šīm grāmatām var būt vairākas daļas – 1) tiek uzskaitītas 42 gada nelaimīgās dienas, kurās neko jaunu nedrīkst uzsākt, piemēram, stādīt, laulāties, jo tad nesekmēsies. Šīs dienas tiek saistītas ar kādiem nelaimīgiem notikumiem, kas minēti Bībelē, tostarp no Jēzus dzīves; 2) tiek izstāstīts kāds no debesu grāmatu tipiem. Piemēram, Miķeļa grāmatā ir vēstīts, ka šī grāmata atrasta Osteinkā Triju ķēniņu dienā un to no debesīm nonesis eņģelis Miķelis, tā esot drukāta 1704. gadā.
Citās iesūtītajās buramvārdu grāmatiņās Osteinkas vietā minēta Olterna, Osti klosteris, Osteina, Olšteina u. c. varianti, arī Londonas pilsēta jeb Londone. Tādēļ to nereti sauc arī par Londonas grāmatu.
Otrs visai izplatīts tips ir Ķeizara Kārļa grāmata. Tās saturā vēstīts, ka 185. gadā šī grāmata atrasta uz Pestītāja kapa, un, kad ķeizars Kārlis „uzņēmis” franču zemi, to viņam dāvinājuši jeb šķiņķojuši. To ķeizars licis nodrukāt ar zelta burtiem. Šī grāmata pasargā no nāves, ievainojumiem, kā arī turama klāt, lai atvieglotu dzemdības un pasargātu bērnu.
Gandrīz visās debesu grāmatās ir teikts, ka jāievēro svētās dienās nestrādāt, bet gan iet baznīcā, nebūt lepniem, dalīties ar nabagiem, nekrāt zeltu un sudrabu.
Kas neievēros šos noteikumus, tie nekādu svētību nedabūs, bet tie, kuriem šī grāmata ir mājās, būs pasargāti no pērkona, uguns un ūdens briesmām, kā arī tie, kas to nēsās līdz, būs pasargāti no dažādiem ieročiem un netiks ievainoti.
Debesu grāmatas latviešu vidū bija izplatītas jau 19. gadsimta otrajā pusē. Līdz ar rakstītprasmes apguvi plašākā sabiedrībā buramvārdu grāmatiņas kļuva teju par modes lietu, ļaudis tās pārrakstīja cits no cita.
Debesu grāmatu saturā minētie aizrādījumi, paredzamie sodi, kā arī glābšana no dažām briesmām un ieročiem padarīja tās par aizsardzības līdzekli no ugunsgrēka, zibens, ievainojumiem un citām nelaimēm.
No Latvijas Kara muzeja krājuma zināms, ka arī Otrajā pasaules karā latviešu karavīriem bijušas līdzi Debesu grāmatas, sauktas arī par „Dieva vārdiem”, taču daļa no tām nākusi no kritušo karavīru personīgajām mantām. -
Stāsta režisors Jānis Cimmermanis.
Bērnība, pasakas, lelles, fantāzija, iztēle. Šo piecdesmit deviņu gadu laikā leļļu filmu studija, vēlāk “Animācijas brigāde”, ir radījusi vairāk nekā 160 filmu. Ja pieskaita mācību un reklāmu filmas, to skaits būtu daudz lielāks. Scenāristi, mākslinieki, režisori – katrs nāk ar savām idejām, fantāzijām, sapņiem, risinājumiem, domu un stila daudzveidību.
Kādas lelles tik nav veidotas! – cilvēki, dzīvnieki, kukaiņi, pasaku tēli, fantastiski kosmosa radījumi, spoki…. Ļoti mazas – viena centimetra līdz pāri par metru augumā. Izrādās, lelles spēj dzīvot, priecāties, skumt, spēj darīt visu, uz ko ir spējīga scenāristu un režisoru fantāzija, arī skatītāju iztēle.
Lelles dažreiz izrāda savu raksturu un sāk dzīvot neatkarīgu dzīvi, mainot iepriekš paredzētos spēles noteikumus.
Bieži tiek uzdots jautājums: kur un kā rodas šie notikumi? Asprātīgie, absurdie atgadījumi. Atbilde ir vienkārša – jāatver acis un jāpaskatās sev apkārt!
Gandrīz katras filmas pamatā ir reāla dzīves situācija. Daudzi vēl atceras notikumu ar Rīgas centrālo pieminekli – tas bija risks, filma “Piemineklis”. Ar Māri norunājām, ka sēdēsim kopā un brauksim vienā virzienā. Filmu nofilmējām trieciena tempā, 15 dienu laikā. Pirmizrāde bija Islandes filmu festivālā. Filmu uzņēma piesardzīgi, līdz brīdim, kad avīzēs parādījās foto ar īsto gulošo pieminekli Rīgā. Vēl notikumi filmā “Rekets”, – šī parādība bija stipri izplatīta deviņdesmitajos gados. Filma “Rietumu ekspresis”,
Māra Putniņa scenāriji bija apveltīti ar nevienam nezināmu, neizskaidrojamu, notikumu paredzēšanu. Daudzi no filmās attēlotajiem notikumiem piepildījās – īsta mistika! Beidza eksistēt Rīgas kinostudija. Pazuda “Banka Baltija”. Strīdi un nebūšanas filmā “Parlaments”…
Vienīgā filma par ļoti skarbu tēmu bija filma “Ceļš”, kurā attēlota iznīcība, atomkara sekas, un tomēr vēl paliek cerība par dabas un cilvēka nekontrolētās rīcības atveseļošanos.
Leļļu studija no sākta gala centās pārsteigt skatītāju, likt noticēt, ka notiekošais uz ekrāna ir īstenība. Personīgi man patika laiks, kad filmējām uz 35 mm filmas. Katra epizode bija nopietni jāpārdomā, tehniski jāsagatavo, jo pat neliela kļūda varēja iznīcināt ilūziju. Tā spoku filmā “Viesnīca”, spokiem bija jābūt caurspīdīgiem, gaisīgiem, viņiem vajadzēja iet cauri sienām, parādīties un izgaist.
Tagad, datora laikmetā, tas viss ir diezgan ātri un samērā viekārši paveicams, toreiz tas prasīja krietni ilgāku laiku. Tā filmas “Viesnīca” finālā ir krāsains salūts, ko filmējām vairākas reizes. Tāpat filmā “Rietumu ekspresis” auto dzenas pakaļ bez vadības palikušajam vilcienam – vienlaicīgi kustējās vilciens, blakus – ceļš ar auto un arī stāsta varoņi.
Mūsu leļļu kino filmās piedalās ne tikai lelles, bet arī dzīvi aktieri. Burova “Tīģeris ņau-ņau” rudā kaķa lomā darbojās septiņi rudi astaini aktieri. Filmā “Ragainais māls” galvenajā vecā velna lomā iedzīvojās aktieris Ēvalds Valters. Un kur nu vēl aktieru balsis: Vera Singajevska “Si-si-dra”, Velta Skurstene “Poēm pa kūlšen”, Uldis Dumpis filmā “Vanadziņš”, Jānis Paukštello filmā “Mana paradīze”. Filmu “Lielais Indriķis” ieskaņoja daudzi populāri Rīgas teātru aktieri un aktieru kursa studenti, jo lomu skaits pārsniedza trīsdesmit.
Mūsu studijas darba mērķis ir viens – nest skatītājiem prieku, neskatoties, cik jauns vai vecs viņš arī nebūtu. Kaut uz mirkli aizmirsties un noticēt ekrānā redzamajam brīnumam. Paskatīties uz dzīvi un sevi ar smaidu, bet varbūt uz brīdi atgriezties bērnībā. -
Fehlende Folgen?
-
Stāsta Rīgas ielu pētnieks Edgars Lecis.
Ielas nosaukums saistīts ar nelielo Speķa ielu pie Salu tilta, kas savieno Lastādijas un Mazo Kalna ielu. Kaut arī šī iela pirmoreiz zināma tikai no 1885. gada, kad Avotu iela jau sen bija izveidota, tā nes Speķupes attekas vārdu, kas šajā vietā atdalījās no Daugavas. Speķupe tecēja līdz Kubes kalnam tagadējās Esplanādes rajonā, kur pagriezās un ieguva Rīdziņas nosaukumu. No Rīdziņas upes savukārt radās pašas Rīgas pilsētas nosaukums. Klausītāji paši var izdomāt, kā sauktos Latvijas galvaspilsēta, ja atteka līdz pat ietekai Daugavā turpinātu nest Speķupes vārdu.
Pilsētai attīstoties, Speķupe 18./19. gadsimtā pamazām aizsērēja un tika aizbērta. Izmainoties hidroloģiskajam režīmam, aizbērtās Speķupes vietā mūsdienu Avotu un Lāčplēša ielas krustojuma rajonā radās mitrājs un avotu vieta, no kuriem tika ņemts ūdens pilsētas vajadzībām.
Kad 1810. gadā pirmoreiz tika pieminēta iela, kas no Lielās Smilšu (tagad Lāčplēša) ielas veda ziemeļaustrumu virzienā, tā tika nosaukta par Avotu ielu un saglabājusi šo nosaukumu nemainīgu visos vēstures posmos.
Tiesa, iesākumā tās bija divas ielas – Mazā Avotu iela līdz Ģertrūdes ielai un Lielā Avotu iela – līdz Lienes ielai.
Pirmatnējā ielas apbūve kopā ar citām Rīgas priekšpilsētām tika nodedzināta 1812. gadā, kad Rīgai tuvojās Napoleona karaspēks. Iespējams, 19. gadsimta vidū Avotu ielas nosaukums ieguva mazliet ironisku nokrāsu, jo vismaz no 1867. gada ielas galā, tur, kur tagad atrodas Pāvila baznīca, bija vieta, kur tika izgāzti pilsētas tualešu atkritumi.
Ņemot vērā to, ka pa Avotu ielu kursēja asenizatoru zirgu rati, iela tolaik nevarēja būt pati prestižākā pilsētā.
Tomēr jau divdesmit gadus pēc tam tieši šajā vietā sāka celt Pāvila baznīcu. To iesākumā projektēja Latvijas Universitātes vēsturiskās ēkas arhitekts Gustavs Hilbigs, bet pēc viņa nāves – Gustava dēls Hermanis Hilbigs. Baznīcas altārgleznu 1937. gadā radīja Jānis Roberts Tilbergs, kuram jau pēc četriem gadiem nācās gleznot Josifa Staļina portretu.
Vienlaicīgi ar baznīcas celtniecību izveidoja Lauvas (mūsdienu Pērnavas) ielu, bet mazliet vēlāk – Rumpmuižas (mūsdienu Augusta Deglava) ielu un Ērgļu (mūsdienu Jāņa Asara) ielu.
1901. gadā atklāja Rīgas elektriskā tramvaja tīklu un viens no maršrutiem gāja arī pa Avotu ielu ar galapunktu Asara un Tallinas ielas krustojumā.
Tā rezultātā 20. gadsimta sākumā ielas apbūve strauji attīstījās, daudzas ēkas tika uzceltas no 1908. gada līdz Pirmajam pasaules karam. Iela saglabājusi savas apbūves raksturu līdz pat mūsdienām un veido Avotu apkaimes centrālo asi. -
Stāsta kinokritiķe, Rīgas Starptautiskā kino festivāla (Riga IFF) radošā direktore Sonora Broka.
Kino festivālu vēsture ir aizsākusies ar kādu sarīkojumu jau 1898. gada 1. janvārī Monako. Vēlāk tam parādījās līdzinieki Turīnā, Milānā, Palermo, Hamburgā un Prāgā. Savukārt pirmā balva tika pasniegta itāļu kinofestivālā, ko organizēja Limjēru brāļi 1907. gadā.
1932. gadā ar filmu “Doktors Džekils un Misters Haids” tika atklāts Venēcijas kinofestivāls, kas bija pirmais no regulāri, ik gadu notiekošajiem plašiem starptautiskajiem festivāliem.
1939. gadā Parīzē tika izziņots, ka septembra sākumā gaidāms pirmais Kannu kinofestivāls, bet Otrā pasaules kara norises ieviesa drūmas izmaiņas arīdzan festivālu vēsturē, un pirmoreiz Kannas pulcēja kino zvaigznes no visas pasaules vien 1946. gada oktobrī. Tajā piedalījās delegācijas no 19. valstīm, tika izrādītas pēdējos sešos gados tapušas Amerikas filmas, notika dažādas pieņemšanas un svinības.
Uz Kannu iedvesmas viļņa pirmajos pēckara gados tika izveidota virkne joprojām pastāvošu, ievērojamu festivālu Lokarno, Karlovivaros, Edinburgā, Briselē, un 1951. gadā arīdzan Berlīnē.
Berlīnes starptautiskais kino festivāls jeb Berlināle tās dibināšanas brīdī pildīja divas funkcijas. Pirmkārt, vācu kino industrija, īpaši Berlīnē bāzētās producentu kompānijas, piedzīvoja dziļu krīzi, tādēļ festivālu redzēja kā kino tradīciju atjauninātāju un Berlīnes kā kino metropoles popularizētāju. Otrkārt, tā bija stratēģiska amerikāņu investīcija Vācijas pēckara kultūras dzīvē – festivāla organizētājiem nācās cieši sadarboties ar Berlīnē esošajām amerikāņu institūcijām, notikumam bija jākļūst par Rietumvācijas un Berlīnes atdzimšanas simbolu, par nozīmīgu Eiropas kultūras centru.
1971. gadā Berlināles programma tika papildināta ar sadaļu Forum des Jungen Films, kas mūsdienās ieguvis saīsinātu nosaukuma versiju – Forum. Tam tiek atlasīti avangarda, eksperimentālie kino darbi, esejas, ilgtermiņa novērojumi, politiskās reportāžas un vēl neatklātas kinematogrāfiskās ainavas. Tieši Forumā pagājušogad tika izrādīta un INTERFILM žūrijas balvu saņēma Dāvja Sīmaņa filma “Marijas klusums”.
Sākotnējais festivāla izveides mērķis ir piepildīts ar uzviju – kopš 1951. gada Berlināle ir transformējusies no Aukstā kara instrumenta par vienu no trim Eiropas nozīmīgākajiem kino festivāliem, līdztekus Kannām un Venēcijai.
Ik gadu tajā tiek izrādītas ap 200 filmu, kuras noskatās ap 500 000 skatītāju. Nemierīgā pēckara perioda un sadalītās pilsētas unikālās situācijas radītā Berlināle ir kļuvusi par starpkultūru apmaiņas vietu un platformu sociālo problēmu kritiskai kinematogrāfiskai izpētei. Līdz šai dienai Berlināle tiek uzskatīta par vispolitiskāko no visiem lielākajiem kino festivāliem.
Tas nereti atspoguļojas arī žūrijas lēmumos – pagājušogad festivāla galveno balvu – Zelta lāci saņēma Francijas un Senegālas dokumentālā filma “Dahomejas republika” par kolonizācijas mantojumu. -
Stāsta muzikoloģe Ligita Ašme.
Vispirms ieklausīsimies, ko vēsta citāts no recenzijas par kādu koncertu Toronto, Kanādā, 1965. gada oktobrī:
“Nav šaubu, ka Aleksandra Okolo-Kulaka 25 gadu mūziķa gaitām veltītais jubilejas koncerts, kurā atskaņoja viņa pēdējo deviņu gadu darbus, to vidū vairākus pirmatskaņojumus, 31. oktobrī Toronto bija pielīdzināms revolucionāram notikumam, jo pirmoreiz latviešu koncertā atskanēja elektroniskā mūzika”.
Tā rakstījis Alvils Vītrups laikrakstā “Latvieši Amerikā”. Tas liecina, ka trimdas latviešu sabiedrība, kuras muzikālā gaume bija samērā konservatīva, tomēr spēja novērtēt, cik drosmīga ir komponista Aleksandra Okolo-Kulaka izšķiršanās klausītājiem parādīt eksperimentu – mēģinājumu ar tajā laikā pieejamajiem līdzekļiem veidot elektroniskās mūzikas skanējumu.
Aleksandrs Okolo-Kulaks elektroniskās mūzikas skanējumu izmantojis divos atšķirīgos veidos. Vienā kompozīcijā viņš apvienojis soprāna balsi, klavieres un čellu kopā ar magnetofona lentā ierakstītām skaņām, kuras izveidojis ar elektroniskas aparatūras palīdzību studijā "Electronic Music Studios Manhattan Research Inc.” (informācija par to lasāma trimdas žurnālā “Treji vārti”, 1993.03.01.). Šai kompozīcijai viņš devis nosaukumu “Trīs fragmenti solo balsij, čellam, klavierēm un elektroniskai lentei Nr. 3, Nr. 7 un Nr. 9”. Turpretim otrā skaņdarbā ar nosaukumu “Elektroniska epizode” čellam un klavierēm Aleksandrs Okolo-Kulaks ar instrumentu dažādu spēles paņēmienu palīdzību imitējis elektroniskās mūzikas skanējuma īpatnības.
Kā vēsta laikraksts “Latvija Amerikā”, koncertā “Trīs fragmentu solo balsij, čellam, klavierēm un elektroniskai lentei” atskaņošanā piedalījies komponists pats:
“Līdzās soprānam, čellam un klavieru spēlei uzvirmo neparasti, bet vareni skaņu viļņi, kas brīžiem pāriet it kā svilpšanā, it kā tālrakstes mašīnas ritmam līdzīgā klaboņā, taču melodiskā. Tad skaņas atkal plūst plaši, brīvi un dzirdīgi. Vibrācijas... Tā ir elektroniskā mūzika.
Vēl klausītāja auss ar to nav gluži apradusi, kad atkal dažādas skaņas savijas un uzmetas gaisā vilinošā kamolā, lai pēkšņi pārtrūktu. Skaņu varenums un dažādība tomēr ir apbrīnojama. Pats komponists – Aleksandrs Okolo-Kulaks – spiež dažādas pogas, skaņu ātruma un stipruma regulētājus, lai elektroniskās mūzikas lente perfekti sakļautos ar Ksenijas Brantes balsi, Mirdzas Nārunas klavierspēli un Dzidra Treimaņa čellu”.
Abas šīs kompozīcijas tā arī palikušas kā vienīgā liecība par Aleksandra Okolo-Kulaka centieniem eksperimentēt ar sava laika novitāti – elektronisko mūziku. Citi viņa skaņdarbi akadēmiskajos mūzikas žanros ieturēti tradicionālā rakstībā. Tomēr šis eksperiments ir apliecinājums viņa neparastajam meklētāja, intelektuāļa talantam, kas izpaudies ne vien drosmīgā izteiksmes līdzekļu izvēlē, bet arī milzīgajā amplitūdā, kādā transformējies viņa radošais process kopš komponista gaitu pirmsākumiem trīsdesmito gadu deju mūzikā līdz novatoriskiem risinājumiem 20. gadsimta akadēmiskajā mūzikā.
Ar savu neparasto dzīves gājumu Aleksandrs Okolo-Kulaks ir interesanta personība latviešu mūzikā. Ieguvis ekonomikas doktora grādu Beļģijā, apguvis mūziku privāti dzimtajā Liepājā, kopš skolas vecuma vienmēr spēlējis klavieres un komponējis. Plašākos starptautiskos panākumus guvis ar savu tango dziesmu “Skumjas”, ko izdevis ar pseidonīmu Saša Vladi. Diriģējis, spēlējis, aranžējis. Komponējis divas operetes, arī orķestra darbus, kormūziku, vokālo un instrumentālo kamermūziku gluži akadēmiskā izteiksmē un tur parakstījies ar savu īsto vārdu. Dzīvodams trimdā Ņujorkā, sekojis līdzi laikmetīgās mūzikas attīstībai, arī zinātnes un tehnikas sasniegumiem, ar prieku vadījis automašīnu, iegādājies kino kameru un filmējis. Labi zinājis vairākas valodas – latviešu, poļu, krievu, franču, angļu brīvi un daļēji arī spāņu valodu. Lasījis jaunāko literatūru angļu un franču valodā par jaunākajām kompozīcijas tehnikām. Tāpēc elektronika viņa mūzikā nav nejaušība. Gluži pravietiski viņš to raksturojis savās lekcijās trimdas latviešu inteliģences aprindās, intervijās un sarunās:
“Elektroniskā mūzika ir jauna, bet tik fascinējoša ar savu krāsu, spēka un skaņu kombinācijas iespējām, ka tai pieder nākotne.
Lielākais šķērslis tās popularizēšanā pagaidām ir speciālas elektroniskas studijas nepieciešamība, kuras iekārtošana prasa prāvus līdzekļus. Tādēļ ap 99 % elektroniskās mūzikas ASV rodas pie universitātēm – Kolumbijā, Prinstonā u. c., kur mūzikas profesori var lietot elektronisko aparatūru pēc patikas un aizvadīt dienas, meklējot skaņu un ritmu kombinācijas un tās komponēt. Kas kādreiz apmeklējis elektroniskās mūzikas koncertus Kolumbijas universitātē, tas tos nekad neaizmirsīs!” -
Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūta vadošais pētnieks Aigars Lielbārdis.
Mūsdienās latviešu buramvārdu lielākā krājuma glabātāja ir Latviešu folkloras krātuve. Tās krājumā glabājas vairāk nekā 54 tūkstoši buramvārdu vienību jeb atsevišķu tekstu. Tas ir viens no lielākajiem buramvārdu krājumiem Eiropā. Vairums no buramvārdiem pierakstīti un iesūtīti Latviešu folkloras krātuvei starpkaru periodā, visai drīz pēc krātuves dibināšanas 1924. gadā.
Šo lielo apjomu raksturo un izskaidro gan tas, ka buramvārdi latviešu sabiedrībā iepriekšējos gadsimtos ir bijuši zināmi un visai izplatīti, gan tas, ka buramvārdu, tāpat kā citu folkloras žanru un materiālu vākšanā 20. gs. 20.–30. gados bija iesaistītas Latvijas skolas. Kā arī tas, ka konvencionālā medicīna nebija tik pieejama, un sabiedrība izmantoja citus jeb tautas ārstniecības veidus.
Skolēni visbiežāk buramvārdus pierakstīja no saviem vecākiem vai vecvecākiem, tad tos iesniedza skolotājam vai skolas pārzinim, kas tos apkopoja un tālāk nosūtīja Latviešu folkloras krātuvei.
Gadījās, ka skolēni arī norakstīja viens no otra vai arī no jau publicētiem materiāliem. Savukārt padomju periodā buramvārdu iesūtīšana mazinājās, jo buramvārdu kā pagājušo laiku māņticības palieku vākšana un izpēte netika atbalstīta okupācijas varas un sistēmas politisko uzstādījumu un ideoloģijas dēļ.
Lielajā latviešu buramvārdu apjomā var izdalīt vairāk nekā 140 dažādas buramvārdu grupas, kas paredzētas dažādiem mērķiem, taču vairums no buramvārdiem ir dziednieciski, t. i. – tie ir paredzēti cilvēka vai mājlopu slimību ārstēšanai.
Piemēram, rozes vārdi – rozes ārstēšanai, asins vārdi – asiņošanas apturēšanai, zobu sāpju vārdi – līdzeklis pret zobu sāpēm, zagļu vārdi – lai piesietu zagli, lūzuma vārdi – lai dziedinātu lūzumus, vīveļu vārdi – lai ārstētu lopiem vīveles u. c. Šādu dalījumu izmanto gan buramvārdu pētniecībā, gan arī paši buramvārdu lietotāji, tostarp, vārdotāji un dziednieki savos pierakstos.
Vēl 20. un 21. gs. mijā buramvārdi bija nozīmīga tautas medicīnas daļa – tos lietoja, lai apvārdotu slimības. Taču šobrīd buramvārdu lietotāju skaits mazinās un buramvārdu izmantošana kļūst par pagātnes tradīciju, tekstiem vairs nogulstot tikai krātuves plauktos. Taču izmantojot mūsdienu iespējas, buramvārdu teksti ir digitalizēti un skatāmi Latviešu folkloras krātuves digitālajā arhīvā garamantas.lv sadaļā Latviešu buramvārdu digitālais arhīvs.
Laikam ejot, attieksme pret buramvārdiem ir mainījusies – no tekstiem, kas slēpjami no svešām acīm, tie šobrīd ir brīvi pieejami visiem interesentiem. -
Stāsta režisors Jānis Cimmermanis.
Kinofilmas galvenās sastāvdaļas – attēls, teksts, krāsa, mūzika, trokšņi. Mūsu studijas filmās mūzika stādā paralēli attēlam. Rada noskaņu, palīdz skatītājam emocionāli pieslēgties redzamajam. Mūzika bieži vien izceļ, pastiprina ekrānā redzamos notikumus. Dažreiz apslēpj filmā radušās neveiklības. Komponists ir, tā teikt, pirmais skatītājs, arī pirmais jaunās filmas vērtētājs.
Mārtiņš Brauns bija komponists, ar kuru es visvairāk tiku sastrādājies. Ar Mārtiņu bija ļoti interesanti un jautri sadarboties. Viņam patika studijas “Animācijas brigāde” filmas. “Jo trakāk, jo labāk!”, tā teica Mārtiņš.
Notiek pirmā filmas materiāla atrādīšana komponistam. Mārtiņš, pāris reizes noskatījies materiālu, jautā: “Ko tu īsti gribi? Tur tāpat viss ir skaidrs!” Tad tika sastādīts mūzikas gabalu saraksts (ēdienkarte). Vairākkārtīgi pārrunāti un skatīti fragmenti; paralēli pirmās mūzikas tēmu improvizācijas, akcenti, piedāvāti mūzikas instrumenti.
Visvairāk tādās reizēs no Mārtiņa cieta sintezatora slēdži un taustiņi – ja kas nesanāca pēc viņa ieceres, Mārtiņš lamāja sintezatoru par cūku, kas nedara to, ko viņš grib.
Kad bijām izgājuši tam visam cauri, viņš noteica: “Man viss skaidrs, es padomāšu.” Mārtiņš domāja ātri. Gadījās arī tā, ka nepaspēju nonākt mājās, kad viņš jau zvana: “Kā tev patīk šī tēma? Vai derēs?” Viņš spēlē, es klausos telefonā.
“Avārijas brigādes” sērijām nofilmējām sākuma titru ar lāci un Lāčplēsi.
Es saku: “Mārtiņ, vajag kaut ko lielu, varonis taču!” Mārtiņš atbild: “Būs “Rīga dimd”, un finālā tas pats, tikai rotaļīgi, kā joks.” Un tad radās iespaids, ka Mārtiņš jau dzird, kā skan filma.
Viņš jautā: “Kad vajadzīgs?” Es atbildu: “Drīz.” Mārtiņš atbild: “Būs!” Tā arī notika, šī tēma skan visās seriāla filmās.
Filmās par Avārijas brigādi izmantojām fragmentus no pasaules mūzikas dižgaru darbiem. Pirmajā sērijā “Gulbis” skanēja fragmenti no Vāgnera “Loengrīns” galvenā varoņa dziedājuma. Protams arī “Valkīru lidojums” – Valkīras skan visās šī seriāla filmās. Protams, Brauna humoristiskajā apdarē.
Tā, piemēram, mūzika “jūt līdzi” varonim filmā “Iesnas”, ar iesnām sasirgušajam Bembelātam. Situācijas komismu pastiprina fonā skanošā ārija “Nekad, nekad tā nemīlēju dzīvi...” – no Džakomo Pučīni operas “Toska”.
Mārtiņš sarakstījis mūziku vairāk nekā 40 leļļu filmām.
Mūsu studijas filmām muzikālo ietērpu veidojuši vairāki Latvijas labākie, populārākie komponisti, un saraksts būtu stipri garš. Tā Arnolda Burova filmai “Bimini” komponists ir Imants Kalniņš. Ivars Vīgners – filmai “Si-si-dra”. Raimonds Pauls ir komponējis mūziku filmai “Sapnis”. Arī scenāriju autors Māris Putniņš rakstīja mūziku, piemēram, seriālam “Munks un Lemijs”.
Katram no komponistiem ir sava pieeja un metode šāda veida darbam. Vieni diezgan ilgi domā, citiem interesē, vai bez mūzikas būs vēl arī trokšņi vai teksts. Kādi mūzikas instrumenti ir domāti.
Komponisti ir interesanta tauta! Tā ir kā loterija. Noteikti vinnēsi, tikai nezini īsti ko. Bet parasti – lielais laimests neizpaliek. -
Stāsta Rīgas ielu pētnieks Edgars Lecis.
1729. gadā Vecķeipenes muižā piedzima Gustavs Emanuels fon Veismanis, kurš kļuva par Krievijas impērijas armijas inženieri. 18. gadsimta otrajā pusē viņš vadīja dambju izbūvi, kas regulētu Daugavas gultni no Ķengaraga līdz Daugavgrīvai. Daudzas no šīm hidrotehniskajām būvēm ir saglabājušās līdz mūsdienām. Darbu gaitā iegūdams ievērojamus līdzekļus, fon Veismanis iegādājās vairākas muižas, tostarp muižiņu mūsdienu Šarlotes ielā 3. Šo muižiņu fon Veismanis nosauca savas meitas vārdā – par Šarlotentāli.
Kaut arī 19. gadsimta sākumā muižu savā īpašumā ieguva Rīgas daiļdārznieks un Ķemeru parka izveidotājs Heinrihs Vāgners, un turpmāk to sauca par Vāgnera muižu, Šarlotentāles nosaukums saglabājās pašam rajonam.
Pašu Šarlotes ielu izveidoja 19. gadsimta sākumā, nosaucot to par Lēģeru ielu jeb Palesādu ielu. Gan Lēģeru, gan Palesādu ielas vēsturiski Rīgā bijušas vairākas. Šajā Lēģeru ielā ietilpa ne tikai mūsdienu Šarlotes iela, bet arī Matīsa iela līdz pat Krišjāņa Barona ielai. 1885. gadā no Lēģeru ielas daļas un no Trešās Ganību ielas izveidoja Šarlotes ielu. Trešā Ganību iela ir Krišjāņa Valdemāra iela, kuru atdalīja no Šarlotes ielas tikai 1954. gadā.
Šarlotes iela saglabāja nosaukumu dažādās valstīs un politiskajās iekārtās, tomēr īsi pirms Atmodas 1985. gadā tā tika pārdēvēta par Lilitas Bērziņas ielu, bet piecus gadus vēlāk tai atjaunoja vēsturisko nosaukumu.
19. gadsimta vidū Vāgnera muižas vecajai ēkai blakus tika uzcelta vēl viena ēka. 1930. gadā to iegādājās Rīgas Tabakas fabrikas īpašnieks Karīms Samuels Maikapars. Kopš tā laika ēka pazīstama kā Maikapara nams un mūsdienās ir valsts nozīmes kultūras piemineklis.
Vācu okupācijas laikā ēkā dzīvoja Rīgas lielvecākais Hugo Vitroks, bet PSRS okupācijas gados tā bija Baltijas kara apgabala komandiera Ovanesa Bagramjana rezidence. Vēlāk tā kalpoja augstu PSRS viesu izmitināšanai. Rīgas pils remonta laikā šeit rezidēja Latvijas prezidenti.
Tagad Maikapara namā atrodas Japānas vēstniecība. Bet kā tad ar vēsturisko Šarlotes muižiņas ēku? Tā ir kļuvusi par studentu korporācijas "Latvija" mītnes vietu. -
Stāsta kinokritiķe, Rīgas Starptautiskā kino festivāla (Riga IFF) radošā direktore Sonora Broka.
Viss esot aizsācies ar baltvīna pudeli. Volkera Hassemera, Berlīnes senatora kultūras jautājumos, un Berlināles Foruma līdzdibinātājas Ērikas Gregoras pārdomas pie vīna glāzes, kā sniegt lielāku atpazīstamību Eiropas kino, atrada dzirdīgas ausis. Tika nolemts 1988. gadā, ko Eiropas Savienība bija pasludinājusi par Eiropas kino un televīzijas gadu, noorganizēt svinīgu pasākumu “Made in Europe” jeb Eiropā radīta kino godināšanai.
1988. gads ir bijis aizsākums gan Eiropas kino balvai, gan arī Eiropas kino akadēmijai, kas vēlāk pārņēma ceremonijas organizēšanas pienākumus no Berlīnes Senāta.
1988. gada novembrī uz Pirmās Eiropas kino balvas ceremoniju sanākušajai izcilu kino veidotāju grupai radās ideja apvienot Eiropas kino profesionāļus organizācijā, kas pārstāvētu nozari un aizstāvētu tās intereses.
Oficiāli Eiropas kino biedrība, kas vēlāk pārtapa par Akadēmiju tika dibināta 1989. gadā. Starp tās dibinātājiem bija Jirži Mencels, Ištvāns Sabo, Kšistofs Zanussi un Kšistofs Kešlovskis, Klods Šabrols, Hanna Šigula, Bernardo Bertoluči, Stīvens Frīrs un citi, bet pirmais Akadēmijas prezidents bija zviedru kino režisors Ingmars Bergmans. Vēlāk kino akadēmijas vadību pārņēma Vims Venderss, Agņeška Holanda, un kopš pagājušā gada rudens – franču aktrise Žiljeta Binoša.
Pašā pirmajā balvas pirmajā pasniegšanas gadā uz to pretendēja Vima Vendersa “Debesis pār Berlīni”, Billes Augusta “Pelle iekarotājs”, Luija Malla, Kšištofa Kešlovska, Terensa Deivisa, un citu režisoru filmas.
Līdz pat 1997. gadam Eiropas kinoakadēmijas apbalvojumu, tāpat kā pašu balvas statueti oficiāli sauca arī par Fēliksu. Vēlākajos gados statuetes forma tika mainīta – tagad tā ir sieviete krītošā tērpā, netiek lietots arī kādreizējais balvas nosaukums.
Eiropas kino akadēmijā ir ap 5000 biedru, kas ik gadu piedalās balsojumā par Eiropas filmām. Decembra sākumā tiek pasniegtas Eiropas kino balvas 22 kategorijās, ceremonijai katru nepāra gadu notiekot balvas mājvietā, Berlīnē, bet katru pāra gadu kādā citā Eiropas pilsētā, 2014. gadā tā bija Rīga. Līdz šim vislielāko balvu birumu – 8 nomināciju kategorijās – ir saņēmusi Jorga Lantima filma “Favorīte” 2019. gadā. Pagājušā gada izskaņā ceremonija norisinājās 7. decembrī Lucernā, Šveicē.
Līdztekus 4 pilnmetrāžas animācijas filmām no Čehijas, Šveices un Spānijas labākās animācijas filmas kategorijā bija nominēta arī Ginta Zilbaloža filma “Straume”, kas kļuva par uzvarētāju, ierakstot šo datumu Latvijas kino vēsturē.
Saņemot balvu, Zilbalodis teica: ”Šādu filmu bija iespējams radīt tikai Eiropā. Mums ir iespējas izstāstīt oriģinālus, personiskus stāstus, un to nevajadzētu uztvert kā pašsaprotamu.”
-
Stāsta muzikoloģe Ligita Ašme.
Dziesmas, kurām kā autors norādīts Saša Vladi, kopš 20. gadsimta trīsdesmitajiem gadiem bijušas pazīstamas kā sava laika populāri deju mūzikas paraugi. Tomēr vēl ilgi pēc Atmodas daudziem interesentiem nebija zināms, ka autors patiesībā ir Liepājā dzimušais komponists Aleksandrs Okolo-Kulaks, un ka tas ir viņa pseidonīms. Īpatno uzvārdu viņš mantojis no tēva, poļu izcelsmes arhitekta Antonija Okolo-Kulaka.
Vēlēdamies apgūt stabilitāti sološu profesiju, Aleksandrs Okolo-Kulaks pēc ģimnāzijas beigšanas studēja augstskolās Francijā un Beļģijā, iegūstot ekonomikas doktora grādu. Kopš skolas gadiem viņš bija privāti apguvis klavierspēli pie poļu pianista Vladislava Burkata, bet harmoniju un kompozīciju pie Bernharda Ķuņķa, un studiju laikā pelnīja iztiku, spēlējot restorānos un mēmā kino seansos kā tapieris. Ārzemēs viņš apguva ne vien komerczinības un svešvalodas, bet arī iepazina jaunākās vēsmas tā laika populārajā mūzikā, un atgriezies mājās, to prasmīgi izmantoja savās kompozīcijās.
No Aleksandra Okolo-Kulaka deju dziesmām sevišķu ievērību iemantoja tango dziesmas “Skumjas” un “Mīļākā, tu mana laime”.
Tango “Skumjas” sacerēts 1932. gadā, pirmoreiz ieskaņots un izdots Polijā, poļu valodā, bet īsā laikā piedzīvoja tulkojumus divpadsmit valodās un izdots gan notīs, gan skaņuplatēs dažādās valstīs. Tas ļauj saprast, cik talantīgi un veiksmīgi šajā populārās mūzikas žanrā Liepājas komponists sevi pieteica. Tie bija panākumi, ar kādiem varēja lepoties Oskars Stroks, Marks Marjanovskis vai Alfrēds Vinters. Taču Aleksandrs Okolo-Kulaks savas dziesmas izdeva ar pseidonīmu.
Pirmā pseidonīma daļa – Saša – saprotamā kārtā atvasināta no viņa vārda Aleksandrs, bet pseidonīma otrā daļa – Vladi – varētu būt saistīta ar komponista polisko izcelsmi, jo izziņas avotos poļu valodā viņam tiek piedēvēts vārds Vladislavs.
Kāpēc viņš izvēlējās lietot pseidonīmu? Tajā laikā taču dažādus krāšņus skatuves vārdus bieži lietoja skatuves mākslinieki, bet komponisti gan ne. Varbūt iemesls bija ne vien apsvērums neparasto uzvārdu Okolo-Kulaks aizstāt ar skanīgāku, varbūt savu lomu spēlēja arī tas, ka komponists pēc studijām pelnīja iztiku Liepājā kā ierēdnis un tikai trīsdesmito gadu beigās uzsāka profesionāla mūziķa darbu Liepājas teātrī, sākotnēji kā pianists, bet ar laiku arī kā diriģents.
Veiksmīgo karjeru Liepājas operā Aleksandram Okolo-Kulakam izjauca Otrais pasaules karš. Viņš ar ģimeni devās trimdā, vairākus gadus dzīvoja Parīzē, pēc tam apmetās Ņujorkā. Parīzes periodā viņš tika uzņemts Francijas komponistu un izdevēju apvienībā SACEM, bet pēc pārcelšanās uz Ņujorku iestājās arī Amerikas komponistu organizācijā American Music Center. ASV Kongresa bibliotēkas Autortiesību centra izdotie sertifikāti par dziesmu autorību atspoguļo arī Okolo-Kulaka pseidonīmu lietojumu.
Izrādās, ka ar vārdu Saša Vladi viņš arī trimdā publicējis savu deju mūziku, ar īsto vārdu – kompozīcijas akadēmiskās mūzikas žanros, bet dažreiz lietojis vēl arī otru pseidonīmu Alex Windrock, ar kuru Amerikā reģistrējis savas dziesmas.
Lai trimdā pierādītu, ka viņš patiešām ir tas pats autors, kas sacerējis slaveno tango “Skumjas” un saņemtu autoratlīdzības, izdevējam Helmāram Rudzītim pat nācies rakstiski apliecināt, ka pazīst kopš pirmskara laikiem Aleksandru Okolo-Kulaku kā komponistu ar pseidonīmu Saša Vladi.
SACEM atskaitēs norādīts, par kuriem tieši skaņdarbiem maksātas autoratlīdzības, un visbiežāk tā bijusi viņa jaunības gadu dziesma “Skumjas”. Tas parāda, cik ienesīgs komponistam var būt kaut viens veiksmīgs šlāgeris un ka t. s. vieglā mūzika jau 20. gadsimta vidū bieži vien devusi autoriem ne vien plašāku atpazīstamību, bet arī lielāku peļņu, nekā akadēmiskā jeb nopietnā mūzika. -
Stāsta Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūta vadošais pētnieks Aigars Lielbārdis.
Dzirksts, saukta arī par džirksti, džerksti, ir kādas locītavas, biežāk rokas izmežģījums, sastiepums vai saišu iekaisums, kas radies no pārpūles. Sāpošo locītavu grozot vai to viegli saspiežot, ir dzirdama džirkstēšana, gurkstēšana, klusa krakšķēšana – no šīs skaņas arī atvasināts kaites nosaukums.
Dažkārt mūziķiem gadās pārpūlēt vai pārspēlēt roku. Latviešu tautas medicīnā jeb tradīcijās zināmi vairāki dziedēšanas paņēmieni – dzirkstes košana, dzirkstes nosiešana un dzirkstes ievēršana durvīs. Lai izpildītu minētās tautas ārstniecības procedūras, ir nepieciešami vismaz divi cilvēki, jo līdzās darbībai – spiešanai, ievēršanai vai nosiešanai – notiek dialogs starp abiem dalībniekiem. Pirmais prasa: „Ko tu tur dari?” Otrs atbild: „Dzirksti sienu” vai arī „Dzirksti veru”. Tad pirmais saka: „Sien, sien, kamēr nosien!” Vai arī: „Veri, veri, ka vari novērt!”
Dzirksts spiešanu veic ģimenē pirmdzimtais bērns un pēdējais jeb pedelītis parasti vecā mēnesī. Tāpat arī siešanu veic noteiktā laikā – vecā mēnesī vai piektvakarā, darbība jāatkārto vairākas reizes.
Ticējums no Lubānas vēsta, ka roka jāapsien ar sarkanu dzīparu. Tad slimais vaicā: „Ko tur sien?” Sējējs atbild: „Džerksti sienu!” Uz to slimais saka: „Sien, sien, kamēr izsien!” Saruna jāatkārto trīs reizes. Tad rītā roka esot vesela.
Savukārt vēršana durvīs, kā liecina ticējums no Svētes, veicama piektvakarā un slimā roka jāver trijās durvīs. Pie pirmajām un otrajām durvīm vērējs saka: „Veru, veru!” Otrpus durvju viņam jautā: „Ko tu ver?” Pirmais saka: „Dzirksti veru!” Otrs saka: „Ver, ka vari novērt!” Pie trešajām durvīm saka to pašu, tikai vērējs beidzot piemetina: „Novēršu gan!” Tad dzirksts pārejot. Un labāk dzirksti ir vērt durvīs, pa kurām ir mironis nests.
Iespējams, ka senākā pagātnē, bet varbūt arī ne tik senā, piemēram, vēl 19. gadsimtā šāds ārstniecības veids bija visai populārs latviešu vidū. Nenovēlu, bet ja nu tomēr dzirksts ir iemetusies kādā locītavā, šis būtu pirmais ārstniecības veids un pasākums, ko var veikt gan darbā, gan mājās. Turklāt, procedūra nav dārga! Un, kas zina – varbūt palīdz! -
Stāsta režisors Jānis Cimmermanis.
Par leļļu filmu studiju šo to zināju diezgan sen. Dažas filmas arī bija redzētas. Pirmā tikšanās ar meistaru bija laikā, kad Leļļu teātris svinēja izrādes “Velniņi” jubileju: Atveras durvis, ienāk Arnolds Burovs, Arvīds Noriņš, Valentīns Jēkabsons un Gedimīns Kotello. Galanti kungi apsveic māksliniekus, jūtas kā sen gaidīti viesi. Vakara gaitā meistars Burovs uzaicina visus paviesoties leļļu studijā. Tā pirmo reizi skatījos leļļu kino uz lielā ekrāna. Bija daudz nesaprotama, neizskaidrojama, nezināma – kā to var dabūt gatavu? Tā arī viss beidzās – ar gūzmu neatbildētu jautājumu.
Nākošā tikšanās reize notika aptuveni pēc septiņiem, astoņiem gadiem. Biju jau pabeidzis Sanktpēterburgas teātra un kino institūta leļļu teātra fakultāti, biju režisors Rīgas leļļu teātrī.
Doma par Burova studiju kaut kur galvā perinājās. Zināju, ka tikt strādāt šajā elitārajā studijā tā vienkārši nevar, jo darbiniekus uzaicina un atlasa personīgi pats Arnolds Burovs. Par to var aizmirst un nedomāt, bet nē!
Kādu dienu mājās atskanēja telefona zvans no kinostudijas. Mana kundze satraukta saka: “Burovs brauc šurp, grib ar tevi runāt!”
Tikāmies Upesciema centrā, lija lietus, sēdējām uz pussabrukuša soliņa un sarunājāmies. Pareizāk sakot, runāja meistars, es klausījos. Viņš piedāvāja man pamēģināt strādāt pie viņa. Īsti nesapratu, vai tā ir īstenība – manā priekšā tiek pavērtas durvis uz leļļu kino!
Gandrīz gadu pēc mēģinājumiem Leļļu teātrī braucu uz kinostudiju mācīties. Viss bija jāsāk no nulles. Atkal no sākuma.
Meistaram laikam patika mana attieksme pret darbu, varbūt tas, ka arī es nāku no lellēm, vai arī tas, kā viņš teica: “Galva ir uz pleciem un rokas aug no pareizās vietas.”
Meistars bija prasīgs, darbā bija jābūt maksimāli savāktam, precīzam, koncentrētam uzdevuma izpildē. Viņš necieta nevīžību un nolaidību. Atzinība nāca pēc nofilmētā materiāla noskatīšanās. Ja bija kļūdas, tad, gandrīz atvainodamies, meistars teica: “Vispār tā varētu būt, bet tomēr jāpārfilmē.”
Meistars bija daudzpusīga, bet sevī noslēgta personība – to sapratu daudz vēlāk, vākdams materiālus filmai “Meistara slepenā dzīve”. Daudzveidīga, piedzīvojumu un pārdzīvojumu pilna, krāsaina, bet ne viegla dzīve. Tas izpaudās viņa attieksmē pret darbu un kolēģiem. Filmēšanas laikā arī viņš pats ievēroja klusumu.
Ja bija kārtojamas kādas lietas – tās tika kārtotas klusināti, lai netraucētu svēto filmas radīšanas procesu.
Bija arī citādi. Nodārd filmēšanas paviljona durvis, meistars atgriežas no redkolēģijas sēdes, kliedz: “Ko viņi zina, ko viņi saprot! Viņi mani māca, kurā rokā māksliniekam jātur pindzele!” Diena sabojāta. Otrā rītā viss pa vecam.
Attiecībā pret kolēģiem Arnolds Burovs bija laipns, zolīds, galants pret sievietēm. Ak sievietes, sievietes! Vienmēr smaidi, skūpstītas rokas, komplimenti – brīnišķīgi!
Reizēm meistars gribēja palikt studijā viens un vēlreiz pārdomāt paveikto un vēl darāmo. Savu filmu tēlus viņš uzrunāja par mīlulīšiem. Tā bija viņa pasaule. Bija arī atmiņas, ar kurām viņš nelabprāt dalījās. Citreiz, palikdams viens, ņēma rokās ģitāru un klusiņām spēlēja tikai sev.
Dažreiz Buritis, smaidot un ar humora dzirksti, gremdējās bērnības, jaunības atmiņās. Stāstīja, kā bastoja skolu, slēpdamies klavieru kastē. Kā pēc iespējas biežāk izskrējis uz ielas, lai varētu sveicināt savus kaimiņus – Raini un Aspaziju. Viņu interesēja arī mūzika. Viņa vecākais brālis strādāja par viesmīli tolaik Rīgā smalkākajā lokālā “Al-hambra”, kurā viesojās Eiropā un pasaulē slaveni džeza mūziķi.
Mūzika bija viena no viņa mīlestībām, – studijās konservatorijā viņš bija mācījies čella spēli.
Protams, bija draudzība un tikšanās ar sabiedrībā populāriem cilvēkiem – Aleksandru Lembergu, Jāni Žīguru, Niklāvu Strunki, Albertu Terpilovski. Tas bija domubiedru klubiņš, kas tolaik radīja aizdomas un zināmu interesi dažādās valsts iestādēs.
Par meistaru Burovu varētu uzrakstīt lielu, biezu grāmatu, grāmatu par unikālu cilvēku, mākslinieku, radošu personību, kurā būtu stāsti par viņa uzņemtajām ap 40 leļļu filmām: pašu pirmo “Ki-ke-ri-gū”,arī "Kozeti", "Bimini", Čārlijam Čaplinam veltīto triloģiju "Sapnis", "Princese un puma", "Pēdējā lapa", arī "Si-si-dra", "Tīģeris Ņau-ņau", "Papiņš" un vēl daudzām citām... -
Stāsta Rīgas ielu pētnieks Edgars Lecis.
Ielas nosaukuma atslēga ir sarkano ķieģeļu ēka Starta ielā 5F netālu no Brasas stacijas. Starta iela zināma no 1899. gada kā Valču iela, jo 19. gadsimta beigās ielas rajonā tika izveidota Rīgas valču rūpnīca. Pirmā pasaules kara laikā gandrīz visas Rīgas rūpnīcas kopā ar strādniekiem tika evakuētas uz Krievijas impērijas vidieni, un valču rūpnīcas ēkas tika pamestas.
1935. gadā Šveicē Latvijas basketbola izlase jeb Sapņu komanda sensacionāli kļuva par pirmajiem Eiropas čempioniem, tāpēc nākošā gada augustā Latvija ieguva tiesības rīkot nākamo 1937. gada čempionātu. Steidzami tika meklēta vieta un finansējums šī pasākuma rīkošanai, jo basketbola halles Rīgā nebija vispār.
Vispirms esot izskatīts projekts par Vecrīgas Lielās un Mazās ģildes pārbūvi sporta sacensību vajadzībām. Par laimi vēlāk izvēle krita uz bijušās valču rūpnīcas ēku, kuru pielāgoja sporta spēļu vajadzībām.
Pārbūves darbi tika pabeigti tikai dažas dienas pirms čempionāta sākuma. Hallē bijušas vietas 3000 skatītājiem, bet žurnālistu vaajdzībām tika izveidota arī telegrāfa un telefona centrāle. Ar Rīgas valdes lēmumu Valču iela tika pārdēvēta par Starta ielu.
Turnīrā piedalījās astoņas komandas. Čempionātu atklāja Kārlis Ulmanis. Par favorītiem tika uzskatītas Latvijas un Itālijas komandas, tomēr mūsu komanda zaudēja poļiem un netika pusfinālā.
Bet finālmačā Lietuvas izlase, kuras sastāvā spēlēja divi ASV auguši spēlētāji, ar rezultātu 24 pret 23 pārspēja Itālijas izlasi. Šī uzvara aizsāka Lietuvas basketbola kultu, kas turpinās līdz pat mūsdienām.
Tā kā izveidotā sporta halle atrodas tuvu Brasas stacijai, vācu okupācijas laikā Brasas stacija tika dēvēta par Rīgas Sporta halli, savukārt padomju okupācijas laikā ēkā tika ierīkota tanku remonta rūpnīca. -
Stāsta kinokritiķe, Rīgas Starptautiskā kino festivāla (Riga IFF) radošā direktore Sonora Broka.
Neilgi pēc tam, kad 1927. gadā tika dibināta Amerikas Kinomākslas un kinozinātnes akadēmija, Losandželosas centrā, „Biltmore” viesnīcas kristāla zālē notika vakariņas, lai apspriestu jaunās organizācijas mērķus. Viens no šiem mērķiem bija izstrādāt metodi, kā godināt izcilus sasniegumus nozarē, tādējādi veicinot augstāku kustīgā attēla radīšanas procesa kvalitātes līmeni. Tobrīd gan Akadēmijas dienas kārtībā aktuālāki bija jautājumi, kas saistīti ar darbaspēku, nozares publisko tēlu, kā arī informācijas nodrošināšanu tehnoloģiskos un producēšanas jautājumos, un tikai 1929. gada maijā Rūzvelta viesnīcā Holivudā tika pasniegtas pirmās 12 apzeltītās statuetes, ko pazīstam kā “Oskarus”.
Balvas dizaina — bruņinieka, kurš stāv uz filmas ruļļa un tur rokās zobenu – autors bija „Metro Goldwyn Mayer” jeb MGM mākslinieciskais direktors Sedriks Gibonss.
Kinolentes ruļļa spoles pieci spieķi simbolizēja sākotnējās piecas akadēmijas filiāles – aktierus, režisorus, producentus, tehnisko profesiju speciālistus un scenāristus, bet zobens – nozares attīstības un labklājības aizsardzību. Ilgus gadus statuetes tika lietas bronzā un apzeltītas, bet Otrā pasaules kara gados tās tika izgatavotas no ģipša.
Kādēļ Oskars? Pastāv vismaz trīs versijas – aktrise Beta Deivisa apgalvoja, ka statuetes aizmugure izskatījās gluži tāda pati kā viņas vīra Harmona Oskara Nelsona mugura. Žurnālists Sidnijs Skolskis tā nodēvēja balvu, rakstot par Ketrīnas Hepbernas uzvaru 1934. gadā, bet Akadēmijas tobrīd bibliotekārei, vēlāk izpilddirektorei Mārgaretai Herikai statuete esot atgādinājusi viņas tēvoci Oskaru.
1939. gadā laikraksts “Los Angeles Times” pārsteidzīgi nodrukāja uzvarētāju vārdus savā vakara izdevumā, kas iznāca īsu brīdi pirms ceremonijas – pateicoties šai rūgtajai mācībai, balvu ieguvējus turpmāk prese uzzināja vien kopā ar citiem, skatoties ceremoniju.
1953. gadā ASV Kinoakadēmijas balvu pasniegšanu pirmo reizi demonstrēja televīzijā, bet kopš 1969. gada ceremonija tiek pārraidīta arī ārpus ASV. Skatītāju miljoniem lēnām sarūkot pēc 2010. gada, tika nolemts ceremoniju saīsināt, kā arī sākt to agrāk. Tomēr Latvijā “Oskara” ceremoniju joprojām skatās vien rūdītākie kino fani – tās norise pēc vietējā laika sākas nakts vidū.
Mūsdienās Amerikas kinoakadēmijai ir 55 cilvēku valde, kas pārrauga 17 atsevišķas filiāles, kas pārstāv dažādas kino jomas: aktiermākslu, režiju, scenāriju, skaņas montāžu un citas. Kopš 2016. gada, kad valde paziņoja, ka dažādos Akadēmijas biedru sastāvu, tās rindas ir paplašinājušās līdz aptuveni 8000 biedriem. Uzskaitot pāris kritērijus dalībai Akadēmijā: tajā netiek uzņemti ne televīzijas profesionāļi, ne preses pārstāvji, turpretī iepriekšējo gadu nominantiem uz balvu bieži dalība tiek piedāvāta automātiski.
“Oskari” tiek piešķirti 24 kategorijās, un divās no tām, pateicoties Ginta Zilbaloža filmas “Straume” neticamajiem starptautiskajiem panākumiem, šogad ir cerība izskanēt arī Latvijas vārdam.
Šobrīd ir izziņoti īsie pretendentu saraksti uz nominācijām 10 kategorijās, tai skaitā arī kategorijā “labākā ārzemju filma”. Tajā līdztekus tādām Latvijā redzētām filmām kā Metjū Renkina režisētajai “Universālajai valodai”, Magnusa fon Horna “Meitenei ar adatu”, norvēģu drāmai “Armands” un Berlināles „Zelta lāča” ieguvējai Senegālas dokumentālajai filmai “Dahomejas karaliste” ierindojusies arī “Straume”. -
Stāsta muzikoloģe Ligita Ašme
Mūzikas dzīve Liepājā pirms Otrā pasaules kara ir notikumiem bagāta: teātrī operas un operetes diriģē Valters Hāns un Oto Karls, viesojas Nacionālās operas baleta solisti, kafejnīcās un kinoteātros spēlē vietējās džeza kapelas, bet Petersa kafejnīcā vairākus mēnešus uzstājas pat Rīgas tango karalis Oskars Stroks ar savu kvartetu.
Vārds “džezs” kļuvis par modes saukli un tiek piesaukts visāda veida populārās mūzikas sakarā. Droši vien tāpēc, lai viestu liepājnieku prātos par to kādu lielāku skaidrību, ar referātu par moderno mūziku Liepājas mākslas veicināšanas biedrībā 1939. gada 19. martā aicināts uzstāties Aleksandrs Okolo-Kulaks. Viņa vēstījums tiek uztverts ar ievērību un citēts arī vietējā presē:
„Vieglu spriedumu par džesu pamudina apstāklis, ka džess pazīstams galvenā kārtā kā viegla dejas vai operetes mūzika, - noslēgumā konstatēja referents,
bet ņemot vērā tā bezgalīgās iespējamības, referenta domas ir, ka nākotnes mūzikā džesam būs ievērojama loma”.
No kurienes jaunajam ekonomikas doktoram ar neparasto uzvārdu šāds visnotaļ kompetents spriedums? Viņš dzimis Liepājā, poļu izcelsmes arhitekta ģimenē, absolvējis Liepājas Aleksandra ģimnāziju, klavierspēli apguvis privāti. Jaunumus izklaides mūzikā iepazinis, kad studējis komerczinības Eiropas augstskolās un tur iztiku pelnījis, spēlējot klavieres gan restorānos, gan kā tapieris mēmā kino seansos.
Ar panākumiem komponējis dziesmas, kas ar pseidonīmu Saša Vladi izdotas Latvijā, Polijā un citās valstīs. Viņa tango “Skumjas” īsā laikā piedzīvo tulkojumus divpadsmit valodās un iemanto plašu popularināti arī ārzemēs.
Latvijā to vairākkārt ieraksta un izdod skaņuplatēs izdevniecība “Bellaccord-Electro”. Šajos gados Okolo-Kulaks komponē arī opereti “SOS”, un septiņpadsmit dziesmas no šīs operetes izdotas Polijā.
Aleksandra Okolo-Kulaka talantu pamana Liepājas teātra vadība, piedāvā viņam darbu, un viņš izlemj no ierēdņa kļūt par profesionālu mūziķi. Sākumā piedalās teātra koncertos gan kā pianists, gan kā diriģents, vadot orķestri, kurš reklāmās un recenzijās parasti dēvēts par džeza orķestri.
1942. gada vasarā Aleksandrs Okolo-Kulaks īsteno ilgi lolotu ieceri: kļūst par jaunā varietē teātra “Diāna” māksliniecisko vadītāju, veido programmas kā aranžētājs, pianists un diriģents, kā arī komponē teātrim veltītu dziesmu, maršu-fokstrotu “O, Diāna!”.
Liepājā tas ir kaut kas vēl nebijis un piedzīvo milzīgu interesi. Par teātra “Diāna” atklāšanu prese raksta: “Tikko kā sastādītais džeza orķestris Aleksandra Okolo-Kulaka vadībā jau teicami saspēlējies un arī priekšnesumā dzīvs un elastīgs”.
Taču pēc dažiem mēnešiem Okolo-Kulaks no šī darba atsakās, jo nevēlas pakļauties vācu okupācijas varas prasībām iestudēt programmas tikai vācu armijas izklaides vajadzībām.
Drīz pēc tam viņš Liepājas teātrī sekmīgi debitē jau kā operešu un baletu diriģents. Viņa pirmo uzstāšanos operetē “Zilā maska” vietējais laikraksts vērtē atzinīgi:
“Operetes muzikālā vadība atradās Aleksandra Okolo-Kulaka rokās. Savu uzdevumu viņš visumā veica apmierinoši un ar labu izpratni izvadīja izrādi cauri visiem džesa mūzikas sinkopisko ritmu bangojumiem”.
Liepājas teātris, atbalstot talantīgā mūziķa izaugsmi, izkārto komandējumu uz diriģentu kursiem Zalcburgas Mozarteum, kur Aleksandrs Okolo-Kulaks mācījies pie slavenajiem diriģentiem Klemensa Krausa un Hansa Svarovska. Diemžēl Otrā pasaules kara dēļ viņš vairs nevar Liepājā atgriezties un ar ģimeni dodas uz Parīzi un vēlāk uz Ņujorku. Amerikā viņš izmēģina spēkus kā diriģents, piemēram, vadot orķestri Kola Portera mūziklā “Skūpsti mani, Ket!”, diriģējot audzēkņu orķestri Lindenvudas mūzikas skolā, turpina darbu populārajā mūzikā kā redaktors un aranžētājs izdevniecībā Robins Music Corp. Ņujorkā viņš komponē otru opereti “Padomju miljonāri” un virkni deju dziesmu, tomēr ar gadiem vairāk pievēršas komponēšanai akadēmiskās mūzikas žanros. -
Stāsta Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūta vadošais pētnieks Aigars Lielbārdis
Pirmā latviešu tautasdziesma latviešu valodā ir pierakstīta 1584. gadā un lasāma Rīgas tiesas raganu un burvju prāvas protokolā.
Protokols vēsta, ka 1584. gada 11. jūnijā ticis mokās pratināts Īvāns no Alūksnes, no Ingnofera muižas. Viņš apsūdzēts par to, ka protot appūst sāli. Ja viņš kādām šo appūsto sāli iedodot, tad nekādi ieroči nevarot kaitēt.
Domājams, lai Īvāns atzītos, ir notikusi ūdens pārbaude, kas nozīmēja, ka apsūdzēto iemet ūdenī: ja tas grimst, tad ir nevainīgs, ja negrimst – vainīgs.
Bieži vien, lai glābtu savu dzīvību, apsūdzētie atzinās kādā maznozīmīgā noziegumā, piemēram, zādzībā, kādēļ tad arī neesot grimuši. Arī Īvāns atzinās, ka esot linus, labību un divus zirgus nozadzis, tādēļ arī nav varējis nogrimt, šādi cerot izvairīties no nāvessoda, ko izpildīja, sadedzinot uz sārta vai nocērtot galvu. Nāve kā soda mērs 16. gadsimtā draudēja par buršanu, kam pieskaitāma arī sāls "pūšana" un "ieroču apvārdošana".
Īvāns sāli appūtis ar šādiem vārdiem: "Dzelzeniek, trumelniek, atslēdz dzelzu vārtus [...] nosikliedzi vanadziņi [...] dzelzu vārti dārdēdami [...]."
Šie vārdi ir pierakstīti grūti salasāmā rokrakstā, nepilnīgi, mazliet sagrozīti un šķiet nesaprotami. Domājams, ka tos pierakstījis soģis, kas nav pratis latviešu valodu. Tomēr šajos vārdos saklausāms latviešu tautasdziesmai raksturīgais metrs, poētika un minētie tēli.
Savukārt sāls appūšana jeb apsvētīšana bija no Romas katoļu garīdzniekiem un mūkiem aizgūts un apgūts paņēmiens, kas vēl mūsdienās dažkārt tiek lietots dažādu slimību dziedēšanā.
Šis piemērs liecina, ka jau 16. gadsima otrajā pusē latviešu tautasdziesmai bija stabila struktūra un pastāvēja tautasdziesmu tekstveides tradīcija. Tas nozīmē, ka tautasdziesmas, kādas mēs tās pazīstam šodien, ir daudzus gadsimtus sena latviešu tautas dzeja. Šie ir arī senākie pierakstītie buramvārdi latviešu valodā. -
Stāsta režisors Jānis Cimmermanis
Tas čalis izrādījās saprotošs un pretimnākošs... Māris bija ļoti azartisks, asprātīgs, viņu interesēja viss neikdienišķais un neparastais.
Sanāca tā, ka ne pārāk legālā ceļā ieguvu [Endrū Loida-Vebera rokoperas] Jesus Christ Superstar jeb "Jēzus Kristus Superzvaigzne" ierakstu. Piedāvāju to Mārim: taisīsim izrādi ar rokām! Māris aizrāvās. Viņš zīmēja un izgatavoja skatuves ietērpu, es režisēju. Tā bija roku izrāde. Abi samontējām mūziku, Mārim iedalīju Jūdas lomu.
Bez viņa dabas dotajiem talantiem – zīmēšanu, mūziku – Mārim bija fantastiski plastiskas rokas. Likās, ka viņa lielās ķepas ir no gumijas.
Izrāde izdevās. To nospēlējam vēl divas reizes, viena no tām bija Sanktpēterburgas (toreizējās Ļeņingradas) institūtā – tikai studentiem un – nelegāli. Tā sākās mūsu draudzība.
Māris bija draudzīgs un atsaucīgs, nekad neatteica, kad bija vajadzīga palīdzība. Viņam patika zobenu cīņas, man arī. Reiz sarīkojām divkauju. Māris savā pārgalvībā aizmirsa par aizsardzību un rezultāts bija neliels, bet ievainojums.
Mans pretinieks Māris par to nebija nedz dusmīgs, nedz apvainots – pats vainīgs!
Māris savos uzskatos bija brīvdomātājs, negribīgi pakļāvās normām, noteikumiem. Viņam bija savi spriedumi un uzskati, kas bieži vien rezultējās ne parāk labi. Piemēram, atgadījums latviešu literatūras lekcijā.
Kad pasniedzēja pajautāja viņa domas par latviešu literātiem – sarkanajiem komunāriem, Māris atbildēja, ka "viņus visus vajadzēja pielikt pie sienas" un notēloja automāta kārtu...
Rezultātā viņu varēja izslēgt no kursa, bet Māri glāba viņa vispusīgais talants, tāpēc viņš palika mācīties. Bet ar to jau nebeidzās, bija vēl. Humors un jautrība no Māra nāca pārpārēm. Bieži vien izrāžu laikā no Māra puses tiku smīdināts. Piemēram, izrādē "Sprīdītis" es biju karalis. Vēl lāgā nevaldīju pār lelli, tekstu, mizanscēnām.
Tikko karaļa lelle uznāk uz skatuves, ar tēlu notiek dīvainas lietas – karalis sāk raustīties, grimt, nesaprotami runā tekstu, laiku pa laikam iesmejas –, jo man kā lomas tēlotājam ausī tika čukstētas dažādas muļķības. Ko domāja skatītāji? Bija jautri.
Studiju laikā viņš nedaudz nodarbojās arī ar rakstīšanu. Kursa darbs, viencēliens "Kājas". Nedaudz sireāls stāsts par trim vīriem un astoņām kājām zem galda.
Tomēr studiju kopā nepabeidzām. Māris sastrīdējās ar pasniedzēju, un rezultātā studijas pabeigšanas diplomu saņēma neklātienē. Mārim sākās Liepājas teātra posms. Man – Leļļu teātra laiks.
Mūsu nākamā sadabība atsākās Leļļu filmu studijā pie filmas "Dzīvais draugs", kuras scenārija autors bija Arnolds Burovs, bet mākslinieks – Māris Putniņš. Filma atšķīrās no iepriekšējām studijas filmām ar mākslinieciski netradicionālu redzējumu. Varoņi bija pārspīlēti kariķēti gan izskatā, gan raksturos. Tā soli pa solim mūsu filmas mainīja toreizējo leļļu filmu rakstu no romantikas uz satīru.
Ar Māri strādāt bija viegli – laikam jau tāpēc, ka papildinājām viens otru, domājām vienā virzienā, daudzu gadu garumā kopā veidojām gan animāciju filmu ciklu "Avārijas brigāde", gan "Suņu ķērāji", "Lielais Indriķis" un vēl citas filmas...
Māris reiz teica: "Dīvaini – pa šo laiku ne reizi neesam sastrīdējušies!" -
Stāsta Rīgas ielu pētnieks Edgars Lecis
Vecrīgā starp Grēcinieku ielu un Peldu ielu atrodas nelielā Ūdensvada iela. Kaut arī ielas nosaukums vedina domāt par salīdzinoši nesenu pagātni, ielas nosaukumam ir cieša saistība ar Rīgas pilsētas ūdenssaimniecības attīstību 17. gadsimtā.
Iela izveidojās 13. gadsimtā kā daļa no senās Trauksmes ielas – tā bija militāras nozīmes iela, kas veda iekšpus pilsētas aizsardzības mūriem (citi šīs senās ielas posmi ir mūsdienu Aklā iela, Trauksmes iela un Trokšņu iela).
1662. gadā, kad Rīga atradās Zviedru Vidzemes sastāvā,
no Dancigas (mūsdienu Gdaņska Polijā) tika uzaicināts nīderlandiešu ūdens apgādes un namdaru meistars Jakobs Jostens, kurš 1663. gadā Ūdensvada ielas rajonā izveidoja t.s. ūdensskunsti, kura apgādāja Rīgas pilsētu ar ūdeni turpmākos 200 gadus.
Iekārtas izbūves iniciatori bija rātskungi Melhiors Dreilings, Melhiors Fukss un Gothards Fēgezaks. Divi no šiem kungiem atstājuši pēdas arī Rīgas vietvārdos: Melhiora Dreilinga muiža devusi nosaukumu Rīgas Dreiliņu apkaimei, bet Fēgezaku muiža – Vējzaķsalai.
Iekārta tika ierīkota Zunderna jeb Grēcinieku tornī, kas atradās mūsdienu Grēcinieku ielas 34 rajonā. Šeit pa speciāli izveidotu kanālu tika pievadīts Daugavas ūdens.
Trīs zirgu darbināts sūknis ūdeni pievadīja 243 mucu ietilpīgā tvertnē (1791. gadā tvertnes tilpumu palielināja līdz 850 mucām). No tvertnes pa koka caurulēm ūdens tika sadalīts pa pilsētu. Diemžēl jebkāda ūdens attīrīšana nebija paredzēta...
Vēlāk bez zirgiem sāka lietot ar ūdeni un vēju darbināmas dzirnavas. Pēc tam no abām dzirnavām atteicās un zirgu skaitu palielināja līdz sešiem. Ūdensskuntes darbības vajadzībām tika izbūvēti speciāli zirgu staļļi, kuros atradās 20, vēlāk jau 80 zirgi.
Šī pilsētas ūdensapgādes sistēma darbojās līdz 1863. gadam, kad tika ierīkota jaunā Daugavas ūdenssūkņu stacija pie Krīdenera dambja mūsdienu Latgales ielā 196. Šī ēka, atšķirībā no ūdensskuntes ēkas, ir saglabājusies līdz mūsdienām. Tika nomainītas arī ūdensvada caurules, atsakoties no koka. Ūdensskunstes dēļ Trokšņu ielas posmu 17. gadsimtā sāka dēvēt par Skunstes ielu, bet 1923. gadā ielas nosaukums tika latviskots par Ūdensvada ielu.
-
Stāsta kino kritiķe, Rīgas Starptautiskā kino festivāla radošā direktore Sonora Broka
Šādu apzīmējumu ieguvusi Holivudas ārzemju preses asociācijas ikgadējā “Zelta globusa” balvu pasniegšanas ceremonija, kurā tiek svinēti gan kino, gan televīzijas paši labākie. Mūsdienās “Zelta globusa” balvas tiek pasniegtas 27 kategorijās, ceremonija tiek translēta vairāk nekā 185 valstīs un teritorijās visā pasaulē. 2025. gada 5. janvārī notika jau 82. “Zelta globusa” ceremonija.
Pirmā Holivudas ārzemju korespondentu asociācijas – mūsdienu Holivudas ārzemju preses asociācijas priekšteča – balvu pasniegšana par izciliem sasniegumiem kino notika 1944. gada sākumā, neformālā ceremonijā “20th Century Fox” studijā Losandželosā, kur par gada labāko filmu tika atzīta Henrija Kinga režisētā “Bernadetes dziesma”. Nākamajā gadā
tika rīkots balvas dizaina konkurss, kā rezultātā tika izvēlēts statuetes dizains, kas visprecīzāk atspoguļo organizācijas mērķus – plašo starptautisko dimensiju – zeltīts globuss, ko apvij kinolente.
Līdz ar jaunā balvas dizaina prezentāciju notika arī pirmā svinīgā “Zelta globusu” pieņemšana leģendārajā Beverlihilsas viesnīcā Sanseta bulvārī.
1951. gadā Holivudas ārzemju preses asociācija nolēma sadalīt labākās filmas, aktiera un aktrises nominācijas divās atsevišķās kategorijās — drāma un mūzikls vai komēdija, lai neatstātu žanrus bez ievērības. 1952. gadā tika ieviesta Sesila Demilla balvu par “izcilu ieguldījumu izklaides jomā”. Pirmais balvas saņēmējs bija pats producents un režisors Demills.
Piecdesmito gadu vidū “Zelta globusa” balvas sāka pasniegt arī televīzijas filmām, bet sešdesmitajos gados – translēt mazajos ekrānos pašu ceremoniju.
“Zelta globusu” ceļš nav vienmēr bijis gluds – 1968. gadā organizētājiem pārmeta sabiedrības maldināšanu par balsojuma procesu, tostarp apgalvojot, ka atsevišķi apbalvojumi apsolīti kino zvaigznēm, lai tās ierastos uz ceremoniju,
astoņdesmito gadu sākumā izskanēja, ka kādas aktrises vīrs bija sarūpējis dažādus labumus tiem, kas balsos par viņa sievu, bet 21. gadsimta sākumā, kad balvu pasniegšanas ceremonija bija jau ieguvusi plašu atpazīstamību un prestižu, bieži kalpojot kā priekšvēstnesis Amerikas Kinoakadēmijas balvu sadalījumam, HFPA nokļuva viedokļu krustugunīs sava pārlieku viendabīgā biedru sastāva dēļ – tajā dominēja sirmi kungi no Amerikas savienotajām valstīm. Kopš tā brīža “Zelta globusu” balsotāju sastāvs ir būtiski dažādots, un šogad par nominācijām balsoja 334 žurnālisti no 85 valstīm, tostarp arī Latvijas.
2007. gadā tika ieviesta vēl viena, kā izrādījies, Latvijai liktenīga, jauna “Zelta globusu” kategorija: “Labākā animācijas pilnmetrāžas filma”. Šogad, pirmo reizi “Zelta globusu” vēsturē, šo balvu ir saņēmusi Latvijas filma, Ginta Zilbaloža “Straume”. -
Stāsta muzikoloģe Ligita Ašme
Tālivaldis Ķeniņš un komponists Aleksandrs Okolo-Kulaks no Liepājas iepazinušies tūlīt pēc Otrā pasaules kara Parīzē, kur abi nonākuši kā bēgļi no Austrumeiropas.
Ķeniņam veiksmīgi izdevās iestāties Parīzes konservatorijā. Tomēr sadzīves apstākļi studiju sākumposmā viņam bija smagi, trūka iztikas līdzekļu un mājvietas. Tad nu Aleksandrs Okolo-Kulaks palīdzējis atrast iespējas piepelnīties.
Vēlāk Tālivaldis Ķeniņš to aprakstījis šādi:
“Man viņš izrādījās kā “no debesīm nomestais veģis tuksnesī”, kā mēdz teikt.
Viņš mācīja man danču ritmus un iepazīstināja mani ar vairākiem saviem kolēgām, kas piektdienās pulcējās Pigalla laukumā un pie “Renesanses” kafejnīcas “darbiem” nedēļas nogalēs. Tie sastāvēja no “nakts balles” sestdienās no astoņiem vakarā līdz pieciem rītā trūcīgākos Parīzes priekšpilsētu rajonos dažkārt itin tālu. Citreiz sestdienas ballei nāca līdzi arī “svētdienas matineja”, kas īstenībā bija pēcpusdiena no plkst. diviem līdz astoņiem vakarā.
Mūziķi bieži vien neprata notis, spēlēja no galvas, un vai tam pianistam, kas nevarēja tiem tikt līdzi”.
Tālivaldim Ķeniņam tā bija īsta eksotika, jo viņš bija uzaudzis ar mīlestību uz klasisko opermūziku, taču samaksa par spēlēšanu ballēs bijusi daudz labāka, nekā par pianista darbu vokālās un deju studijās. Ķeniņa sieva Valda bieži esot teikusi, ka viņai jāstrādā visu nedēļu, lai nopelnītu tik, cik Tālivaldis ar danču mūziku nedēļas nogalē.
Bet no kurienes šīs prasmes bija Aleksandram Okolo-Kulakam? Pirmais apzīmējums, ar kuru Tālivaldis Ķeniņš viņu raksturo, ir nobls, franču valodā “cēls”:
“Iepazinos ar nobla izskata cilvēku, kas pilnīgi pārvaldīja franču valodu, jo bija studējis Tulūzas un Lježas universitātēs, iegūstot doktora grādu ekonomikā. Bet bija izvēlējies mūzikas ceļus un pēdējos gados diriģējis baletu un operetes Liepājas operā”.
Ķeniņam vēl lielāks pārsteigums bijis uzzināt, ka Aleksandrs Okolo-Kulaks ir arī veiksmīgs šlāgeru komponists. Piemēram, viņa tango “Skumjas”, ko autors izdevis ar pseidonīmu Saša Vladi, bija īsts tā laika “grāvējs” un tulkots divpadsmit valodās. Klavierspēli viņš bija mācījies privāti, un deju mūziku spēlējis jau kopš skolas gadiem, un ar to piepelnījies arī studiju laikā ārzemēs. Arī trimdas gados Parīzē šad spēlējis ballēs un bāros, bet pamatā strādāja vieglā žanra mūzikas izdevniecībās kā aranžētājs un komponists.
Okolo-Kulaks ar sievu Annu bija Ķeniņu ģimenes tuvi draugi. Kad Tālivaldis Ķeniņš ar sievu Valdu 1950. gadā Parīzē laulājās, tad Anna laulību ceremonijā bija lieciniece, bet Aleksandrs baznīcā viņiem par godu spēlēja ērģeles.
Darbodamies latviešu palīdzības biedrībā, Aleksandrs Okolo-Kulaks bija izveidoja vīru vokālo ansambli, un Tālivaldis tur dziedāja otro basu.
Abu ģimeņu draudzība turpinājās arī pēc tam, kad Ķeniņi pārcēlās uz Kanādu, bet Okolo-Kulaki uz Ameriku. Aleksandrs bija ļoti inteliģents un skolots cilvēks daudzās dzīves nozarēs, tāpēc viņu pārrunas par mūziku un mākslu Tālivaldim Ķeniņam bija arvien saistošas. Viņa rezumējums par šo draudzību ir šāds: “Mēs attālinājāmies, bet nešķīrāmies, tie Parīzes gadi mūs bija tuvinājuši uz visiem laikiem”. - Mehr anzeigen
