Episodi
-
Stāsta ērģeļbūvētājs, Ugāles ērģeļdarbnīcas vadītājs un īpašnieks, arī mācītājs Jānis Kalniņš
Kad Senajā Grieķijā jau pirms Kristus dzimšanas bija izdevies pielāgot taustiņu mehānismu pāna flautai, tā radot pirmās ērģeles, nav nekāds brīnums, ka arī tā laika stīgu instrumentiem – arfām, cimbalēm, cītarām – mēģināja pielāgot taustiņus. Diemžēl nav saglabājušies meistaru vārdi, kuri to paveica pirmie, bet jau viduslaikos sastopamies ar dažādiem šīs grupas instrumentiem, kuri bija mūsdienu klavieru priekšteči.
Plašāk pazīstamais, protams, ir klavesīns (franču) vai čembalo (vācu). Tā nosaukumā galvenais vārds ir no latīņu clavis – taustiņš. Clavicembalo vai vēlāk vienkārši Cembalo – cimbale ar taustiņiem. Claviciterium – cītara ar taustiņiem, tam stīgas ir vertikālas. Angļiem laikam svarīgāka bija arfa, tādēļ harpsichord. Visiem šīs grupas instrumentiem taustiņš kustina kātiņu, kurā iestiprināts plektrs, kurš rausta stīgu. Klavesīniem nav iespējams pagarināt stīgas skanēšanas laiku līdzīgi klavierēm, nav iespējams mainīt skaņas stiprumu.
Āmuriņklavieru idejiskie priekšteči ir instrumenti, kur stīgas tiek nevis raustītas, bet tām uzsit. Senākais no tiem ir klavihords, pazīstams jau 14. gadsimtā.
Nosaukums ir dīvains latīņu un grieķu vārdu sajaukums: clavis un χορδή (hordē, ar nozīmi stīga). Tangente ir nekustīgi savienota ar taustiņu, tādējādi stīga skan tikai tik ilgi, kamēr taustiņš nospiests. Neraugoties uz to, ka skaņa ir ļoti klusa, it īpaši 18. gadsimtā klavihords bija ļoti populārs ne vien savas muzikālās izteiksmības dēļ, bet arī zemās cenas dēļ. Tādēļ tas kļuva par mācību un vingrināšanās instrumentu, kuru viegli varēja ņemt līdzi ceļojumos. Īpaši izplatīts tas bija Vācijā un Ziemeļvalstīs. 19. gadsimtā klavihords nogrima aizmirstībā, bet jau gadsimta beigās līdz ar autentiskā muzicēšanas stila renesansi sākās tā atdzimšana. 20. gadsimtā, kad attīstījās skaņas pastiprināšanas tehnoloģijas,
būsiet pārsteigti, kuri mūziķi lietoja klavihordu: 1976. gadā Oskars Pītersons spēlēja dziesmas no operas "Porgijs un Besa"; Kīta Džereta albumā Book of ways dzirdam virkni improvizāciju uz klavihorda; The Beatles dziesmā Forno one dzirdam Polu Makartniju spēlējam klavihordu!
Mūsdienās daudzi mūziķi no jauna atklāj klavihorda skaņas skaistumu; īpaši ērģelnieki to izmanto vingrināšanās vajadzībām, jo tieši uz klavihorda vislabāk attīstīt pirkstu tehniku. Par šo īpaši kluso instrumentu ar ļoti izteiksmīgu skaņu varbūt jāpadomā daudzdzīvokļu māju iemītniekiem, ja kaimiņi sūdzas par bērna vingrināšanos!
Tomēr vistiešākais klavieru priekštecis ir tangentflīģelis. Tas ir klavesīna vienaudzis – senākais pazīstamais apraksts par instrumentu ar tangentu mehāniku tapis 1440. gadā. Itāļi to dēvēja Cembalo angelico. Droši, ka pianoforte pirmā mehānisma konstruktors Bartolomeo Kristofori un pilnīgi noteikti Kristofs Gotlībs Šrēters bija saskārušies un pat būvējuši tangentflīģeļus. J. S. Baha dēli savus klavieru skaņdarbus rakstīja tieši tangentflīģelim, tāpat arī V. A. Mocarts bija pazīstams ar šo instrumentu. Tangentflīģeļa konstrukcija ir ļoti vienkārša: klavesīna kātiņš ar plektru tiek saīsināts tiktāl, ka tas paliek zem stīgām. Uzsitot pa taustiņu, kātiņš "palecas" uz augšu un atsitas pret stīgu; tā kā tas ir pietiekoši īss, tad tūlīt arī atkrīt atpakaļ. Skaņa ir ievērojami spēcīgāka nekā klavesīnam, bez tam kļūst iespējamas dinamiskās nianses. Klāt nāk virkne pedāļu, kuri darbina dempferus, moderatoru un citus dažādu skaņu efektu veidotājus. Tomēr mehānisms bija samērā niķīgs, tādēļ tangentflīģeļu plašas izplatības laiks bija īss. Tie plaši izplatījās 18. gadsimta otrajā pusē, bet jau ap 1800. gadu tos izkonkurēja āmuriņklavieres. Jāpiebilst, ka Rīgā, Mencendorfa namā ir (pagaidām gan tikai apskatāms) vēsturisks tangentflīģelis. -
Stāsta Saulkrastu novada Kultūras centra krājuma glabātāja Ilva Erkmane
Tā bija Karlīne Damroze, dzimusi Krauklis, kuru viņš satika Rīgā, bet kura bija viņa novadniece. Karlīne dzimusi pavisam netālu no Kalna Kaibēniem, kur Reinis Kaudzīte strādāja par skolotāja palīgu un vēlāk par skolotāju, un arī pavisam netālu no Mādariem, kur Reinis bija dzimis.
Karlīnes dzīve nebija vienkārša. 20. gs. sākumā, kad Reinis Kaudzīte viņu sastop Rīgā, Karlīne ir šķīrusies, ieguvusi izglītību un strādā par vecmāti.
Reinis nerunā par mīlestību. Sastopot Karlīni, viņš saka: "Karlīnīt, uzadi man zeķes, pirktas negribu… Karlīnīt, uzšuj man kreklu, pirktu negribu..." Galu galā Reinis lūdz: "Nāc mani apkopt!"
Viņi dzīvo Mežaparkā, Kaizervaldē, īrē tur vairākas istabas. Pēc tam dodas uz Siguldu, tad – uz Cēsīm, kur nolemj celt māju, bet galu galā sastrīdas un Karlīne dodas uz Skujeni pie savas māsas. Reinis ir gatavs pavadītājs! Sēžas ratos, nodzīvo gandrīz nedēļu pie Karlīnes māsas. Kopā dzied, uzspēlē kārtis un atvadās.
Karlīne Skujenē iekopj mazu dārziņu. Kādu dienu viņa redz – Reinis nāk pār lauku, mētelis pār elkoni… Garām nācis…
Kad pienācis jau rudens un Reinis savus apciemojumus atkārtojis vairākkārt, viņš Karlīnei saka: "Es redzu, ka tev liels prieks uz tavu dārziņu. Nu tad gādāsim sev mājiņu un dārziņu!" Reinis Kaudzīte kopā ar Karlīni Damrozi dodas uz Neibādi un ar ko gan citu, ja ne tvaikoni "Neibāde"...
Viņi ierodas Pēterupē Bīriņu krogā (kas tagad pārtapis par kristīgo patversmi "Betānija") un
no balkona Reinis ierauga kādu māju. Viņš saka: "Ja tāda māja būtu pārdodama, es to pirktu noteikti!” Galu galā viņi nopērk māju turpat līdzās noskatītajai un Karlīne drīz vien kļūst par šīs mājas īpašnieci.
1914. gada novembra apdrošināšanas polisē, kur māja ir apdrošināta par 3000 rubļu, kā īpašniece tiek jau norādīta Karlīne Damroze. Apdrošināšanas polise nav nejaušība, jo Reinis Kaudzīte ir apdrošināšanas idejas īstenotājs Vidzemē. Kopā ar Stērstu Andreju viņi sagatavo pirmos apdrošināšanas noteikumus, kurus uzraksta Reinis, bet Stērstu Andrejs, kurš studējis Tērbatā, pārraksta šos noteikumus juridiskā valodā.
Karlīnes dzīve nav vienkārša arī kopā ar Reini, lai gan Reinis saka: "Ar mani tev būs viegli: brokastis es ēdu tikos, pusdienas – tikos un vakariņas tikos…" Rakstīdams viņš parasti sēž zeķēs un tad, aizdomājies, izskrien dārzā vairākas reizes.
Un tad Reinis Kaudzīte Karlīnei saka: "Tu visādi citādi laba, tikai pārāk tīrīga: uz to tīrīšanos vien stāvi." Kad, pastaigājoties pa Neibādi un Pēterupi, Karlīne ieskatās skatlogos, vēloties nopirkt kādu grāmatu vai laikrakstu, Reinis saka: "Ko niekus! Citi tikai pārgremo citu domas, paši nekā uzrakstīt nevar. Tur nekā nav! Nav ko lasīt…"
Kad Reinis Kaudzīte sajūt, ka viņa mūžs tuvojas noslēgumam, viņš dodas savā pēdējā ceļojumā. Ir apceļota Eiropa, ir apceļota Krievija, ir apceļoti dienvidi, bet šajā pēdējā ceļojumā Reinis Kaudzīte dodas uz Kalna Kaibēniem. Un Karlīne gan kā Pirmā pasaules kara laikā, gan arī Reiņa ciemošanās laikā, paliek Pēterupē. Viņa gan parasti raksta tā smalki – "Neibāde", jo tā skan labāk. Šeit jāpiebilst, ka Bīriņmuižai piederošā Pēterupe un Neibāde šodien ir Saulkrastu pilsētas daļas.
Reinis Kaudzīte aiziet mūžībā Kalna Kaibēnos 1920. gadā. Karlīne saņem ziņu, steidzas uz bērēm, bet nepaspēj.
Kad viņa ierodas Vecpiebalgā, viņas atmiņās skan: "Kamēr sameklēju zirgu, vedēju, kamēr aizbraucu, mans Kaudzīte jau zem zemes. Parunāju gan ar Matīsu (Matīss Kaudzīte, Reiņa Kaudzītes brālis, rakstnieks I.A.), tas tāds žēlīgs bija." Taču
šī nožēla Karlīnei iet līdzi tāpat kā runas Vecpiebalgā un Pēterupē, ka Karlīne esot likusi vien Reinim kazu ganīt un neko labu viņš no viņas nav sagaidījis. Tas viņai rūgti sāp.
Pēc Reiņa nāves Karlīne atsāk savu vecmātes arodu. No 1921. līdz 1922. gadam, kā tas ir redzams viņas bērnu saņēmējas dienasgrāmatā un vēl arvien ir saglabājusies, Karlīne visā Pēterupes apkārtnē – Bīriņos, Sējā, Pēterupē, Skultē – ir pieņēmusi gandrīz 100 bērnus. Tas nozīmē, ka gada laikā viņa ir devusies uz dzemdībām katru trešo, ceturto dienu.
Karlīne Damroze bija arī ļoti aktīva Pēterupes draudzes Dāmu komitejas dalībniece. Viņa sniedza padomus sievietēm gaidībās, stāstīja par bērnu apkopšanu, veselību, rīkoja Ziemassvētku bazārus, cepa piparkūkas, ziedoja naudu un – galu galā – pat norunāja tautasdziesmas kādā sarīkojumā. Karlīnes savāktās tautasdziesmas arī šobrīd ir atrodamas Latviešu folkloras krātuves vietnē garamantas.lv.
Pēterupes draudzes Dāmu komitejas dalībnieces nesaņēma apsveikumus 8. martā un nesvinēja šo dienu, bet viņu darbība Pēterupē un tās apkārtnē bija īstena sieviešu kopdarbība, apvienošanās un solidaritāte. Un par to pateicība arī Karlīnei Damrozei – Reiņa Kaudzītes dzīvesbiedrei. -
Episodi mancanti?
-
Stāsta Latvijas Nacionālā rakstniecības un mūzikas muzeja direktore Iveta Ruskule
Vai zini, ka Latvijas Nacionālā rakstniecības un mūzikas muzeja pamatlicējs ir dabaszinātnieks, ķīmiķis un ģeologs Jānis Greste?*
Latvijas Nacionālais rakstniecības un mūzikas muzejs šogad svin savu simtgadi. Tās atskaites punkts ir 1925. gada sākums, kad Skolotāju savienības telpās Rīgā, Dzirnavu ielā 12/14, Jānis Greste (kurš ir arī viens no Pedagoģiskā muzeja dibinātājiem) iekārto pirmo "Rakstnieku stūrīti" savam kādreizējam draugam Rūdolfam Blaumanim:
"Še ievietoju to, kas man no R. Blaumaņa uzglabājies. Ir apmēram 40 lietiņas. Nav nekas liels, bet – man šķiet, nākošā paaudze pratīs labāk novērtēt Blaumani, tos rakstu galiņus, fotogrāfiju uzņēmumus un Blaumaņa lietiņas, kas vēl ir uzglabājušās."
Rakstniecības muzeja kā atsevišķas organizatoriskas vienības sākums datējams ar 1926. gada 13. oktobri, kad "muzejnieku sapulce" ievēl tā pagaidu valdi un nolemj nodot muzeju "atklātības lietošanai". Sapulces protokols liecina, ka muzejā tiek veidoti jau četri rakstnieku "stūrīši": Blaumaņa, brāļu Kaudzīšu, Raiņa un Brigaderes.
Muzeja idejiskais un kolekciju pamatlicējs Jānis Greste – pēc izglītības pedagogs, dabaszinātnieks, ķīmiķis – bija pašaizliedzīga un dedzīga personība, kuru pamatoti uzskata par Latvijas muzeoloģiskās domas aizsācēju.
Viņš pats sevi dēvējis par fanātiķi kolekcionāru: "Es esmu pamatīgi ķerts – bez cerībām uz labošanos. Mani sauc – tā indīgi – par lupatlasi.
Drusku kulturālāku būtu – kolekcionārs. Es sāku ar papirosu kastītēm, tad pārgāju uz kauliem. Vēlāk vācu kopā visu, kas attiecas uz rakstniecību, sevišķi rokrakstus. Tā tapa Rakstniecības muzejs. Pret akmeni nekad neesmu bijis vienaldzīgs, un rezultāts – Izrakteņu muzejs."
Jāņa Grestes apsēstība ar kolekcionēšanu gāja roku rokā ar nelokāmu pārliecību par īstu, uzskatāmu lietu izšķirīgu nozīmi skolēnu izglītošanā.
Greste gāja savam laikam pa priekšu un bieži sastapās ar pretestību un neizpratni, taču tas viņu nespēja atturēt no iecerētā: "Nebaidies no puniem! Tas lai ir tavs dzīves pamatlikums."
Viņš bija vizionārs, kurš iedibināja pašus būtiskākos muzeja darbības principus – runāt par aktuālo, mūsdienīgo, veidot kolekcijas sazobē ar tagadnīgo, glabāt nevis lai paturētu, bet gan dalītos ar sabiedrību, vairotu zināšanas un aizrautību ar tām. J. Greste iedibina mūsdienu muzeoloģijas teorijā un praksē joprojām aktuāli īstenoto muzejisko funkciju kopumu, kas ietver komplektēšanu, saglabāšanu, pētniecību un komunikāciju.
Tieši izglītošanas un muzeja komunikācijas vajadzības – ekspozīciju (jeb rakstnieku stūrīšu) veidošana, sarīkojumu organizēšana ar pašu rakstnieku, aktieru piedalīšanos – bijušas pamatā Grestes aktīvi veiktajai muzeja krājuma komplektēšanai.
Lai skolēnus pietuvinātu Raiņa ģēnijam, Greste cita starpā noskatījis rakstnieka rakstāmdēlīti – kādas nodilušas pasta sūtījumu kastes finiera vāciņu, kas Rainim kā paliktnis ir neaizstājams radošajā procesā. Rainis nevēlas šķirties no sava ierastā un ērtā dēlīša, tomēr piekāpjas, kad Greste apsola to aizstāt ar citu – gludāku, ērtāku, speciāli Rainim gatavotu. Raiņa īstais dēlītis nonāk Skolotāju muzeja īpašumā, vēlāk Raiņa muzejā Durbē, tagad eksponēts Raiņa un Aspazijas memoriālā muzeja ekspozīcijā Majoros. Bet surogātdēlītis, ko darinājis Greste vai kāds viņa skolēns, arī nonācis muzeja kolekcijā.
"Jūs nevarat iedomāties, ko nozīmē bērniem tāda uzskatāma, konkrēta lieta. Raiņa nodilušais rakstamdēlītis tiem ir garīga laipa uz "Uguns un nakts" autoru,” raksta Greste.
Bet nu jāatgriežas pie jautājuma sākuma. Citēšu Jāņa Grestes vēstuli rakstniecei Annai Brigaderei, kas 1928. gada 10. decembrī sūtīta no Jelgavas: "Otrdien plkst. 5 vakarā muzeja telpās Skalbes vakars skolēniem. Janvārī domājam par Jaunsudrabiņu. Vai zināt, tā tak ir "likteņa ironija", kā mēdz teikt, ka ķīmiķim jārīko "rakstnieku vakari". Vai tas nebūtu jādara tiem, kam literatūra tuvāk pie sirds un kas pats ko saprot?! Un tad dažreiz ienāk prātā: Schuster, bleib bei deinem Leisten! – Bet – kas teicis "a", tam jāteic arī "b". Kaut Jums netrūkstu veselības, tad būtu labi i Jums, i mums! Jūsu J. Greste."
Šodienas Latvijas Nacionālajā rakstniecības un mūzikas muzejā, kurš izaudzis no ķīmiķa Jāņa Grestes kolekcionāra un pedagoga degsmes, par literatūras, mūzikas un arī teātra radošo nozaru personību mantojumu un tā popularizēšanu sabiedrībā rūpējas plašs speciālistu loks, kuriem literatūra, mūzika un teātris ir profesionāls un sirds aicinājums, taču mūsdienīga muzeja asinsritē neiztikt ne bez Jāņa Grestes sava ceļa gājēja gara, nedz arī ķīmijas un citu zinātņu klātbūtnes.
* Šajā epizodē iekļauti fakti no Latvijas Nacionālā rakstniecības un mūzikas muzeja mākslas ekspertes Ilonas Miezītes pētījuma, kā arī citāti no Jāņa Grestes atmiņu tēlojumiem un vēstulēm, kuras grāmatās "Krist un celties" un "Kā dzeņa vēders" apkopojusi literatūrzinātniece Līvija Volkova. -
Stāsta teātra kritiķe, LU Literatūras, folkloras un mākslas institūta pētniece Kitija Balcare
Par pirmo ekoloģiskā teātra jeb ekoteātra izrādi Latvijā varam uzskatīt režisora Valtera Sīļa, dramaturga Jāņa Baloža, komponista Edgara Raginska, scenogrāfa Uģa Bērziņa 2012. gadā veidoto muzikālo izrādi-pārgājienu “Mārupīte”.
Tā vēsta par ķīmisku vielu noplūdi Mārupītes ūdeņos pēc ugunsgrēka sadzīves ķīmijas noliktavā Pārdaugavā. Izrādes veidotāji to piesaka kā otro nopietnāko ekoloģisko katastrofu neatkarīgas Latvijas laikā.
Samilstot ekoloģiskajai krīzei un pastiprinoties klimata pārmaiņu ietekmēm, 21. gadsimtā arī teātra pasaulē aizvien biežāk ienāk ar ekoloģiju saistīti jauni jēdzieni.
Jēdziens “ekoteātris” var tik skaidrots divējādi.
Pirmkārt, par ekoteātri varam uzskatīt izrādi, kuras pamatā ir vēstījumi par cilvēka un dabas attiecībām un kurā videi – gan iedomātai, gan esošai – ir aktīva loma.
Izrāde “Mārupīte” balstās dokumentālos faktos un vērš uzmanību uz vides piesārņojuma problemātiku.
Izrādes performanti, kuru vidū ir ne tikai aktrise Daiga Kažociņa vai Inga Tropa, bet arī paši izrādes veidotāji, kopā ar skatītājiem dodas pārgājienā gar Mārupīti. Vienlaikus viņi visi kopā šķetina dokumentālos notikumus par ķīmisku vielu noplūdi upē un meklē atbildes un atbildīgos par noziedzīgo rīcību pret dabu. Līdz ar šo dokumentālā teātra valodā veikto izmeklēšanu performanti dalās arī savos personīgajos stāstos par attiecībām ar dabu.
Otrkārt,
par ekoteātri varam dēvēt tādu iestudējumu, kura tapšanas procesā, tā izrādīšanas laikā un arī pēc izrādes ir ņemti vērā ilgtspējas aspekti.
Tā ir izrādes radošās komandas apzināta attieksme par tās radīto ekoloģisko pēdu jeb darba procesā atstāto kaitīgo ietekmi uz vidi, tiecoties to mazināt apritīgā veidā.
Trīs stundas garā izrāde “Mārupīte” noris pilsētvidē bez papildu scenogrāfijas risinājumiem un ar samazinātu resursu patēriņu, kas, visticamāk, būtu tikuši izmantoti tad, ja izrāde norisinātos ierastā teātra zālē uz skatuves vai kādā citā iekštelpu spēles laukumā.
Turklāt izrādes veidotāji paši arī ir aplēsuši savu ietekmi uz vidi. Izrādes programmiņā ir uzskaitīti patērētie resursi tās radīšanas un rādīšanas laikā, tostarp astoņpadsmit D lieluma baterijas, trīs litri degvielas, ievērojams papīra daudzums, vairākas laminētas fotogrāfijas un pat viena upes dūņās nogrimusi gumijas čība.
Par ekoteātri ir dēvējams teātra virziens, kas pievēršas cilvēka un ārpus cilvēka esošās pasaules attiecībām, kurās klātesoši ir vides problēmjautājumi, un kas ņem vērā ilgtspējas aspektus visā izrādes dzīves ciklā, tiecoties uz apritīgumu tajā.
Pārdaugavas ainava izrādē “Mārupīte” ir klātesoša ne tikai scenogrāfiskā izpratnē, bet arī materiālā izpausmē, kas ir svarīga ekoteātra iezīme. Izvēlētais norises maršruts kāpina darba dokumentālo raksturu un liek arī izrādes apmeklētājiem pieredzēt vidi pašiem.
Turklāt ekoteātri varam uzskatīt arī par vienu no vides aktīvisma formām, caur kuru teātra jomas profesionāļi pavērš uzmanības starmeti uz vides problēmjautājumiem un rosina skatītājus dziļāk apzināties savu ekoloģisko identitāti mijiedarbē ar pasauli sev apkārt. -
Stāsta horeogrāfe, dejotāja, baleta pedagoģe, Latvijas Kultūras akadēmijas profesore Gunta Bāliņa
Tas ir viens no skaistākajiem vēstījumiem pasaules baletā – "Žizele", kas pirmizrādi piedzīvoja 1841. gadā Parīzē. Scenārija veidotāji Žils Anrī Vernuā Senžoržs un Teofils Gotjē aizguva ideju no vācu dzejnieka Heinriha Heines publicētajām leģendām par nelaimīgas mīlestības dēļ mirušajām meitenēm – vīlām, kuras ievilina jaunus vīriešus nāvē ar savām dejām. Iedvesmai kalpoja arī kāds Viktora Igo dzejolis par dejojot mirušo spāņu meiteni Žizeli.
Komponists Ādolfs Adāns ātrā laikā – desmit dienās – radīja baleta mūziku. Horeogrāfi bija Žans Koralli un Žils Pero, kuram bija padomā iespaidīgo titullomu uzticēt savai audzēknei un protežē Karlotai Grizi, kura arī šajā lomā piedzīvoja īstu triumfu.
Dažu gadu laikā balets nonāca uz vadošajām Eiropas baleta skatuvēm, un arī mūsdienās "Žizele" stabili turas baleta teātru repertuārā, taču, atbilstoši laikmetam, piedāvā jaunas, pārsteidzošas interpretācijas stāstā par meiteni, kura nenojauš, ka viņas iemīļotais nav vis no viņas pašas kārtas, bet gan princis, kuram jau ir sava augstdzimusi līgava.
Radikāli atšķirīgu interpretāciju 1982. gadā piedāvāja zviedru horeogrāfs Matss Eks. Saglabājot oriģinālo scenāriju un Adāna mūziku, viņš izcēla situācijas dramatiskumu: vienkāršo ciema meiteni Žizeli varmācīgi izmanto Alberts, kurš ieradies no pilsētas, lai kopā ar saviem draugiem izklaidētos.
Kad sapņu vīrietis Žizeli nodod, viņa zaudē prātu. Uz skatuves tradicionālo romantisko Reinzemes ciematu aizstāja ainava krūšu formā, bet vīlu pārdabisko valstību – trako nama skarbā realitāte. Titullomas atveidotāja Ana Laguna valdzināja un aizkustināja ar savām basajām kājām un koķeto bereti. Horeogrāfa Eka izgudrotās pilnīgi jaunās un oriģinālās kustības bija ideāli piemērotas titulvaronei, kuras lielie, plašie žesti, ātrie lēcieni un griezieni atspoguļoja un simbolizēja viņas kaislīgo dzīves mīlestību.
Izliektās pēdas, grīdai pietuvinātās līnijas pauda gan garīgās, gan fiziskās mīlētāju attiecības. Tas škita nepieņemami gan baleta faniem, gan sarūgtinātajiem kritiķiem, kuri apsūdzēja horeogrāfu klasiskās sāgas skaistuma iznīcināšanā.
Tomēr mūsdienās Matsa Eka "Žizeles" iestudējums joprojām ir tikpat moderns kā tā tapšanas laikā.
Baltijas baleta festivālā "No klasikas līdz avangardam" bija iespēja redzēt Matsa Eka "Žizeli" klātienē, un mūsdienu deju vakarā "Trīs solo un duets" savukārt dejoja divas pasaules dejas leģendas – Mihails Barišņikovs un Ana Laguna.
Ne mazāk intriģējošs bija Moldāvijā dzimušā ukraiņu horeogrāfa Radu Poklitaru iestudējums 2016. gadā.
Poklitaru baleta sižetu bija pārvērtis nopietnā, sociālpsiholoģiskā drāmā, kurā notiekošais attiecināts uz mūsdienu sabiedrību: Alberts un viņa līgava Batilda nāk no baikeru kompānijas, bet vīlas ir vieglas uzvedības meitenes. Tiesa, Žizele nonāk bordelī ne tāpēc, ka būtu samaitāta, bet mātes padzīta no mājām.
Žizeles ilūzijas sabrūk nevis mīļotā nodevības brīdī, bet gan tad, kad viņš ar naudaszīmēm norēķinās par abu mīlestību. Horeogrāfijā iekļauti arī iespaidīgi erotiski dueti, parodētas klasiskā baleta vīlu dejas un atjautīgi risinātas baikeru ainas uz motocikliem.
Tajā pat 2016. gadā Anglijas Nacionālā baleta trupa iestudē pasauslavenā horeogrāfa Akrama Hana "Žizeles" versiju. Šī izrāde ir par mūsdienu verdzībā nonākušiem strādniekiem un viņu saimniekiem – greznībā peldošiem bagātniekiem, kuriem pieder arī Alberts.
Žizele ir atstumta migrantu meitene, kura dzīvo starp tikpat nelaimīgiem, bet iekšēji stipriem cilvēkiem. Atšķirīga no ierastā tradicionālā iestudējuma ir arī Žizeles vājprāta aina: cilvēku pūlis viņu samīda līdz nāvei, un viņa nonāk svešā pasaulē, kur mājo atriebīgas, viduslaiku pasaku raganām līdzīgas sievietes,
kuras dusmās klaudzina ar savām nūjām, gatavas nogalināt arī Albertu. Žizele piedod Albertam, taču tas nenes laimi: Alberts paliek vientulībā ar savu nodevību un zaudējuma sāpēm.
Izņemot dažas sižeta līnijas, Akrams Hans tikpat kā neko neizmanto no oriģinālā, klasiskā baleta. Gleznainā ciemata un kapsētas vietā skatītāju sagaida telšu pilsētiņa, viesstrādnieki mīt spokaini pamestā rūpnīcā, un galvenokārt šeit ir jauna veida horeogrāfija, kuras pamatā ir gan indiešu déjà kathak, gan laikmetīgā deja un ikdienas žesti, atveidojot arī dzīvniekus un mašīnas.
Mūzikas autors itāliešu komponists Vinčenco Lamanja (Vincenzo Lamagna) partitūrā iekļāvis arī dažādus biedējošus un vidi raksturojošus trokšņus.
Ne mazāk saistoša ir Dienvidāfrikas dejotājas un horeogrāfes Dadas Masilo "Žizele". Savu novatorisko klasiskā baleta un Āfrikas dejas saplūšanu viņa izmantojusi, lai pievērstos dzimuma, seksualitātes un kultūras identitātes tēmām.
Iestudējumā darbība norisinās Dienvidāfrikas ciematā, un tas ir šokējošs stāsts nevis par mīlestību, nodevību un piedošanu, bet gan par atriebību. Žizele ar noskūto galvu un kailajām krūtīm atrod sabiedroto un nogalina Albertu.
Āfrikas tradicionālie sitaminstrumenti un dziedājumi iekrāso Adāna oriģinālo partitūru, ko aranžējis Dienvidāfrikas komponists Filips Millers.
"Žizele" turpina un droši vien turpinās iedvesmot gan baleta, gan laikmetīgās dejas horeogrāfus, ar šī romantiskā stāsta starpniecību piedāvājot atšķirīgās pasaules kultūrās balstītas versijas un tulkojumus. -
Stāsta mākslas zinātniece, mākslas muzeja "Rīgas birža" vadītājas vietniece, izstāžu kuratore Vita Birzaka
Stāsts būs par tēlnieku un Valsts mākslas muzeja direktoru Burkardu Dzeni.
Ar uzlecošas saules emblēmu, ko nosacīti uzskata par pirmo valsts ģerboni, Dzenis 1918. gada nogalē uzvarēja konkursā par jaunās Latvijas Republikas nacionālo simbolu. Šis ģerbonis tika lietots līdz 1921. gada 15. jūnijam, kad Satversmes sapulce pieņēma grafiķu Riharda Zariņa un Vilhelma Krūmiņa izstrādātu valsts ģerboni – tādu, kādu mēs to zinām šodien.
20. gadsimta sākumā Burkards Dzenis (1879–1966) kļuva par vienu no latviešu profesionālās tēlniecības modernizētājiem un akmens tēlniecības tradīciju ieviesējiem.
Līdzīgi kā brālēns Teodors Zaļkalns un kolēģis Gustavs Šķilters, mākslinieks Sanktpēterburgā pabeidza Štiglica Centrālo tehniskās zīmēšanas skolu (1898–1905), specializējies dekoratīvajā tēlniecībā. Atjaunotā mākslinieku pulciņa “Rūķis” ideāli sekmēja Dzeņa nacionālo pašapziņu. Studiju beigās piešķirtā ārzemju stipendija viņam deva iespēju franču tēlnieka Ogista Rodēna mācību darbnīcā Parīzē (1906) apgūt impresionisma principus un Maskavā (1907) papildināt pieredzi bronzas liešanā. Pēc atgriešanās no ārzemēm Dzenis Ķīšezera krastā Staņģos uzcēla sev darbnīcu un lietuvi.
Līdzās radošajam darbam, Dzenis vienmēr bijis arī sabiedriski aktīvs un nav vairījies no brīžiem grūtas atbildības nastas. Jau 1910. gadā Rīgā viņš iesaistījās pirmās latviešu mākslas izstādes rīkošanā, kas pārauga Latviešu mākslas veicināšanas biedrības dibināšanā.
Liktenīgā saskare ar mākslas darbu vākšanu sākās, darbojoties tās valdē. Pirmā pasaules kara laikā tēlnieks piedalījās gan latviešu mākslas izstāžu organizēšanā Petrogradā un Maskavā, gan leģendāro nacionālās mākslas albumu sagatavošanā, ar kuriem diplomāts Zigfrīds Anna Meierovics 1918. gada augustā devās uz Rietumeiropu, cenšoties panākt Latvijas neatkarības starptautisku atzīšanu.
1920. gada 15. martā Dzeni apstiprināja par jaundibinātā “Izglītības ministrijas Mākslas muzeja pagaidu pārzini”. Muzejam ierādīja telpas toreiz vēl karā izpostītajā Rīgas pilī, un kopš šī brīža Rīgā darbojās divi mākslas muzeji – jau agrāk dibinātais Rīgas pilsētas mākslas muzejs gleznotāja Vilhelma Purvīša vadībā un tagad arī – Valsts mākslas muzejs.
Dzenis rūpējās gan par muzeja krājuma papildināšanu turpmākos divdesmit gadus, gan iesaistījās valstiski reprezentatīvu izstāžu organizēšanā un dažādu komisiju darbā, kā arī meklēja muzejam piemērotākas, plašākas telpas. Jau 1929. gada 8. novembrī Dzenis rakstīja izglītības ministram par to oficiālu vēstuli, norādot – ja nevar uzcelt speciālu jaunu ēku, tad, piemēram, armijas arsenāls Jēkaba laukumā varētu tikt pārbūvēts muzeja vajadzībām (kopš 1988. gada LNMM izstāžu zāle “Arsenāls”).
Vienlaikus Burkards Dzenis vadīja arī Lietišķās tēlniecības meistardarbnīcu Latvijas Mākslas akadēmijā un darbojās mākslinieku un audzēkņu biedrībā “Sadarbs”.
Tēlniecībā viņu interesēja portreta žanrs. Memoriālajā tēlniecībā radīti Emīla Dārziņa, Rūdolfa Blaumaņa, Rūdolfa Pērles, Viļa Olava un citi kapu pieminekļi. Pie Latvijas Nacionālā mākslas muzeja ēkas atrodas viņa veidotais gleznotāja Jaņa Rozentāla piemineklis.
Nacionālā romantisma garā stilizētās Dzeņa etnogrāfiskās saktas savulaik valkājušas dzejniece Aspazija, operdziedātāja Malvīne Vīgnere-Grīnberga, aktrises Jūlija Skaidrīte, Lilija Ērika un Marija Leiko. Vēl joprojām šodien Mākslas muzeja “Rīgas Birža” ekspozīcijās un ātrijā lietošanā ir Dzeņa savulaik Valsts mākslas muzeja apmeklētājiem dizainētie ozolkoka soli.
1944. gadā mākslinieks ar ģimeni emigrēja uz Vāciju, bet 1950. gadā pārcēlās uz Amerikas Savienotajām Valstīm. Otrā pasaules kara beigās Valsts mākslas muzejā atstāto tēva privātkolekciju, godinot viņa piemiņu, jaunākais dēls Atis Dzenis 1993. gadā uzdāvināja tagadējam Latvijas Nacionālajam mākslas muzejam.
Paldies manai muzeja kolēģei un kopā veidotās izstādes “Mūsu muzejs. Valsts mākslas muzejam 100” līdzkuratorei Dr. art. Aijai Brasliņai par palīdzību šī materiāla tapšanā! -
Stāsta dizainers Klāvs Priedītis
Mūsdienās dizains pārsvarā tiek uztverts kā funkcionāls risinājums konkrētām problēmām. Šis risinājums visbiežāk mēdz ieņemt kādu no dizaina formām, piemēram, produktu, grafikas, pakalpojumu vai kāda cita veida dizains, kas tiecas padarīt mūsu dzīvi ērtāku un efektīvāku.
Taču pastāv arī kāds cits dizaina veids — kritiskais dizains (Critical Design), kas tiecas nevis primāri atrisināt problēmas, bet drīzāk rosināt par tām vēl vairāk jautājumus.
Kritiskais dizains ir dizaina pieeja, kas izaicina dominējošās normas, sociālās struktūras un tehnoloģiju attīstību, lai rosinātu diskusiju un pārdomas par esošajiem un iespējamajiem nākotnes scenārijiem.
Tā mērķis nav radīt komerciāli orientētus vai funkcionālus risinājumus, bet gan kritiski analizēt un provocēt skatītāju domāt par dizaina, kultūras un sabiedrības attiecībām.
Kritiskā dizaina jēdziens radies 20. un 21. gadsimta mijā un tiek saistīts ar britu dizaineriem Entoniju Danu (Anthony Dunne) un Fionu Reibiju (Fiona Raby).
Lai gan kritiskais dizains kā jēdziens nostiprinājās tikai 21. gadsimta sākumā, tā saknes meklējamas agrāk — 20. gadsimta 60.–70. gados, kad rietumu mākslas un dizaina pasaule piedzīvoja konceptuālisma uzplaukumu, kas deva impulsu arī dizaina attīstībā.
Ar konceptuālismu saprotam, ka tā ir mākslas un dizaina pieeja, kurā galvenais ir ideja, nevis pats fiziskais objekts. Tas nozīmē, ka mākslinieks vai dizainers vairāk koncentrējas uz nozīmi, domu un vēstījumu, nevis uz objekta estētiku, fizisko izskatu vai tehnisko izpildījumu.
Atšķirībā no tradicionālā dizaina, kas lielākoties orientēts uz lietotāja vajadzību apmierināšanu un tirgus prasībām, kritiskajā dizainā biežāk parādās futūristiski un spekulatīvi dizaina risinājumi, kas tiek izmantoti, lai radītu dažādas vīzijas un scenārijus par iespējamām nākotnēm. Tā galvenais mērķis ir radīt domāšanu veicinošus objektus, kas provocē diskusijas.
Risinājuma utilitārā daba kļūst mazāk nozīmīga, savukārt svarīgāka ir koncepcija un ideja, kas aiz konkrētā darba stāv.
Mūsdienās kritiskais dizains tiek aktīvi pielietots dažādās dizaina jomās. Starp populārākajām var minēt, piemēram, spekulatīvo dizainu, ar kura palīdzību tiek modelēti dažādi scenāriji un objekti, kas ilustrē potenciālas nākotnes problēmas vai iespējas. Piemēram,
daži dizaineri ir izvirzījuši spekulācijas par to, kāda varētu izvērsties kapu un apbērēšanas kultūra, ja cilvēki nākotnē tiktu apglabāti materiālos, kas veidoti no sēņu micēlija.
Šāds materiāls varētu veicināt ķermeņa dabīgo sadalīšanos, vienlaikus bagātināt augsni ar barības vielām, tādējādi nodrošinot harmoniskāku saplūšanu ar apkārtējo vidi. Jāmin arī, ka šādā pieeja ne tikai varētu samazināt līdzšinējo bērēšanas rituālu ietekmi uz dažādām ekosistēmām, bet arī radīt jaunus estētiskus un filozofiskus jautājumus, kas saistīti ar nāves un aprites cikliem dabā.
Vēl kāds poputārs dizaina novirziens ir sociālais dizains, kas kritiskā dizaina paspārnē pievērš uzmanību marginalizētām sabiedrības grupām, ekoloģijai un ētikas jautājumiem. Piemēram, kāds projekts piedāvā vienkāršu un ilgtspējīgu risinājumu elektroapgādes trūkumam attīstības valstīs.
Izmantojot izlietotas plastmasas pudeles, kas piepildītas ar ūdeni un balinātāju un kas iestiprinātas ēku sienās un griestos, tiek pastiprināts dabiskais apgaismojums mājokļos bez elektrības un logiem.
Arī Tehnoloģiju kritika kā savrups novirziens ieņem aizvien būtiskāku vietu kritiskā dizaina risinājumos. Tiek veidoti darbi un izvērstas idejas, kas kritiski analizē digitālo tehnoloģiju ietekmi uz cilvēkiem un sabiedrību, vēršot uzmanību jautājumiem, kas saistās ar datu drošību un uzraudzību, sociālo kontroli caur digitālajām tehnoloģijām. Tiek izvērstas spekulācijas par digitālo nākotni mākslīgā intelekta paēnā un veidoti utopiski un distopiski scenāriji par sabiedrības nākotni. Kritiskā dizaina metode laika gaitā ir kļuvusi par būtisku rīku, kas palīdz radīt jaunas inovācijas un veicināt pārmaiņas domāšanā un attieksmē pret mūsdienu pasaules izaicinājumiem. -
Stāsta mākslas zinātniece Ramona Umblija
Vārdi "heraldika" un "ģerbonis" radušies un ir cieši saistīti ar militāro jomu, ieroču attīstību un to pielietošanas veidiem. Vairākās Rietumeiropas valodās vārds "ģerbonis" un "ierocis" ir viens un tas pats. Franču, vācu, angļu Wappen, Waffen to apliecina. Latviešu valodas nosaukums ģerbonis ir pārņemts no krievu valodas – gerb.
Uzreiz gribu kliedēt arī vēl kādu iesakņojošos un joprojām izplatītu mītu, ka ģerbonis ir sociālās hierarhijas, muižniecības, augstākai šķirai piederošs atribūts.
Jau no 13. gadsimta Eiropā ģerbonis varēja būt gan pilsoņiem, gan amatniekiem. Arī Latvijas teritorijā ir daudz paraugi no dažādu amatnieku brālību un ģilžu ģerboņiem.
Atgriežoties pie ģerboņa attēla, vispirms jāsaka – heraldikai piemīt nosacīta simbolu valoda, tā ir dekoratīva, krāšņa, mīl pārspīlējumus, ir daudznozīmīga.
Heraldikā drīkst lietot tikai četras krāsas: sarkanu, zilu, zaļu un purpuru. Ja kāda figūra, piemēram, brūni bebri, ir heraldiski jāapraksta, tos dēvē "dabiskās krāsās". Vairoga un citu figūru kontūrai lieto melno krāsu.
Heraldikā izmanto arī divus metālus – zeltu un sudrabu. Ne krāsas, ne metāli savā starpā nedrīkst saskarties – tas ir it kā vēl viens rēbuss, kas jāiegaumē ģerboņu darinātājiem.
Sākotnēji vairogus izgatavoja no koka vai metāla, tāpēc vēsturiski veidojusies un saglabājusies šī tradīcija.
Ģerboņa galvenā sastāvdaļa ir vairogs – kā aizsardzības rīks, kas pakāpeniski, laika gaitā kļūst par simbolisku objektu.
Uz vairoga un ap to laika gaitā top dažādas figūras. Tās heraldiski apraksta, skatoties no vairoga turētāja puses, tāpēc skatītājam kreisā un labā puse mainās vietām, ko reizēm nezinātājs uztver kā kļūdainu tekstu.
Vairoga zīmējumam var izmantot ļoti bagātīgu dažādu simbolu klāstu: ir ģeometriskas figūras vai dalījumi. Piemēram, skaldīts, kreisais sāns, galva, pēda, sija utt. Šīs figūras nereti tiek apvienotas un tādā gadījumā heraldiskajā aprakstā parādās teksts "dalīts galvā".
Piemēram, jaunajam Ādažu novada ģerbonim heraldiskais apraksts skan šādi: "Dalīts galvā ar zilu un sudrabu. Sudraba laukā zila smaile, uz tās zelta Dortmaņa lobēlija ar diviem sudraba ziediem ševrona veidā un vienu tādu pašu ziedpumpuru."
Galva ir ¼ no vairoga augšpuses nodalīta ar horizontālu līniju. Savukārt ševrons ir heraldiska figūra apgriezta V veidā, tās smailais gals pavērsts uz augšpusi.
Daudziem valstu, pilsētu, arī dzimtu ģerboņiem ir tā saucamie vairogu turētāji, kas tur vairogu. Latvijas valsts ģerboņa gadījumā tie ir šādi: labajā pusē sarkans lauva ar zelta mēli, kreisajā pusē – sudraba grifs ar zelta mēli.
Interesanta figūra ir tā saucamais kleinods – ģerboņa elements, kas atrodas virs vairoga. Tas vēsturiski veidojies no bruņinieka ķiveres rotājuma, kas tos atšķīra vienu no otra turnīros.
Latviešu valodā heraldisko terminu vārdnīcā ir ietverti apmēram 40 dažādi apzīmējumi, kurus lieto heraldiskajos aprakstos. Ģerbonī drīkst iekļaut tikai tādus elementus vai figūras, kurus var aprakstīt. -
Stāsta mākslas vēsturniece Vita Banga
17. gs. otrajā pusē pretreformācijas karu laikā dzimtas pārstāvis Sigismunds Ādams I Volfs devās uz Livoniju, kur aizsākās Vidzemes Volfu dzimtas vēsture.
Vācbaltiešu fon Volfu (von Wolff) dzimta ir sena, tās atzara pēcteči dzīvo Vācijā un Francijā. Volfu dzimtas ģimenes parasti bija ļoti kuplas – no pieciem līdz pat deviņiem bērniem! Dzimtas saknes meklējamas Sagānā, Lejassilēzijā, no kurienes 17. gadsimta otrajā pusē uz Narvu izceļoja fon Volfu dzimtas Vidzemes zara ciltstēvs.
1726. gadā fon Volfi uzņemti Vidzemes bruņniecībā, bet 1747. gadā tiem piešķirts brīvkungu tituls un apstiprināts dzimtas ģerbonis.
Periodā starp 17. un 20. gs. Volfu dzimtai piederējušas 29 muižas, ieskaitot Gulbenes muižu (tag. Vecgulbenes muiža), Lizuma (Lysohn) muiža, Lāsberģes (Fianden) muiža, Ziemeru (Semershof) muižu Alūksnē un Meirānu muiža Lubānā, Stāmerienes (Stomersee) muiža, Jaunlaicenes muiža, Litenes (Lettin) muiža, Valdenrode (Zaķumuiža), Ropažu (Rodenpois) muiža, Lantes pusmuiža, Lielkangaru muiža, Tīnužu (Lindenberg) muiža, Villasmuiža, Dzelzāmuri, Podkājas, Enzeliņi u.c.
Viktors fon Volfs Ropažu (Rodenpois) muižu nopērk 1855. gadā no Ropažu baroneses Henrietes fon Taubes (Henriete von Taube). Viktora Paula Amadeja fon Volfa (Viktor Paul Amadej von Wolff, 1821-1880) un viņa sievas Marijas Annas Evas fon Meijendorfas (Marie Anna Eva Freiin von Meyendorff, 1827-1903) ģimenē bija deviņi bērni, no kuriem trīs dēli vēlāk dzīvoja Ropažu novadā un Ikšķiles lauku teritorijā.
Pēc tēva nāves dēls Džeimss Georgs Leonhards fon Volfs ((James Georg Leonhard von Wolff, 1854-1928) manto Ropažu muižu un Villas pusmuižu (Kusenhof), kur turpina muižas teritorijas pilnveidošanas darbus. Džeimsam fon Volfam bija pieci bērni – divi dēli un trīs meitas.
Džeimsa fon Volfa vadībā Ropažu muižas pārbūves un parkā tika veikti ievērojami uzlabojumi, tostarp izrakts dīķis un kanāls, kas ievērojami papildināja parka ainavu.
Dēlam Jozefam Oto Karlam fon Volfam (Oto Karl von Wolff, 1868-1922) tika Tīnužu un Lielkangaru muižas no 1893. gada līdz 1921. gadam. Hans Jozefs fon Volfs (Hanss Josef von Wolff, Lindenberg, 1903-1944), dzimis Tīnužu muižā, bija Jozefa fon Volfa dēls – Vērmahta virsnieks Otrā pasaules kara laikā, Kubaņas kazaku pulka komandieris.
Dēlam baronam Fridriham Konrādam fon Volfam (Oto Konrad von Wolff, dzimis Ropažos 1860-1920) piederēja Valdenrodes muižas ēka. 1918. gadā pēc kaujās gūtā ievainojuma viņš aizbrauca uz Vāciju.
Ropažu barona Džeimsa fon Volfa dēls Sigismunds fon Volfs (Zigismund Rihard Ernst Aleksandr fon Wolff, dzimis 1886. gadā Ropažu pagagstā) 1939. gadā izbrauc uz Vāciju.
Ropažu barona Džeimsa fon Volfa dēls Egons Viktors fon Volfs (Egon Viktor Adalbert Ernst Gotlieb, dzimis Valdenrodē, miris Vācijā (1885-1960). -
Stāsta horeogrāfe, dejotāja, baleta pedagoģe, Latvijas Kultūras akadēmijas profesore Gunta Bāliņa.
1950. gada maijā diriģenta Arvīda Jansona (1914–1984) vadībā notika pirmizrāde komponista Ādolfa Skultes (1909–2000) un horeogrāfa Jevgēņija Čangas (1920–1999) baletam “Brīvības sakta”. Mūsu baleta vēsturē tas bija pirmais paraugs, kura sižetā tika izmantoti Raiņa (1865–1929) lugas “Spēlēju dancoju” (1919) motīvi. Tiesa, pārdzīvojot daudzas un dažādas izmaiņas gan libretā un mūzikā, gan arī pašā nosaukumā, kas sākotnēji bija “Lelde” – atbilstoši Raiņa lugas galvenajai varonei, un tikai pašā pēdējā brīdī – “Brīvības sakta” – kā tautas laimes un brīvības simbols.
Rezultātu gan slavēja, gan norādīja uz trūkumiem, piemēram, komponists esot pārlieku šķiedies ar izteiksmes līdzekļiem, orķestra krāsu sabiezinājumi novedot pie klausītāja uzmanības nogurdināšanas. Toties jaunajam horeogrāfam tas bija ar visaugstāko atzīmi novērtētais diplomdarbs, un arī komponists bija radījis jauna veida – simfonisko baletu.
1966. gada decembrī pirmizrādi piedzīvoja komponista Jāņa Ķepīša (1908–1989) un horeogrāfes Irēnas Strodes (1921–2013) balets “Turaidas Roze”. Šeit libreta pamatā ir Raiņa luga “Mīla stiprāka par nāvi” (1927), kas jau iepriekš bija rosinājusi komponistu Emili Melngaili (1874–1954), kura paveiktais tā arī nekad nenonāca līdz baleta skatuvei. Šīs Raiņa lugas centrā ir kopš 17. gadsimta vēl aizvien uzrunājošais un traģiskais Maijas liktenis. Maija, kura spēj pārliecināt kareivi Jakubovski, ka viņas dāvātais lakats pasargā no ievainojuma. Lai viņš ticētu lakata brīnumainajam spēkam, Maija apsien to sev un liek cirst ar zobenu. Jakubovskis notic… un Maija mirst.
Irēna Strode horeogrāfiju bija veidojusi saskaņā ar klasiskā baleta kanoniem, klasiskās dejas formās ietverot gan liriskās epizodes, gan dramatiskās kolīzijas, veiksmīgi izmantojot arī pantomīmu.
2000. gadā Latvijas Nacionālā opera sagādāja skaistāko dāvanu dzejnieces un dramaturģes Aspazijas (1865–1943) 135. dzimšanas dienas gadskārtā un viņas lugas “Sidraba šķidrauts” pirmizrādes 95. gadskārtā.
Komponista Jura Karlsona baletam “Sidraba šķidrauts” horeogrāfiju veidoja Kšištofs Pastors no Nīderlandes, scenogrāfiju un kostīmus – Andris Freibergs, gaismas – Deivids Hārvijs no Lielbritānijas. Tas bija simboliem un alegorijām bagāts iestudējums. Pieturoties pie lugas pamatsižeta, libreta autori bija ieviesuši jaunas epizodes un tēlus: galvenās varones Gunas nākotnes vīzijas, Nāvi ar diviem Eņģeļiem un dziedošo tēlu – Laimu. Tika paspilgtinātas tādas lugas epizodes, kā Gunas prāta aptumšošanās un viņas izšķiršanās starp dzīvību un nāvi.
Komponistu un horeogrāfu fantāziju rosinājusi arī Annas Brigaderes (1861–1933) pasaku dramaturģija. 1968. gada janvārī ar “Sprīdīša” pirmizrādi aizsākās latviešu bērnu baleta vēsture. Kā pilnmetrāžas horeogrāfijas autors un iestudētājs debitēja Aleksandrs Lembergs (1921–1985). Baleta melodiskās un izteiksmīgās mūzikas autors bija Arvīds Žilinskis (1905–1993), bet māksliniecisko noformējumu veidoja Biruta Goģe (1926–2008). Skaistai un krāsainai bilžu grāmatai līdzīgā izrāde aizrāva kā bērnus, tā pieaugušos. Skatītāju lutinātais pirmais iestudējums piedzīvoja vairāk nekā 150 izrādes. [1983. gadā notika baleta atjaunojums.]
Atzīmējot komponista Arvīda Žilinska 75 gadu jubileju, tika iestudēts “Lolitas brīnumputns”, kura pamatā ir viena no interesantākajām Brigaderes pasakām – par vienkāršo puisi Alni, viņa draugu Sūrmi un brīnumdaiļo princesi Lolitu.
Rūdolfa Blaumaņa (1863–1908) varoņi – Kristīne, Edgars, Māte un Akmentiņš. pirmoreiz uz baleta skatuves uznāca 1979. gadā. Viencēliens “Lasot Blaumani” radās komponista Jura Karlsona un baletmeistara Aleksandra Lemberga sadarbības rezultātā. Baleta autori nekonkretizēja nedz laikmetu, nedz arī vidi, kurā risinās psiholoģiskā drāma par mīlestību, kurai nākas brist cauri pelēkajam sadzīves purvam. Uzmanība bija pievērsta galveno personu iekšējiem pārdzīvojumiem.
2018. gadā tika iestudēts komponista Jura Karlsona un horeogrāfa Aivara Leimaņa oriģinālbalets “Antonija & Silmači” pēc Blaumaņa lugas “Skroderdienas Silmačos” motīviem.
Piešķirot Dejas balvu kategorijā “Klasiskās dejas iestudējums vai notikums” (2017–2018), žūrija komentēja: „Lielisks komponista veikums. Atzinīgi vērtējams skatuves noformējums, videomākslinieka darbs un kostīmi. Dejotāji ļoti organiski un aktieriski, ar baudu izdejo savas lomas.” Šo lomu atveidotāji bija Elza Leimane, Antons Freimans, Alise Prudāne, Arturs Sokolovs un daudzi citi.
Ir gana daudz teiku un traģēdiju, kurām ik pa laikam pievēršas gan horeogrāfi, gan komponisti, izvēloties tēmas savai jaunradei. Arī Raiņa, Aspazijas, Brigaderes, Blaumaņa daiļrade vēl arvien var piedāvāt daudz jaunu horeogrāfisko tulkojumu latviešu baleta skatuvei. -
Stāsta mākslas zinātniece, mākslas muzeja "Rīgas birža" vadītājas vietniece, izstāžu kuratore Vita Birzaka
Jau pats vārds “muzejs” asociējas ar mūžības elpu. Bet vai muzeji mūsdienu izpratnē kā senlietu, dokumentu, mākslas darbu, dabaszinātņu paraugu glabātāji un pētnieki tiešām radušies tik sen?
16. un 17. gadsimtā Eiropā aristokrātu vidē attīstījās kolekcionēšanas mode un veidojās tā saucamie “brīnumu vai kuriozitāšu kabineti”. Par muzejiem tos neviens nesauca. Galvenais atlases kritērijs sākotnēji bija – “lai būtu neparasti”: gan dabā atrastas lietas – dzīvnieku skeleti, eiropieša acīm eksotiski augi un minerāli, gan cilvēka roku darināti objekti – mērinstrumenti, monētas, kartes, arī mākslas darbi. Tās bija privātkolekcijas, apskatāmas ierobežotam cilvēku lokam, izvietotas vai nu atsevišķās istabās vai īpašos skapjos ar daudzām atvilknēm un slēptuvēm. Tā, piemēram, jau vienā no nesenajiem raidījumiem pieminētajam šī laika lielākajam kolekcionāram imperatoram Rūdolfam II Habsburgam (1552–1612), piederēja ne tikai svešzemju dzīvnieku zvēru dārzs un botāniskie dārzs, bet līdzās iespaidīgai mākslas darbu kolekcijai ar Dīrera, Ticiāna, Brēgeļa, Veronēzes gleznām arī 37 kabineti ar retiem minerāliem un dārgakmeņiem.
“Brīnumu kabineta” stila priekšmetu eksponēšanas veids nebūt nav nogrimis pagātnē, un kā paņēmienu ekspozīciju iekārtojumā to izmanto arī šodienas kuratori un dizaineri, lai atceramies kaut vai 2024. gada izstādes “Iekāres vārdā” Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā un “Sadursmes harmonija. Modes zīmola Fyodor Golan retrospekcija” Skulptūru mežā.
Laika gaitā, mainoties Eiropas ideoloģiskajiem uzstādījumiem, daudzas privātkolekcijas kļuva atvērtākas plašākai publikai un kalpoja par pamatu šodien slaveniem muzejiem: Britu muzejam Londonā, Ufici galerijai Florencē, Prado muzejam Madridē un daudziem citiem. Pie pirmajiem mākslas muzejiem, kā mēs to uztveram šodien, jāatzīmē arī Luvra Parīzē (1793), Nacionālā galerija Londonā (1824), Minhenes Vecā pinakotēka (1836).
Baltijā vecākais publiskais muzejs saistās ar vācbaltu Rīgas ārsta, ceļotāja un kaislīga kolekcionāra Nikolausa fon Himzela (1729–1764) vārdu. Himzels nomira trīsdesmit piecu gadu vecumā, paspēdams izveidot ļoti plašu kolekciju – naturālijas, grāmatas, mākslas darbi. Pēc dēla nāves, māte, pildot viņa gribu, tā tika novēlēta Rīgas pilsētai, un 1773. gadā atvērās Himzela muzejs. Tagad bijušā Himzela muzeja priekšmeti pamatā glabājas Rīgas vēstures un kuģniecības muzejā, Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā un Latvijas Nacionālajā dabas muzejā.
Muzejs kā kultūras vērtību krātuve, no latīņu un grieķu valodas tulkojot – “mūzu templis”, sākotnēji saistās tieši ar Eiropas sabiedrības priekšstatiem. Un lielo Eiropas muzeju krājumi, kas īpaši papildinājās koloniālisma politikas rezultātā, 19. gadsimtā muzejus savā ziņā padarīja arī par valstu varenības reprezentācijas vietām.
Šodien arvien konsekventāk izskan aicinājumi nolikt malā stereotipisko muzeja kā tempļa uzlūkošanas pieredzi un pieņemt, ka izpratne par jēdzienu “muzejiska vērtība” var būt atšķirīga dažādās pasaules daļās un kopienās – Eiropā, Āzijā, Austrālijā, Amerikā.
Un tāpēc es vēlētos šoreiz ne tikai sākt, bet arī beigt ar jautājumu – vai jebkas var kļūt par muzeja eksponātu? Kādas un kam adresētas ekspozīcijas mēs veidojam, un kādu valodu lietojam, aprakstot tās? -
Stāsta dizainers Klāvs Priedītis
"Wabi-sabi" ir jēdziens, kas apzīmē noteikta veida estētiku un filozofiju, tas slavē nepilnību, dabiskumu un laika ritējumā gaitā radušos skaistumu.
Šis jēdziens ir cēlies Japānā un sakņojas tās tradicionālajā kultūrā un zen budismā, kas Japānā ienāca no Ķīnas apmēram 12. gadsimtā. Tiek uzskatīts, ka "wabi-sabi" jēdziens nostiprinājās līdz ar tējas dzeršanas ceremonijas attīstību 15. un 16. gadsimtā, pateicoties kādam tējas meistaram, kurš popularizēja vienkāršību, pieticību un dabiskumu tējas ceremonijā.
Jēdziens sastāv no divām daļām "wabi" un "sabi". "Wabi" simbolizē harmoniju ar dabu un neuzspēlētu skaistumu. "Sabi" savukārt simbolizē laika ritējuma radīto skaistumu — vecums, nolietojums un patina tiek uztverta kā vērtība.
Saliekot abas daļas kopā, radies skanīgs vārdu savienojums “wabi-sabi”, kas attīstījies par estētisku un filozofisku principu.
Līdz mūsdienām šī ideja ir kļuvusi par vienu no atpazīstamākajām japāņu estētikas koncepcijām, kas ieņem būtisku vietu ne tikai Japānas kultūrā, bet nu jau arī citviet pasaulē. Šī jēdziena idejas visai bieži tiek saistītas ar dizaina filozofiju, mākslu, arhitektūru un dzīvesziņu kopumā.
"Wabi-sabi" principi īpaši uzskatāmi izpaužas interjera dizainā. Šī estētika pievērš uzmanību dabīgiem materiāliem, ar roku darinātiem objektiem un minimālismam, kas ļauj saglabāt mājīgumu.
Tieksme pretī dabīgajam ir pretmets industriālajai rūpniecībai un ražojumiem, kas sastāv no mākslīgiem materiāliem — dažādiem metāla sakausējumiem, betona, plastmasas — šie materiāli pauž rūpniecisku vēsumu.
Toties "wabi-sabi" interjeros tiecas radīt siltu sajūtu. Visai izplatīts ir koka, akmens un māla pielietojums. Tiek akcentēta un baudīta šo materiālu asimetriskā daba. Priekšmetu virsmas, kas veidotas no šiem materiāliem, nereti tiek atstātas neapstrādātas, akcentējot dabīgo skaistumu.
Bieži tiek izcelts arī novecojušu mēbeļu un priekšmetu laika zoba radītais skaistums. Kāds ķirmja izgrauzts robs galda virsmā vai krēsla kājā tiek uzskatīts drīzāk par estētisku efektu nevis defektu, kas būtu jānovērš un jālabo.
Šāda dizaina pieeja atšķiras no ierastās tieksmes pēc perfekcijas un priekšmetu vienādošanas, kas Rietumu kultūrā uzplauka līdz ar rūpniecisko revolūciju. Idustriālā ražošana laika gaitā ir tiekusies aizstāt dabas formu estētiku un amatnieciskās nepilnības ar perfekti gludām virsmām, taisnām līnijām un vienādiem pēc viena šablona veidotiem rūpnieciskiem ražojumiem.
Lai gan "wabi-sabi" sakņojas zen budismā un Japānas tradicionālajā kultūrā, un tieša tulkojuma uz latviešu valodu šim jēdzienam nav, tomēr arī latviešu kultūrā varam rast idejas, kas pauž visai līdzīgu attieksmi gan pret šādu estētiku, gan pret dzīves skatījumu kopumā.
Latviešu saikne ar dabu, cieņa pret vecām lietām un senču mantojumu, kā arī spēja saredzēt skaistumu pieticīgā dzīvē, kas nereti veidojusies sarežģītā tautas vēstures gaitā, atspoguļo līdzīgas vērtības.
Tāpat kā "wabi-sabi" augstu vērtē vēsturisko patinu, nodilumu un laika zīmes kā skaistuma avotu. Latviešu kultūrā mēs tiecamies saglabāt un cienīt, piemēram, vecās koka mājas, senos sadzīves priekšmetus, mēbeles un tautas tērpus, kuros redzams ne tikai nolietojums un amatnieku roku darbs, bet nereti arī, piemēram, dzimtas un senču vēsture.
Līdzīgi kā "wabi-sabi" novērtē tukšumu un minimālismu, latviešu tradicionālajā interjerā bieži redzama atturība un telpas neaizpildīšana ar lieku greznību. Iedzīve sastāv no vienkāršām koka mēbelēm, māla traukiem, audekla galdautiem un citām tikai pašām nepieciešamākajām lietām.
Latviešiem ir pat kāds izplatīts teiciens: "Labs nāk ar gaidīšanu." Tajā varam censties saskatīt arī kādu "wabi-sabi" aspektu, proti, skaistas lietas rodas lēni un ar laiku. Tiecies novērtēt pacietību un dabas ritējuma estētiku. -
Stāsta mākslas zinātniece Ramona Umblija
Herolds (angļu, vācu – herold) bija amats pie valdnieku galmiem vai pavadonis bruņiniekiem, cilvēks, kas pārzināja ģerboņu simboliku un skaidroja to.
Franču valodā līdzās vārdam heraldique lieto vārdu blason – pūst, ar to domājot pūšanu ragā, kad herolds izziņoja bruņinieku turnīra sākumu, izsauca bruņinieka vārdu un skaidroja tā ģerboņa nozīmi. Turpmākajā gadu gaitā uz šī vārda blason bāzes izveidojas vārds blasoneer - blazonēt – izklāstīt, aprakstīt. Šim terminam līdzās latviešu valodā šodien lietojam vārdu „aprakstīt”. Tas ir ģerboņa heraldiskais apraksts, kura terminoloģija un gramatika ir īpaša, tā atšķiras no ikdienā lietojamās.
Mūsu priekšstatos ģerbonis primāri ir attēls, taču heraldikas teorijā un praksē galvenais ir tieši ģerboņa apraksts jeb blazonējums. Kāpēc? Tāpēc, ka gan kara gaitās, gan bruņinieku turnīros, gan citās kataklizmās ģerbonis tika sabojāts vai gāja bojā. Lai attēlu, ģerboni varētu atjaunot, vadījās pēc tā apraksta. Tāpēc tieši apraksts ir būtiskākais un tikai tam seko attēls.
Uz Valsts Heraldikas komisijas atzinuma pamata pašvaldību ģerboņa heraldisko aprakstu un attēlu paraksta Valsts prezidents, dzimtu ģerboņu aprakstu un attēlu – Kultūras ministrs.
Par dzimtu heraldiku Eiropā pirmās liecības ir apmēram no 12. gadsimta vidus. Kāpēc tieši tolaik? Atbilde meklējama saistībā ar praktiskām vajadzībām.
Pirmkārt, 12. gadsimta sākumā karotāju apbruņojums būtiski mainījās: kaskas veida galvas sargs, kas daļēji seju atsedza, nomainījās uz tā saucamo poda ķiveri. Karavīrs kļuva pilnīgi anonīms, neatpazīstams. Bija vajadzīgas kādas atpazīšanas zīmes. Otrkārt – Eiropā sākās krusta kari, kuros iesaistījās ļoti lielas ļaužu masas, arī šajā situācijā auga prasība pēc zīmēm, kuras ļautu atpazīt savējos. Nemitīgo militāro, nāvi nesošo darbību ietvarā dzima it kā to pretmets – bruņinieks – uz augstiem morāles principiem balstīts ideāls, kas aizvien vairāk saistās ar galma dzīvi, sevis pašapliecināšanos. Viņš iesaistās dažādos rituālos, top tradīcija, kura līdz mūsu dienām saglabājusies literatūrā kā bruņnieciskuma izpausmes – romantiska cildenuma un pašaizliedzības stājas demonstrētājas.
Kontrastā bada un iznīcības pārņemtajai krusta karu realitātei, necaurredzamās bruņās tērpies karavīrs ar savu krāšņo vairogu, uz kura ieraugāms tā ģerbonis, iemanto tādu kā mistisku tēlu, aiz kura paslēpies cilvēks – veikls, augstsirdīgs, kristīgās vērtības iemiesojošs. No šiem laikiem ģerbonis daudzu apziņā arī mūsdienās asociējas tieši ar šīm vērtībām.
Latvijas teritorijā tradīcija lietot ģerboņus aizsākas līdz ar krusta kariem 13. gadsimtā. Tolaik līdzās mazajām Livonijas valstiņām veidojas arī pirmās pilsētas un sākas pilsētu heraldikas attīstība. Pirmo pilsētu ģerboņu paraugi atrodami tikai zīmogu attēlos. Livonijā pirmā pilsētas tiesības ieguva Rīga. Tās ģerboņa attēls skatāms Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja ekspozīcijā, tas ieraugāms arī uz Latvijas Bankas izdotās 13. gadsimta monētas. -
Stāsta mākslas vēsturniece Vita Banga
Tīnūžu (Lindenberg) muiža atrodas Ogres novada Ikšķiles lauku teritorijā, kur senatnē bijušas lībiešu apmetnes. Pirmo reizi Lindenberga rakstos pieminēta 1576. gadā kā Rīgas Rātes kunga E. Horsta īpašums "Lindenberg jugelshen Bache" (Liepukalni pie Juglas strauta). Kopš 1684. gada tas ir Tīzenhauzenu īpašums, kurš vēlāk apkaimē dēvēts kā Tīnuži.
No 1748. gada līdz 1872. gadam Tīnūžu muiža piederēja zviedru izcelsmes Blūmenu dzimtai. Kungu māju toreiz cēlis G. F. fon Blūmens pēc kāda Rīgas būvmeistara plāna 1768. gadā.
Latvijas muižu pētnieks Imants Lancmanis uzskata, ka ēku projektējis arhitekta K. Hāberlanda tēvs Johans Andreass Hāberlands (1711-1778).
Pēc Ropažu barona Viktora fon Volfa nāves dēlam Jozefam Oto Karlam fon Volfam (1868-1922) tika Tīnužu un Lielkangaru muižas. Tas bija laika posms no 1893. gada līdz 1921. gadam. Pēc agrārās reformas muižas baronam atņēma. Barons Jozefs fon Volfs studējis Tērbatas Universitātē jurisprudenci, pamatā nodarbojās ar lopkopības attīstību Tīnužos. Piedalījies lopkopības izstādēs ar vaislas buļļiem, kur guvis godalgas. Bijis sava veida mecenāts, jo Tīnužos algojis veterinārārstu, kuru varēja izmantot arī vietējie zemnieki. Hanss Jozefs fon Volfs (Hans Josef von Wolff, Lindenberg, 1903-1944), dzimis Tīnužu muižā, bija Jozefa fon Volfa dēls. Otrā pasaules kara laikā bija Vērmahta virsnieks, Kubaņas kazaku pulka komandieris.
Pēc 1900. gada barona Jozefa fon Volfa ierosināts, Tīnužu kungu nams 1910. gadā pārbūvēts pēc sākotnējā ēkas stila. Tīnužu kungu mājai priekšā bijušas divas terases un kolonnas. No ēkas pavērās skaists skats uz parku un Mazās Juglas upi.
Kungu mājas izbūvei bija izmantots dabiskais reljefs, tā atradās nelielā pakalnā. Ēkas parādes stāva centrā atradās zāle. Kad izbūvēja kungu māju, sākotnēji šeit dzīvojuši kādu laiku J. K. O. fon Volfa vecāki.
Pirmā pasaules kara laikā muižā atradās 4. Valmieras kājinieku pulka štābs. 1917. gadā muiža cieta no igauņu karaspēka, kurš izdemolēja iekštelpas. 1932. gadā muižas saimniecība tika nodota Latvijas kara Invalīdu savienības pārziņā.
Latvijas Kara Invalīdu savienības galvenie mērķi bija nostiprināt kara invalīdu un karavīru ģimenes godu un cieņu sabiedrībā. Tās darbības joma iekļāva arī karā bojā gājušo karavīru un viņu tuvinieku intereses.
Otrā pasaules kara laikā kungu māja tika nopostīta. Pārvaldnieka A. fon Grīnevalda māju 1912. gadā projektējis baltvācu arhitekts Gerhards fon Tīzenhauzens (1898-1917), kurš dzimis Tērbatā, studējis Rīgas Politehniskajā institūtā un plašāk pazīstams kā Mežaparka apbūves projektu autors.
Īstenojis interjeru projektus, mēbeļu un kamīnu dizainu. Ēkas projektēšanā piedalījies arī arhitekts Pauls Kampe (1885-1960). Muižas ēkas saglabājušās, laika gaitā daļēji zaudējot autentiskumu.
Tīnužos fon Volfam bijis ķieģeļu ceplis, ūdensdzirnavas. Ceplīšos atradās fon Volfa kartonfabrika, kur Pirmā pasaules kara laikā ierīkoja spēkstaciju, bet 1928. gadā – veco ļaužu pansionātu, bet vēlāk – narkoloģisko slimnīcu "Ceplīši", kura darbojās līdz 2014. gadam.
Tagadējā Tīnužu skola uzcelta uz vecās muižas kūts pamatiem. Kungu mājas vietā izveidots kultūras centrs. Bijušajā klēts ēkā atrodas Kultūras mantojuma centrs "Tīnūžu muiža".
Pašlaik saglabājušās dažas saimniecības ēkas, kuras daļēji pārbūvētas vai rekonstruētas: pārvaldnieka A. fon Grīnevalda māja (tagad bērnudārzs), modernīca (privatizēta), zirgu stallis, graudu šķūnis, brūzis, Līču krogs u.c. ēkas.
Autore pateicas Kultūras mantojuma centra Tīnužu muiža vadītājam Kasparam Špēlim par informatīvo palīdzību! -
Stāsta horeogrāfe, dejotāja, baleta pedagoģe, Latvijas Kultūras akadēmijas profesore Gunta Bāliņa
1922. gadā par jaundibinātās Liepājas Operas baleta trupas solisti un horeogrāfi kļuva Anna Stedelaube. Tā kā nopietnā apmācība bija tikko kā sākusies, Operas atklāšanas izrādē dejotāju sniegums vēl bija salīdzinoši vājš.
Bet jau pāris gadus vēlāk horeogrāfe varēja piedāvāt skatītāju vērtējumam pirmo baleta vakaru ar fragmentiem no Leo Delība baleta "Kopēlija" un Rikardo Drigo "Arlekinādes".
1925./1926. gada sezonā Anna Stedelaube savā dzīvoklī atvēra operas baleta studiju, kurā baleta mākslas pamatus apguva Liepājas Operas topošie baleta mākslinieki, koristi un citi dejas mākslas interesenti.
Atzīmējot savas skatuves darbības 15. jubileju, Anna Stedelaube iestudēja pirmo patstāvīgo viencēliena baletu "Leļļu pasaka" (The Fairy Doll) ar Vīnes Galma baleta direktora un komponista Jozefa Baijera (Josef Bayer) mūziku. Laikraksta "Kurzemes Vārds" slejās uzsvērts, ka publika baleta pirmizrādi gaidījusi ar lielu nepacietību, par ko liecinājusi arī pārpildītā teātra zāle. Vienlaikus likts saprast, ka baleta trupa vēl atrodas tikai attīstības sākumā.
Liepājas baleta dzīvē sevišķi nozīmīgs bija 1928. gads, kad tika uzvests Stedelaubes pirmais latviešu oriģinālbalets "Jūras teika" ar Maskavā studējušā Liepājas Sv. Trīsvienības baznīcas ērģelnieka Konstantīna Veinberga mūziku.
Kritikās atzīmēts, ka baletam bijis spilgti izteikts fantastiskais saturs, tajā darbojušās pasaku būtnes – ūdens meitas, meža gari, gulbji. Figurējis arī Neptūns, kurš kopā ar astoņām nārām izcēlies no jūras dziļuma.
Sākot ar 1932. gadu, Liepājā darbojās pat divas neatkarīgas baleta trupas – Liepājas Operas baleta trupa ar Annu Stedelaubi un Liepājas Jaunā teātra baleta trupa, kuras baletmeistars bija Alberts Kozlovskis.
Katrai bija sava mākslinieciskā un administratīvā vadība, bet izrādes notika vienās un tajās pašās telpās, kas vienlaikus gan veicināja konkurenci, gan traucēja attīstīties. 1934. gada decembrī ar Izglītības ministra rīkojumu Liepājas Opera tika apvienota ar Liepājas Jauno teātri, iegūstot jaunu nosaukumu – Liepājas Pilsētas drāma un opera, līdz ar to tika apvienotas abas baleta trupas, kuru vadība tika uzticēta baletmeistaram Albertam Kozlovskim.
Pirmais vērienīgais iestudējums bija Pētera Čaikovska balets "Gulbju ezers". Pirmizrāde notika 1935. gada 27. februārī un prese (Rītiņš, 1935. 26.04., “Kurzemes Vārds”, Nr.94.) rakstīja: "Tā liepājniekiem bija sensācija – nevarēja domāt, ka izdosies sastādīt corps de ballet.
Uzvedums radīja pārsteigumu: balets izdevās pie maziem apstākļiem, neuzstādot augstas prasības, teicami.
Alberts Kozlovskis rekomendēja sevi kā spējīgu baletmeistaru. Kā atsevišķi, tā grupējumos un aranžējumos varēja vērot prasmi, fantāziju. Baleta dvēsele un spēks bija Edītes Feiferes personā. Viņas vieglums un grācija aizkustināja." Te jāpiebilst, ka Edīte Feifere bija tā laika spožākā primabalerīna, un Liepājas baleta trupa nereti vērsās pēc papildinājuma pie galvaspilsētas spēkiem.
Turpmākajos gados Alberts Kozlovskis Liepājas baletam iestudē savu horeogrāfisko versiju komiskajam baletam "Veltīgā uzmanība" (La Fille mal gardée) ar Pētera Ludviga Hertela un Rikardo Drigo mūziku, kā arī trīs viencēliena baletus: "Šopeniāna", "Spāņu kapričo" ar Rimska-Korsakova mūziku un, izmantojot dažādu autoru mūziku, "Baletmeistara sapnis".
Liepājas kultūras dzīvē, sevišķi baleta mākslā, jo īpašs bija 1939. gads, kad tika iestudēts oriģinālbalets pēc Kristiana Andersena stāsta motīviem "Meitene ar sērkociņiem". Mūzikas autors bija nacisma vajāšanu dēļ no Vīnes atbēgušais Valters Hāns.
Kritika atzīmēja, ka pirmo reizi oriģinālbalets tapis pašu spēkiem, bez pieaicinātiem dejotājiem.
40. gadu sākumā Liepājā iestudējumus veidoja arī Helēna Tangijeva-Birzniece, kura Latvijā bija ieradusies pēc laulībām ar diplomātu Aleksandru Heinrihu Birznieku un ar panākumiem darbojās uz Baltā nama skatuves, kā arī Latvijas Nacionālās operas baleta trupas vadītājs un baletmeistars Osvalds Lēmanis: tika uzvests Šarla Adāna "Korsārs" un Ludviga Minkusa "Dons Kihots".
1944. gadā, izvairoties no gaidāmajām okupācijas varas represijām, uz Zviedriju kopā ar dzīvesbiedri baletdejotāju Ņinu Dombrovsku pārcēlās Alberts Kozlovskis, turpinot veiksmīgu māksliniecisko un pedagoģisko darbību Zviedrijas Karaliskajā baletā un tā baletskolā, vēl pirms došanās bēgļu gaitās iestudējot Aleksandra Glazunova baletu "Raimonda", kuram veidoja savu horeogrāfisko versiju, organiski savijot klasiskās un raksturdejas.
20. gadsimta 90. gados Latviešu Akadēmiskā organizācija Zviedrijā (LAOZ) izveidoja Alberta Kozlovska un Ņinas Dombrovskas piemiņas balvu – vienreizēju stipendiju – baleta mākslu studējošajiem, ko saņem Rīgas Baleta skolas audzēkņi un Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas horeogrāfijas katedras studenti.
Bija noslēdzies nozīmīgs posms Liepājas baleta vēsturē, kurā laika periodu no 1931. līdz 1944. gadam varētu dēvēt par Liepājas baleta Zelta laikmetu.
Bija iegūta pilnīga patstāvība, sasniegts augsts mākslinieciskais līmenis, Latvijas baleta māksla papildināta ar jaunradītām vērtībām.
Pēckara gados Liepājas Muzikāli dramatiskā teātra mākslinieciskās darbības atdzimšana bija saistīta ar lielām ekonomiskām un organizatoriskām grūtībām. Lielākais nopelns Liepājas baleta atjaunošanas periodā pienākas spilgtajai raksturlomu dejotājai, horeogrāfei un pedagoģei Martai Alberingai. Tomēr 1950. gada aprīlī Latvijas PSR Ministru Padomes Mākslas lietu pārvalde nolēma pārveidot Liepājas Muzikāli dramatisko teātri par Liepājas Valsts Drāmas teātri, tā muzikālo daļu, tostarp baletu, likvidējot. -
Stāsta mākslas zinātniece, mākslas muzeja "Rīgas birža" vadītājas vietniece, izstāžu kuratore Vita Birzaka
Vai zini, ka vides objekts "Lielā vāze" pie Latvijas Nacionālās bibliotēkas sastāv no divām daļām? Un vai zini arī to, kur novietota mākslas darba ceturtdaļa?
Daudzi noteikti būs pamanījuši majestātisko oranžo vāzi pie Latvijas Nacionālās bibliotēkas ēkas. Tā ir mākslinieka Ojāra Pētersona vides mākslas objekta "Lielā vāze" viena daļa, kura 2014. gada agrā novembra rītā ieņēma vietu pie toreiz tikko atklātās Gaismas pils – mūsu galvenās grāmatu krātuves. Savu "jā" vārdu šim mākslas darbam bibliotēkas ārtelpā teica arī arhitekts Gunārs Birkerts.
Vāze ir tikai viens no paliekošos materiālos veidotiem astoņiem vides mākslas objektiem, kas realizēti Borisa un Ināras Teterevu fonda programmas "Māksla publiskajā telpā" ietvaros, sadarbojoties privātai institūcijai un Rīgas pilsētai piecu gadu garumā – no 2013. – 2018. gadam.
Joprojām pilsētvidē dzīvo gan Ērika Boža "Soliņi" Bastejkalna virsotnē un Lienes Mackus bronzā atlieta Rīgas ģerboņa lauva atpūtā pie Latvijas Nacionālā Mākslas muzeja pieturas, gan Brigitas Zelčas-Aispures un Sanda Aispura "Klusā daba" un Aigara Bikšes "Meitene ar kurpi" Latvijas Universitātes Botāniskajā dārzā. Savā ziņā unikāla lieta, ņemot vērā, ka joprojām nav konsekventa uz ilgtspējību vērsta kopēja koncepta par mākslu Rīgas publiskajā telpā.
Ojāra Pētersona vides objekts "Lielā vāze" ir viens veselums, kas sadalīts divās daļās - ¾ un ¼. Lielākajai daļai pie Nacionālās bibliotēkas precīzi atbilst mazākā pie Rīgas Stradiņa Universitātes Dzirciema ielā, tā simboliski apvienojot abas zināšanu krātuves.
Jebkurš domās vāzes daļas var savienot kopā vai, no putna lidojuma kartē skatoties, novilkt starp tām taisnu līniju.
Pētersona "Lielo vāzi" iedvesmojis Garlība Merķeļa teksts "Vidzemes senatne", ko pats mākslinieks nodēvējis drīzāk par XVIII gadsimta laikmetīgo mākslu, nevis vēstures liecību par tā laika latviešiem. Merķeļa teksta fragments lasāms uz vāzes keramikas mozaīkas. Uz katras no vairāk nekā 14 000 keramikas plāksnītēm izvietots viens burts no "Vidzemes senatnes" teksta.
Lielās vāzes forma un virsmu sedzošā mozaīka ļauj nolasīt antīkās pasaules mantojuma un vēsturiskā uzslāņojuma klātbūtni, savukārt griezuma vietā iestrādātais pelēkais granīts vairāk saistās ar vietējo dabu un kultūru. Kā objekta atklāšanā minēja projekta kuratore Helēna Demakova: "Divdaļīgā "Lielā vāze" nav lieliskā mākslinieka mirkļa kaprīze, bet gan rokraksta iezīme. Lai atceramies kaut vai 2014. gadā Vācijā, Ekernferdē, atklāto skulptūru "Tilts pāri jūrai". Oranžās skulptūras otra daļa atrodas topošā Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeja mākslas darbu krātuvē un joprojām gaida iznācienu pilsētvidē."
Jāpiezīmē, ka tieši Merķeļa teksta fragmenta publikācija latviešu, angļu, franču, vācu, spāņu un krievu valodā veido mākslas objekta trešo un pēdējo daļu. Ojāra Pētersona dizainā veidotā oranžā grāmata ir pieejama Latvijas bibliotēkās. -
Stāsta dizainers Klāvs Priedītis
Dizaina domāšana (Design Thinking) ir process un radošs domāšanas veids, kas fokusējas uz problēmu risināšanu, pielietojot noteiktu metožu kopumu. Zīmīgi, ka dizaina domāšanā tiek izmantoti dažādi antropoloģiskie paņēmieni, ar kuriem tiek pētīta potenciālā dizaina risinājuma lietotāju uzvedība un vajadzības. Tā ir uz lietotājiem centrēta pieeja.
Dizaina domāšanā izmantotie antropoloģiskie paņēmieni ir metodes, kas aizgūtas no antropoloģijas un sociālo zinātņu pētījumu pieejām. To mērķis ir labāk izprast cilvēku uzvedību, vajadzības un motivāciju. Šīs metodes palīdz dizaineriem veidot uz lietotājiem orientētus risinājumus, balstoties uz reāliem cilvēku paradumiem un pieredzēm. Šāda pieeja mazina tādu produktu izplatību, ko varētu dēvēt par sliktu dizainu, kas nepilda vai tikai daļēji pilda savu funkciju un kas radīti, lielākoties balstoties tikai konkrētā dizainera aizspriedumos un pieņēmumos par esošu problēmu, neņemot vērā gala lietotāja patiesās vajadzības.
Laika gaitā, pilnveidojot un izstrādājot dažādu metožu kopumu, dizaina domāšana kļuvusi par startēģisku pieeju, kas savā klasiskajā formā sastāv no pieciem galvenajiem soļiem, kas veido dizaina domāšanas kopumu.
Šie dizaina procesa etapi ir empātija, problēmas definēšana, ideju ģenerēšana jeb ideācija, prototipu izstrāde un to testēšana.
Empātija un problēmas definēšana ir vieni no svarīgākajiem etapiem dizaina procesā, uz kuriem tālāk balstīsies gala risinājums, tāpēc jo īpaši svarīgi dizaineriem pievērst pastiprinātu uzmanību tieši paņēmieniem, kas saistīti ar lietotāju problēmu izpēti.
Starp svarīgākajiem antropoloģiskajiem paņēmieniem dizaina domāšanā ir sastopami tādi kā lauka un etnogrāfiskie pētījumi, kuros cilvēki tiek novēroti reālajā vidē, piemēram, kā tiek izmantoti produkti vai pakalpojumi.
Pētījumu gaitā tiek izmantotas, piemēram, dienasgrāmatu metodes, kurās dalībnieki dokumentē savas darbības un pieredzi ikdienā. Arī tā sauktā iejušanās metode var būt noderīga dizaina procesā. Šajā metodē dizaineri paši iejūtas lietotāju lomā, lai saprastu viņu vajadzības.
Vēl populārs izpētes veids ir padziļinātas intervijas ar lietotājiem, lai izprastu viņu motivāciju, vērtības un kopējo problēmas kontekstu.
Tiek vākti stāsti un veidoti naratīvi par cilvēku ikdienas pieredzi, kas palīdz identificēt lietotāju slēptās vajadzības. Tiek pētīts, kā cilvēki jūtas, pieskaroties, redzot, lietojot produktus, tas īpaši svarīgi ir strādājot, piemēram, ar produktu dizainu.
Tiek kartētas cilvēku emocionālās reakcijas uz dažādām mijiedarbībām.
Šīs metodes kopumā palīdz iedziļināties lietotāju patiesajās vajadzībās, nevis tikai balstīties uz pieņēmumiem vai skaitlisku analīzi. Tās ļauj atklāt slēptās problēmas un izstrādāt risinājumus, kas patiešām uzlabo cilvēku dzīvi un pieredzi, nevis tikai formāli risina kādu problēmu.
Pēc problēmas formulēšanas nāk ideju ģenerēšanas posms. Šeit tiek izmantota radošā domāšana, lai nāktu klajā ar iespējamiem risinājumiem. Ideju ģenerēšana ietver dažādus radošos paņēmienus, piemēram, prāta vētras metode (brainstorming) vai domu kartēšana. Šis posms ir būtisks, jo tas ļauj apsvērt dažādus skatupunktus un radošas pieejas problēmu risināšanai.
Kad ir izvēlēta konkrēta ideja, nākamais solis ir prototipu izstrāde. Prototipi ir ātri un vienkārši veidoti risinājumu modeļi, kas ļauj vizualizēt un izmēģināt idejas dzīvotspēju.
Prototipi palīdz izprast, kā risinājums darbojas praksē un vai tas atbilst lietotāja vajadzībām. Par prototipiem var kalpot arī ar roku zīmētas skices, maketi vai digitālas vizualizācijas.
Pēdējais posms ir testēšana, kurā tiek pārbaudīts, kā prototips darbojas reālajā pasaulē. Lietotāji tiek aicināti izmantot prototipu, un tiek vāktas viņu atsauksmes, kas tiek izmantotas, lai uzlabotu risinājumu.
Testēšana ir iteratīva procesa sastāvdaļa, kas var atgriezt projektu kādā no iepriekšējiem posmiem, piemēram, ja prototips neapmierina lietotāja vajadzības, dizainers atgriežas pie izpētes vai ideju ģenerēšanas fāzes, prototips tiek uzlabots, un testēšanas process sākas no jauna.
Laika gaitā šāda pieeja kļuvusi par neatņemamu daļu no mūsdienu dizaina un uzņēmējdarbības pasaules, risinot dažādus izaicinājumus un palīdzot radīt jaunas idejas, produktus un pakalpojumus, kas ir ne tikai estētiski pievilcīgi, bet svarīgākais — arī funkcionāli. Dizaina domāšana ir kļuvusi populāra un pašsaprotama ne tikai dizaineru vidū, bet arī starp uzņēmējiem, inženieriem un pat dažādām sabiedriskajām organizācijām, kas vēlas risināt problēmas un radīt vērtību risinājuma lietotājiem.
Jāmin, ka
dizaina domāšanā lielāks uzsvars tiek likts tieši uz iteratīvu pieeju pretstatā lineāriem domāšanas modeļiem. Lineārā un iteratīvā pieeja ir divas atšķirīgas pieejas problēmu risināšanai, un tās ievērojami atšķiras savā pieejā un procesā.
Lineārā pieeja ir vienā virzienā vērsta un astāv no secīgi izpildāmām darbībām. Šajā pieejā tiek uzskatīts, ka katrs solis ir jāpabeidz pilnībā pirms pāriešanas uz nākamo, un pēc tam atgriešanās pie iepriekšējiem posmiem parasti netiek veikta. Savukārt iteratīvā pieeja ir elastīga un dizainēšanas process ir ciklisks, tas ietver atkārtotu atgriešanos pie sākotnējiem posmiem, kuros tiek iegūti dati un veiktas korekcijas. Šajā pieejā tiek pieņemts, ka ideāls risinājums tiek veidots pakāpeniski, ar katru iterāciju uzlabojot gala rezultātu, balstoties uz iepriekšējo atgriezenisko saiti. Tādējādi iteratīvā pieeja piedāvā lielāku elastību un prasa no dizainera spēju pielāgoties izmaiņām. -
Stāsta mākslas zinātniece Ramona Umblija
Un vai zini, ka eksistē arī zinātne par karogiem – veksiloloģija? Šī vēstures zinātnes apakšnozare, salīdzinājumā ar pašu izzināmo objektu, attīstījusies pavisam nesen – vien 20. gadsimta vidū.
Termins "veksiloloģija" nācis no latīņu vārdiem vexillum, velum, kas nozīmē "buru", karogam līdzīgu standartu, kas pārstāvēja romiešu leģiona apakšvienību.
Pirmatnējās tautas, ja vēlējās kādu iebiedēt, rotāja galvu ar spalvām, dzīvnieku ķermeņa daļām. Iebiedēšanai līdzi gāja vajadzība pēc simbola, kas no vienas puses varētu radīt karotājos kopības apziņu, no otras – iedvesmot kaujai.
Izrādās, nekas nebija labāks par karogu. Karogs bija cīņā saucējs un līdz pat mūsdienām cilvēki pulcējas "zem karoga".
Tādējādi karogs visos laikos ir bijis lielu kaislību simbols. No bezgalīga naida līdz dziļākajai goddevībai.
Lai gan termins, vārds vexillum tapis Romas impērijas laikā, pats karogs ir daudz senāks izgudrojums, cieši saistīts ar militāru karadarbību.
Taču paši sākotnējie karogi nebija vējā plīvojoši auduma gabali. Vecākais zināmais karoga paraugs ir atrasts Šahdādē, Irānā, un datēts ar apmēram 2400. gadu pirms mūsu ēras. Tā ir bronzas plāksne, piestiprināta kātam ar ērgli galā.
Uz plāksnes grūti saskatāms viegls cilnis – sēdošs vīrietis un ceļos noslīgusi sieviete, viens otram pretī, augšpus tiem – zvaigzne vai saule. Lai gan plāksnes izskats atgādina vējrādi, asociatīvi var veidoties sasauce ar mūsdienu priekšstatiem par karogu.
Arī senajā Ēģiptē dažādos keramikas izstrādājumos atrodami kuģu attēli ar karogveidīgiem darinājumiem. No auduma izgatavoti karogi rotājuši senās Ķīnas valdnieku mītnes. Izplatītākie simboli uz tiem – balts tīģeris vai zils pūķis. Savukārt Indijā karogi bieži bijuši trīsstūrveida, dekorēti ar dažādiem "pielikumiem". Piemēram – ar vērša asti vai kādu simbolisku priekšmetu.
Senāko Latvijas teritorijas karogu kolekcija – 400 vienību – glabājas Rīgas Vēstures un kuģniecības muzejā. Muzeja vecākais eksponāts – Rīgas pilsētas kājnieku sardzes rotas karogs – ir no 1676. gada. Jau no viduslaikiem karogus lietojušas arī civilās organizācijas, piemēram, amatnieku brālības. Arī šie karogi atrodami muzeja kolekcijā.
Karogos iekļautie simboli iemieso ideju cīņu. Izvēlētajai krāsai vai attēlotajai zīmei vajadzēja iespaidot, apžilbināt, nomākt vai – tieši otrādi – mudināt vienoties. To karogs panāk ar savu atkārtošanās ritmu. Tas ir spēks masu manifestācijās. Daudzi no mums bija aculiecinieki Tautas manifestācijai Daugavmalā 1991. gada 13. janvārī, kad sarkanbaltsarkano karogu jūra viļņojās pār visu dalībnieku galvām. -
Stāsta mākslas vēsturniece Vita Banga.
Senajās kartēs vietas nosaukums un tāda paša nosaukuma krogs minēts jau 17. gs. kartēs 1695. gadā. 1791. gadā Mellina kartē pirms Zaķiem atrodas koka būves krogs Sili (Sille), kas vēlāk kļūst par Sila krogu un tagad arī apdzīvotu vietu – Silakrogs. Senā koka ēka privatizēta, tai 20. gadsimta pirmajā pusē veiktas pārbūves.
Valdenrodes muižas ēka celta ap 1889. gadu un līdz 20. gadsimta sākumam piederēja barona Viktora fon Volfa dēlam Fridriham Konrādam fon Volfam, kurš bija Ropažu barona Džeimsa fon Volfa brālis. Muižas nosaukums skaidrots kā Meža līdumā un Meža taka, Medību pils. Lielas egļu mežu platības.
Kungu ēkas arhitektūra ir ļoti savdabīga, tā sevī apvieno dažādu stilu ietekmes – neoklasicismu, jūgendstilu, kopumā radot impozantu ēku ar nepārprotamām romantisma iezīmēm, kuru papildināja masīvais neobaroka tornis ar nelielu tornīti noslēgumā. Rotaļīgumu un eleganci izcēla terases, kāpnes un romantiskais skats uz dīķi. Saimniecība bija liela – kūtis, staļļi, rija, kučiera māja, klēts, siernīca, modernīca, spirta dedzinātava, sūknētava, kalpu māja, četras siltumnīcas – vīnogas, melones, dārzeņus.
Bija pārvaldnieka māja. Zināms, ka pie barona par pavāru strādājis Otto Kļaviņš. Slavens bija Zaķu krogs.
Dzelzāmuru pusmuižā bija Valdenrodes metāla fabrika, bija arī kaļķu ceplis. 1906. gadā Volfs iekārtoja iedzīvotāju vajadzībām lūgšanu telpu ar mācītāja sprediķiem, iekārtoja arī bērnudārzu.
Barons Frīdrihs fon Volfs tur apmetās retāk, jo dzīvoja Rīgā, kur darbojās Vēstures un senatnes pētnieku biedrībā. Tartu universitātē studējis jurisprudenci, bija korporācijas Livonia biedrs. Valdenrode bija iekārtora laikmetam atbilstoši – bija telefona līnija, radiatoru apsilde. Viņš bija neprecējies. Valdenrodi skāra Pirmais pasaules karš, muižā apmetās Sibīrijas armijas 6. korpusa štābs. 1917. gadā vācu karaspēks šeit ierīko hospitāli.
Muižā jau pirms 1919. gada bija bijis ugunsgrēks, bet 1919. gadā ēka iet bojā, jo atkausējot radiatorus, sākas ugunsgrēks, kas ēku sagrauj.
Divdesmitajos gados pili daļēji restaurēja, realizējot citu arhitektūras risinājumu. 2002. gadā pilī atkārtoti izcēlās ugunsgrēks, kas ēku iznīcināja gandrīz pilnībā. Pili vairs neatjaunoja, un 2012. gada jūnijā to pilnībā nojauca. Vēl ir saglabājies parks, kā arī medību taka, saukta par Barondambi. -
Stāsta horeogrāfe, dejotāja, baleta pedagoģe, Latvijas Kultūras akadēmijas profesore Gunta Bāliņa.
No 38 Viljama Šekspīra (1564–1616) lugām dažādos laika posmos ir iestudēti vairāk nekā 20 baleti un citu dejas žanru skatuves darbi: “Antonijs un Kleopatra”, “Hamlets”, “Makbets”, “Romeo un Džuljeta”, “Otello”, “Sapnis vasaras naktī”, “Spītnieces savaldīšana” un citi.
Sākotnēji arī paša Šekspīra lugās tikušas izmantotas dažādas tā laika galma dejas: burē, čakona, gavote un citas. Kopš 18. gadsimta horeogrāfi jau veidoja baletus, iedvesmojoties no Šekspīra lugām. Vairāki avoti apstiprina, ka šī ideja pieder franču horeogrāfam un dejas teorētiķim Žanam Žakam Novēram (Jean-Georges Noverre). 1761. gadā viņš Francijas galmā iestudēja baletu “Antonijs un Kleopatra”. Mūzikas autors bija Versaļā dzimušais vācu izcelsmes komponists Rūdolfs Kreicers (Rodolphe Kreutzer). Savukārt itāļu komponistu un horeogrāfu Frančesko Kleriko (Clerico) bija iedvesmojusi traģēdija “Hamlets”.
Līdz pat mūsu dienām šis caururbjošais atriebības stāsts (Hamlets) ir ieintriģējis un izaicinājis māksliniekus, tostarp horeogrāfus.
Savas versijas īstenojuši tādi pasaulslaveni horeogrāfi kā Džons Noimeiers (John Noimayer), Kenets Makmilans (Keneth McMillan), Deivids Niksons (David Nixon), Radu Poklitaru un citi.
Šekspīra lugai “Otello, Venēcijas moris” pievērsies viens no modernās dejas ietekmīgākajiem pamatlicējiem, meksikāņu horeogrāfs Hosē Limons (José Arcadio Limón). Viņš radīja 20 minūšu garu izrādi „Mora pavana” ar Henrija Pērsela mūziku. Pēc paša Hosē Limona, kurš dejoja oriģinālversijā, viens no nozīmīgākajiem Otello lomas interpretiem bijis Rūdolfs Nurijevs.
Neapšaubāmi viens no populārākajiem sava žanra paraugiem ir balets „Romeo un Džuljeta” pēc Šekspīra ģeniālās traģēdijas motīviem, kas daudzkārt izmantoti arī citos mākslas žanros.
Pats pirmais šī stāsta horeogrāfiskās partitūras izveidotājs bija itālis Eusebio Luci (Eusebio Luzzi), kurš 1785. gadā Venēcijā iestudēja baletu ar Luidži Mareskalki (Luigi Marescalchi) mūziku.
Turpmāko versiju vidū jāmin 19. gadsimta sākumā tolaik slavenā horeogrāfa Vinčenco Galeoti (Vincenzo Galeotti) iestudējumu Dānijas Karaliskajā teātrī. Tam mūziku radīja Klauss Nīlsens Šalls (Claus Nielsen Schall), kurš darbojās gan kā vijolnieks, gan dejotājs un baletmūzikas autors. Savu “Romeo un Džuljetas” versiju 1833. gadā Kopenhāgenā uzveda Galeoti audzēknis Augusts Burnonvils (August Bournonville). Starp citu Burnonvila slavenāko baletu vidū ir arī mūsu baleta repertuārā izrāde “Silfīdas”.
Intriģējoši pavērsieni saistīti ar Sergeja Prokofjeva 1934. gada ieceri.
Sākotnējais “Romeo un Džuljetas” librets paredzēja mainīt stāsta beigas, ļaujot jaunajiem mīlētājiem laimīgi turpināt dzīvi. Taču padomju laika represiju gaisotnē tomēr tika nolemts pieturēties pie traģiskā noslēguma.
Kad Lielā teātra direkcija pasludināja šo mūziku par nedejisku un nepiemērotu, komponists izveidoja vairākas simfoniskās svītas, kas turpina savu patstāvīgo skatuves dzīvi līdz pat mūsdienām. Prokofjeva baleta pirmizrāde, gan nepilnā versijā, notika 1938. gadā Brno. Horeogrāfs bija tā laika starptautiski atzītā čehu slavenība, Ivo Psota. Krievijas pirmizrāde jau pilnā apjomā Leonīda Lavrovska iestudējumā notika Sanktpēterburgā 1940. gadā. Tā filmas versija (1955) tika godalgota ar Kannu kinofestivāla Zelta palmas zaru.
Gan Eiropā, gan aiz okeāna vēl aizvien tiek uzvesta Prokofjeva mūzikā balstītā horeogrāfa Džona Kranko “Romeo un Džuljeta”.
Vēl aizvien Anglijas Nacionālā baleta repertuārā ir Rūdolfa Nurijeva 1977. gada versija, izveidota par godu Karalienes Elizabetes Otrās valdīšanas Sudraba jubilejai.
Bet baleta sākotnējo, laimīgo beigu versiju, 2008. gadā, balstoties uz Prinstonas Universitātes profesora Saimona Morisona (Simon Morrison) pētījumiem, iestudēja amerikāņu horeogrāfs Marks Moriss (Mark William Morris).
Viljama Šekspīra literāro darbu dramaturģija, tēlu daudzveidība, to psiholoģiskā sarežģītība un daudzpusība, kā arī filozofiskais dziļums turpina piesaistīt komponistus un horeogrāfus arī mūsdienās.
Latvijas Nacionālajā Operas un baleta teātrī iestudēti seši Šekspīra literārajos darbos balstītie baleti: Aleksandra Lemberga “Antonijs un Kleopatra” (1972), Lāslo Šeregi “Spītnieces savaldīšana” (2001), Jurija Vamoša “Sapnis vasaras naktī”(2010), Allas Sigalovas “Otello” (2012), Antona Freimana “Hamlets”(2019), bet “Romeo un Džuljeta” pat vairākkārt: Jevgēņija Čangas inscenējumā ar Annu Priedi un Haraldu Ritenbergu, kā arī Aleksandra Lemberga, Vladimira Vasiļjeva un Valentīnas Turku oriģinālajās versijās.
Baleta viencēliens “Hamlets” ar Rahmaņinova un Lindas Leimanes mūziku aicina skatītājus arī šodien. - Mostra di più
